Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs savā laikā un zemē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.07.1997., Nr. 186 (901) https://vestnesis.lv/ta/id/30090

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - pie Jums dodas 16 burtnīca

Vēl šajā numurā

22.07.1997., Nr. 186 (901)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS SAVĀ LAIKĀ UN ZEMĒ

Pie mūsu dziesmas šūpuļa

Tie, kuri regulāri vēro Latvijas fotomākslinieka Vilhelma Mihailovska radošās aktivitātes (un tādu “fanu” nav mazums), tieši šogad tiek apveltīti pārpārēm. Īstenojot savu vienreizējo ieceri, meistars aicina sava talanta cienītājus un draugus būt līdzdalīgiem viņa projekta “Fotogrāfija” “non—stop” skatēs dažādās Rīgas zālēs.

Šīs skates ir tematiskas un reizē daudzveidīgas, parādot fotomākslas faktiski neizsmeļamās iespējas. Līdz šim Vilhelms Mihailovskis šī projekta ietvaros jau spējis sarīkot deviņas stilistiski un saturiski vienotas izstādes.

Tagad pienākusi kārta desmitajai. Varbūt ir visai simboliski, ka šai savā ziņā jubilejas skatei dots nosaukums “Dziesma”.

Vairāk nekā pusotra gadu desmita — kopš 1980.gada Dziesmu svētkiem — fotomākslinieks fiksējis dziesmu visdažādākajās tās izpausmēs: dažādus korus mēģinājumos un skatēs, virsdiriģentus, diriģentus un kormeistarus, kopkori Lielajā estrādē Mežaparkā un svētku dalībniekus Rīgas ielās un laukumos, komponistus un koncertmeistarus, dažādu paaudžu dziedātājus. Viņa radītajām Dziesmu svētku virsdiriģentu ciklam, kas veidots 1980., 1985., 1990. un 1993. gada svētku norisēs, jau ir neapstrīdama kultūrvēsturiska nozīme. Tie ir unikāli savā būtībā un vienreizēji mākslinieciskajā redzējumā.

Tātad — “Dziesma”. Šoreiz galerijā “Laiva”, kas tapusi ar Latvijas Kultūras fonda atbalstu, skatāmi 105 īpaši atlasīti darbi.

— Bet cik vēl tādu ir paša arhīvā? — jautājam Vilhelmam Mihailovskim.

— Varētu būt desmitreiz vairāk... —domīgi bilst meistars. — Bet vai tad skaits ir tik būtisks? Pats svarīgākais ir un paliek “Dziesma”.

Šoreiz tā “Laivā” skanēs līdz 3. augustam.

“LV” informācija

Foto: Vilhelms Mihailovskis

No Lielās estrādes 1990.gada Dziesmu svētkos. Dziedātāju un klausītāju tūkstošu sasaukšanās

Daudzbalsība. 1990.gada svētku brīdis. Kopkoris gaida virsdiriģenta uznācienu


Jauneklis un zvaigzne no Valmieras dārza

Jānis Daliņš — Latvijas brīvvalsts sporta zvaigzne, leģenda lielajā soļotāju saimē, Tēvzemes balvas laureāts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Latvijas Sporta muzejā viņam tagad veltīta izstāde. Māksliniece Agija Jansone ekspozīcijai radusi savdabīgu risinājumu. Plašajā telpā jūtamies it kā sacensību vietā, kur mums garām cits aiz cita dodas sportisti. Un pāri visam gaišs vēlējums: “Ak , kaut man Daliņa kājas būtu!”

Jā, šīs kājas daudzajās sacīkstēs aiznesa Latvijas vārdu tālu pasaulē. J.Daliņš labojis sešus pasaules rekordus. Populārajā soļojumā šķērsām cauri Berlīnei kopš 1929.gada viņš uzvarējis vairākas reizes. Un, protams, Losandželosas olimpiskajās spēlēs 1932.gadā izcīnītā otrā vieta. Izstādē par to liecina arī sudraba lauru vainags, ko meistaram dāvājusi Latvijas Sporta organizāciju apvienība.

Pie dažiem eksponātiem jāpakavējas tuvāk. 1944.gadā, pirms došanās emigrācijā, J.Daliņš savas mājas dārzā Valmierā zemē ieraka kannu ar izcīnītajām balvām, ar gaišu uzvalku ( varbūt olimpisko) un muciņu medus. Nesen viņa vecākais dēls Ivars kopā ar māsasdēliem Miķeli un Andreju kannu izraka. Un tagad šie eksponāti nonākuši muzejā.

J.Daliņa mūža otra puse aizvadīta Austrālijā, kur viņš darbojies sporta dzīves organizēšanā. 1978.gadā vecmeistars 74 gadu vecumā aizsoļojis mūžības ceļos. Šovasar, 21.jūnijā, urnas ar viņa un dzīvesbiedres Elzas pelniem guldītas Valmieras Centra kapos. Tāda bija viņa vēlēšanās.

Bet muzejā daudzas piemiņas lietas, afišas, fotogrāfijas vēsta par soļošanas sporta vēsturi Latvijā mūsu gadsimta garumā. Lūk, dažu stendu nosaukumi: Pirkstgals — papēdis, No Valmieras sporta dārza, Vesela soļotāju plejāde, Pasaules rekordu spožums, Olimpa gaismā. Pieminēti pirmie celmlauži —soļotāji Aleksis Aide, tad Alfreds Ruks. Nav aizmirsts neviens, līdz pat mūsu dienām.

Tagad gan citi sporta veidi iekarojuši līdzjutēju sirdis. Tomēr nevar sūdzēties, ka soļotāju zelts pavisam apsūbējis. To spodrina sporta pāris Anita un Modris Liepiņi, arī citi jaunieši. Liels prieks par Aigara Fadejeva zeltu, kas izcīnīts Somijā.

Interesantā izstāde būs apskatāma visu vasaru Vecrīgā, Peitavas ielā.

Aina Adermane

Foto: Harijs Burmeistars

Latvijas Sporta organizāciju apvienības balva — sudraba lauru vainags, kas 1932.gadā dāvināts Jānim Daliņam, Losandželosas olimpiādes dalībniekam

Rīgas pilsētas ceļojošā balva uzvarētājam pilsētu komandu sacensībās. No 1937. līdz 1939.gadam par tās īpašnieci kļuva Valmiera ar Jāni Daliņu priekšgalā

Šo kausu Jānis Daliņš izcīnīja Somijā 3000 metru soļošanās, 1931.gadā piedalīdamies Baltijas jūras valstu sacensībās. Šādu un līdzīgu trofeju izcilā sportista mūžā netrūka

Jānis Daliņš ar dzīvesbiedri Elzu un mazdēlu Jāni 1978.gadā

Jānis Daliņš ar brāli Robertu, kas miris Sibīrijā, izsūtījumā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!