Un tā — ejam uz nākamo

Andris Kapusts uz svētkiem līdzējis posties ne vien “Grodiem”, bet arī visām citām Latvijas folkloras kopām. Abi ar Signi Pujāti, kas attēlā gan nav redzama, viņi kā E.Melngaiļa Tautas mākslas centra speciālisti vairākkārt apbraukājuši visus novadus, uzklausījuši un devuši padomus, mudinājuši un skubinājuši, lai svētki veidotos kupli un bagāti

Šie svētki paliks atmiņā ar gājienu caur septiņiem vārtiem, lielkoncertu Esplanādes centrā, kur savulaik bija plānots uzcelt pieminekli “tautu tēvam” Staļinam, ar sadziedāšanos Saieta namā un prātnieku runām Rīgas Latviešu biedrībā. Ar daudzām košām folkloras kopām no visiem Latvijas novadiem un ārvalstīm. Visvairāk — ar koncertos un saietos sastaptajiem cilvēkiem, spilgtām personībām.

Liela piekrišana latgaļu tradīciju kopai “Rikava”. Tās dalībnieki, kā rādās, prot visu: dziedāt, spēlēt, bārstīt asprātības. Bet galu galā visparastākie, vispiezemētākie savējie. Ar Janīnu Mičuli, nesen vēl Rikavas pamatskolas skolotāju, priekšgalā. Turpat ir arī Vitolds, tāda paša uzvārda nesējs. Un viņi nebūt nav vienīgie, kas te ir divatā. Inese un Jānis Vērdiņi. Valentīna un Lienīte Viļčukas. Igauņu ģimene. Rasma un Gunārs. Būtībā viena saime ar 22 personām. Paaudzes vieno kopības izjūta.

Mūsu tautietis Dainis Krūmiņš , kas kopš 1947.gada dzīvo Koventrijā, Lielbritānijas krastā, sacīja tā:

— Ja es nupat nebūtu bijis ziņģu vakarā Mazajā ģildē, to visu vajadzētu nosapņot. Jā, arī to kopdziedāšanu ar “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī”, ar “Še kur ozoli, zaļo zemzari”, un visam pāri ar “Ez dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. To nevar izstāstīt, tas jāsaprot.

Esmu gana nodrošināts arī tālu no tēvzemes, mana elektrības inženiera profesija ļauj daudz ko atļauties, bet ar vienu kāju joprojām esmu tepat “Pūkās”, netālu no Krimuldas uz Raganas pusi, kur maniem senčiem piederēja 85 hektāri zemes.

Latvijā pēc ilgas prombūtnes nu jau esmu septīto reizi, septembrī gribu braukt atkal, jo nekur nav tik labi kā savā Dzimtenē. Sabiedriskajā plāksnē esmu cieši vienots ar “Daugavas vanagu” apvienību, ar “Mūsmājām”, ar vecļaužu pansiju, kas mums dod iespēju būt kopā ar tautiešiem. Nupat Jāņos sabrauca trīsarpus simti, mītnē pastāvīgi uzturas ap pusotru desmitu. Latvijā gribam būt ciešā tuvībā ar daudzbērnu ģimenēm, jo tās varētu cementēt mūsu tautas nākotni. Šāda iepazīšanās ir vairāk nekā svētīga.

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, plaši pazīstamo arheologu Jāni Graudoni sastopam Dainu kalnā Turaidā, jo te ir viņa “teritorija”:

— Man šī jau ir divdesmit trešā vasara Turaidas senpils izpētē. Esam ierakušies no 70 centimetriem līdz 12 metriem. Tagad jau skaidri varam apgalvot, ka seno aizsargsienu pamati, kas ļāva pārvarēt sešus, astoņus vai pat desmit metru biezas gružu kārtas, devuši iespēju nokļūt līdz XII gadsimta lībiešu celtņu pamatiem. Tas ir visīstākais Gaujas apkaimes koks, un varbūt tieši tagad varam vairs nešaubīties par leģendārā Kaupo pils vietas sākotni. Jā, arī “Baltica” ved cauri gadiem un gadsimtiem.

Vairāk nekā divdesmit gadu laikā te atrastās senlietas vien ļauj izveidot prāvu muzeju, nu šejienes dižās muzejnieces Annas Jurkānes izpratne to pārpārēm apliecina. Manas palīdzes Ilze Siliņa un Zane Buža jau gadu gadiem ir fiksējušas visu vai gandrīz visu, ko atrakusi arheologa lāpsta, un tas nav tik maz, ka varētu likties.

Šovasar mēs galvenokārt strādāsim pils pagalmā, bet nākamajā vasarā ķersimies pie ieejas, jo šīs ir platības, kas var sagādāt gluži negaidītus atradumus. Tāpat kā nule “Baltica”: likās, ka jau zinām visu, tomēr tas arī folklora izpratnē ir tikai virsslānis. Ir jārok dziļāk, un, paldies Dievam, mums ir gana aizrautīgu cilvēku, tostarp skolotāju (arī man ir šī pamatprofesija), kam pietiek spēka un apņēmības aizrakties līdz pamatu pamatiem.

Atašienes vidusskolas skolotāja Valentīna Mičule jau vairāk nekā desmit gadus folkloras kopu “Vīraksne”.

— Katram novadam ir sava krāsa, un mūsējais nav izņēmums. Dažviet sūrojas par vietējo skolu panīkumu, bet es to gan negribētu sacīt. Mums ir pāri par pusotra simta audzēkņu, gana lietpratīgu pedagogu, atsaucīgu jauniešu, kas grib spēlēt un dancot “Vīraksnē”. Tepat ir Mētriena, Stirniene, Rudzāti, Mežāre — vietu nosaukumi vien jau skan.

