Par Nicas līgumu

Institucionālās pārmaiņas Eiropas Savienības struktūrā un lēmumu pieņemšanas procedūrās, lai sagatavotos tās paplašināšanai

Egils Levits, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis, — "Latvijas Vēstnesim"

Saturā

I. Nicas līguma struktūra

II. Svarīgākie jauninājumi

1. Eiropas Komisija

Pašreizējā situācija

Uzdevumi

Jaunais regulējums

Vērtējums

2. Eiropas Savienības Padome

Pašreizējā situācija

Uzdevumi

Jaunais regulējums

Vērtējums

3. Eiropas Parlaments

Pašreizējā situācija

Uzdevumi

Jaunais regulējums

Vērtējums

4. Tiesu sistēma

5. "Pastiprinātā sadarbība"

III. Kopvērtējums un reformu procesa turpinājums

Foto: A.F.I.

Ievads

Nicas līgums, kurš tika pieņemts Eiropas Savienības valdības konferencē 2000.gada decembrī, paredz grozījumus abos Eiropas Savienības konstitucionālajos pamatlīgumos — 1957.gada Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā (turpmāk — EKL) un 1992.gada līgumā par Eiropas Savienību (turpmāk — ESL), kuri abi patlaban ir spēkā 1997.gada Amsterdamas līguma redakcijā. Tātad turpmāk — pēc ratifikācijas — Amsterdamas līguma vietā noteicošā būs Nicas līguma redakcija.

Šeit tiks mēģināts uzrādīt galvenās pārmaiņas, ko paredz Nicas līgums, salīdzinot ar Amsterdamas līgumu, kā arī ieskicēt un novērtēt to nozīmi Eiropas Savienības institucionālās attīstības procesā.

Eiropas Kopienas Dibināšanas līguma un līguma par Eiropas Savienību (Amsterdamas līguma redakcijā) noteikumi tiek pieņemti kā zināmi. Tādēļ šeit būs runa tikai par jauninājumiem, kurus ievieš Nicas līgums.

 

I. Nicas līguma struktūra

Nicas līguma pamatteksts pa nodaļām iet cauri saturiskiem jauninājumiem, kas paredz:

• grozījumus vai papildinājumus Eiropas Kopienas Dibināšanas līguma konkrētos pantos;

• grozījumus vai papildinājumus līguma par Eiropas Savienību konkrētos pantos;

• paredz jaunas nodaļas šajos līgumos (piemēram, klauzulas A–P par "Pastiprinātu sadarbību", kas kā jauna nodaļa tiks iekļauta līgumā par Eiropas Savienību).

Pašreizējā formā līguma nodaļas nav numurētas, kas apgrūtina tā sapratni un atsauces. Bez tam daļa svarīgo jautājumu ir regulēta vairākos pielikumos :

• Protokolā par Eiropas Savienības paplašināšanu (1. pielikums): nosaka Eiropas Savienības institūciju sastāvu paplašināšanās periodā (sākot ar 2004./2005.g.);

• Deklarācijā par Eiropas Savienības paplašināšanu (2. pielikums): nosaka līdzšinējo un jauno dalībvalstu balsu un mandātu skaitu ES institūcijās (Eiropas Komisijā, Eiropas Savienības Padomē, Eiropas Parlamentā, Ekonomikas un Sociālajā komisijā, Reģionu komisijā);

• Deklarācijā par kvalificēto vairākumu paplašināšanās procesa laikā un Deklarācijā par Eiropas Savienības Padomes sanāksmju vietu (3. pielikums);

• Deklarācijā par Eiropas Savienības nākotni (4. pielikums): nosaka, ka 2001. gadā tiks sākta "diskusija" par Eiropas Savienības nākotnes veidolu, un 2004.gadā sasaukta nākamā Valdības konference, kas varēs veikt tālāku pamatlīgumu pieskaņošanu jaunajiem apstākļiem;

• Protokolā par Eiropas tiesas statūtiem (5. pielikums).

