problēmas. Atgādnes

Starp Latvijas un starptautiskajām privāto tiesību normām

Laikā kopš 1937. gada Civillikuma atjaunošanas klajā nav nākuši plašāki apcerējumi par Civillikuma Ievada normām, kas regulē tiesību normu piemērošanas un starptautisko privāto tiesību kolīziju jautājumus. Tas vedināja uz domu par nepieciešamību apzināt 30. gadu beigās sarakstītos zinātniskos darbus šajā jomā, kur paliekošu ieguldījumu devuši tādi juristi un tiesību zinātnieki kā V.Sinaiskis, A.Rūsis, K.Šillings un, protams, arī Osvalds Ozoliņš. Šajā sakarā arī — O.Ozoliņa (1888. — 195...g.) raksts “Jaunā Civillikuma ievads”, kas pirmo reizi tika publicēts “Tieslietu Ministrijas Vēstneša” 1938. gada otrajā numurā. O.Ozoliņš, toreizējais senators, Senāta civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs, bija arī viens no Civillikuma izstrādāšanas komisijas locekļiem. Erlens Kalniņš, stud. iur.

Jaunā Civillikuma ievads

Jaunā Civillikuma ievads ievērojami grozījis agrākā civillikuma (Viet. lik. kop. III d.) ievada otro un trešo sadaļu, kas runāja par civillikuma noteikumu piemērošanu un iztulkošanu un par svešu likumu piemērošanu. Jaunā ievada 25 panti šo matēriju izteic citādi, pilnīgi atraisoties no agrākā ievada noteikumiem un tā formulējumiem. Daži jaunā ievada noteikumi ir izteikti stipri lakoniski, un tas var radīt pārpratumus tiesnesim, kas, pieradis pie agrākā ievada, vēl nav skaidrībā par jaunā ievada principiem. Nolūkā novērst pārpratumus būtu ieteicams personām, kas piedalījušās pārrunās un apspriedēs, kurās izkristalizējušies jaunā ievada noteikumi, dot paskaidrojumus par ievada normām. Šādi paskaidrojumi atvieglotu pieeju apskatāmai matērijai, padarītu skaidrāku noteikumu uztveri un dotu iespēju vieglāk orientēties noteikumu piemērošanā. Tomēr nav jāaizmirst, ka šādiem paskaidrojumiem var būt vienīgi privātu domu nozīme. Pirms nav izdoti oficiāli Tieslietu ministrijas paskaidrojumi pie likuma teksta, privātais paskaidrojums gan var atsegt dažādos viedokļus tiesisko stāvokļu novērtējumā, kas savu sintēzi dabūjuši likuma normā, tomēr šāds paskaidrojums nevar precizēt pašu likumu, nedz noderēt tam kā oficiāls motīvs. Šādi saprotot paskaidrojuma nozīmi, šo rindiņu rakstītājs, kam bijusi izdevība būt starp tiem, kas savās pārrunās un apspriedēs ir veidojuši jaunā ievada projektus, gribētu dalīties savās pārdomās par jaunā Civillikuma pirmo 25 pantu saturu.

Apskatot šo pantu saturu, katram ir skaidrs, ka lielākā daļa no tā veltīta tā sauktām kolīziju normām. Ievada 8.–25. pants runā par juridiskām attiecībām, kuras kārtojot jāsaduras ar starptautisku elementu, visbiežāk ārzemnieka personas veidā. Konfliktus, kas tādos gadījumos rodas starp iekšzemes likumu, kas tiecas juridisko attiecību pakļaut sev, un ārzemes likumu, uz kuru atsaucas ārzemnieks, parasti mēdz novērst vai nu konvenciju kārtībā, vai ar vienpusīgām normām, ar kurām iekšējā likumdošana norobežo sava un sveša likuma piemērošanu. Šādas normas literatūrā mēdz apzīmēt vai nu par kolīziju normām, vai par starptautisko privāto tiesību normām. Parasti tās liek civillikumu ievados, un tādā kārtā arī mūsu Civillikuma ievads dabūjis kolīziju normas. Kas attiecas uz ievada 1.–6. pantu, tad arī tie satur dažus svarīgus principus, par kuriem īpaši jāpārrunā. Labākai pārskatāmībai visa Civillikuma ievada matērija būtu sadalāma divās daļās, runājot papriekš par kolīziju normām un to principiem un pēc tam par likuma piemērošanas noteikumiem, kas ietverti 1.–6. pantā.

I. Kolīziju normas

Kolīziju normas bieži mēdz apzīmēt kā starptautisko privāto tiesību priekšrakstus. Tas tomēr nenozīmē, ka kolīziju normas, kas izteiktas iekšzemes likumā, būtu internacionālas tiesības formālā ziņā, jo internacionālas tiesības var radīt vienīgi starptautiski līgumi un konvencijas. Dzīves prakse rāda, ka kolīziju atrisinājumus vienā vai otrā virzienā vairākuma gadījumos dod nevis starptautiskie līgumi valstu starpā, bet iekšzemes likumdošanas. Civillikumu konfliktus to piemērošanā ārzemniekiem katra valsts izšķir patstāvīgi savā iekšzemes likumā. Tomēr — un to uzsver arī literatūra — kolīziju normu gala mērķis ir internacionālās tiesības formālā ziņā, kāds mērķis sasniedzams, vienīgi valstīm vienojoties. To uzsver arī jaunais Civillikums, nosakot savā 25. pantā, ka ievada noteikumus (par kolīziju normām) piemēros, par cik starptautiskos līgumos un konvencijās, kuros piedalās Latvija, nebūs noteikts citādi.

