REFERĀTI

Konstantīns Karulis, LZA goda loceklis:

Kurzemes grāmata divu gadsimtu (18.–19.) mijā

Grāmatas atspoguļo dzīvi. Atspoguļo un reizē arī veido. Ieskatoties kāda laikmeta grāmatās, mēs skaidri redzam tā laika politiskās un ideoloģiskās dominantes, redzam pretstatu starp masu un elitāro grāmatu, kas pauž ne tikai lasītāju interešu atšķirību, bet arī jaunas tendences un jaunu straumju ieplūšanu, kuras izdalās uz dominējošā fona. Un redzam arī materiālo apsvērumu ietekmi uz atsevišķu grāmatniecības nozaru attīstību, jo sevišķi redzam grāmatu ražas atkarību no lasītāju pirktspējas. Tie ir faktori, kas svarīgi katra laikmeta grāmatniecībā, un tāpēc vairākas paralēles varam vilkt starp aplūkojamo laikmetu Kurzemē un mūsu dienām, kad tuvojamies jauna gadsimta slieksnim.

Runāsim par Kurzemi tai izpratnē, kāda bija 18. un 19. gadsimtā, tas ir, ietverot arī Zemgali. Līdz 1795. gadam tā bija Kurzemes hercogiste (oficiāli: Kurzemes un Zemgales hercogvalsts Livonijā), pēc tam Kurzemes guberņa ar Jelgavu kā galvaspilsētu vai guberņas pilsētu, kurā centrējās ne tikai politiskā un administratīvā vara, bet arī saimnieciskā pārvalde un garīgās dzīves svarīgākie mezgli, to starpā arī grāmatniecības noteicēji spēki.

1795. gadā likvidēja Kurzemes un Vidzemes (resp. Krievzemes) robežu, bet tas nenozīmē, ka grāmatniecībā līdz ar to būtu radušās lielas pārmaiņas. Kurzemē arī līdz tam nebija pilnīgi noslēgta grāmatu pasaule: Jelgavā iespiestās grāmatas viegli izplatījās arī Vidzemē, savukārt no Rīgas grāmatas veda arī uz Kurzemi. Jāatceras, ka Kurzemes galma mācītājs Georgs Mancelis 17. gadsimtā savas grāmatas neiespieda vis Jelgavā, bet gan Rīgā, un savukārt izcilais grāmatu izdevējs un tirgotājs J. Hartknochs darbību sāka Jelgavā, tad pārcēlās uz Rīgu, bet vairākas izdodamās grāmatas iespieda Jelgavā.

Un tomēr: Kurzemes un Vidzemes grāmatām bija savas īpatnības, kas palika vēl ilgi pēc robežas likvidēšanas, bija arī atšķirīgi grāmatniecības darba organizēšanas principi. Jelgavā izveidojās pats lielākais grāmatniecības uzņēmums Baltijā — 1769. gadā dibinātais J.F. Stefenhāgena uzņēmums (kopš 1801. gada firma "J.F. Stefenhāgens un dēls"), būtībā privāts, bet tā īpašnieks bija algots galma un vēlāk guberņas valdes iespiedējs. Šis uzņēmums pieņēma arī privātus pasūtījumus un slēdza patstāvīgus līgumus ar autoriem par grāmatu izdošanu.

18. gadsimta otrā pusē un 19. gadsimtā daži grāmatu tirgotāji ar izdevēju tiesībām darbojās Jelgavā un arī citās Kurzemes pilsētās paralēli Stefenhāgeniem. Piemēram, jau minētais J. Hartknochs 1765. gadā sāka strādāt Jelgavā Kēnigsbergas grāmatu tirgotāja J. Kantera veikala filiālē un vēlāk kopā ar J. Hincu (Hinz) ieguva šo veikalu savā īpašumā. Kad J. Hartknochs pārcēlās uz Rīgu, Hincs palika darbojamies Jelgavā un izveidoja filiāli Aizputē. Viņš bija tas, kas izdeva G.F. Stendera "Jaunās ziņģes" (1774) un "Augstas gudrības grāmatas"1. un 2. izdevumu (1774 un 1776). Taču Stefenhāgeni ieguva no viņa šo grāmatu turpmākās izdošanas tiesības un kopš 18. gadsimta beigām vairākus gadu desmitus gandrīz pilnīgi dominēja Kurzemes grāmatniecībā.