Pēc līguma ratifikācijas lietotājam izšķirošais būs nevis pats Nicas līgums formāli juridiskā nozīmē, bet gan — tāpat kā līdz šim — Eiropas Kopienas Dibināšanas līgums un līgums par Eiropas Savienību konsolidētajā Nicas līguma redakcijā (kā arī iespējami pielikumi pie šiem līgumiem, ja tie netiks tajos integrēti).

 

II. Svarīgākie jauninājumi

Turpinājumā tiks norādīti svarīgākie ar Nicas līgumu Eiropas Savienības institucionālajā struktūrā un darbībā ieviestie jauninājumi.

1. Eiropas Komisija

Pašreizējā situācija

Eiropas Komisija ir patstāvīga, no dalībvalstīm neatkarīga Eiropas Savienības institūcija, kas faktiski pilda Eiropas Savienības "valdības" funkcijas (sal. EKL 211.–219.p.). Katrai dalībvalstij patlaban ir tiesības nominēt vienu, bet lielajām dalībvalstīm (Vācijai, Francijai, Lielbritānijai, Itālijai, Spānijai) divus komisārus. Šobrīd Komisiju veido 20 komisāri.

Komisāri ir neatkarīgi, tie pārstāv Eiropas Savienību, nevis dalībvalstis. Dalībvalstis nevar dot tiem rīkojumus (arī "savam" komisāram ne). Tādēļ dalībvalstu tiesības nominēt komisārus pirmkārt ir "prestiža" jautājums. Taču šīm tiesībām ir arī praktiska nozīme: komisārs saglabā neformālu saiti ar savu valdību, un tādā veidā valdība var labāk iegūt informāciju tieši "no pirmās rokas".

Reformas uzdevums

Dalībvalstu skaitam pieaugot no šābrīža 15 līdz 27 un katrai valstij paturot tiesības nominēt savu komisāru, Eiropas Komisijas locekļu skaits kļūtu par lielu, lai tā varētu efektīvi funkcionēt. Tas varētu novest pie neformālas, mazākas, bet neleģitimētas lēmumu pieņemšanas grupas izveidošanās.

Tādēļ institucionālās reformas uzdevums ir nodrošināt līdzsvaru starp dalībvalstu tiesībām, nominēt komisāru, no vienas puses, un Eiropas Komisijas locekļu skaita ierobežošanu, lai nodrošinātu šīs institūcijas darbaspēju, no otras puses.

Jaunais regulējums

Nicas līgums paredz Eiropas Komisijas locekļu skaita problēmas risinājumu pārejas periodā no 2005. gada līdz laikam, kad Eiropas Savienībā būs uzņemtas visas 12 kandidātvalstis:

• No 2005. gada lielās dalībvalstis atsakās no savām tiesībām nominēt divus komisārus. Katra dalībvalsts (arī jaunās dalībvalstis) turpmāk varēs nominēt vienu komisāru.

• Tad, kad Eiropas Savienībā ir uzņemtas visas dalībvalstis un to skaits līdz ar to sasniedz 27 (kas tad arī būs Komisijas locekļu maksimālais skaits), tātad reāli pēc 2010.gada, Komisijas locekļu skaits tiek samazināts, tā ka ne katra valsts vairs var nominēt savu komisāru. Tās valstis, kurām no šīm tiesībām uz laiku ir jāatsakās, tiks izraudzītas pēc taisnīga rotācijas principa. Komisijas locekļu skaitu un rotācijas procedūras detaļas nākotnē vēl būs jānosaka Eiropas Savienības Padomei.

Nicas līgums modificē Eiropas Komisijas prezidenta izraudzīšanas procedūru, no vienbalsības principa pārejot uz kvalificēta vairākuma principu: turpmāk prezidentu izraudzīs Eiropas Savienības Padome ne vairs vienbalsīgi, bet ar kvalificētu vairākumu.

Nicas līgums arī stiprina Eiropas Komisijas prezidenta politisko pozīciju: viņš turpmāk noteiks katra komisāra kompetenci un uzraudzīs to izpildi, kā arī noteiks Komisijas iekšējo organizatorisko struktūru. Viņš turpmāk varēs iecelt sev viceprezidentu (to skaits nav noteikts), kā arī pieprasīt komisāram atkāpšanos.

