Būt vai nebūt dzīvokļa privātīpašniekam

Diskutējot: privatizēt vai neprivatizēt valsts un pašvaldības mājas dzīvokļus

Vitolds Peipiņš - inženieris mehāniķis, Latvijas nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas prezidents, - "Latvijas Vēstnesim"

Jau otro gadu valstī norit dzīvokļu un dzīvojamo māju privatizācija. Diemžēl jāatzīst, ka tas ir smags process, kas saistīts ar nekustamā īpašuma tiesību sakārtošanu.

Pirmais privatizācijas gads pagāja, galvenokārt apzinot valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas apjomus un veicamos darbus, lai varētu sākt sakārtot zemes un ēku normatīvos dokumentus dzīvojamo māju ierakstīšanai zemesgrāmatā un to nodošanai privatizācijai.

1997.gads privatizācijas jomā iezīmējas ar aktīvu (reālu) privatizācijas sākumu, kurā dzīvojamās mājas tiek nodotas vispārējai privatizācijai.

Tagad dzīvokļu īpašnieki vistiešāk nonāk saskarē ar jautājumu: privatizēt vai neprivatizēt savu dzīvokli? Vai izdevīgāk būt īrniekam vai īpašniekam? Uz šiem jautājumiem atbildes nav, jo tā ir katra īrnieka privāta lieta un pašreiz valsts likums par dzīvokļu privatizāciju atļauj izvēli. Un tas ir jāsaprot arī valsts ierēdņiem, kuri strādā pie likuma "Par valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizāciju" likuma izmaiņām. Cilvēkiem nedrīkst uzspiest pirkt preci, kura valstij kļuvusi lieka. Cilvēkiem jādod izvēles iespējas. Ja prece iedzīvotājiem nav vajadzīga, viņi to neiegādājas.

Ir jāpieļauj iespēja un jāsaprot, ka kāds negribēs privatizēt (pirkt) dzīvokļa īpašumu. Diemžēl atbildīgās personas privatizācijas procesu bija iecerējušas mazliet savādāk: atliks pieņemt likumu par dzīvokļu privatizāciju, un visi uzreiz skries pirkt savus dzīvokļus.

Kad vispārējās privatizācijas process izrādījās pārāk smagnējs un neattīstījās vajadzīgos tempos, tika izgudrota un ieviesta paātrinātā privatizācija, ar kuras palīdzību daudzi īrnieki ir ieguvuši tiesības brīvi rīkoties ar saviem dzīvokļiem. Šis process radīja ilūziju, ka tagad jau privatizēti 10 procenti visu dzīvokļu (līdz gada beigām paredzēts privatizēt 20 procentus).

Un tomēr kas kavē īrnieku privatizēt savu dzīvokli?

Pirmkārt, neziņa, kas būs tālāk ar viņa dzīvokli un visu dzīvojamo māju, kur šis dzīvokļa īpašums atrodas. Šī neziņa spēcīgāk izpaudīsies tajās mājās, kuru fiziskais nolietojums būs lielāks, kur jau "vakar" vajadzēja veikt jumtu, inženierkomunikāciju un kāpņu telpu remontus.

Kas notiks pēc dzīvokļu privatizācijas? No kādiem līdzekļiem tiks veikti remonti? Uz šiem jautājumiem pašreiz neviens nav spējīgs dot daudz maz pieņemamu atbildi, jo valstī nav izstrādāta programma privatizēto nekustamo īpašumu saglabāšanai. Valsts gan ir izstrādājusi savu nekustamā īpašuma konversijas, tas ir, privatizācijas programmu, kā valsts un pašvaldības īpašumu nodot privātīpašnieku rokās. Pēc privatizācijas īpašnieku ziņā atstāti arī nolaistā nekustamā īpašuma glābšanas darbi. Visi saprot, ka apsaimniekošanas process pēc privatizācijas gulsies uz dzīvokļu īpašnieku pleciem. Viņiem nāksies segt gan remonta izdevumus nākotnē, gan arī pagātnes izdevumus, kas saistīti ar namu pārvaldes neveiktiem remontdarbiem.

Domāju, ka pie šādas jautājumu nostādnes dzīvokļu īrnieki vēl ilgi domās - privatizēt vai neprivatizēt savu dzīvokli, labi saprotot, uz kā pleciem gulsies visas ar mājas remontiem saistītās problēmas. Un tāpēc no diviem ļaunumiem (privatizēt un pašiem maksāt par mājas remontu vai neprivatizēt un to pieprasīt no namu pārvaldes) īrnieks izvēlēsies mazāko.

Otrkārt, ļoti būtiska ir neziņa, kādā veidā tiks apsaimniekota daudzdzīvokļu māja. Te joprojām nav nekādas metodiskās vadības un palīdzības. Ar to, ka dzīvokļu īpašnieki nodibinājuši savu kooperatīvo sabiedrību, ir stipri par maz. Šis process jākontrolē valstij.To pierāda arī pašreizējā dzīvokļu kooperatīvu darbība, kur viss notiek pašplūsmā.

Sabiedrības, kuras veidos privatizēto dzīvokļu īpašnieki, pilnībā atšķirsies no tām, kuras radās, pārveidojoties celtniecības kooperatīviem. Sākumā tās veidosies vienas mājas robežās, un apvienošanās process lielākajās saboiedrībās notiks "no apakšas " pēc to dalībnieku iniciatīvas.

Celtniecības kooperatīvi veidojās uzreiz kā lieli konglomerāti, un tagad šīs organizācijas ir grūti vadīt. To dalībnieki nav aizsargāti, viņiem praktiski nav iespēju kaut ko izmainīt, viņi neapzinās savu vietu šādā kooperatīvā sabiedrībā. Atsevišķos gadījumos netiek kontrolēta valdes priekšsēdētāju darbība, sabiedrībās notiek šķelšanās. Šajās kooperatīvajās sabiedrībās ir vairāk problēmu, nekā mēs spējam iedomāties. Redzami ir tikai atsevišķi gadījumi. Ja jautājums netiks risināts, tad to var nosacīti uzskatīt kā "bumbu ar laika degli", kura sprāgs, kad problēmas būs saasinājušās līdz noteiktam līmenim, un tā skars daudzas kooperatīvās sabiedrības.

Ja tagad nopietni mēģinātu noskaidrot, kādā stāvoklī atrodas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā kustība Latvijā, kādi procesi notiek šajās sabiedrībās, kādi ir vidējie finansiālie rādītāji, kādas ir tām problēmas, tad uz šiem jautājumiem nebūtu spējīga atbildēt neviena valsts vai sabiedriskā organizācija.

Par šiem procesiem nav informācijas, un nevienu tas neinteresē. Valsts ir radījusi likumu, un, lūdzu, strādājiet. Kooperatīvā kustība ir privāta lieta, un valsts institūcijas neiejaucas tās darbībā.

Diemžēl visus šos procesus nenoslēpsi, un valsts attieksme pret kooperatīvo kustību ir acīm redzama. Īrnieki, pilnībā neizprotot visu konkrēto situāciju, izdara savus subjektīvos secinājumus, kuri nenāk par labu dzīvokļu privatizācijai.

Treškārt, visam klāt nāks arī nodokļi. Kamēr dzīvoklis tiek izīrēts, dzīvokļa īrnieka īres maksa saskaņā ar likumu "Par pievienotās vērtības nodokli" ir atbrīvota no PVN maksājumiem. Tāpat ir gadījumā, kad dzīvoklis privatizēts paātrinātā kārtībā. Taču pēc mājas vispārējās privatizācijas tiks noslēgts pirkšanas un pārdošanas līgums, un pēc tam apsaimniekošanas samaksa tiks aplikta ar PVN 18% apmērā. Jāatceras, ka šī samaksa vairs nebūs īres maksas līmenī, bet gan daudzas reizes augstāka.

