DIPLOMĀTIJA

“Baltijas valstis kā NATO apņēmības lakmusa papīrs”

Zalcburgas ekonomikas forumā

Piektdien, 11.jūlijā, Valsts prezidents Guntis Ulmanis Zalcburgas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu ekonomikas foruma ietvaros tikās ar Pasaules ekonomikas foruma prezidentu, profesoru Klausu Švābu.

G.Ulmanis augstu novērtēja Zalcburgā notikušo konferenci, kuras ietvaros savstarpēji tiekas Rietumu un Austrumu uzņēmēji. Otrs nozīmīgākais aspekts, ko atzinīgi novērtēja Valsts prezidents, ir politiķu un uzņēmēju savstarpējās tikšanās, kurām Zalcburgā nodrošināta labvēlīga un draudzīga gaisotne.

G.Ulmanis uzaicināja K.Švābu apmeklēt Latviju un teica, ka pats ar prieku piedalīsies arī nākamgada forumā Zalcburgā. Viņš arī atzīmēja, ka veiksmīgi noritējusi Zalcburgas foruma plenārsesija, kas bija veltīta drošības jautājumiem, jo tā notika 10.jūlijā — uzreiz pēc Madrides galotņu tikšanās.

Profesors K.Švābs izteica īpašu atbalstu Eiropas mazajām valstīm, arī Baltijas valstīm, tai skaitā Latvijai. Viņš atcerējās 90. gadu sākumu, kad Davosas foruma ietvaros viņš centies īpaši atbalstīt tieši Baltijas valstis. K.Švābs novēlēja veiksmi un labus panākumus Baltijas valstīm ceļā uz Eiropas Savienību un uzaicināja G.Ulmani piedalīties nākamgad arī Davosas forumā, uzsverot, ka Latvijas pastāvīga klātbūtne Pasaules ekonomikas forumā ir ļoti nozīmīga.

Tāpat 11.jūlijā Valsts prezidents Guntis Ulmanis Zalcburgas Ekonomikas foruma ietvaros tikās ar Slovākijas prezidentu Mihailu Kovaču.

Slovākijas prezidenta ierosinātā saruna bija ļoti atklāta un draudzīga. Tās gaitā abi prezidenti pārrunāja gan Viduseiropas un Austrumeiropas valstu virzību uz Eiropas Savienību, gan arī nule beigušos Madrides tikšanos.

Slovākijas prezidents raksturoja politisko un ekonomisko situāciju savā valstī, īpašu uzmanību pievēršot politisko partiju sadarbībai valdības veidošanā.

G.Ulmanis uzsvēra Latvijas vēlmi turpināt darbu pie starpvalstu līgumiem, kas dod iespēju veicināt un attīstīt abpusēji izdevīgu tirdzniecību un ekonomisko sadarbību.

G.Ulmanis uzsvēra, ka apsveiktu Slovākijas Ministru prezidenta vizīti Latvijā, kuras laikā varētu tikt parakstīti ekonomiskie līgumi. Slovākijas prezidents tam piekrita un izteica cerību, ka šāda vizīte varētu notikt vēl šogad.

Latvijas prezidents izteica Latvijas vēlmi piedalīties CEFTA valstu premjerministru konferencē šī gada otrajā pusē.

Valsts prezidenta preses dienests

Guntis Ulmanis Zalcburgā 1997.gada 10.jūlijā:

Priekšsēdētāja kungs!

Dāmas un kungi!

Es domāju, ka šai plenārsēdei izvēlētā tēma ir šobrīd īpaši aktuāla. Mūsu drošība nacionālās valsts ietvaros un visas eiroatlantiskās telpas ietvaros — tā ir bijusi tēma, kura bija un paliek kā centrālā Latvijas politikā.

Pēdējā laikā bijuši nozīmīgi notikumi, kuri skar mūsu visu drošību. Tie ir nesenie lēmumi Madrides konferencē, tas ir NATO un Krievijas Pamatakts, arī NATO un Ukrainas noslēgtais līgums. Es saskatu konsekvences gan īslaicīgā perspektīvā, gan arī sekas ilglaicīgai perspektīvai. Parastie jautājumi, kurus uzdod, runājot par šiem notikumiem, ir par to, vai tiks radītas jaunas sadalošās līnijas, vai esam tuvāk vienotam mērķim par nedalāmu un drošu Eiropu.