Vērtējums

Jaunais regulējums lielā mērā atrisina problēmu, ka Eiropas Komisija, dalībvalstu skaitam pieaugot, kļūs skaitliski pārāk liela, kas varētu negatīvi ietekmēt tās darbaspēju. Īslaicīgi tomēr Komisijas locekļu skaits palielināsies līdz pat maksimāli 27, taču tad tas tiks reducēts, ieviešot rotācijas sistēmu.

Noteikt "taisnīgu" rotācijas sistēmu ir nākamo gadu uzdevums, kas jāveic Eiropas Savienības Padomei. Meklējot šī uzdevuma risinājumu, jārēķinās ar lielo dalībvalstu spiedienu, nepieļaut iespēju (uz laiku) tikt izslēgtai no tiesībām nominēt "savu" komisāru. Tas varētu izraisīt mazo (un jauno) dalībvalstu solidarizāciju.

Eiropas Komisijas prezidenta politiskās pozīcijas mērena pastiprināšana varētu pozitīvi ietekmēt Komisijas efektivitāti.

 

2. Eiropas Savienības Padome

Pašreizējā situācija

Eiropas Savienības Padome (European Council) ir Eiropas Savienības galvenā politiskā lēmējinstitūcija (sal. EKL 202.–210.p.). Valsts tiesībās tam nav tieša ekvivalenta. Tas sastāv no dalībvalstu valdību pārstāvjiem. Līdz ar to tā ir Eiropas Savienības institūcija, caur kuru tiek realizēta dalībvalstu politiskā griba.

Sākotnēji, Eiropas Kopienai nodibinoties, visi lēmumi Eiropas Savienības Padomē bija jāpieņem vienbalsīgi. Tas nozīmē, ka katrai dalībvalstij bija iespēja bloķēt lēmumus. No vienas puses, tas spiež dalībvalstis ilgstošās konsultācijās panākt visām pusēm apmierinošu kompromisu, no otras, tas negatīvi ietekmē Eiropas Savienības efektivitāti, tās mērķu realizāciju.

Tādēļ, dalībvalstu skaitam pieaugot no sākotnējām sešām uz pašreizējām 15, daļa lēmumu tika atsvabināti no vienbalsības principa — tos var pieņemt ar vienkāršu vai kvalificētu vairākumu.

Patlaban EKL 205.p.1.d. nosaka, ka Padome pieņem lēmumus ar vienkāršu balsu vairākumu, ja līgums nenosaka citādi. Konstatējot vienkāršu balsu vairākumu, katrai dalībvalstij ir viena balss.

Tomēr abi pamatlīgumi (EKL un ESL) patlaban nosaka vairāk nekā 100 jautājumus, kur lēmums jāpieņem vai nu vienbalsīgi, vai ar kvalificētu vairākumu. Tie aptver Eiropas Savienības darbības smagumpunktus. Līdz ar to EKL 205.p.1.d. noteikums par lēmumu pieņemšanu ar vienkāršu balsu vairākumu, lai gan formulēts kā pamatprincips, faktiski ir izņēmums no principa. Tas darbojas galvenokārt tīri formālu lēmumu gadījumos.

Ja līgums paredz lēmuma pieņemšanu ar kvalificētu vairākumu , tad balsis tiek "svērtas" dažādi. Šajā vērtējumā daļēji atspoguļojas valsts lielums. Patlaban saskaņā ar EKL 205.p.2.d. balsis tiek vērtētas šādi: Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija — katrai 10 balsis, Spānija — 8, Beļģija, Grieķija, Nīderlande, Portugāle — katrai 5, Austrija, Zviedrija — katrai 4, Īrija, Somija, Dānija — katrai 3, Luksemburga — 2 balsis. Balsu kopskaits ir 87.

Lai saskaņā ar nepieciešamo kvalificēto lēmumu pieņemtu lēmumu, atbilstoši EKL 205.p.2.d. nepieciešamas 62 balsis (= 71,3% no kopējā balsu skaita), ja priekšlikumu ir iesniegusi Eiropas Komisija, bet pārējos gadījumos — arī 62 balsis, bet kurām papildus vēl jāietver divas trešdaļas (10 no 15) dalībvalstu.