Dzīvokļu īpašniekiem ir iespēja šo nodokli nemaksāt divos gadījumos: pirmkārt, ja namu pārvalde, ar ko noslēgts līgums, nav PVN maksātāja, un, otrkārt, ja dzīvokļu īpašnieki nodibina savu apsaimniekošanas sabiedrību. Diemžēl ne jau visās mājās būs novērojamas šīs dzīvokļu īpašnieku aktivitātes un veidosies dzīvokļu īpašnieku apsaimniekošanas sabiedrības.

Ceturtkārt, dzīvokļu īpašnieks zaudē iespējas saņemt no pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu maznodrošinātām ģimenēm saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem nr.75 no 26.03.96."Noteikumi par trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu un trūcīgo ģimeņu materiālā stāvokļa novērtēšanu". MK noteikumi reglamentē, ka pabalstus var saņemt tikai tās ģimenes, kuras atbilst trūcīgo ģimeņu statusam. Kura ģimene ir trūcīga, savā administratīvajā teritorijā nosaka attiecīgā pašvaldība, vadoties no normām, kuras ir ietvertas šajā dokumentā.

Šo noteikumu 5.pants izvirza prasības trūcīgām ģimenēm, no kurām viena ir šāda: tai nevar piederēt īpašums, kura vērtība ir lielāka par Ls 3000. Tas būs izšķirošais moments, kas neļaus īpašniekam pretendēt uz sociālās palīdzības pabalstu.

Ja tomēr īpašnieka īpašuma novērtējums būs zem šīs kritiskās vērtības, tad pie vienādiem kritērijiem, kuri dod iespējas saņemt šo palīdzību, jautājums vienmēr tiks izlemts par labu īrniekam. Galvenā šī lēmuma motivācija būs dzīvokļa īpašniekam piederošais īpašums.

Piektkārt, sarežģītais dokumentu noformēšanas princips, kad īpašniekam līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, pie mājas vispārējās privatizācijas, ir vēlreiz jādodas uz privatizācijas komisiju un "jāiziet" visa dokumentu noformēšanas procedūra.

Šī lieta ir fiziski apgrūtinoša gan privatizācijas komisijām, gan pašam privatizētājam. Tā rosina negatīvas emocijas pret privatizācijas procesu kopumā.

Sestkārt, nopietnu problēmu valsts un pašvaldības dzīvokļu privatizācijai var radīt parādnieki par komunālajiem pakalpojumiem un īri.

Ko darīt ar nemaksātājiem? Atļaut vai neatļaut viņiem privatizēt dzīvokli? Kā varētu attīstīties šī privatizācijas problēma nākotnē?

Domāju, ka šajā jautājumā vajadzētu ieturēt iepriekšējo kursu un neatļaut privatizēt dzīvokli īpašuma parādniekiem, kuriem ir parāds par komunālajiem pakalpojumiem un īri, jo pašvaldības daudz elastīgāk nekā citas institūcijas var risināt šos jautājumus.

Neatkarīgi no tā, vai parādniekiem atļaus vai neatļaus privatizēt dzīvokli, tā vienmēr būs pašvaldības problēma - kur izmitināt īpašnieku pēc parādu piedziņas, kura beigsies ar izlikšanu no dzīvokļa.

Apsaimniekošanas sabiedrības šādu īpašnieku (parādnieku) neuzņems savā sabiedrībā par dalībnieku. Tās noslēgs līgumu par apsaimniekošanas procesu, un, ja līguma saistības netiks izpildītas, jautājumu izskatīs tiesā. Diskusijas starp abām pusēm šeit nevarētu būt, jo tādā gadījumā sabiedrības ekonomiskais stāvoklis varētu pasliktināties un neviens no sabiedrības to nevelēsies darīt.

Kā šādā situācijā rīkoties? Tā ir sociāla, valstiska problēma, kuru atsevišķa pašvaldība nav spējīga atrisināt. Atrisināt to varētu, vienīgi attīstot ražošanu un radot jaunas darba vietas.

Par visiem šiem jautājumiem ir jādomā, un tie jārisina valsts institūcijām. Tie jāregulē nevis kaut kad nākotnē, bet gan pašlaik. Īrniekam ir jāredz savas perspektīvas nākotnē, viņš vēlas zināt, kas viņu gaida nākotnē, pēc dzīvokļa privatizācijas.