Kā lai vērtē Madridē pieņemtos lēmumus?

Vispirms es vēlos apsveikt uzsākto paplašināšanas procesu, kurš veidos kopēju drošību visai eiroatlantiskajai telpai. Daudziem bija jāpārvar veco stereotipu pretestība, lai vispār uzsāktu šo paplašināšanos. To var teikt par politiķiem gan Rietumos, gan arī Austrumos. Otrs pamatsecinājums man ir šāds: ja NATO vēlas sevi saglabāt kā drošības struktūras nervu, tai ir jāpaplašinās.

Vai pēc Madrides lēmumiem mēs varam justies drošāk? Domāju, ka varu būt optimists, jo guvu pārliecību, ka NATO dalībvalstis vēlas vienotu un nedalītu Eiropu un ir gatavas īstenot šo stratēģiju, nepieļaujot taktiskas kļūdas. Mūs visus tagad gaida smags darbs — gan politikā, gan praktiskajā ikdienā.

Ko Latvija ir jau guvusi no NATO atvērtības politikas pēdējos gados? Atlantiskajai aliansei tuvojoties Baltijas valstīm, arī Latvija gan ģeogrāfiski, gan psiholoģiski, gan praktiski tuvojas aliansei. Mēs esam ieguvuši uzticamus sabiedrotos, uz kuru politisku un praktisku atbalstu varam paļauties. Mēs esam ieguvuši noturīgu ASV klātbūtni Baltijas reģionā. Mūsu ieguvums ir Ziemeļvalstu atbalsts Baltijas piederībai eiroatlantiskajai saimei, Krievijas pieaugošā iesaiste programmas “Partnerattiecības mieram” aktivitātēs Baltijas reģionā ir arī mūsu ieguvums. To, ka Krievija un NATO izveidojušas iespēju konstruktīvi attīstīt attiecības, uzskatu arī par mūsu ieguvumu. NATO Bosnijā nodrošina mieru — Latvija guvusi iespēju būt par šīs politikas sastāvdaļu. Šis mans uzskaitījums taču liecina par to, ka ir iespējams sekmīgi pārvarēt domāšanu ietekmes sfērās un ka vienota Eiropa ir iespējama. Pēdējos gados veidojas biezs kontaktu un sadarbības tīkls visā kontinentā. Tā ir laba politiskā zīme.

Kā vērtēt NATO un Krievijas Federācijas pamataktu un visu dialogu kopumā?

Ir radīta iespēja NATO un Krievijas sadarbībai — tas jau ir sasniegums, jo institucionalizētu ietvaru šādai sadarbībai līdz šim nebija. Laiks dos mums atbildi uz jautājumu, vai abas puses pieliks visas pūles, lai piepildītu šos ietvarus ar laikmetīgu substanci. Es domāju, ka būsim piesardzīgi optimisti, jo NATO valstīm un Krievijai ir daudz kopēju reālu problēmu. Man šķiet svarīgi, ka NATO Krievijas padome un tās darbs ļautu pārvarēt pagātnes stereotipus. Šis pamatakts ir arī kopējās drošības interesēs. “Jaunā Krievija” un “jaunais NATO” — arī šīs man šķiet labas politiskās zīmes.

Īpaši nozīmīga man šeit šķiet tieši ilglaicīgā perspektīva. NATO demonstrē, ka vēlas iesaistīt, nevis atgrūst Krieviju, gūt Krieviju kā pastāvīgu dialoga partneri. Tas ir politikas uzdevums nākamajiem gadu desmitiem. Arī tas liecina par sadalošo līniju pārvarēšanu.

NATO un Krievijas sadarbību redzu kā paralēlu uzsāktajam paplašināšanas procesam, un es iebilstu jau reiz tik pazīstamajai “Russia first” politikai. Mums tas ir svarīgs princips.