Tātad faktiski kvalificētā vairākuma slieksnis ir visai augsts, un tā ir tikai neliela atkāpšanās no vienbalsības principa.

Tas — patlaban esot 15 dalībvalstīm — negatīvi ietekmē Eiropas Savienības efektivitāti, padara tās darbību smagnēju.

Uzdevums

Šī lēmumu pieņemšanas procedūra Eiropas Savienības galvenajā politiskajā institūcijā, kuras efektivitāte jau tagad, ar 15 dalībvalstīm, nav optimāla, kļūtu pilnīgi darba nespējīga ar 27 dalībvalstīm.

Tādēļ Nicas konferences galvenais uzdevums bija reformēt Eiropas Savienības Padomes lēmumu pieņemšanas procedūru.

Šeit iespējams tikai viens ceļš: jāizvērš (pēc iespējas vienkāršā) vairākuma princips:

• samazinot to lēmumu skaitu, kuriem nepieciešama vienbalsība,

• samazinot to lēmumu skaitu, kuriem nepieciešams kvalificēts vairākums,

• vienkāršojot un pazeminot kvalificētā vairākuma slieksni.

Šis politiski ir ļoti jutīgs jautājums, jo dalībvalstis nevēlas samazināt savu ietekmi uz izšķirošās Eiropas Savienības institūcijas lēmumu pieņemšanu (resp., atteikties no iespējas bloķēt lēmumu pieņemšanu). Tādēļ šis konferencē bija arī visgrūtākais uzdevums — no vienas puses, pārmērīgi nesamazināt dalībvalstu ietekmi, no otras — nodrošināt Eiropas Savienības Padomes efektivitāti, ievērojot dalībvalstu skaita turpmāko pieaugumu.

Jaunais regulējums

Jaunais regulējums paredz, ka apmēram 25 gadījumos Eiropas Savienības Padomes lēmumu pieņemšanas procedūrā vienbalsības princips tiek nomainīts ar kvalificētā vairākuma principu. Atsevišķos gadījumos tomēr lēmumu pieņemšana ir pakļauta citādai kompleksai procedūrai.

Daži svarīgākie no šiem gadījumiem:

• smagu Eiropas Savienības pamatprincipu (brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma) pārkāpumu konstatēšana;

• Eiropas Komisijas prezidenta un locekļu iecelšana (EKL 214.p.2.d., 215.p.2.d.);

• ģenerālsekretāra un viņa vietnieka iecelšana (EKL 207.p.2.d.);

• atbalsts dalībvalstu pasākumiem savas rūpniecības konkurētspējas nostiprināšanai (EKL 157.p.3.d.);

• pastiprinātas sadarbības ievadīšana Eiropas Kopienas Dibināšanas līguma jomā (klauzula G);

• pastiprinātas sadarbības ievadīšana tieslietu un iekšpolitikas jomā (klauzula O);

• pasākumi, lai nodrošinātu Eiropas Savienības pilsoņu kustības un dzīvesvietas izvēles brīvību Savienības teritorijā (EKL 18.p.2. un 3.d.);

• pasākumi eiro ieviešanai (EKL 123.p.4.d.);

• pasākumi ārpus struktūrfondiem (EKL 159.p.3.d.);

• daži regulējumi attiecībā uz struktūrfondiem, sākot ar 2007. gadu (EKL 163.p.5);

• vēlāk — pēc iepriekšēja vienprātīga Eiropas Savienības Padomes lēmuma — paredzēts arī vairākus jautājumus tieslietu sadarbības, bēgļu uzņemšanas, robežkontroles un ieceļošanas lietās lemt ar kvalificētu vairākumu.

Jaunais regulējums paredz jaunu dalībvalstu balsu vērtējumu Eiropas Savienības Padomē, ieskaitot kandidātvalstis, balsojumos, kuros nepieciešams kvalificēts vairākums. Šis regulējums stāsies spēkā ar 2005. gadu.

