Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ceļā uz pilsonisku sabiedrību Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.07.1997., Nr. 186 (901) https://vestnesis.lv/ta/id/30088

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas iedzīvotāji. Migrācija un dabiskā kustība pēc Otrā pasaules kara

Vēl šajā numurā

22.07.1997., Nr. 186 (901)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

intervijas. sarunas

Ceļā uz pilsonisku sabiedrību Latvijā

Eiženija Aldermane, Naturalizācijas pārvaldes priekšniece, — “Latvijas Vēstnesim”

— Ir pagājuši gandrīz divarpus gadi, kopš Latvijā uzsākts naturalizācijas process. Kā jūs vērtējat šo darba posmu un ko uzskatāt par svarīgāko, kas šajā laikā paveikts?

— Kā iestādes vadītājai, kas risina pilsonības jautājumu, vislielākais gandarījums man ir par to, ka Latvijā izdevies izveidot struktūru, kas jebkurā situācijā, pat gadījumā ja naturalizācijas process kļūtu jūtami straujāks, ir gatava profesionāli veikt savu darbu. Kāpēc es tā domāju?

Pirmkārt, atbilstoši Pilsonības likumam un Ministru kabineta noteikumiem Naturalizācijas pārvaldē ir sakārtota visa iekšējā dokumentācija, lai jebkurā situācijā mēs varētu vismaz mēģināt atbildēt uz tiem jautājumiem, ar kuriem saskaras mūsu darbinieki reģionālajās nodaļās un to filiālēs. Katra cilvēka liktenis ir atšķirīgs, atšķirīgs ir arī dokumentu klāsts, kas jāiesniedz katram Latvijas pilsonības pretendentam, un mūsu darbiniekiem ir jābūt gataviem katrā gadījumā sniegt konkrētu atbildi mūsu klientiem. Sadarbībā ar Labklājības ministriju ir izveidota sistēma, kā mēs varam atbrīvot no valsts nodevas Ministru kabineta noteikumos nr. 22 noteiktās personas. Notiek regulāra viedokļu apmaiņa ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, esam saņēmuši skaidrojumus no Izglītības un zinātnes ministrijas, Valsts arhīva, citām valsts institūcijām. Regulāri tiek gatavoti priekšlikumi par grozījumiem tiesību aktos, lai optimizētu naturalizācijas procesu. Tomēr pie šiem jautājumiem nākas strādāt vēl šobrīd, jo atsevišķi tiesību akti pieļauj interpretācijas iespējas. Kā piemēru varētu minēt jautājumu, kura dēļ pašlaik notiek tiesas process: cilvēks pēc desmit gadus ilgas kopdzīves ar Latvijas pilsoni laulību ir šķīris, bet pēc tam ar šo pašu cilvēku laulību atjaunojis — vai šis cilvēks var naturalizēties ārpus kārtas kā Latvijas pilsoņa laulātais? Naturalizācijas pārvaldes viedoklis ir, ka tā ir jauna laulība, bet mēs esam saņēmuši arī cita rakstura skaidrojumus.

Otrkārt, ir bijis pietiekami daudz laika, lai apgūtu starptautisko pieredzi. Šeit ļoti liels nopelns ir Eiropas Padomes ekspertiem no Nīderlandes, Lielbritānijas, Dānijas, Šveices u.c. valstīm, kuri strādāja, lai pilnveidotu latviešu valodas un vēstures zināšanu pārbaudes, sagatavojot pārbaudītājus un analizējot tiesību aktus, kas reglamentē pārbaužu kārtību. Par to, ka šis darbs nav bijis veltīgs, liecina EDSO misijas Latvijā, Eiropas Padomes komisāra cilvēktiesību jautājumos Maksa van der Stūla, citu starptautisko organizāciju pārstāvju pozitīvais vērtējums par Naturalizācijas pārvaldes darbu. Principiālas domstarpības neradās, arī 13. maijā tiekoties ar Krievijas vēstnieku Latvijā Aleksandru Udaļcovu.

Treškārt, jāmin fakts, ka ir izdevies sapulcēt darbiniekus, kuri cenšas ne tikai korekti pildīt savus tiešos darba pienākumus, bet arī aktīvi turpina papildināt savu izglītību. Ir pilnīgi skaidrs: lai veiksmīgi pildītu savus pienākumus, Naturalizācijas pārvaldes darbiniekiem ir nepieciešama juridiskā izglītība, tāpēc 60 darbinieki papildina savas zināšanas Policijas akadēmijā tiesību bakalaura specialitātē. Starp mums ir Latvijas Universitātes dažādu specialitāšu maģistratūras studenti, savas zināšanas papildina arī filologi un vēsturnieki — tie, kas strādā pie pārbaudēm.