Daudzas mūsu sirsnīgākās dziedātājas nāk no bijušās lielsaimniecības: Vera Karaseva bija zootehniķe, Rita Seņkova —agronome, Venta Kāršniece — galvenā agronome, Veronika Bojāre — slaucēja, Valentīna Pušķēre — pagasta padomes darbiniece.

Šoreiz, pašā siena laikā, visas nemaz nevarējām atbraukt. Mājās palika Ausma Saleniece, pagasta vecākā, Marija Lindāne, zootehniķe, Veronika Zalāne, ilgulaik kultūras nama vadītāja. “Baltica” ir visu kopīgs ieguvums. Lai gan varam būt pat kaut cik iedomīgas: ar Jēkabpils apriņķa gādību un Rīgas svētību esam apbraukājušas krietnu daļu Eiropas: pērn bijām Ungārijā, pirms tam — Dānijā, saņemti aicinājumi no Čehijas un Velsas. Te nu jāliek galvas kopā, lai būtu ne tikai mēs pašas, bet arī jaunas dziesmas — kā šoreiz “Baltica” koncertos.

Savā ziņā viskošākais, varbūt pat visvairāk ievērotais ansamblis “Baltica '97" gaitās bija Liepājas “Atštaukas”. Nē, tās nebūt nav pabiras no citkārt cildinātā Liepājas teātra, lai gan saikne ar to joprojām saglabājusies. Savulaik Liepājas dziedošie aktieri priecēja klausītājus ne tikai “vētru un dzintara krastā”, bet arī krietni tālos apvidos, pat Amerikā.

Nu zēniem radušās mantinieces: jau kopš 1995.gada jūnija, kad ducis pazīstamu aktrišu izveidoja savu dziedošo un dejojošo kopu. Uzvedumā “Smejies, bet neapsmej” aktrises ne tikai dzied, bet arī stāsta latviešu tautas anekdotes, sakāmvārdus, atgādina parunas un ticējumus. Kā atzīst lietpratēji, tā ir mūsdienīga folkloras izrāde. Tajā piedalās aktrišu zieds: Anda Albuže, Vija Āboliņa, Iza Bīne, Līga Kaktiņa, Ināra Kalnarāja, kas ir arī ansambļa vadītāja, Aina Karele, Dace Liepa, Marita Lūriņa, Ilga Martinsone, Austra Pumpure (joprojām priekšdziedātāja), Dace Stūre un Valda Vīksne.

Gribētos vārdā saukt un cildināt it visu folkloras kopu dalībniekus, it sevišķi ģimenes un dzimtas, kas svētkos piedalījās pilnā sastāvā — trijās paaudzēs. Līdz 2000.gadam, kad “Baltica” atkal gavilēs Latvijā, jau krietni paaugusies būs arī šī festivāla pirmajā dienā folkloras kopas “Vilki” dalībnieku ģimenē dzimusī Mētra, kam svētku izskaņā skanēja dziesmas zem kuplajiem “Vārnu” māju ozoliem. Pādes dīdīšanas rituālu gluži negaidīti, bet varbūt zīmīgi vainagoja baltā svēteļa lidojums pāri svētku dalībnieku galvām.

Lai katros nākamajos svētkos aizvien vairāk dziedātāju, teicēju un dancotāju! Nākamgad Igaunijā, tad — Lietuvā, un pēc tam atkal Latvijā.

“Baltica'97” kārtējo reizi pierādīja, ka pavisam tuvu ir arī Norvēģijas krasti

Liepājas teātra aktrises pierādīja, ka viņas ir arī pirmklasīgas dziedātājas

Austrijas “Wagram/Traisen” parādīja, ka labi var justies ne tikai savā dzimtenē

Jānim Teilānam šie bija jau daudzkārtēji svētki. Viņš Preiļu rajonā ir pirmais vīrs

Jēkabpils rajona Atašienes folkloras kopa “Vīraksne” dažadās paaudzēs

Rīdzinieku folkloras kopa “Grodi” ar Andri Kapustu priekšgalā

Tādi mēs esam, un tādi mēs būsim arī “Baltica” turpmākajās apritēs

Varējām pārliecināties, ka baltiešu simpātijas sniedzas arī līdz Austrijai

Ikvienai tautai ir skaistuma ideāls

XIX gs.sākumā katras nācijas īpatnējais garīgais mantojums, resp., folklora kļuva par profesionālās mākslas iedvesmas avotu un ideālu. Vācu filosofs Johans Gotfrīds Herders (1744—1803), kurš pats kolekcionējis daudzu tautu dziesmas, pirmais atklātībā izteica domu, ka mākslas ideāls nav katrā ziņā jāmeklē senajā grieķu klasikā, ikviena tauta ir tiesīga izvirzīt pati savu estētisko ideālu. Folkloras mantojums pamazām ieplūda visos mākslas veidos, sākot ar literatūru un mūziku un beidzot ar teātri un tēlotājmākslu. Sākumā katrs profesionālās mākslas veids to pilnīgi pakļāva savai tehnikai un sava laikmeta stilam.