Turpmāk balsojumos, kuros nepieciešams kvalificēts vairākums, balsis sadalīsies šādi: Vācija — 29, Francija — 29, Lielbritānija — 29, Itālija — 29, Spānija — 27, Polija — 27, Rumānija — 14, Nīderlande — 13, Grieķija — 12, Čehija — 12, Beļģija — 12, Ungārija — 12, Portugāle — 12, Zviedrija — 10, Bulgārija — 10, Austrija — 10, Slovākija — 7, Dānija — 7, Somija — 7, Īrija — 7, Lietuva — 7, Latvija — 4, Slovēnija — 4, Igaunija — 4, Kipra — 4, Luksemburga — 4, Malta — 3. Kopējais balsu skaits ar pašreizējām 15 dalībvalstīm ir 237, pēc visu kandidātvalstu uzņemšanas tas palielināsies līdz 345.

No jauna ir noregulēts kvalificētā vairākuma slieksnis, tas ir kļuvis daudz komplicētāks. Līdzšinējā daudzos gadījumos paredzētā divkāršā vairākuma vietā (sal. EKL 205.p.2.d., skat. iepriekš) tas tagad nosaka pat trīskāršu vairākumu :

• ja priekšlikumu ir iesniegusi Eiropas Komisija, tad ar pašreizējo dalībvalstu skaitu nepieciešamas 169 no 237 balsīm (= 71,3%), kurām jāpārstāv vairāk nekā puse (tātad vismaz 8 no 15) dalībvalstu. Šis regulējums atbilst pašreizējam dalībvalstu politiskās ietekmes sadalījumam;

• pārējos gadījumos arī nepieciešamas vismaz 170 balsis, taču tām jāpārstāv vismaz divas trešdaļas (tātad vismaz 10 no 15) dalībvalstu. Arī šis regulējums atbilst pašreizējam politiskās ietekmes sadalījumam;

• bez tam katra dalībvalsts var jebkurā brīdī pieprasīt, ka "par" balsis reprezentē vismaz 62% no visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem. Šis ir jauns, trešais kvalificētā vairākuma elements. Tas tika ieviests, lai mazās valstis nevarētu pārbalsot lielās valstis.

Uzņemot jaunas dalībvalstis, kvalificētā vairākuma "par balsu" skaits tiks attiecīgi palielināts, lai saglabātu līdzšinējo proporciju (tātad 71,3%).

Vērtējums

Konferencē pēdējā brīdī pieņemtie lēmumi bieži ir pretrunīgi un tikai daļēji spējuši atrisināt doto uzdevumu. Par panākumu uzskatāms tas, ka lēmumu pieņemšanai apmēram 25 jautājumiem turpmāk vairs nebūs nepieciešama dalībvalstu vienprātība, bet pietiks ar kvalificēto vairākumu.

Tomēr jāpatur prātā, ka pamatlīgumi arī pēc šīs reformas paredz vienprātību 72 gadījumos. Vienprātības princips ir palicis lielākajā daļā īsteni svarīgo jautājumu. Tas nosedz lielāko daļu ārpolitikas, drošības politikas, transnacionālās kriminalitātes apkarošanas politikas, nodokļu politikas, sociālās politikas, vides aizsardzības politikas, tirdzniecības politikas u.c. politikas jomas.

Kā solis atpakaļ vērtējams kvalificētā vairākuma sliekšņa paaugstināšana, blakus pastāvošajiem diviem elementiem — 71,3% no proporcionētajām balsīm un vairāk nekā puses vai vairāk nekā divu trešdaļu dalībvalstu piekrišanas — ieviešot vēl trešo elementu — ka "par balsīm" ir jāreprezentē vismaz 62% no Eiropas Savienības iedzīvotāju kopskaita.

Šis noteikums daļēji atsver atvieglojumu, kas panākts, izvēršot to jomu skaitu, kur vienprātība tiek nomainīta ar kvalificētā vairākuma principu.

Tādēļ kopsavilkumā jākonstatē, ka attiecībā uz konferences politisko smaguma punktu — lēmumu pieņemšanas procedūras atvieglošanu Eiropas Savienības Padomē, uzstādītais mērķis nav sasniegts .

Nicā spertais solis vienprātības principa ierobežošanas virzienā ir daudz par mazu, lai varētu nopietni runāt par to, ka Eiropas Savienība ir nodrošinājusi pietiekamu institucionālo efektivitāti, kas padarītu to gatavu jaunu dalībvalstu uzņemšanai.

