Par Dobeles zinātnieku piedāvājumiem privāto dārzu īpašniekiem

Piedāvājot manam un tavam, mūsu un jūsu dārzam

Edīte Kaufmane

Ik gads Dobeles dārzos nāk ar jaunumiem. Kā neprātīgi šopavasar ziedēja Pētera Upīša ceriņi. Jā, tie paši, pēc kuru stādiem jau liels pieprasījums arī Vācijā, Zviedrijā. Ceriņi, bez kuriem nav iedomājama neviena kārtīga saimnieka sēta. Un tagad ikvienu atbraucēju sagaida jaunais parks. Tajā — visi selekcionāra lolotie ceriņi, iemīļotās puķes — lilijas. Priecē augļkopju veikums — ierīkoti jauni augļu koku stādījumi. Līdz ar to Dobeles dārzi pa-plašinājušies par 3,2 hektāriem. Jauns pavērsiens zinātnes saimniecības dzīvē sākās tieši pēc privatizācijas.

Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijas direktore, Dr. biol. Edīte Kaufmane :

— Mums tāds privatizācijas ceļš kā citām saimniecībām nekādā gadījumā nederēja. Sākotnēji bijām saistīti ar visu lielo Dobeles Augļkopības izmēģinājumu saimniecību, kas bija apmēram 3000 hektāru liela. Mūsu Augļkopības laboratorija bija tikai maza šīs saimniecības daļiņa. Un kaut gan galvenā darbība bija saistīta ar augļkopību, mūsu pētniecības nodaļa faktiski tika uzskatīta par kavēkli pašai saimniecībai. Līdz ar to visas lauku apstrādes vienmēr tika nokavētas, tehniku dabūjām, kad tā palika pāri. Mēs nevarējām paši plānot ne savus darbus, ne arī savus ieņēmumus un izdevumus, jo viss gāja kopējā katlā.

Privatizācijas ieguvums

Kopš 1995. gada strādājam atsevišķi. Kad mēs pirms diviem gadiem atdalījāmies, nebija izpirktas zemes. Mūsu vienīgais pareizais ceļš bija šis — neliela valsts saimniecība, kas tobrīd aizņēma 43 hektārus, bet tagad, kad vienu daļu esam spiesti atdot īpašniekiem, palikuši aptuveni 30 hektāri. Noteikti zemes ir par maz, un mēs nomājam papildu platības. Tā kā tur ir cita tipa augsne — vieglāka, tad stādām tādas kultūras, kas neaug smagā mālā.

Esam sapratuši, ka tas ir pareizais ceļš. Pirmais gads bija ļoti smags, jo visas ēkas bija briesmīgi nolaistas, nebija kurināts 4-5 gadus, sienas un grīdas daudzviet bija izpuvušas. Ļoti daudz līdzekļu vajadzēja, lai visu savestu kārtībā, atjaunotu apkuri. Vajadzēja nomainīt sienas un grīdas. Bija grūti, bet mēs rēķinājām, cik naudas mēs saņemam, cik izlietojam, ko varam atļauties, ko nevaram. Tieši tā mēs izdzīvojām. Pirmo gadu pabeidzām bez parādiem.

Jāatzīst, ka papildus tiem līdzekļiem, ko saņēmām no budžeta, laimējās ar sponsoriem. Liels finansiāls atbalsts bija no “Ventspils naftas”. Būtībā tas bija mūsu zinātnieces Māras Skrīveles nopelns, ieinteresējot intensīvo dārzu veidošanā. Izdevās rast kontaktu, un ventspilnieki bija ar mieru ieguldīt investīcijas. Līdz ar to mēs varējām atļauties nopirkt datorus, dārza apstrādes tehniku. Iegādājāmies jaunu miglotāju. Šogad praksē pārliecinājāmies, cik liela nozīme ir, ja viss laikā nomiglots — tad arī ražai cita kvalitāte. Nopirkām arī jaunu arklu un vēl šo to no tehnikas, kas bija ļoti nepieciešams.