Taču latviešu tēlotājmākslas izstāde, kas festivāla “Baltica” ietvaros sarīkota RLP namā, akcentē nākamo, mūsdienīgo etapu profesionāļu attieksmē pret folkloru. Tā ir folkloras klātbūtne ne vairs sižeta un materiāla līmenī, bet gan izteiksmes līdzekļu izvēlē. Folkloras izteiksmes specifika ietekmē un pat nosaka profesionālās mākslas stilistiku. Piemēram, tautas mūzikai raksturīgie ritmi vai skaņkārtas kļūst arī par profesionālās mūzikas stila normatīviem. Bet kādi folkloras normatīvi izpaužas tēlotājā mākslā?

Folkloras vizuālā izpausme ir visupirms ornaments. Latviešiem, tāpat kā citām Ziemeļeiropas tautām, tas ir ģeometriskais ornaments jeb raksts, turklāt visai plaši un krāšņi izvērsts. Ornamentā īstenības priekšstatu mākslinieciskā strukturēšana (ar zināmu vienkāršošanas paņēmienu) paceļas līdz tādam blīvumam, kādu nekad nesasniedz sižetiskā tēlotājmāksla. Tieši ornamenta kompozicionālais ritms ir svarīgākais, kas mūsu gadsimtā visvairāk ietekmējis profesionālo tēlotājmākslu. Izstādē tas, iespējams, visspilgtāk izpaužas Džemmas Skulmes “Kariatīdēs”. Saskarsmē ar folkloru māksla iegūst tās vienkāršā, neapstrīdamā ritma spēku. Bez tam mākslinieki arvien no jauna atveido tautastērpu, segu utt. rakstus un to kombinācijas un stilizācijas arī izvērsti un nepārprotami (Ieva Iltnere).

Otra svarīgākā tradicionālās tautas mākslas ietekme uz glezniecību, manuprāt, ir gaišo krāsu attiecību niansētība un krāšņums — gaismas un saules kults ir latviešu mitoloģijas centrā, vārdam “gaišs” ir citur grūti atrodams variantu daudzums.

Šī izstāde nav folklora, bet tā ir par folkloru. Augstā māksla, to ietverdama savā vērojumā, zināmā mērā piesavina folkloras nepārejošās vērtības.

Arnolds Klotiņš, Dr.art.

“Latvju dainu” pamatakmeņu licējam Fricim Brīvzemniekam

Par pirmās atmodas rosinātāja mūža darbu runāja pirmais Friča Brīvzemnieka premijas laureāts, filoloģijas doktors folklorists Jānis Rozenbergs :

—Ne par mata tiesu nepamazinot nedz K.Valdemāra, nedz K.Barona izcilo un grūti pārvērtējamo ieguldījumu latviešu nacionālās folkloristikas sākumposmā XIX gs. otrā pusē, tomēr dibināti jāatzīst, ka par patieso latviešu folkloristikas (un arī etnogrāfijas) pamatlicēju uzskatāms tieši Fricis Brīvzemnieks.

Uzsverams, ka F.Brīvzemnieks īsteni bija pirmais, kas kopš pagājušā gadsimta 60. gadu otras puses vienlīdz aktīvi un radīgi, un ar paliekamiem sasniegumiem darbojies visās trijās latviešu folkloristikas pamatnozarēs: pirmkārt, folkloras materiālu vākšanā un krāšanā; otrkārt, folkloras materiālu zinātniskā apstrādē un publicēšanā un, treškārt, folkloras materiālu izpētē.

F.Brīvzemnieks ekspedīcijas laikā, kā arī pēc tam tālredzīgi iesaistīja folkloras un etnogrāfijas materiālu ieguves darbā visdažādākos Latvijas iedzīvotāju slāņus, sākot ar garīdzniekiem, ierēdņiem un skolotājiem un beidzot ar parastiem lauku ļaudīm — zemniekiem, kalpiem un amatniekiem, tostarp arī saviem radiem. Sava sakāmvārdu un parunu, mīklu, buramvārdu un lāstu vārdu krājuma (1881) priekšvārdos F. Brīvzemnieks minējis ap 80 folkloras vācējus kā līdzstrādniekus. Starp tiem bija vairāki pazīstami skolotāji un vēlākie dažādu nozaru kultūras darbinieki, piemēram, Bergmanis Bārtā, Ozoliņš Jaunrozē, Ārona Matīss Bērzaunē, Misiņš Tirzā, Blaus Ērgļos, Marija Medinska un daudzi citi.

F.Brīvzemnieka 1869.gada ekspedīcija patiesībā bija pirmā praktiski realizētā, pašu latviešu īstenotā ekspedīcija folkloras materiālu sagādē, kaut arī šo ekspedīciju organizēja un finansēja jau minētā Maskavas Universitātes Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības Etnogrāfijas nodaļa.

Jātzīst, ka F.Brīvzemnieka gan tieši, gan netieši rosinātā folkloras materiālu vākšanas un krāšanas darba rezultātā izauga un attīstījās latviešu folkloristikas tolaik būtiskākā daļa, kas pamatā balstījās uz to darbinieku pieredzi un viņu savāktiem materiāliem, kas sagādāti pēc F.Brīvzemnieka daudzkārt atkārtotā lūguma vai ieteikuma un vēlāk publicēti lielākoties K.Barona “Latvju Dainās”, A. Lerha–Puškaiša “Latviešu tautas teikās un pasakās”, kā arī paša F. Brīvzemnieka sakārtotos latviešu tautas dziesmu, sakāmvārdu un parunu, mīklu, buramvārdu un lāstu vārdu, kā arī pasaku un teiku krājumos.

F.Brīvzemnieka ekspedīcija bija liels un svarīgs notikums ne tikai latviešu folkloristikas un etnogrāfijas vēsturē, bet arī visā latviešu tautas kultūrdzīves kontekstā vispār. Tieši tālab šīs ekspedīcijas nozīme ir grūti pārvērtējama.

F.Brīvzemnieks pamatoti atzina, ka tautas dziesmas atrodas nemitīgā pārmaiņu un attīstības procesā, ka pašas dziesmas ir cieši saistītas ar tautas dzīves likteņgaitām, kam savukārt savdabīgi jāatspoguļojas arī tautas dzejā.

Maskavā 1887.gadā jau pieminētās biedrības apgādā izdots arī trešais F.Brīvzemnieka sagatavotais latviešu folkloras krājums ar tautas pasakām un teikām. Tas bija pirmais latviešu pasaku un teiku krājuma izdevums krievu valodā.

Nobeigumā vēl pavisam nedaudz par F.Brīvzemnieka folkloristiskās darbības trešo nozari, t.i., par latviešu folkloras izpēti. Šis tas par šo tematu jau tika bilsts, apskatot F. Brīvzemnieka sagatavotos un publicētos trīs prāvos latviešu folkloras materiālu krājumus un tur nodrukātās plašās ievadapceres. Pie jau teiktā tikai daži vārdi par F.Brīvzemnieka rakstu “Latviešu tautas gara mantas”, kas savulaik bija vairāk pazīstamas arī latviešu lasītājiem, jo šis apskats tika publicēts Rīgā, žurnālā “Austrums” 1881.gadā (20.-23.nr). Šai rakstā F. Brīvzemnieks neiztirzā atsevišķus tautas garamantu žanrus vispār, bet apzināti aplūko folkloras īpašo lomu un vietu latviešu tautas garīgās kultūrdzīves vēsturē.

Pirmkārt. F. Brīvzemnieks uzsvēris, ka, paturot prātā latviešu tautas vēstures specifiskos apstākļus, tautas garamantas dibināti jāuzskata par latviešu rakstniecības pamatu pamatu, tās pirmo, senāko posmu. Un tālab latviešu tautai ir divas “rakstniecības”: viena (vecākā), kas gadsimtos saglabājusies mutvārdu tradīcijā, otra (stipri jaunāka), kas pastāv grāmatās drukātā veidā. F. Brīvzemnieka domas: “Rakstītu vēstures ziņu par latviešu tautu maz; jo svarīgākas tādēļ tās izkaisītās ziņas no seniem laikiem, ja mūsu tautas bērni kādreiz gribētu sarakstīt tautas vēsturi. Par latveišu “rakstniecību” mūsu pretinieki dažreiz teikuši, kad tiem vajadzēja, ka tā esot ļoti nabadzīga. Dievs viņiem šos grēcīgos vārdus piedos, jo tie nezin , ko tie runā.

Tautai divas “rakstniecības”. Tā viena no tām uz papīra rakstīta un rakstos iespiesta, tā otra tautas prātā, tautas garā ierakstīta. Šī pēdīgā ir tā pirmākā. To līdz šim tautas bērniem nevajadzēja pat ne lasīt, nedz īpašās skolas stundās mācīties: tie to iedvesa savā saimes dzīvē kā gaisu. Tā pilnīgi saaugusi ar mūsu tautas dzīvi. Kad šī rakstniecība būs vairāk sakrāta un cik necik zinātniski apstrādāta, tad varēsim arī domāt par īsto latviešu tautas rakstniecības vēsturi.

Laimiņ, dod tu pati šīs nākošās “ Latviešu rakstniecības vēstures” sarakstītājām spirgtu garu, gaismotu prātu, nenokusušus spēkus: derīgu, ievērojamu materiālu tam netrūkst. Par to gādājis latviešu darbīgais tautas gars.”

Otrkārt, F.Brīvzemnieks šai rasktā vairākkārt izcēlis latviešu tautas garamantu vākšanas un krāšanas īpašo svaru un nozīmi kā pagātnē, tā tagadnē un arī tālākā nākotnē.

F. Brīvzemnieka folkloristiskā darbība veido pašu vērtīgāko un nozīmīgāko devuma daļu, ko viņš atstājis garīgā kultūrdarba mantojumā, gan strādādāms kā foklkorists, dzejnieks, tulkotājs un publicists, gan arī kā skolotājs un tautskolu inspektors.

Un nu gan pašā nobeigumā lai atļauts vēl mazliet pasapņot, kā tas veciem cilvēkiem un maziem bērniem tik parasts.

Vai mums šodien bez F. Brīvzemnieka 1869.gada ekspedīcijā aizsāktā un vēlāk rosīgi turpinātā latviešu tautas dziesmu vākšanas un krāšanas darba būtu K. Barona “Latvju Dainas”? Domājams, ka diezin vai būtu. Ja arī būtu, tad ne tik dižas, bagātas un krāšņas. Ne jau tie apmēram 45000 tautas dziesmu variantu, kurus F.Brīvzemnieks 1878.gadā Maskavā nodeva K.Barona rīcībā, bija tas būtiskākais nosacījums, bet gan kas cits, daudz svarīgāks pasākums. Proti: tā bija pagājušā gadsimta 70. gados F.Brīvzemnieka iedibinātā un turpmāk mērķtiecīgi aprūpētā, koptā un padziļinātā folkloras materiālu masveida vākšanas kustība Latvijā, kura savu augstāko vilni sita 70. gadu otrajā pusē. To var neapstrīdami apgalvot: ja nebūtu F.Brīvzemnieka neatlaidīgā un nesavtīgā darba, nebūtu arī tik masveidīgas, plašas un aizrautīgas folkloras vākšanas un krāšanas kustības. Tieši šai folkloristiskās darbības novadā F. Brīvzemnieka nopelni ir vislielākie.