Es arī ceru, ka mēs esam spējuši nodrošināt to mūsu prasību, kuru izvirzījām katrs pats sev, sākot darbu Naturalizācijas pārvaldē, — lauzt iesīkstējušo un varbūt ne vienmēr pamatoto viedokli, kāds ir sabiedrībā, ka ierēdnis ir kā īpaši ieprogrammēts cilvēks, kurš sēž kā granīta monuments un katrā apmeklētājā saskata sava miera traucētāju. Es domāju, ja arī mums var ko pārmest, tad nekādā ziņā ne nekorektu attieksmi pret apmeklētāju, nevar pārmest, ka mēs viņu neinformējam un neizskaidrojam problēmas, kas saistās ar pilsonības iegūšanu. Un īpašs prieks ir, ja savu iespēju un savas kompetences robežās mēs spējam nogludināt to psiholoģisko barjeru, kuru rada varbūt pat mākslīgi izveidotā zināmā konfrontācija starp pilsoņu un ārpilsoņu kopu — ja cilvēks aiziet no mūsu iestādes ar domu, ka šeit ir runāts un darīts viss iespējamais viņa labā, pat ja viņš šobrīd nespēj realizēt savu vēlmi, jo to neatļauj Pilsonības likums.

Runājot par konkrētiem darba rezultātiem, minēšu dažus statistikas datus. 1995. gadā Pilsonības likums deva tiesības naturalizēties ārpus kārtas apmēram 60 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, 1996. gadā tiesības naturalizēties vispārējā kārtībā ieguva arī 33 tūkstoši jauniešu vecumā no 16 līdz 20 gadiem. Šajos divos gados no minētajiem 93 tūkstošiem iespējamo pilsonības pretendentu savas tiesības izmantoja un naturalizāciju uzsāka apmēram 10%. Līdzīga tendence saglabājas arī šajā gadā, kad tiesības naturalizēties vispārējā kārtībā ieguva vēl apmēram 30 tūkstoši jauniešu vecumā no 20 līdz 25 gadiem. Laika posmā no 1995. gada 1. februāra līdz 1997. gada 1. jūlijam Latvijas Republikas pilsonību naturalizācijas kārtībā ir ieguvušas 5144 personas, bet vēl apmēram 2000 personu lietas pašlaik tiek izskatītas.

Kas ir šie cilvēki, kas kļuvuši par jaunajiem Latvijas Republikas pilsoņiem? Aptuveni 40 procenti no viņiem naturalizējušies pēc Pilsonības likuma 13.panta kā Latvijas pilsoņu laulātie. Otra lielākā pilsonību ieguvušo grupa ir tās personas, kuras 1940. gada 17. jūnijā bija Lietuvas un Igaunijas pilsoņi, un viņu pēcnācēji, kuri pašlaik dzīvo Latvijā. Rodas jautājums — kā vērtēt naturalizācijas procesa gaitu, tā intensitāti? Daudz vai maz ārpilsoņu izmanto tiem ar Pilsonības likumu piešķirtās tiesības iegūt Latvijas pilsonību? Pilsonības iegūšana ir katra cilvēka personīgā lieta un izvēle, un naturalizācija ir individuāls process, tāpēc nevar runāt par “vilkšanu” pilsonībā vai kādu barjeru radīšanu pilsonības pretendentiem. Naturalizācijas gaita ir tāda, kādu to nosaka mūsdienu sabiedrība. Jā, var diskutēt par Pilsonības likumu un sabiedrības gatavību ārpilsoņu integrācijai Latvijā, taču ir fakts, ka tikai desmitā daļa ārpilsoņu pašlaik vēlas un ir gatavi iegūt Latvijas pilsonību.

— Masu informācijas līdzekļos, politiķu un citu cilvēku izteikumos bieži izskan visdažādākie, bieži vien pretēji viedokļi par šīs pasivitātes iemesliem, arī atsaucoties uz Naturalizācijas pārvaldes veiktajiem pētījumiem — citi min sarežģītās pārbaudes, citi — priekšrocības, kādas ir ārpilsoņiem, to skaitā nevēlēšanos dienēt Latvijas armijā. Vai tiešām šie iemesli ir tik ļoti būtiski, lai atturētu lielāko ārpilsoņu daļu no Latvijas pilsonības iegūšanas — protams, tas attiecas uz tiem iedzīvotājiem, kuriem jau šobrīd ir tiesības iegūt pilsonību?

— Jā, jūs ļoti precīzi formulējāt jautājumu. Naturalizācijas pārvalde tiešām veica socioloģiskas aptaujas, lai noskaidrotu ārpilsoņu pasivitātes iemeslus, un tajās parādās jūsu minētie iemesli. Piemēram, pēc pagājušā gada rudenī Gulbenes rajonā veiktās ārpilsoņu aptaujas rezultātiem kā galvenie apstākļi, kas taucē iegūt Latvijas pilsonību, ir minēti valsts nodevas apmērs, sliktas latviešu valodas un vēstures zināšanas, nevēlēšanās zaudēt izdevīgākas ceļošanas iespējas uz NVS valstīm, puišiem, protams, pienākums dienēt bruņotajos spēkos u.c. Šīs pašas problēmas atspoguļojas arī izglītības iestāžu audzēkņu aptaujā. Bet, veicot nopietnāku analīzi, mēs esam nonākuši pie slēdziena, ka tie ir virspusēji iemesli — šādās aptaujās iedzīvotāji parasti min to, kas viņus skar vistiešāk tieši šajā konkrētajā brīdī.