Lai izprastu kolīziju normu būtību, vispirms jāievēro, ka katra subjektīvā tiesība, par kuru var izcelties strīds, savu pamatu rod objektīvās tiesībās, tas ir, konkrētu valstu tiesiskās iekārtās, jo jāšaubās, vai ārpus valsts vispār var rasties privāta subjektīva tiesība. Ja visi pilsoņi ar savām tiesībām paliktu katrs savā valstī, nekādu konfliktu uz āru nebūtu, jo katras valsts tiesiskā iekārta segtu visus iespējamos strīdus par pilsoņu tiesībām. Bet lieta tā, ka dzīve iet pāri valstu robežām un starptautiskā apgrozība vairs nav apturama. Katrai valstij jāskaitās ne vien ar svešas valsts pilsoņiem, bet arī ar citur slēgtiem darījumiem, kas savu efektu izrāda valsts teritorijā. Neskaitāmi piemēri rāda, ka pilsoņi slēdz darījumus vienā valstī, bet izpilda tos citā valstī; bieži vien juridiskā attiecība skar objektu, kas atrodas valstī, kurai ar līgumslēdzējiem nav nekāda sakara. Šādos gadījumos neatvairāmi pacelsies jautājums, kādai tiesiskai iekārtai padota juridiskā attiecība, un, ja tā pēc saviem elementiem padota vairāku valstu likumiem, kuram no tiem dodama priekšroka. Sevišķi spilgti likumu konflikts izpaudīsies, kad viena un tā pati persona izrādīsies zem divu tiesisko iekārtu iespaida, kā tas ir gadījumos, kad nacionālais likums seko pilsonim arī svešā valstī, bet vietējais likums savukārt tam uzspiež savas normas, bieži vien pretējas pilsoņa nacionālam likumam. Ja dažādu valstu likumi grib valdīt pār vienu un to pašu juridisko stāvokli, notiek likumu cīņa, kas, protams, izbeidzama, un kolīziju normu uzdevums ir noteikt, kurai tiesiskai iekārtai dodama priekšroka. To noteicot, mēdz pieturēties vai nu pie abstrakti teorētiska viedokļa, meklējot likumdošanu, kuras kompetence īpatnēji piesaistīta konkrētai juridiskai attiecībai (Savigny: “Sitz des Rechtsverhaeltnisses”), vai pie praktiska viedokļa, ka katra valsts savā iekšējā likumdošanā pati brīvi noteic, vai viņa uztur sava likuma kompetenci, vai piekāpjas sveša likuma priekšā. Šis pēdējais viedoklis bieži ir pārsvarā, jo praktiski suverēnas valsts teritoriālā vara izpaužas pār visām personām, lietām un darbībām viņas teritorijā, un principā arī ārzemnieki ir padoti šai varai. Valsts prestižs prasa, lai viņai būtu noteikšana pār lietām, kas kārtojamas viņas teritorijā, un vienīgi šīs valsts vara varētu norobežot sava un sveša likuma piemērošanu.

Likumu konfliktu atrisinājumā kolīzijas normas mēdz uzsvērt kādu sakarības momentu, pēc kura konkrēta juridiska attiecība piesaistāma zināmai tiesiskai iekārtai. Šie sakarības momenti doktrīnā jau sen izveidojušies par noteiktām piestiprinājuma formulām ( Anknuepfungsgruende ), pēc kurām noteic likumu, kas piemērojams konkrētam tiesiskam stāvoklim vai tiesiskai attiecībai. No šādām formulām būtu minamas sekojošās: 1) Lex personalis , kas nosaka tiesiskās attiecībās dalībnieka personālstatūtu, tas ir, viņa tiesību un rīcības spēju, viņa ģimenes un mantošanas tiesības, vispār viņa spēju juridiski darboties; šīs formulas pielietošanā dažādās valstīs arvien vēl krustojas divi principi: nacionālais ( lex patriae ) un teritoriālais ( lex domicilii ), par ko būs runa tālāk. 2) Lex rei sitae , kas nosaka lietas atrašanās vietas likuma piemērošanu; pēc šīs formulas valsts pretendē uz sava likuma piemērošanu nekustamiem īpašumiem tās teritorijā, pielaižot dažreiz personālstatūta, tas ir, lex personalis piemērošanu kustamai mantai pēc principa “ mobilia personam sequuntur ”. Šo formulu bieži piemēro arī mantošanas attiecībās, un pat tie, kas principā atzīst mantošanas universalitāti un mantojuma masas nedalāmību, tas ir, ka mantojums atklājas un tiek apstiprināts mantiniekiem tikai vienreiz un pēc viena likuma, bet nevis vairākas reizes pēc mantojuma objektiem dažādās valstīs, ir spiesti atkāpties no sava viedokļa attiecībā uz mantojumā ietilpstošiem nekustamiem īpašumiem, uzsverot tomēr, ka mantojumā ietilpstošai kustamai mantai katrā ziņā jāseko mantojuma atstājēja personālstatūta likumam (“ mobilia ossibus inhaerent ”). Jaunāko laiku uzskati vairs nešķiro kustamu un nekustamu mantu un padod arī kustamu mantu lex rei sitae principam, tas ir, piemēro tās valsts likumu, kur lieta atrodas. Un tas ir arī dabīgi, jo kustamai tāpat kā nekustamai mantai ir ciešs sakars ar tās teritorijas saimniecību, kur lieta atrodas, un jāšaubās, vai būtu pareizi, ja šo lietu juridisko stāvokli iespaidotu svešas valsts likums. Katra lietiska tiesība ir uz tiesībām dibināta un tiesiski aizsargāta fiziska vara pār lietu; šo tiesisko varu pār lietu, kā arī šīs varas saturu var precizēt vienīgi tās valsts likums, kur lieta atrodas; šo attiecību nevar aizskart sveša valsts ar savu likumu, jo katrai valstij ir “jurisdikcionāla vara noteikt to lietu tiesisko stāvokli, kas atrodas tās teritorijā”1. 3) Lex loci solutionis — nosaka likumu piemērošanu līgumu saistībām pēc to izpildīšanas vietas. Izpildīšanas vieta, ja tā skaidri redzama, noteic, tā sakot, līguma nacionalitāti. Bieži vien līguma izpildīšanas vietas likums tiek atvietots vai nu ar līgumslēdzēju noteikto likumu ( Parteiautonomie ), vai ar lex loci contractus — līguma slēgšanas vietu, ja saistības izpildīšanas vieta nav noteicama. 4) Lex loci actus — nosaka likuma piemērošanu pēc līguma noslēgšanas vietas vai pēc pārkāpuma izdarīšanas vietas deliktu saistībās. Šim principam bieži vien ir padota darījuma forma; tomēr, ja grib nodibināt vai grozīt lietiskas tiesības uz nekustamu īpašumu, darījuma formu bieži padod lex rei sitae principam.

Tikko minētās piestiprināšanas formulas principā no visiem ir atzītas, un, ja pastāv grūtības, tās piemērojot kolīziju normām, tad galvenokārt tādēļ, ka lex personalis arvien vēl svārstās starp lex patriae un lex domicilii , kas traucē panākt vienāda ārzemnieka personālstatūta noteikšanu dažādo valstu kolīzijas normās. To tūliņ redz, ja ieskatās dažādu valstu kolīzijas normās. Nacionālais princips ( lex patriae ) ir pārsvarā, starp citu, Vācijā, Francijā, Itālijā, Čehoslovākijā, Polijā. Pie domicila principa, starp citu, pieturas Anglija, Dānija, Norvēģija, pa daļai Šveice. Pie domicila principa pieturējās arī mūsu vecā civillikuma (III sēj.) ievada trešā sadaļa, nosakot personas tiesību un rīcības spējas, laulāto mantiskās attiecības, vecāku un bērnu attiecības, kā arī aizbildnības lietas pēc attiecīgo personu dzīves vietas (un kārtas). Nacionālais princips bija pārsvarā arī Hāgas konferencēs, kas jau pirmskara laikā bija sasauktas privāto starptautisko tiesību kārtošanai, un VI Hāgas konference, kas notika jau pēckara laikā (1928.g.), noteikti uzsver nacionālo principu mantošanā, nosakot, ka visas mantošanas attiecības padotas tās valsts likumam, pie kuras mantojuma atstājējs piederējis nāves momentā, neatkarīgi no tā, kādās valstīs atrodas mantojums vai tā sastāvdaļas. Šāds stāvoklis rāda, ka vēl ilgi būs jāgaida uz vienotu principu personālstatūtā un ka domicila princips vēl nav dominējošais princips starptautiskās privātās tiesībās. Bet, kā jau aizrādīts2, dažās valstīs, kas vēl līdz šim pieturas pie nacionālā principa, jau ir virziens par labu domicila principam, un arī literatūrā tiek uzsvērts, ka daudzi dod priekšroku domicila principam. Nacionālā principa piekritēji aizrāda, ka valstu attiecības un sadarbība prasa respektēt ārvalsts likumu, kas pilsonim seko svešā valstī, jo domicils svešā valstī ir tikai pilsoņa saimnieciskās dzīves centrs, kurpretim ciešās saites starp pilsoni un viņa nacionālo valsti turpina pastāvēt neatkarīgi no tā, kur viņš apmeties uz dzīvi. Pilsoņa personīgais stāvoklis (personālstatūts), tas ir, viņa tiesība juridiski darboties, viņa tiesības, kas tam pieder kā laulātam, vecākam vai bērnam, vai kā mantojuma atstājējam un mantiniekam, rodas no tās tiesiskās iekārtas, kurai viņš pēc savas nacionalitātes pieder. Šādas tiesības un to saturs, kā to uzsver nacionālā principa piekritēji, nedrīkstētu mainīties vienīgi tādēļ, ka nejauši dzīves apstākļi spiež pilsoni dzīvot svešā valstī. Ja katra valsts pastāvētu uz savas teritorijas likuma piemērošanu ārzemniekiem, ignorējot viņu nacionālo likumu, tad, piemēram, vīrs, kura domicils sievai ir saistošs, varētu patvarīgi grozīt laulāto mantiskās attiecības, pārejot uz dzīvi citā valstī. Nacionālā principa piekritēji izmanto arī domicila principa ēnas puses. Domicilus bieži mainot, turpretim valsts piederību — samērā reti. Domicils esot momentāns gribas akts, to dažreiz grūti esot atšķirt no vienkāršas uzturēšanās vietas, un bez tam dažas valstis pielaižot arī vairākus domicilus. Viņi norāda arī uz to, ka pat domicila principa piekritēji esot spiesti atzīt, ka vai nu jāaizliedz vairāki domicili (kā, piemēram, Anglijā, Šveicē), vai jāpieturas dažos gadījumos pie pirmatnējā domicila ( domicile d'origine ), piemēram, pie tā, kur nodibinātas laulāto mantiskās attiecības, lai tās vēlākās domicila maiņas vairs nevarētu iespaidot.

Domicila principa piekritēji savukārt norāda, ka arī nacionālais princips ne vienmēr izšķirot tiesisko stāvokli un, piemēram, dubultpavalstniekus, bezpavalstniekus noraidot pie domicila. Domicila princips neciešot arī pie vairākām dzīves vietām, jo tādā gadījumā varot orientēties vai nu pēc domicila, kur pilsonis visilgāk efektīvi dzīvojis ( Welcher der mehreren Wohnsitze die Gewaehr der Dauer fuer sich hat ), vai pēc tā domicila, kuram ir tuvākais un ciešākais sakars ar apskatāmo tiesisko attiecību ( der die naeheren und staerkeren Beziehungen zu dem Rechtsverhaeltnis aufweist ). Galvenais domicila principa piekritēju arguments ir tas, ka ar šo principu tiek radīts vienlīdzīgs stāvoklis visiem pilsoņiem valstī, nešķirojot ārzemniekus un vietējos pilsoņus, un tiesiskas apgrozības interesēs tiek noteikts skaidrs stāvoklis ( klare Situation ). Arī ārzemnieki savā saimnieciskā darbībā tik cieši saistās ar valsts teritoriju, kurā tie dzīvo, ka šī valsts nevar ignorēt savas teritorijas tiesiskās apgrozības intereses. Arī ārzemnieku manta iekļaujas vietējā saimnieciskā dzīvē, un kā mantu apgrozības, tā arī kreditoru intereses prasa, lai stāvoklis mantiskos darījumos būtu vienlīdzīgs un atbilstu valsts teritorijas tiesiskam režīmam. No principiālā viedokļa tiek uzsvērts, ka grupa pilsoņu — ārzemnieku ar īpašām tiesībām sastādītu it kā valsti valstī, kas neesot vēlams, un ka domicila princips šajā ziņā vairāk atbilstot valsts teritoriālās varas principam.

Domicila principu tātad varētu apzīmēt arī par teritoriālo principu, pēc kura valsts teritorijas likums attiecināms arī uz ārzemniekiem, ja viņu domicils ir šajā teritorijā. Latvijas likumdevējam, radot kolīzijas normas, bija jāizšķiras vai nu par nacionālo principu, vai par teritoriālo (domicila) principu. Jāizšķiras bija, negaidot teorētiskus atrisinājumus vai kādu citu principu sintēzi, jo teorētiskā literatūra uzsver, ka atrisinājumi nenāks tik drīz. Nevienā privāttiesību nozarē neesot novērojama tāda svārstība un nedrošība kā starptautiskās privātās tiesībās, un likumdevējam neesot jāgaida, kamēr jautājumus izšķirs teorija3. Latvijas likumdevējs izšķīrās par teritoriālo (domicila) principu, izejot no viedokļa, ka katra patstāvīga tiesiska iekārta uz valsts teritoriālās varas pamata pati lemj par normām, kas vajadzīgas šīs iekārtas aizsardzībai. Pieņemot teritoriālo (domicila) principu arī ārzemnieka personālstatūta noteikšanā, teritoriālo principu pieņēma, tā sakot, uz visas līnijas, jo par to, ka arī lietas (kustama un nekustama manta) padotas teritorijas likumam ( lex rei sitae ), nebija domstarpību. Valsts teritoriālam likumam tātad padotas kā personas, tā lietas, tas ir, kā ārzemnieki paši, ja viņiem domicils Latvijā, tā arī ārzemnieku manta, kas atrodas Latvijā.

Nosakot Latvijas Civillikuma kolīzijas normās valsts teritoriālā likuma piemērošanu ārzemniekiem, kam dzīves vieta Latvijā, bija jāievēro, ka mūsu kolīzijas normas var atrasties pretrunā ar dažu citu valstu kolīzijas normām, kur ārzemnieka personālstatūts tiek noteikts pēc nacionālā jeb valsts piederības principa ( lex patriae ). Hāgas starptautisko privāttiesību konferenču priekšsēdētājs Assers vēl pirms pasaules kara bija izteicies: “Visbīstamākais likumu konflikts ir kolīziju normu konflikts.” Daudz gadu no tā laika ir pagājis, bet stāvoklis šajā ziņā nav grozījies, jo acīmredzot novērst kolīziju normu konfliktu nestāv atsevišķas valsts varā, bet to var izdarīt tikai valstis vienošanās ceļā, kādu vienošanās principu uzsver arī mūsu ievada 25. pants. Tomēr pašā kolīziju normu uzbūvē var mēģināt pēc iespējas izvairīties no pārāk plaša likuma formulējuma, jo šaurāks formulējums, apmierinot pašu tiesiskās iekārtas vajadzības, mazāk sadursies ar citu valstu kolīziju normām. Katra kolīzijas norma ir atbilde uz jautājumu, kāds likums jāpiemēro zināmai juridisko attiecību kategorijai, ja šajā attiecībā ir kāds starptautisks elements. Atbilde būs atkarīga no tā, kādam no šiem starptautiskiem elementiem valsts, kas rada kolīzijas normas, piešķir lielāku nozīmi. Piemēram, ārzemnieks miris Latvijā un viņas teritorijā atstājis nekustamu īpašumu; kolīzijas normai jānosaka, pēc kāda likuma apspriežama mantošana uz nekustamu īpašumu. Juridisko attiecību kategorija še ir mantošanas attiecības; starptautiskie elementi šajā attiecību kategorijā ir ārzemnieks, tas ir, svešas valsts pilsonis, sveša pilsoņa manta un Latvijas valsts teritorija. Ja uzsvaru grib likt uz ārzemnieka un tā mantas padotību savas valsts likumam, jāpiemēro nacionālais princips, turpretim, ja uzsvaru liek uz to, ka manta atrodas Latvijas teritorijā, jāpiemēro teritoriālais princips. Piemērojot teritoriālo principu mantošanā, kolīzijas norma uzsvērtu, ka mantas sakaru ar Latvijas teritoriju viņa atrod par svarīgāku nekā mantas īpašnieka sakaru ar savu valsti, un tādēļ savas teritorijas likumam dod priekšroku pret svešo likumu. Piemērojot nacionālo principu tam pašam gadījumam, kolīzijas norma uzsvērtu, ka mantas sakaram ar teritoriju nav sevišķas nozīmes, ka izšķirošs ir ārzemnieka personālstatūts un likums, kas to noteic, un tādā gadījumā tā svešam likumam dotu priekšroku pret teritorijas likumu. Tātad kolīzijas norma var brīvi noteikt, ka vai nu likums piekāpjas svešas valsts likuma priekšā, vai arī uztur savu kompetenci valsts robežās. Kā jau minēts, likumu konfliktus katra valsts izšķir patstāvīgi savā iekšējā likumdošanā; tādēļ katra valsts, vadoties no savām interesēm, var noteikt kolīziju normās, kad tā piemēro savu un kad svešu likumu, vai arī var aprobežoties vienīgi ar sava likuma piemērošanas noteikšanu.

No kolīzijas normu uzbūves viedokļa mēdz šķirot divpusīgas un vienpusīgas kolīziju normas. Divpusīgās kolīziju normas satur universālformulu, kas pēc kādas īpašas pazīmes norāda kā sava, tā arī sveša likuma piemērošanu attiecīgos gadījumos; piemēram, “Aicinājums mantot un mantojuma pieņemšana apspriežama pēc tās valsts likuma, kur mantojuma atstājējam bija pēdējā dzīves vieta” (sal. vecā ievada XXXIV p.). Vienpusīgā kolīzijas norma norobežo vienīgi sava likuma piemērošanu, nosakot gadījumus, kad šo likumu piemēros ārzemniekam vai viņa mantai; piemēram, “Mantojuma tiesības uz mantojumu, kas atrodas Latvijā, apspriežamas pēc Latvijas likuma”(jaunā ievada 16. pants). Vienpusīgu kolīziju normu piemērošanu likumdošanā var redzēt vācu BGB ievadlikuma dažos noteikumos. Vienpusīgo kolīzijas normu priekšrocība ir tā, ka tās nav pārāk plaši formulētas un, noteicot vienīgi sava likuma piemērošanu, izvairās no pārāk plaša konflikta ar citu valstu kolīziju normām. Vienpusīgā kolīzijas normā likumdevējs rūpējas galvenokārt par savas valsts tiesisko iekārtu un dod tiesnesim ieroci nevis katras tiesiskās iekārtas, bet taisni savas valsts tiesiskās iekārtas un tiesiskās apgrozības aizsardzībai. Šādu viedokli atzīmē arī literatūrā, kur tiek norādīts, ka likumdevējs, kas zina, ka viņa kolīzijas normas izplatās vienīgi uz viņa valsts teritoriju, dabīgi atturēsies no pārāk plašām formulām. Vienpusīgo kolīzijas normu priekšrocība vēl ir tā, ka tās vieglāk padodas formulējumam, jo to saturs ir šaurāks. Šajā ziņā pietiek aizrādīt uz divpusīgiem kolīziju normu formulējumiem K.Šillinga projekta 3., 4., 8., 9. paragrāfā4, lai redzētu, ka pārāk plaša formula katra paragrāfa sākumā gribot negribot bija jāierobežo ar norādījumu beigās uz Latvijas likuma piemērošanas gadījumiem. Jaunā Civillikuma ievads stiprā mērā ir pielietojis vienpusīgas kolīzijas normas principu.

Pārejot no šiem vispārēja rakstura apcerējumiem uz konkrētiem kolīziju normu pantiem, jāsaka, ka tā saukto personālstatūtu aptver ievada 8.–16. pants. 8. pants par fiziskas un juridiskas personas tiesību un rīcības spēju ir formulēts kā divpusīga kolīzijas norma, norādot tomēr gadījumus, kad Latvijas likuma piemērošana ir pārsvarā. Latvijas pilsoņu interesēs ievests noteikums, ka, ja viņi saistījušies Latvijā ar kādu ārzemnieku, kam nav nedz domicila Latvijā, nedz rīcības spējas pēc dzīves vietas likuma (kur, piemēram, pilngadība noteikta citādi), šāds ārzemnieks nevar atsaukties uz rīcības spējas trūkumu, ja viņam rīcības spēju var atzīt pēc Latvijas likuma. Šāda ārzemnieka piesaistīšana darījumam tomēr pielaižama vienīgi tiktāl, ciktāl to prasa Latvijas “tiesiskās apgrozības intereses” jeb, kā to Polijas kolīziju norma noteic: “Ja to prasa godīgas apgrozības drošība”, kas pēc būtības ir viens un tas pats. 9. pants vienpusīgā kolīzijas normā nosaka Latvijas likuma piemērošanu aizbildnības un aizgādnības attiecībām, ja attiecīgo personu dzīves vieta vai viņu manta atrodas Latvijā. Protams, sākumā izliksies savādi, ka jāpiemēro Latvijas likums personām, kas ar Latviju saistītas tikai mantas ziņā; minētā attiecība, šķiet, izveidosies tādējādi, ka šādām personām iecels īpašu aizgādnību, kas pārzinās Latvijā kārtojamo mantu. Līdzīgā kārtā arī 10. pants vienpusīgā kolīzijas normā nosaka Latvijas likuma piemērošanu nozudušas personas tiesiskām attiecībām, ja personas pēdējā dzīves vieta ir bijusi Latvijā, bet nozudušā mantai arī tādā gadījumā, ja tādas dzīves vietas Latvijā formāli nav bijis. Šai pēdējā gadījumā Latvijas likums runā uzmanīgi vienīgi par mantu, kas atrodas Latvijā un kuras stāvoklis prasa kārtošanu. Pārējās nozudušās personas tiesiskās attiecības netiek skartas, tādēļ, piemēram, nozudušās personas laulības attiecības izbeigsies vienīgi tad, ja šī persona vispār pasludināta par mirušu pēc pēdējās dzīves vietas Latvijā un nevis tikai attiecībā uz personas mantu Latvijā. 13. un 15. pants vienpusīgās kolīzijas normās attiecīgi runā par laulāto, kā arī vecāku un bērnu personiskām un mantiskām attiecībām, piemērojot tām Latvijas likumu, ja attiecīgo personu dzīves vieta ir Latvijā. Ja dzīves vietas Latvijā nav, Latvijas tiesiskais režīms tomēr skar attiecīgo personu mantu, kas atrodas Latvijā. Tas nozīmē, piemēram, ka ārzemnieki laulātie, kam ar Latviju nav cita sakara kā vienīgi viņu tur atrodošās manta, šīs mantas ziņā būs padoti Latvijas likuma režīmam, neraugoties uz to, ka pārējās mantas ziņā viņi ir atkarīgi no sava nacionālā vai domicila likuma. Šādiem laulātiem būs jāpiemērojas Latvijas likumam, vai nu paturot likumisko sistēmu, vai reģistrējot Latvijā tās līgumiskās sistēmas, kādas mūsu likums pieļauj. 14. pants vienpusīgā kolīzijas normā runā par ārlaulības miesīgiem sakariem, piemērojot šīm attiecībām Latvijas likumu, ja saderinātās līgavas vai ārlaulības bērna mātes dzīves vieta bērna dzimšanas momentā ir bijusi Latvijā. Likums ir izšķīries par mātes dzīves vietu, un, ievērojot, ka strīdi Latvijas tiesās ir iespējami arī pēc bērna dzimšanas, likums arī šādos gadījumos noteic Latvijas likuma piemērošanu. Priekšlikums noteikt Latvijas likuma piemērošanu tad, ja tas ir labvēlīgāks mātes vai bērna interesēm, tika noraidīts. 16. pants vienpusīgā kolīzijas normā nosaka īsi, ka “mantojuma tiesības uz mantojumu, kas atrodas Latvijā, apspriežamas pēc Latvijas likuma”. Ar to likums ir uzsvēris teritoriālo principu un atteicies no mantojuma universalitātes un mantojuma masas vienības (nedalāmības) principa. Tātad ir iespējama vairāku viena un tā paša mantojuma lietu kārtošana pēc valstu teritorijām, kur atrodas mantojuma objekti. Mantojuma universalitātes un mantojuma masas nedalāmības principu neatzina arī agrāk, padodot vismaz nekustamos īpašumus vienmēr teritoriālam tiesiskam režīmam. Tā kā princips “ mobilia ossibus inhaerent ” tagad ir atmests, tad nav pamata šķirot mantojuma objektus pēc kustamas vai nekustamas mantas pazīmēm. Vispār ir apšaubāms, vai Latvijas tiesām var būt darīšana ar mantošanas attiecībām, ja mantojuma objekti atrodas ārzemēs5. 10. un 11. pants vienpusīgās kolīzijas normās nosaka Latvijas likuma piemērošanu, laulību noslēdzot vai laulību šķirot, respektīvi, to atzīstot par neesošu. Likums uzsver laulības nodibināšanās un izbeigšanās momentus, ja šie tiesiskie fakti notiek Latvijas teritorijā, un nebūt nav domājis aizskart ārzemnieku noslēgto laulību vai viņu šķirto laulību tiesisko spēku, kad šie stāvokļi nodibināti ārzemēs. Latvijas pilsoņiem nacionālais likums seko arī ārzemēs, nosakot viņu tiesības doties laulībā, un vienīgi laulības slēgšanas forma tiek atstāta attiecīgas teritorijas likumam. Tāpat Latvijas pilsoņiem jārūpējas, lai viņu laulības šķiršana, respektīvi, tās atzīšana par neesošu, ja to izdara ārzemēs, atbilst Latvijas likumam. Likums neprasa, lai laulības šķiršanas iemesli tieši sakristu ar Latvijas likumā paredzētiem šķiršanās iemesliem; pietiek, ja tie “atbilst” Latvijas likumam (piemēram, injures graves ). Ārzemēs izdarītu Latvijas pilsoņu laulības šķiršanu neatzīs vienīgi tad, ja šķiršanās iemesls neatbilst Latvijas likumam un tas bez tam ir kaitīgs, aizskarot Latvijas sabiedrisko iekārtu vai labus tikumus. Jāpiezīmē vēl, ka pēc 12. panta pirmās daļas otrā teikuma Latvijas tiesa, šķirot ārzemniekus, var apspriest arī tādus faktus, kas ir iespaidojuši laulāto attiecības vēl pirms laulāto pakļaušanas Latvijas likumam.

Kas attiecas uz valsts teritoriālo varu pār lietām un darījumiem, tad attiecīgi noteikumi formulēti divpusīgās kolīzijas normās vai nu kā lex rei sitae , vai kā lex loci solutionis , vai kā lex loci actus (arī locus delicti ). 18. pants arī valdījumu pieskaita lietiskām tiesībām, kuras tiek apspriestas pēc lietas atrašanās vietas likuma. Tā kā kustama manta bieži maina atrašanās vietu, tad teritorijas likums apņemas respektēt trešo personu lietu tiesības (visbiežāk ķīlu tiesības), kas iegūtas pēc iepriekšējās teritorijas likuma. Lietu tiesības uz nekustamu mantu Latvijā, protams, vienmēr būs jāapspriež pēc Latvijas likuma, tāpat visi darījumi un akti, ar kuriem domāts pār šādu mantu disponēt. 19. pants, runājot par līgumu saistībām, principā pielaiž lex conventionis , ja tas nerunā pretim Latvijas likuma pavēlošām vai aizliedzošām normām. Ja vienošanās nav bijusi, pārsvarā ir lex loci solutionis , pielaižot lex loci actus vienīgi tad, ja saistības izpildīšanas vieta nav noteicama. 20. pants paredz visas pārējās saistības, padodot tās likumam pēc saistības pamata rašanās vietas. 21. pants nosaka lex loci actus vai lex loci solutionis darījuma formai pēc vispār atzītas alternatīvas; tomēr, disponējot pār Latvijā esošu nekustamu mantu, arī darījumu formā jāievēro lex rei sitae . 23. pants satur tā sauktā “ renvoi ” jēdzienu par labu Latvijas likumam, bet 24. pants — noteikumu par ordre public; šo jēdzienu precīzai piemērošanai jāņem palīgā attiecīgie noteikumi starptautisko privāto tiesību doktrīnā. Beidzot, 25. pants satur aizrādījumu par konvencijas vai starptautisko līgumu priekšrocīgo spēku.

II. Likuma piemērošanas

noteikumi

Savos pārējos pantos jaunais Civillikuma ievads izteic dažus principus un norādījumus, kurus visumā varētu raksturot kā likuma piemērošanas noteikumus. Tomēr tūliņ jāpiezīmē, ka par likuma piemērošanu Civillikuma ievads runā, tikai sākot ar 2. pantu, atstājot 1. pantu pilnīgi ārpusē. 1. pants izteic kailu ētisku principu par to, kā jāizlieto tiesības un jāpilda pienākumi, un ne vārda nerunā par likuma piemērošanu, kādēļ gan nav iespējams piekrist tiem, kas 1. panta saturā grib saskatīt kādu konkrētu priekšrakstu likuma piemērošanai. Pagaidām aprobežosimies ar šo piezīmi, bet, kas attiecas tieši uz likuma piemērošanas noteikumiem, tad jāsaka, ka ievada 2. panta pirmā daļa stipri atgādina Šveices likuma 1. panta pirmo daļu, kaut gan pēc būtības stipri no tās atšķiras. Pirmprojektā 2. pants paredzēja atsaukšanos uz likuma teksta iztulkojumu 4. panta nozīmē. Kaut arī šāda atsaukšanās pašā likumā tika strīpota, tomēr nav šaubu, ka ar vārdu “iztulkojums” 2. pantā nav domāts vienīgi autentisks iztulkojums, bet arī tas likuma iztulkojums, kas paredzēts 4. pantā. Šveices likuma 1. pants, kā zināms, min tiesību avotus, uzsverot, starp citu, ka likums nebūt nav vienīgais tiesību avots. Ievada 2. panta nozīme turpretim ir tā, ka tas taisni izceļ likuma autoritāti, atmetot ne vien tiesu praksi, bet arī ieradumu tiesības kā patstāvīgus tiesību avotus. Jaunā Civillikuma ievads nav atkārtojis agrākā ievada XXVI pantu, kas zināmā mērā ļāva subjektīvās tiesības pamatot uz “saskanīgiem un likumīgā spēkā nākušiem tiesu spriedumiem”. Tāpat jaunais ievads ne tikvien neatkārto vecā ievada XXV pantu, bet taisni ierobežo ieraduma tiesību piemērošanu, nosakot 2. panta otrā daļā, ka ieraduma tiesības piemērojamas tikai tur, kur likums to nosaka. Tātad subjektīvās tiesības uz priekšu varēs dibināties vienīgi uz likumu vai uz tādām ieraduma tiesībām, kuru piemērošanu likums ar savu autoritāti konkrēti noteicis, iekļaujot tās pozitīvo tiesību sastāvā. Jāpiezīmē vēl, ka priekšlikums dot tiesnesim iespēju patstāvīgi radīt normas pēc Šveices likuma 1. panta otrās daļas parauga tika kategoriski noraidīts. Ievada 3. pants uzsver svarīgo principu, ka likumam nav atpakaļejoša spēka un tas neskar jau iegūtās tiesības. Tas nozīmē, ka laiku maiņā katrai civiltiesiskai attiecībai principā piemērojams likums, zem kura iespaida šī attiecība radusies. Šī panta piemērošana pārejas laikā no vecā uz jauno Civillikumu tomēr ir cieši saistīta ar likumu par pārejas laika noteikumiem. Ievada 4. pants nosaka, kā iztulkojami likuma noteikumi. Ja likumdevējs šajā ziņā dod kādus norādījums, tad acīmredzot viņa vēlēšanās ir: 1) lai pareizi saprastu likuma noteikumu un 2) lai visi to vienādi saprastu un piemērotu. Likumus parasti izteic vārdos un, šķiet, visa likuma iztulkošanas māksla būtu saprast likumā izteikto vārdu nozīmi pēc tiem paņēmieniem, ar kādiem gramatika nodibina domas skaidrību cilvēka izteiktos vārdos. Tas tā principā arī ir domāts, jo 2. pants, uzsverot likuma tekstu, bez šaubām, ir domājis likumā izteiktos vārdus vispirms to gramatiskā satura ziņā. Bet, tā kā iespējams, ka vārdi ne katru reizi pareizi izteic iekšējo domu, to nevajadzīgi sašaurinot vai paplašinot ar neprecīziem izteicieniem vai liekvārdību, tad var pacelties jautājums par izteikto vārdu iztulkošanu un likuma īstās domas nodibināšanu. Šajā ziņā likumdevējs nosaka 4. pantā it kā trīs gradācijas: likuma noteikumi iztulkojami vispirms pēc to tiešā jēguma; vajadzības gadījumā tie iztulkojami arī pēc likuma sistēmas, pamata un mērķa un, beidzot, arī pēc analoģijas. Likumu iztulkošanā likumdevējs vispirms uzsver likuma noteikumu tiešo jēgumu. Šāds apzīmējums sastopams arī civilprocesa 11. panta līdzīgā noteikumā, par kuru nav šaubu, ka “likuma tiešais jēgums” ir saprotams kā pretstats “likuma burtam” un ir domāts likuma brīvai iztulkošanai, izdarot to, protams, likuma teksta robežās. Jādomā, ka arī Civillikums, runājot par “tiešo jēgumu”, kā terminoloģijas ziņā, tā principā pieturas pie tā paša viedokļa, un tātad blakus gramatiskai iztulkošanai likums domā arī loģisko iztulkošanu, kuras mērķis ir — noskaidrot konkrētās normas loģisko sakarību ar citām normām — noteikt likuma īsto domu, kas vārdos var būt izteikta neskaidri, pārāk plaši vai pārāk šauri. Subsidiāri likumdevējs 4. pantā paredz vēl iztulkošanu pēc likuma sistēmas, pamata un mērķa. Kas attiecas uz sistemātisko iztulkošanu, kurai jāpalīdz noskaidrot likuma plašāku vai šaurāku saturu un tā jēdzienu atkarībā no vietas likuma sistēmā, kādu konkrētā norma ieņem, tad sevišķas grūtības šāda iztulkošana nesagādās. Civillikuma sadalījumu nodaļās un apakšnodaļās ir sankcionējis likumdevējs, kādēļ likuma sistēma ir vienota un tā nav domāta vienīgi tam nolūkam, lai atvieglotu orientēšanos Civillikuma matērijā, kā to varētu pieņemt, ja likuma sistematizāciju būtu izdarījusi kodifikācijas nodaļa. Tāpat grūtības nesagādās iztulkošana pēc likuma mērķa ( ratio legis ), jo tie mērķi, kādus likumdevējs sev sprauž un vēlas sasniegt dzīves kārtošanā, ir samērā viegli konstatējami. Ja var runāt par zināmām grūtībām likuma iztulkošanā, tad tajā gadījumā, kad likumu tulkos pēc tā pamata. Ar likuma pamatu bieži saprot ne vien juridisku principu ( ratio iuris ), no kura kā slēdziens tiek atvasināta konkrēta norma, bet bieži arī likumdevēja motīvus un likuma avotus. Likumdevēja motīvi atspoguļo likumdevēja gribu un nodomus, ko viņš gribējis paust pilsoņiem. Likumdevēja gribai pretstatā dažreiz nostāda likuma gribu, uzsverot ar to, ka likuma pamats un mērķis jāapskata tieši tā, kā tas paredzēts pašā likumā, jo likumdevējs varbūt ir gribējis, bet nav izteicis savu gribu likumā. Kas attiecas uz likuma avotiem, kuros meklējamas it kā likuma saknes, tad principiāli iebildumi pret tiem kā vēsturiskas iztulkošanas materiāliem bieži tiek celti no tā viedokļa, ka no pilsoņiem gan var prasīt, lai tie zina likumus, bet nevar prasīt, lai tie zina likuma avotus, jo priekš tā pilsoņiem trūkst speciālu zināšanu. Profesors V.Sinaiskis jau agrāk ir izteicies, ka likuma īstais saturs un doma ir meklējami nevis pēc likumdevēja gribas, bet pēc likuma gribas. Tāpat, izejot no likuma gribas, viņš ir stipri atturīgs pret vēsturisko iztulkošanu, kas varot ienest subjektīvus momentus pastāvošā likuma izpratnē. Savā pēdējā laika apcerējumā par ievada normām6 profesors V.Sinaiskis grib saskatīt 4. panta vārdos “pēc likuma pamata un mērķa” norādījumu uz jauno likuma iztulkošanas doktrīnu, tas ir, iztulkošanu pēc paša likuma satura un nevis pēc likumdevēja motīviem. Tomēr jāšaubās, vai prakse varēs iztikt bez likumdevēja motīviem, un jādomā, ka arī likumu avotiem būs sava nozīme likuma teksta noskaidrošanai. Kas attiecas uz analoģiju, tad 4. panta pirmatnējais teksts paredzēja analoģiju paskaidrot ar norādījumu, ka pēc analoģijas var piemērot noteikumus, “kam ar izšķiramo jautājumu ir kopējs tiesisks pamats un tāpēc iekšēja radniecība”. Kaut arī šis paskaidrojums ir atmests, nav šaubu, ka tā princips ir paturēts, attiecinot to kā uz tiesību analoģiju ( analogia iuris ), tā arī uz likuma analoģiju ( analogia legis ). Ievada 5. pants atļauj tiesnesim spriest pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem gadījumos, kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata, kā tas vairākās vietās Civillikumā tiek norādīts. Pārpratumu novēršanai tūliņ jāaizrāda, ka 5. pantam nav tieša sakara ar ievada 4. pantu, jo 5. pants nav likuma iztulkošanas pants. Tiesnesim jāspriež pēc taisnības, tas ir, pēc savām intuitīvām tiesībām un pēc abstraktiem tiesību principiem, kas neietilpst oficiālās pozitīvās tiesībās. Tādēļ tiesnesis, izspriežot pēc taisnības un tiesību principiem lietu, nerada nekādu paliekošu pozitīvo tiesību normu, nedz saistošu precedentu, jo viņa tiesiskā pārliecība nav tiesību avots 2. panta izpratnē. 5. pantam arī nav nekāda tieša sakara ar Šveices likuma 1. panta pēdējo daļu, jo tur tiesnesis darbojas kā pozitīvo tiesību radītājs. Jāšaubās arī, vai ievada 5. pants sedzas ar Šveices likuma 4. panta piemērošanas gadījumiem.