Ik gadu 31. oktobrī, pamatoti cildinot un godinot latvju dainu tēva Krišjāņa Barona piemiņu, allaž ar labu un siltu vārdu būtu pieminams šī latviešu garīgās kultūrdzīves sasniegumu nozīmīgākā darba — “Latvju Dainu” — staltās celtnes pirmais aizsācējs, pirmo, pašu stingrāko un noturīgāko pamatakmeņu licējs Fricis Brīvzemnieks.

Festivāla izskaņā Zemgales priekšpilsētā Brīvzemnieka un Jelgavas ielas satecē atklāja pieminekli Fricim Brīvzemniekam. Pēc tēlnieka Ģirta Burvja ieceres varenie ozola stabi simbolizē četrus Latvijas novadus. Foto: Harijs Burmeistars

Kad un kā mēs katrs ceļam savu “gaismas pili”

Prātnieku saietā Rīgas Latviešu biedrības namā — Latvijas Universitātes profesors Augusts Milts:

— Mūsdienu sabiedrībā ne tikai Latvijā ir parasts runāt par garīgo vērtību krīzi, kas saistīta ar vērtību pārvērtēšanu. Nereti šajā krīzē vaino cilvēku un sabiedrības nespēju atteikties no savu laiku pārdzīvojušām vērtībām un atrast jaunas vērtības, kas atbilstu straujām pārmaiņām mūsu dzīvē, nespēju iet laika garam līdzi. Bet... vai mēs dažkārt reizē ar netīro ūdeni neizlejam ārā arī bērnu? Vai, meklējot jaunas vērtības, neatsakāmies no tādām, bez kurām neviena sabiedrība nespēj pilnvērtīgi attīstīties?

Mums gribas būt moderniem. Mums ir bailes palikt vecmodīgiem, pieturēties pie sentēvu tradīcijām, saistot tās ar neradošu pieeju. Bet vai mūsdienu gara krīzi visvairāk nepadziļina tieši tradicionālo, gadu simtos un tūkstošos atzīto vērtību noliegums vai ignorēšana, vai pat to nicināšana? Tā, cenšoties mūs ātrāk ievadīt Eiropā, pat sludina, ka vācieši jau esot atvadījušies no dzimtenes jēdziena, ka nevajag pieķerties izcelsmes vietai, bet jādodas laikā, pārmaiņu izraisīšanā. “Dzimtene pārstāj eksistēt kā jēdziens. Ietveroties laikā, telpa ir interesanta tikai tajā ziņā, lai to šķērsotu,” saka vācu mūsdienu domātājs Vilhelms Šmits un turpina: “Izmisuma pārņemtie pieķeras “nācijai”... Pēkšņi uzliesmojušās, sentimantāli vai agresīvi paustās “nacionālās jūtas” ir pilnīgi nevietā, tās ir smieklīgas savā apsēstībā.” Pārfrazējot Raini, varētu teikt, ka, sviežot projām dzimteni, cenšamies būt laimīgi lielākā kopībā — Eiropā, pasaulē, vai pat — atsakoties no telpiskā, cenšamies sevi pilnīgāk izteikt laikā. Bet ir svarīgs dabas un sabiedrības izdzīvošanas likums — daudzveidībā veidotā vienība ir bagātinoša, attīstoša. Vienveidība pati sevi sagrauj, izposta.

Starptautiskie folkloras festivāli mums acīmredzot rāda, cik bagāti esat daudzveidībā, dažādībā. Tieši tāpēc varam visvairāk mācīties un uzturēt interesi viens pret otru. Un vēl — tautu tradīciju uzturēšana, atdzīvināšana ir ļoti radošs process, jo tradīcijas jau neiedzimst, tās katrā jaunā paaudzē pa jaunam jāapgūst. Tāpat tas ir ar “vecām” vērtībām. Tā saucamās mūžīgās vērtības jau pastāv kā mūžīga un nekad pilnībā neatrisināma aktualitāte, ko uztur nepārtraukti radošs process. Kādai jābūt tautas vitalitātei, cik gudriem un radošiem jābūt likumdevējiem un valdībai, lai aktualizētu dzīvības vērtību, lai mūsu valstī piedzimušo skaits ievērojami pārsniegtu mirušo skaitu un lai katru gadu ap tūkstoš cilvēku neizdarītu pašnāvību. Katrs tautas atmodas laikmets ir pārsteidzošs brīvības vērtības aktualizējums, bet cik mēs katrs un arī valsts, visa sabiedrība spējam saprātīgi brīvību īstenot. Tā ļoti ātri var pārvērsties savā pretstatā — patvaļā un verdzībā. Jau kopš Platona domātāji teorētiski apzinājās, ka jebkurā sabiedrībā un jebkura cilvēka dzīvē nepieciešamas trīs fundamentālas vērtības — labais, patiesais, skaistais. Bet katrā tās īstenojas neizsmeļamā daudzveidībā. Šo vērtību īstenojums reizē ir nepārtraukta cīņa pret ļauno, melīgo, pret daiļumu ārdošo. Folkloras festivāli pārsteidz kaut vai ar niansēto daiļuma izjūtu dziesmās, dejās, tērpos, žestos, pozā, cilvēku attieksmēs. Ne tikai reliģiskajās mācībās, bet pat senajos mītos ir uzsvērta svētuma vērtības nepieciešamība, jo tā ikdienas dzīvei piesķir mūžības elpu. Visu šo vērtību (dzīvības, brīvības, labā, patiesā, skaistā, svētuma) īstenošana nav domājama arī bez pienākuma, atbildības, sirdsapziņas, saglabājot pasšcieņu un godu. Tikai tad iespējama arī patiesā laime kā dzīves pilnības izjūta un dzīves jēga. Visu šo vērtību īstenošanā sasniegtais līmenis lielā mērā atkarīgs no izglītības un kultūras.

