Viedoklis

Ekonomikas zinātne šodien. Fakti, problēmas, pārdomas

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātnes padomes Ekonomikas un juridisko zinātņu nozaru ekspertu komisijas priekšsēdētāja vietnieks, akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Sociālo zinātņu statuss sabiedrībā ir ļoti lielā mērā atkarīgs no objektu un procesu stāvokļa, ko šīs zinātnes pēta. Valstī ir plaši izplatīta noziedzība, grūti atzinību gūt juridisko zinātņu pārstāvjiem, kaut gan viņu uzdevums nav ķert noziedzniekus. Kad pārangļojas jau pakrievotā latviešu valoda, dažs labs vainu meklēs valodniekos, kaut gan viņu ir tūkstošreiz par maz, lai aizrādītu katram valodas lietotājam.

Līdzīgā situācijā atrodas ekonomikas zinātne. Ja valstī ir smaga saimnieciskā un sociālā krīze, pēc tam, kad ir kritizēti deputāti un ministri, skatu met arī uz zinātniekiem: kur bija un kur ir jūsu pamatotie priekšlikumi un ieteikumi? Arī šajā gadījumā zinātnieku iespējas nav lielas. Par avāriju nevar vainot augstas klases šoferi, ja viņš automašīnā sēdējis kā pasažieris. Tādēļ ir diezgan skumji, ja ekonomikas zinātnē neko daudz neizdarījušus cilvēkus politiskais vilnis ir iznesis varas virsotnēs un no saviem augstumiem viņi var mest akmeņus savas zinātnes un savas bijušās darbības virzienā. Tas ir morāles un godaprāta jautājums.

Šajā rakstā mēģināsim ieskicēt ekonomikas zinātnes iespējas un iespēju robežas, kā arī no sava redzes viedokļa pavērtēt šīs zinātnes situāciju Latvijā. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli, un autors vairākas tēzes atzīst par diskutējamām.

Apakšnozares

Zinātnes pētīšanas objektu, pētīšanas metodes un daļēji arī zinātnes iespējas raksturo šīs zinātnes apakšnozares un pētījumu virzieni. Latvijas Zinātnes padome zinātņu nozaru un apakšnozaru klasifikāciju vēl apspriež. Tādēļ pašreiz varam runāt tikai par ekonomikas zinātnes struktūru, kādu to redz nozares ekspertu komisija un kas atspoguļota attiecīgā projektā.

Ir paredzēts ekonomikas zinātni iedalīt 13–14 apakšnozarēs. Šāda klasifikācija ir mazāk vajadzīga pašai zinātnei, jo vērtīgākie pētījumi palaikam notiek ne vien uz zinātņu apakšnozaru, bet pat uz dažādu zinātņu robežām. Klasifikācija vairāk ir vajadzīga, organizējot atbilstošas studiju programmas un apakšprogrammas augstskolās.

Pēc mūsu domām, visas ekonomikas zinātnes apakšnozares var iedalīt trīs neoficiālās grupās.

A. Apakšnozares, kas nodarbojas ar ekonomikas pamatproblēmu noskaidrošanu, lielā mērā abstrahējoties no konkrētas valsts uz laika perioda īpatnībām. Šai grupai varētu pieskaitīt trīs apakšnozares: ekonomikas teoriju (kods 7.1.), makroekonomiku (7.3) un mikroekonomiku (7.4.).

7.1. Ekonomikas teorija pētī tautsaimniecības galvenās problēmas un likumsakarības, to vadīšanas un kontroles iespējas, cenšas noskaidrot, kā prognozēt sekas, ko var izraisīt vadāmi un nevadāmi saimnieciski un sociāli faktori. (Šeit un turpmāk apakšnozares raksturotas saīsināti, salīdzinot ar Ekonomikas nozares ekspertu komisijas projektu.)

7.3. Makroekonomika cenšas noskaidrot atsevišķu faktoru savstarpējo mijiedarbību, aplūkojot tos visus valsts mērogā; pētī brīvā tirgus un valsts varas regulējošo pasākumu mijiedarbību, ārējo faktoru (ārvalstu) ietekmi uz saimnieciskajiem procesiem valstī.

7.4. Mikroekonomika pētī ražošanas uzņēmumu un mājsaimniecību kā patērētāju vienību saskarsmi tirgū, cenu un cenu līdzsvara veidošanos.

Daži Latvijas ekonomisti pie mikroekonomikas pieskaita arī uzņēmējdarbību, resp., uzņēmuma vadīšanas teoriju. Spriežot pēc ārzemju mācību grāmatu satura, tās tomēr ir dažādas ekonomikas apakšnozares.

B. Apakšnozares, kas nodarbojas ar konkrētu problēmu risināšanu, savus pētījumus saistot ar noteiktu valsti (Latviju) noteiktā laika periodā.

7.2. Tautsaimniecība pētī valsts saimniecības struktūru un šīs struktūras optimizācijas iespējas. Cenšas pamatot prioritāras nozares, virzienus un problēmas, meklē to risinājumus. Pamato investīciju, subsīdiju, nodokļu un muitu politiku, privatizāciju un nacionalizāciju, tautsaimniecības attīstības variantus.

7.5. Finanses un kredīts izvērtē valsts finansu politiku, monetārās un fiskālās politikas izpausmes, veidus un realizēto pasākumu sekas. Pētī valsts budžeta politiku, banku darbību u.c.

7.6. Grāmatvedības un uzskaites teorija pētī saimnieciskās darbības procesu un rezultātu reģistrācijas problēmas, grāmatvedības darbu automatizāciju.

7.9. Tirgzinība (tirgvedība) pētī preču plūsmu veidus un to vienkāršošanas iespējas, preču izmaksu, cenu un piecenojumu veidošanos, izstrādā tirdzniecības noteikumu projektus, ierobežojumus un licencēšanu.

7.10. Sociālā ekonomika pētī iedzīvotāju ienākumu polarizāciju, reālo ienākumu līmeni pa sociālām grupām, bērnus, slimnieku un veco ļaužu nodrošināšanas problēmas, sociālo nodrošināšanu un sociālo apdrošināšanu, valsts un privātstruktūru lomu sociālo procesu veidošanā valstī.

7.11. Reģionālā ekonomika pētī ekonomikas īpatnības Latvijas novados, pilsētās, rajonos, mēģina noskaidrot un prognozēt reģionu attīstības īpatnības un pamatot reģionālās izlīdzināšanas nepieciešamību, pasākumus un sagaidāmo efektu.

7.12. Agrārā ekonomika nodarbojas ar lauksaimniecības, tās apakšnozaru un atsevišķu produkcijas veidu ekonomiku, saimniekošanas formām, specifisko subsīdiju, dotāciju, kredītu, nodokļu atlaižu u.c. vadības sviru pārmantošanas problēmām šajā saimniecības nozarē.

(Bez koda.) Uzņēmējdarbības teorija kā ekonomikas zinātnes apakšnozare līdz šim nav paredzēta, bet būtu lietderīgi apspriest tās nepieciešamību. Šai apakšnozarei būtu jāpētī uzņēmumu izveidošanas, personāla, finansu, materiālo resursu, tehniskās u.c. vadības problēmas, uzņēmumu saimnieciskās darbības novērtēšana un ar to saistītās problēmas, meklējot tipveida risinājumus.

C. Apakšnozares, kuras var raksturot kā analītisko ekonomiku. To uzdevums parasti nav dot tiešus tautsaimnieciskos ieteikumus (kaut gan tas nav izslēgts), bet nodrošināt ar zinātniski pamatotu informāciju citas ekonomikas zinātnes apakšnozares, kā arī izstrādāt jaunas pētīšanas metodes.