Parakstīto NATO un Ukrainas dokumentu vērtēju ļoti pozitīvi — un ne tikai tāpēc, ka mūs ar Ukrainu vieno ļoti draudzīgas saites. Latvija vienmēr uzsvērusi Ukrainas stabilizējošo lomu visā Eiropas dienvidaustrumu reģionā. Ukraina pēdējā laikā noslēgusi vairākus principiāli svarīgus līgumus ar savām kaimiņvalstīm. Tas ir iedvesmojošs piemērs citām valstīm Eiropas centrā un austrumos. Ukrainai ir tālredzīgi izlīdzsvarota ārpolitika. Ukrainas stratēģiskā attīstības līnija atbilst mūsu interesēm un visas Eiropas interesēm. Ciešāka sadarbība ar NATO to sekmēs.

Arī Zalcburgas forums ir zīme tam, ka “sadalošās līnijas” paliek kā jēdziens no pagātnes. Arī Zalcburgas forums ir pareiza ideja pareizā laikā.

Esmu optimists, runājot par Eiropas politiku. To novēlu arī jums visiem. Paldies!

Runa Pasaules ekonomikas foruma rīkotajā konferences plenārsēdē par drošības jautājumiem

Pēc Madrides samita un Zalcburgas sanāksmes

Turpinājums no 1.lpp.

Guntis Ulmanis: — Šo viedokli mēs pārrunājām ar daudziem saviem kolēģiem, un tas nevienā vairs neizraisa šaubas. Šis dokuments arī apliecina Krievijas lomu Eiropas procesos. To, ka Eiropa ir apņēmusies ne tikai rēķināties ar Krieviju un Krievija — rēķināties ar Eiropu. Tā ir savstarpēja vienošanās, kas liecina par diviem jauniem terminiem, kas Madridē izskanēja loti bieži : “jaunā Krievija” un “jaunais NATO”. Gribētos, lai nākotnē šie abi termini atrastu savu piepildījumu un Latvijai tur nebūtu pēdējā loma.

Nobeigumā — mūsu pašu uzdevumi. Zalcburgā bija diezgan izplatīts uzskats, ka katras valsts attīstībā 99% ir pašas darbs un 1% — ārējā palīdzība. Un tas 1% sastāv no 99% padomu un 1% palīdzības. Protams, tā ir alegorija, bet tā rāda, ka katrai valstij pirmām kartām pašai par sevi jādomā un jārūpējas. Domājot par mūsu dalību NATO struktūrās — mums priekšā ir daudzi uzdevumi. Naivi būtu cerēt, ka Latvija varētu būt valsts bez noteiktiem aizsardzības spēkiem, ka mēs varēsim veltīt saviem aizsardzības spēkiem 0,6% no sava nacionālā kopprodukta, un kādas citas valstis veltīs 4 — 5 procentus un vairāk, un mēs uz to rēķina iegūsim sev drošības garantijas. Tā nebūs. Tāpēc nākotnē mums ir nopietni jāstrādā, lai mūs uzskatītu gan par nopietniem partneriem, gan valsti, kas nosaka arī Eiropas nākotni un Eiropas drošību.

Ārlietu ministrs Valdis Birkavs: — Madride noslēdza nozīmīgu posmu NATO paplašināšanas sākuma procesā: Madrides rezultāti Latvijai un parējām Baltijas valstīm ir labāki, neka mēs varējām gaidīt. Labāki tie ir tāpēc, ka pēdējo dienu un nakšu notikumi Madridē izveidojās tā, ka vajadzēja pieņemt lēmumu, kas izlīdzsvaro NATO paplašināšanu dienvidu un ziemeļu virzienā. Faktiski galvenais panākums NATO dokumentā ir tas, ka ģeogrāfiska piederība kādam reģionam neizslēdz NATO paplašināšanu un ģeogrāfiski līdzsvarota piederība perspektīvā garantē arī mūsu piederību NATO. Tagad ir praktiskā darba posms, vismaz līdz 1999. gadam. Tas gan nebūt nenozīmē, ka 1999. gadā mūs uzņems. Tas nozīmē tikai to, ka mums ir dots laiks, dota iespēja parādīt savas spējas, lai nākošajā revīzijas procesā, kas notiks valstu vadītāju sanāksmē Vašingtonā NATO 50. gadu jubilejā, mēs saņemtu skaidru apliecinājumu par mūsu perspektīvu. Bet tas būs lielā mērā atkarīgs arī no mums. Lielā mērā atkarīgs arī no Krievijas. Mums ir pamats priecāties, bet tikai īsu laiku — līdz pirmdienai, kad būs atkal jauna darba diena. Tagad, precīzi definējot uzdevumus visām mūsu iestādēm, kas saistītas ar virzību uz NATO, mums ir jākoncentrē visi resursi. Un mūsu resursi ir niecīgi — es te runāju par Ārlietu ministriju. Mums ir jākoncentrē visi resursi uz nākamo lielo sanāksmi Luksemburgā sakarā ar Eiropas Savienības paplašināšanu.

