PROBLĒMAS

Kā ar sodu audzināt, nevis iznīcināt

Par pakāpenisku virzību uz nāvessoda atcelšanu

Rita Aksenoka, Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Jūs bijāt Latvijas pārstāvju grupā, kura nesen atgriezās no Lietuvas Cilvēktiesību centra un Eiropas Padomes rīkotā semināra Lietuvā. Kas tas bija par saietu, un par kādām problēmām tur runāja?

— 11. un 12. jūlijā Viļņā notika Lietuvas Cilvēktiesību centra un Eiropas Padomes kopīgi organizētais seminārs par nāvessoda atcelšanas veicināšanas stratēģiju, kas bija veltīts speciāli Baltijas valstīm. Arī es tajā uzstājos par šo situāciju Latvijā. Vispirms gribu piebilst, ka minētais seminārs pārsteidza ar lielisku organizētību un noritēja Lietuvas Konstitucionālās tiesas moderni iekārtotajā ēkā — ar plašu konferenču zāli, perfektu sinhronās tulkošanas aparatūru, bagātīgu informācijas avotu klāstu. Te varēja sastapt pārstāvjus arī no dažām citām kaimiņvalstīm — ne tikai juristus, bet arī vairāku citu profesiju cilvēkus, kā žurnālistus, psihologus, augstskolu mācībspēkus. Līdzīgs seminārs pērn notika Ukrainā. Lai gan tajā nepiedalījos, tomēr manās rokās ir vērtīgi materiāli arī par tur diskutēto.

No Viļņas atbraucu ar atziņu, ka tendence visās Baltijas valstīs ir ļoti līdzīga: pakāpeniski virzāmies uz nāvessoda atcelšanu. Uz to mūs mudina starptautiskie dokumenti par cilvēktiesībām, kuriem esam pievienojušies un kuru daļa jau ratificēta.

— Lūdzu, pastāstiet, kādi ir šie galvenie dokumenti!

— Vispirms 1948. gadā pieņemtā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, tad 1966. gada starptautiskais pakts par civilajām un politiskajām tiesībām, 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija un tieši tās 6. protokols par nāvessoda atcelšanu. Protams, ir vēl citi dokumenti.

Kā zināms, šogad 4. jūnijā 6. Saeima ratificēja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju un tās piecus protokolus, taču no sestā pagaidām atturējās. Un galvenokārt tāpēc, ka mūsu sabiedrība tam nav gatava. Ja atceraties, pērn septembrī mūsu Valsts prezidents, uzstājoties Eiropas Parlamentu asamblejas sesijā Strasbūrā un pasludinot moratoriju nāvessoda izpildei Latvijā, arī uzsvēra šo faktu. Satversme ir paredzējusi Valsts prezidentam tiesības apžēlot noziedzniekus, ja tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā.

— Vai seminārā tika analizēta konkrēta situācija Eiropas Padomes asociētajās valstīs, to skaitā Baltijas valstīs?

— Jā, tāpēc jau tika sniegta informācija par stāvokli Igaunijā, Lietuvā un Latvijā. Debatēs runāja arī dažu citu valstu pārstāvji. Lai gan nevaru galvot par datu pilnīgu precizitāti, ko esmu saņēmusi no Starptautiskās amnestiju asociācijas (“Amnesty International”), tomēr tie, kas ir manā rīcībā, liecina: no 39 Eiropas valstīm 29 pilnīgi atcelts nāvessods. Visā pasaulē tas esot aptuveni pusē valstu. Protams, skaitļi ātri mainās. Nupat, kā Viļņā pastāstīja Polijas pārstāvis, šogad tur nāvessods atcelts. Tas, manuprāt, ir viens no iemesliem, kāpēc Polijai ātrāk pavērts ceļš uz Eiropas Savienību un NATO. Nāvessods atcelts Dānijā, Norvēģijā, Beļģijā, Nīderlandē, Somijā, Zviedrijā, Šveicē, Vācijā un vēl citur. To pagaidām neizpilda arī Krievijā, kur šis izņēmuma soda veids piemērots un apžēlošanu gaida apmēram 600 notiesātie.

Seminārā dominēja atziņa, ka nāvessods atceļams arī Baltijas valstīs, turklāt vislabāk tas būtu izdarāms vienlaikus. Lai gan arī semināra dalībnieku vidū šajā jomā nebija pilnīgas vienprātības.

— Kā jūs vērtējat sabiedrības attieksmi par šī soda veida atcelšanu? Un vai tā būtu jāņem vērā?

— Jā, šis apstāklis netika piemirsts. Pašlaik visās trijās Baltijas valstīs nāvessods juridiski nav atcelts. Igaunijā, piemēram, augstākais soda mērs piespriests deviņām personām, taču izpildīts no 1991. gada nav nevienai. Lietuvā nāvessodu nepiespriež kopš pagājušā gada — pēc Valsts prezidenta Aļģirda Brazauska iniciatīvas un Seima atbalsta. Arī Latvijā šogad nevienam nāvessods nav piespriests. 1996. gadā gan Kurzemes un Rīgas apgabaltiesas diviem noziedzniekiem piesprieda šo sodu, taču Augstākā tiesa tos vēl izskatīs apelācijas kārtā, tāpēc šie spriedumi nav stājušies likumīgā spēkā.

Gribu teikt, ka Igaunija ir pavirzījusies vistālāk šajā ziņā — tur parlamentā pirmajā lasījumā izskatīts minētais 6. protokols, un tā apspriešana turpināsies rudenī. Kā jau minēju, mūsu Saeima šo protokolu neratificēja. Arī topošajā Krimināllikumā paredzēts saglabāt nāvessodu, tiesa gan, par vienu nozieguma sastāvu, tas ir, slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos, ar 14 apakšpunktiem. Kā būs galīgajā variantā — redzēsim. Cik zinu, arī mūsu Saeimas deputātu domas šajā jautājumā dalās.

Kas attiecas uz sabiedrības nostāju, tā ir atšķirīga. Lietuvā tika veikti lielāki pētījumi, notika aptauja dažādu iedzīvotāju slāņu vidū, un rezultāti aptuveni ir tādi — 80 procenti aptaujāto ir pret nāvessoda atcelšanu. Igaunijā šis skaitlis ir ap 75 procentu, Latvijā — virs 80 procentiem. Rodas jautājums — kāpēc? Es arī seminārā stāstīju par kriminogēno situāciju mūsu valstī. Lai gan pēdējos gados atklāto slepkavību skaits palielinās — to ir vairāk par 60 procentiem, taču šo skaitli galvenokārt veido slepkavības sadzīvē, arī citas, kuras vieglāk atklājamas. Bet ar īpašu nežēlību izdarītie noziegumi (spridzināšanas, mafiju kari, bandītiski uzbrukumi u.tml.) paliek neatklāti.