Sociālās aprūpes nams — mūsdienu realitāte

Sociālās stratēģijas koncepciju aizsākot

Sociālās aprūpes nams — daudziem šis jēdziens ir diezgan neskaidrs, un priekšstats par šādu namu ierīkošanas jēgu ir visai miglains un drīzāk negatīvs. Ir dzirdētas bažīgas valodas, sak, nevarēšu samaksāt par dzīvokli, būs jāiet uz to sociālo māju, kur visus nabagus, tāpat kā agrāk nabagmājā, savāks. Vārdu sakot, neko labu jau nu tur nav ko gaidīt. Ir jau saprotamas cilvēku rūpes un satraukums. Bieži vien jaunais tiek uzņemts ar zināmām aizdomām un neuzticību, bet jaunumu mūsu valstī joprojām netrūkst: īres griestu pacelšana, dzīvokļu privatizēšanas lietas, neziņa, ko darīt ar sertifikātiem, kur tos ieguldīt, nemaz nerunājot par valstsvīru korumpētību un citām globālākām problēmām. Mūsu cilvēks ir apjucis, satraukts, baidās uzticēties. Tāpēc varbūt palūkosimies, kāds tad izskatās un ko īsti nozīmē šis sociālās aprūpes nams. Varbūt dažs labs pēc tam uz to spēs paraudzīties citādām acīm, saredzot te daudz kā pozitīva.

Sociālās aprūpes nams “Aglona” atrodas Ķengaragā, Aglonas ielā 35. Tā ir balta piecstāvu ķieģeļu ēka. Pirmajā stāvā atrodas mājīgi iekārtots nama direktores Aijas Epaltes kabinets, un te norisinājās mana saruna ar direktori.

— Lūdzu, pastāstiet par šā nama tapšanu un to, kā cilvēki te nokļūst.

— Kādreiz te bija kopmītnes, mājas pārbūve un remonts ilga trīs gadus tā paša naudas trūkuma dēļ. Mājas remontu un pārbūvi veica Latgales priekšpilsētas pašvaldība, un tas izmaksāja vairāk nekā 618 tūkstošus latu. Namu ierīkojot, galvenā doma bija palīdzēt maznodrošinātajai iedzīvotāju daļai — pensionāriem un invalīdiem, kuriem ir slikti sadzīves apstākļi, kuri dzīvo avārijas mājās vai komunālajos dzīvokļos, vai arī ir uzskaitē dzīvokļa saņemšanas rindā. Mēs cieši sadarbojamies ar sociālās palīdzības dienestu, kur ir veco vientuļo cilvēku uzskaite, kā arī ar Latgales priekšpilsētas dzīvokļu daļu, kas šos cilvēkus mums iesaka. Šurp tiek sūtīti tikai kārtīgi cilvēki, alkohola cienītājus neņemam. Katra pretendenta dokumenti no Latgales priekšpilsētas dzīvokļu pārvaldes tiek sūtīti uz Rīgas Domes Īpašuma departamenta dzīvokļu pārvaldi, tur sēdē tie tiek izskatīti, un katram cilvēkam tiek dota rekomendācija. Tālāk ar šo cilvēku tiek slēgts īres līgums, un tas ir juridisks dokuments, kas garantē viņa tiesības uz šo apdzīvojamo platību.

— Cik jūsu namā ir dzīvokļu, cik tie lieli, ar kādām ērtībām?