Daudzas Stefenhāgenu izdotās grāmatas iespieda lielos metienos, un tās deva izdevējiem krietnu peļņu. Tas iekārdināja vairākus Kurzemes tirgotājus un grāmatsējējus ārzemēs slepeni pārdrukāt Stefenhāgenu izdotās grāmatas (galvenokārt baznīcas dziesmu grāmatu) un, kā liecina archīvu ziņas, šādas pārdrukātās grāmatas — pat ar Stefenhāgenu spiestuves atzīmēm — esot Kurzemē ievestas vezumiem.

Cik liels bija Kurzemē iespiesto latviešu grāmatu metiens? Baznīcas dziesmu grāmatas iespieda samērā bieži atkārtotos izdevumos, katru 3000 — 20 000 eksemplāros. (Tā sauktā "vecā" dziesmu grāmata iespiesta vismaz 8 reizes.) Evaņģēliju 1790. gada izdevums iespiests 4000 eksemplāros. Laicīgo literatūru — dzejoļu, stāstu grāmatas — iespieda mazākā metienā, reti sasniedzot tūkstoš eksemplāru. Lielākā metienā iespieda ābeces. Par lasāmgrāmatām ir ziņas, ka G. Mīlicha "Jaunā skolas grāmata" atkārtotā iespiedumā 1821. gadā iznākusi 3000 eksemplāros.

Ne katra grāmata izplatījās tik ātri, kā vēlējās autors un izdevējs. G.F. Stendera "Augstas gudrības grāmata" 1796. gadā tika iespiesta ne mazāk kā 2000 eksemplāros, taču tās izplatīšanas temps bija gauss, un 19. gadsimta 20. gados šī grāmata vēl bija pārdošanā. 1853. gadā K. Valdemārs rakstīja: "Kurzemē no tām retām grāmatām, kas tiek driķē nodotas, tik 5 līdz 600 un, ja daudz, tad 1000 gabalu tiek nodriķētas, un ir šīs neizpērk." Teiktais, protams, neattiecas uz reliģisko literatūru un uz divām laicīgo grāmatu grupām, kam bija lielāks pieprasījums: uz ābecēm un kalendāriem.

Ziņas par atsevišķu iedzīvotāju grāmatām rāda, ka visvairāk īpašumā bijušas reliģisko dziesmu grāmatas. Piemēram, Liepājas latviešu draudzes mācītājs 1813. gadā aprēķināja, ka draudzē ir ap 1000 dziesmu grāmatu. Lindes un Birzgales draudzē 1827. gadā bija 524 dziesmu grāmatas, 28 Bībeles un 65 sprediķu grāmatas, Neretas draudzē 1828. gadā — 970 dziesmu grāmatas, 29 Bībeles un 80 sprediķu grāmatas. Nav skaitļu par laicīgajām grāmatām, bet saprotams, ka to skaits bija daudz mazāks, izņemot kalendārus.

No visiem Latvijas novadiem tieši Kurzeme ir pirmā, kur izplatījās latviešu kalendāri, daudz agrāk nekā Vidzemē. Pirmais latviešu kalendārs Jelgavā iespiests 18. gadsimta 50. gados, un līdz mūsu dienām saglabājušies 1761. gada kalendāra fragmenti. Turpretim Vidzemē pirmais kalendārs parādījās tikai 1782. gadā, pie tam ne visai lielā eksemplāru skaitā, jo to iespieda mācītājs K. Harders savā Ķieģeļmuižas mājas spiestuvē.

Kurzemes kalendāram ir sava interesanta vēsture. Kā zināms, hercogs Pēteris dibināja Jelgavā Akadēmiju (Academia Petrina) un vēlējās tai sagādāt labus darba apstākļus. Lai Akadēmijai būtu kādi papildu ienākumi, Pēteris 1775. gadā atņēma Stefenhāgeniem kalendāra izdošanas tiesības un nodeva tās Akadēmijai. Taču Akadēmijai nebija savas spiestuves, un tā tūlīt iznomāja kalendāra izdošanas tiesības tiem pašiem Stefenhāgeniem, iegūstot par to ikgadēju maksu.

Laika gaitā mainījās kalendāra nosaukums. Kurzemes hercogistē bija ieviesta Gregora laika skaitīšana, tā sauktais jaunais kalendārs, bet pārējā Latvijā (tāpat kā visā Krievijā) bija spēkā vecā Jūlija laika skaitīšana, tā sauktais vecais kalendārs, 18. gadsimtā starpība bija 11 dienas. Jelgavas kalendārā hercogistes laikā pirmajā vietā, protams, bija jaunais kalendārs, bet paralēli bija dota arī vecā laika skaitīšana, tāpēc kalendārs saucās "Jauna un veca laiku grāmata". Tā tas bija vēl dažus gadus pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai, bet no 1800. gada kalendāru pārveidoja, un tas nu saucās "Veca un jauna laiku grāmata".

Pēc tā laika tradīcijām grāmatu tituli bija gari, un arī kalendāra pilnīgais nosaukums aizņēma veselu lappusi. Lūk, kalendārs 1801. gadam, tātad ievadot jaunu gadsimtu:

Veca un jauna laiku grāmata uz to 1801mu gadu pēc Jēzus piedzimšanas, kuram 365 dienas ir un ar kuru jaunais, deviņpadsmitais gadu simtenis sākas; tā sarakstīta, ka tā visā Kurzemē, Vidzemē un Leišos, kur latvieši dzīvo, derīga ir, un kurā svētkus un darbadienas, saules un mēness lēkšanu un noiešanu, dienas garumu, mēness starpas un gaisa nojēgšanu atrast var. Ar Rīgas Grāmatu tiesas ziņu. Jelgavā pie J.V.Stefenhāgena, un maksā 2 zeserus.

Kalendārā bez vārdadienām un citiem parastajiem datiem bija arī laika pareģojumi ("gaisa nojēgšana"). Tā gada 6. jūnijā, piemēram, bija gaidāms "ļoti auglīgs gaiss un daudz lietus debešu". Sniegtas arī ziņas par saules un mēness aptumsumiem.

Zemnieku interesēja, protams, ziņas par tirgiem — kad kurā vietā tos noturēs. Kalendāra pielikumā tā ir pēdējā nodaļa. Tirgus vietas sakārtotas pēc alfabēta. Atšķirībā no vēlākajiem laikiem, kad tirgus dienas apzīmēja pēc mēnešu datumiem, vecajā Jelgavas kalendārā tirgi datēti pēc vārdadienām, svētkiem vai dienu iesaukām. Piemēram, Gramzdā pirmais tirgus ir vecajos Jēkabos, otrais vecajā Miķeļdienā, Ventspilī pirmais tirgus tā sauktajā Maizes dienā (4. jūnijā), otrais — vecajā Spranča dienā (4. oktobrī). Kalendāram ir 40 neliela formāta lappuses.

Kurzemē iespiests ne tikai pirmais latviešu kalendārs. Ir arī citas Kurzemes prioritātes: te īsi pirms gadsimtu mijas iznāca pirmais latviešu žurnāls (Latviska Gadagrāmata, 1797—1798), pirmais laikraksts (Latviešu Avīzes, kopš 1822), pirmās lauksaimniecības un medicīnas grāmatas, pirmā lasāmgrāmata, gandrīz visa sākotnējā daiļliteratūra un — jo sevišķi atzīmējams — pirmā populāri zinātniskā grāmata un enciklopēdiskās literatūras aizsākums.

Ja runājam par 18. un 19. gadsimta miju, nevaram neminēt Leipcigā 1800. gadā otrā, paplašinātā izdevumā iznākušo G. Merķeļa grāmatu "Latvieši". Tā gan tieši neskar Kurzemi, jo sarakstīta galvenokārt par Vidzemes apstākļiem (pilnīgais virsraksts: "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās"), bet vispārējā aina Kurzemē nebija labāka par Vidzemē attēloto. G. Merķelis rakstīja: "Latvietim važas iegriezušās līdz pat dvēselei, ar dragātu garu viņš guļ zemē, līdz viņu uzraus kājās drudzis. / .. / Lielākā daļa muižnieku joprojām domā, ka viņu tiesības pār dzimtcilvēkiem nav lēņu kunga tiesības pār vasāli, bet miesnieka tiesības pār nopirktiem lopiem."

Kurzemes hercoga ķirurgs P.E.Vilde (1732—1785) savā nedēļas izdevumā "Lauku Ārsts" ( Der Landarzt , 1765) rakstīja par apstākļiem Kurzemē nedaudz agrāk par Merķeļa vērojumiem: "Vienkāršais lauku cilvēks paklausīgi dzīvo stingrā dzimtniecības kalpībā. Viņa nožēlojamā mājoklī pa lielākai daļai nesastop neko citu kā nabadzību un trūkumu. Pēc smago dzimtcilvēka pienākumu izpildīšanas, ko viņš veic savam kungam, viņam bieži pat tikdaudz nepaliek pāri, cik nepieciešams nožēlojamās dzīves iztikai. Šīs pasaules prieki viņam ir pilnīgi nepazīstami. Viņš nezina gandrīz nekāda cita iepriecinājuma kā piedzeršanos. / .. / Dažs daudz vairāk vēlas, lai viņa atpestīšanas stunda drīz tuvotos. Viņš mirst bezjūtīgā nolemtībā, jo viņš nāvi uzskata par galu visām savām grūtībām."

Vai Kurzemes vērojumam ir kāda starpība ar G. Merķeļa Vidzemē novēroto?

Blakus šīm drūmajām ainām mēs tā laika grāmatās redzam tomēr arī citas ainas. Ielūkojamies G.F.Stendera (Vecā Stendera) darbos, ko viņš raksta par Kurzemi. Dzejolī "Kurzeme":

Kurzeme, mīļa maizes zemīte!

Druvas un lauki visur gavilē,

Kupli ar pilnām Dieva dāvanām,

Ar mūsu sviedriem labi pelnītām!

Kurzeme mīļa — maizes zemīte!

..

Brālīši brāļus mīļi apmeklē.

Karašas, pieniņš, siers un medutiņš,

Tas mūsu bagāts ciema vakariņš.

..

Lai visās malās līgošana skan,

Stabules, ziņģes, danči arīdzan.

Var jau būt, ka bija atsevišķas turīgas latviešu dzimtcilvēku sētas, bet tā nebija vispārējā aina. Ko teikt par šo dzejoli pēc G. Merķeļa un P. Vildes dzimtcilvēku dzīves raksturojuma? G.F. Stenders rāda idealizētu pasauli, viņa iedomātu nākotnes ainu, uz kuru jācenšas, kura jāsasniedz ar darbu, centību, sātību, bet galvenokārt ar zināšanu apgūšanu. Izglītība, jo sevišķi grāmatu loma zināšanu iegūšanā, Vecajam Stenderam ir svarīgākā atslēga nākotnei:

Cik spēdams, mācies grāmatu,

Tas prātu uzcilā,

Tas ved pie augstas gudrības

Un godu sataisa.

G.F. Stenders tāpat kā G. Merķelis ir pārliecināts par latviešu apdāvinātību, par viņu spējām mācīties un iegūt augstu izglītību. Šādā sakarā rodas viņa izcilais enciklopēdiskais darbs "Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas". (Kā minēts, 1. izdevums Jelgavā un Aizputē 1774. gadā; 3., Jaunā Stendera pārstrādāts un papildināts izdevums Jelgavā 1796. gadā.) Šis kapitālais darbs gandrīz gadsimtu bija latviešu populāri zinātniskās un enciklopēdiskās literatūras stūrakmens. J. Stradiņa vērtējumā ""Augstas gudrības grāmata" būtībā bija enciklopēdija zemniekiem – dzimtcilvēkiem. / .. / Nav gadījies atrast ziņas, ka laikā, kad Francijā iznāca slavenā Didro enciklopēdija, kaut kur citur Eiropā būtu izdota līdzīga satura "zemnieku enciklopēdija"".

G.F. Stenders negribēja sniegt tikai abstraktas zināšanas, bet mudināja arī uz racionālāku lauksaimniecību. Un šajā ziņā Stenderam bija sekotāji, kas veda Kurzemes latviešus pa Stendera aizsākto ceļu. Jau gadu pēc "Augstas gudrības grāmatas" 3. izdevuma Matīsa Stobes redakcijā iznāca "Latviskā Gadagrāmata" (1797), kuras saturā ir arī lauksaimniecības un citu nozaru padomi.

Turpinādams G.F. Stendera aizsākto izglītotāja ceļu, G. Mīlichs (Mylich) 1803. gadā izdeva pirmo lasāmo grāmatu "Jauna skolas grāmata", kuras svarīgākā daļa bija īsi dabaszinātņu, ģeogrāfijas un vēstures stāsti. Tai pašā gadā iznāca Rīgas dārznieka J. Cīgras "Tas āboļu dārznieks jeb pilnīga pamācīšana visādus auglīgus dārza kokus audzināt un kopt". Un vēl tai pašā gadā Jelgavā iespieda K. Launica (Launitz) "Bišu grāmatiņu jeb īsu un skaidru pamācīšanu no bitēm un bišu kopšanas".

Tā jau bija grāmatu virkne, kas pavēra ceļu daudzu jaunu lauksaimniecības, medicīnas un citu nozaru populārām un praksei piemērotām grāmatām.

Līdztekus šai praktisko grāmatu plūsmai Jelgavā iznāk arī grāmatas laika kavēklim. 1804. gadā iespiesta K.G.Elferfelda "Līksmības grāmata", kuras mērķis ir "jauka skubināšana uz bezvainīgu līksmošanu". Grāmatā ievietoti rotaļu apraksti, dzejoļi un trīs lugas, no tām viena Elferfelda sarakstīta. Tai ir didaktisks raksturs, tā propagandē baku potēšanu. Elferfelds pirmais latviešu valodā sniedz norādījumus par lugu izrādīšanu.

No izklaides literatūras latviešu grāmatniecībā izauga dzejoļu un stāstu grāmatas, kas iepazīstināja lasītājus ar cittautu dižgaru darbiem un deva ierosmi arī paštautas autoriem.

Ir arī cits ceļš uz nākotni, ko rāda tā laika Kurzemes grāmatas: paciesties, izskaust no savas sirds grēkus, lūgt Dievu un gaidīt labāku dzīvi pēc nāves. Ja skatāmies uz 18. gadsimta grāmatām, tad gan skaita ziņā, gan pēc apjoma šī ceļa rādītājas grāmatas dominē, pat desmit un vairākkārt pārsniedz citu grāmatu īpatsvaru. Visraksturīgāk šī ideoloģija parādās sprediķu grāmatās. Kurzemē bija vairākas sprediķu grāmatas, jau sākot ar G. Manceļa slaveno 1654. gada "Postillu", ko izdeva atkārtoti. Taču vispopulārākā bija J.F.Bankava sprediķu grāmata "Latviski svētdienas darbi".

Pats Dundagas mācītājs Jakobs Fridrichs Bankavs jau sen bija miris (1725), bet viņa sprediķi dzīvoja, izplatīdamies pa visu Kurzemi. Kopš pirmā izdevuma, kas iespiests autora nāves gadā, zināmi vēl kādi desmit atkārtoti izdevumi — līdz par 20. gadsimta sākumam. Sprediķu grāmatas 5. izdevums iznāca gadu pēc Stendera "Augstas gudrības grāmatas" — 1797. gadā. Ar ko tad Bankavs bija izpelnījies tik lielu popularitāti? Tematika bija tā pati: grēku atmešana, Dieva pielūgšana un cerība uz laimīgu pēcnāves dzīvi. Bankavam bija talants tēlaini izteikt visus ar Bībeli saistītos mudinājumus un brīdinājumus. Tieši šis tēlainais stāstījums saistīja un rosināja klausītāju un lasītāju iztēli.

Reliģiskajai literatūrai bija drošs noiets, to ieteica no kanceles un pārdeva baznīcas ģērbkambarī, un droša peļņa bija kā iespiedējam Stefenhāgenam, tā arī autoriem vai tulkotājiem un izplatītājiem. Viens no šīs literatūras paveidiem bija Bībeles stāstu grāmatas jeb tā sauktās Mazās Bībeles.

Tieši 1800.gadā Stefenhāgenu izdevumā iznāca Durbes mācītāja J.K.Baumbacha "Mazā Bībele jeb Stāsti no tiem Svētiem rakstiem", kas veltīta baronam Līdinghauzenam–Volfam. Arī grāmatas saturā ir ne vien mudinājumi lūgt Dievu, bet arī klausīt kungus un pacietīgi nest ikviena dzīves krustu. Kā raksta Baumbachs: "Jums tad rāma sirds, drošs prāts, salds prieks, jaukas cerības in visāds īstens labums nekad netrūks, in jūs laimīgi dzīvosit — katru dzīves nastu ar drošību nesīsit, bez bailēm savā laikā mirsit un viņā saulē to nezūdamu debess laimi un prieku baudīsit." (Forma in Kurzemē bija un paralēlforma.)

Jā, dažādi bija ceļi uz nākotni, ko rādīja Kurzemes grāmatas divu gadsimtu mijā priekš 200 gadiem.

Referāts nolasīts "Letonikas" Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdē 1997. gada 6. jūnijā Ventspilī