Tāpēc kā galveno naturalizācijas procesa gausuma iemeslu es tomēr vēlētos minēt lielas cilvēku daļas neprasmi aktīvi un ātri reaģēt uz visiem tiem procesiem, kas šobrīd notiek valstī, un nogaidošo attieksmi izmantot dotās iespējas. Nevienam cilvēkam šobrīd dzīve nav vienkārša — un nav svarīgi, vai tas ir pilsonis vai nepilsonis. Šo domu, gan runājot par pensionāriem, kādā savā intervijā formulēja Ivars Godmanis — vairākums pensionāru strādāja vienā valstī, bet pensionēties nācās citā. Un, vienalga, kādus procesus mēs aplūkojam, tas vienādi skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju, kuri dzīvoja vienā valstī un pēkšņi ir citā. Viss, kas vecajām demokrātijas valstīm ir bijis tik pierasts un zināms, šeit ir jauns, un ne katrs cilvēks to var saprast, ne katrs to var pieņemt, un, iespējams, būs cilvēki, kas nekad to nepieņems. Daļa cilvēku aug, viņi izglītojas un seko līdzi valstī notiekošajiem procesiem, daļa cilvēku krīt vēl lielākā apātijā, viņos veidojas neticība un atsvešinātība. To varētu nosaukt par padomiskas domāšanas paliekām — kādreiz nebija jādomā par tādām lietām kā īpašums, jo īpašuma patiesībā vispār nebija, nebija jādomā par to, kā nopelnīt sev pensiju, jo visi zināja, ka tāpat to iegūs. Tagad cilvēkam visas problēmas ir jārisina pašam, turklāt daudzas lietas, kas noteiktā laikā ir jāpabeidz, jākārto vienlaikus. Un pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kad cilvēkiem galvenais ir izdzīvošanas jautājums, viņi atliek to, ko var atlikt uz pēdējo brīdi. Konkrēts piemērs — Latvijas Republikas pilsoņu pases. Vēl joprojām daudzi Latvijas pilsoņi nav tās noformējuši.

Otra būtiska problēma ir zemais, it īpaši vidējās un vecākās paaudzes, tiesiskās izglītības līmenis. Šī problēma cieši sasaucas ar iepriekšminēto, un cilvēkus tur nevarētu vainot. Varbūt daļa atbildības — it īpaši tas attiecas uz jaunatni — ir jāuzņemas izglītības sistēmai, jo skolās nav atvēlēta nopietna vieta to jautājumu izskaidrošanai, kuri saistīti ar pilsonības problēmām un pilsonisko apziņu.

Tālāk jāmin zināma mūsu ietekmīgāko partiju un valdības nenoteiktība attieksmē pret pilsonības jautājumu, kas ļauj daļai ārpilsoņu cerēt, ka Latvijas pilsonības iegūšana naturalizācijas kārtībā var tikt būtiski atvieglota. Kāda ir situācija? Iebrauc Krievijas domes deputātu grupa vai kāds no Eiropas Padomes augstajiem komisāriem, un pēkšņi jautājums kļūst aktuāls, visi “sarosās”, visi piekrīt, ka problēma ir jārisina, taču, vizītei beidzoties, šīs idejas tiek aizmirstas. Nākas konstatēt, ka konsekventi savu viedokli pauž un popularizē vienīgi radikāli noskaņotās partijas, bet pārējās partijas vairumā gadījumu tomēr izvēlas klusēšanas politiku. Vai nebūtu pienācis laiks visu politisko partiju pārstāvjiem sanākt pie apaļā galda un vienoties par noteiktām pilsonības politikas vadlīnijām, kas netiktu mainītas vismaz vistuvākajā laikā? Pilsonības jautājums skar ļoti daudzus cilvēkus, un, ja šāda nenoteikta situācija ieilgst, tas zināmā sabiedrības daļā var radīt apātiju un pilnīgu vienaldzību.

Kāds varbūt teiks — lai ārpilsoņiem ir vienalga, kam gan tas traucē. Taču es nevaru piekrist šādai nostādnei. Nedrīkst tik daudz negatīvisma attiecināt uz visu nepilsoņu kopu. Naturalizācijas pārvaldē strādājot, mums nākas saskarties ar visdažādākajiem cilvēkiem — Latvijas valstij pilnīgi lojāliem cilvēkiem, liela ārpilsoņu daļa jau ir asimilējušies, nerunājot pat par integrāciju. Ir ārpilsoņu daļa, kas ir vienaldzīga, naidīga pret mūsu valsti, un ir tādi, kas nogaidoši “šūpojas šajās šūpolēs”. Bet, ja mēs analizētu pilsoņu kopumu, mēs ieraudzītu visas šīs grupas tikpat precīzi, vienīgi šīs proporcijas būtu nedaudz savādākas. Bet šobrīd šis negatīvisms tiek attiecināts arī uz tiem cilvēkiem, kas ir asimilējušies un lojāli šai valstij.

