Vecpiebalga jaunajos mērnieku un privatizācijas laikos

Privatizācijai un uzņēmējdarbībai ejot tālāk Latvijas novados

Vecpiebalgā atkal zied ūdensrozes, pļavmalās smaržo vīgrieži. Pagasta centrā grozās svētdienīgi vasarnieki, kas še piestājuši pa ceļam uz savu vasaras mītni, uz Kaudzīšu Kalna Kaibēniem, Kārļa Skalbes Saulrietiem, bet varbūt arī starp ūdenspriekiem Inesī vai Alaukstā... Velti mēģināt nosaukt visas iespējas, ko atpūtniekam sniedz šis apbrīnojamais novads, kas devis Latvijai tik daudz dižu cilvēku. Skaties, uz kuru pusi gribi, — visur rodams kas acij un dvēselei tīkams. Paši piebaldzēni gan ritina savu ikdienas rūpi un darba soli, gudro kā izdzīvot un “savilkt galus kopā”. Pagasta “galva” Aivars Avens vienā steigā: tagad īstais laiks sakārtot siltumtīkla lietas, lai iedzīvotājiem ziemas sniegos nebūtu jāsalst vai dārgi jāmaksā, un arī pārējo darbu — grēdu grēdām. Viņš pagasta padomi vada jau trešo sasaukumu pēc kārtas, bet priekšsēdētāja godā, gan ar pārtraukumu, kad strādāja kolhozā “Alauksts”, bijis kopš 1978. gada. Dzimis piebaldzēns, kuru pazīst un ciena arī tuvējos pagastos.

Jā, reiz šeit bija stiprs kolhozs “Alauksts”, kuru vadīja stiprs vīrs Andrejs Jurciņš. No tiem laikiem pagastam mantojumā palicis glīts un plašs ciemats, kuru projektēja arhitekte Ausma Skujiņa, slimnīca, kultūras nams, lopu fermas un daudz kas cits. Kā tagad klājas piebaldzēniem, kad lielās saimniecības, reiz stabilās darba un maizes devējas, vairs nav, kad pašiem jādomā par saimniekošanu un izdzīvošanu? Tā sākas mūsu saruna.

— Vecpiebalgā mūžam ir bijuši darbīgi cilvēki. Mums pagastā ir desmit privāto veikalu, sešas kokzāģētavas. Zemnieku saimniecība “Vecļūdiņi” atvērusi ceptuvi, kuras maizīte iecienīta ne tikai Cēsu, bet arī apkārtējos rajonos. “Vecļūdiņu” saimniekam pieder arī kafejnīca “Ūdensroze” pagasta centrā. Īpašnieks Vilnis Kalniņš tagad jau domā par beķerejas paplašināšanu, jo, kaut gan maiznieki strādā divās maiņās, pieprasījumu vairs nav iespējams apmierināt. Tātad pagastā ir privātie uzņēmumi, kuri dod cilvēkiem darbu. Vairāk nekā trīsdesmit cilvēku strādā “Latvenergo” Ziemeļu elektrisko tīklu Vecpiebalgas nodaļā. Viss rit savu gaitu.

— Jūsu pagastā atšķirībā no daudziem joprojām darbojas slimnīca, kultūras nams, bibliotēka, šeit ir divas skolas, bērnudārzs...

— Slimnīca ir pašvaldības bezpeļņas uzņēmums un mēs, vairāki apkārtējie pagasti, kooperējamies un iespēju robežās cenšamies sniegt finansiālu palīdzību slimnīcas uzturēšanā. Apmaksājam sociālās gultas. No slimokases līdzekļiem vien slimnīca nevarētu pastāvēt, jo no paredzētās naudas tā reāli saņem tikai nelielu daļu.

Šobrīd lielākā problēma esot ar skolu — Vecpiebalgas lauku reģionālo lauku ģimnāziju, jo tajā mācās bērni no divdesmit deviņiem pagastiem, un radušās grūtības ar pagastu savstarpējiem norēķiniem. Daudzām pašvaldībām pērn nav bijis naudas, lai samaksātu savu daļu skolas uzturēšanā. Bet ir pagasti, no kuriem skolā mācās pat trīsdesmit, četrdesmit bērnu. Daļa parādu atgūta caur Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondu, atskaitot to no lielākajiem parādniekiem. Bet, protams, tā nav izeja un problēmas atrisinājums.

— Vai no uzņēmēju darbības pagasta budžets gūst manāmus ienākumus?

— Tā ir ļoti maza daļa. Arī zemes nodoklis neko daudz nedod. Galvenais jau ir dotācijas no pašvaldību finansu izlīdzināšanas fonda. Budžets pēdējos gados tiek samazināts — par desmit, piecpadsmit tūkstošiem latu... Nu jau vairs neiznāk sociālajiem pabalstiem, tos varam izsniegt tikai bēru gadījumos...

Un tomēr — par spīti visam — Vecpiebalgā sīksti uztur spēkā simtiem gados kopto kultūras tradīciju. A. Avens stāsta:

— Esam daudz darījuši Vecpiebalgas baznīcas atjaunošanā — tā jau zem jumta, un tagad rit iekšdarbi; šeit liels nopelns bijušajai kolhoza arhitektei Ausmai Skujiņai. Viņa gan tagad vairāk dzīvo Rīgā, bet, vienalga, rūpējas par Vecpiebalgu. Baznīca tiek celta par ziedotiem līdzekļiem, taču no savas puses piepalīdzam ar darbaspēku. Sākumā, kad bija iespēja maksāt sociālos pabalstus, būvdarbos iesaistījām arī bezdarbniekus.

No pieciem Cēsu rajona muzejiem trīs atrodas Vecpiebalgā un tagad nodoti mūsu pārziņā — daudziem pazīstamie Saulrieti un Kalna Kaibēni, arī rakstnieka Antona Austriņa muzejmāja Kaikaši. Kultūras ministrija piešķīra četrus tūkstošus latu, mēs arī paši mēģināsim vēl palīdzēt, un šogad Kaikašus remontēsim un centīsimies muzeju atdzīvināt. Pašlaik tas apmeklētājiem ir slēgts.

Pagastā šobrīd ir 1785 iedzīvotāji. Liela daļa no viņiem mitinās bijušā kolhoza ciematā. Šai gandrīz pilsētiņai arī pilsētas problēmas — dārgi jāmaksā par apkuri. Vieni to nevar, citi — negrib. Daļa dzīvokļu bijušā kolhoza mājās privatizēti par pajām, taču ne līdz galam — bez zemes piesaistes, un būtībā te nekādas atšķirības nav no tām trim mājām, kas pieder pašvaldībai. Tajās vispār nekāda privatizācija nenotiek. Aivars Avens uzskata:

— Nav taču skaidrs pats galvenais — kas apsaimniekos šo privatizēto māju. Kas atbildēs par jumtu, kāpņu telpu, pagrabiem un visu pārējo? Kamēr cilvēki nesanāks kopā, neizveidos mājas padomi, nesāks paši domāt un rīkoties, nekas nebūs. Pašlaik viņus ir grūti pat sapulcināt, lai izlemtu tik svarīgu lietu kā apkures sistēmas pārveidošana, kas varētu ietekmēt izmaksas, tātad — tieši skar ikviena intereses. Puse atnāk, otrai pusei — viss pilnīgi vienalga. Turklāt tik daudz viedokļu, par kaut ko vienoties ir gandrīz neiespējami. Vai tad tā var apsaimniekot māju? Mums ir pieteikumi par individuālo māju privatizāciju, tā ir cita lieta. Bet daudzdzīvokļu māju privatizācijai mēs šobrīd neesam gatavi.

Skaisti iecerētajā ciematā labi redzama šī iedzīvotāju dažādā attieksme. Pie kādas mājas ierīkots krāšņs dārzs, kurā zied puķes un ķirši sola bagātu ražu, bet turpat blakus (tas nekas, ka uz lodžijas satelīta šķīvis) — nekopta zāle un krūmi, un nav atradusies neviena čakla roka ar izkapti... Lieki piebilst, ka rūpīguma zīmju ir daudz mazāk nekā vienaldzības vai nevīžības.

Piebaldzēni strādā visās iepriekšminētajās iestādēs un uzņēmumos. Lauksaimnieciskajā ražošanā — mazāk. Šeit iestājies zināms pamirums.

— Bija enerģiski cilvēki, kuri vēlējās nodarboties ar lauksaimniecību, bet pašlaik jau sāk atsacīties. Bija brīdis, kad likās — tai ir nākotne. Daudzi zemnieki paņēma kredītus, un pagasta padome 1992. gadā vairākus no tiem garantēja. Viņi nespēja aizņēmumu atdot, un tagad pagasts no sava budžeta maksā viņu vietā, un tas, protams, ir ļoti smagi.

Tagad cilvēki sāk atteikties no lauksaimniecības kā ražošanas un peļņas ieguves veida. Ko tad viņi dara? Zāģē kokus. Daļa iegūto līdzekļu tiek ieguldīta lauku darbu izmaksu segšanai. Aivars Avens teic, ka daudzi zemnieki no “Vidzemes labības” vēl šobrīd nav saņēmuši atlīdzību par pagājušajā gadā nodoto produkciju. Bet Vidzemes augstienes liesā un paugurainā zeme prasa, lai tajā ļoti daudz iegulda, un tikai tad var cerēt uz atdevi.

Pagasta zemes komisijas priekšsēdētāja Skaidrīte Višņova un zemes ierīkotājs Andris Balodis saka, ka par pagasta zemēm vismaz “uz papīra” viss ir skaidrs. Šobrīd aktuāla ir zemes mērīšana, un paredzams, ka “mērnieku laiki” Vecpiebalgā turpināsies vismaz pāris gadu. Bet bijušajiem zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem, kam pēc likuma šī procedūra jāapmaksā no valsts budžeta līdzekļiem — vēl daudz ilgāk. Pavisam Vecpiebalgā ir 342 piemājas un 227 zemnieku saimniecības un vēl apmēram 100 personīgo palīgsaimniecību. Zemnieku saimniecības platības ziņā ir ļoti pieticīgas.Mazāk par 5 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir 172 saimniecībās, no 5 līdz 10 hektāriem — 112 saimniecībās, no 10 līdz 20 hektāriem — 152 saimniecībās, no 20 līdz 50 hektāriem īpašumā ir tikai 30 saimniecībām, bet vairāk par 50 — tikai trim. Tātad Vecpiebalgas novadā pārsvarā ir naturālās saimniecības, kas ar lauksaimniecību nodarbojas tikai savu vajadzību apmēros. Kaut gan zināmā mērā to var uzskatīt par tradīciju — piebaldzēni kopš seniem laikiem varāki bijuši visādu smalku arodu pratēji, tāltālu izslavēti amatnieki, un skopā zemīte vairāk bijusi tikai dienišķās iztikas devēja.

Tagad, kad īpašuma attiecības sakārtotas, lielākā problēma — zemes apsaimniekošana. Daudzi īpašnieki to neapstrādā, bet pēdējā laikā, kopš palielināts zemes nodoklis, viens otrs no tās pat atteicies. Pērn piebaldzēnu parāds par zemes nodokli bija 214 latu, bet šogad, kad jāiekasē pusotras reizes vairāk, nav zināms, vai zemniekiem tas būs pa spēkam.

Viens no Vecpiebalgas uzņēmīgākajiem vīriem ir Andis Dzenis , zemnieku saimniecības “Lejasbarackas” īpašnieks. Arī viņa dzimta jau vairākās paaudzēs ir piebaldzēni, un šajās mājās reiz saimniekojusi Anda vecvecmāmiņa. Andis stāsta, ka 1992. gadā viņi “četri uzņēmīgi puikas” uz Lejasbaracku bāzes esot mēģinājuši attīstīt lauksaimniecības uzņēmumu. Tika privatizēta tuvējā govju ferma, arī zeme. Taču lopkopība bija pārāk nerentabla nozare, un sākotnējais “četrinieks” izjuka, jo katram nācās meklēt savu pastāvēšanas ceļu. Pirms četriem gadiem Andis pagasta centrā atvēra pārtikas preču veikalu un privatizēja arī daļu bijušā kolhoza lauksaimniecības tehnikas un remontdarbnīcas. Tagad zemnieku saimniecība nodarbojas arī ar transporta pakalpojumiem, galvenokārt pārvadā kokmateriālus, un šīs divas nozares ir tās, kas nodrošina zemnieku saimniecības pastāvēšanu. Jau trīs gadus Anda partneris ir Pēteris Mivrenieks. Taču — kā ar lauksaimniecību?

Lejasbaracku īpašumā ir apmēram 100 hektāru zemes, taču kopā ar nomātajām platībām pērn siens tika novākts no 300 hektāriem pļavu. Gan tālab, ka siena uzkrājumi lieli, gan tāpēc, ka neatmaksājas, šogad tiek pļauts daudz mazāk. Arī fermā nedaudz samazināts govju skaits, tagad ganāmpulkā ir 40 slaucamas govis un 16 teles. Andis nupat bija spiests spert sāpīgu soli — samazināt lopkopju skaitu, un tagad palikusi vairs tikai viena slaucēja un mehāniķis.

— Ferma ienes pārāk maz, un mēs nespējām samaksāt nodokļus, — saka Andis. — Protams, katra darba vieta ir svarīga, jo šī ir vienīgā no bijušajām “Alauksta” fermām, kas vēl darbojas. Lauksaimniecība pie mums pilnīgi neatmaksājas. Sevišķi šajā kalnainajā apvidū, kur zeme ļoti skopa. Lai iegūtu kaut cik pieņemamu graudaugu ražu, tajā jāiegulda daudz līdzekļu.

Andis pieļauj iespēju — var pienākt brīdis, kad zemnieku saimniecība “Lejasbarackas” ar zemnieku lietām vairs nenodarbosies. Par izputēšanu viņš nedomā — veikals tiek paplašināts, telpas būs modernas un gaišas, autotransports vienmēr būs nepieciešams, vienīgi žēl, ka skaistās Vecpiebalgas pļavas un tīrumi aizaugs krūmos un nezālēs.

Mudīte Luksa, “LV”

Foto: Jānis Lukss

Aivars Avens

Andis Dzenis

Vecpiebalgas ciematā līdzās mājo gan kopts dārzs, gan aizaugusi pļava. Kādēļ tā?