Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas iedzīvotāji. Migrācija un dabiskā kustība pēc Otrā pasaules kara (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.07.1997., Nr. 186 (901) https://vestnesis.lv/ta/id/30085

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Administratīvā procesa likumu

Vēl šajā numurā

22.07.1997., Nr. 186 (901)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RAKSTI. REFERĀTI

Prof., Dr.oec. Bruno Mežgailis:

Latvijas iedzīvotāji. Migrācija un dabiskā kustība pēc Otrā pasaules kara

Turpinājums no 1.lpp.

Uz lietām jālūkojas reāli. Bez politiskiem motīviem uz Latviju no (bijušās) impērijas devās galvenokārt labākas dzīves meklējumos.

Taču tuvāk Rietumiem. Tāpēc arī tagad, atgriežoties uz etnisko Dzimteni, kur nostalģiski it kā gribētos būt, atgriežoties grūti tāpēc, ka Latvijā dzīves, īpaši sadzīves (kultūras) līmenis augstāks nekā joprojām nesakārtotajā austrumteritorijā.

Nav jau izslēgts, ka ar laiku, politiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem austrumos uzlabojoties, daudzi no Latvijas labprātīgi dosies uz savu etnisko vidi. Arī līdzšinējā Latvijas vēsture liecina, ka daudzi šeit kādreizējie iekarotāji (ienācēji) - vācieši, poļi, zviedri - Latvijā uz ilgu dzīvi palikuši maz.

Kā tas veidosies ar pēdējo Latvijas ienācēju - krieviem, to rādīs laiks.

Pasaules pieredze rāda, ka bijušie kolonizatori no bijušajām pakļautajām teritorijām savus tautiešus atsaukuši. Tā rīkojās praktiski visas demokrātiskās un kulturālās kolonijvalstis: Anglija, Vācija, Francija, Japāna, Holande, Beļģija, Spānija, Portugāle u.c.

Varbūt arī Krievija, Ukraina, Baltkrievija pēc tam, kad tajās būs nostiprinājušās demokrātiskās iekārtas, audzis tautas vispārējais kultūras līmenis, pārvarētas totalitārisma režīma radītās sekas, varēs sākt reāli rūpēties par savu tautiešu atgriešanos Dzimtenē (tēvzemē). Labi zināma situācija, kad kāda tautas daļa, atrauta no savas etniski kulturālās vides, bezperspektīvi nīkuļo. Labi to zina latvieši, kas, likteņa dzīti, bija nonākuši Austrumos un Rietumos. Var būt, ka trimdas latviešu negatīvais piemērs būs par biedinājumu šeit atrodošām kaimiņtautām - krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem, poļiem, kuri latvijā lielā skaitā palikuši pāri no impērijas laikiem.

Lai cik lielā mērā iedzīvotāju skaita izmaiņas Latvijā neietekmēja iebraukušie un izbraukušie, tas ir, migrācija un tās rezultāts - mehāniskais pieaugums vai samazinājums, pamatiedzīvotāju, tai skaitā latviešu, skaitu un sastāvu visbūtiskāk (fundamentālāk) ietekmē iedzīvotāju dabiskā kustība: dzimstība, mirstība, laulība, šķiršanās.

Latvijas iedzīvotāju dabiskās kustības raksturotāji doti 1. tabulā.

Latvijā dzimušo skaits pēckara periodā līdz 80. gadu vidum bija ar augošu tendenci. Līdz šim visaugstākais dzimušo skaits visā 20.gadsimtā Latvijā konstatēts 1987.gadā - 42 135 jaundzimušie.

Tuvu šim dzimušo skaitam Latvija bija 1922. - 1927.gadā, kad katru gadu piedzima pāri par 41 tūkst. bērnu. Pēc šiem gadiem dzimušo skaits samazinājās, un 30. gados to skaits nedaudz pārsniedza 35 tūkst. bērnu. (Statistikas tabulas. Rīga, 1949., 12.lpp)

Neliels dzimušo skaita pieaugums bija vērojams 1941. - 1942.gadā, kad vidēji gadā piedzima 37 tūkst. bērnu. (Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1994. Nr.5/6, 12.lpp.)

Vispār 80. gadi bija ar augstāko dzimušo skaitu. 1983. - 1988.gadā katru gadu Latvijā piedzima nedaudz pāri par 40 tūkst. bērnu. To panāca zināmā mērā mākslīgi, jo 1980.gadā noteica piemaksas par katru dzimušo bērnu. Taču ilgi šis "bebi bums" nevilkās. Jau ar 1989.gadu sākās dzimušo skaita samazināšanās, kas turpinās vēl joprojām. 1995.gadā Latvijā piedzima 57% no tā bērnu skaita, kāds dzima 1990.gadā.

Lai gan dabiskās kustības rādītāji Latvija kļuva arvien negatīvāki visā 90.gadu pirmajā pusē, ar 1995.gadu iezīmējās zināma stabilizācija. Nedaudz kritās mirstības intensitāte, piebremzējās šķīrušos skaits. Taču dzimušo un laulāto skaits vēl turpina kristies, kaut arī nedaudz lēnākos tempos nekā 1991. - 1994.gadā.

Latvijā praktiski visā 20. gadsimtā dzimušo bērnu skaitu jāuzskata par nepietiekamu normālas iedzīvotāju ataudzes nodrošināšanai. Nepietiekams tas bija jau pirms Pirmā pasaules kara. Tāds tas saglabājās starpkaru periodā. Arī pēc Otrā pasaules kara Latvijā dzimušo bēnru skaits nebija pietiekami augsts. Tikai 80. gadu vidū ar dzimušo bērnu skaitu varējām saglabāt (ne paaugstināt) tagadējās paaudzes lielumu nākamajās paaudzēs.

Zināms paaudžu nomaiņas rādītājs ir summārais dzimstības koeficients (vidējais bērnu skaits, kas sievietei piedzimst visas dzīves laikā). Paaudžu (nepaplašinātai) nomaiņai pietiek ar sievietei tās mūžā piedzimušiem (vidēji) 2,1 bērnu. Latvijā šāds bērnu skaits piedzima vidēji (katrai) sievietei 80. gadu vidū (1986. - 1987.gadā). 1991.gadā Latvijā tas bija 1,859, 1994.gadā - 1,389 bērnu.

Pilsētās piedzimst mazāk nekā divi bērni vidēji sievietei. Tā, piemēram, Latvijas pilsētās summārais dzimstības koeficients 1991.gadā bija 1,651 (Rīgā - 1,461). 1994.gadā tas pazeminājās un attiecīgi bija 1,194 (un 1,045). (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 54.-55.lpp.)

Sakarā ar zemo summāro dzimstības koeficientu Latvijas pilsētās zemāks par vienkāršās ataudzes līmeni tas bija arī valstī kopumā. Tas nozīmē, ka, sākot ar 90.gadu sākumu, Latvija kopumā nodrošina tagadējo paaudžu saglabāšanu nākotnē mazākā apjomā, nekā tas ir tagad, t.i., noris sašaurināta iedzīvotāju skaita atjaunošana ar dabisko kustību.

Lai gan Latvijā summārais dzimstības koeficients ir zemāks, nekā tas būtu nepieciešams tautas augšanas vajadzībām, par ļoti negatīvu to nevar uzskatīt, ja zinām, ka Eiropas valstīs, sevišķi tās rietumdaļā (Vācijā, Francijā, Austrijā, Itālijā u.c.) pēdējos gados šis koeficients atrodas 1,3 - 1,5 dzimušo bērnu robežās. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 50.lpp.)

Negatīvi Latvijā attīstās ne tikai dzimstība, bet arī mirstība. Mirušo skaits samērā strauji aug no 60. gadiem. Pa šiem gadiem mirušo skaits praktiski divkāršojies. No 1960.gada 21,3 tūkst. mirušajiem līdz 41,8 tūkst. mirušo 1994.gadā. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 38.-39.lpp.) Pie tam mirušo skaits auga gan tajā periodā, kad iedzīvotāju skaits Latvijā palielinājās, gan pēdējos gados, kad tas samazinās. Tomēr mirušo skaita augšanas temps ir lēnāks nekā dzimstības krišanās temps. To parāda 1994.gada salīdzinājums ar 1990.gadu. Dzimušo skaits šajā periodā samazinājās par 36 procentu punktiem, kamēr mirušo skaits pieauga par 20 procentu punktiem. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 38.-39.lpp.)

Bez mirušo skaita mirstības līmeni un tā izmaiņas raksturo cilvēka mūža ilguma rādītājs. Mūža ilgums pasaules valstīs pēc Otrā pasaules kara audzis sakarā ar medicīnas zinātnes un prakses strauju progresu. Tas pats norisa arī Latvijā.

