Ūdens — vienam, urbums — citam

Komentējot vides likumdošanu un turpinot sarunu: “Zeme ir mana, un tās dzīles ir manas”

Vides aizsardzības un racionālu dabas resursu izmantošanu regulējošas likumdošanas attīstība iet kopsolī ar sabiedrības apziņas izaugsmi. Sākotnēji tā galvenokārt ir cieši saistīta ar dabas resursu izmantošanas reglamentāciju; pakāpeniski attīstoties, lielāka uzmanība tiek pievērsta vides aizsardzībai lokālā, reģionālā un globālā mērogā. Viens no vissvarīgākajiem un biežāk minētajiem vides politikas īstenošanas līdzekļiem ir likumdošana, kuras ietvaros likumi un likumpamatoti tiesību akti veido vides aizsardzības likumdošanas sistēmu. Tās attīstības procesā iezīmējas trīs fāzes:

— kvantitatīvi dabas resursu izmantošanas ierobežojumi;

— rūpes par vides kvalitāti nacionālā mērogā;

— kopēja atbildība par visas planētas vides kvalitāti un izdzīvošanu.

Raksturīgi, ka vides un dabas resursu aizsardzības interesēs gandrīz visas Eiropas valstis pēdējo 50 gadu laikā ir ļoti ierobežojušas privātīpašnieku tiesības.

Diemžēl Latvijā šīs tendences pagaidām nav populāras un negūst plašu sabiedrības atbalstu. Tieši otrādi — pēc 1937. gada Civillikuma stāšanās spēkā 1992. gada 1. septembrī privātīpašuma tiesības daudzviet nonāk konfliktā ar vides aizsardzības likumdošanā noteiktajiem ierobežojumiem. Vēl joprojām Latvijā ir populārs izteiciens: “Mana zeme — ko gribu, to daru.” To acīmredzot var izskaidrot ar grūto privātīpašuma atgūšanas procesu un ļoti sarežģīto tā apsaimniekošanu. Latvija, kas piecdesmit gadus bijusi atrauta no Eiropas attīstības procesiem, pašreizējā likumdošanas sistēmas veidošanas posmā visai sasteigti cenšas veikt visus tās attīstības lokus, kas citās valstīs izdarīts vairākos gadu desmitos. Atsevišķos gadījumos tas rada pretrunas starp īpašumtiesību realizāciju un dabas resursu aizsardzību un racionālu izmantošanu regulējošiem likumdošanas aktiem.

Īpašumtiesības uz zemi garantē atjaunotā Latvijas Republikas Satversme un 1937. gada Civillikums, kura tiesību daļā apkopotas īpašumtiesību normas. Tas nosaka, ka zemes īpašniekam pieder ne vien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajos atrodas (1042. pants). Zemes īpašnieks pēc sava ieskata var rīkoties ar savas zemes virsu, gaisa telpu virs tās, kā arī ar zemes slāņiem zem tās, ja vien viņš ar to neskar svešas robežas (1043. pants).

Pirmais atjaunotās Latvijas tiesību akts zemes dzīļu apsaimniekošanas jomā ir 1996. gada 21. maija likums “Par zemes dzīlēm”, kas deklarē zemes dzīļu kompleksu, racionālu un vidi saudzējošu izmantošanu, kuru veicot, zemes īpašnieks var rīkoties ar zemes dzīlēm, ciktāl likums un citi normatīvie akti neierobežo viņa tiesības. Likumā tiek deklarēts, ka zemes dzīles kā neatjaunojama vērtība izmantojama vienlaikus zemes īpašnieka, valsts un sabiedrības labā. Zemes īpašnieks savā īpašumā esošās zemes dzīles savām vajadzībām var izmantot bez maksas, bet zemes dzīļu izmantošana peļņas nolūkos iespējama tikai tad, ja saņemta attiecīga zemes dzīļu izmantošanas licence jeb atļauja. Tādā veidā šis likums un turpmāk izstrādājamie likumdošanas akti lielā mērā ierobežo zemes īpašnieka rīcības iespējas ar viņam piederošās zemes dzīļu bagātībām.

Likumā “Par zemes dzīlēm” ogļūdeņraži (nafta un dabasgāze) un pazemes ūdeņi deklarēti kā valsts nozīmes derīgie izrakteņi, kā arī ieviesta derīgo izrakteņu valsts nozīmes atradņu un valsts nozīmes zemes dzīļu nogabalu definīcija. Tas nozīmē, ka šo resursu izmantošanu pilnībā regulē valsts neatkarīgi no zemes piederības. Atvieglojumi paredzēti tikai pazemes dzeramo ūdeņu izmantošanai individuālā izmantotāja vajadzībām. Zemes īpašnieka īpašuma tiesības, kuram piederošās zemes dzīlēs atrodas valsts nozīmes derīgais izraktenis, derīgā izrakteņa valsts nozīmes atradnes vai valsts nozīmes zemes dzīļu nogabals, ir lietošanas ziņā aprobežotas.

Pašlaik vislielākās problēmas īpašumtiesību jomā rodas pazemes ūdeņu izmantotājiem. Saskaņā ar likumu “Par zemes dzīlēm” zemes dzīļu izmantotājs var būt tikai zemes īpašnieks, zemes lietotājs vai persona, kas noslēgusi līgumu ar zemes īpašnieku par zemes dzīļu izmantošanu. Šajā gadījumā redzam pašvaldību nepilnīgo darbību zemes privatizācijas procesā, jo bieži vien ūdensapgādes urbumi pat nav ierakstīti zemesgrāmatā, lai gan zemes dzīles, tai skaitā pazemes ūdens, pieder zemes īpašniekam, ap urbumiem jāievēro aizsargjoslas, kurās likumā “Par aizsargjoslām” noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi. Līdz ar to daudzviet veidojas konfliktsituācijas — vienam īpašniekam pieder zeme un pazemes ūdens, bet urbums ūdens ieguvei pieder citam īpašniekam. Pašlaik urbuma īpašniekam, lai iegūtu ūdens lietošanas atļauju, jāslēdz līgums ar zemes īpašnieku par zemes dzīļu izmantošanu. Nereti zemes īpašnieks, ja viņš nav ieinteresēts šādā darbībā, pieprasa nesamērīgi augstu maksu vai vispār atsakās šādu līgumu noslēgt. Nevienā likumā nav noteikts, ka viņa pienākums ir līgumu slēgt, kā arī nav noteikts maksājumu maksimālais apjoms. Šāda situācija rada grūtības arī kontrolējošām institūcijām, it sevišķi aizsargjoslu teritorijas sakopšanai un tajā noteikto saimnieciskās darbības ierobežojumu ievērošanai.

Valsts ģeoloģijas dienesta pienākums ir regulēt un nodrošināt racionālu zemes dzīļu izmantošanu un to aizsardzību, kā arī veikt šo darbību pārraudzību. Lai pilnvērtīgi veiktu šīs funkcijas, saskaņā ar likumu “Par zemes dzīlēm” un Vides aizsardzības politikas plānu top derīgo izrakteņu atradņu kadastrs un tiek izstrādāta krājumu bilances aprēķina sistēma, kā arī nepieciešamo datu savākšanas un apkopošanas kārtība.

Pēc likuma “Par zemes dzīlēm” pieņemšanas Valsts ģeoloģijas dienestā ir izstrādāti likumpamatotie tiesību akti — Ministru kabineta noteikumi nr. 239 “Zemes dzīļu izmantošanas noteikumi” un nr. 238 “Valsts nozīmes derīgo izrakteņu un atradņu, kā arī valsts nozīmes zemes dzīļu nogabalu izmantošanas kārtība”, kuri stājās spēkā ar šā gada 11. jūliju. Dokumentos noteikta zemes dzīļu izmantošanas kārtība, kā arī zemes dzīļu izmantošanas licenču un atļauju izsniegšanas, konkursu un izsoļu organizēšanas, ģeoloģiskās informācijas nodošanas un izmantošanas kārtība.

Valsts ģeoloģijas dienesta Licencēšanas nodaļā tiks izsniegtas zemes dzīļu izmantošanas licences. Licence tiks izsniegta katram konkrētam zemes dzīļu izmantošanas objektam.

Tā kā Valsts ģeoloģijas dienests, ieviešot zemes dzīļu izmantošanas licenču izsniegšanu katram objektam, atsakās no šāda veida uzņēmējdarbības licencēšanas, nozīmīgs kļūst jautājums par speciālistu kvalifikācijas pārbaudi jeb sertifikāciju.

Bez tam jāņem vērā, ka, piemēram, urbšanas meistariem, urbējiem, kā arī daudziem specifisku ģeoloģijas nozaru speciālistiem nav iespējams iegūt oficiālu izglītības dokumentu, jo šāda veida apmācības Latvijā nav. Latvijas Universitātē sagatavoto ģeologu zināšanas ir ļoti teorētiskas un vispārējas, tādēļ daudz atkarīgs no darba prakses. Šie jautājumi jāatrisina vistuvākajā nākotnē.