Konferences neveiksme šajā jomā ir Nicas konferences rezultātu galvenais kritikas punkts. Daļēji debatēs tiek pat pacelts jautājums, ka gan Eiropas Parlaments, gan dažu valstu nacionālie parlamenti varētu atteikties šo līgumu ratificēt.

 

3. Eiropas Parlaments

Pašreizējā situācija

Eiropas Parlaments nav salīdzināms ar parlamentu klasiskā nozīmē (sal. EKL 189.—201.p.). Tā pilnvaras ir krietni ierobežotākas nekā nacionālajam parlamentam, un tādēļ nevis Eiropas Parlaments, bet gan Eiropas Savienības Padome (skat. iepriekš II.2. nodaļu) ir Eiropas Savienības "politikas epicentrs".

Eiropas Parlamenta nozīmīgākās tiesības ir tiesības apstiprināt Eiropas Savienības budžetu, kas ir svira, ko Parlaments izmanto savas ietekmes paplašināšanai. Eiropas Parlamenta ierobežotās pilnvaras ir kritikas degpunktā, kad ir runa par Eiropas Savienības demokrātiskās leģitimitātes deficītu.

Jāredz, ka tiešās vēlēšanās leģitimētā Eiropas Parlamenta pilnvaru palielināšana praktiski nozīmē arī Eiropas Savienības politiskās un juridiskās būtības attīstību virzienā no supranacionālas organizācijas uz konfederāciju (un līdz ar to dalībvalstu suverenitātes samazināšanu). Vidējā laika posmā Eiropas Savienības attīstības dinamika šādu maiņas procesu padara par nenovēršamu, taču dalībvalstis pret šo jautājumu izturas ļoti uzmanīgi.

Uzdevumi

Atrodoties Eiropas Savienības paplašināšanās priekšā, Nicas konferencē attiecībā uz Eiropas Parlamentu bija nepieciešams:

• noteikt Eiropas Parlamenta locekļu maksimālo skaitu, kas pēc iespējas nepārsniegtu pašreizējo skaitu (626 deputāti) vai to pat samazinātu, lai uzlabotu šīs institūcijas efektivitāti;

• sadalīt vietu skaitu, cik deputātu tiek ievēlēts katrā dalībvalstī, daļēji to proporcionējot, ņemot vērā katras dalībvalsts iedzīvotāju skaitu, taču vienlaikus ievērojot arī to, ka dalībvalstis neatkarīgi no to iedzīvotāju skaita ir vienlīdzīgas;

• ņemot vērā Eiropas Savienības dinamiskās attīstības tendenci, saprātīgā apjomā paplašināt Eiropas Parlamenta pilnvaras, tādā veidā stiprinot Eiropas Savienības demokrātisko leģitimitāti.

Jaunais regulējums

Sadalot Eiropas Parlamenta vietas, kas tiek ievēlētas no katras dalībvalstis, parlamenta kopējais vietu skaits tika palielināts no 626 uz 732. Turpmāk katrā valstī ievēlēs šādu deputātu skaitu (iekavās — līdz šim ievēlēto deputātu skaits: Vācija — 99 (99), Francija —72 (87), Lielbritānija — 72 (87), Itālija — 72 (87), Spānija — 50 (64), Polija — 50 (–), Rumānija — 33 (–), Nīderlande — 25 (31), Grieķija — 22 (25), Čehija — 20 (–), Beļģija — 22 (25), Ungārija — 20 (–), Portugāle — 22 (25), Zviedrija — 18 (22), Bulgārija — 17 (–), Austrija — 17 (21), Slovākija — 13 (–), Dānija — 13 (16), Somija — 13 (16), Īrija — 12 (15), Lietuva — 12 (–), Latvija — 8 (–), Slovēnija — 8 (–), Igaunija — 6 (–), Kipra — 6 (–), Luksemburga — 6 (6), Malta — 5 (–).