Ir jārada labvēlīgi apstākļi, lai īrnieki paši izrādītu vēlēšanos privatizēt savu dzīvojamo platību. Nedrīkst vadīties pēc spēka principa, dzīvojamo māju privatizācijas procesu paātrinot ar smalki izstrādātām rafinētām piespiedu metodēm.

Pašreizējā momentā šie apstākļi nav radīti, nav šīs vienotās programmas privatizācijas procesā, kā ieinteresēt īrnieku privatizēt savu dzīvokli, kā radīt privatizācijai labvēlīgu vidi, lai tā virzītos straujākos tempos.

Neskatoties uz to, ka ir daudzi un dažādi apstākļi, kas neveicina ātrāku privatizācijas procesa attīstību, kopumā tas ies uz priekšu, bet tikai daudz lēnākos tempos.

Kādi apsvērumi veicinās privatizāciju?

Viens no iemesliem būs tas, ka īrnieki gribēs brīvi rīkoties ar savu dzīvojamo platību - pirkt, pārdot, ieķīlāt, dāvināt, novēlēt, izīrēt, t.i., visas iespējamās pamatdarbības ar dzīvokļa īpašumu.

Uz šo procesu neatstās iespaidu dzīvokļa atrašanās vieta, tā tehniskais stāvoklis, tā atrašanās labākā vai sliktākā dzīvojamā mājā. Tehniskais stāvoklis tikai veicinās privatizāciju, jo no vairākiem privatizētiem dzīvokļiem īpašniekam būs iespēja izvēlēties, kuru paturēt savām vajadzībām un kuru realizēt - kaut vai par zemāku cenu nekustamā īpašuma tirgū.

Šī ir privatizācijas procesa vienas daļas dalībnieku pamatieinteresētība brīvi rīkoties ar savu īpašumu, kurš vienam otram īrniekam ir nācis ar lielām grūtībām, gaidot 15-25 gadus.

Otrs iemesls, kas kalpos par ierosmi privatizācijas procesa attīstībai un dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību veidošanai, ir iespēja kaut ko savā dzīvē mainīt uz labo pusi, atteikties no uzspiestās, nekvalitatīvās preces.

Dzīvokļu īres pakalpojumi arī ir sava veida prece - viena no nemateriālajām precēm, kuru pārdod namu pārvalde. Savukārt to par pārdevēju ir nozīmējis īpašnieks, pašvaldība.

Atsevišķos gadījumos dzīvokļa īrnieks ir nonācis neapskaužamā situācijā, redzot, ka tiek piedāvāts nekvalitatīvs pakalpojums, bet atteikties no šī pakalpojuma nav iespējams, jo to veic tikai namu pārvaldes.

Šoreiz pacentīšos likt aizdomāties katram dzīvokļa īrniekam - privatizēt savu dzīvokli vai ne.

Šī gada maijā Rīgas pilsētā (tas ir vislielākais nekustamā īpašuma apsaimniekošanas tirgus Latvijā) sāka gatavoties jaunas īres maksas aprēķināšanai un izmantošanai.

Lai varētu noteikt jaunu pamatotu īres maksu Rīgas pilsētā, par pamatu ir jāizmanto informācija par reālo situāciju namu pārvaldēs, kādas ir reālās izmaksas pašreizējā momentā un kādām tām būtu jābūt, lai varētu veikt pilnvērtīgu apsaimniekošanas procesu saskaņā ar Latvijas Republikas būvnormatīviem.

Darba grupai, kas izstrādā jauno īres tarifu, tika iesniegta informācija, kas parādīta 1. tab.

No šīs informācijas redzams, ka dzīvojamo māju faktiskie uzturēšanas kopējie izdevumi sastāv no šādām pozīcijām (2.zīm.).

Šī ir informācija, ko darba ņēmējs, namu pārvalde sniedz savam darba devējam, pašvaldībai (nekustamā īpašuma īpašniekam).

Tai pašā laikā, namu pārvaldes slēdz līgumus ar daļēji privatizēto dzīvokļu īpašniekiem un faktiskos dzīvojamās mājas uzturēšanas izdevumus līgumā uzrāda pēc citas formulas (3.zīm.).

Šādā situācijā nav skaidrs, kura informācija ir pareiza: vai tā, ko namu pārvaldes sniedz pašvaldībai, vai tā, kura tiek sniegta dzīvokļu īpašniekiem, līdz dzīvojamās mājas privatizācijai slēdzot apsaimniekošanas līgumus.

Šī informācija, kas tiek sniegta namu pārvaldēm, nav pareiza, un galīgais tarifs par faktiskiem dzīvojamās mājas uzturēšanas izdevumiem ir mākslīgi palielināts par lielumu C+D+E+F (4.tab.).

To, ka šī namu pārvalžu sniegtā informācija nav pareiza, pierāda arī dotācija namu pārvaldēm.

Namu pārvaldes kopējie faktiskie izdevumi par dzīvojamo māju uzturēšanu sastāv no divām daļām: vidējās īres maksas un pašvaldības dotācijas, kura tiek iegūta no pašvaldības īpašumā esošā nedzīvojamā fonda.

Zinot namu pārvalžu apsaimniekošanas platību, namu pārvaldes sniegto informāciju par faktiskajiem izdevumiem un vidējo īres maksu Rīgā (Ls 0,058), var aprēķināt dotācijas lielumu par iepriekšējo gadu (5.tab.).

No šiem aprēķiniem izriet, ka 1996.gadā namu pārvaldēm sniegtā dotācija ir 13,57 miljoni latu. Rīgas pašvaldība apstiprina faktu, ka dotācija namu pārvaldēm ir bijusi 2 (?) miljoni latu. Jautājums - kur ir palikuši 11,57 miljoni latu? Atbilde šajā situācijā ir vienkārša: šādas dotācijas 13,57 miljonu apmērā nemaz nav bijis. Tā ir radusies no nepareizās informācijas, ko namu pārvaldes sniedz pašvaldībai.

Ir konstatēts fakts, ka nav pareiza, pamatota informācija, bet, neskatoties ne uz ko, Rīgas Dome tomēr nosaka jauno īres maksas tarifu, kas balstās tieši uz šo informāciju.

Jautājums ir viens: vai iedzīvotāji, atrodoties dzīvokļu īrnieku statusā, spēj ietekmēt visus šos procesus? Domāju, ka katrs dzīvokļa īrnieks var atbildēt uz šo jautājumu un lielākajai daļai īrnieku tā būs vienāda.

Iepazīstoties ar faktiskajiem pārvaldes izdevumiem (1.zīm., 1.poz.), varam uzskatāmības pēc šo informāciju parādīt grafiskā veidā (zīm. nr.6).

Horizontālā asī tiek parādīti Rīgas pilsētas rajoni, sakārtoti augošā kārtībā atkarībā no apsaimniekošanas platības. Centra rajonam ir vismazākā platība, bet Latgales priekšpilsētai - vislielākā.

Domāju, ka nav īpaši jāskaidro, ka mazāka apsaimniekošanas platība ir saistīta ar mazāku pārvaldes aparātu un mazākiem pārvaldes izdevumiem, un otrādi. Diemžēl Rīgas namu pārvaldes ir ārpus šī principa un šeit mazāka apsaimniekošanas platība ir saistīta ar lielākiem pārvaldes izdevumiem.

Tas tikai pierāda šo bezkontroles situāciju, kad pašvaldības nespēj vai negrib kontrolēt namu pārvalžu darbu. Pierāda to, ka pārvaldes izdevumi nav piesaistīti apsaimniekošanas platības lielumam un namu pārvaldes tos var jebkurā mirklī palielināt tik lielus, cik vēlas. Domāju, ka kādam tas ir izdevīgi, jo Rīgas Domes plānotā dotācija 1997.gadā (5.zīm. P;L poz.) ir stingri piesaistīta vienam apsaimniekošanas platības m2 un tā ir Ls 0,05, bet pārvaldes izdevumi diezin kāpēc nav.

Un atkal uzdosim sev jautājumu: vai dzīvokļa īrnieks ir spējīgs kaut ko izmainīt? Viņa galvenais uzdevums būs kārtīgi maksāt īres maksu, kura tagad būs lielāka, kārtīgi pildīt savu pilsoņa pienākumu un uzturēt šo lielo, draudzīgo namu pārvaldes aparātu, lai viņiem būtu vieglāk dzīvot.

Paanalizējot namu pārvalžu iesniegto informāciju par faktiskajiem dzīvojamās mājas uzturēšanas izdevumiem, var saredzēt neloģisku ainu, kurai par pamatu kalpo fakts, ka pašvaldība nav izstrādājusi vienotu sistēmu namu pārvaldes izdevumiem. Šo informāciju apstiprina grafiks (zīm.Nr.7), kur, pamatojoties uz informāciju, kas izvietota 1.zīm., ir parādītas savstarpējās sakarības starp apsaimniekošanas platību un apsaimniekošanas izdevumu tarifu.

Normālā situācijā, kad pašvaldība būtu izstrādājusi savām namu pārvaldēm vienotus apsaimniekošanas procesa izdevumu daļas kritērijus, lielākai apsaimniekošanas platībai atbilstu mazāks tarifs un otrādi, faktiskais tarifs atrastos pieļaujamo noviržu robežās.

Diemžēl grafikā ir vērojama pretēja aina: atsevišķām namu pārvaldēm ar mazāku apsaimniekošanas platību tarifs ir mazāks nekā citām namu pārvaldēm, kurām ir lielāka apsaimniekošanas platība.

Pašvaldības, nemaz neiedziļinoties lietas būtībā, esošo situāciju pieņem par patiesu un uz šīs informācijas pamata izdara savus secinājumus.

Šis process nav sistematizēts, un tam no pašvaldības puses nav noteiktas nekādas robežas.

Vai dzīvokļa īrnieks ir ieinteresēts tikai maksāt, zinot, ka namu pārvaldes šo naudu var brīvi, bez nekādas kontroles izmantot pēc savas vēlēšanās?

Stipri šaubos, ka īrnieks ir apmierināts ar šādu jautājuma risināšanu. Taču kaut ko darīt viņš nevar, kamēr atrodas dzīvokļa īrnieka statusā.

Šī informācija liecina par to, kādu informāciju izmanto par pamatu Rīgas pilsētas pašvaldības darbinieki, nosakot dzīvojamās telpas jauno īres tarifu.

Īres maksas paaugstinājums ir nākošais stimulējošais faktors, kas iedzīvotājiem liks padomāt par dzīvokļa privatizāciju. Īrniekiem tiks piedāvāta jaunā īres maksa, un no tās nebūs iespējams izvairīties. Ne jau katrs īrnieks, kuram bija problēmas nomaksāt veco īres maksu (Ls 0,075), spēs nomaksāt jauno. Diemžēl īres maksas lielumu īrniekiem praktiski nebūs iespējams ne mainīt, ne arī samazināt.

Kādu informāciju izmantoja par pamatu īres maksas noteikšanai, tika iepriekš izklāstīta. Apskatīsim, pēc kādiem principiem ir noteikta jaunā īres maksa Rīgā.

Rīgā ar Rīgas Domes lēmumu ir noteikta maksimālā īres maksa Ls 0,148.

Ja kāds iedomātos palūgt Rīgas Domes vadošos speciālistus (un ne tikai Rīgas Domes, bet Latvijā esošo pašvaldību) pamatot savu pieņemto lēmumu par īres maksu ar dokumentiem, aprēķiniem, skaitļiem, tad diez vai šāds speciālists atrastos. Visi šie lēmumi lielākās pilsētās tiek pieņemti bez daudz maz normāla, ticama pamatojuma. Savukārt mazākās pašvaldības skatās, kas notiek lielajās, un pēc tam pieņem savus lēmumus.

Par šo secinājumu var pārliecināties jebkurš cilvēks, kurš ir sekojis procesam, kā tika samazinātas ūdens lietošanas normas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās Rīgā. Šeit bez jebkāda pamata ūdens norma tika samazināta no 300 litriem uz 250 litriem katram cilvēkam.

Šeit negribu piekrist vai nepiekrist apgalvojumam, cik litru ūdens diennaktī izlieto viens cilvēks. Tas ir cits jautājums. Gribētos pievērst uzmanību, kā šis jautājums tiek izlemts. Tas viss balstās nevis uz aprēķiniem, ekspertīzes informāciju, konkrētiem pētījumiem, bet gan uz emocijām un atsevišķu politisko partiju pieņemtajiem lēmumiem.

Tāpat arī tapa šis jaunais īres maksas tarifs, kurš tika motivēts ar namu pārvaldes nespēju veikt pilvērtīgu apsaimniekošanas procesu minimuma robežās.

Ja "speciālistiem", kuri piedāvāja apstiprināt šo tarifu, būtu kaut vai minimālas zināšanas mikroekonomikā, ja viņi saprastu tarifa (cenas) veidošanās principus, tad varētu savu lēmumu pamatot. Tāpat viņi saprastu arī to, ka, palielinot īres tarifu līdz Ls 0,148, kopējie ieņēmumi par apsaimniekošanas procesu nevis palielināsies, bet gan samazināsies (8. un 9. zīm.).

Ja apskatāmies, kādās proporcijās tika veidots vecais īres tarifs, tad mēs redzam, ka starp augstāko un zemāko tarifu ir 67% liels diapazons, kura robežās varēja mainīties īres maksa. Pašreiz grūti pateikt, kas kalpoja par pamatu šādam tarifa veidošanās principam, šādam sadalījumam (10.zīm.).

Salīdzinot ar jauno tarifu, šis tarifa diapazons ir samazināts līdz 20%. Vai pašvaldības "speciālisti" var izskaidrot un dot pamatojumu, kāpēc šis diapazons samazināts no 67 % līdz 20 procentiem.

Šeit es varētu dot tikai vienu skaidrojumu: īpašnieka interese saņemt pēc iespējas lielāku samaksu par izīrēto platību. Īpašnieks labprāt noteiktu vienu maksimālo tarifu, kurš apmierinātu viņa intereses. Iedzīvotāju maksātspēja vispār netiek ņemta vērā, tai ir sekundāra loma.

Šis lēmums par īres maksas paaugstināšanu tikai saasinās savstarpējās attiecības starp namu pārvaldēm un īrniekiem. Tā ir un būs spēcīga ekonomiska svira, kura liks daudziem īrniekiem padomāt, ko darīt tālāk. Palikt īrnieka statusā un ļaut ar sevi rīkoties kā ar marioneti, vai tomēr mēģināt šai sistēmā kaut ko lauzt un pierādīt, ka dzīvokļa īpašnieks savu māju var apsaimniekot labāk un lētāk. Protams, tas ir grūts process, it sevišķi tā sākuma posms. Bet uzdodiet sev jautājumu: kas ir viegli un kur ir viegli? Atcerieties, ka tagad jums ir dota iespēja pašiem izvēlēties pareizo ceļu un tādēļ izmantojiet to.

Dzīvojamo māju uzturēšanas izdevumi Rīgas pilsētā Ls uz 1 kv.m 1.tab.

Dzīvojamo māju faktiskie uzturēšanas izdevumi 2.zīm.

(informācija nekustamā īpašuma īpašniekam)

Dzīvojamo māju faktiskie uzturēšanas izdevumi 3.zīm.

(informācija privatizēto dzīvokļu īpašiniekiem)

Mākslīgi palielinātais tarifs 4.tab.

Dotācija par iepriekšējo gadu 5.tab.

Pārvaldes faktiskie izdevumi - faktiskais tarifs 6.zīm.

Rīgas reālie tarifi un platība 7.zīm.

Rīgas pilsētas īres reālā maksa (uz 1997. gada maiju) 8.zīm.

Ieņēmumu dinamika pie īres tarifa maiņas Rīgas 9 101 592 m2 kopējā platībā 9.zīm.

Maksimālais īres tarifs Rīgā 10.zīm.