— Eiropas Padomes komisārs cilvēktiesību jautājumos Makss van der Stūls ir izteicis kritiskas piezīmes par Latvijas vēstures, Satversmes, konstitucionālā likuma “Cilvēka un psilsoņa tiesības un pienākumi” un himnas pārbaudes sarežģītību, šim jautājumam ļoti aktīvi seko EDSO misija Latvijā, arī publikācijās presē, it īpaši krievu valodā iznākošajā, šī pārbaude tiek minēta kā galvenais traucējošais faktors naturalizācijas procesā. Kā jūs to varētu komentēt?

— Zināmā mērā mēs varam runāt par bailēm no pārbaudēm. Bet kurš cilvēks, vienalga kādus pārbaudījumus kārtojot, nav izjutis zināmu stresu? Tāpēc mēs par galveno uzdevumu esam izvirzījuši palīdzēt pretendentiem pēc iespējas labāk sagatavoties šīm pārbaudēm. Ar Norvēģijas Karalistes Ārlietu ministrijas finansiālo atbalstu ir izdots speciāls mācību palīglīdzeklis — J. Taurēna grāmata “Latvijas vēstures pamatjautājumi. Valsts konstitucionālie principi”, izdoti arī metodiskie ieteikumi abu pārbaužu kārtošanai. Veikts darbs, lai optimizētu Latvijas vēstures programmu, un ar Eiropas Padomes ekspertu palīdzību izstrādāti 150 Latvijas vēstures jautājumi, kuri testveida pārbaudēs tiks izmantoti divus gadus un kuros lielāka uzmanība veltīta jaunāko laiku notikumiem, nevis Latvijas senvēsturei.

Lai optimizētu pārbaužu kārtošanu, ir pieņemts lēmums, ka, atkārtoti kārtojot pārbaudes, pretendentam jāatbild tikai tā pārbaudes daļa, ko viņš nav nokārtojis iepriekš. Tāpat Naturalizācijas pārvalde pilnībā piekrīt Valsts prezidenta ierosinājumam, ko viņš ir izteicis Ministru prezidentam, — atcelt sešu mēnešu termiņu, kad cilvēks pārbaudi var kārtot atkārtoti, jo iespējams, ka pat zinošam cilvēkam var nepaveikties vai kļūdījies viņš uztraukuma dēļ. Ja pēc pāris nedēļu rūpīgas gatavošanās viņš ir pārliecināts par savām zināšanām, — kāpēc gan viņš pārbaudi nevarētu kārtot vēlreiz? Bet, vai šis priekšlikums tiks pieņemts, tas jau ir Ministru kabineta kompetencē.

Bez tam, pirms runāt par pārbaudēm, ir jāatceras, kas par pārbaudēm teikts Pilsonības likumā, — Latvijas pilsonību var iegūt ārpilsoņi, kas zina Latvijas vēsturi, prot latviešu valodu. Vēl vairāk pazeminot prasības, mēs jau pārkāptu likumu.

Sabiedrībai vajadzētu arī beidzot izšķirties, kas īstenībā ir naturalizācijas process un kas ir zināšanu pārbaudes — vai tas ir process, kas veicina integrāciju, vai integrāciju bremzējošs process. Vai mēs pārbaudes pārvērsīsim par farsu, kļūstot smieklīgi savās un arī pārbaudāmo acīs.

Naturalizācijas pārvaldes viedoklis ir šāds — tam ir jābūt integrāciju veicinošam procesam, un mūsu uzdevums nav radīt sietu, lai atsijātu pēc iespējas vairāk pretendentu. Ja cilvēks, kaut vai pārbaudes piespiests, izlasa Latvijas vēsturi, viņš, iespējams, sāk domāt un viņam rodas pavisam jaunas atziņas par tādām lietām, par kurām viņš nekad nav domājis, — par latviešu tautas kā pamatnācijas izcelsmi, kultūru, tradīcijām, par tai svētiem jēdzieniem, par valsts izveidi un apstākļiem, kādos tā radās un attīstījās. Un katrs cilvēks, kurš to ir izdarījis, arī veido ap sevi izglītotu cilvēku loku. Iespējams, viņš atsevišķus jautājumus pārrunā savā ģimenē, ar draugiem un darba kolektīvā.

Tāpēc pietiks baidīt cilvēkus ar šīm pārbaudēm, kā to dara atsevišķi krievu valodā rakstoši laikraksti — kaut kur kaut ko dzirdēja un raksta, šo informāciju nepārbaudot. Tas cilvēku satrauc, un viņam šķiet, ka viņa zināšanas ir sliktākas nekā īstenībā. Labāk šo vietu atvēlēt rakstiem par Latvijas vēsturi, kultūru, un ieguvēja šinī gadījumā būs visa Latvijas sabiedrība. Bet, lai jūs pārliecinātos par pārbaužu “sarežģītību”, minēšu skaitļus. Rīgas Eksaminācijas centrā 1997. gada pirmajā pusē latviešu valodas pārbaudi nokārtoja 98 procenti, bet Latvijas vēstures, Satversmes, konstitucionālā likuma un himnas pārbaudi — 95 procenti no pretendentiem, kas tās kārtoja.

— Samērā plašu rezonansi izraisīja Valsts prezidenta ierosinājums Ministru prezidentam par valsts nodevas samazināšanu līdz trim latiem. Atsevišķos masu informācijas līdzekļos jūs izteicāties pret šādu jautājuma risināšanu. Kāpēc, jo valsts nodevas apjoms arī Naturalizācijas pārvaldes veiktajās aptaujās tiek minēts kā viens no naturalizāciju bremzējošiem faktoriem?

— Valsts prezidents ar šo ierosinājumu parādīja savu labo gribu, lai cilvēki justu, ka valstī tiek domāts par šiem jautājumiem. Diemžēl sakarā ar politiķu dažādo attieksmi pret naturalizācijas problēmu šāds priekšlikums, kas domāts, lai šo problēmu apspriestu un risinātu, tiek uztverts jau gandrīz kā noticis fakts, un pašreizējos smagajos ekonomiskajos apstākļos cilvēks, kuru sevišķi apstākļi nesteidzina iegūt pilsonību, nemaksās 30 latus, ja nākotnē viņam par šo procedūru nāktos šķirties tikai no trim latiem. Tāpēc cilvēki nogaidīs, kaut gan, pēc manām domām, Ministru kabinets diezin vai pieņems šādu lēmumu.

Bet kāds ir Naturalizācijas pārvaldes viedoklis? Mēs uzskatām, ka valsts nodevas noteikšana trīs latu apmērā nav lietderīga, un diezin vai vajadzētu mainīt 30 latus lielo valsts nodevu, jo šāds nodevas apjoms atbilst starptautiskajai praksei — valsts nodeva ir apmēram trešā daļa no valstī noteiktās vidējās darba algas. Tik krass valsts nodevas samazinājums lielā sabiedrības daļā izraisītu arī neizpratni un asu kritiku, kas vērstos nevis pret šo ideju, bet pret šo ārpilsoni. Tāpēc pareizāk būtu noteikt diferencētu pieeju atsevišķām iedzīvotāju kategorijām, kā tas tiek darīts lielākajā daļā valstu, nosakot naturalizācijas nodevu. Šeit ir iespējami dažādi risinājumi. Piemēram, atsevišķās valstīs naturalizācijas nodevu aprēķina, vadoties no tā, cik cilvēks pelna, un Šveicē, kur nodevas lielumu nosaka katrā kantonā atsevišķi, naturalizācijas nodeva, mūsu naudā rēķinot, ir no 120 līdz 3900 latiem.

Mums dalīt cilvēkus pēc tā, cik viņi pelna, ir ārkārtīgi sarežģīti, tāpēc reālāka ir iespēja atvieglot šo problēmu atsevišķiem cilvēkiem. Neapšaubāmi, šobrīd valsts nodevas lielums rada galvenās problēmas tikai daļai iedzīvotāju — maznodrošinātajiem, un ir iespējams samērā vienkāršs šīs problēmas atrisinājums. Jau šobrīd eksistējošajos Ministru kabineta noteikumos nr. 22 ir noteikts, ka Naturalizācijas pārvaldes priekšnieks ir tiesīgs atbrīvot no valsts nodevas pensionārus, ja attiecīgās teritorijas sociālie dienesti pretendentam sniedz izziņu par maznodrošinātā statusu. Atbilstoši Latvijas tiesību aktiem (šo kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi nr. 75) visās vietējās pašvaldībās ir uzskaitīti šie trūcīgie, un, ja Ministru kabinetam būtu vēlme risināt šo problēmu šādā veidā, tad punktu, kur tiek runāts par pensionāriem un otrās grupas invalīdiem, varētu papildināt ar vārdiem “maznodrošinātajiem, kuri sakarā ar Latvijas Republikā spēkā esošajiem tiesību aktiem par tādiem ir atzīti”.

Turklāt mēs jau pagājušajā gadā bijām ierosinājuši, un šeit es pilnībā piekrītu Valsts prezidentam, ka vajadzētu domāt par izglītības iestāžu dienas nodaļu skolēniem un studentiem, jo lielākajai daļai no viņiem nav stabila ienākumu avota. Mūsu iespējamais priekšlikums varētu būt viņiem valsts nodevu samazināt par 50 procentiem, tā, kā pašlaik tas ir pensionāriem, bet, papildinot iepriekš izteikto domu, jaunieši no maznodrošinātajām ģimenēm varētu tikt atbrīvoti vispār. Būtu lietderīgi atgriezties pie vēl viena mūsu pagājušajā gadā izteiktā priekšlikuma — atbrīvot no valsts nodevas bāreņus un bez vecāku gādības palikušos bērnus, jo neētiski būtu no šiem cilvēkiem, kuriem dzīve jau tāpat ir ļoti sarežģīta, prasīt tikpat daudz, kā, piemēram, no plaukstoša uzņēmēja.

Jā, man nesen jautāja: bet kā tad tā — Igaunijā naturalizācijas nodeva ir trīs lati, pārrēķinot mūsu naudā? Jā, Igaunijā nodeva ir trīs lati, taču netiek ņemts vērā fakts, ka Igaunijā pretendentiem papildus par katru pārbaudi jāmaksā apmēram septiņi lati. Mūsu valstī šajos trīsdesmit latos ir iekļauti visi pakalpojumi, kas ietilpst naturalizācijas procesā, un pretendentam papildus jāmaksā tikai tādā gadījumā, ja citas Latvijas institūcijas pieprasa samaksu par atsevišķu dokumentu izsniegšanu.