7.7. Statistika pētī problēmas, kas saistītas ar datu savākšanu par saimnieciskiem, sociāliem un citiem procesiem valstī, šo datu automatizētu izstrādi, izlases datu reprezentatīvuma novērtēšanu un pareizu interpretāciju.

7.8. Demogrāfija pētī problēmas, kas saistītas ar iedzīvotāju paaudžu nomaiņu: dzimstību, mirstību, stāšanos laulībā, migrācijas plūsmas. Pēdējā laikā šīs apakšnozares zinātnieki uzskata, ka demogrāfija iziet ārpus ekonomikas un tā jāuzskata par patstāvīgu zinātnes nozari.

7.13. Ekonometrija ir ekonomikas teorijas, statistikas un matemātikas robežzinātne. Tā pētī, kā, izmantojot statistikas datus, izteikt matemātiskā, skaitliskā formā likumsakarības, kuras jēdzieniskā formā ir formulējusi ekonomikas teorija, kā arī makroekonomika un mikroekonomika.

Klasiskā un neozinātne

Zinātniskā darba procesā, ja to saprot klasiskā izpratnē, var izšķirt vairākus raksturīgus posmus. Darbs sākas ar līdzšinējo zinātnes sasniegumu apzināšanu un pētījuma hipotēzes izvirzīšanu. Otrais posms ir hipotēzes pārbaudei nepieciešamo datu savākšana (dabas un tehniskās zinātnēs tos dod eksperiments). Trešais darba posms ir datu apstrāde, rezultātu ticamības izvērtēšana. Pētījums noslēdzas ar secinājumu formulēšanu par pētījuma sākumā izvirzīto hipotēzi.

Zinātniskā darba process klasiskā izpratnē lielākoties tiek realizēts analītiskās ekonomikas apakšnozarēs: statistikā, demogrāfijā, ekonometrijā.

Ekonomikas zinātnieki, kuri nodarbojas ar konkrētu valsts ekonomikas problēmu risināšanu (apakšnozaru B bloks), klasisko zinātnisko pētījumu procesu lieto tikai daļēji vai neizmanto to nemaz. Šo apakšnozaru produkcija bieži ir koncepcijas, likumprojekti, normatīvi, tarifi, metodikas utt., kas uzrakstītas kā ekspertu vērtējumi. Minētajos dokumentos nereti trūkst tādu zinātniskam darbam tradicionālu elementu kā literatūras apskats, atsauces uz avotiem, spriedumu un ieteikumu skaitliskais pamatojums u.c. Šādu zinātniskā darba procesu atšķirībā no iepriekšējā pagaidām nosauksim neitrālā vārdā par neozinātni. Neozinātnes darbus parasti gaida ministrijās un politisko partiju štābos vairāk nekā klasiskās zinātnes produkciju, ko parasti realizē kā zinātniskas publikācijas (monogrāfijas, raksti, ziņojumi konferencēs). Varētu pat pieņemt, ka neozinātnes darbi ir vajadzīgāki valstij un tādēļ prioritāri atbalstāmi.

Grūtības sākas, ja salīdzina šos darbus ar līdzīgām koncepcijām, likumprojektiem, normatīviem, tarifiem u.c. dokumentiem, ko izstrādā pašu ministriju ierēdņi, partiju vadītāji un viņu padomnieki. Bieži ir grūti atrast kādas būtiskas vai formālas pazīmes, kas šīs grupas zinātniskos darbus atšķirtu no valsts pārvaldes institūcijās izstrādātiem līdzīga satura dokumentiem. Vai nevar izveidoties situācija, ka tā vai cita zinātnieku grupa kļūst par kādas valsts institūcijas ārštata struktūrvienību un īstenībā izpilda šīs institūcijas darbu vai tā daļu? Ja turklāt to izdara uz zinātnei izdalīto līdzekļu rēķina, tad “oficiāla” atzinība ir nodrošināta.