— Pavisam šeit ir 156 dzīvokļi, pašlaik aizņemti ir ap 60. Tā kā visi dzīvokļi ir vienistabas, mēs varam izmitināt tikai vieniniekus vai ģimeni, ja tajā ir divi pensionāri. Dzīvoklis sastāv no vienas istabas, dušas telpas un tualetes, ir pieslēgums elektriskajai plītij, virs plīts — ventilācijas lūka. Plīts gan jāgādā iemītniekiem pašiem. Istabas ir 17,5 līdz 19,6 kvadrātmetrus lielas. Tās ir mājīgas un gaišas, skaisti izremontētas. Katrā stāvā ir viena kopēja vannas istaba. Par īri ir jāmaksā aptuveni 7 — 8 lati, tas ir, bez apkures, ar apkuri būs kādi 15 lati mēnesī. Ir iekārtota veļas mazgājamā telpa, kur veļu var gan mazgāt, gan žāvēt. Puspagrabstāvā jeb cokolstāvā ir brīvas telpas, kurās vajadzības gadījumā novietot īrnieku lieko mantību vai tādas lietas, kam istabā nav vietas, teiksim riteni vai ko citu. Mēs domājam arī par to, lai mūsu vecajiem cilvēkiem būtu vairāk viss pa rokai, jo lielais vairums te dzīvojošo ir cilvēki pensijas gados. Īri visi nama iemītnieki var maksāt grāmatvedei tepat, pirmajā stāvā. Pašlaik namā jau darbojas frizētava, drīz būs arī apavu labošanas darbnīca, kafejnīca un kulinārija. Kafejnīcu ierīkos SIA “Reineks un Co”, mēs cenšamies atrast tādu variantu, lai visa produkcija būtu pēc iespējas lētāka, mūsu cilvēkiem nopērkama, tāpēc šī firma mūs apmierina. Nākotnē taps arī konditoreja ar ceptuvi. Mums ir plašas lifta telpas. Ir doma lifta telpas foajē ierīkot atpūtas stūrīti, kuru rotātu zaļumaugi, cilvēki te varētu atnākt, satikties, paskatīties televizoru, parunāties. Būs jāsāk iekopt savas tradīcijas, pagaidām tas gan tikai iecerēs, bet pašlaik jārisina vienkāršākas lietas, piemēram, jānokomplektē kadri. Mūsu namā noteikti ir nepieciešams santehniķis un apkopējas. Bez santehniķa tik lielā ēkā, kur ir tik daudz izlietņu un dušas telpu, iztikt nevar. Apkopējas ir nepieciešamas gaiteņu un palīgtelpu uzkopšanai, savi dzīvokļi īrniekiem būs jāuzkopj pašiem. Pagaidām mēs te strādājam divatā — direktore un grāmatvede.

— Vai šajā sociālās aprūpes namā jūs uzņemat tikai Latgales priekšpilsētas iedzīvotājus?

— Pārsvarā jā, bet katram Rīgas pilsētas rajonam — Vidzemes priekšpilsētai, Kurzemes rajonam, Zemgales priekšpilsētai, Centra un Ziemeļu rajonam — ir iedalīti 5 dzīvokļi. To piešķiršanu koriģē attiecīgā rajona sociālās aprūpes dienests. Iemītniekus šiem dzīvokļiem iesaka attiecīgā rajona pašvaldība.Tālākā procedūra ir tāda pati, kā jau iepriekš minēju, — pretendenta dokumenti tiek izskatīti Rīgas pilsētas Īpašuma departamenta dzīvokļu pārvaldi un tā attiecīgo cilvēku rekomendē, tad tiek noslēgts īres līgums, un cilvēks var pārvākties uz šejieni. Pašlaik pie mums jau dzīvo cilvēki no Vidzemes un Zemgales priekšpilsētām un Centra rajona. Vēl mēs dzīvokļus piedāvājam namsaimniekiem, viņu namos dzīvojošajiem pensionāriem, bet tad mēs ņemam samaksu — 1100 latu par dzīvokli.

— Kas un ar kādām problēmām visbiežāk klauvē pie jūsu kabineta durvīm?

— Visbiežāk nāk tie cilvēki, kuri dzīvo namsaimnieku mājās un gribētu pārnākt dzīvot te, bet, ja cilvēks nav bijis uzskaitē dzīvokļa saņemšanas rindā, un namsaimnieks dzīvokli pirkt atsakās, kā arī tad, ja cilvēks nedzīvo Latgales priekšpilsētā, mums viņš ir jāatraida

— Kas finansē sociālās aprūpes namu?

— Mūs finansē Latgales priekšpilsētas pašvaldība, bet mēs zinām, cik knapi pašvaldībām ir ar naudu. Lai saņemtu naudu no pašvaldības, mums jāraksta vēstule ar lūgumu to piešķirt, sīki pamatojot, kādiem izdevumiem tā domāta.

— Ar kādām problēmām vēl jūs sastopaties?

— Ļoti nepieciešamas būtu dotācijas, lai varētu samaksāt par ūdeni. Tā kā pensionāri par ūdeni maksā 50 procentus no kopējās summas, bet pie mums gandrīz visi ir pensionāri, otri 50 ir jāsedz sociālās aprūpes namam. Būtu ļoti labi, ja Rīgas pilsētas Dome atrastu iespēju mums šo naudu piešķirt, jo baidos, ka paši visu summu samaksāt nespēsim. Ar mūsu ienākumiem no nomas maksas, ko maksās frizētava, kafejnīca, apavu labotava, tātad visas tās firmas, kas mūsu mājā darbosies, vien nepietiks.

Otra aktuāla problēma ir taksofona uzstādīšana mūsu telpās iedzīvotāju vajadzībām, jo bez telefona ir grūti iztikt, sevišķi vecākiem cilvēkiem. Pašlaik telefons ir tikai manā kabinetā, un vakarā, kad te ir slēgts, vienīgā iespēja ir griezties pēc palīdzības pie dežurējošā policista. Jāpiebilst, ka policisti pie nama ārdurvīm dežurē augu diennakti, tā ka mūsu iemītnieki var justies droši.

Ar lūgumu uzstādīt taksofonu esmu griezusies Taksofonu centrā Dzirnavu ielā 16, bet tur man atbildēja, ka uzstādīt taksofonu.sociālās aprūpes namā viņiem neesot izdevīgi, tas jau nekādu naudu neienesīšot, jo ko tad tie pensionāri norunāšot. Tāda, lūk, ir attieksme! Tagad esmu uzrakstījusi oficiālu vēstuli centra vadītājam Dainim Blektem, nu jāgaida atbilde.

Lai uzzinātu, kā šeit iejutušies nama iemītnieki, aprunājos ar dažiem no viņiem.

Martai Talentei ir 83 gadi, pensionāre, ģimenes nav. Uz sociālās aprūpes namu “Aglona” pārcēlušies šajās dienās. Vairāk nekā trīsdesmit gadus — kopš 1966. gada — dzīvojusi Latgales priekšpilsētā, Krustpils ielā dzelzceļa ciemata mājā komunālajā dzīvoklī, kurā bijušas divas istabas. Mazāko, 10 kvadrātmetru lielo istabu apdzīvojusi Martas tante. Dzīve tur bijusi diezgan sūra, kaimiņi mainījušies, ar dažiem bijis grūti satikt. Mājā bijusi krāsns apkure, turklāt krāsns iemūrēta tā, ka tās lielākā sildošā daļa atradusies kaimiņu istabā, bet kurināma tā bijusi no Martas tantes istabas. Kā izteicās pati Martas tante, tad viņa tik kurinājusi, kaimiņiem bijis silti, bet pašai nācies salt. Vēlāk gan par saviem līdzekļiem iemūrējusi podiņu krāsni savā istabā, līdz 1988. gadā beidzot ierīkota centrālapkure. Grūti bijis arī tāpēc, ka mājā nav bijis telefona, bet Martas tante diezgan bieži slimojusi. Daudz gan viņai esot palīdzējis sociālās aprūpes dienests, sevišķi pateicīga Martas tante ir Latgales priekšpilsētas sociālās nodrošināšanas nodaļas inspektorei Nansijai Pilānei, kas ļoti daudz esot palīdzējusi, arī pārcelties uz šejieni. Pašlaik Martas tante iekārtojas savā jaunajā dzīvoklī un ir ļoti priecīga un apmierināta.

Antoņina Gerasimova arī ir pensionāre, vīrs miris, bērnu nav. Savā istabā jau ir pilnīgi iekārtojusies, jo pārcēlusies uz šejieni jau 23. maijā. Pirms tam ilgus gadus dzīvojusi Katoļu (bijusī Kijevas) ielā, sliktā mājā bez ērtībām. Māja bijusi mitra, tualete bieži vien nelietojama. Mājas iemītnieki par saviem dzīves apstākļiem rakstījuši Rīgas Domei, līdz gadu atpakaļ māja beidzot atzīta par avārijas māju. Dzīve tur bijusi neciešama arī tāpēc, ka augšstāvā un vēl citos dzīvokļos dzīvojuši dzērāji, un miera nav bijis gandrīz nekad. Šeit esot labi, tīrs, gaišs un kluss. Vienīgi gribētos telefonu, jo bez tā ir pagrūti, ja vajag izsaukt ārstu vai kas cits atgadās.

Anna Zigrīda Priedniece, pensionāre, II grupas invalīde, pēc vīra nāves dzīvo viena. Uz sociālās aprūpes namu pārcēlusies no Bruņinieku ielas, kur dzīvojusi koka mājā ar krāsns apkuri, bez ērtībām. Pēc sirds operācijas vienai gājis diezgan grūti. Ar dzīvi šeit ir apmierināta, pašlaik iekārtojas jaunajā miteklī un domā, ka te viņai klāsies daudz labāk.

Mūsu sarunas nobeigumā Aija Epalte teica:

— Problēmu mums ir daudz. Sociālās aprūpes nams “Aglona” strādā tikai pusotra mēneša, mēs ceram, ka ar laiku tās atrisināsies. Cilvēkiem šeit patīk, un ir liels gandarījums, ka varam kaut ko darīt viņu labā, atvieglojot viņu dzīves apstākļus. Ar savu namu lepojamies, jo, kā tā atklāšanā teica Rīgas Domes Īpašuma departamenta dzīvokļu pārvaldes priekšnieks Viesturs Pauls Karnups, “šādu māju jau nav kauns salīdzināt ar līdzīgām mājām ārzemēs.”

Lai uzzinātu, ko par sociālo aprūpi vispār un sociālās aprūpes namu ierīkošanu domā atbildīgās amatpersonas, tikos ar Rīgas Domes Īpašuma departamenta dzīvokļu pārvaldes priekšnieku Viesturu Paulu Karnupu.

— Ko jūs domājat par sociālās aprūpes politiku mūsu valstī?

— Tā ir nepilnīga. No vienas puses sociālās aprūpes politika pastāv, tātad būtu iespējas palīdzēt trūcīgajiem cilvēkiem ar naudas pabalstiem un dzīvokļiem, bet daudz ko no iecerētā nevaram īstenot ierobežoto naudas līdzekļu dēļ. Daļa šīs politikas vērsta uz bērnu, sieviešu un vīriešu patversmju atvēršana. Šai cilvēku grupai nepieciešama pilnīga aprūpe, tātad arī daudz līdzekļu jāiegulda, bet ir jārēķinās, ka cilvēki, kam šīs patversmes būs vajadzīgas, ir bijuši, ir un būs.Patversmēm nepieciešama rehabilitācijas programma, par to jādomā sociālās palīdzības dienestiem.

Otra grupa, kam jāpalīdz, ir to trūcīgo iedzīvotāju daļa, kas dzīvo pašvaldību mājās.Tie ir cilvēki, kuri saņem pašvaldības pabalstus. Pērngad Rīgā ap 130 tūkstošiem cilvēku saņēma šādus pabalstus. Šai grupā ir daudz bezdarbnieku, kuru dzīves apstākļi var uzlaboties, ja izdosies atrast darbu.

Nākamā ļaužu grupa ir cilvēki, kuri iztiek no saviem ienākumiem, lai gan viegli viņiem neiet. Bieži vien ģimenē darbs ir tikai vienam, un ar šiem ienākumiem pietiek, lai apmaksātu dzīvokli un kaut kā iztiktu. Šī ļaužu grupa Latvijā veido vairākumu, un viņu dzīves apstākļu uzlabošanās iespējama, tikai paaugstinoties vispārējam ekonomikas līmenim mūsu valstī. Šie cilvēki bieži maina lielākus dzīvokļus uz mazākiem, lai varētu tos apmaksāt.

Pa šiem sešiem mūsu valsts neatkarības gadiem situācija ir mainījusies arī tādā ziņā, ka pašvaldība vairs nav vienīgā, kas pārzina dzīvojamo fondu. Liela daļa no tā dzīvojamā fonda, kas palika pašvaldībām pēc namu denacionalizācijas un pēc tam, kad namus pārņēma Nekustamā īpašuma aģentūra, ir ļoti sliktā stāvoklī. Cilvēki no šīm mājām ir jāpārvieto uz citiem dzīvokļiem, bet mūsu iespējas ir ierobežotas. Mēnesī varam pārvietot uz labākiem dzīvokļiem vienas mājas iedzīvotājus, bet tas ir ļoti maz. Daudz dzīvokļu zaudējam uz dzīvokļu paātrinātās privatizācijas rēķina, līdz šā gada aprīlim vien jau privatizēti pāri par 15 tūkstošiem dzīvokļu. Brīvus dzīvokļus mēs iegūstam tikai divos gadījumos — kad cilvēks nomirst vai kad viņš ar tiesas lēmumu tiek izlikts no dzīvokļa. Taču, kad cilvēks tiek izlikts, mums viņam jāpalīdz sameklēt jumtu virs galvas, tātad jāierāda kaut kāda apdzīvojamā platība vietā. Vislielākā problēma šajā situācijā ir ar tiem, kuri tiek izlikti no namsaimnieku mājām, šo cilvēku labā daudz darīt nespējam. Ir vēl citas kategorijas cilvēki, kuriem jāpalīdz, bet trūkst brīvu dzīvokļu, ko izīrēt. Mūsu dzīvokļu pārvaldes rīcībā pastāvīgi ir ap 150 brīvu dzīvokļu, bet tas ir ļoti maz. Ir daudz tukšu dzīvokļu namsaimnieku mājās, bet tā nav mūsu kompetence. Mūsu valstī cilvēki ir pieraduši īrēt dzīvokli uz mūžu, bet normālos tirgus ekonomikas apstākļos mūža īres līgums ir izņēmums. Rietumvalstīs jau pieci gadi ir ilgs laiks īres līgumam. Lielākā daļa cilvēku cenšas dzīvokli vai māju iegūt īpašumā, jo tur darbojas dzīvokļu tirgus. Ja valsts ir pieņēmusi likumu, ka vajag veicināt privātā īpašuma tirgu, tad šī politika tiek arī atbalstīta, jo tā ir valsts politika. Pie mums pagaidām šī politika ir nulles līmenī.

— Sociālās aprūpes nami mūsu valstī ir diezgan jauna parādība. Kāda ir jūsu attieksme pret šādu namu atvēršanu?

— Attieksme ir pozitīva. Ir vairāku veidu sociālās aprūpes nami.Viens no tiem ir tāds nams kā “Aglona”. Ja radusies situācija, kad cilvēks nevar uzturēt pilnīgi neatkarīgu dzīvokli, tad viņam jāizvēlas šis variants. Dzīvokļa platība sociālās aprūpes namā ir daudz mazāka, bet cilvēka neatkarība saglabājas, viņam tomēr ir iespēja izdzīvot no pensijas, maksājot īri tikai par savu istabu; par palīgtelpām un koplietošanas telpām maksā pašvaldība. Tā tad arī ir tā sociālā subsidēšana. Šādas mājas ir ļoti vajadzīgas, jo pensionāri un invalīdi, lielos dzīvokļos palikuši, nespēj tikt galā. Ja cilvēks uz sociālās aprūpes namu pāriet no pašvaldības mājas, tad šis dzīvoklis paliek pašvaldības rīcībā un to varam ierādīt tiem, kas ir uzskaitē dzīvokļu saņemšanas rindā, tātad šī platība zaudēta netiek. Ja īrniekam, kurš dzīvokli atstāj, ir īres parāds, dzīvokli rindas kārtībā piedāvā tam, kurš ir ar mieru nomaksāt bijušā īrnieka parādus. No 6 tūkstošiem cilvēku, kuri gaida dzīvokļa saņemšanas rindā, divi tūkstoši ir gatavi samaksāt šos parādus, lai saņemtu dzīvokli. Situācija ir atšķirīga, ja cilvēks uz sociālās aprūpes namu pāriet dzīvot no namsaimnieka mājas, tad apdzīvojamā platība tiek zaudēta. Šajā situācijā mēģinām panākt, lai namsaimnieks, gribēdams dzīvokļus savā namā atbrīvot, nopirktu savam īrniekam šo istabu sociālās aprūpes namā.

— Vai ir paredzēts nākotnē Rīgā ierīkot vēl šādus sociālās aprūpes namus un cik pašlaik Rīgā tādu ir?

— Jā, par šādu namu ierīkošanu ir domāts. Daudz kas ir atkarīgs no jaunā likuma par sociālās aprūpes namiem. Redzēsim, ko pašvaldības varēs darīt, vai šis likums daļēji neizjauks mūsu plānus, bet par to runāsim pēc šī likuma publicēšanas.

Pašlaik Rīgā bez sociālās aprūpes nama “Aglona” vēl ir divi šādi nami. Viens no tiem atrodas Zemgales priekšpilsētā Garozas ielā, kurš daļēji ir pansionāts, un daļa dzīvokļu tur ir atsevišķi, kā Aglonas ielas namā. Trešais ir Ziemeļu rajona pašvaldības sociālās aprūpes nams, kurš atrodas Melīdas ielā. Gribētos, lai šādu namu pārvaldīšanu vairāk uzņemtos nevalstiskas organizācijas, kā Samariešu biedrība Garozas ielā. Tām ir citi līdzekļu avoti, ne tikai iedzīvotāju nodokļi kā mums.

— Kā jūsuprāt turpmāk varētu tikt risināti sociālās aprūpes jautājumi?

— Rīgas Domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komiteja ir izveidojusi darba grupu, ko vada Jānis Karpovičs (es esmu viņa vietnieks). Šī grupa nodarbosies ar sociālās stratēģijas koncepcijas izveidi. Šāda koncepcija ir ļoti nepieciešama, tā koordinētu visu ar sociālo aprūpi saistīto dienestu darbību, jo pašlaik tā nav pietiekama. Ceram, ka līdz rudenim izdosies šo koncepciju izstrādāt un pieņemt.

Ināra Zalcmane