RAKSTI. RUNAS. REFERĀTI

LU Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta direktora vietnieks Mārtiņš Mits:

Cilvēktiesību dokumenti un Latvijas saistības

Turpinājums no 1.lpp.

Bez tam toreiz nebija izstrādāts pievienošanās juridiskais mehānisms, un Latvija atzina šos dokumentus par sev saistošiem ar deklarāciju, kurai jau pašai pēc savas būtības nav juridiski saistošs raksturs. Ņemot vērā to, ka pēc starptautiskajās tiesībās noteikto procedūru veikšanas gan Latvijas puse, gan starptautiskās organizācijas atzina Latvijas pievienošanās faktu attiecīgajiem starptautiskajiem līgumiem, jāsecina, ka šis pievienošanās dokuments, lai arī pēc formas deklarācija, pēc būtības ir likums. Dabiski, šādas masveida pievienošanās nepieciešamību noteica politiskā situācija un mērķis bija juridiski nodrošināties pret neatkarības apdraudējumiem un izmantot iespējas, ko cilvēktiesību aizsardzībai sniedz starptautiskie cilvēktiesību dokumenti (tādēļ arī otrās 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 1. pantā ir noteikts, ka Latvija atzīst starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valststiesību normām). Lai kādi arī būtu motīvi, kas noteica pievienošanos starptautiskajiem dokumentiem, ir skaidrs, ka toreiz netika īpaši domāts, kādas būs sekas šo dažādo starptautisko dokumentu atzīšanai. Ne velti ANO Cilvēktiesību komiteja, izvērtējot Latvijas ievada ziņojumu par starptautiskā pakta “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” izpildi Latvijā, uzdeva jautājumu, kā tik īsā laika sprīdī iespējams pievienoties tik lielam skaitam dokumentu un vai Latvija apzinās, ka tas uzliek arī saistības.

Ja aplūkojam tikai tos dokumentus, kas attiecas uz kriminālprocesuālajām tiesībām, tad uzskaitījums jāsāk jau ar 1948. gadā ANO ietvaros pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kas satur vismaz septiņas šādas tiesības un brīvības: tiesības uz dzīvību, brīvību un personas drošību; spīdzināšanas, necilvēcīgas apiešanās ar cilvēku aizliegums; tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu; aizliegums patvaļīgi aizturēt, apcietināt vai izsūtīt personu; nevainīguma prezumpcija; krimināllikuma ar atpakaļejošu spēku piemērošanas aizliegums; tiesības uz privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību. Vēlāk izstrādātie starptautiskie līgumi padziļina šo tiesību saturu un papildina tās, kā arī izveido šo tiesību realizācijas mehānismu, šeit jāmin Eiropas Cilvēktiesību konvencija (Eiropas Padome, 1950, kļūs saistoša Latvijai, kad Eiropas Padomes ģenerālsekretārs saņems glabāšanā Latvijas pievienošanās dokumentu); starptautiskais pakts “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” (ANO, 1966, saistošs Latvijai) un tā divi papildprotokoli (1966, saistošs Latvijai, un 1989, nav saistošs); Konvencija par spīdzināšanas un citādas nežēlīgas, necilvēcīgas vai cilvēku pazemojošas apiešanās vai sodīšanas izskaušanu (ANO, 1984, saistoša Latvijai); Eiropas konvencija par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodīšanas novēršanu (Eiropas Padome, 1987, nav saistoša Latvijai). Bez līgumiem pastāv virkne starptautisko organizāciju pieņemtu dokumentu: Tiesu neatkarības pamatprincipi (ANO, 1985); Deklarācija par policiju (Eiropas Padome, 1979); Aizturēto vai personu, kurām jebkādā veidā ir ierobežota brīvība, aizsardzības principu apkopojums (ANO, 1988); Minimālie standartnoteikumi, kā apieties ar ieslodzītajiem (ANO, 1957); Tiesībsargājošo iestāžu amatpersonu uzvedības kodekss (ANO, 1979).

Iepriekš nosauktie dokumenti ir tikai daļa no normatīvu masas, kas vairāk vai mazāk attiecas uz kriminālprocesu, taču ir svarīgi nošķirt dokumentus pēc to juridiskā statusa, jo tie atšķiras ar pienākumu apjomu, ko tie satur. Starptautisko organizāciju apstiprinātajiem noteikumiem, principiem, deklarācijām, kodeksiem utt. ir ieteikuma raksturs. Tās ir vadlīnijas valstīm, kuras neuzliek pienākumu tās tūlīt īstenot, bet ir izstrādātas, lai palīdzētu tām sakārtot attiecīgo nozari, lai valstis tiektos uz to ievērošanu, bet gadījumos, kad valsts prakse neatbilst šiem standartiem, sankcijas nepiemērotu. Piemēram, Tiesībsargājošo iestāžu amatpersonu uzvedības kodekss, kas tika apstiprināts ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr.34/169, nosaka, ka tas attiecas uz visu amatpersonu darbu, kuras pilda policijas funkcijas, ka, pildot pienākumus, amatpersonas respektēs un aizsargās cilvēka cieņu un tiesības, savukārt cilvēktiesības šajā konkrētajā gadījumā nozīmē nacionālās tiesību normas, kā arī tās, kas ietvertas izsmeļošā starptautisko cilvēktiesību dokumentu uzskaitījumā. Šis kodekss valstij kļūst saistošs tad, ja valsts to iekļauj nacionālajās tiesībās.

Starptautiskie līgumi, kurus valstis noslēdz savā starpā vai pievienojas tad, kad tie jau ir noslēgti, dalībvalstīm ir juridiski saistoši. Nav svarīgi, kāds ir tā nosaukums — konvencija, pakts, protokols vai statūti, svarīgs ir tā saturs. Ja tas atbilst starptautiska līguma nosacījumiem, dalībvalstij tā pildīšana, protams, ir obligāta. Parasti starptautiskos daudzpusējos līgumos ir iestrādāts mehānisms, lai kontrolētu tā īstenošanu, piemēram, saskaņā ar starptautisko paktu “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” dalībvalstij ir jāiesniedz ANO Cilvēktiesību komitejai ziņojumi par pakta īstenošanu, kā arī indivīdiem ir tiesības vērsties minētajā komitejā ar iesniegumiem par paktā nostiprināto tiesību pārkāpumiem. Turpmāk es pievērsīšos starptautiskajiem līgumiem un atbildībai, ko tie uzliek dalībvalstīm.

Svarīga starptautisko cilvēktiesību līgumu iezīme ir tā, ka tiesības tiek piešķirtas indivīdiem, bet valstij tiek uzlikti pienākumi šīs tiesības nodrošināt.

Kā sazarojas valsts atbildība starptautisko saistību ievērošanā?

Pirmkārt, zināmas darbības ir jāveic pirms pievienošanās kādam starptautiskam līgumam. Lai Saeima varētu ratificēt, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, Eiropas Padome prasīja veikt šādu pasākumu kompleksu: vispirms bija jāizveido darba grupa, kas sastāda atbilstības pārskatu par to, kā Latvijas tiesību akti saskan ar konvencijas normām. Ieteicams šādu darba grupu sastādīt no dažādu institūciju pārstāvjiem — no attiecīgajām valsts iestādēm, kā arī pieaicināt praktizējošus juristus un tiesību teorētiķus ar vienas no Eiropas Padomes oficiālās valodas (t.i., angļu vai franču) zināšanām. Pēc tam, kad darba grupa ir sastādījusi ziņojumu, tas tiek sūtīts uz Eiropas Padomes Cilvēktiesību direktorātu, kur to izskata speciālistu grupa. Pēc tam, kad speciālistu atzinums ir nosūtīts nacionālajai darba grupai un tā ir ar to iepazinusies, notiek Eiropas Padomes ekspertu brauciens uz attiecīgo valsti, kur tiek pārrunāti visi jautājumi. Pēc šīs tikšanās nacionālā darba grupa var sagatavot priekšlikumus konvencijas ratifikācijai un atrunām, ja nepieciešams. Latvija centās ievērot šo shēmu, un pēc gandrīz pusotra gada nokavēšanās š.g. 4. jūnijā konvenciju ratificēja (Latvija apņēmās ratificēt konvenciju gada laikā no brīža, kad tā kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti, t.i., no 1995. gada 10. februāra). Taču nokavēšanās ir pat atbalstāma, ja tā saistīta ar nopietnu nacionālo tiesību atbilstības pārbaudi konvencijai. Pretējā gadījumā valstij būs jāmaksā ar savu prestižu un līdzekļiem, kad attiecībā uz Latviju sāks darboties konvencijas tiesību aizsardzības mehānisms.

Pēc pievienošanās starptautiskajam līgumam valdībai paliek pienākums, ja tas līgumā ir noteikts, ziņot par to, kā valstī tiek īstenotas līguma prasības. Šādi ziņojumi, piemēram, ir jāiesniedz par starptautiskajiem paktiem “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” un “Par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām”, Bērna tiesību konvenciju, starptautisko konvenciju “Par visa veida rasu diskriminācijas izskaušanu” u.c. Visus līdzšinējos ziņojumus Latvija ir iesniegusi ar nokavēšanos, un, kā pierāda ziņojumu sagatavošanas gaita, nav domāts par mehānismu, kā vislietderīgāk un objektīvāk ziņojumus sastādīt.

Bez ziņojumu rakstīšanas valstij ir jānodrošina arī starptautisko saistību izpilde. Respektīvi, valstij ir jānodrošina indivīdam iespēja baudīt vismaz tās tiesības, kuru nodrošināšanu tā ir starptautiski uzņēmusies. Tas prasa no valsts pozitīvu un negatīvu rīcību — pirmajā gadījumā valstij ir aktīvi jādarbojas, lai indivīdam radītu iespēju realizēt savas tiesības, izdarot grozījumus nacionālajos tiesību aktos vai radot iespēju tieši izmantot starptautiskajos līgumos paredzētās tiesības. Negatīva rīcība savukārt nozīmē to, ka valsts neliks nekādus šķēršļus indivīda ceļā savu tiesību realizācijai, piemēram, nenoteiks tik sarežģītu un dārgu procedūru laulības reģistrācijai, ka cilvēkiem būs apgrūtināta iespēja īstenot savas tiesības stāties laulībā un viņi to nedarīs.

Latvijā problēmas rodas no tiesību nesakārtotības. Mēs esam viena no nedaudzajām valstīm pasaulē, kur cilvēktiesību katalogs nav iekļauts konstitūcijā. Bez tam Latvijas tiesību normu hierarhijā skaidri nav noteikta arī starptautisko līgumu vieta. Interpretācijas rezultātā var noskaidrot, ka starptautiskie cilvēktiesību līgumi Latvijas tiesību sistēmā ieņem vietu zem Satversmes un virs parastajiem likumiem. (Šī raksta mērķis nav iztirzāt tiesību normu hierarhijas jautājumus, tādēļ sīkāk par to skatīt: E.Levits “Cilvēktiesību un pamattiesību normas un to juridiskais rangs Latvijas pašreizējā tiesību sistēmā”, 1996; M.Mits “Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas statuss Latvijas tiesību sistēmā; konvencijas piemērošana nacionālā līmenī”, “Latvijas Vēstnesis”, Nr.5/6, 1997; I.Ziemele “Cilvēktiesību rangs Latvijas tiesību sistēmā”, Satversmes reforma Latvijā: par un pret,. — R.,1995.). Tā kā cilvēktiesību ievērošana ir demokrātiskas valsts pamats, tad valstij ir pienākums to nodrošināt visiem tiesiskiem līdzekļiem. Gadījumos, kad nacionālās tiesības attiecīgo jautājumu neregulē vai ir pretruna starp nacionālo normu un starptautiskajā cilvēktiesību līgumā ietverto, jāpiemēro ir starptautiskā līguma norma (tiesa, ja pēdējo nacionālās tiesas atzīst par “tieši piemērojamu”, t.i., tās saturs ir pietiekami skaidrs un konkrēts. Tā, gandrīz visas tiesības, kas ietvertas Eiropas cilvēktiesību konvencijā, dalībvalstu tiesas ir atzinušas par tieši piemērojamām nacionālajos tiesas procesos). Latvijā šis princips ir atzīts gan tiesību teorijā (skat. minētos rakstus), gan oficiālā līmenī (skat. LR ievada ziņojumu par starptautiskā pakta “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijā”, “Cilvēktiesību Žurnāls”, Nr.2, 1996, 89.-90. lpp.), gan arī tiesu praksē (piemēram, Novika lietā gan Rīgas apgabaltiesa, gan Augstākā tiesa atsaucās uz vairākām starptautiskajām konvencijām, un apgabaltiesa spriedumā lietoja formulējumu “Vadoties no 1969.gada 6.janvāra Konvencijas par noilguma termiņa nepiemērošanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, kā arī Latvijas KK 6.1 un 45.1 pantiem...”).

No šejienes izriet Latvijas juristu pienākums piemērot starptautisko līgumu normas, kur tas ir nepieciešams. Pretējā gadījumā spriedums būs nelikumīgs, jo tiesa nebūs piemērojusi pareizo likumu (gadījumos, kad nacionālās tiesības attiecīgo jautājumu neregulē vai arī nonāk pretrunā ar starptautiskajiem līgumiem, kas saistoši Latvijai, attiecas uz konkrēto gadījumu un satur tieši piemērojamas normas). Nav pieļaujama situācija, kad juristi nezina, kādi starptautiskie līgumi Latvijai ir saistoši un kāds ir to saturs. Starptautiskie līgumi pēc to apstiprināšanas Saeimā iegūst likuma spēku un ir tāds pats tiesību avots Latvijā kā likumi. Tas pats attiecas arī uz ierēdņiem, jo saskaņā ar Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija Administratīvo aktu procesa noteikumu 15. punktu, izdodot un piemērojot administratīvos aktus, jāievēro arī vispārējie starptautisko tiesību principi, Latvijai saistošie starptautiskie līgumi un citi starptautisko tiesību dokumenti. Diemžēl ir jārēķinās ar pastāvošo realitāti, kad ne visi starptautiskie līgumi, kas ir saistoši Latvijai, nerunājot nemaz par citiem starptautiskajiem dokumentiem, ir pārtulkoti un pieejami valsts valodā. Te gribētos atcerēties vienu no cilvēktiesību pamatprincipiem — katram ir tiesības zināt savas tiesības, un valsts pienākums ir šīs tiesības nodrošināt. Nākas secināt, ka valsts vēl aizvien nav apzinājusies visu atbildību, ko uzliek starptautisko saistību uzņemšanās. Taču “likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības”, tādēļ advokāti var uzņemties svarīgu lomu šī procesa iekustināšanā, proti, ja nebūs prasību, kas pamatotas uz starptautisko līgumu normām, tiesneši nebūs spiesti pārbaudīt, vai attiecīgais līgums ir saistošs Latvijai vai tā normas attiecas uz lietu, un vai tās ir tieši piemērojamas.

Īpašus pienākumus uzliek Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Tas ir starptautisks līgums, kurš satur skaidri noteiktus standartus un izveido vistālejošāko mehānismu šo standartu ievērošanas dalībvalstīs pārraudzībai. Latvijā konvencijai ir likuma statuss, bet tā ir prioritāra pār nacionālajiem likumiem pretrunu gadījumos. No tā izriet, ka ierēdņiem, policistiem, advokātiem, tiesnešiem, piemērojot jebkuru Latvijas tiesību normu, jāpatur prātā, ko par to saka konvencija. Ja lieta būs izspriesta pretēji konvencijas prasībām, indivīdiem pēc visu iespēju izmantošanas Latvijas institūcijās būs iespēja griezties Eiropas Cilvēktiesību komisijā un panākt lietas izskatīšanu Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šo uzdevumu sarežģī tas, ka “zināt konvenciju” nozīmē ne tikai pārzināt tiesības, kas konvencijā ietvertas, bet arī sekot līdzi Eiropas Cilvēktiesību komisijas un tiesas praksei, jo šo institūciju nolēmumi konkretizē un izskaidro katras tiesības saturu. Piemēram, konvencijas 6. panta 3.c punkts paredz tiesības apsūdzētajam aizstāvēt sevi pašam, izvēlēties sev aizstāvi vai, ja viņš nespēj apmaksāt advokāta pakalpojumus, saņemt aizstāvību bez maksas. Eiropas Cilvēktiesību tiesā skatītajā lietā “Kroisants pret Vāciju” ( “Croisant v. Germany” ,1991), apsūdzētā persona sev bija izvēlējusies divus aizstāvjus, taču Vācijas tiesa, kas skatīja lietu, nozīmēja vēl trešo aizstāvi, uzskatot to par nepieciešamu objektīvas aizstāvības nodrošināšanai. Apsūdzētais atteicās no trešā aizstāvja, jo tas simpatizēja pretējiem politiskajiem spēkiem, taču tiesa atteikšanos noraidīja. Bez tam Vācijas tiesa piesprieda notiesātajam apmaksāt arī šī aizstāvja pakalpojumus. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosprieda, ka vairāk nekā viena aizstāvja nozīmēšana, kā to pieļauj Vācijas tiesības, nav pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ja vien tam ir pietiekošs pamats (sarežģīta, ilgstoša lieta utt.). Attiecībā uz samaksu tiesa konstatēja, ka Vācijas tiesības atbrīvo aizstāvamo no juridisko pakalpojumu apmaksas, ja tas pierāda, ka viņam nav pietiekamu līdzekļu. Arī šis princips tika atzīts par atbilstošu konvencijas 6.panta prasībām un Kroisantam nācās segt “piespiedu” kārtā nozīmētā trešā aizstāvja pakalpojumus.

Citā lietā “Cirlis un Koulompas pret Grieķiju” ( “Tsirlis and Kouloumpas v. Greece” , 1996) abi, būdami Jehovas liecinieku draudzes mācītāji, atteicās pildīt militāro valsts dienestu. Viņi tika apcietināti par nepakļaušanos pavēlei. Grieķijas tiesības paredz, ka izplatītu reliģiju ( known religions ) mācītāji tiek atbrīvoti no dienesta. Lietas aizgāja līdz Militārajai apelācijas tiesai, kura atzina Jehovas liecinieku ticību par izplatītu reliģiju (3 tiesnešiem balsojot par, 2 pret) un mācītāju apcietināšanu par nelikumīgu. Taču Grieķijas likumi nosaka, ka gadījumā, ja apcietinājums noticis apcietinātās personas rupjas nevērības dēļ ( gross negligence ), valstij nav jāizmaksā kompensācija nepamatotas apcietināšanas gadījumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav kompetenta izvērtēt nacionālās tiesas argumentāciju par lietas būtību — vai apcietinātās personas ir pieļāvušas rupju neuzmanību — taču tā konstatēja, ka, nepamatoti personas turot apcietinājumā, ir pārkāpts konvencijas 5. panta 1.punkts, savukārt tas, ka nepamatoti apcietinātām personām nav iespējas saņemt kompensāciju saskaņā ar Grieķijas tiesībām, ir konvencijas 5. panta 5.punkta pārkāpums. Rezultātā tiesa piesprieda vienam prasītājam kompensāciju par 13 mēnešu apcietinājuma rezultātā nodarītajiem materiālajiem un morālajiem zaudējumiem 8 000 000 drahmu apmērā (aptuveni 16 000 latu), bet otram par 12 mēnešu apcietinājumu — 7 300 000 drahmas (aptuveni 14 600 latu), kā arī kompensēja abu personu tiesas izdevumus 2 000 000 drahmu apmērā (aptuveni 4000 latu).

Kā rāda pēdējais piemērs, Strasbūras tiesa neskata nacionālajā tiesā skatīto lietu pēc būtības, bet gan pārbauda, vai lietā piemērotās tiesību normas nav pretrunā ar konvenciju. Ja pretruna tiek atklāta, tiesa nenorāda, kādi pasākumi valstij ir jāveic — tas paliek valsts pašas ziņā, bet, ja tā neko nedarīs, tad būs nākamās zaudētās lietas. Tas, ka nacionālās tiesības attiecīgo jautājumu neregulē vai regulē pretēji konvencijas prasībām, Strasbūrā nav arguments. Veids, kā izvairīties no zaudētām lietām, ir jau nacionālā līmenī interpretēt tiesību normas konvencijas gaismā, bet, ja tas nav iespējams, piemērot konvenciju.

Kādus pienākumus konvencija uzliek dažādām profesionālajām grupām? Pirmām kārtām jau likumdevējam ir jāpārzina konvencija un jāseko līdzi Strasbūras institūciju praksei, lai netiktu pieņemti likumi, kas nonāk ar to pretrunā. Saeimai un tur strādājošiem juristiem vajadzētu kļūt par sava veida “sietu”, kas nelaistu cauri konvencijas nozīmē nekvalitatīvus likumus. Šis pienākums nebūt nav jauns, Latvijas likumdevējs to sev uzlika jau 1990. gada 4. maijā, Pievienošanās deklarācijā ierakstot, ka savā darbā tas vadīsies no Eiropas Padomē pieņemtajiem dokumentiem cilvēktiesību jomā.

Tiesnešiem konvencija jālieto kā mēraukla nacionālo tiesību interpretācijai, precīzāk, lai noskaidrotu nacionālās tiesību normas saturu, jālieto sistemātiskā interpretācijas metode, aplūkojot nacionālo normu konvencijas kontekstā. Tas ir pat ļoti noderīgi patlaban, kad Latvijas tiesību sistēma pamazām pārņem kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas principus, un, atsakoties no gramatiskās interpretācijas metodes kā galvenās, nereti zūd “atbalsta punkts”, piemērojot citas metodes. Tiesnešiem ir jāseko līdzi Strasbūras institūciju praksei, lai zinātu, kā attīstās konkrētās tiesības satura interpretācija, un spriedumos arī jāatsaucas uz attiecīgajām Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietām. Pretrunu gadījumos ar nacionālajiem likumiem vai arī tad, kad Latvijas tiesības attiecīgo jautājumu neregulē, spriedums ir jābalsta uz Eiropas cilvēktiesību konvenciju vai arī citu starptautisko līgumu, ja tiesa atzīst starptautiskās normas par tieši piemērojamām. Bez tam tiesa var ietekmēt arī policijas darbu, nosūtot papildizmeklēšanai lietas, kas izmeklētas neatbilstoši konvencijas prasībām.

Arī advokātiem ir daudz izdevīgāk aplūkot nacionālās tiesību normas caur konvencijas prizmu, jo šādi iespējams jau no paša sākuma sev nodrošināt izeju uz Strasbūras institūcijām, kur iespējams vinnēt nacionālajās tiesās bezcerīgu lietu. Tāpat ir jāstudē un jāseko līdzi Strasbūras institūciju praksei. Šeit rodas objektīvas problēmas, jo Eiropas Cilvēktiesību komisijas lēmumi un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi Latvijā ir pieejami tikai angļu un franču valodā. Vienīgais avots latviešu valodā, kur regulāri tiek publicēti tiesas spriedumu pārskati, ir “Cilvēktiesību Žurnāls”, taču ar to ir daudz par maz.

Starptautisko saistību neievērošana rada sekas, kas izpaužas dažādās formās. Viena no tām ir zema spriedumu kvalitāte, ja nav piemērota starptautiskā līguma norma, kura Latvijā ir tieši piemērojama un attiecīgajā lietā bija jāpiemēro. Tāds spriedums būtībā ir nelikumīgs. Pēc visu nacionālo tiesas institūciju iziešanas indivīds varēs vērsties Eiropas Cilvēktiesību komisijā (jāpiemin, ka indivīdiem jau šodien ir iespēja griezties ANO Cilvēktiesību komitejā, kas izveidota uz starptautiskā pakta “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” pamata, un sūdzēties par paktā nostiprināto tiesību pārkāpumiem). Ja lieta tālāk nonāks Eiropas Cilvēktiesību tiesā un valsts to zaudēs, tiks grauts valsts prestižs un tukšota valsts kase.

Juridisku un politisku saistību neievērošana valsts līmenī var radīt politiskas un ekonomiskas grūtības. Starptautisko dokumentu atsevišķu prasību neievērošana var piesaistīt starptautisko organizāciju uzmanību. Ne velti Latviju periodiski apmeklē dažādu organizāciju pārstāvji.

Izdarot kopsavilkumu, nākas secināt, ka Latvija vēlas uzņemties starptautiskas saistības, bet ne vienmēr apzinās, kādas sekas šīs saistības rada. Taču ne jau tikai uz valsti vai valdību kopumā gulstas atbildība par starptautisko saistību izpildi — šajā procesā ir iesaistīti tiesneši, advokāti, ierēdņi, citas amatpersonas un arī sabiedrība. Starptautiskās saistības nav jāuzlūko kā apgrūtinājums, kā nacionālo tiesību ierobežojums — atsevišķos gadījumos tas var tā arī būt, taču ir jāizmanto iespējas, ko tās sniedz papildus nacionālajām tiesībām. Un Latvijā tas ir jādara aktīvāk.