Bet, kā jau minēju iepriekš, ne jau valsts nodevā ir galvenā problēma. Ja cilvēks tiešām vēlas saistīt savu dzīvi ar Latviju un aktīvi piedalīties tajā notiekošajos procesos, šo summu var sakrāt.

— Visu šo laiku mēs runājām par ārpilsoņiem, kuriem saskaņā ar Pilsonības likumu ir tiesības iegūt pilsonību naturalizācijas kārtībā. Respektējot to, ka jūs esat civildienesta iestādes vadītāja un ierēdņa kandidāte, kuras galvenais uzdevums ir korekta likuma izpilde, tomēr vēlētos uzzināt jūsu viedokli par naturalizācijas “logiem”, kas lielai daļai iedzīvotāju, kas vēlas un ir gatavi naturalizēties, to neļauj.

— Ko lai dara — Pilsonības likums ir Saeimas un politiķu lieta, un tas tika radīts kompromisa rezultātā starp dažādas orientācijas politiskajiem spēkiem. Bet, ja man kā cilvēkam jautātu, kas notiktu, ja visiem tiem, kuri vēlas un kuri ir gatavi iziet naturalizācijas procedūru, tiktu piešķirtas tiesības iegūt Latvijas pilsonību, es neredzu šeit nekādas briesmas. Var minēt aptuvenu aprēķinu — šobrīd mums, pēc Iedzīvotāju reģistra datiem, ir 650 tūkstoši ārpilsoņu. No tiem apmēram 100 tūkstoši jau ir citu valstu pilsoņi, bet apmēram 200 līdz 250 tūkstoši ārpilsoņu visticamāk nemēģinās kļūt par mūsu valsts pilsoņiem valodas nezināšanas, vecuma, negatīvās attieksmes pret Latvijas valsti dēļ, līdz ar to reālais pretendentu skaits varētu būt aptuveni 350 tūkstoši. Ņemot vērā pašreizējos naturalizācijas tempus, tuvāko gadu laikā reāli varētu naturalizēties 35 līdz 40 tūkstoši ārpilsoņu. Jautājums — vai tas ir bīstami valstij, vēl jo vairāk ņemot vērā, ka tie būs iedzīvotāji, kas var nokārtot pārbaudes un lielākā vai mazākā mērā ir integrējušies Latvijas sabiedrībā. Es vēlētos turpināt domu, ko iesāku, runājot par pārbaudēm, — gatavojoties šiem pārbaudījumiem, cilvēks demonstrē savu labo gribu un vēlmi iesaistīties valsts dzīvē, un diezin vai cilvēks, kurš ienīst Latvijas valsti vai kuram tā ir pilnīgi vienaldzīga, mēģinās apgūt latviešu valodu, iepazīties ar Latvijas vēsturi, tās kultūru un tradīcijām, iemācīties himnu. Līdz ar attieksmi pret šo pārbaudi cilvēks pauž arī attieksmi pret valsti un integrāciju šajā valstī.

Jā, man var oponēt un teikt — varbūt nav nepieciešams integrēt šos cilvēkus, taču par to nedomāt mēs varētu vienīgi gadījumā, ja mēs noteikti zinātu, ka vairākums no šeit dzīvojošajiem ārpilsoņiem aizbrauks no Latvijas. Taču, kā liecina socioloģiskās aptaujas, pārsvarā tie, kas gribējuši aizbraukt, ir aizbraukuši, bet no tiem, kas ir palikuši, lielākā daļa arī šeit paliks. Un, ja šeit paliks tādi cilvēki, par kuriem mēs nedomājam kā par saviem līdzcilvēkiem, kuri ar laiku vismaz varētu mēģināt iesaistīties Latvijas valsts dzīvē, tad jājautā: kādi cilvēki mums atradīsies blakus? Tas būs noslēgts un izolēts cilvēku kopums, kurā agri vai vēlu sāks domāt, kā viņiem atrast kādas savas kopīgas specifiskas idejas, kas var arī nesakrist ar Latvijas valsts interesēm. Vai tas ir vajadzīgs Latvijai?

— Gan Valsts prezidents, gan daudzi citi politiķi ir pauduši savas bažas par lēnajiem naturalizācijas tempiem un rosinājuši sabiedrību uz diskusiju par šo problēmu. Pilsonības likums ir kompromisa likums, kas pašreizējā politiskajā situācijā, visticamāk, netiks mainīts. Ko šādā situācijā varētu darīt Naturalizācijas pārvalde, kas, pēc jūsu domām, būtu jāveic valdībai un politiķiem, lai aktivizētu naturalizācijas procesu?

— Es ar dziļu interesi sekoju diskusijai par naturalizācijas jautājumiem, ko ierosināja Valsts prezidents, un, vienalga, vai kāds pilnībā iestājās par pilsonisku sabiedrību Latvijā, dialogu starp pilsoni un nepilsoni, savstarpējās saskarsmes meklēšanu vai arī demonstrēja absolūti noliedzošu attieksmi, katrs pauda savu viedokli un savs patiesības grauds bija ikvienam, kas piedalījās diskusijā.

Tomēr šī diskusija skaidri parādīja galveno problēmu — tā ir iedzīvotāju, ne tikai ārpilsoņu, neinformētība par pilsonības iegūšanas iespējām un naturalizācijas procedūru. Šo problēmu spilgti parādīja gandrīz kuriozs fakts. Šī gada 29. aprīlī jūsu laikrakstā publicētajā intervijā Latvijas Republikas Ministru prezidents Andris Šķēle, atbildot uz jautājumu par Krievijas attieksmi pret nepilsoņu pasēm, starp citu, minēja, ka būtu pareizi, ja katrs nepilsonis savā pastkastītē būtu saņēmis īsu konspektīvu materiālu par naturalizācijas jautājumiem. Taču jau aprīļa sākumā Naturalizācijas pārvalde šādu informatīvu materiālu sagatavoja un sāka izplatīt valstī, un pēc speciāli šim pasākumam organizētas preses konferences visos galvenajos masu informācijas līdzekļos bija informācija par bukletu “Latvijas pilsonība”.

Ļoti patīkami, ka arī Valsts prezidents savā jau iepriekš minētajā iesniegumā Ministru prezidentam atzinis šīs problēmas svarīgumu un uzskata, ka ir nepieciešams plašāk informēt sabiedrību par naturalizācijas gaitu un pilsonības iegūšanu un ka tas ir ļoti svarīgs uzdevums pilsoniskās sabiedrības veidošanā.

Lai risinātu iedzīvotāju informēšanas problēmu, Naturalizācijas pārvalde savas kompetences ietvaros jau ir izveidojusi un realizē speciālu ilgtermiņa informatīvo programmu, kuras mērķis ir nodrošināt iedzīvotājus ar precīzu, adekvātu un izglītojošu informāciju par naturalizācijas jautājumiem. Jau iepriekš minēju mūsu izdotos metodiskos ieteikumus Pilsonības likumā noteikto zināšanu pārbaužu kārtošanai un aprīlī 300 tūkstošu eksemplāru tirāžā izdoto bukletu “Latvijas pilsonība” latviešu un krievu valodā, esam organizējuši desmit televīzijas pārraides Austrumlatvijai, pēc tam pārstrādātajā variantā šis raidījumu cikls pagājušā gada nogalē tika parādīts Latvijas televīzijas otrajā programmā, galvenokārt ārvalstu pārstāvniecībām un dažādām starptautiskām organizācijām un to pārstāvjiem paredzēta nesen izdotā grāmata angļu valodā “On Naturalization in Latvia”, pavisam drīz pilnīga informācija par pilsonības iegūšanu un naturalizācijas gaitu Latvijā būs pieejama starptautiskajā datu pārraides tīklā “Internet”, Rēzeknes, Ogres un Liepājas reģionālajās televīzijās organizētas apaļā galda diskusijas.

Bet pats nozīmīgākais pasākums ir socioloģiskā pētījuma “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību Latvijā” projekts, kura veidošanu šobrīd ir uzsākušas Naturalizācijas pārvaldes, Valsts cilvēktiesību biroja, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Izglītības un zinātnes ministrijas, Valsts jaunatnes iniciatīvu centra, Latviešu valodas apguves valsts programmas vadības vienības, Filozofijas un socioloģijas institūta, Sorosa fonda, EDSO misijas Latvijā un Baltijas datu nama kopīga darba grupa. Šo plašo pētījumu veiks Baltijas datu nams, un to paredzēts īstenot līdz šā gada beigām. Mēs aicināsim uz kopīgu sarunu, diskusiju, sava viedokļa izteikšanu gan pilsoņus, gan ārpilsoņus, jo pasivitāte un atsvešinātība no valsts politiskajām, ekonomiskajām un sabiedriskajām norisēm ir gan pilsoņu, gan ārpilsoņu vidū.

Mēs esam apzinājuši jautājumu loku, kas, mūsuprāt, būtu jāskar pētījuma tēmās — Latvijas iedzīvotāju attieksme pret valsti, pilsonību, etniskajām grupām, valodu, izglītību, kā arī iedzīvotāju vērtīborientācija. Taču šis pētījums ir iecerēts kā pamats plašākām aktivitātēm, jo teorētiski un zinātniski pētījumi bieži nedod gaidīto rezultātu. Pēc šī darba pabeigšanas diskusiju par pilsonības problēmām plānots vērst plašumā, iesaistot iespējami daudz cilvēku Latvijā un veidot četru novadu seminārus — Kurzemē, Latgalē, Vidzemē un Zemgalē, kur notiktu diskusijas un tiktu izvērtēti pētījuma rezultāti, jo katrā novadā situācija var būt savādāka. Uz šiem semināriem tiks aicināti visu ieinteresēto pušu — visu līmeņu pašvaldību, kultūras biedrību, masu saziņas līdzekļu un izglītības iestāžu pārstāvji attiecīgajā teritorijā un, protams, Naturalizācijas pārvaldes un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbinieki, kā arī citi interesenti.

Kā viena posma noslēgumu es redzu konferenci maijā Rīgā, kur tiktu apkopoti novadu semināru rezultāti, uz kuru būtu ielūgti arī pārstāvji no Lietuvas un Igaunijas, politisko partiju pārstāvji, visa šī darba rezultātā varētu tikt izstrādātas rekomendācijas nacionālās pilsoniskās apziņas veidošanas programmai, kas varētu būt valsts programma — lai valdībai būtu materiāls, no kura vadoties varētu tikt izvēlēts šīs problēmas risināšanas ceļš. Ar šo konferenci darbs nekādā gadījumā nebeigsies, jo tie jautājumi, kas parādīsies kā īpaši aktuāli šajā programmā, noteikti pēc zināma laika būs jāpēta atkārtoti. Nekādā gadījumā nevar teikt, ka šis pētījums dos atbildi uz visiem jautājumiem, bet šis pētījums liks sākt domāt, runāt un meklēt pieņemamus tālākās darbības ceļus mazākumtautību integrācijas iespējām Latvijas sabiedrībā.

— Sarunā jūs bieži minat integrācijas jautājumus. Būtu interesanti uzzināt: kā šīs problēmas tiek risinātas citās Eiropas valstīs, īpaši mūsu tuvākajās kaimiņvalstīs — Lietuvā un Igaunijā?

— Jūnijā es biju uzaicināta uz starptautisku konferenci par mazākumtautību jautājumiem, kura notika Bratislavā un kurā piedalījās pārstāvji no gandrīz visām Eiropas valstīm. Lai gan mazākumtautību problēmas ietver ļoti plašu jautājumu loku, šajā pasākumā lielākā uzmanība tika pievērsta diviem aspektiem — mazākumtautību integrācijas iespējām, variantiem un metodēm bijušajās NVS valstīs, valstīs, kas izveidojās pēc Dienvidslāvijas sabrukuma, kā arī Albānijā, un jautājumam par pilsonību. Cik ir valstu, tik problēmu un viedokļu par šīm problēmām, bet visi vienoti palika pie secinājuma, ka veiksmīga mazākumtautību integrācija ir katras valsts sekmīgas attīstības pamatā un jāmeklē ceļi, kā to pēc iespējas veiksmīgāk realizēt. Kā īpaši iztirzājamās tēmas izvirzīja integrāciju, kuru var veikt ar valodas, kultūras un masu saziņas līdzekļu starpniecību. Šie jautājumi tiks plašāk iztirzāti nākamajā konferencē, kas notiks Slovēnijā.

Interesanti bija vērot, ka Baltijas valstis uz vispārējā fona izskatās ļoti aktīvas, un gan Lietuvas un Igaunijas, gan Latvijas pārstāvji spēja dziļi un argumentēti runāt par šiem jautājumiem. kā atzīmēja viens no referentiem — ir patīkami dzirdēt Baltijas valstu pārstāvjus, kas runā kā brīvi cilvēki.

Tajā pašā laikā šādās konferencēs parādās arī atšķirības, kas pastāv pat tik tuvu kaimiņu kā Baltijas valstu vidū. Runājot par integrācijas jautājumiem, Lietuvas pārstāvis atzīmēja, ka Lietuvā šis jautājums vairs nav aktuāls, jo mazākumtautības lielākoties ir integrējušās vai pat asimilējušās, visiem iedzīvotājiem ir vēlēšanu tiesības, tāpēc viņi brīvi var realizēt savas politiskās tiesības. Lietuviešus var saprast — Lietuvā 82 procenti no iedzīvotājiem ir pamatnācijas pārstāvji, bez tam lielākā daļa mazākumtautību, piemēram, poļi, jau bija Lietuvas iedzīvotāji un pilsoņi pirms Otrā pasaules kara. Igaunijai un Latvijai, protams, ir daudz vairāk kopīga, kas saistās ar lielo ārpilsoņu kopu, kas dzīvo abās valstīs, tomēr ir arī atšķirības. Igaunijas pārstāvis diezgan satraukti runāja par faktu, cik strauji Igaunijas ārpilsoņi šobrīd pieņem Krievijas pilsonību — no apmēram 500 tūkstošiem ārpilsoņu Krievijas pilsonību jau ir pieņēmuši 120 tūkstoši. Igauņi paši uzskata, ka tas ir ļoti bīstams sindroms, un neformālās sarunās brīdināja mūs no šādas notikumu gaitas. Lai gan šāda tendence pie mums nav pārāk izteikta, tas ir trauksmes zvans, kas visu laiku jāpatur prātā, plānojot mūsu valsts pilsonības politiku. Ar Igaunijas pārstāvjiem notika sarunas arī par to, ka, gatavojot jau iepriekš minēto konferenci maijā, daudzus jautājumus mēs varētu skatīt kopīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi ir veikuši interesantu pētījumu, kurš varētu dot vielu pārdomām arī Latvijas sabiedrībai — integrācija ar kultūras palīdzību.

— Paldies par sarunu!

Naturalizācijas pārvaldes

preses sekretārs Aigars Smiltnieks

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!