Jautājums: — Prezidenta kungs, ministra kungs! Kā jūs vērtējat skeptisko viedokli, kas arī ir parādījies pēc Madrides samita gan ārvalstu politologu komentāros, gan dažu Latvijas politiķu izteikumos,— ka tagad, kad nosauktas trīs valstis, kas iekļaujas pirmajā NATO paplašināšanas vilnī, parējās kandidātvalstis būs vairāk apdraudētas, īpaši Baltijas valstis. Ka Krievijai varētu rasties ilūzija par Baltijas atstāšanu tās ietekmes sfērā.

Guntis Ulmanis: — Man ne mirkli neradās tādas domas. Tas arī neizpaudās nevienā mūsu tikšanās reizē vai diskusijā. Neizpaudās arī vairākkārtējās sarunās ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu. Es domāju, ka šādām bažām nav pamata.

Valdis Birkavs: — Skeptiķi bija, ir, un tagad viņu būs vēl vairāk. Skeptiķi ir vajadzīgi. Bet tas nenozīmē, ka mums ir jāmazina temps ārpolitisko mērķu sasniegšanā. Madrides lēmumi apliecina, ka mūsu kurss bija izvēlēts pareizs un prasību augstais līmenis arī bijis pareizs. Jo bija jau daudz lielāks skepticisms vēl pirms tam.

Jautājums: — Prezidents kungs, Maskavā pēc Madrides izskanēja doma, ka Krievijai jābūt apmierinātai, ka NATO paplašināšanas pirmajā kārtā nav uzņemtas Slovēnija un Rumānija. Vai, runājot nedaudz analoģijā, Latvijai jābūt apmierinātai ar Baltijas valstu pieminēšanu Madrides dokumentā?

Guntis Ulmanis: — Nē. Baltijas jautājums ir viena no kopējā NATO procesa sastāvdaļām. Šajā gadījumā mēs ar Birkava kungu kā Baltijas valsts Latvijas pārstāvji, protams, runājam par to, kas mūs interesē tīri subjektīvi un individuāli. Bet runa Madridē bija par ļoti būtisku lēmumu, kas sava svarīguma ziņā līdzinās Berlīnes mūra krišanai, Padomju Savienības sabrukumam un aukstā kara beigām. Par galveno stratēģisko līniju, kas tiek vilkta, lai dotu Eiropai beidzot pašā gadsimta nogalē to drošības situāciju, kad vairs nebūs karu, asinsizliešanas un sadursmju, kas beidzas ar lieliem upuriem. Madride, Latvija un Baltija nebūt nebija centrālais jautājums. Izvērtējot šo situāciju, mēs varam izvērtēt NATO stratēģiskās līnijas attīstību un šīs līnijas realizāciju. Man grūti spriest, kas izskanēja Krievijā. Ļoti daudzi Krievijas pārstāvji bija arī Madridē un Zalcburgā. Viņiem bija ļoti ciets viedoklis, kurš nemainījās arī pēc Madrides lēmuma. Bet tas vairāk izklausījās pēc pozas, nevis pēc būtiskas jautājuma atspoguļošanas. Es domāju, šajā virzienā, šajā ziņā nav zaudētāju. Ir tikai ieguvēji. Arī Krievija.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors