ZINĀTNIEKA VĀRDS Nr. 14

Vēsturnieki — uz jauna gadsimta sliekšņa

Andris Caune, akadēmiķis, LU Latvijas vēstures institūta direktors — “Latvijas Vēstnesim”

Par Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu

Latvijas vēstures institūtu nodibināja pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosmes 1936.gada 14.janvārī ar Latvijas Republikas Ministru prezidenta kabineta likumu kā pirmo iecerētās Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvdaļu.

Sākoties Latvijas okupācijai, institūts tika pārveidots, mainot tā nosaukumu (vācu okupācijas laikā — Vēstures krātuve, padomju laikā — Vēstures institūts), taču kaut arī deformētā veidā, pārdzīvoja divu smago okupāciju posmus. Pēc Otrā pasaules kara institūts turpināja darbu Latvijas Universitātes, vēlāk Zinātņu akadēmijas sastāvā. 1990.gadā tika atjaunota Latvijas vēstures institūta pēctecība 1936.gada institūtam, atgūstot veco nosaukumu. Tā statūtu pamatā likti 1936.gadā izstrādātie statūti. Ar 1994.gada 1.janvāri Latvijas vēstures institūts iekļauts Latvijas Universitātes sastāvā ar juridiskās personas statusu.

Institūta direktors ir LZA īstenais loceklis, Dr.habil.hist. Andris Caune. Institūtā pašreiz strādā 49 zinātniskie darbinieki, kā arī palīgpersonāls. Ar habilitētā doktora grādu strādā 11 zinātnieki, savukārt doktoru skaits ir 25. Zinātnieku vidējais vecums — 47 gadi. LVI veic pētījumus Latvijas vēsturē, arheoloģijā, etnogrāfijā un antropoloģijā.

Par institūta galvenajiem zinātniskajiem virzieniem

• Latvijas senākā vēsture. Latvija kā kontaktzona ekonomiskajos un kultūras sakaros starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. Sabiedrība, saimniecība un apkārtējā vide Latvijā aizvēstures laikā (pētniecības grupas vada LZA goda loc. Dr.habil.hist. J.Graudonis, LZA īst. loc. Dr.habil.hist. Ē.Mugurēvičs, Dr.habil.hist. A.Vasks).

• Baltijas tautu etniskā vēsture un etnoģenēze pēc antropoloģijas datiem (vadītāji LZA īst.loc. Dr.habil.hist. S.Cimermanis, Dr.habil.hist. R.Deņisova).

• Latvijas vēsture XX gadsimtā (vadītājs LZA kor.loc. Dr.habil.hist. V.Bērziņš).

• Kultūrvēsturiski pētījumi par Rīgu, veltīti Rīgas 800 gadu jubilejai (vadītājs LZA īst.loc. Dr.habil. hist. A.Caune).

• Latvijas iedzīvotāju dzīvesveids un kultūra XVIII—XX gadsimtā (Vadītājs Dr.hist. G.Catlaks).

• J.K.Broces zīmējumu un aprakstu sagatavošana izdošanai (vadītājs Dr.hist. G.Straube).

• Politiskās prāvas Latvijā 1940.—1990.gadā (vadītāja Dr.hist. D.Bleiere).

1997.gadā institūta zinātnieki strādā pie 14 zinātniskiem projektiem jeb grantiem, kā arī valsts zinātniskās programmas “Letonika” ietvaros pie 3 apakšprogrammām. Institūtam ir zinātniskie sakari ar Baltijas studiju centru (Stokholma), Baltijas Akadēmisko centru (AABS, IREX), Oksfordas un Upsalas universitātēm, Polijas vēstures institūtu u.c. zinātniskajām iestādēm.

— Vai, sagaidot XXI gadsimtu, būs iznākuši pētījumi Latvijas vēsturē XX gadsimtā?

— Pētījumi, kas attiecas konkrēti uz XX gs. Latvijas vēsturi, tiks sagatavoti. XX gs. notikumiem Latvijas vēsturē jādod objektīvs pārdzīvotā atspoguļojums un izvērtējums. Zinātnieku kolektīvs apzinās, ka tas ir grūts, darbietilpīgs uzdevums. Padomju režīma apstākļos zinātniekiem, kuri pētīja ar XX gs. saistītās tēmas, visvairāk nācās izjust kompartijas uzspiesto izkropļoto pieeju vēstures problēmu risinājumam. Tas sakāms par 1905.gada revolūciju, Pirmā pasaules kara gadiem, sevišķi par Latvijas brīvvalsts rašanos, pastāvēšanu un bojāeju, Otro pasaules karu un tam sekojošo periodu, kad turpinājās genocīds pret latviešu tautu, tika radīta mākslīgi veidota ekonomiskā struktūra ar citu padomju impērijas reģionu izejvielu un darbaspēka piesaistīšanu plašos apmēros. Būtībā visa mūsu gadsimta Latvijas vēsture tika atspoguļota kompartijas ideoloģiski politiskajā skatījumā. Institūta pieredzējušie zinātnieki kopā ar citu iestāžu speciālistiem, aicinot arī ārzemju kolēģus — latviešu izcelsmes vēsturniekus, ir spējīgi veikt viņiem izvirzīto uzdevumu. Diemžēl lielā darba pabeigšanu kavē niecīgie finansiālie līdzekļi. Tādēļ gados jaunajiem zinātniekiem nākas uzņemties vēl blakusdarbus citās iestādēs, lai iegūtu papildu līdzekļus savai iztikai. Tas nenoliedzami traucē veikt pamatuzdevumu — pētniecības darbu. Kad apjomīgais darbs, — jau sagatavotais 1.sējums — tiks izdots, tas ir atkarīgs no piešķirtajām finansēm zinātnisko publikāciju izdošanai. Piemēram, ar šogad atvēlēto finansējumu grāmatu izdošanai — tikai Ls 2200 — pat vienu lielāku publikāciju institūts nemaz nevar izdot.

— Kādas iespējas ir institūta zinātniekiem strādāt ārpus Latvijas — citu valstu arhīvos vai kopprojektos ar ārzemju kolēģiem?

— Nenoliedzami, pēdējos gados pēc valsts neatkarības atjaunošanas institūta zinātniekiem ir pavērušās nopietnas iespējas strādāt citu valstu arhīvos, bibliotēkās, pētniecības iestādēs. Palīdzīgu roku ir sniegusi Latvijas Zinātnes padome, arī LZA starptautisko sakaru zinātnisko programmu apmaiņu ietvaros, iespēju robežās sniedzot finansiālu atbalstu zinātniskajam izpētes darbam ārvalstīs. 1996.—1997.gadā institūta zinātnieki ir strādājuši vai pašreiz atrodas dažādās ārvalstu pētniecības vai mācību iestādēs. 1996.gadā Lielbritānijas arhīvos strādāja Dr.habil.hist. V.Bērziņš, A.Lerhis, Vācijā — M.Jakovļeva, Polijā — Dr.hist. A.Jansone, Dr.hist. Ē.Jēkabsons, Ar IREX stipendiju Vašingtonā Džordžtaunas universitātē zinātnisko kvalifikāciju papildināja Dr.hist. V.Zelče. Pašreiz ar Fulbraita (ASV) stipendiju Vašingtonā strādā Dr.habil.hist. V.Bērziņš, Vācijā ar DAAD — akadēmiskās apmaiņas dienestu stipendiju — stažējas M.Barzdeviča.

Institūta antropoloģisko pētījumu laboratorijai ir nodibināti sakari ar ārzemju universitāšu (Oksforda, Upsala) radiokarbonu laboratorijām, kurās tiek veikti akmens laikmeta datējumi un hronoloģijas precizējumi. Etnogrāfijas nodaļas zinātnieki darbojas starptautiskā projekta “Tempus” ietvaros. Viduslaiku vēsturnieki strādā Baltijas studiju centra (Gotlande) kopprojektā “Kultūras konfrontācija Baltijas reģiona eiropeizācija 1100.—1400.g.”. Pašreiz tiek izstrādāts kopējs projekts ar somu vēsturniekiem, kurš ietvers abām valstīm kopējas problēmas no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām.

— Vai vēsturniekiem vispār pastāv aktualitātes, un kādas tās ir institūtā?

— Aktualitātes var būt divējādas. Tas, kas šodien ir aktuāls, rīt varbūt nevienu vairs neinteresēs. Otra veida aktualitātes ir tās, kas savu vajadzību saglabā ilgstošā laika periodā. Institūta darbs ir virzīts uz otro aktualitāšu izpēti.

Aktualitātes jau nosaka iepriekš minētie institūta zinātniskās pētniecības galvenie virzieni. Priekšplānā izvirzās pētījumi, kas saistīti ar mūsu valsts galvaspilsētas Rīgas 800.gadadienu. Sabiedrība jau sen gaida Latvijas vēstures divdesmitā gadsimta objektīvu izvērtējumu. Vienlīdz svarīgas gan institūta pētniekiem, gan citu vēstures pētniecības iestāžu zinātniekiem ir Latvijas senvēstures problēmas, latviešu etnoģenēzes jautājumi.

— Vai jūsu institūta līdzstrādniekus var uzskatīt arī par mūsdienu hronistiem?

— Mūsdienu hronistu nosaukums gan vairāk attiecas uz politoloģijas, socioloģijas jomas zinātniekiem, arī uz dienas presi, televīziju. Kā zināms, joprojām noteicošais ir uzskats, ka no vēstures notikumiem ir jāpaiet trīsdesmit – piecdesmit gadiem, lai tos varētu bezkaislīgi zinātniski novērtēt.

— Kādi pēdējie izdevumi ir iznākuši institūta vēsturniekiem? Vai ir tādi, kuriem vajadzētu atrasties katra latvieša mājas bibliotēkā?

— Pieminēsim tikai beidzamo gadu izdevumus. 1996.—1997.gadā izdoto zinātnisko izdevumu klāsts ir visai daudznozīmīgs. Nozīmīgas publikācijas ir iznākušas arheologiem: I.Oses monogrāfija “Podiņu krāsnis Kurzemes un Zemgales pilīs (XV gs. sāk. — XVIII gs. sāk.), J.Graudoņa pārskats “Arheoloģiskie pieminekļi Rīgas rajonā”, J.Apala “Senie mājokļi Latvijā”. Iznācis ir kārtējais — 18. — laidiens populārajam krājumam “Arheoloģija un etnogrāfija”. Aizsākta jauna tradīcija — izdot institūtā strādājošo izcilu savas nozares zinātnieku bibliogrāfijas. Pirmais iznāca Dr.habil.hist. T.Vilciņam veltītais izdevums, šogad nāks klajā apkopotais izdevums par izcilo viduslaiku vēstures pētnieku Teodoru Zeidu. Klajā laista, tiesa, ar lielu pārtraukumu, J.K.Broces “Zīmējumu un aprakstu” 2.grāmata. Latvijas zinātņu vēstures jomā aktīvi strādā LZA īst.loc. J.Stradiņš. Iznākušas 2 monogrāfijas: Stradiņš J., Arons K., Vīksna A. “Tāds bija mūsu laiks...” un “No farmokoloģijas tradīcijām un jaunu ārstniecības preparātu meklējumiem Latvijā” prof. J.Stradiņa sakārtojumā.

Noteikti jāatzīmē “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls”, kurš iznāk regulāri četras reizes gadā. Tajā lasītāji var iepazīties par jaunākajām atziņām vēstures pētniecībā, gūt aktuālu informāciju par svarīgām norisēm vēsturnieku dzīvē.

Domājams, ka katra latvieša mājās vajadzētu būt grāmatām par savas tautas vēsturi. To vidū no institūta pēdējo gadu izdevumiem neapšaubāmi jāmin J.K.Broces apjomīgais, unikālais pētījums, V.Bērziņa monogrāfija “Latviešu strēlnieki — drāma un traģēdija”, “K.Ulmanis trimdā un cietumā”, “Dokumenti un materiāli”, sast. I.Ronis, A.Žvinklis. Tāpat mājas bibliotēkā noteikti jābūt interesantajiem, dažādajiem arheologu, etnogrāfu pētījumiem par savas tautas senvēsturi, darba un sadzīves tradīcijām. Bet diemžēl mēs visi zinām, ka šodien mūsu materiālajā laikmetā Latvijā pēc zinātniskām grāmatām, tai skaitā arī pēc vēstures pētījumiem, pieprasījums nav liels. Ja senāk daudzus darbus izdeva 10 000—30 000 eksemplāru metienā, tad šodien 1000 eksemplāru jau ir daudz.

— Vasara noteikti liek sarosīties jūsu arheologiem. Kur pašlaik rit nozīmīgākie darbi?

— Senvēstures pētniecība ir koncentrēta arheologu, arī antropologu rokās. Piecdesmit savas darbības gados arheoloģijas nodaļas zinātnieki pētījumus veikuši 314 arheoloģijas pieminekļos. Mūsu valsts arheologu devums šajā zinātnes nozarē ir atzīts arī Eiropas mērogā. Ne velti 1996.gada septembrī Rīgā notika 2.Eiropas arheologu kongress. Diemžēl finansiālās grūtības, kas raksturīgas visai valsts zinātnei kopumā, jūtami ietekmējušas arheoloģisko izrakumu apjomu. 1997.gada vasarā arheoloģiskie pētījumi risināsies Rīgā (vad. Dr.habil.hist. A.Caune), Cēsīs (vad. Z.Apala), vienā no seno latgaļu galvenajiem centriem — Jersikas pilskalnā (vad. Dr.habil.hist. Ē.Mugurevičs un A.Vilcāne). Reizē ar izrakumiem Turaidā turpināsies tur esošās viduslaiku pils mūru konservācija un restaurācija tās XVI gs. izskatā (vad. Dr.habil.hist. J.Graudonis). Turpināsies arī arheoloģiskās izpētes darbi Kurzemes ziemeļdaļā — Lībiešu krasta teritorijā (vad. Dr.habil.hist. I.Loze).

— Ar ko institūts gatavojas sagaidīt Rīgas 800 gadu jubileju?

— Darbība rit vairākos virzienos. Mūsu institūts piedalās Rīgas 800 gadu jubilejas komitejas darbā. Institūtā izveidota pētniecības grupa, kas veic kultūrvēsturiskus pētījumus par Rīgu. Tuvojas nobeigumam Rīgas vēstures 1.sējums — pilsētas vēsture no vissenākiem laikiem līdz XX gadsimtam Uzsākts darbs pie Rīgas XX gadsimta vēstures. Tiek gatavots rakstu krājums par seno Rīgu — arheoloģiski un vēsturiski pētījumi. Gatavojam monogrāfijas par zinātnes un augstskolu vēsturi Rīgā, par Rīgas Melngalvju namu. Tiks rīkotas konferences par Rīgas pirmsākumiem un Rīgas vēsturi. Ir veikti arheoloģiskie pētījumi Melngalvju nama vietā, kuru atjauno, sagaidot pilsētas 800 gadu jubileju.

— Kādu ieguldījumu jūsu zinātnieki dod programmā “Letonika”?

— Latvijas vēstures institūta nozīmīgākais devums “Letonikai” pašlaik ir institūta nodaļu zinātniskie arhīvi un fondi, kas izmantojami daudzu “Letonikas” problēmu risināšanai. “Letonikas” kopprogrammas ietvaros šo arhīvu un fondu uzskaitei, kārtošanai un uzturēšanai darbojas apakšprogramma “Arheologu, antropologu un etnogrāfu zinātniskie fondi un arhīvi”.

Antropoloģijas nodaļas fondos glabājas ap 3000 seno iedzīvotāju galvaskausu un ap 2000 skeletu, kas pārstāv laiku no VII g.t. pr.m.ē. līdz XVIII gadsimtam. Tā ir bagātākā antropoloģisko materiālu kolekcija Ziemeļeiropā un dod iespējas skaidrot latviešu un lībiešu etniskās vēstures un etnoģenēzes problēmas, noteikt latviešu un lībiešu antropoloģiskos tipus un to izplatību. Šie materiāli ir vienīgais avots par Latvijas seno iedzīvotāju fizisko tipu un tā variantiem.

Arheoloģijas nodaļas fondos un zinātniskajā arhīvā glabājas ap 1,8 miljoni uzskaites vienību — senlietas, keramikas lauskas, dažādi paraugi, izrakumu vietu plāni, fotonegatīvi un attēli, izrakumu pārskati u.c. Šie materiāli aptver laikposmu no IX g.t. pr.m.ē. līdz XVI gadsimtam un ir izmantojami Latvijas iedzīvotāju nodarbošanās nozaru, dzīvesveida, materiālās un garīgās kultūras, etniskās un kultūras sakaru vēstures izzināšanai. Senvēstures posmam no IX g.t. pr.m.ē. līdz XII gadsimtam arheoloģiskie atradumi ir vienīgais Latvijas un tās iedzīvotāju vēstures avots.

Etnogrāfijas nodaļas zinātniskajā arhīvā glabājas ap 350 000 aprakstu, zīmējumu, fotoattēlu, dokumentu, to kopiju un ap 60 000 fotonegatīvu, kas stāsta par Latvijas iedzīvotāju nodarbošanos, dzīvesveidu, materiālo un garīgo kultūru, kultūras sakariem ar citiem etnosiem laikā no XVII gadsimta līdz mūsdienām. Šie materiāli izmantojami latviešu un lībiešu etniskās un kultūras vēstures dažādu jautājumu skaidrošanai.

Būtiska problēma ir šo nereti unikālo pirmavotu ilgstošas saglabāšanas nodrošināšana un izmantošanas modernizēšana. Tā iespējama tikai tad, ja institūts saņems pietiekamu bāzes finansējumu arhīvu un fondu telpu uzturēšanai un iekārtošanai, kā arī nepieciešamās aparatūras iegādei. Līdzšinējais apakšprogrammas finansējums to nenodrošina.

Institūta darbinieki izstrādā vēl divas “Letonikas” apakšprogrammas, kas papildina institūta galvenos pētniecības virzienus. Viena no tām — “Kultūrvēsturiski pētījumi par Rīgu” pašlaik skaidro Rīgas kā zinātnes centra vēstures jautājumus, Pārdaugavas attīstības gaitu un ar Melngalvju nama atjaunošanu saistītās problēmas; otrā programmā “Baltu un Baltijas somu etniskā vēsture un kultūras vēsture” kā pirmo gatavo grāmatu par lībiešu etnisko vēsturi un kultūras vēsturi. Tajā aplūkos Latvijā notikušo un joprojām notiekošo etnisko procesu — lībiešu saplūšanu ar latviešiem.

— Jūsu institūts jau vairākus gadus nes Latvijas Universitātes vārdu, vai šī sadarbība, uz kuru zinātnes reformas gaitā tik neuzticīgi raugās pārējie institūti, ir sevi attaisnojusi? Un kā jūs raugāties uz pašreizējo tā saucamo zinātnes reformas laiku un gaitu?

— Integrācijas procesā ir sācis veidoties vienots Latvijas vēstures izpētes un atbilstošas augstākās izglītības centrs, aptverot LU Latvijas vēstures institūta zinātniekus un LU Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēkus. Tādējādi zinātnieki un viņu gūtās atziņas tuvinās studentu apmācībai, no vienas puses, un tiek rosināta profesoru un docentu aktīva zinātniskā darbība, no otras. Pārdomāts solis institūtu un universitātes integrēšanās virzienā ir bijis vienotas nozares habilitācijas un promocijas padomes izveidošana, sekmējot un kontrolējot vēsturnieku kvalifikācijas paaugstināšanu. Veiksmīga sadarbība ar fakultāti ir tajās vēstures zinātnes apakšnozarēs, kurās institūtā ir augstas kvalifikācijas speciālisti, kā arheoloģijā un antropoloģijā, etnogrāfijā. 1996./97.m.g. ir izveidota maģistratūra arheoloģijā, kurā lekciju kursus lasa institūta zinātnieki. Tomēr iestāšanās par integrāciju jāsaprot kā atbalsts integrācijas procesam darbībā, ne struktūrās, kurām, kā to rāda arī citu valstu piemērs, atstājama juridiska patstāvība. Mūsuprāt, tāda nostādne var veicināt vēsturnieku potenciāla vislabākās izmantošanas iespējas. Taču integrācijas procesu kavē nepietiekamais finansiālais nodrošinājums, trūkst līdzekļu lekciju apmaksai, arī studentu vasaru prakses nodrošinājumam, tāpēc bieži vien labas ieceres paliek uz papīra.

Taču zinātne, par spīti pašreizējām grūtībām, risina vispirms valstij un sabiedrībai nozīmīgas problēmas. Tāpat kā daudzas citas tās nav atliekamas uz vēlāku laiku, labvēlīgāko ekonomisko situāciju, jo laiks negaida un nav atgūstams. Tādēļ zinātnes reformai vajadzētu būt pārdomātākai un konsekventākai, lai katra zinātnes nozare un atsevišķi katrs zinātnieks justu perspektīvu, labvēlīgu gaisotni un sapratni savu pētījumu īstenošanā. Ierēdnieciska administrēšana, zinātnieku pamatotu viedokļu ignorēšana neveicina tās uzplaukumu mūsu valstī, nepievērš jaunus cilvēkus šim grūtajam, tomēr visnotaļ radošajam un aizraujošajam darbam.

Helēna Grīnberga,

LZA preses sekretāre

Izdevumi, kas pēdējā laikā tapuši ar Vēstures institūta speciālistu gādību

Āraišu ezerpils jau ieguvusi savus senlaiku apveidus

Šī ir divdesmit trešā vasara, kopš Turaidas pilī risinās arheoloģiskie izrakumi

Arheologi — aiz bijušo gadsimtu vārtiem

Andris Celmiņš, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arheoloģijas nodaļas vadītājs

Kaut gan pēdējos gados Latvijā vērojams arheoloģisko izrakumu apsīkums, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs turpina rakt

Dannenšterna namā

1696.gadā celtais baroka laikmeta arhitektūras piemineklis — tirgotāja Ernsta fon Dannenšterna dzīvojamais nams — atrodas Mārstaļu ielā, kas izveidojusies jau XIII gadsimtā. Sākumā to sauca par Rigemundes ielu, vēlāk — par Maršalku, bet kopš XV gadsimta tā ir Mārstaļu iela. Sakarā ar ostas tuvumu XIII — XV gadsimtā te izbūvētas lielas tirgotāju sētas, kas minētas arī viduslaiku rakstītajos avotos.

Restaurācijas projekta tapšanas un celtniecības gaitā Dannenšterna namā kopš 1972.gada veikti izrakumi un uzraudzības darbi arheologu G.Fedorenko, A.Caunes, B.Eglājas un A.Celmiņa vadībā.

Atsedzot Dannenšterna nama pamatus, apstiprinājās agrākajos pētījumos gūtās atziņas, ka celtnes pazemes daļu izveidojumā (izņemot robežmūri ar ēku Mārstaļu ielā 19) senāku mūrējumu fragmenti nav saglabājušies un tās pašreizējo plānojumu nevar saistīt ar gruntsgabala viduslaiku apbūvi. Pirms ēkas celtniecības attīrīta jaunbūves vieta, izvācot XVII gadsimta 80.gadu ugunsgrēkā radušos gruvešus. Jaunceļamo sienu iedziļināšanai raktas būvbedres, izsmeļot kultūrslāni un sasniedzot pamatzemi, bet sienu pamati guldīti uz horizontāliem baļķiem, kas vietām nostiprināti ar zemē iedzītiem pāļiem.

Par Dannenšterna namu senākas XVII gadsimta apbūves paliekas konstatētas tranšejā pie ēkas galvenās fasādes 3 m zem pašreizējā Mārstaļu ielas līmeņa. Šeit acīmredzot atradušies pagrabi, kas celti laikā, kad mūru un vaļņu ieskautajā Rīgā bija jūtams jaunu apbūves laukumu deficīts un noliktavu telpu izbūvei sāka izmantot platību zem pilsētas ielām. Nelielas, šauras pagrabtelpas izmūrētas arī iebrauktuvē, kas ved uz pagalmu.

Atklājumiem bagātākie bija 1995.gada izrakumi Dannenšterna nama austrumu pagalmā. Šeit konstatēts XIV gadsimtā izveidots akmeņu bruģis, par to senāki pagalma un iebrauktuves koka klāsti, kā arī iegūtas liecības par XIII gadsimta koka apbūvi — statņu konstrukcijā celtām ēkām. Interesi izraisa seno drenāžas sistēmu atradumi. Laikā, kad kultūrslānis pagalmā bija uzkrājies aptuveni 0,5 m biezumā, paralēli Mārstaļu ielai ierīkots ap 2,5 m plats un līdz 0,8 m dziļš, ar koku zariem un kārtīm pildīts drenu grāvis. Ar vertikālo drenāžu, resp., mitruma infiltrāciju, pamatzemē, domājams, saistāmas vairākas zemē ieraktas koka mucas bez dibeniem.

Izrakumos austrumu pagalma neskartajā kultūrslanī iegūts daudz senlietu. Uz tirgotāju klātbūtni norāda XIII gadsimtā dārgmetālu svēršanai lietoto svariņu atsvariņš, kas aptuveni atbilst ārtigam jeb 1/24 markas svara. Liecības par zvejniecību sniedz tīklu gremdi, pludiņš, lāpāmās adatas, irbuļi un izrakumos visai reti uzietie linuma fragmenti. Tikušas zvejotas arī stores — atrastas vairākas šo vērtīgo zivju kaula zvīņas jeb vairodziņi. Miecētas dzīvnieku ādas gabali, lielais ādas atgriezumu skaits, atkārtoti izmantotās apavu detaļas ļauj secināt, ka izrakumu tuvumā vairākās paaudzēs darbojušies ādas apstrādes meistari. Savukārt zāģētie dzīvnieku kauli, ragi un kaula priekšmetu sagataves nākušas no kaulu griezēju darbnīcas.

Izrakumos līdzās ādas izstrādājumiem masveidā iegūtas koka senlietas, lielākoties trauku fragmenti. Ievērojamu vietu daudzveidības ziņā ieņem dzelzs darinājumi — bultu gali, naži, pakavi, pieši, atslēgas, svečturi un kuģu vai laivu dēļu sastiprināšanai lietotās kniedes. Atrasti arī dzintara un vaska gabaliņi, kauri gliemežvāks un atsevišķi bronzas priekšmeti. Plaši pārstāvēta keramika — XIII — XVII gadsimta māla un akmens masas trauku lauskas un fragmentāri XVI — XVII gadsimta krāsns podiņi.

Par seno rīdzinieku garīgo kultūru liecina mūzikas instruments — vargans un virpotas koka šaha figūriņas. Pirmoreiz Latvijā atrasta no ādas darināta sejas maska. Tā iegūta XIII gadsimta slānī. Iespējams, tā saistāma ar senajiem tautas ticējumiem un izmantota ķekatu gājienos vai citādos teatralizētos jeb rituālos pasākumos.

Dannenšterna nama arheoloģisko izrakumu materiāls sniedz jaunas atziņas par viduslaiku rīdzinieku materiālo un garīgo kultūru, paplašina informāciju par XIII — XVII gadsimta koka un mūra celtniecību un pilsētas labiekārtošanu. Atradumi Dannenšterna namā veido vienu no bagātākajām senlietu kolekcijām, kas glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krātuvēs.

Rīgas Doma pagalmā

Krustejas ietvertais Rīgas Doma pagalms veidojies XIII gadsimtā vienlaikus ar Doma klostera izbūvi. Tā platība — 1500 m2. Par klostera pagalmu jeb kluatru rakstīto avotu liecības ir visai trūcīgas. Saglabājušās ziņas par apbedījumu vietu — t.s. Zaļo kapsētu, kas izmantota līdz 1772.gadam, bet, sākot ar XVII gadsimtu, krustejas un pagalma teritorijā notikuši gadatirgi. Senāko attēlu, kurā redzama Doma dienvidu fasāde, krustejas un pagalms, 1786.gadā zīmējis J.K.Broce, minot, ka pagalma centrā atradusies aka. XIX gadsimta beigās plašajā Rīgas Doma restaurācijā atjaunota krusteja. Pārbūvēta baznīcas dienvidu fasāde un apkārtējās celtnes, uz vecajiem pamatiem uzceltas jaunas tonzorija sienas, bet pagalmā ierīkota lietusūdens kanalizācijas sistēma, kas neganti postīja kapus. Pēc restaurācijas tika izveidoti apstādījumi, tāpēc ar XX gadsimtu Doma pagalmu sāka dēvēt par Doma dārzu.

Sistemātiska Doma pagalma un krustejas izpēte sākās 1980.gadā. Sākumā tika rakti atsevišķi nelieli pārbaudes šurfi, bet 1982. un 1983.gadā arheoloģes B.Eglājas vadībā tika izpētīts krustejas rietumu spārns. Atsegtie apbedījumi un senās mūra celtnes pamati ļāva skaidrot līdz tam neizprotamo krustejas lūzumu. Plašāki Doma pagalma arheoloģiskie izrakumi ar pārtraukumiem veikti kopš 1986.gada A.Celmiņa vadībā. Konstatēts minētās mūra senceltnes pamatu turpinājums austrumu virzienā, fiksēta J.K.Broces aprakstītā aka kluatra vidū un Zaļās kapsētas apbedījumi.

1991. un 1994. — 1996.gadā pētījumi notika laukumos pie baznīcas dienvidu sienas, pagalma austrumu un dienvidu daļā, četrās izrakumu sezonās atsedzot 380 kvadrātmetru kluatra platības. Izrakumi Doma pagalmā bija nepieciešami, lai izveidotu jaunu drenāžas sistēmu, kas nodrošinātu pieplūstošā lietusūdens novadīšanu.

1991.gadā tika atkārtoti atsegti jau XIX gadsimta beigu restaurācijas darbos konstatētie eventuālā krustejas ceturtā spārna sienas pamati, kas atrodas 3 m attālumā no Doma dienvidu sienas. Tie mūrēti no liela izmēra rupji apstrādātiem dolomītakmeņiem, vidusdaļu aizpildot ar akmeņu, ķieģeļu un kārniņu fragmentu bērumu kaļķu javā. Fiksēta arī daļa no baznīcas dienvidu sienas, resp., Elizabetes kapelas ārsiena, kas augstāk par Doma pagalma līmeni segta ar XIX gs. beigu ķieģeļu piemūrējumu. Sienas pirmveidojums mūrēts no sarkana māla lielformāta ķieģeļiem vendu sējumā, un tā izbūvi varētu attiecināt uz XIV gadsimtu.

1995.gadā izrakumu laukumā atsegta otra koka grodu aka, kas ierakta pagalma dienvidaustrumu daļā. Abu aku konstruktīvais risinājums ir visai līdzīgs. Plānā tā ir kvadrātveida konstrukcija (2,44 x 2,44 m), grodiem izmantotas biezas koka plātnes ar stūros piecirstiem pakšiem. Akai izveidota dēļu grīda, kas ietver iekšējo šahtu no blīvi liktiem vertikāliem dēļiem, kurus satur no brusām veidoti vainagi. Attīrot augšējos grodus, atrasta 1798.gadā kalta Krievijas kapeika, kas varētu datēt akas izveides laiku.

Doma pagalma kapsētas apbedījumi guldīti deviņās kārtās. Augšējie kapi ierakti ar būvgružiem un smiltīm jauktas tumšas zemes slānī, bet apakšējie — pamatzemē. Mirušo vairākums orientēti ar galvu uz austrumiem un apbedīti koka dēļu šķirstos izstieptā stāvoklī uz muguras. Atšķirības vērojamas roku novietojumā, tomēr lielākoties tās saliektas elkoņos un pārliktas viduklim vai noliktas uz gurniem. Kapsētā vērojams vīriešu apbedījumu pārsvars pār sieviešu kapiem, neliels ir bērnu apbedījumu skaits. Reti kurš no mirušajiem sasniedzis 50 gadu vecumu (dzimumu un vecumu noteica antropologs G.Gerhards). Problemātiska ir apbedījumu datēšana — to vairums postīti, dažkārt jaunākie kapi ierakti dziļāk par senākajiem apbedījumiem. Agrākie, ar monētām datējamie kapi attiecināmi uz XIV gs. (monētas noteica Dr. hist. T.Berga). Īpaši jāatzīmē 1996.gada izrakumos atsegtie apbedījumi ķieģeļu konstrukcijās, kā arī vīriešu kaps ar līdzdotām monētām — XIV gadsimta brakteātiem un spēļu kauliņu.

Samērā neliels ir iegūto senlietu skaits, galvenokārt ārpus kapu bedrēm uzietie savrupatradumi. Lielāko priekšmetu grupu veido apģērbu piederumi — āķi un cilpas tērpu saspraušanai, pogas, jostu sprādzes un apkalumi, saišu gali. Nelielā skaitā atrastas rotas — stikla krellītes, vienkārši bronzas gredzeni (riņķi), važiņas un ornamentētas riņķsaktas fragments. Atradumu vidū ir šujampiederumi — adatas un uzpirksteņi, kā arī tualetes piederums — neliela, no bronzas stieplītēm darināta ausu tīrāmā karotīte. Līdzās XIV — XVII gadsimta monētām kapos dažkārt atrasti arī skaitāmie žetoni.

Īpaši jāizceļ astoņi rakstāmirbuļi jeb stili, no kuriem divi atrasti kāda vīrieša kapā. Latvijā tas ir lielākais šo viduslaiku rakstāmrīku atradums vienā izrakumu vietā. Relatīvi lielo stilu skaitu varētu skaidrot ar kādreizējās Domskolas atrašanos izrakumu laukuma tuvumā un izglītības monopolu, kas viduslaiku Livonijā bija katoļu garīdzniecības rokās.

Doma pagalmā izrakumi veikti 1100 kvadrātmetru platībā, atsedzot 835 kapus. Noskaidrots, ka apbedīšana t.s. Zaļajā kapsētā notikusi gan klostera pastāvēšanas gados, gan pēc reformācijas. Izrakumos iegūtas liecības par XIII gadsimta mūra celtniecību, vēlākajos gadsimtos veiktajām pārbūvēm un aku izveidi.

Noslēgumā — par Doma pagalma jeb dārza rekonstrukcijas projekta izstrādi. Izrakumos nav atrastas viduslaiku pagalma bruģējuma paliekas, nav konstatētas arī krusta formā izveidotas ejas jeb celiņi, kas dažkārt minēti literatūrā. Iespējams, Zaļās kapsētas apbedījumus iezīmēja kapu kopiņas, tomēr apbedījumi netika kārtoti noteiktās rindās, tos nesedza arī kapu plāksnes kā baznīcas iekšienē. Domāju, ka loģiski būtu atjaunot to pagalmu plānojumu, kāds tika izveidots XIX gadsimta beigās. Tas iekļautos arī bijušās klostera ēku pseidogotisko fasāžu kontekstā un būtu uztverams kā autentisks sava laika piemineklis līdzīgi arhitekta K.Hāberlanda klasicisma stilā celtajai bijušās pilsētas bibliotēkas fasādei un Vecrīgas jūgendstila ēkām.

Arhitekti — par Melngalvju namu

Gunārs Jansons, arhitekts

Rīgas pilsētas līdzšinējā astoņsimt-gadīgajā mūža ritumā Jaunais, vēlākais Melngalvju, nams pastāvējis aptuveni 618 gadus.

Ēka radās un pastāvēja kā lieciniece dramatiskiem notikumiem pilsētas vēsturē. Kad Livonijas ordeņa ilggadīgā konfrontācija ar Rīgas pilsētu un arhibīskapu pārauga plaša apmēra karadarbībā, 1330.gada martā virsroku guva mestra Eberharda fon Monheima vadītais ordenis un pilsēta padevās uzvarētājam. Senā zobenbrāļu celtā pils Rīdzenes upes krastā bija cīņās smagi cietusi un kļuvusi nelietojama. Kā kompensāciju uzvarētāji pieprasīja jaunas pils celšanu, šoreiz stratēģiski izdevīgākā vietā — Daugavas krastā, lejpus pilsētai, bet ordeņa ļaužu izmitināšanai pils būves laikā — apmešanos ģilžu ēkās.

Lai gan pilsētas padošanās līgumā par to minēts netika, lielākā daļa vēstures pētnieku uzskata, ka minētās prasības tikušas īstenotas vēlāk. Vēsturnieks Roberts Malvess uzskatīja, ka tikai pēc 1330.gada aktuāls kļuvis jautājums par jauna nama celšanu no ģilžu ēkām izstumto namnieku, kā arī rātskungu sabiedriskās dzīves vajadzībām.

Vācbaltiešu vēsturnieks V.Neimanis atzīmējis, ka ordeņa jaunās pils celšana būs prasījusi no pilsētas daudz līdzekļu, materiālu un darbaspēka. Tāpēc gan Jaunajam namam, gan arī Rātsnama jaunbūvei bijuši raksturīgi pieticīgi izmēri un arhitektūras vienkāršība.

Jaunais nams tomēr bija samērā prāva celtne, orientēta līdzīgi atņemtajam Lielās ģildes namam, plāna divjomu risinājumā — kā ģilžu nami, un ar logu ailām, kas līdzīgas Lielās ģildes svētku zāles logiem.

Ēka atbilda citu Ziemeļeiropas pilsētu profāno celtņu ķieģeļu gotikas arhitektūrai. Aizmugures — pret Svaru ielu vērstās fasādes izveidojumu pilnībā noteica augstajā jumtā ietilpstošie stāvi — preču noliktavas ar savām kravas un gaismas lūkām. Vienu fasādes sānu aizņēma tornītis vītņu kāpnēm, kas bija pieejams kā no ielas, tā arī no iekštelpām. Zelmiņa trīsstūri bagātināja seklas smailloka nišas asimetriskā izvietojumā un apaļu nišu pāris vainagojošajā daļā ar apaļu vēdcaurumu pašā virsotnē.

Galvenā topošajam Rātslaukumam pievērstā fasāde bija veidota vērienīgāk. Augsta divpakāpju kulise ar platu vidējo daļu un šaurām sānu daļām pilnībā aizsedza jumta slīpnes, kuras pretskatā nojaust ļāva vienīgi bēniņu gaismas lūku kārtojums. Četras augstas smailloka nišas monumentālā izvietojumā piepildīja fasādes augstāko vidējo daļu, bet sānu daļās bija pa vienai zemākai nišai katrā.

Pašlaik ķieģeļu gotiku Rīgā pārstāv vairs vienīgi baznīcas, jo laicīgā rakstura sabiedriskās celtnes labākajā gadījumā saglabājušās fragmentāriā arī Lielās ģildes nams, kura XIX gadsimta jaunceltnē tika iekļauta gotiskā divjomu zāle, pēc attēliem spriežot, jau pastāvējis pārbūvētā veidā. Laika gaitā pārbūves mainīja arī Jaunā nama arhitektūru, taču var uzskatīt, ka gotiskā daļa nemainītā vai maz mainītā izskatā bija saglabājusies līdz pat XVI gadsimtam, tātad aptuveni divus gadsimtus.

Mākslas un arhitektūras stiliem mainoties, katrs turīgāks īpašnieks centās būt laikmetīgs un savu īpašumu pārveidoja atbilstoši valdošajai modei. Varam iztēloties, kā, vēlīnās renesanses vēsmām pāršalcot gotiskajai Eiropai, arī Rīgas Jaunā nama lietotāji XVI gadsimta beigās bija sarosījušies, lai monumentāli lakonisko gotisko celtni sāktu rotāt ar jaunās mākslas strāvas atnesto dekoru. Livonijā no dienvidiem ienākošās manierisma mākslas ietekme sakrita ar kontrreformācijas ideju īstenošanu, zemei nonākot katoliskās Polijas varā. Rīgā šīm tendencēm bija lemts piedzīvot spēcīgu Nīderlandes un Ziemeļvācijas ietekmi, kur arī stila izpausmes mērogi bija tieši proporcionāli gan ekonomiskajam, gan politiskajam stāvoklim.

Kā liecina izcili vērtīgais attēlu dokuments — Nikolaja Mollīna iespiestā Rīgas 1612.gada panorāma —, pilsētā var saskatīt vairākas manierisma liecības, taču galvenokārt ēku zelmiņos un to dekorā.

Par Jaunā nama manierisma dekora autoriem savā laikā izteikti vairāki minējumi. Vācbaltiešu mākslas vēsturnieks F.Šveinfurts 1925.gadā uzsvēris, ka zelmiņa dekors veidots ne vēlāk kā 1620.gadā un atzīmējis tā līdzību ar flandrieša Antonisa van Obergena 1603.gadā būvēto Dancigas (Gdaņskas) Arsenālu (Zbrojownia). Arī mākslas vēsturnieks Boriss Vipers dekora izveidi datēja ar 1620.gadu, tomēr visai bieži pieminētos Rīgā tolaik strādājošos nīderlandiešu meistarus brāļus Andrianu un Lambertu Jansenus uzskatīja tikai par darba izpildītājiem, turklāt izsakot varbūtību, ka dekora autors bijis kāds no Flandrijas meistara van Obergena skolniekiem, proti, Jans (Hans) Strakovskis, kas savā darbībā galvenokārt bijis saistīts ar Dancigu.

Vēlāk Boriss Vipers tomēr pievienojās uzskatam par brāļiem Janseniem kā dekora meistariem. Jau 1936.gadā tā uzskatījis arī P.Kampe, taču 1939.gadā viņš kā dekora autoru kopš 1610.gada min Bodekeru. Arī citi pētnieki min vai nu Jansenus, vai Bodekeru.

Līdz šim maz uzmanības veltīts jau J.K. Broces 1777.gada zīmējumā redzamajiem alegorisko figūru gleznojumiem fasādes smailloka nišās. Kopš XVI gadsimta vidus avoti gleznojumus min gan jaunceltajā Rātsnamā, gan Jaunajā namā. Iecienītais renesanses laika fasāžu rotāšanas paņēmiens — sgrafito — no Itālijas izplatījās, protams, arī ziemeļaustrumu virzienā un caur Poliju un Lietuvu sasniedza Kurzemes hercogistes pilis (piemēram, Bausku un Aizputi) un varēja greznot arī Rīgas Jaunā jeb Melngalvju nama fasādi.

Gadu gaitā Jaunā nama lietotāji centušies atbilstoši jaunākajiem mākslas virzieniem un laika garam savu iemīļoto mītni pārveidot. Ir pamats uzskatīt, ka jau XVII gadsimta beigās Melngalvju nama vārdu ieguvušā Jaunā nama lakoniskā, noteiktā gotiskās fasādes kontūra ieguva tās smalkās, ažūrās, atmosfērā it kā gaistošās aprises, kas manifestējās varenajā Sv.Jura vējrādītājā.

It kā sekojot gadsimtu tradīcijai, savu devumu atstāja arī historiscisma laikmets. XIX gadsimts dāvāja vairākas atraktīvas, taču ne visur pietiekami smalkjūtīgi lietotas dekora piedevas, kā arī kapitāla rakstura pārbūves kādreiz gotiskajā divjomu svētku zālē un citās telpās. Nama apjomu pārmainīja piebūves Daugavas un Rātslaukuma pusē. Tomēr tieši savā pēdējā laika izveidojumā Rīgas Rātslaukuma arhitektūra ar Melngalvju nama kompleksa apjomu un formu dažādību, impozanto Rātsnama celtni, klasicisma garā veidoto fona apbūvi ar ziemeļnieciski stāvajiem jumtiem un pāri visam dominējošo Pēterbaznīcas torni kļuva par Rīgas raksturīgāko pazīšanas zīmi, kā tas redzams zīmējumos, gleznās un neskaitāmos fotoattēlos.

Nedaudz jāpakavējas pie Melngalvju nama ilggadīgā “pārinieka”. Nama ziemeļu stūrim jau kopš XVI gadsimta otrās puses pieslēgusies neliela renesanses formās celta divstāvu ēka ar stāvu jumtu un vaļējas arkādes veidā risinātu pirmo stāvu. Tas ir t.s. Vecais Policijas un pilsētas galvenās sardzes nams, kurš, mainot īpašnieku, ticis nojaukts un 1821.gada attēlos parādās kā pieticīgā “visaugstākā” aprobēto pilsētas paraugfasāžu garā celta ēka, kas, atskaitot novietni un četrasu ailojumu, vairs nekādi nelīdzinās savai priekštecei. 1842.gadā ēku sāka izmantot vīndaris Švābe, bet 1889.gadā, pielāgojoties Melngalvju nama piebūvēm, arhitekts K.Felsko, saglabājot tikai pagrabu, uzcēla ēku no jauna, šoreiz par deviņdesmit grādiem mainot kopš XVI gadsimta nemainīgo kores līniju, pavēršot jaunās Nīderlandes manierisma garā iecerētās celtnes zelmini pret laukumu līdzīgi kā tā lielajam kaimiņam.

Pēc Melngalvju nama izdegšanas 1941.gadā drupas tika deļēji atraktas, savākti dekora fragmenti un izdarīti uzmērījumi. Taču pēc kara, 1948.gadā, kad pēc valdības rīkojuma drupas tika saspridzinātas, mūrgruži aizvākti vai izlīdzināti, nama vietā vēlāk ierīkoja skvēru. Pēc gandrīz 50 gadiem nebija vairs zināms, kā spridzināšanu pārcietuši nama pagrabi.

Jau 1993.gadā LZA Latvijas vēstures institūta sāktie arheoloģiskie izrakusi deva cerīgu secinājumu: pagrabu sienas pārsvarā palikušas neskartas. Turpmākie atsegumi atklāja vēl dažus fasādes dekora un dzelzs būvkalumu fragmentus, taču, galvenais, ļāva pēc ilgiem gadiem atkal dabā vērot gan pagraba telpisko uzbūvi, gan mūrmateriālu un mūrējuma struktūru. Radusies iespēja noteikt būvvietas kādreizējo reljefu un labi izprast pamatu un sienu mūrēšanas paņēmienus, kuri liecina arī par interesantu hidroizolācijas jautājumu risinājumu.

Pagraba plānojuma raksturīgākais elements ir vidējā kapitālsiena, kas mazliet asimetriski stiepjas visa pagraba garumā un ir liecība arī augšstāvu kādreizējam divjomu dalījumam. Šīs Daugavas pusē esošās sienas pagraba sākotnējā lieltelpa sadalīta ar divām šķērssienām trīs noliktavu telpās tā, lai katrai būtu atsevišķa ieeja no āra un pa logam. Dienvidaustrumu gala telpa turpretī sākotnēji bijusi saistīta tikai ar āru un pagraba šaurāko ziemeļaustrumu daļu, kur visos laikos pastāvējušas izmūrētas siltgaisa apkures iekārtas. Pagrabā satiksme ar virszemi bijusi organizēta pa sienās izmūrētām kāpnēm. Sākumā bijušas deviņas ieejas: gan no pusriņķu kāpnēm, gan mūra, gan koka vienlaidu kāpnēm, bez tam no visām četrām pusēm.

Izrakumu gaitā radās necerēta iespēja atkal skatīt arī zudušo augšstāvu sienu mūrējumu Svaru ielas puses zelmiņa fragmentos, kurus atsedza pusaizbirušajā gala telpā.

Daļā telpu bija labi saglabājusies sākotnējā kaļķakmens plākšņu grīda. RTU ķīmijas zinātnieku grupas veiktie pagrabā lietoto būvmateriālu izpētes rezultāti liecina, ka izmantotie kaļķakmeņi nav vietējas izcelsmes.

Nepārvērtējama nozīme ir nama vissenākajai daļai — pagrabstāvam. Tā ir jaunceļamās virszemes daļas arhitektūrvēsturiskā saikne ar oriģinālu un līdz ar to identitātes mērs.

Izpildot senatnē rakstīto sakramentālo vēlējumu, sagrautais Melngalvju nams tiks uzcelts no jauna, bet šajā jaunceltnē savu gandrīz septiņsimt gadu mūžu turpinās pagrabstāvs kā celtnes kopapjoma septītā daļa.

Ar Latvijas Zinātnes padomes atbalstu un ieinteresētību lappusi sagatavojusi Helēna Grīnberga, LZA preses sekretāre. Tajā izmantoti zinātniskās programmas “Letonika” ietvaros sagatavotie teksti. Foto: Ieva Novicka.