Trīsdesmito gadu vidū (1934. - 1935.) jaundzimušo paredzamais mūža ilgums Latvijā bija - vīriešiem 55,3 gadi, sievietēm - 60,6 gadi. (J.Krūmiņš, P.Zvidriņš. Padomju Latvijas iedzīvotāju mūža ilgums. Rīga, 1976., 51.lpp.) 1995.gadā vīriešiem - 60,76 gadi, sievietēm - 73,10 gadi. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 51.lpp.)

Pirmskara gados (1931. - 1935.) visaugstākais mūža ilgums bija Zviedrijā: vīriešiem - 63,2 gadi, sievietēm - 65,3 gadi. Arī pēdējos gados mūža ilgums Zviedrijā ir viens no garākiem pasaulē, un 1993.gadā vīriešiem tas sastādīja 75,5 gadi, sievietēm - 80,8 gadi. Pats garākais pasaulē (1987.) tas bija Japānā - 75,6 gadi vīriešiem un 81,4 gadi sievietēm. (J.Krūmiņš. Iedzīvotāju mūža ilgums - tendences un palielināšanās problēmas. Rīga, 1993., 159.-165.lpp.)

Latvijā līdzīgi kā mirušo skaita pazemināšanos pēckara gados pavadīja mūža ilguma pagarināšanās, un otrādi, 90. gadu sākumā, vidū palielinoties mirušo skaitam, kritās mūža garums. Latvijā līdzšinējā tās demogrāfiskajā vēsturē garākais jaundzimušo paredzamais mūža ilgums tika fiksēts 1988.gadā, kad visiem valsts iedzīvotājiem tas līdzinājās 71,0 gadi, vīriešiem 66,3 gadi un sievietēm - 75,1 gads. Pēc 1988.gada mūža ilgums regulāri samazinājās, un 1995.gadā visiem iedzīvotājiem tas sastādīja 66,40 gadi, vīriešiem - 60,76, sievietēm - 73,10 gadi. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 105.lpp.)

Kā nākotnē veidosies mirstības līmenis un no tā atkarīgais mūža ilguma garums, to rādīs turpmākās norises.

Bez izmaiņām Latvijā nav palicis tāds samērā jūtīgs rādītājs pret sabiedrībā notiekošajiem procesiem kā laulībā stāšanās. Pēckara periodā noslēgto laulību skaits Latvijā samērā stabili audzis. Tas turpinājās līdz 1987.gadam, kad laulības noslēdza 25,5 tūkst. pāru. Pēc šī gada līdz pat pēdējam laikam laulībā stājas arvien mazāk cilvēku. 1995.gadā laulībā iestājās 11,1 tūkst. pāru vai 45% no tā skaita, kādu sasniedza maksimāli lielākajā gadā. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 38.-39.lpp.)

Noslēgto laulību skaits saistīts ar diviem citiem dabiskās kustības rādītājiem, proti, dzimušo skaitu un šķirto laulību skaitu. Lai gan starp šiem trim lielumiem nav tiešas (un ciešas) korelatīvās sakarības, tomēr, jo mazāk cilvēku laulībā stāsies, jo zemāks kritīsies dzimušo skaits (80% no visiem dzimušajiem piedzimst oficiāli reģistrētajās laulībās), jo vairāk (teorētiski) pāru varēs izšķirt. Tāpēc zināmā mērā laulāto skaits tieši vai netieši (mirušos caur dzimušajiem) saistīts ar pārējiem (trim) dabiskās kustības rādītājiem un nosaka to iespējamās izmaiņas.

Tāpēc arī Latvijā notiekošais laulības jomā negatīvi var ietekmēt turpmāko dzimušo skaitu. Psiholoģiski mazais laulībā stājušos skaits var ietekmēt laulību (ģimenes) prestižu nākotnē kā tādu. Statistika arī liecina, ka mirstības biežums laulībā nesastāvošajiem ir augstāks nekā laulībā sastāvošajiem. Tātad zemais laulībā stājušos skaits (kaut kad vēlāk) var palielināt mirušo skaitu.

Pēdējos gados laulībā stājas arvien mazāk cilvēku. Vai tas nozīmē, ka arī šķiras mazāk? To teikt nevar. Laulību šķiršanās savu maksimumu sasniedza 90. gadu pirmajā pusē, īpaši 1992.gadā, 14,6 tūkst. pāru. Šajā gadā sakarā ar to, ka ar 1993.gadu bija paredzēts pāriet uz šķiršanās kārtību pēc 1937.gada civilkodeksa, kas sarežģa (šķir tikai tiesas) un padārdzina šķiršanās procedūru. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 38.-39.lpp.)

Laikaposmā pēc Otrā pasaules kara Latvija ar saviem dabiskās kustības rezultātiem no citām valstīm pasaulē un Eiropā atšķīrās negatīvi - zems dzimstības līmenis, augsts mirstības biežums, liels šķīrušos skaits. Ar 90. gadiem var runāt par dabiskās kustības krīzes situāciju. Visi (bez izņēmuma) dabiskās kustības rādītāji ar 90. gadiem (sākot ar 1988.gadu) pasliktinās arvien straujāk, un pagaidām grūti prognozēt, kad un kādā veidā varēs sagaidīt šo procesu atveseļošanos.

Iedzīvotāju dabiskās kustības rādītājus vieglāk uztvert un salīdzināt ar citām valstīm, ja tos parāda koeficientu veidā. Latvijas dabiskās kustības koeficienti sniegti 2. tabulā.

Dabiskās kustības koeficienti Latvijā pēc kara ir ar izteiktu (turpat konsekventu) ievirzi.

Dzimstības koeficients, sākot ar 1950.gadu, pazeminās, nokrītot 1995.gadā divkārtīgi (pret 1950.gadu). Pēdējos (1994. - 1995.) gados dzimstības koeficients Latvijā sastāda zem 10 promilēm. Tas ir zems. Taču, salīdzinot ar daļu Eiropas valstu, tas ir "pieņemamā" līmenī. Līdzīgs šajos gados tas bija arī virknē citu Eiropas valstu: Itālijā, Austrijā, Slovēnijā, Grieķijā, Norvēģijā, Vācijā, Bulgārijā, Igaunijā, Krievijā un dažās citās valstīs. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 50.lpp.) Arī minētajās valstīs dzimstības līmenis ir zem normālas paaudžu atjaunošanas vajadzībām. Arī tām tāpat kā mums jāatrod ceļi, kā panākt dzimstības līmeņa paaugstināšanu vēl šajās paaudzēs.

Mirstības koeficients Latvijā konsekventi paaugstinās, sākot ar 1960.gadu, kad tas bija par 5,5 promilu punktiem zemāks nekā 1995.gadā. Īpaši strauji mirstības koeficients paaugstinājies 90. gados. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 38.-39.lpp.)

Nav Eiropā citu valstu, kurās mirstības koeficients pārsniegtu 16 promiles. Lielākajā daļā no tām šis koeficients nepārsniedz vai svārstās ap 10 promilēm, (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 50.lpp.)

Zemais dzimstības un augstais mirstības koeficients Latvijā novedis pie tā, ka 1995.gadā mūsu valsts ir ar vislielāko (relatīvi) dabisko samazinājumu Eiropā - 6,9 promiles. Arī vairākās citās valstīs mirstības koeficients pārsniedz dzimstības koeficientu, un veidojas dabiskais samazinājums. Tādas pēdējos gados, piemēram, ir Krievija, Ukraina, Igaunija, Lietuva, Ungārija, Bulgārija, Vācija, Baltkrievija. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 50.lpp.) Taču tās visas, izņemot Igauniju, ir par mums lielākas valstis, kurām iedzīvotāju skaita samazināšanās nav tik bīstama, kā tas ir mūsu valstī.

Lielajam dabiskajam samazinājumam Latvijā var meklēt (un arī atrast) izskaidrojumu. Tas ir vecais (novecojušais) vecumsastāvs, lielais citu etnosu īpatsvars ar vēl negatīvākiem dzimstības un mirstības raksturotājiem nekā pamattautai - latviešiem, citi izskaidrojumi. Taču tas nevar attaisnot to, ka demogrāfisko procesu norisēm Latvijā vispār nav veltīta uzmanība. Šie procesi (kā arī daudz kas cits) palikuši pašplūsmē. Un tas novedis pie liela iedzīvotāju skaita samazinājuma un radījis negatīvu ievirzi (nākamajām paaudzēm) nākotnē.

Nedrīkst šo jautājumu risināšanu uzvelt nākošajām paaudzēm (tām jau pietiks savu grūtību). Jārisina problēmas, kuras var (un ko vajag) tagad, kamēr tās nav sarežģījušās pārlieku (neatgriezeniski).

Sakarā ar agri noslēgtajām un bieži izšķirtajām laulībām Latvijā pēckara periodā laulības koeficients svārstījās ap 9 - 10 promilēm. Eiropā lielākā daļa valstu laulības koeficients svērstās ap 4 - 5 promilēm. Šādā līmenī laulības koeficients atrodas 1993. - 1994.gadā arī Latvijā. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 38.-39.lpp.) Vai tas nozīmē pāreju uz eiropeisku laulībā stāšanās modeli Latvijā, to parādīs tuvākā nākotne. Taču jāņem vērā slāviski aziātisko etnosu lielais īpatsvars, kam raksturīgas agras un nenoturīgas laulības.

Kā pēdējo izvērtēsim šķiršanās koeficientu, kam arī ir sakars ar citiem dabiskās kustības rādītājiem.

Saglabājoties augstam laulības slēgšanas līmenim, parsāv iespējamība, ka augsts būs arī šķiršanās koeficients. Vispār jāsaka, ka pēc Otrā pasaules kara Latvijā radās īsts "šķiršanās bums". Ja pirms kara uz katriem 1000 iedzīvotājiem gadā izšķīra 0,1 - 0,2 pārus, tad, sākot ar 70. gadiem, raksturīgi bija 4 - 5 šķirtie pāri. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 50.lpp.) Ja gadā uz 100 noslēgtajām laulībām pirms kara izšķīra 10 - 12 pārus, tad pēdējos 25 gados lielākoties izšķīra 50 un vairāk, bet 90. gados - pāri par 70 izšķirto pāru uz gada laikā 100 noslēgtajām laulībām. (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 38.-39.lpp.) Tas liecina par lielu ģimeņu nestabilitāti.

Nestabilās ģimenes neveicina dzimušo skaita palielināšanos un nav labvēlīgas arī mirstības samazināšanai. Ģimenes satbilizēšana ir viens no neatliekamajiem pasākumiem, pie kuriem jāķeras visai sabiedrībai, īpaši Baznīcai, ģimenes locekļiem. Tas varbūt ir pats pirmais visu pārējo dabiskās kustības uzlabošanas jautājums mūsdienās.

1.tabula

Iedzīvotāju dabiskā kustība Latvijā

(Pēc Latvijas demogrāfijas gadagrāmatas 1995., 38.-39.lpp.)

Gadi Dzimuši Miruši Dab. pieaugums Laulāti Šķīrušies
Skaits % Skaits % Skaits % Skaits % Skaits % uz 1000
laulībām
1950. 33 137 87 24 250 70 8887 286 19 280 82 1496 14 8
1960. 35 468 94 21 314 61 14 154 456 23 365 99 5080 47 22
1970. 34 333 91 26 546 76 7787 251 23 983 102 10 667 99 44
1980. 35 534 94 32 100 92 3434 111 24 611 104 12 650 117 51
1990. 37 918 100 34 812 100 3106 100 23 619 100 10 783 100 46
1991. 34 633 91 34 749 100 -116 -37 22 337 95 11 070 103 50
1992. 31 569 83 35 420 102 -3851 -124 18 906 80 14 553 135 77
1993. 26 759 71 39 197 113 -12 438 -400 14 595 62 10 278 95 70
1994. 24 256 64 41 757 120 -17 501 -563 11 572 49 8416 78 73
1995. 21 595 57 38 931 112 -17 336 -558 11 072 47 7821 73 71

2. tabula

Latvijas iedzīvotāju dabiskās kustības koeficienti

uz 1000 iedzīvotājiem

(Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1995., 38.-39.lpp.)

Gads Dzimuši Miruši Dabiskais Laulības Šķiršanās
pieaugums
1950. 17,6 12,9 4,7 10,2 0,8
1960. 16,7 10,0 6,7 11,0 2,4
1970. 14,6 11,3 3,3 10,2 4,6
1980. 14,1 12,8 1,3 9,8 5,0
1990. 14,2 13,0 1,2 8,8 4,0
1991. 13,0 13,1 -0,1 8,4 4,2
1992. 12,0 13,5 -1,5 7,2 5,5
1993. 10,3 15,2 -4,9 5,6 4,0
1994. 9,5 16,4 -6,9 4,5 3,3
1995. 8,6 15,5 -6,9 4,4 3,1

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!