Kāds tad ir mūsu finansējums? Visu laiku mums bija viens Zinātnes padomes finansēts grants — augļu koku un ogulāju selekcija. Tā ietvaros mēs strādājām. Tad saņēmām no Zemkopības ministrijas subsīdijas un arī pasūtījumu projektus, dabūjām naudu par genofonda saglabāšanu. Tie visi ir valsts līdzekļi. Aptuveni 25 procenti ir mūsu realizācijas ieņēmumi, ko devusi mūsu kokaudzētava ar stādāmo materiālu, kā arī augļu pārdošana. Mūsu dārzi ir jauni, ražas nelielas, līdz ar to nekādi prāvie ienākumi nevar būt, un liela daļa no šiem līdzekļiem paredzēta zinātnei, pētījumiem. Veicam ķīmiskās analīzes, saldējam augļus, pamazām mēģinām ražot dažādus pārstrādes produktus. Visu to darām mājas apstākļos, laboratorijā.

Ar šo gadu īstenojam nacionālo programmu “Konkurētspējīgas un rentablas dārzkopības sistēmas izstrāde un realizācija”. Procentuāli mēs saņēmām ļoti maz, bet tā ir nauda, kas sekmēs daudzus pasākumus. Šeit sadarbojas deviņas iestādes, no kurām līdzekļu trūkuma dēļ tiek finansētas septiņas. Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacija ir šīs programmas koordinatore, bet Māra Skrīvele — vadītāja. Sadarbojamies ar Ūdenssaimniecības un meliorācijas institūtu. Kopā ar viņiem esam izveidojuši izmēģinājuma apūdeņošanas sistēmu avenēm, upenēm, zemenēm, pundurābelēm. Nākamgad tāda būs plūmēm un saldajiem ķiršiem. Gribam piesaistīt šim darbam vienu maģistrantu un vienu doktorantu. Laistīšanas sistēmas darbību regulējam ar datoru. Arī tas ir jaunums, ko vēlamies parādīt zemniekiem, un ļoti ceru, ka viņi brauks pie mums mācīties. Otrs sadarbības virziens ir pārstrāde, un šeit mūsu partnere ir LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāte. Mēs gan sadarbojāmies arī agrāk, bet neteiksim, ka veiksmīgi. Ceru, ka turpmāk būs labāk.

Vēl viens papildu finansējums, kas mums piešķirts šogad, ir valsts investīcijas. Saņēmām 30 tūkstošus latu eksperimentālā pārstrādes ceha izveidei. Esam iekārtojuši jaunas saldētavas. Mums ir viena dziļā saldētava, kurā var atdzesēt un uzglabāt produkciju -28°C. Izmēģinām visādus pārstrādes veidus. Zemenes nerealizējām nemaz, visas likām saldētavās. Esam jau panākuši vienošanos par to nodošanu konditorejas fabrikām ziemā. Tad to cena būs daudz augstāka nekā tagad. Principā mēģinām visas ogas pārstrādāt dažādos, arī tradicionālajos veidos. Kā var izmantot ogas pēc saldēšanas? Piemēram, pērn mēģinājām sasaldēt zemeņu biezeni ar cukuru.To nevar salīdzināt ar saldētām ogām, jo ir brīnišķīgs un uzreiz lietojams. Visas ogas pārbaudām atsevišķi pa šķirnēm. Šie saldēšanas izmēģinājumi ir ļoti vajadzīgi. Piemēram, ar cidonijām Latvijā cieta neveiksmi un galvenokārt tāpēc, ka nebija atrisināta pārstrādes problēma. Valstī arvien palielinās pārstrādes cehu skaits, tie veidojas un attīstās, piemēram, Pūres cehs, SIA “Solis” Saldus rajonā. Mēs varētu būt tie, kas dotu šo ierosmi — ražot tādu vai citādu produktu. Mēģinām gan aprikozes, gan cidonijas jaukt kopā ar citiem augļiem un ar ogām.

Saldētavas ir pirmais solis. Drīz ienāks naudas lielākā daļa, tad sāksim remontēt ceha telpu. Zviedrijas Dārzkopības institūts Balsgardā, ar ko mēs sadarbojamies, piedāvā iespēju iegādāties divas vai trīs pārstrādes iekārtas, t.i., smalcinātāju, šķēlēs griezēju un sulu spiedi vienā agregātā. Ar tādu var sagatavot visus cietos augļus — ābolus, bumbierus, cidonijas. Zviedri ļoti mums nāk pretī. Tā ir tāda neliela eksperimentālā rūpnīca, tāpēc tai nepieciešama reklāma. Līdz ar to viņi dod 50 procentu atlaidi. Latvijai šādu iekārtu vēl nav, tāpēc sadarbība ir izdevīga.

Vēl viens finansējums mums ir no Izglītības un zinātnes ministrijas, tā dēvētie tirgus pieprasītie pētījumi “Augļaugu šķirņu akreditācijas laboratorijas sagatavošana”. Kad šķirnes tiek sagatavotas nodošanai, mums vairs nav jāmaksā ļoti lielās naudas summas simtos un pat tūkstošos, lai tās nosūtītu pārbaudei Anglijā, Vācijā, Francijā vai kur citur. Tagad mēs paši Latvijā varam savas šķirnes pārbaudīt un noteikt, vai tās patiešām ir jaunas. Sākumā gan šaubījāmies, vai tas ir iespējams, taču skandināvu kolēģi apgalvoja, ka esot, jo nav runa par ražošanas rādītājiem, bet par šķirņu salīdzināšanu.

Šogad finansējums lauksaimniecības zinātnei, salīdzinot ar citiem gadiem, ir labāks. Tik daudz no valsts papildus mēs vēl nebijām saņēmuši. Arī, piemēram, Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacija, kas šogad kļuva patstāvīga, saņēma vairāk nekā 100 tūkstošus latu, lai uzbūvētu eksperimentālās kaltes. Domāju, ka tas ir vispareizākais ceļš. Mazās zinātnes saimniecības nodalās, valsts tās var pabalstīt, var izpirkt zemes. Arī mēs lielāko daļu zemju tagad esam izpirkuši. Mūsu stacija atrodas Dobeles tuvumā, uz īpašnieku zemes. Summa, ko izlietojām izpērkot zemi no īpašniekiem, ir salīdzinoši maza. Bet ko mēs iesāktu, ja būtu jāsaglabā 1000 hektāru, kas taču valstij nav vajadzīgs? Ir palikuši divi zemes gabali, kurus mēs mainām, lai saimniecība būtu kompakta. Mazliet vairāk par desmit hektāriem zemes mums jāatdod īpašniekam, bet tur atrodas Pētera Upīša lazdu dārzs. To pamazām nāksies likvidēt. Saimnieks ir ar mieru, ka mēs zemi palēnām atbrīvojam, iepriekš savairojot stādāmo materiālu. Lazdas ļoti grūti vairojas, un šajā darbā mums palīdz Salaspils botāniskais dārzs, kam ir izstrādāta metodika.

Bet ir jāatceras, ka paši pilnīgi bez valsts atbalsta mēs izdzīvot nevaram. Vismaz šajā situācijā ne. Mums nav ne tehnikas novietnes, ne kārtīgas siltumnīcas, visa materiāli tehniskā bāze ir ļoti nepietiekama. Kad bija konkurss, prasījām vienu siltumnīcas projektu. Dabūjām piekto daļu finansējuma, kas pieteik tikai projektam. Šī būtu vieta, kur varētu uzcelt vismaz vienu modernu siltumnīcu, kādas nav nekur citur Latvijā, — no plastmasas, ar divkāršu segumu un regulējamu temperatūru. Investīcijas ir ļoti vajadzīgas.

— Tātad grūtākais posms ir pārvarēts, optimālais risinājums atrasts?

— Katram laikam nāk līdzi savas grūtības. Tagad jārisina integrācijas problēmas. Sāksies viss no gala. Bezcerība it kā būtu pārvarēta. Mēs jūtam, ka saimniecība iet uz augšu. Ļoti daudz dod kopīgā selekcijas programma ar Zviedrijas Dārzkopības institūtu, jo, dalot darbu uz pusēm, tiek ietaupīti līdzekļi. Jebkuras kultūras selekciju veicam divās vietās, materiālu dalām uz pusēm, pārbaudām abās valstīs. Tiek izdalīti labākie, no kuriem veidojas šķirne, — mūsu kopīga šķirne. Pasaulē šī metode ir ļoti populāra. Tiek veidoti arī jauni projekti — šogad tika apstiprināts genofonda izpētes projekts. Mēs sākām ar kauliņkokiem. Šogad es pati strādāšu ar plūmēm. Pēc tam mēģināsim ar ābelēm, tad ar ogulājiem utt.

Vērtīga ir iespēja aizbraukt pie kolēģiem ārvalstīs. Nesen bijām Norvēģijā, tā ir bagāta zeme. Piemēram, pirms pieciem gadiem valsts augļkopībai piešķīra 99 procentus nepieciešamo līdzekļu. Viņi varēja nodarboties ar jebkuru tēmu selekcijā. Tagad norvēģi no valsts saņem vairs tikai 35 — 45 procentus nepieciešamās summas, pārējā jāmeklē ar projektu palīdzību. Balsgardā, Zviedrijā, ir tieši tas pats. Viņiem palikuši vairs tikai 25 procenti valsts subsīdiju. Tur, protams, ir citādi nekā pie mums, jo ieinteresētību izrāda rūpnīcas un bagāti fermeri, kuri var daudz ko finansēt. Bet mums jādomā un jāmeklē arī pašiem.

Pašreizējā situācijā valstij gan ir jāfinansē augļkopība, genofonda saglabāšana, jo nav nevienas iestādes, kas būtu gatava to darīt. Bet izvērst tik plašu ražošanu, lai paši varētu visu uzturēt, vēl nevaram, tad neatliktu laika nodarboties ar zinātni.

Tomēr ir ļoti stingri jāseko valsts finansējuma sadalei. Vai tā paredzēta zinātniskam darbam un vai tiešām ir vajadzīga. Lai nebūtu tā, ka zinātnieks dara, kas viņam patīk. Ja dara sava prieka pēc, tad nevajag valsts finansējumu, tas jāatrod pašam. Un tieši tā ir Zviedrijā. Ja zinātnieks spēj noslēgt līgumu ar firmu par pētījuma finansējumu, tad viņš strādā. Ja valsts ir ieinteresēta, tad tā finansē. Pašlaik tiek finansētas divas programmas – zemeņu un ābeļu selekcija. Pārējām programmām — smiltsērkšķu, rožu, henomeļu selekcijai — zinātnieki meklē finansējumu, ieinteresējot dažādas firmas.

Valsts atbalstītās programmas

— Kādas programmas noteikti vajadzētu finansēt valstij?

— Selekcijas darbu. 1992. gadā dārzkopības speciālisti un zinātnieki nolēma, ka selekcija jāveic augļaugiem — ābelēm, saldajiem ķiršiem, henomelēm, upenēm un avenēm. Tas nav viss, bet tie ir primārie virzieni, kuros jāstrādā. Selekcijai tik mazā valstī kā Latvija ir jābūt koncentrētai vienā vietā Un tā ir Dobele. Pūrei pārsvarā vajadzētu darboties ar agrotehniku. Tā tas ir gandrīz visur — arī Zviedrijā un Norvēģijā. Tīrās ražošanas pārbaudes būtu jāveic pie zemniekiem. Mums ir ļoti daudz labu zemnieku, bijušie zinātnieki, arī dārzkopji, kas jau paspējuši izbraukāt ārzemes un izstudēt attiecīgu literatūru un reizēm ir gudrāki par vienu otru zinātnieku. Tā ietaupītos valsts nauda. Šos līdzekļus varētu sadalīt un atvēlēt tīri zinātniskajam darbam. Selekcijas materiāls nekad nedod tādus ienākumus kā ražojošs dārzs. Ar to ir vienmēr jārēķinās. Otra problēma ir genofonds. Pērn iznāca diezgan daudz pabraukāt un pārliecināties, ka visā pasaulē ļoti nopietni strādā, lai saglabātu genofondu. Mūsu vietējais genofonds ir ļoti interesants, un ne tikai mums pašiem. Daudzi vēlas ar mums sadarboties — vispirms jau tādēļ, ka mūsu šķirnes izceļas ar savu ziemcietību. Otrkārt, mēs varam ražot ekoloģiski tīru produkciju, jo mūsu šķirnēm pietiek ar ļoti maziem miglojumiem. Tās ir ļoti perspektīvas lietas. Manuprāt tas valstij būtu jāatbalsta.

Ļoti svarīgi ir tālāk attīstīt nacionālās programmas. Ir jāizvērš sadarbība starp zinātniekiem un ūdenssaimniekiem, mehanizatoriem, augu aizsar- giem. Galarezultātā zemnieks saņem kompleksu rezultātu — no stāda izaudzēšanas līdz tā realizēšanai, pārstrādei. Šis ir cikls, uz ko iet lielākā daļa pasaules zinātnisko iestāžu. Ārzemēs ir modernas laboratorijas, kur tiek veikts šis darbs. Bet mēs sadarbojamies ar Salaspils botānisko dārzu, kur arī ir laboratorija, un ar Latvijas Universitātes botāniskā dārza Augu fizioloģijas laboratoriju. Tur pēta pirmo posmu, tālāk ir mūsu darbs — audzēšana, tehnoloģija, pārstrāde. Praktiskajā zinātnē šīs programmas ir pats vērtīgākais. Ļoti ceru, ka darbs ies uz priekšu. Pēdējā laikā zemnieki ir sapratuši, ka tieši dārzkopība visātrāk dod ienākumus. Ļoti daudzi, kas audzējuši cūkas un govis, tagad pievēršas dārzkopībai, sākot ar ogām, kas ražo visātrāk, tad pamazām pārejot uz augļu kokiem, veido intensīvos dārzus, kas dod regulāras ražas. Bet, lai to darītu, mums ir jāpasaka, kā darīt. Diemžēl mums ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem nevaram atbildēt.

Intensīvie dārzi ir ļoti piemēroti tieši mazajām saimniecībam, kuru platība nepārsniedz 4 — 5 hektārus. Lai audzētu graudaugus, vajag vismaz vairākus desmitus hektāru lielu platību. Dārza darbos var iesaistīties visa ģimene. Vienīgi patlaban nav atrisināts pārstrādes jautājums, tāpat konkurence ar augļu importētājiem. Šobrīd gan palielinās pieprasījums pēc vietējiem augļiem. Cilvēki ir sapratuši, ka vietējie augļi ir labāki, jo netiek ķīmiski apstrādāti.

Ar realizāciju mēdz būt problēmas, kā šogad ar zemenēm. Nekāda augstā cena nebija. Bet tiem, kas audzē jau 3 — 4 hektārus lielā platībā, atmaksājas arī tad, ja cena nav tik augsta.

— Jūs esat privātā biznesa bāzes saimniecība. Bet, lai zemnieks uzsāktu īstu uzņēmējdarbību, lai varētu rentabli strādāt, ļoti daudz jāmācās un ir lieli izdevumi.

— Jā, tiešām, piemēram, lai iekārtotu pundurdārzu, vajag ļoti daudz naudas. Tāpēc jau arī lauksaimnieki sāk ar ogām. Kad uzkrāts kapitāls, tad var pirkt stādus un veidot pundurdārzu. Bet to tiešām ir jāmāk veidot. Un nemaz nav tik daudz cilvēku, kas to prot. Mēs ļoti ilgi cīnījāmies un bijām neapmierināti ar konsultatīvo dienestu Ozolniekos. Beidzot esam panākuši, ka tagad viens speciālists atbild tikai par dārzkopību. Un es domāju, ka šim cilvēkam būtu jāsniedz mūsu informācija zemniekam. Jo mēs nespējam katram zemniekam visu izstāstīt. Zinātnes padomes vadītāja Māra Skrīvele un citi mūsu zinātnieki brauc pa Latviju, lasot lekcijas un atbildot uz bezgala daudziem jautājumiem, jo ieinteresētība ir milzīga. Bet to darām brīvajā laikā, tērējot savus personiskos līdzekļus. Tas nav nopietni. Šim konsultatīvajam dienestam būtu arī jāveic atgriezenisks process. Datiem no zemniekiem par atsevišķu šķirņu rezultātiem jānonāk atpakaļ pie mums. Tieši konsultatīvajam dienestam jābūt šim koordinatoram. Teiksim, mēs izveidojam jaunas šķirnes un nododam tās zemniekam, bet viņš tās pārbauda ražošanā un sniedz mums elementārus datus — kāda ir šķirnes ziemcietība, ražība, izturība pret slimībām. Tā mēs varam pārbaudīt, jaunās šķirnes.

Kā tas viss reāli būs nākotnē, grūti pateikt. Mums jau bija nesaprašanās ar Šķirņu salīdzināšanas centru. Domāju, ka saglabāt to kā valsts iestādi ir absurdi. Pirmkārt, augļaugiem nav vajadzīgs atļauto šķirņu saraksts, jo tas ir pilnīgi lieki. Līdz ar to nav vajadzīgi tik detalizēti dati. Otrkārt, Latvijā ir tik daudz dažādu klimatisko zonu, ka būtu vajadzīgi vismaz 20 vai 30 šādi centri. Iesaistot šajā darbā arī zemniekus, tiks aptverta visa Latvija. Mums jau ir šādi izmēģinājumi, piemēram, bumbieru selekcijā. Pārbaudām ābeļu klona potcelmus, avenes. Varu minēt pieredzējušākos dārzkopjus — Māri Malcenieku, bijušo LLU pasniedzēju dārzkopības katedrā, Ligitu Rezgali, mūsu bijušo zinātnieci, kas tagad strādā savā saimniecībā, bijušie Pūres izmēģinājumu stacijas darbinieki, kas arī strādājuši dārzkopībā. Tie ir cilvēki ar pieredzi. Nesen tika nodibināta Dārzkopju asociācija, kas apkopo informāciju.

Integrāciju — pārdomāti

— Izskanējusi doma, ka jūsu saimniecība jāapvieno ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Dārzkopības katedru. Kāds ir jūsu viedoklis?

— Integrācija nav slikta lieta, bet vispirms nopietni jāpārdomā. Nepieciešams, lai būtu kāda jēga, lai tas dotu kādu jaunu rezultātu, nevis mehānisku cilvēku apvienošanu vai pārvietošanu no vienas vietas uz otru. Tāpēc vien, ka kādu no Dobeles pārcels uz Jelgavu, lai fiziski mūs iesaistītu Latvijas Lauksaimniecības universitātē, nekas nemainīsies. Uzskatām, ka mums pagaidām vajadzētu attīstīties uz vietas, jo neesam vēl tik stipri. Tikai divus gadus esam varējuši normāli saimniekot patstāvīgi. Ja šādu bāzi var izveidot Jelgavā, tad kāpēc arī Dobelē nevarētu izveidot Dārzkopības institūtu LLU paspārnē. Mums ir seši zinātņu doktori, doktoranti, radošais potenciāls.Turklāt Dārzkopības katedrai šobrīd bāze ir ārkārtīgi bēdīga. Ar pāris siltumnīcām vien nepietiek. Tur vajadzīgi intensīvo dārzu paraugi, kur studenti varētu mācīties. Dobele un Jelgava neatrodas tik tālu viena no otras.

Vajadzētu pārņemt Zviedrijas pieredzi. Tur studenti Stokholmas universitātē apgūst vispārīgos priekšmetus, bet pēc tam mācās Balsgardā (kas atrodas stipri uz dienvidiem), izmantojot gan dārzaugļu, gan dekoratīvo augu, gan dārzeņu, gan augļaugu bāzi. Students visu reāli redz, un tā tam arī vajadzētu būt. Mūsu bāze vēl nav gatava tik dziļi iesaistīties mācību procesā. Mācību programmas noteikti ir jāmaina, jo tās orientētas uz veco lielražošanu. Esam ar mieru iesaistīties šajā procesā, ko arī darīsim, bet uzņemties visu vieni paši uz saviem pleciem mēs vienkārši nevaram. Tāpēc mākslīgi sasteigt integrāciju nebūtu pareizi.

Dārzkopības attīstība nākotnē

— Kāda, jūsuprāt, ir dārzkopības perspektīva Latvijā?

— Dārzkopībai Latvijā ir plašas perspektīvas. To jūtam tieši sadarbībā ar zemniekiem. Piemēram, Viļānu izstādē pie mūsu stenda, bija vislielākā interese. Vispār Latgalē ir ļoti liela interese par mūsu darbu. Ziemā mēs ļoti bieži braucām lasīt lekcijas gan par ogulājiem, gan par augļu koku audzēšanu. Māra Skrīvele runāja ar zemniekiem. Daudz cilvēku grib ierīkot dārzus, jo ir ne vien brīva zeme, bet arī tirgus uz austrumiem. Un varbūt augļiem austrumu tirgus ir visreālākais. Tas nozīmē, ka Latgalei tas ir ļoti labs risinājums. Arī citur Latvijā vienmēr ir bijusi ļoti liela interese.

Runājot par augļkopības zinātnes nākotni, jāteic, ka manuprāt vajadzētu būt ar katru dienu labāk. Katru gadu paplašinām sadarbību ar līdzīgām iestādēm citās valstīs. Mums ir diezgan daudz publikāciju ļoti nopietnos starptautiskos žurnālos. Tātad par mums interesējas, par mums raksta, mēs kaut ko iegūstam.

Dobeles dārzos raža ik gadus kļūst bagātāka. Cerams, ka Latvija nākotnē kļūs par dārzu zemi.

Ingrīda Rumbēna, “LV”

Foto: Pēteris Korsaks

Zināšanai: Dobeles dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacija — Dobelē, Graudu ielā 1, tālr. 22294