Viena lieta ir pētnieku konstruētā vērtību sistēma, kas izriet no noteiktu vēstures avotu pārzināšanas, no tautas un cilvēces vēstures pazīšanas pakāpes. Otra ir “iešana tautā”, mācīšanās no cilvēku dzīves pieredzes un šīs pieredzes saglabāšana. Kādas vērtības saglabājas tautā, kādas mazinās, kādas no jauna rodas? Šo uzdevumu jau ilgāku laiku cenšas veikt Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku grupa “Nacionālā mutvārdu vēsture”, rīkojot ekspedīcijas, kurās aktīvi piedalās arī tautieši no ārzemēm. Šogad jūnijā rīkotajā ekspedīcijā “Dzīvesstāsts Latvijā–97” apmeklējam Latgali.

Vispirms pārsteidza tas, ka nevienā novadā netrūkst entuziastu, godīgu, radošu cilvēku, kuriem galvenais nav personiskais labums, bet rūpes par to, lai Latvija varētu būt kā gaismas pils. Pārsteidz arī zināms kontrasts starp šo cilvēku vērtību dominantēm un viena otra mūsu vadītāja cenšanos par visu vari vispirms būt materiāli labi nodrošinātam, ar labām sociālām garantijām, lai no viņa varētu prasīt labu darbu un nekorumpētību. Vieniem vērtību līmenis ir attīstīto valstu dzīves līmeņa standarts, citi salīdzinājumam min mazattīstīto valstu grūto situāciju.

Dagdā kāds politiski represētais, pensionārs, bijušais bioloģijas un ģeogrāfijas skolotājs Jānis Valuhs, būdams invalīds, kam grūti pārvietoties, visur, kur dzīvojis, ir centies izdaiļot apkārtni. Viņš to nekad nav darījis materiālu apsvērumu dēļ. Gadu desmitiem viņš krājis dabas vērojumus un pētījis Dagdas apkārtnes vēsturi, ir panācis, lai netiktu izpostīti apkārtnes pilskalni. Viņš neatlaidīgi meklējis sev sabiedrotos, lai parādītu Dagdu skaistāku un visa Latgale būtu plaukstoša. Kad jautāju, vai nav tā, ka vieni rūpējas par daiļumu, bet citi to posta, Jānis Valuhs atvainojās par asaru vājuma brīdi. Tās ir tās asariņas, par kurām tautas dziesmā teikts, ka tās maksā zelta gabaliņu. Veco vīru satrauc, ka mežus briesmīgi cērt, bet vētrās izgāztie koki pūst, ka neviens nedomā par zivju mazuļu ielaišanu ezeros. Viņš arī saka, ka visdarbīgākie ir pensionāri, kas visi kopā arī izdara diezgan daudz. Un viņam ir arī patiess prieks, ka vietējā pašvaldībā ir godīgi cilvēki, kuri cenšas piesaistīt varošus un darošus cilvēkus. Bet daudzviet taisa arī “krutku”, kurai ātrākai apdullināšanai liek klāt tabletes. To upurus redz gan pakritušus, gan jau ceļā uz kapiem.

Bezdarba un dzeršanas posts Latgalē laikam ir spēcīgāk izteikts nekā citur Latvijā. Ja trešā daļa darbaspējīgo cilvēku ir bezdarbnieki, tad tas var radīt grūti labojamas sekas. Veidojas bezdarbnieka psiholoģija, paradums nestrādāt. Zūd darba, meistarības vērtība. Bet vienas nozīmīgas vērtības vietā nereti stājas antivērtība. Kādā dzīvesstāstā sacīts, ka mēs grēkojam tur, kur nav īsti ko darīt. Diezgan raksturīga parādība, par ko satraukti ir arī vietējie mācītāji — cilvēkiem nav darba, nav naudas, bet viņi dzer. No kurienes, kā tiek iegūta nauda dzeršanai, uz kā rēķina? Paradokss — ik uz soļa jūtams, ka darāmā un nepadarītā ir tik daudz un darītāju maz. Sevišķi jau kultūras laukā ir neizsmeļamas iespējas.

Vēsture liecina, ka ne mazums praviešu devušies vientulībā, lai izveidotu savu mācību. Tā darīja Zaratustra, Buda, Kristus un daudzi citi. Krāslavas rajona Andrupenes pagastā jau desmit gadus meža malā mīt neparasts cilvēks Edmunds Tukišs. Šajā vientulībā, kuras rezerves gan pēc paša vientuļnieka atzinumiem ir jau izsmeltas, notiek intensīvs darbs. Top Mēness kalendārs un Andrupenes akmens raksti, diendienā tiek veikti pētījumi un novērojumi. Prasības pret savu iztiku ir minimālas. Vienmēr tiek meklēta sakritība starp cilvēka dzīvi un dabu un Visumu. “Ja mājās ir putni, viss ir kārtībā.” Tad cilvēks pavasarī uzklausa bezdelīgas stāstījumu, kā viņai pa ziemu gājis, klausās zīlītes pateicības dziesmu, kas var sacensties ar lakstīgalu, par to, ka viņas bērnus izglābis. Dārzā mīt arī odze ar saviem daudzajiem bērniem. Tas, tāpat kā vilks mežā, pieder pie dabas radītās spriedzes, liek būt uzmanīgam.

Par ko šis vientuļnieks priecājas? Prieks ir par katru jaunu dienu. Gribas gavilēt par saules lēktu un rietu, par to, ka alnene atved savu bērnu rādīt. Bet pavisam lielais prieks ir bērnu panākumi. Un prieks ir par savas darbības sekām — ka tu vari grimušo gaismas pili pacelt un atdot to atpakaļ tautai. Jā, kā mēs katrs ceļam savu “gaismas pili”?

Pārsteidzoši, ka cilvēks, kurš pats sevi uzskata par ģimenei nepiemērotu, vērtību sistēmā pirmajā vietā liek ģimeni un ar to saistīto cilvēcisko attiecību veidošanu un mīlestību. Edmunds saka: “Redzi, cik jocīgi iznāk — esi skrējis pa pasauli, meklējis pērles un neesi pamanījis, ka tev blakus aug tavs ideāls — meita... Nevis uz ceļiem nometies pie bērna, bet ņem trepes un kāp augšā, tad tu tiksi līdz bērna dvēselei”.

Edmunds Tukišs par pašu ļaunāko uzskata to, ka mums nav garīgo vērtību. Ja mēs īstās, paliekošās vērtības nepadarīsim par dominējošām, tad ar avīžu un televīzijas kāri pēc sensācijām, ar “mākslu zem jostas vietas”, bez patiesām, jūtām, bez varoņa, kuram gribētos līdzināties, kļūstam par dvēseliskiem brāķiem. Mēs esam izkūlušies no Austrumu imperiālisma, kas mūs centās fiziski iznīcināt, tagad jābūt spējai pretī stāvēt tam Rietumu imperiālismam, kas cenšas garu sagandēt. “Man šķiet, ka viņiem trūkst mana oda, manas odzes, manas zīlītes. Viņi nezina, kas tas ir.” Un kur tad meklējama izeja, tautas perspektīva? To daudzi redz pareizi veidotā izglītībā un skaidro arī, kā to īstenot.

Un vēl viena svarīga “iz tautas” nākoša atziņa. Nevar neko dižu izcīnīt savam novadam, tautai un visai sabiedrībai, ja pašam nav noteikta vērtību sistēma, ja cilvēks negrib izcīnīt grūtāko cīņu — cīņu pašam pret saviem trūkumiem. Neko lielu nevar panākt ar minimālu piepūli. Kur ir garā stipro spēks? Jānis Valuhs ir divus gadus nogulējis, nespējot piecelties, tad par jaunu mācījies staigāt. Augusts Mizāns Kolimas lēģeros ir bijis izmests kā līķis. Viņu izglābusi ārste un paša griba dzīvot. Kaut Franča Trasuna vārdi: “Es ceļos, kur cits slīd uz leju!” būtu par devīzi daudziem. Un arī Latvija varētu teikt — es ceļos, kur citi līdzīgā situācijā ir slīdējuši lejup. Zenta Mauriņa kā latviešu tautai un kultūrai raksturīgu min īpatnu vērtību — spītu. Tā ir spēja par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem paveikt kaut ko dižu, patiesi vērtīgu.

— Latvijas Universitātes docente Skaidrīte Lasmane:

— Mana balss nobāl pret šo lielo balsu saplūdumu Baltijas folkloras svētkos. Varbūt nevajag te neko analizēt. Pietiek ar to, ka cilvēki dzied. Izteikšu tikai savas pārdomas, kā tas viss notiek un kāpēc tā notiek.

Attālums starp to, ko gribam zināt par folkloru — tautas dziesmām, pasakām, sakāmvārdiem, teikām, anekdotēm — un to, ko zinām, paliek un paliks. Un labi vien ir. Tas liecina, ka tas, ko apzīmē ar šo angļu vārdu, kas tulkojumā nozīmē tautas zināšanas, ir, pirmkārt, pietiekami sarežģīts un, otrkārt, ka tas attīstās, tātad dzīvo tālāk to pašu un tomēr citu dzīvi (ne tikai folkloras svētkos, bet arī reklāmās, nekrologos, sludinājumos un citās mūsdienu ikdienas formās). Taču paiet pāris soļus pretī folkloras izpratnei ir iespējams. Ne tikai aiz pienākuma pret vēsturi, kurai pateicoties tapusi mūsu nacionālā kultūra un valsts, bet arī tāpēc, ka mūsdienu teorijas folkloru atzīst par interesantu materiālu, lai pētītu, kā tiek organizēta sociālā pieredze, kā veidojas identitāte, kā norit semiotizācija un komunikācija utt.

Tātad pirmais solis. Balss. Dziļš, dobjš un ietilpīgs vārds, kuru gribas nosaukt pašu pirmo. Tas atšķir tautas kultūru no profesionālās rakstu kultūras. Akadēmiskais apzīmējums “mutvārdu kultūra” nav tik piemērots kā balss kultūra. Vismaz tā šķiet, kad dzīvo līdzi “Baltikai”.

Balss ietver sevī daudz vairāk nekā valoda un vārds, kurai tik lielu uzmanību pievērš XX gadsimta filozofija (Heidegers, Vitgenšteins u.c.). Balss ir dzīva saikne ar ķermeni, tā kustība, izpausme. Tā ir saikne ar siltu, dzīvu ķermeni. Ar dzīvību. Balss, kura pati ir kustība un kuru pavada kustība — dejas soļi, mīmika, žests. Balss skan vai neskan — tā ir dzīvības un iznīcības robežzīme. Klusums ir dzīvs tikai tad, ja tas ir balss turpinājums: kamēr balss vēl atmiņā un atbalsojas. Klusums tad ir balss atskaņa domās, jūtās, pārdzīvojumos, apcerē. Dzīvais skan, un svētki parasti pastiprina skaļumu.

Balss vienmēr meklē otru. Un atrod otru. Balss ir tā, kurā ieklausās. Gan citi, gan pats savā balsī. Balss mierina, aicina, priecājas, sēro. Ne vārds, bet blakus esošā balss. Kā liecina Jūlija Kristeva, pastāv divi apziņas līmeņi. Pirms simboliskā līmeņa, kurā valda vārds, pastāv pirmsvārda semiotiskais līmenis, ko sauc arī par mātes līmeni. Pasaules uztvērums tajā notiek caur ritmu, skaņu, tātad balsi. Šūpuļa dziesma ir mātes balss, kuru bērns saklausa, kura rada drošības un mierinājuma sajūtu un ļauj iemigt. Otrs ir racionālais, tēva līmenis, kurā doma ietverta vārdos. Vārds ir viens no folkloras balss sastāvdaļām.

Otrais solis. Pieredze. Folkloras balss izsaka un rada pieredzi. Pieredze tiek apzināta un vēstīta otram. Pieredze tiek organizēta. Pieredze par ikvienu lietu, par ikvienu dabas norisi, par otru cilvēku un sevi pašu. Pieredze ir dzīvības un kultūras nosacījums. Balss nosauc pieredzi un atlasa, sakārto, lai pilnīgāk un raženāk dzīvotu. Nošķir svarīgo no nesvarīgā, izceļ lielākās līnijas un nianses. Pieredze ir jēgas pasaule, kura apgūta, pavēstīta, bieži estetizēta un padarīta par kanonu un jābūtību, kuru arī izsaka folkloras balss — jēgu, nozīmi, ko pavada atbilstošs noskaņojums un pārdzīvojums. Visa folklora balstās uz ikdienu, bet tā nav ikdiena. Mūsu apziņā ikdiena ir pelēka, sekla, kaut kas tāds, kas atkārtojas. Folklora ir priekšnesums. Tā ir iemūžinājusi ikdienas pieredzi, bet nav pati pieredze un nav ikdiena. Tā ir balss, priekšnesums, kas rada citu pieredzi — kultūras pieredzi.

Trešais solis. Rituāls. Nepazaudēt apgūto pasauli palīdz rituāls. Parasti rituālu saista ar mītu, taču arī folkloras ikdienišķo pieredzi atmiņā palīdz saglabāt un nostiprināt kā spēkā esošu rituāls. Ikdienas dzīvē ienāk garīga nianse — rituāla noskaņu iegūst pat ēšana, sēšana un pļaušana, par dzimšanu un nāvi nemaz nerunājot. Rituāls atceļ vienas dimensijas funkcionālismu, ikdienā ienāk skaistuma un svētuma dimensija. Ienāk mistērija, kas vieno ar transcendento, ar nezināmo, ar tālo un bezgalīgo.

Ceturtais solis. Komunikācija. Profesionālā kultūra Latvijā tā īsti sākās tikai XIX gadsimtā. Līdz tam milzīgā dzīves pieredze krājās folklorā. Folkloras kultūra pastāv, pateicoties saiknei ar dabu, dieviem, cilvēkiem, citu paaudzi — gan bijušo, gan nākamo. Folkloras pastāvēšanas nosacījums ir tālāknodošana, bet tas pieprasa saprašanu, atzīšanu un pieņemšanu. Lai uzklausītu un nodotu tālāk, jāuzticas. Tradīcijai uzticas kritiska attieksme pret tālāknododamo pieredzi vājinātu tradīciju, tāpēc tas raksturīgs rakstu, nevis balsu kultūrai. Lai komunikācija notiktu pilnīgāk, folklora liecina: “es” ir viens no visbiežāk lietotajiem vārdiem tautas dziesmās. Pasakas bieži beidzas ar liecinājuma un uzticēšanās formulu — es arī tur biju — lai palielinātu teiktā ticamību un vairotu tālākstāstījuma vilinājumu un vajadzību.

Piektais solis. Izjūta. Ne sajūta. Racionāla, argumentēta un apzināta uzskatu sistēma lai paliek zinātnei, filozofijai un rakstu kultūrai. Folklora veido pasaules izjūtu. Tā ienāk ikviena dzīvē bez īpašas piepūles, lai paliktu un vadītu dzīvi sabiedrībā, ko sauc par tradicionālo. Kā veselumu. Tāpat kā Pētera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūtā”. Kur sievietes “ļauj sērām skaloties sev cauri kā melnai upei, kurā gremdējas un ļauj nest sevi līdzi tādā veidā, ko neviens no malas nevar saprast, neviens, kurš nav izaudzis Grenlandē”.

Lappuses sagatavoja: Aina Rozeniece un Mintauts Ģeibāks, “LV” nozaru virsredaktori Foto: Arnis Blumbergs un Māris Kaparkalējs, “LV”, un Pēteris Korsaks