Turpmāk Eiropas Parlamenta pilnvaras tiks nedaudz paplašinātas . Eiropas Parlamentam papildus tika piešķirta pilna likumdošanas kompetence 8 jautājumos (divos jautājumos — tikai pēc tam, kad Eiropas Savienības Padome to vienprātīgi nolemj), no tiem kā svarīgākie minami pasākumi rūpniecības konkurentspējas nodrošināšanai (EKL 157.p.3.d.), tiesiskā sadarbība civiltiesību jomā (EKL 65.p. saistībā ar jauno 67.p.5.d.), daži pasākumi citu valstu pilsoņu ieceļošanas jomā (EKL 62.p.3.d., 63.p.Nr.3b) u.c.

Bez tam vairākos gadījumos ir paplašinātas Eiropas Parlamenta tiesības tikt uzklausītam, pirms Eiropas Savienības Padome vai Eiropas Komisija pieņem lēmumu.

Vērtējums

Eiropas Parlamenta deputātu kopskaita palielināšana līdz 732 neuzlabos parlamenta darba efektivitāti.

Jaunais vietu sadalījums ir kompromisu rezultāts, kuriem dažkārt trūkst loģiska pamata. Tā, piemēram, Ungārijā ir vairāk iedzīvotāju nekā Portugālē, bet tai parlamentā būs divas vietas mazāk. Tāpat diskriminētas ir arī Čehija un Malta.

Eiropas Parlamenta pilnvaru paplašināšana atsevišķos jautājumos, kuri nepieder pie būtiskākajiem jautājumiem, ir tikai ļoti neliels solis Eiropas Parlamenta pozīcijas nostiprināšanas virzienā.

Kopumā jākonstatē, ka Eiropas Parlamenta reformā nav panākti būtiski uzlabojumi, taču tas nevarētu nopietni kavēt paplašināšanās procesu. Acīmredzot vairākas nekonsekvences vietu sadalījumā vēl būs jākoriģē. Pie tām varētu pieskaitīt arī Latvijas un Slovēnijas grūti pamatojamo pietuvināšanu vietu skaita ziņā Luksemburgai, Maltai un Kiprai, kurām ir vairākas reizes mazāk iedzīvotāju (tas attiecas arī uz balsu skaitu Eiropas Savienības Padomē, skat. iepriekš).

 

4. Tiesu sistēma

Nicas līgums paredz vairākas modifikācijas noteikumos par Eiropas Justīcijas tiesu un Pirmās instances tiesu. Svarīgākais dokuments ir līgumam kā 5. pielikums pievienotie Eiropas Justīcijas tiesas statūti.

Jaunais regulējums precizē kompetenču sadalījumu starp Eiropas Justīcijas tiesu un Pirmās instances tiesu un palielina Eiropas Justīcijas tiesas kolēģiju lomu tiesvedībā. Turpmāk paredzēta arī specializēto kolēģiju izveidošanas iespēja.

Jaunais regulējums uzlabo Eiropas Savienības justīcijas sistēmu, paātrina tiesas procesu. Tādēļ šajā lomā Nicas līgums ir uzskatāms par panākumu. Eiropas Savienības justīcijas sistēma ir sagatavota paplašināšanai .

 

5. "Pastiprinātā sadarbība"

"Pastiprinātā sadarbība" ir īpašs Eiropas Savienības instruments, lai brīvprātīgi padziļinātu integrāciju starp tām valstīm, kas to vēlas (sal. ESL 43.–45.p.).

Nicas līgums šo instrumentu īpaši izvērš (sal. NL klauzulas A–O). Slieksnis, lai iesāktu šādu pastiprinātu sadarbību, tiek samazināts. Atsevišķu valstu veto tiesības pret to paliek spēkā vairs tikai ārpolitikā un drošības politikā, bet ne vairs Eiropas Kopienas līguma darbībā, tieslietās un iekšpolitikā. Mazākais valstu skaits, kurš varēs piedalīties šajā "speciālajā savienībā", ir 8 dalībvalstis. Jebkurai valstij ir tiesības tajā piedalīties, kad tā to vēlas.

