MĒS VISI EIROPĀ

Galavārds vēl nav pateikts

Jānis Vaivads, Eiropas integrācijas biroja direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Taču datus, kas ir objektīvi, ir devušas pašas nozaru ministrijas, tā ka pārmest vecu datu figurēšanu atzinumā diez vai būtu pilnīgi vietā. Un jājautā, kādēļ vecie dati netika aizstāti ar jaunākiem, ja tādi bija sagatavoti. Mēs nepārtraukti veicām pagājušās vasaras datu precizējumus Eiropas Komisijai.

Es nevaru vērtēt, kādā veidā tika rakstīts EK spriedums, jo atzinumu par katru nozari veidoja savs ģenerāldirektorāts un izvērtēt principiālo pieeju var tikai pati EK. Varētu arī piekrist, ka eksperti ir strādājuši katrs pats par sevi, nesaistīti, kā to var nojaust pēc ziņojuma struktūras, jo daudzviet atkārtojas informācija un vērtējumi. Iespējams arī, ka darbs veikts diezgan sasteigti.

— Līdz trešdienai nozaru ministrijām jāiesniedz jūsu vadītajā birojā turpmākās darbības plāns. Kā jūs darbosities tālāk?

— Pirmais, kā jau jūs minējāt, ir nozaru ministrijas vērtējums: informācijas bāzes analīze, vai nav pieļautas kādas faktoloģiskas kļūdas statistikas datos un informācijā. Tālāk mēs kopīgi ar Ārlietu ministriju izvērtēsim Eiropas Komisijas secinājumus un gatavosim īstermiņa un ilglaicīgus priekšlikumus, kā uzlabot integrēšanās procesu konkrētās jomās. Nākamās pirmdienas, 28 jūlija, integrācijas padomes sēdē būs pirmā iesniegto priekšlikumu apkopošana. Jau šobrīd kopā ar Ārlietu ministriju veidojam speciālistu grupu, kas ar šiem jautājumiem arī nodarbosies. Kopumā tas būs valdības viedoklis par konkrēto EK sagatavoto Latvijas vērtējumu un kopīgs pasākumu plāns tuvākajam laikam.

— Tomēr jūs neesat pateicis savu EK atzinuma vērtējumu... Kas bija tie lielākie “klupšanas akmeņi”, kādēļ Latvija netika uzaicināta uz sarunām par iestāšanos ES — vai politiskā nestabilitāte valstī, vai likumdošanas gausā attīstība, vai kāda ļoti iestigusi tautsaimniecības nozare, vai kvalitātes neatbilstība ES direktīvām? Kā jūs pats domājat un vērtējat?

— Domāju, ka mēs tādu vienu, divus, trīs lielus akmeņus diezin vai varam precīzi atrast. Protams, ļoti daudz kas ir atkarīgs no mūsu valsts politiskās attīstības, taču ne mazāk nozīmīga ir ekonomiskā situācija, arī valsts administrācijas un pārvaldes aparāta precīza un saskaņota darbība. Protams, jārunā par mūsu tautsaimniecības nozaru attīstības politiku, par mūsu muitas un tarifu politiku, kas būtībā arī ir valstiski svarīgi politiski jautājumi, par kuriem kopumā izšķirties var tikai Saeima. Privatizācijas gaita valstī ir viens no būtiskiem attīstības jautājumiem, kas Latvijā zināmā mērā arī ir veidojies politiskā gaisotnē. Skaidrs, ka privatizācijas aizkavēšanās arī ir trūkums mūsu valsts ekonomiskās situācijas raksturojumā. Noteikti, runājot par Latviju, nevar nevērtēt tranzīta lietas. Jāmin, ka valstī pēc Reformu ministrijas likvidācijas uz kādu laiku pārtrūka valsts reformu process. Tātad — jūs jau redzat, ka EK vērtējums ir veidojies no daudziem un dažādiem fragmentiem, no kuriem nevar vieglu roku nodalīt tikai politiskās un tikai ekonomiskās lietas. Un nevaru pateikt, ka no visām šīm daudzajām lietām vajadzēja nodarboties tikai ar vienu vai divām. Tas nebūtu korekti.

— Saprotu, ka jūs nevarat īpaši izcelt kādu vienu ļoti būtisku un nepadarītu lietu, taču — vai tas, ka Latvijā vēl līdz šim brīdim nav izstrādāta vienota tautsaimniecības attīstības politika, arī nekavē mūsu valsts sakārtotību valstiskā mērogā?

— Labprāt jums piekrītu tādā nozīmē, ka šāda kopīga tautsaimniecības attīstības politika visnotaļ būtu vēlama. Mums ir izveidota attīstības politika katrai nozarei atsevišķi, bet kopīgas tautsaimniecības attīstības stratēģijas nav, un šāds dokuments katrā gadījumā būtu valstiski nozīmīgs. Patlaban tas tiek risināts valdības deklarācijas līmenī, bet katras valdības darbības laiks ir ierobežots.

— Varbūt tāds gauži nenozīmīgs jautājums, taču — kādēļ jau tajā pašā dienā, kad presē tika izplatīta “Agenda — 2000”, nebija pieietams tās tulkojums latviski un katra iestāde, arī preses izdevumi, šo materiālu, kā nu prata, arī tulkoja?

— Dokumentu angļu valodā mēs saņēmām jau pusdienlaikā — tāpat kā citas iestādes. Un tajā pašā brīdī mūsu tulkošanas birojs ar to sāka strādāt. Taču attiecībā uz šī dokumenta tulkojumu ir jābūt ļoti, ļoti korektiem. Tas ir valsts nozīmes dokuments, tādēļ tāda ātra un sasteigta tulkošana šajā gadījumā neder. Te ir jāslīpē, precīzi saskaņojot terminoloģiju, lai nebūtu iespējami dažādi jēdzienu traktējumi. Tulkojums būs pilnībā pabeigts 5. augustā, un tad to publicēsim atsevišķā izdevumā ne tikai mūsu pašu darba vajadzībām, bet izdevums tiks iesniegts arī Eiropas Komisijai.

— Kā tad tas īsti būs, ka Igauniju uzaicinās uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā, bet Latviju un Lietuvu — ne.

— Par to šajās dienās tiek ļoti daudz runāts. Es uzskatu, ka šāda rīcība ir mājiens, ka Baltija netiks atstumta no ES, kā to ar Baltiju izdarīja NATO, viešot šajās trīs valstīs sava veida rūgtumu. Šis ES žests varētu būt kā izlīdzinājums un labas gribas pierādījums, ka Baltija netiks atstāta ārpus pasaules un Eiropas procesiem. Līdz ar to ir skaidri un gaiši pateikts, ka Baltija nākotnē būs ES sastāvdaļa.

Ja mēs runājam par to, ka vispirms viena no Baltijas valstīm tiks uzaicināta uz sarunām, tad iespējams, ka izlemšanai par pamatu tika ņemts EK atzinums. Nav izslēgts, ka šo atzinumu iespaidoja politiskais lēmums uz sarunām uzaicināt tikai vienu Baltijas valsti, konkrēti — Igauniju. Varētu jau būt, ka šiem abiem ES soļiem bija jābūt saskaņotiem. Tomēr, kā jau iepriekš teicu, šis atzinums nav momentuzņēmums, bet gan procesu vērtējums ilgākā laikposmā. Ja mēs atklāti paskatāmies, tad Igaunija tiešām visu laiku ir rīkojusies drošāk, aktīvāk. Kaut vai atcerēsimies Neatkarības deklarāciju — Igaunija noskaldīja kā ar cirvi, mums bija pārejas periods. Arī privatizācijā viņi rīkojās asāk. Tāpat ar muitas tarifiem — tie tika atcelti, bet mēs vēl pārdomājam un lēšam. Var jau būt, ka daudzi soļi Igaunijai nebija tik pārdomāti un dažkārt viņiem nākas šo to nožēlot, taču mēs salīdzinājumā ar viņiem esam lūkojušies vairāk uz esošo brīdi, nevis uz nākotni. Igauņi savukārt ir vairāk skatījušies nākotnē. Latvija it kā ir stabilizējusi situāciju šodienas apstākļiem, bet tas atkal radīs grūtības nākotnē. Igauņiem šī pārejas posma praktiski nav, viņi ir bijuši drosmīgāki. Un viņi, iespējams, ar to tikai vinnēs.

— Bet vai Eiropas Savienība tomēr rīkojas īsti pareizi, sadalot Baltijas valstis, nevis uztverot tās kā vienotu politisku un arī ekonomisku telpu?

— Domāju, ka Eiropas Komisija to ir drosmīgi atļāvusies tāpēc, ka viņi zina, ka vienalga pēc pāris gadiem Baltija būs kopā arī sarunās un vēl tālāk — kopā Eiropas Savienībā. Jo, dziļāk paanalizējot procesus, šis šobrīd iemestais akmens skudru pūznī, šī ar rekomendējošo EK dokumentu it kā radītā plaisa tālākā perspektīvā noteikti tiks aizlīdzināta.

— Bet varbūt neviena no Baltijas valstīm pirmajā sarunu posmā neizturēs Eiropas sietu?

— Tas jau ir cits jautājums, un šāds notikumu pavērsiens iespējams tad, ja Baltijas valstis neizturēs nepieciešamo attīstības dinamiku.

— Jūsu vadītais Integrācijas birojs strādā apmēram pusotru gadu. Diemžēl cilvēki par Eiropas Savienību zina ļoti maz. Kādā veidā jūs domājat popularizēt ES integrācijas procesus un kādā veidā plānojat dziļāk izglītot Latvijas iedzīvotājus ES lietās?

— Katrā gadījumā pārmetumus esam pelnījuši, jo sabiedrībai informācijas par ES vēl ir ļoti maz. Es nerunāju par politiķiem un profesionāļiem, kuri ar ES lietām strādā ikdienā. Taču sabiedrība kopumā informāciju saņem maz un nepilnīgi. Būtībā birojs vēl veidojas, un mēs nespējam pildīt visus tos mērķus, kādēļ esam radīti. Taču šobrīd esam atraduši atbilstošus cilvēkus, kuri strādās tieši sabiedrības izglītošanas virzienā, un esam arī izstrādājuši projektu, kuram finansējums būs no PHARE līdzekļiem. Mēs gatavosim dažādus informatīvus izdevumus, darbā maksimāli daudz izmantosim masu informācijas līdzkļus, it īpaši televīzijas un radio. Tas viss prasa finanses, kas līdz šim mūsu birojam bija diezgan ierobežotas. Taču rudenī daudz kam vajadzētu mainīties uz labu. Cerības mums ir, un arī līdzekļu, izskatās, pietiks. Mums talkā nāks arī jaunizveidotā Eiropas kustība Latvijā, kuru vada Gunārs Meierovics un žurnālists Ainārs Dimants.

— Kurā gadā, jūsuprāt, Latvijā varētu rīkot referendumu sakarā ar iestāšanos ES? Kad cilvēki varētu būt tik zinīgi šajās lietās, lai viņiem būtu jau savs spriedums un norišu vērtējums?

— Varu bilst, ka visās kandidātvalstīs cilvēki ir zinošāki šajos procesos nekā jau ES dalībvalstīs. Viņiem ir lielāka interese, un viņi arī informāciju atrod. Protams, informāciju atrod tie, kas to vēlas atrast, un izglītojas arī tikai tie, kam ir par ES interese. Tieši tāpat ir arī Latvijā, un cilvēkiem, kuriem intereses nebūs, arī mēs, lai cik aktīvi strādātu, nespēsim zināšanas ar karoti mutē ieliet. Taču, ja runājam par referendumu, tad nav jau būtiskākais panākt labvēlīgu rezultātu. Mums vēl pašiem ir jāapliecina un jāpierāda, ka sadarbība un virzība uz Eiropas Savienību ir ieguldījums cilvēku pašu labklājībā, dzīves līmeņa paaugstināšanā, mūsu valsts sakārtošanā un ekonomiskajā augšupejā ar investīcijām, ar likumdošanas, kvalitātes sistēmas un tirdzniecības sakārtošanu. Taču jau šā gadsimta laikā, domāju, Latvijā cilvēki zinās tik daudz, ka varēsim droši rīkot referendumu. Cilvēki zinās, ko atbildēt, jo pats integrācijas process demonstrēs ekonomiskos rezultātus.

— Kas būtu pats pirmais, būtiskākais un pašlaik vissāpīgākais, kas Latvijā būtu jāsakārto nekavējoties?

— Katrā gadījumā vispirms mums būtu jāpanāk politiskā stabilitāte valstī kopumā. Tas ir ļoti svarīgs aspekts, bez kura visi pārējie procesi arī var nonākt strupceļā. Otra lieta ir piepildīt “melnos caurumus” katrā atsevišķā tautsaimniecības sektorā, un viens no uzdevumiem varētu būt kopīgas tautsaimniecības ekonomiskās attīstības politikas izveidošana. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no valsts administrācijas darbotiesspējas — gan plašajā likumdošanas saskaņošanas jomā, gan arī ierēdniecības prasmē strādāt ar iedzīvotājiem, ar sabiedrību. Tieši administrācija iznes visu smagumu, veicot atbildīgo Latvijas integrēšanās procesu Eiropas Savienībā. Un te vajadzētu panākt daudz augstāku spēju ierēdniecībai strādāt gan ES virzienā, gan ar sabiedrību — tam ir jāpievērš ļoti liela nozīme. Būtisks jautājums ir mūsu tiesu sistēmas sakārtošana Eiropas kontekstā, arī cilvēktiesību jautājumi.

— Kas ir svarīgākais lauksaimniecībā?

— Lauksaimniecība ir ļoti specifiska nozare, un negribētu par to spriest nekompetenti. Šis jautājums ir ļoti grūts. Domāju, ka lauksaimniecībā pašlaik ir sperti tikai pirmie soļi — nobeigumam tuvojas zemes reforma un privatizācijas process. Taču, diezgan sāpīgi ir, ka vēl līdz šim īsti nav skaidrs, kāda ir Latvijas lauksaimniecības politika, un nav iezīmētas lauksaimniecības attīstības ekonomiskās tendences. Vai kāds var pateikt, kādi izskatīsies mūsu lauki pēc diviem, pieciem, desmit gadiem? Kāds ir mūsu Latvijas lauku nākotnes modelis? Un šī nu ir tā lieta, par kuru skaidrībā būtu jābūt vispirmām kārtām. Mums jāzina, uz ko mēs ejam, un tad arī daudzas lietas kļūs skaidrākas gan valdībai, gan pašiem lauku iedzīvotājiem.

— Paldies par sarunu!

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore