Daudz vai maz Latvijā ir aptieku? Savu aptieku

Domājot par vienu: cik tuva un bagāta ir mana sāpju remdētāja

Tālis Talents, Dipl. pharm., Labklājības ministrijas Farmācijas departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

— Cik pašlaik Latvijā ir aptieku, un cik no tām atrodas Rīgā?

— Aptieku skaits nepārtraukti mainās, tas ir dinamisks. Kādu atver, kādu — slēdz. Pašlaik Latvijā ir aptuveni 620–627 aptiekas. Mēs esam nedaudz pārsnieguši aptieku skaitu, kāds tas bija (aptuveni 500) Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Galvenā problēma: pilsētās aptieku ir par daudz, bet savukārt laukos par maz. Daļēji tas saistīts arī ar ekonomiskiem jautājumiem, jo laukos pirktspēja ir zemāka, ir vēl citas nianses. Rīgā darbojas pāri par 100 aptieku. Kad Latvija atguva savu neatkarību, kad izveidojās Farmācijas departaments un sākās privatizācijas process, valstī bija 326 aptiekas. Pašlaik privatizācijā atrodas nedaudz mazāk par 100 aptiekām. Bet, kā jau sākumā sacīju, aptieku ir krietni vairāk, nekā vajadzētu.

— Cik ilgi vēl varētu turpināties aptieku privatizācija?

— Domāju, ka līdz gada beigām Privatizācijas aģentūra šo procesu pabeigs.

— Drīz Latvijā būs vairs tikai privātas aptiekas. Vai mums, potenciālajiem zāļu pircējiem, tas varētu būt izdevīgāk?

— Ir gluži vienalga, vai zāles iegādājas valsts vai privātajā aptiekā. Visās vienlīdz labi ir nodrošināta zāļu kvalitāte, farmaceitu kvalifikācija, cenu politika un viss pārējais. Mēraukla visiem ir vienāda. Un neatkarīgi, vai uzņēmums ir valsts, vai privāts, tas darbojas pēc vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Īpašuma forma neko neizsaka. Negribu arī teikt, kuras aptiekas ir labākas — valsts vai privātās. Līmenis ir aptuveni vienāds.

— Un tomērÉ Ir taču tomēr kāda būtiska šo — valsts un privāto — aptieku atšķirība?

— Privātīpašnieks darbojas mazliet ekonomiskāk. Protams, es negribu teikt, ka valsts aptieku pārvaldnieki rīkotos izšķērdīgi, taču, vismaz agrāk, viņi lielu uzmanību ekonomiskākai strādāšanai nepievērsa. Taču, kad aptieka nonāk “privātās rokās”, tās īpašnieks vienmēr domā, kā ekonomēt — gan atrodoties mazākās telpās, gan ar minimālāku aprīkojumu.

— Kāda, jūsuprāt, ir pašlaik lielākā visu aptieku problēma?

— Diemžēl ar nopelnīto naudu aptiekām pašlaik ir ļoti grūti izpildīt tos standartus, ko prasa valsts. Pirmkārt, ir ļoti liela konkurence un līdz ar to cenas turas uz zemākā līmeņa robežas — lai pircējs kaut ko iegādātos. Otrkārt, valsts kontroles institūcijas prasa aptiekām pietiekami augstu standartu. Acīmredzot ir jāpārskata cenu veidošanās un varbūt jāļauj aptiekām izmantot mazliet augstāku uzcenojumu. Noliktavām savukārt šo atļauto piecenojumu samazināt. Tādā gadījumā noliktavas strādātu racionālāk, bet aptiekas pelnītu vairāk un varētu nodrošināt aptieku attīstību.

— Valsts aptieka kļūst par privātu aptieku. Kādas šajā pārejas posmā ir galvenās grūtības, ar kurām sastopas potenciālais privātīpašnieks?

— Šajā procesā ir pietiekami daudz problēmu, lai viens otrs no domas privatizēt aptieku atteiktos. Privatizēšanas procedūra ir sarežģīta, gara un, protams, birokrātiska. Bez tā visa iztikt nevar, jo mainās īpašuma forma. Taču bieži vien cilvēki, kuri strādā laukos un nav iepazinuši birokrātiju, sastopoties ar to, jūtas apjukuši. Viņiem šīs procedūras šķiet sarežģītas. Bieži vien šie cilvēki pat neprot tikt ar tām galā. Lauku aptiekās strādājošiem privatizācijas procesa procedūras veikt ir grūti, jo viņiem nav pieredzes. Turklāt bieži vien šīs aptiekas atrodas privātīpašnieku mājās, un šis apstāklis procesu vēl vairāk sarežģī, jo parādās trešais “spēlētājs”. Protams, ir māju īpašnieki, kas atbalsta aptiekas pastāvēšanu, bet ir tādi, kuri pēc iespējas drīzāk no aptiekas grib atbrīvoties. Problēmas farmaceitiem rodas arī ar visai augsto aptiekas izsoles cenu. Jaunajam īpašniekam šī nauda ir jāsamaksā. Starp citu, tas var būt viens no iemesliem, kādēļ zāļu cenas konkrētajā aptiekā tiek paaugstinātas līdz maksimāli atļautajai robežai.

— Kas galvenokārt aptiekas privatizē?

— To var darīt paši konkrētajā aptiekā strādājošie, izveidojot savu SIA, kas viņiem dod priekšrocības privatizācijā. Ja SIA neizveidojas, uz šīs aptiekas privatizēšanu piesakās firmas vai farmaceiti, kuriem ir attiecīgas licences un tiesības piedalīties izsolē. Par aptiekas īpašnieku var būt diplomēts farmaceits vai SIA, kuras kapitāla kontrolpakete pieder farmaceitam. Cilvēks, kuram nav farmaceitiskas izglītības, var būt vienīgi aptiekas līdzīpašnieks.

— Vai, jūsuprāt, ir pareizi, ka zāļu lieltirgotavām pieder aptiekas? Jo šķiet, ka lieltirgotavas varētu būt ieinteresētas savās aptiekās zāles pārdot par zemākām, respektīvi, iepirkuma, cenām.

— Uz to ir pagrūti atbildēt. Tāda tendence — savās aptiekās pārdot zāles par zemāku cenu — it kā varētu būt. Bet šaubos, vai lieltirgotavas to dara. Un, ja arī dara, tad pircējs no tā vienīgi iegūst. Kas attiecas uz jūsu uzdoto jautājumu, vai zāļu lieltirgotavām būtu vajadzīgas savas aptiekas, jāsaka, ka diezin vai tas ir pareizākais risinājums. Bet, kad 1991. gadā Latvija atguva neatkarību, mums bija visai maz aptieku. Turklāt nebija garantijas par līgumsaistību izpildi zāļu piegādē no Krievijas. Arī zāļu reģistrs un kontrole notika caur Maskavu. Par zālēm mums nācās maksāt valūtā. Ne velti 1992. gadā Latvijā tika izsludināta zāļu krīze. Visu šo apstākļu dēļ bija nepieciešams iespējami ātri farmācijā attīstīt privāto biznesu, lai Latvijā sāktu ieplūst vairāk zāļu. Uzņēmumu atvēršanas noteikumus novienkāršoja, un tolaik šis standarts nebija pārāk augsts. Tādēļ ļoti strauji, īsā laikā Latvijā izveidojās pirmās zāļu noliktavas vai lieltirgotavas, pirmās privātās aptiekas. Un Latvijā plaši sāka ieplūst zāles. Manuprāt, pašlaik ir pienācis laiks šo standartu pacelt vēl augstāk, lai garantētu kvalitāti, garantētu zāļu drošību un zināmā mērā samazinātu lieltirgotavu skaitu. Tie, kas šajā tirgū paliktu, spētu nodrošināt patiešām augstu apkalpošanas standartu un iepērkamo zāļu kvalitāti. Nedomāju, ka mums būtu jāveido ķēde, kurā vienai lieltirgotavai pieder vairāki desmiti aptieku. Bet tas nav jautājums, kuru varētu atrisināt dažās dienās. Pašlaik Latvijā ir ap 100 zāļu lieltirgotavu.

— Vai nav krietni par daudz?

— Protams. Taču konkurence un situācija šajā jautājumā ienesīs savas korekcijas.

— Jūs sacījāt, ka lauku rajonos ir par maz aptieku? Cerat, ka būs vairāk?

— Noteikti. To jau diktē apstākļi. Arī lauku rajonos ir jābūt pieejamai aptiekai.

— Vai, privatizējot valsts aptieku, Farmācijas departamentam pienākas kāda kompensācija?

— Kopš zināma laika katra aptieka (kas vēl nav privatizēta) darbojas kā patstāvīgs valsts uzņēmums. Sākoties privatizācijas procesam, valsts aptiekas tūlīt tika nodotas Privatizācijas aģentūras valdījumā. Visas šīs, vēl neprivatizētās, valsts aptiekas pārvalda Privatizācijas aģentūra. Kad aptieku pārņem privātīpašnieks, viņš samaksā Privatizācijas aģentūrai, un šī nauda nonāk valsts rokās. Vienīgā mūsu līdzdalība: kad konkrētā aptieka iet uz privatizāciju un tiek izstrādāti šī procesa noteikumi konkrētajam gadījumam, Privatizācijas aģentūra saskaņo šos noteikumus ar Farmācijas departamentu, ņemot vērā mūsu prasības, kas ir aktuālas katrai konkrētai aptiekai. Piemēram, varbūt ir jāsaglabā šajā aptiekā zāļu izgatavošana pēc ārsta receptēm, vai varbūt šajā aptiekā obligāti jāturpina narkotisko zāļu pārdošana, jo tuvumā nav citas aptiekas. Bet tas nav saistīts ar privatizācijas metodes izvēli un nav saistīts ar finansiālajiem jautājumiem.

— Kas kontrolē jaunu aptieku atvēršanu, lai tā neatrastos līdzās jau esošajai? Pašlaik, šķiet, notiek tā: kur gribu, tur arī iekārtoju savu aptieku. Mana nauda un mana brīva izvēle.

— Līdz šim tas ir bijis īpašnieku kompetencē. Taču pašlaik jau esam izveidojuši zināmas iestrādes un top projekts, kā reglamentēt aptieku atvēršanas vietu. Katrā valstī šo jautājumu risina savādāk. Teiksim, lai jaunatveramā aptieka neatrastos tuvākā kvartāla robežās. Citās valstīs ir noteikts attālums, kādā drīkst atrasties tuvākā aptieka. Vai arī tiek reglamentēts izsniedzamo licenču skaits. Bet, ja kāda aptieka bankrotēšanas vai citu iemeslu dēļ tiek slēgta, tikai tad drīkst atvērt jaunu. Latvijā pašlaik diezgan vētraini diskutē par to, kā mūsu valstī regulēt aptieku atvēršanas vietu un arī aptieku skaitu. Es neatbalstu aptiekas atvēršanu līdzās jau esošajai. Taču, no otras puses, tā ir konkurence. Un šī cīņa visu noliek savās vietās.

Armīda Priedīte, “LV”

Foto no T.Talenta personiskā arhīva

Tālis Talents

Lāčplēša aptieka Rīgā. Viena no sešarpussimta Latvijas aptieku

Aptieku skaits Latvijā