Atgriežoties pie ievada 1. panta, kurš nosaka, ka “tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības”, jāaizrāda, ka būtu nepareizi šī panta saturā ielikt Šveices likuma 2. panta principus tikai tādēļ vien, ka 1. pants pēc savas izteiksmes ir stipri līdzīgs Šveices likuma 2. panta pirmai daļai. Jau sen ir aizrādīts, ka var šaubīties par tādu likuma iztulkojumu, kur likuma normu vienkārši salīdzina ar svešas zemes normu un tai pielīdzina; tas ne katrreiz ir pareizi, pat ja izdodas pierādīt svešā likuma iespaidu uz likumdevēju. Pirmatnējā projektā ievada 1. pants skanēja citādi: “Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības principiem, ievērojot likumos noteikto atbildību par vainu un neuzmanību vai nolaidību”; arī vieta pantam bija paredzēta citur. Likumdevējs ar nodomu ir atmetis šī panta konkrēto saturu un, izceļot to ārpus visiem likumu noteikumiem, devis abstraktu principu ar norādījumu uz labo ticību kā taisnprātības ideālu, pēc kura tiecas tiesības savā sociālā būtībā. Šis pants savā tagadējā veidā satur norādījumu uz sociālo elementu tiesībās, pretēji individuālistiskam formulējumam: “ Qui suo iure utitur, neminem laedit ”. Pantam nav sankcijas, un savā abstrakcijā tas domāts kā pamācība pilsoņiem, kā tiem jārīkojas tiesību laukā, lai sociālā taisnība valdītu bez kādiem tiesas strīdiem. Tādēļ profesors V.Sinaiskis pareizi aizrāda7, ka 1. pants jāpielieto tieši tādā nozīmē, kā tas ir paredzēts likumā, proti, kā “likuma balss, kas atgādina tiesību subjektiem, lai tie savas tiesības izlieto un pienākumus pilda pēc labas ticības”. Arī tieslietu ministrs savā paskaidrojumā ir uzsvēris, ka ar 1. pantu ir gribēts “uzsvērt tiesību audzinošo nozīmi un tiesību lomu taisnprātības sekmēšanā cilvēku attiecībās un sadzīvē”. 1. pants nav domāts tiesnešiem, lai tie ar tā saturu brīvi veidotu jaunas tiesības vai iztulkotu likumu legis supplendae causa . Tāpat šis pants nav domāts pilsoņu konkrēto tiesību koriģēšanai, un, starp citu, šis pants nebūt neatceļ principu “ pacta sunt servanda ”, ko uzsver mūsu Civillikums. 1. panta princips dažā labā gadījumā var būt noderīgs visas likuma sistēmas apgaismojumam, bet praktiskā pielietošanā tam jāpieiet ar uzmanību.

1 G.Walker. Internationales Privatrecht. 1924, 289.lpp.

2 Sk. K.Šillings. Tieslietu ministrijas projekts civillikumu ievada reformai. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis (TMV). 1936, Nr. 3, 585.lpp.

3 G.Walker. Internationales Privatrecht. 1924.

4 Sk. K.Šillings. Latvijas civillikumu ievada reformai. TMV, 1935, Nr. 1, 163.lpp.

5 Sk. arī K.Šillings. Tieslietu ministrijas projekts civillikumu ievada reformai. TMV, 1936, Nr.3 , 592.lpp.

6 V.Sinaiskis. Civillikuma principi un ģimenes tiesības. TMV, 1938, Nr. 1, 39.lpp./

7 V.Sinaiskis, op. cit , 34.lpp.