Pāri Latvijai, pāri Baltijai — tautu kopības gaisma

No 8. līdz 13.jūlijam pāri Latvijas novadiem aizskanējis starptautiskais folkloras festivāls “Baltica'97”, kas bija jau desmitais pēc kārtas. Tagad atkal kārta Igaunijai, pēc tam Lietuvai, lai pēc trim gadiem atgrieztos Latvijā

Pēc daudzu ciemiņu vārdiem, visvairāk prieka piedzīvots Latvijas novados — pie jūras, Gaujas un Rūjas, lauku mājās un mazpilsētās. Smeļoties veldzi no Latvijas avotiem un labiem cilvēkiem.

“Milzkalnieki” kā saimnieki Tukuma novadā uzņēma Suitu sievas un Gudenieku suitus (“Mūs no alšvandzietēm var atšķirt ar to, ka mums ir arī viens vīra cilvēks,” saka gudenieces, kas ar tērpu, stāju un aso mēli maz ko atšķiras no alšvandzietēm), “Nāburgus” no Valkas, “Budēļus”, “Vilkus” un “Patmalniekus” no Rīgas, “Dreņģerus no Bauskas, “Akmiņeicu” no Ezerniekiem (“Nosaukums no mūsu skaistās upītes”) un citas pašmāju kopas, latviešu “Dūdalniekus” no Anglijas un folkloras ansambļus no Igaunijas, Norvēģijas, Baltkrievijas un Krievijas.

Baltkrievu folkloras teātra “Gostica” vadītāja Larisa Simakoviča pirmo reizi Latvijā ieradusies pirms gadiem desmit. Toreiz viņa ar studentu kori piedalījusies Dziesmu svētkos.

— Tie deva gan muzikālas ierosmes, gan vielu pārdomām. Kā visur pasaulē, arī Baltkrievijā radošās dvēseles atsaucas uz problēmām, sāpīgajiem punktiem un mazāk domā par peļņas iespējām, savu labumu. Mums, baltkrieviem, visu laiku pastāvējušas un pastāv valodas, nacionālās kultūras problēmas. Tā arī nonācu līdz folklorai. Būdama bezgalīga savā dziļumā un bagātībā, tā sagrābj cilvēku gluži kā stihija un nelaiž vairs vaļā. Mēs kopā ar Tatjanu Plodunovu vadām šo Minskas televīzijas folkloras ansambli, kurā iesaistām jauniešus, kas sirdī jūt tuvību ar savas tautas mākslu. Pavisam ir 60 dalībnieki, šajos svētkos piedalās astoņi. Parasti uzstājamies savā televīzijā, daudz braukājam pa visu Baltkrieviju, arī uz ārzemēm. Apzināmies sevi kā baltslāvus, kam tradīcijās daudz kopīga ar baltu tautām.

Man šķiet, tik dzīvīga, sazarota folkloras kustība kā Baltijā nav nekur citur pasaulē. Dānijā, Vācijā, kur esmu bijusi, šādu folkloras kopu ir maz. Tiesa, Spānijā arī ir ļoti dzīva tautas māksla, bet vairāk tikai deja. Te, Baltijā, ir viss kopā — dziesmas, dejas, rotaļas, tautas mūzika, visdažādākie amati. Mums liels piedzīvojums bija arī zivju žāvēšana Ķesterciemā un tautas tradīcijās ieturētā vakarēšana pie Tumes dīķa.

“Dūdalnieku” karogā ir dažādu Latvijas novadu tautiskās jostas, jo tur, Anglijā, viņi cenšas kopt un daudzināt visas Latvijas fokloru. Uz iknedēļas sadziedāšanos parasti sanākot desmit vai divpadsmit cilvēki, bet par dūdalniekiem tiekot godāti visi, kas kādreiz kopā darbojušies. Un tad nu viņu esot vairāk par simtu.

Kopas vadītājs Raimonds Dāle pieder pie tās paaudzes, kas dzimuši un auguši svešumā. Tēva dzimta nāk no Bauskas apriņķa, bet māte ir francūziete.

— Tēvs brīvvalsts laikā bija dziedājis korī, piedalījies Dziesmu svētkos. Kad padzirdēja par latviešu ģimnāziju Minsterē, izlēma arī mani sūtīt tur mācīties. Mums visiem lielu uzmundrinājumu deva piedalīšanās 1991.gada Baltijas svētkos. Toreiz man Baltinavas sievas uzdāvināja šo skaisto jostu, kurā tagad esmu iesējis savu kokli. Tā arī Latvijā meistarota.

Vilnis Vārna uz Angliju aizbraucis darba gaitās. Apprecējies ar latviešu meiteni Līviju Uskali, un nu jaunā ģimene savu dzīvi nemaz nevarot iedomāties bez “Dūdalniekiem”.

Kad svētku gājienā dūdalniekiem jautāja, vai kāds nedomā atgriezties Latvijā, skanēja atbilde: “Mēs atgriezīsimies visi. Agrāk vai vēlāk mēs visi atgriezīsimies.”

Par to ir pārliecināts arī Raimonds Dāle :

— Toreiz, 1991.gadā, mēs visi kopā tikai cerējām uz brīvību. Tagad tā ir! Un būs arvien labāk!

Sešas dienas Rīgu un visu Latviju piedziedāja un piedancoja Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Latgales folkloras kopas un ciemiņi no deviņām ārvalstīm. “Latvijas Vēstnesī” par svētkiem stāstījām jau 9., 10. un 11. jūlija numurā. “Eiropa būs tik stipra un skaista, cik stipras un skaistas būs visas un katra Eiropas tauta” — festivāla atklāšanas dienā teica Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra direktors Jānis Kurpnieks. Folklora kā pati dzīves esence, kā pasaules uzskata māksla vispilnīgāk atklāj tautas dvēseli. Un šādās svētku reizēs vislabāk kļūst redzams, cik dažādas ir tās puķes, kas veido Eiropas tautu vainagu. Katrai tautai, katram novadam saglabājot savu īpatnību, mums citam cits ir jāpazīst šajā Eiropas un pasaules tautu kopībā.

Šie ir visu trīs Baltijas valstu kopīgi svētki, svinami katru gadu citā valstī, bet vienmēr — kopā! Neaizmirstamajā 1988.gadā Rīgas ielās un Ogres estrādē pirmo reizi lepni plīvoja blakus Lietuvas, Igaunijas un Latvijas nacionālie trīskrāsainie karogi, ievadīdami Baltijā dziesmoto revolūciju, kuras fenomens joprojām saista zinātnieku interesi.

Kādu pienesumu folkloras kustībai Baltijā devis šis festivāls? Pēcsvētku preses konferencē par to runāja programmas direktors Andris Kapusts :

— Mēs ar folkloru negribam sadzīvot tikai kā ar muzejisku vērtību vai izklaidi. Protams, ir daudz ģimenes godu un gadskārtu svētku dziesmu un rituālu, bet pirmām kārtām folklora ir gadsimtos krāta cilvēku dzīves pieredze, kas lieti noder šodien un vēl vairāk var noderēt nākotnē. Ne velti, piemēram, japāņu delegācijas ik gadu filmē arī mūsu tautas tradīcijas. Veidojot nākotnes modeli, tās pēta ne vien tautas mākslas speciālisti, bet arī ekonomisti, sociologi un politologi. Lai paaudžu paaudzēs krātā dzīves pieredze kļūtu par tautas dzīves gudrību, mums šīm zināšanām ir jānotic, tās jāpieņem kā savējās. Un te nu lieliski noder rituāli, svētki ar savu skaistumu un pievilcību.

Un vēl šajā festivālā mēs centāmies parādīt, cik plašs ir folkloras iedarbības lauks, cik dziļi tā ietiecas dažādos dzīves un mākslas laukos. Svētku programmā bija ne vien tautas daiļamatniecības, bet arī profesionālās mākslas izstādes, plaša kinomākslas skate un vairākas fotoizstādes. Latvijas novados festivāls saaudās ar pilsētu svētkiem, zvejnieku svētkiem un citiem pasākumiem.

Kultūras ministra vietas izpildītājs, īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās Aleksandrs Kiršteins noslēguma koncertā Dzegužkalnā pateicās ne vien tiešajiem svētku rīkotājiem un dalībniekiem, bet arī dziedātāju un dejotāju ģimenēm, tērpu šūdinātājiem, amatniekiem un māksliniekiem, un arī skatītājiem.

Tā patiesi bija viena no skaistākajām festivāla iezīmēm, ka svētku vedēji Helmī un Dainis Stalti, Aina Salmane, Anda Skuja un Māra Mellēna daudzos sarīkojumos, sevišķi laukos un mazpilsētās, prata nojaukt robežu starp izpildītājiem un skatītājiem. Tie bija svētki visiem.

Helmī Stalte uzdeva toni arī novadu dienās Tukumā un Durbes pilī...

... tepat Latvijā ir iespējams arī šāds visu kopības signāls

Muzicē “Dūdalnieki” no Anglijas...

... un “Budēļi” no Rīgas

Baltkrievu folkloras teātris “Gostica” no Minskas ...

... un “Suitu sievas” tepat no Kurzemes rietumu novada

“Šie svētki mums bija īsti svētki no pirmās līdz pēdējai dienai!” — saka gan vecmāmiņas, gan mazbērni

Turaidā kārtējo reizi sevi apliecināja folkloras kopa no Zviedrijas “Allmogegillet”

Skatītāju un klausītāju netrūka ne Rīgā, ne novados, ne arī Dainu kalnā Turaidā