Kultūras pieminekļi un privatizācija

Turpinot sarunu “Mēs esam pa vidu: vakar jau bija par vēlu, bet rīt...” — par kultūras pieminekļiem privatizācijas procesā un to saglabāšanu nākamajām paaudzēm

OJĀRS SPĀRĪTIS — mākslas vēsturnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas docents, — “Latvijas Vēstnesim”

Šogad Eiropas kultūras mantojuma dienu tēma Latvijā ir “Latvijas pilis un muižas”. Pašlaik valsts aizsardzībā atrodas 134 muižu apbūves ansambļi un vairāki desmiti atsevišķu muižu, piļu vai kungu māju. Okupācijas gados daudzas no tām stipri cietušas, un ir steidzami jārīkojas, lai šo vēsturisko mantojumu saglābtu un saglabātu. Valsts neatkarības atzīšana un īpašuma formas maiņa radījuši jaunas iespējas kultūras pieminekļu apsaimniekošanā.

— Kāds jūsu skatījumā ir Latvijas muižu liktenis?

— Padomju laikā kultūras mantojuma saglabāšanas iespējas finansiālu un ideoloģisku iemeslu dēļ bija ļoti ierobežotas. Taču tam bija arī kāda pozitīva iezīme: vienas īpašuma formas robežās vēsturiskās celtnes tomēr varēja noturēt noteiktā fiziskā kvalitātē. Tajās lielākoties bija iemitinātas skolas, pansionāti, dažādas kultūras, zinātniskas vai saimnieciskas iestādes, kas tika uzturētas par budžeta pieticīgajiem līdzekļiem, no kuriem daži procenti pienācās apsaimniekojamo ēku uzturēšanai. Arī šajā laikā iezīmējās daži atšķirīgi posmi. Pēc kara daudzās muižās mājvieta tika ierādīta ieklejotājiem vai viesstrādniekiem, kas telpas nodzīvoja “līdz kliņķim”. Pirmajos pēckara gados muižu uzturēšanai neatvēlēja arī nepieciešamos līdzekļus, un tās, kā “šķirisko pretinieku” simbolu, bija pat vēlams nojaukt. Taču kopš sešdesmito gadu otrās puses muižu un citu vēsturisko ēku saglabāšana minimālo iespēju robežās tika nodrošināta. Dzīvojamo fondu pilsētās gan apzināti noplicināja, jo bezsaimnieka situācijā, kad par māju it kā atbildēja komunālais dienests, bet indivīds — ne par ko, celtnes pamazām tika tuvinātas sabrukšanai.

Vienam pils, otram stallis, trešajam...

Muižām vairākus gadu simteņus Latvijas kultūrainavā ir bijusi un būs ļoti nozīmīga vieta: blakus muižai noteikti ir arī parks un vairākas ēkas, kam ir saimnieciska, servisa vai apdzīvojamā funkcija un kas turklāt ir arī dekoratīvas.Šis polisemantiskais ēku grupējums ir vesels funkcionāls mehānisms, kas nereti veido arī apdzīvojamās vietas lauku vides estētisko centru. Traģiski bija tas, ka 1920. gadā, īstenojot agrāro reformu, šie muižu kompleksi, kurus toreiz atsavināja Baltijas muižniekiem, tika sadalīti daudziem Latvijas bezzemniekiem un jaunsaimniekiem. (Šis process tagad atkal turpinās...) Tā, vienam tika muiža, otram — kūts, trešajam — stallis vai klēts, un iznākumā katrs savu “deķīti' lāpīja ar tādiem diegiem, kādi nu viņam bija. Cits kaut ko nojauca, cits — piebūvēja klāt vai pārveidoja, un muiža zaudēja savu viengabalainību. Protams, tur, kur ēkas palika valsts īpašumā, kur tika iekārtotas lauksaimniecības skolas vai kaut kas tamlīdzīgs, muižu ēkas saglabājās kā saimniecisks komplekss. Ar iepriekš sacīto gribu uzsvērt, ka īpašnieka maiņa muižas ansamblim vienmēr ir bīstama. Jo vairāk bīstama ir īpašuma formas maiņa valstī, jo tā bieži vien atņem šiem muižu ansambļiem ekonomisko pamatu un pārejas process prasa ilgstošu laiku.

— Arī pašlaik Latvijā ir šāds pārmaiņu laiks. Kāda jūsuprāt ir to virzība?

— Piecdesmit padomju varas gados cilvēka sociālā aktivitāte un tautsaimnieciskā domāšana tika stipri iznīdēta. Tagad viņam ir ļoti grūti rast motivāciju kādam krasam saimnieciskam pavērsienam, turklāt pietrūkst zināšanu sava biznesa uzsākšanai, kur nu vēl būt konkurētspējīgam ar Eiropu, kur šādu ekonomisku pārrāvumu nav bijis... Šajā pārejas posmā kultūras pieminekļu apsaimniekošanā sastopamies gan ar traģiskām, gan traģikomiskām, gan cerīgām izpausmēm. Ka cerīgā nebūt nav tik maz, pierādīja Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības 27. jūnijā rīkotais seminārs Blankenfeldes muižā. Tā atrodas Jelgavas rajonā, pašā leišmalē, un līdz šim šķita Latvijas kultūrai visai attāla province. Blankenfeldes muižas vārds nekad agrāk nav skanējis līdzās Mežotnei, Rundālei vai citām slavenām vietām. Jūnijā tas izskanēja visā Latvijas teritorijā, jo uz šo pasākumu bija atbraukuši apmēram astoņdesmit viesu no visām valsts malām. Blankenfeldē mēģinājām atsegt iespējas, kā šodien ar tautsaimnieka skatu lūkoties uz muižu kā īpašumu, kā izvērtēt muižu estētiskās, garīgās un kultūrvēsturiskās potences lauku vidē un “pārdot” šīs vērtības tūrisma tirgū, gūstot kaut nelielu saimniecisku atvēzienu ēku uzturēšanai, apriti informācijas tirgū un popularitāti ikvienai vēsturiskai vērtībai.

— Šajā tikšanās reizē droši vien pārlūkojāt gan traģiskos, gan veiksmīgos muižu apsaimniekošanas gadījumus Latvijā?

Muižu apsaimniekošanā ir gan traģiski, gan iepriecinoši piemēri

— Traģiska situācija, piemēram, ir Ungurmuižā, kas ir 18. gadsimta koka celtne. Kad no turienes “izvāca” skolu, bija iecere, ka Cēsu muzeju apvienība apkārt Cēsīm izveidos tūrisma “zelta loku” ar skaistām ainavām, atraktīvām tūrisma mītnēm, pievilcīgiem objektiem, kuros būtu iekļauta arī Ungurmuižu. Tagad jau desmit gadu ēka stāv tukša. Muzeju apvienība ir sabrukusi, tātad līdzekļu muižas restaurēšanai nav, un tā ir nodota Raiskuma pagasta pašvaldības pārziņā. Tā spēj algot tikai cilvēku, kas izpļauj zāli un pieskata ēku. Taču labi, ka ēku pieskata Edgars Raitums — Mākslas akadēmijas students, kas mācījies tēlniecību un restaurāciju. Viņš jau ir mēģinājis ieinteresēt cilvēkus, kas nāktu talkā. Taču, lai mērķi īstenotu, jāapgūst tirgzinības, jāmācās būt uzņēmīgam, jo ikviens bizness ir agresīva lieta. Pateicoties Zviedrijas vēstniecības darbinieku atsaucībai, kopš pagājušā gada Ungurmuižā augustā brīvprātīgi strādā divas studentu grupas, kuras dotācijas veidā tiek nodrošinātas ar remontam nepieciešamajiem materiāliem. Studentus vada kvalificēts speciālists, un pie viena iznāk, ka viņi vasarā veic muižu restaurēšanas un konservēšanas praksi. Diemžēl Ungurmuižā gadā tiek strādāts tikai vienu mēnesi. Tātad muižas mūžs tomēr straujāk tuvojas sabrukumam nekā atjaunotnei. Turpina sabrukt Preiļu pils, Valdgales muiža, Nurmuižas komplekss, Popervāles pils, Fridrihlustes muiža Kurzemē pie DobelesÉ Šādu objektu ir ļoti daudz.

Savukārt traģiskomiska situācija, kas gan sākumā bija ļoti optimistiska, izveidojusies divu pagastu īpašumā Nogales pilī Talsu rajonā. Latvijas pirmajos neatkarības gados, kad firmas taisīja “ātru” naudu, kāda Rīgas privātbanka tur ieguldīja samērā lielas naudas summas, gandrīz divsimt tūkstoš dolāru, lai izveidotu tur savu viesu mītni ar retro kultūras fonu. Šie finasējuma avoti ir izsīkuši, toreizējie pretendenti uz muižas sakopšanu ir atsaluši pret saviem nodomiem, un šis puspabeigtais objekts nu vārgst. Pagasti nespēj vienoties, kurš būs saimnieks, nespēj arī atrast citu īpašuma formu un jaunu īpašnieku. Pēdējos gados ēka būtībā korodē, un iet postā. Vēl viens pārejas laika piemērs — Elejas muiža, firmas “Fassko” prezidenta Fokrota privāts īpašums. Arī es pirms pāris gadiem ļoti cītīgi to popularizēju, jo īpašnieka maiņa notika ļoti enerģiski, un sākumā tāpat norisinājās arī ēkas un parka sakopšana. Bet, izrādās, arī šajā gadījumā firmu iekšienē notiekošie procesi atsaucās uz muižas likteni. Tagad Elejas pils rekonstrukcijas projekti uz nezināmu laiku ir iesaldēti.

Pozitīvu virzību sastopam tajās muižās, kur daļēji tiek piesaistīts valsts kapitāls vai darbojas cilvēki ar organizatoru darba pieredzi. Tā, piemēram, Mākslinieku savienības īpašums — Zvārtavas pils Alūksnes rajonā — ar talkām un nelielām investīcijām ir savesta kārtībā un kļūst par vērā ņemamu viesu mītni, svinību vietu, izstāžu zāli un tamlīdzīgi. Tur jau ir pastāvīgi iemītnieki, kas par ēku rūpējas, un noteikta aprite jau ļauj domāt par muižas stabilu iekļaušanos mūsu kultūrvidē. Labvēlīgs izvēršas arī Bīriņu pils liktenis, kuru pašreizējais apsaimniekotājs nomā no pagasta. Tās viesnīcas funkcija, telpu iznomāšana saviesīgiem vakariem, atrakcijas ar zirgu izjādēm un parka atmosfēras baudīšana uzņēmusi diezgan vērienīgu virzienu. Domāju, ka paraugu ar savu pozitīvo izstarojumu, vismaz visai Ziemeļkurzemei, dod Ventspils pašvaldība. Šķiet, nebūs ilgi jāgaida, kad arī Zlēku muižas ansamblis, kas kopš otrā pasaules kara beigām ir nodedzināts, un kur kolhoza laikā atlikušās ēkas izmantoja kā klētis un noliktavas, varētu tikt izveidots par izcili skaistu moteli. Vissmagākais ir tas, ka šeit, tāpat kā Elejā, no jauna jābūvē kungu dzīvojamā māja, kas būtībā ir galvenais elements šajā kompleksā.

Īpašs piemērs ir Pedvāles muiža. Tēlnieks Ojārs Feldbergs, kas apsaimnieko šo objektu, uzņēmīgi īsteno savus nodomus. Projektu īstenošanai viņam izdodas atrast gan ārzemju, gan vietējos fondus un pabalstus. Augstākajā līmenī sākotnēji bezcerīgais muižu komplekss tiks atjaunots pēc vairākiem, varbūt pat desmit gadiem, taču jau tagad tas ir sakopts un tajā notiek dažādi vērā ņemami pasākumi. Šeit redzam, ka tomēr iespējams saņemt dotācijas uz atvieglotiem nosacījumiem. Pārāk maz pieminēta Grašu muiža netālu no Cesvaines. Tajā piesaistītas investīcijas no Francijas. Kāda Parīzes baznīca vāc ziedojumus un sūta muižas uzturēšanai naudu, šeit uz vietas dzīvo franču misionārs — pedagogs un priesteris. Grašu muižā iekārtots reģionālais bērnu nams. Šeit bērni dzīvo eiropeiskā vidē ar ziedošām puķu dobēm un saņem labu izglītību. Interesanta situācija ir ar Gulbenes rajona Stāmerienas pili. Reiz bija doma, ka pils parks un tās apkārtne būtu ļoti piemērota vieta golfa spēlēm. Tagad ēka ir tukša, tiek izmantota atsevišķiem kultūras pasākumiem, un pagastam nepietiek naudas, lai šo īpašumu sakoptu un uzturētu. Taču šai ēkai ir vēsturiska saikne ar itāļu rakstnieku Dž.Tomazo di Lampeduzu, un šopavasar viens no rakstnieka pēctečiem, Itālijas vēstniecības viesa statusā, bija ieradies Latvijā un aizbrauca uz Stāmerienu. Viņam ir morālas un juridiskas tiesības pretendēt uz šo muižu, taču viņš tās neizvirza, bet dod iespējas ar šo īpašumu nodarboties Latvijas valstij un pašvaldībai.Kopīgi ar Laimu Žurginu ( mani šis pasākums vairāk interesē kā Dantes biedrības prezidentu), un ar Ārlietu ministrijas atbalstu esam uzsākuši akciju pils atveseļošanai un ar Itālijas kultūru saistītu norišu centra izveidei.

— Kādu ceļu redzat Latvijas muižu atdzīvināšanai?

Pilis neviens projām neaiznesīs...

— Tieši kopēt, piemēram, Zviedrijas pieredzi nav iespējams, jo pie mums pastāv atšķirīga inerce, tradīcijas un vadīšanas metode. Tā sakot, vietējais menedžments ar savu reģionālo kolorītu. Taču šobrīd, kad arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pilnā balsī runā par brūkošiem objektiem, kurus šajos īpašnieku maiņas apstākļos neviens negrib vai nevar privatizēt, ir jādomā par jauniem risinājumiem. Varbūt inspekcijā sakārtoto lielo sarakstu ar simt Latvijā vissliktākajā stāvoklī esošajiem kultūras pieminekļiem varētu izdot kā katalogu (arī svešvalodās), iepazīstinot ar to ārzemju vēstniecības un firmu pārstāvniecības Latvijā, un organizēt šo firmu pārstāvju braucienus uz muižām. Un darīt to, ko dara Vācijā — par vienu marku vai latu atdot bezcerīgu objektu īpašumā, lai šis ārzemnieks investē tur nepieciešamās naudas summas. Pirms nedēļas laikrakstā “Bild Zeitung” redzēju reklāmu — muižas bijušās Austrumvācijas teritorijā piedāvā gan par vienošanās cenu, gan par izpirkumu, gan par vienu marku, gan ( Berlīnes pievārtē) par pieciem miljoniem. Muižas Austrumvācijā daudzējādā ziņā ir līdzīgā stāvoklī kā pie mums. Vienīgi dažkārt tās ir atraktīvākas un bagātākas nekā Latvijā. Mums reklāmu par savām muižām vajadzētu piedāvāt Vācijas, Zviedrijas, Dānijas, Somijas un Krievijas avīzēs. Šobrīd daudzu valstu pilsoņiem ir tiesības iegādāties Latvijā nekustamo īpašumu. Piemēram, tagad somi izrāda lielu interesi par Latviju. Igauniju viņi jau ir iepazinuši un šobrīd skatās uz Latviju, viņiem patīk arī mūsu daudzveidīgā kultūras palete. Somi pārmet mums, ka esam pārāk noslēgti.

— Vai nebaidāties no pārmetumiem, ka mudināt iztirgot ārzemniekiem Latvijas kultūras vērtības?

— Tās pilis un muižas neviens prom neaiznesīs, un, otrkārt, sākotnēji tās nekad nav piederējušas latviešiem, kaut gan atradās uz Latvijas zemes. Viss jau nav obligāti jāpārdod un visu nemaz nenopirks. Enerģiski jādarbojas arī pašiem tepat Latvijā. Kā pārliecinājāmies Blankenfeldes seminārā, ir jāprot savas muižas pasniegt — jāliek lietā viss: leģendas, spoku stāsti, kulinārijas receptes, lauksaimniecības ražojumi, suvenīru tirdzniecība, tūrisma takas. Novada kultūras infrastruktūrai jāliek dzīvot šīs muižas dēļ.

— Taču valstī ļoti gausi tiek attīstīta tūrisma industrija, nav arī vienotas koncepcijas šajā jomā, kas tādām ierosmēm radītu labvēlīgu augsni.

Tūrisms Latvijā nav valsts politikas līmenī

— Jā, tūrisms pie mums nav ekonomiski un stratēģiski koordinēta valsts politika. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā ir tikai viens cilvēks, kas veic tūrisma jautājumu koordināciju un statistikas datu apkopošanu. Protams, viņš nav spējīgs realizēt noteiktu politiku šajā nozarē. Būtu nepieciešama vismaz viena neliela struktūrvienība, kas ar to šajā laika posmā nodarbotos. Kad mehānisms būtu iedarbināts un iniciatīvu pārņemtu privātās struktūras, šī nodaļa vairs nebūtu nepieciešama. Pirms pāris nedēļām vadīju kultūras programmu Eiropas komisijas vadītāja Latvijā Gintera Veisa viesiem (apmēram trīsdesmit cilvēkiem). Devu iespēju pārliecināties, ka mūsu zemē ir interesantas vietas un objekti, kuros vērts ieguldīt naudu. Viņi par to bija pārsteigti, bet vairāk par visu: kāpēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Ekonomikas un Kultūras ministrija nav sanākušas kopā un izveidojušas vides reģenerācijas koncepciju — līdzīgi, kā tas noticis Dānijā ar Bornholmas salu, kur novārtā atstātu teritoriju valsts politika pacēla jaunā līmenī, turp virzīja investīcijas, tūrismu. Arī no Latvijas Bornholmas salā simtiem cilvēku piedalījušies visdažādākajās konferencēs un mācībās, kas notiek tieši tur, lai uzturētu salas infrastruktūru. Tur notiek tūristu aprite un pie reizes tur paliek arī viņu nauda. Bet līdz Latvijai šie iespaidi nenonāk — izkūp pa ceļam visas dāņu ierosmes.

Tūrismu uz muižām varētu attīstīt līdzīgi, kā to jau uzsācis “Lauku ceļotājs” uz privāto māju bāzes. Varētu sākt ar dažu telpu izīrēšanu, kā to darīja Ēdoles pilī, un visai pieticīgu maksu, varētu sarīkot izklaides un kultūras pasākumus un noorganizēt ēdināšanu. Tā ir minimālā programma. Tālāk jādomā par pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanu. Tomēr visa pamatā ir ekonomiskie nosacījumi. Nepieciešams “zaļais vilnis” kultūras pieminekļu apsaimniekotājiem: izdevīgi nomas līgumi, nodokļu atlaides, bezprocentu kredīti un pat dotācijas. Cilvēkam, kas uzsāk kopt kultūras mantojumu kā Latvijas nacionālo vērtību, kā lata “zelta segumu”, ir vērts piešķirt visas šīs priekšrocības. Tā dara Ventspils pašvaldība: cilvēkam, kas vecpilsētā apņemas atjaunot vēsturisku ēku savā īpašumā, tā dod aizņēmumu un, ja viņš trīs gadu laikā šo kredītu lietderīgi izmantojis un eksperti atzīst, ka ēka atguvusi vērtību, puse parāda tiek dzēsta. To, protams, var atļauties tikai Ventspils, bet varbūt arī citām pašvaldībām būtu pa spēkam atlaist kaut nelielu daļu šāda kredīta vai vismaz neprasīt par to procentus. Protams, valdībai kultūras pieminekļu sakopšanas lietā ir īpaši jāatbalsta arī pašvaldības.

Jau ir mainījusies arī pašvaldību pretimnākšana īpašniekiem. Kad pirms gada Blankenfeldes muižā ienāca īpašniece no Vācijas, pagastā varēja just bažas — kas notiks, ja muižu atdos ārzemniekam ar 51 procentu no īpašuma daļas? Šogad jau redzams, ka tās ir bijušas “izdevīgas laulības”, no kurām iegūst visi.

Mudīte Luksa, “LV”

Cīravas pils. Ko ar to darīt?

Odzienas pils. Kam tā dārga?

Foto: Māra Brašmane un Ojārs Spārītis