Nicas līguma izvērtējumā pastiprinātās sadarbības instruments nav guvis īpašu vērību. Tas ir nepelnīti, jo, manuprāt, jaunais, izvērstais un detalizētais regulējums, kas tiks uzņemts līgumā par Eiropas Savienībā, nākotnē, pēc jauno dalībvalstu uzņemšanas, kļūs arvien svarīgāks, lai padziļinātu integrāciju "Eiropas kodola" valstu vidū. Šādām "speciālām savienībām" atsevišķās jomās varbūt nevēlēsies pievienoties tās Eiropas Savienības valstis, kas pret Eiropas integrāciju izturas skeptiskāk, un jaunās dalībvalstis, kas sava politiskā, administratīvā, tieslietu vai ekonomiskā vājuma dēļ varbūt nebūs tam gatavas. Bet tas nevarēs kavēt integrēties spējīgās un gribīgās valstis iet tālāk.

Šeit Nicas līgums tātad nostiprina pamatus "dažādu ātrumu Eiropai". Šis Eiropas integrācijas modelis nākotnē, paplašināšanās procesam sākoties, kļūs arvien aktuālāks.

 

III. Kopvērtējums un reformu procesa turpinājums

Virsuzdevumu — sagatavot Eiropas Savienības institūcijas paplašināšanās procesam — Nicas līgums veic nepietiekami apmierinoši.

Nevarētu piekrist kritikai, ka Nicas līgums kopumā situāciju ir pasliktinājis, taču katrā ziņā ir jākonstatē, ka Eiropas Savienības institucionālā sistēma (izņemot tiesu subsistēmu) nav gatava darboties apstākļos, kad Eiropas Savienības dalībvalstu skaits sasniegs maksimumu — 27 valstis.

Tomēr jāredz, ka Eiropas Savienības institucionālā sistēma arī nesabruks, uzņemot pirmās jaunās dalībvalstis. Tādēļ Nicas līguma neapmierinošie rezultāti nav uzskatāmi par tiešu paplašināšanās procesa sākuma apdraudējumu.

Jāpiezīmē, ka politiskā neapmierinātība ar Nicas līgumu ir visai ievērojama. Tādēļ nevar absolūti izslēgt iespēju, ka līgumam varētu rasties grūtības ar ratifikāciju.

Tādēļ jākonstatē, ka diskusija par Eiropas Savienības institucionālo reformu, kuru neatliekamu dara arvien tuvāk nākošais paplašināšanās procesa sākums, bet kurai ir arī citi iemesli (jautājumi par virzību uz konfederāciju, cilvēktiesību integrāciju, demokrātisko leģitimitāti, Eiropas konstitūciju, reģioniem, subsidiaritāti u.c.), turpināsies arī pēc Nicas, turklāt ar pieaugošu spēku.

Reāli vērtējot šo situāciju, līgumam tādēļ kā 4. pielikums ir pievienota deklarācija par Eiropas Savienības nākotni, kurā jau ir noteikts plāns nākamajai reformai.

Tur paredzēts, ka jau 2001.gadā tiks iesākta formalizēta "debašu procedūra" ar visu ieinteresēto pušu, institūciju un grupu līdzdalību par Eiropas Savienības tālāko reformu gaitu.

Nicas konferencē par kandidātvalstu turpmāko līdzdalību vienpusīgi lēma pašreizējās dalībvalstis, bet plānotajā debašu procesā "saskaņā ar vēl izstrādājamiem noteikumiem" paredzēts iesaistīt arī kandidātvalstis.

2004. gadā tiks sasaukta jauna Valdības konference, kas, ievērojot šo "debašu procesu", revidēs Nicas līgumu un pieņems lēmumus par nākamajiem pamatlīgumu grozījumiem.

Sakarā ar Nicas līguma nepietiekamajiem rezultātiem ar diezgan lielu varbūtību varētu prognozēt, ka šogad Zviedrijas un Beļģijas prezidentūru laikā sākto debašu rezultātā visai droši tiks konstatēts, ka nākamā Valdības konference pamatlīgumu reformai būs jāsasauc jau pirms 2004.gada.

Tas, ka Nicā tika nolemts, ka turpmākajās formalizētajās "debatēs" tiks iesaistītas arī kandidātvalstis, nozīmē, ka arī Latvijai būs iespēja izteikt savu viedokli par Eiropas Savienības turpmāko attīstību. Šis viedoklis tiks uzņemts formalizētajā "debašu" procesā. Par to būtu jāsāk laikus domāt.