Viedoklis

Ekonomikas zinātne šodien. Fakti, problēmas, pārdomas

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātnes padomes Ekonomikas un juridisko zinātņu nozaru ekspertu komisijas priekšsēdētāja vietnieks, akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Tādēļ, neuzskatot, ka visi pētījumi ekonomikā ir jāveic atbilstoši klasiskam zinātniskā darba procesam, tomēr vajadzētu izstrādāt kādus noteiktus būtiskus un formālus kritērijus, kā atšķirt zinātnisku darbu ekonomikā no valsts pārvaldes institūcijas izvērstas analīzes dokumenta, kas nepretendē, lai to pieskaitītu zinātnei (piemēram, LR Ekonomikas ministrijas ikgada ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību, Latvijas Bankas ziņojumi u.c.).

Autors nepretendē izstrādāt vajadzīgos kritērijus jau šajā rakstā. Tāds darbs jāveic kolektīvi, pakāpeniski, atklātu diskusiju rezultātā. Tomēr dažus sākumpunktus diskusijai mēģināsim iezīmēt.

1. Zinātniskam darbam ir jāsatur kāda faktoloģiska vai metodiska novitāte, salīdzinot ar iepriekš zināmo. Nepietiek izstrādāt datus par kārtējo periodu (gadu), izmantojot iepriekšējā gada (-u) apstrādes metodes un izdarīt secinājumus par izmaiņām.

2. Darbam jāsatur kādi netradicionāli secinājumi vai priekšlikumi. Valsts pārvaldes institūcijas, kas ir atkarīgas no valdošo partiju politikas, bieži savā darbā ir inertas. Līdz ar to ir raksturīgi, ka zinātniekiem iznāk darboties opozīcijā.

3. Zinātniskam darbam jānodrošina pētījuma pēctecība, kas formāli izpaužas literatūras apskatā un atsaucēs uz priekšgājējiem.

4. Zinātniskam darbam ir jābūt faktoloģiski pamatotam. Partijas un dažreiz arī ministrijas savus konceptuālos dokumentus var sastādīt vēlējumu un solījumu formā, bet labam zinātniskam darbam tas nav pieļaujams.

5. Zinātniskā darbā, kurš ieteic praktiskus risinājumus, vajadzētu būt alternatīvo risinājumu novērtējumam; kādi saimnieciski vai sociāli zaudējumi sagaidāmi, ja ieteikums netiks ņemts vērā.

Starptautiska vai nacionāla zinātne?

Latvijas zinātnieku lielāko daļu veido dabas un tehnisko zinātņu pārstāvji, īpaši ķīmiķi, fiziķi, biologi u.c. Tādēļ visās padomdevēju un lēmējinstitūcijās (Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Zinātnes padome, Zinātnieku savienība, Izglītības un zinātnes ministrija u.c.) gandrīz visi lēmumi un ieteikumi tiek pieņemti atbilstoši šo zinātņu nozaru specifikai, raksturam un īpatnībām. Sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvjiem savu zinātņu specifiku pierādīt ir ļoti grūti, bet, ja nonāk līdz balsošanai, — neiespējami.

Viens no jautājumiem, kurā dabas un sociāli humanitāro zinātņu pārstāvju viedokļi objektīvi atšķiras, ir — ciktāl zinātne ir starptautiska un vai tā var būt arī nacionāla?

Ir skaidrs, ka ķīmija ir starptautiska. Ja Latvijā sintezē kādu jaunu medikamentu, tad to pēc patenta var izdarīt arī ASV vai Japānā. Starptautiska nozīme ir arī kādai jaunpierādītai matemātiskai teorēmai. Balstoties uz šīm patiesībām, Latvijas zinātnieku vairākums starptautisko atzinību ir pasludinājis vai par vienīgo kritēriju zinātnisko darbu vērtēšanā, zinātnieku atestācijās, vēlēšanās u.c.

Taču tāpat ir skaidrs, ka Latvijas zinātniekiem un plašai sabiedrībai būs maza interese par sasniegumiem japāņu valodniecībā. Nevar gaidīt, lai japāņi vairāk interesētos par latviešu valodniecību. Diezgan līdzīgā situācijā atrodas vairums pētījumu par latviešu literatūru, Latvijas vēsturi, etnogrāfiju u.c. Šīs zinātnes ir pārsvarā (dažas — pilnīgi) nacionālas. Ja arī šo nozaru zinātniekiem izdodas kādus darbus publicēt nozīmīgos ārzemju žurnālos, viņu galvenais devums jāmeklē tepat Latvijā, un visās vēlēšanās, atestācijās u.c. pamatos jāvadās no Latvijā publicētajiem darbiem.

Vai ekonomika ir starptautiska vai nacionāla zinātne? Pēc autora domām, atbilde nav tik skaidra kā iepriekšminētajos gadījumos. Šķiet, ka ekonomiku kopumā nevarēs skaitīt ne par starptautisku, ne nacionālu zinātni, bet būs jāvērtē atševišķas apakšnozares vai pat konkrēti pētījumi.

Pārsvarā starptautisks raksturs varētu būt ekonomikas teorijai, makroekonomikai un mikroekonomikai, ko izdalījām klasifikācijas A blokā. Šajā novadā autoru ieteikumus un izstrādes vairāk var ietekmēt viņu sociālpolitiskā pārliecība nekā valsts, kurā strādā zinātnieks. Latvijā šādi pētījumi nav raksturīgi.

Ekonomikas apakšnozares, kas nodarbojas ar konkrētu tautsaimniecības problēmu risināšanu (B bloks), ir cieši saistītas ar konkrētu valsti un tās saimniecības īpatnībām. Tieši šīs īpatnības nereti ir pētījuma priekšmets. Vēl spilgtāk tas parādās valstīs, kas atrodas krīzes vai ekonomiskās pārejas apstākļos, kur ir vajadzīgi ļoti specifiski risinājumi. Piemēram, pētījums par pašreizējo agrārekonomikas stāvokli Latvijā starptautisko auditoriju varbūt var piesaistīt vienīgi ar savu eksotiskumu. Tā kā vairums Latvijas ekonomikas zinātnieku strādā tieši šajā blokā, ekonomikas zinātne Latvijā pārsvarā jāuzskata par nacionālu zinātni.

Analītiskās ekonomikas zinātnes (C bloks) varētu būt starptautiskas no pētījumos lietoto metožu viedokļa. Bet tās ir izteikti nacionālas pētījumu faktoloģiskajā daļā.

Akcentēt sociālo un humanitāro zinātņu nacionālo raksturu ir nepieciešams arī no praktiskā viedokļa. Ja kādam šo zinātņu pārstāvim vai zinātnieku grupai ir izdevies iekļauties starptautiskā projektā, viņi paši par sevi iegūst gandarījumu ar daudz izdevīgāko finansiālo situāciju un ir ieinteresēti starptautiskā sadarbībā bez vietējo institūciju spiediena.

Latvijas Zinātnes padomes ārkārtīgi ierobežotie līdzekļi būtu prioritāri jāizmanto to zinātņu nozaru un apakšnozaru atbalstīšanai, kuras sava rakstura dēļ nevar piesaistīt starptautisku ievērību, bet pēc nozaru ekspertu komisiju lēmuma ir vajadzīgas Latvijai.

Vērtējot atsevišķo zinātnieku devumu, publicētie darbi būtu jāvērtē pēc satura, nevis publicēšanas vietas, izdevuma un valodas.

Mūsu priekšteči

Latvijas ekonomikas zinātnei ir apmēram tikpat gara vēsture kā Latvijas valstij. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijā strādāja vismaz pāris desmitu tautsaimnieku, kuru darbus ar interesi varam lasīt arī šodien.

Kārļa Baloža (1864–1931) galvenais darbs “Nākotnes valsts” ar skaitliskiem aprēķiniem mēģina aptvert valsts tautsaimniecību kopumā. Tādēļ šo darbu var pieskaitīt pirmajiem pētījumiem par starpnozaru bilanci, nacionāliem kontiem, iekšzemes kopprodukta apriti u.c. K.Balodis nevairījās arī no aktuālās politikas jautājumiem, kas visspilgtāk parādās grāmatā “Latvijas saimniecība pie spējīgas un nespējīgas valdības”. Viņš sarakstījis mācību grāmatas tautsaimniecībā.

Marģers Skujenieks (1886–1941), valstsvīrs un statistiķis, ilgus gadus vadījis Valsts statistikas pārvaldi. Ne vien veicinājis daudzu plašu statistikas datu krājumu izdošanu, bet virkni no tiem sastādījis pats. Trīs izdevumus piedzīvoja M.Skujenieka darbs “Latvija. Zeme un iedzīvotāji”. Vēl jāatzīmē “Latvieši svešumā un citas tautas Latvijā”, “Latvijas statistikas atlass” u.c.

Eduards Balodis (1880–1951) savu zinātnisko darbu veltīja kooperācijas mācībai un kooperācijas vēsturei. Darbi: “Kooperācija”, “Latviešu sabiedriski — saimnieciskie veidojumi tautiskās atmodas laikmetā” u.c.

Alfreds Ceihners (1899–1987) mēģināja zinātniski sistematizēt Kārļa Ulmaņa saimniecisko politiku, īpaši izceļot tās mērķus (“Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika”). Sīki izpētījis 1940./1941.g. notikumu ietekmi uz Latvijas saimniecību (“Latvijas boļševizācija”), ko daudzi vēsturnieki, kas rakstījuši par šo periodu, ir palaiduši garām.

Jāatzīmē politiķa un diplomāta Miķeļa Valtera (1874–1968) plašā un interesantā grāmata “No sabrukuma uz plānveidotu saimniecību. Latvijas atjaunošanas problēmas. Latvijas nākotne”.

Par Pēteri Starcu un Albertu Zaltu jau rakstījām “Latvijas Vēstnesī” 1997.gada 24.aprīlī un 8.maijā.

Varētu vēl daudz rakstīt par Latvijas ekonomistu darbiem Latvijas pirmās neatkarības gados, bet tas nav šī raksta pamatuzdevums.

Nevar piekrist apgalvojumam, ka, Latvijai atrodoties PSRS sastāvā, Latvijas ekonomikas zinātnē būtu valdījusi pilnīga stagnācija. Sabiedrībā samērā plaši ir zināmi LZA korespondētājlocekļa Paula Dzērves (1918–1961) un vēlākā LZA goda locekļa Benjāmiņa Treija (dzim. 1914) darbi, kas piecdesmitajos gados mēģināja pamatot relatīvi patstāvīgu Latvijas ekonomiku un ieteica veidot to, piemērojoties vietējiem apstākļiem. Par to autori zaudēja ieņemamos amatus un cieta morāla rakstura represijas.

Šajās desmitgadēs tika veikti daudzi tehnoloģiski organizatoriska rakstura pētījumi, kuriem ir mazs sakars ar politiku.

Sešdesmitajos astoņdesmitajos gados izvērsās plašāki pētījumi par matemātisko metožu izmantošanu ekonomikā. Zinātniskās publikācijas Maskavas akadēmiskajos žurnālos nereti tulkoja un atkārtoti iespieda ASV u.c. valstīs. Bet tas jau ir šī raksta autora laiks un tā objektīvs vērtējums jāatstāj nākamai zinātnieku paaudzei.

Šodien

1996.gadā ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu ekonomikas zinātnē tika veikti 20 projekti un 3 programmu pētījumi. Bez tam atklāta konkursa kārtībā pēc pētījumu rezultātu izvērtēšanas tika finansēti vēl 14 darbi. Kopējais zinātnieku un speciālistu skaits, kuri bija iesaistīti ekonomikas nozares pētījumos, bija ap 60, no tiem 7 habilitētie ekonomikas doktori, 37 ekonomikas doktori. Lielākais pētījumu skaits koncentrējās LZA Ekonomikas institūtā, Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtā un Latvijas Statistikas institūtā. Gandrīz trešdaļa ekonomikas zinātnieku veica pedagoģisko darbu Latvijas augstskolās (“LZP Ekonomikas un juridiskās zinātnes galvenie pētījumu virzieni 1994. — 1996.g.”, 5.lpp.).

Vērtējot 1997.gadā Latvijas Zinātnes padomes finansētās programmas un projektus, jāatzīmē, ka, pēc mūsu domām, vispārekonomisku tēmu nav (A bloks, skat. iepriekš). Lielākā daļa tēmu saistās ar Latvijas tautsaimniecības vai kādas tās nozares attīstības problēmām (B bloks).

Sakarā ar gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu nozīmīgus rezultātus sola “Reģionālās attīstības pasākumu izstrādāšana Latvijā” (B.Rivža), “Latvijas administratīvo teritoriju tautsaimniecības attīstības iespējas un tās ietekmējošie faktori” (R.Karnīte u.c.).

Liela tautsaimnieciska nozīme ir A.Sproģa vadītajai tēmai “Latvijas Republikas nodokļu un subsīdiju sistēma tautsaimniecības attīstībai atbilstoši Eiropas Savienības statusam”. Nesen par šo tēmu notika zinātnisks seminārs, kura ziņojumi bija publicēti “LV” 1997.gada 2. un 4.jūlijā.

Vairākas tēmas ir veltītas Latvijas lauksaimniecībai: “Agrārās nozares valsts pārvaldes, ražotāju pašpārvaldes, kooperācijas un lauku reģionu ekonomiskās attīstības vadīšanas problēmas” (A.Bondars u.c.), “Videi draudzīgas lauksaimniecības un pārtikas politikas izstrādāšana” (V.Pirksts u.c.), “Latvijas lauksaimniecības konkurētspēja, tās dažādie aspekti” (R.Šņuka). Ne vien lauksaimniecībā, bet arī citās nozarēs būtu strauji jāattīsta kooperācija. To veicinās tēma “Kooperētās uzņēmējdarbības veicināšana Latvijā” (F.Eisaka, A.Bondars u.c.).

Tiek pētītas arī citu tautas saimniecības nozaru problēmas, piem., “Latvijas rūpniecība Eiropas Savienības ekonomiskajā vidē” (P.Guļāns).

Analītisko ekonomiku pārstāv Latvijas Statistikas institūts ar kompleksu projektu “Statistiskās informācijas pilnveidošana atbilstoši starptautiskiem standartiem” (E.Vanags, I.Vanags u.c.). Turklāt šajā grupā var ieskaitīt I.Ciemiņas vadīto tēmu “Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeņa stratificīta analīze, izmantojot statistikas un ekonometrijas metodes”. Šī raksta autors kā abu minēto tēmu vadošais pētnieks jau vairākkārt ir iepazīstinājis “LV” lasītājus ar gūtajiem rezultātiem. Interesi rada P.Eglītes vadītā tēma “Latvijas darba potenciāla paredzamās pārmaiņas XXI gadsimta sākumā”.

Latvijas zinātnieki ekonomisti piedalās arī vairāku starpnozaru nacionālo programmu izpildē. “LV” lasītājiem savā laikā tika sniegts plašs pārskats par programmas “Latvijas iedzīvotāji un tautas veselība” demogrāfisko daļu (P.Zvidriņš, 1996.gada 23.oktobrī — 1.novembrī).

Plašs pārskats par zinātnieku ekonomisko veikumu ir atrodams jau minētajā krājumā “LZP Ekonomikas un juridiskās zinātnes galvenie pētījumu virzieni 1994. — 1996.g.”, R.: 1997. — 147 lpp. (sastādītājs A.Sproģis).

Ko finansēt prioritāri?

Latvijas Zinātnes padomes Ekonomikas un juridisko zinātņu nozaru ekspertu komisija rūpīgi apspriež visus zinātnieku pieteikumus, pieaicinot ekspertus no malas, novērtējot pieteikumus ar ballēm, ekspertiem balsojot u.c. Līdz šim noraidīto pieteikumu nav daudz, taču gandrīz neviens projekta pieteicējs līdzekļu trūkuma dēļ nav saņēmis prasīto summu. Dažkārt rodas jautājums — vai vispār var izpildīt pieteikto ieceri, ja piešķir, teiksim, pusi no tāmē aprēķinātās summas? Zinātnieku grupas parasti uzsāk vai turpina pieteiktos pētījumus, taču pēc sašaurinātas programmas, par ko informē nozares ekspertu komisiju.

Lai sekotu pētījumu rezultātiem, nozares ekspertu komisija veido speciālu bibliotēku, kurā uzkrāj visus pēdējos gados publicētos un citādi realizētos zinātniskos darbus, kas veikti par Latvijas Zinātnes padomes piešķirtajiem līdzekļiem. Tomēr dažkārt pieteikto projektu un gatavo darbu novērtēšanu apgrūtina vispāratzītu mērķu un kritēriju trūkums. Kā jau bija minēts iepriekš, ekonomikā un citās nacionālajās zinātnēs nav lietojami tie kritēriji, kurus piedāvā dabas un tehnisko zinātņu pārstāvji. Pēc šī raksta autora domām, veidojot vērtēšanas kritērijus, vajadzētu ņemt vērā šādus apsvērumus.

1. Pētījuma objekts. Prioritāri vajadzētu finansēt tos pieteikumus un darbus, kuri vajadzīgi Latvijas valstij kopumā un kuriem maz cerību atrast citu finansējumu. Starptautiski nozīmīgām tēmām vajadzētu meklēt starptautisku finansējumu. Arī tēmas, kuru izpēte vajadzīga privātstruktūrām (bankām, biržām u.c.), vajadzētu finansēt šīm struktūrām, kuras turklāt ir bagātākas nekā Latvijas Zinātnes padome. Šī apsvēruma dēļ konkursa apstākļos nozares ekspertu komisija nesen noraidīja kādas doktorandes pieteikumu “Latvijas vērtspapīru tirgus un attīstības perspektīvas”.

2. Pētījuma process. Grūti dot priekšroku iepriekšminētajam klasiskajam vai neozinātnes procesam. Pēc mūsu domām, darba izpildes gaitā fundamentālākus un pārliecinošākus rezultātus sola klasiskā pieeja, taču rezultātu izvērtēšanas stadijā tos vajadzētu izmantot aktuālu valsts tautsaimniecības problēmu risināšanai (abu procesu sintēze).

Par zinātnisku grūti uzskatīt tādu darbu, kurā autors vienīgi izsaka (deklarē) savu viedokli un pārliecību, kaut arī viņš būtu cienījams eksperts savā zinātnes apakšnozarē. Tāds darba izklāsta stils jārezervē politisko partiju programmām.

3. Pētījuma metodes. Dažos ekonomikas pētījumos joprojām dominē iepriekšējās desmitgadēs asprātīgi nosauktā “normatīvi konstruktīvā metode”, ko lietoja tad, kad citas pētīšanas metodes nevarēja uzrādīt. Tādēļ katrā ekonomikas zinātniskā pētījumā vajadzētu censties veikt oriģinālu statistisko vai normatīvo datu apstrādi, plašāk izmantojot ekonometrijas un optimālās programmēšanas, kā arī citas matemātiskās metodes.

Dažkārt ekonomisti, tāpat kā sociologi, organizē speciālus izlasveida statistiskus novērojumus un aptaujas. No vienas puses, tas ir apsveicami, bet, no otras, izmaksā ļoti dārgi. Tādēļ pirms šādu novērojumu organizēšanas vajadzētu rūpīgi apzināt, vai līdzīgi dati jau nav kādā esošā datu bāzē. Valsts statistikas komitejā un citās organizācijās ir savāktas plašas datu bāzes, kuras iespējams izstrādāt jaunos un jaunos skatījumos, gūstot padziļinātu ieskatu pētījuma objektu un procesu būtībā un izdarīt jaunus secinājumus. Izmantojot datortehniku, esošo datu bāzu atkārtota apstrāde pēc citas oriģinālas programmas ir samērā lēta.

4. Zinātniskais nodrošinājums. Visai vilinošiem pieteikumiem reāls segums būs tikai tad, ja izpildītāji būs pieredzes bagāti zinātnieki un viņiem būs iestrādes par iecerēto projektu. Zinātnisks projekts nerodas tukšā vietā. Katrs zinātnieks, strādādams pie iepriekšējā projekta, jau domā par nākamo. Tādēļ, vērtējot projekta zinātnisko nodrošinājumu, vajadzētu ņemt vērā ne vien pieteicēju zinātniskos grādus un nosaukumus, bet arī iestrādes priekšrezultātu publikāciju veidā. Jaunu, oriģinālu ideju pieteikumiem, ko zinātnē vispār vērtē ļoti augstu, ekonomikas zinātnē tomēr vajadzētu būt kaut nedaudz izstrādātiem un pārbaudītiem, pirms tie kļūst par valsts finansētu projektu saturu. Šādiem darbiem gan morālu, gan materiālu atzinību varētu sniegt prēmijas aizklātos zinātnisko darbu konkursos, pēc tam iekļaujot šos darbus kārtējos projektos.

Personība un kolektīvs

Zinātniskais darbs pamatos ir dziļi individuāls, jo tas ir radošs darbs. Tajā pašā laikā vidēji lielu projektu rezultāti, nerunājot nemaz par lieliem un visa zinātniskās pētniecības institūta darba rezultātiem, ir atkarīgi no kolektīva darba. Nav izdevīgi, ja radošajā zinātnieku kolektīvā visi ir universāli viduvēji speciālisti visās lietās. Daudz izdevīgāk, ja katrs ir liels speciālists kādā šaurā projektam vajadzīgā zinātnes apakšnozares apakšnozarē un ja ir nodrošināta šāda kolektīva radoša, neformāla sadarbība.

Tādēļ nav īsti pārliecinoša zinātnieku vērtēšana pēc daudzskalu kritērijiem (20—30 prasības): jāzina svešvalodas, jāprot lietot datoru, jāstažējas ārzemēs, jāpiedalās konferencēs utt., citiem vārdiem — jābūt universālam.

Piemēram, par datoriem. Projektam neko daudz nedos, ja visi četri kolektīva zinātnieki pratīs lietot datoru kā modernu rakstāmmašīnu. Darbs būs daudz efektīvāks, ja viens pratīs darbu ar datoru augstā līmenī (citi var neprast nemaz), otrs — pētījuma objekta, piemēram, kādas tautsaimniecības nozares, specifiskās problēmas, trešais — modernās pētīšanas metodes, ceturtais būs labs referents un publicists, kurš spēj zinātniski kvalitatīvi noformēt un pasniegt pētījuma rezultātus.

Zinātnei mazāk vajadzīgs zināšanu plašums. Izšķirīgs ir to dziļums, īpaši strādājot zinātniskā kolektīvā. Atbilstoši šai atziņai vajadzētu veidot zinātnieku vērtēšanas kritērijus. Lietojot daudzskalu kritērijus, jāpieļauj plaša samaināmība: ļoti augsts vērtējums vienā pozīcijā atsver vairākus zemus vērtējumus citās pozīcijās.

Cerība

Ārkārtīgi mazā finansējuma dēļ Latvijas zinātne pārdzīvo smagas grūtības. Par to jau daudz runāts un rakstīts presē. Daudzi zinātnieki, īpaši ekonomisti, gribēdami vairāk nopelnīt, ir aizgājuši vai nu ierēdņu darbā vai nu kļuvuši uzņēmēji. Palikuši tikai zinātnei visuzticīgākie, taču arī tie ir spiesti vienlaikus strādāt vairākos projektos un mācību iestādēs. Zinātne, tāpat kā liela daļa sabiedrības, ir spiesta, ja tā var teikt, strādāt izdzīvošanas režīmā.

Taču būsim optimisti. Ja uzlabosies stāvoklis valstī kopumā, uzlabosies arī zinātne. Zinātnieki varēs strādāt, izmantojot labāku nodrošinājumu un efektīvāk.

Uztrauc dažādu nezinātnisku valsts institūciju “rūpes” par zinātni brīvprātīgi uzspiestu reformu veidā, piemēram, par zinātniskās pētniecības institūtu integrēšanu augstskolās, par zinātnieku vecuma cenza ieviešanu u.c. direktīvi lēmumi.

Autors, tāpat kā visi Latvijas pilsoņi, ir piedalījies dažādās vēlēšanās: pseidodemokrātiskās, pusdemokrātiskās un īsti demokrātiskās. Par īsti demokrātiskām uzskatu Latvijas Zinātnes padomes ekspertu vēlēšanas. Visi attiecīgās nozares zinātnieki principā balsoja par visiem, jo kandidātus drīkstēja ne vien izvirzīt, bet varēja pieteikties arī paši. Citas tik demokrātiskas vēlēšanas nezinu. Vēlēšanas noskaidroja ne vien plašam zinātnieku kolektīvam visuzticamākos ekspertus, bet vienlaikus bija arī zinātnieku personiskās autoritātes indikators.

Pēdējās 1996.gada 2. — 6.decembra vēlēšanās, aizklāti balsojot 91 graduētam ekonomikas doktoram, visaugstākais balsu skaits, ko savāca ievēlētie eksperti, bija 65, vismazākais, ko savāca neievēlētie, — 11.

Šo izziņu sniedzu tādēļ, ka ir nepieciešams saglabāt un varbūt paplašināt visdemokrātiskākos apstākļos ievēlētās ekspertu komisijas un Latvijas Zinātnes padomes tiesības lemt par zinātnes nozares un visas zinātnes nākotni. Un tas ir jāuzsver tādēļ, ka ir jau bijuši signāli, ka daži ministriju ierēdņi mēģinājuši kompetentāk spriest par zinātni nekā paši zinātnieki un iecerējuši Latvijas Zinātnes padomes tiesības sašaurināt.

Cerēsim, ka zinātniekiem pietiks spēka ne vien veikt pētījumus, bet arī aizstāvēt savas demokrātiski iegūtās tiesības, ja arī tās ir nelielas.