Sākot izsniegt zemes dzīļu izmantošanas licences, sertifikāti palīdzētu licences īpašniekam un pasūtītājam orientēties daudzo uzņēmējsabiedrību piedāvājumos, izvēloties optimālu risinājumu. Nav noslēpums, ka daudzas uzņēmējsabiedrības, kuru statūtos paredzēta darbība zemes dzīļu izmantošanas jomā, ne vienmēr spēj kvalitatīvi veikt šos darbus. Tām trūkst gan tehniskā nodrošinājuma, gan kvalificētu speciālistu.

Likumdošanas problēmas nereti rodas tad, kad dažādi likumi un likumpamatotie tiesību akti pievēršas līdzīgu darbību regulēšanai. Līdzšinējā prakse un pieredze rāda, ka tiesību aktu savstarpējai saskaņošanai netiek veltīta vajadzīgā vērība un dažādos tiesību aktos vienai darbībai tiek izvirzītas atšķirīgas prasības.

Kā piemēru var minēt “Būvniecības likumu” un ar to saistītos tiesību aktus, kuros ūdensapgādes urbumi tika klasificēti kā būves, kuru ierīkošanai jāsaņem būvatļaujas būvvaldē, neņemot vērā, ka tā ir zemes dzīļu izmantošana un licences šīs darbības veikšanai izsniedz Valsts ģeoloģijas dienests. Līdz ar to uzņēmējsabiedrībai, kurai ir ģeoloģijas dienesta izsniegta licence urbuma ierīkošanai un pazemes ūdeņu ieguvei, būvinspektors pieprasa būvatļauju un piemēro sodu par nelikumīgu būvniecību.

Pagaidām (saskaņā ar MK 1991. gada 29. augusta lēmumu “Par LPSR likumdošanas aktu piemērošanu LR teritorijā” un 1992. gada 14. augusta lēmumu “Par standartu, tehnisko normatīvu un noteikumu pielietošanu LR”) ir spēkā un nav aizvietoti daudzi PSRS noteikumi, normas un standarti. Paralēli tam “ceļā uz Eiropu” cenšamies daudzviet jau piemērot ES standartus un normas. Tajā pašā laikā pazemes ūdeņu kvalitātes kontrolei tiek piemērotas tās pašas prasības, kas virszemes ūdeņiem, un tas daudzviet rada situāciju, ka pazemes ūdeņi ar paaugstinātu atsevišķu komponentu, piemēram, dzelzs, saturu tiek klasificēti kā piesārņoti.

Ļoti aizkavējies ir darbs pie nacionālā dzeramā ūdens standarta izstrādāšanas. Pašlaik tiek piemērotas visdažādākās gan bijušās PSRS, gan ES prasības, gan to kombinācijas atkarīgi no izmantotāju uzskatiem.

Valsts ģeoloģijas dienestā pašlaik top metodiskie norādījumi pazemes ūdeņu piesārņojuma novērtējumam un piesārņojuma izpētei, kas definēs arī pazemes ūdeņu piesārņojuma kritērijus. Līdzīga tipa darbu būtu nepieciešams izstrādāt arī par augsnes un iežu piesārņojuma kritērijiem, novērtējumu un izpēti. Top arī instrukcija un metodiskie norādījumi par prasībām, kādas tiek izvirzītas derīgo izrakteņu atradņu ģeoloģiskajai izpētei. Saskaņā ar likumu “Par aizsargjoslām” nepieciešams izstrādāt metodikas aizsargjoslu noteikšanai. Valsts ģeoloģijas dienestā izstrādāta ūdensieguves urbumu un ūdensgūtņu aizsargjoslu noteikšanas metodika un datorprogramma, kas atvieglo šo darbu.

Kā zināms, likumdošanas sistēmas attīstība ir nepārtraukts process, kas nekad nebeidzas. Latvijai pašlaik ir iespējas mācīties no attīstītāko Eiropas valstu likumdošanas, neatkārtot to kļūdas un censties radīt likumus, kas atbilst ne vien šodienas, bet arī rītdienas prasībām, saskaņojot tos ar Eiropas Savienības direktīvām. No tām vadās arī Valsts ģeoloģijas dienests, izstrādājot likumdošanas sistēmu, kas regulē zemes dzīļu racionālu izmantošanu un aizsardzību.

Inga Gavena,

Valsts ģeoloģijas dienesta vadītāja padomniece