PROBLĒMAS

Ar sodu audzinot, nevis iznīcinot

Rita Aksenoka, Valsts prezidenta Apžēlošanas dienesta vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Un nav nekāds brīnums, ka tāpēc sabiedrībā nostiprinās atziņa: visrūdītākie slepkavas atrodas brīvībā, tāpēc jāpastiprina sodi, jāpieņem bargi likumi.

— Bet kas darāms, lai mazinātos noziedzība un slepkavas saņemtu pelnītu sodu?

— Kaut arī diemžēl nav precīzas statistikas, tomēr fakti liecina: gadu desmitiem slepkavību skaits nemazinās, lai gan jau sen pastāv nāvessods — Latvijā nepārtraukti kopš 1954. gada, taču noziedzību tas nav jūtami ietekmējis. Juridiski nāvessods nav nemaz sods, jo neveic speciālās prevensijas funkcijas (personu fiziski iznīcina, un nav dota iespēja noziedzniekam izprast savu vainu, laboties). Tas nepilda arī tā saukto ģenerālo prevensiju — iedarbību uz sabiedrību.

Minēšu piemērus: no 1970. līdz 1990. gadam vidēji notika 140 tīšas slepkavības gadā, 11 netika atklātas; no 1991. līdz 1997. gadam — ap 300 šādu noziegumu gadā, neatklātas — vidēji ap 140. Pagājušajā gadā: 256 tīšas slepkavības, atklāts aptuveni 60 procentu. Un tās veido, kā jau minēju, galvenokārt šīs sadzīviska rakstura slepkavības, kur vieglāk noskaidrot vainīgos.

Manuprāt, ar lielāku atbildību jāstrādā šo sarežģītāko slepkavību apstākļu noskaidrošanai un pierādījumu savākšanai. Ir svarīgi par katru slepkavību informēt attiecīgā rajona prokuroru, viņam jāveic pilnīga uzraudzība pār izziņas izdarītāju veikto, jāvada izmeklēšana no krimināllietas ierosināšanas brīža. Taču nereti tā nav. Un rezultātā rodas kļūdas arī tiesu sistēmā. Pēc Ģenerālprokuratūras datiem, kas publicēti laikrakstā “Diena”, pērn tiesa attaisnojusi par dažādiem noziegumiem apsūdzētus 60 cilvēkus, 1995. gadā — 21. Labi, ka vismaz tiesa izlabo kļūdas. Bet ja cilvēkam jau piespriests un izpildīts nāvessods? Tad kļūdu vairs neizlabot!

Interesanti, ka seminārā tika pārrunāta arī saziņas līdzekļu loma, informējot sabiedrību par noziegumiem, izmeklētāju, tiesu darbu. Šajā jomā žurnālistiem jābūt objektīviem, arī korektiem notikumu atspoguļošanā. Manuprāt, televīzijā nevajadzētu rādīt līķus notikumu vietās, lietiskos pierādījumus, pat aizturētās personas. Dažkārt ar detalizētu notikumu aprakstu var sarežģīt izmeklēšanu. Cilvēku par noziedznieku drīkst atzīt tikai tiesa ar savu spriedumu.

— Ministru kabineta sēdē akceptēts likumprojekts par kompensāciju nepatiesi aizturētām un notiesātajām personām. Taču — cik ir šādu cilvēku, kas varētu pretendēt uz kompensāciju, par to man ziņu nav.

— Cik zināms, krietni liels ir to cilvēku skaits, kuri pēdējos piecos gados tikuši arestēti un pēc tam viņu lietas izbeigtas. Par to vien kompensācijā sanāktu milzīgas summas! Un tas viss — no valsts budžeta.

— Bet ja cietumos noziedznieki jāuztur vairākus gadus? Turklāt viņiem pievienotos tie, kuriem piespriests mūža ieslodzījums. Vai tas nav par dārgu tādai valstij, kāda Latvija ir pašlaik?

— Seminārā Viļņā arī tika debatēts par šiem jautājumiem. Patlaban mūsu valstī slepkavību īpatsvars noziegumu kopumā ir kāds viens procents. Ar mūža ieslodzījumu sodīja tikai Noviku, kas drīz vien pēc tam nomira. Pašlaik tāds sods nav piespriests nevienam. Mūža ieslodzījumu izcieš 3 notiesātie, kurus apžēlojot Valsts prezidents nāvessodu aizstāja ar mūža ieslodzījumu. Domāju, to noziedznieku skaits, kuriem piešķirtu mūža ieslodzījumu, arī nākotnē nevarētu būt tik liels, lai valsts izjustu viņu uzturēšanu. Faktiski arī citi nebrīvē atrodošies mūsu sabiedrības “produkts” vien ir.

Jau minētajā diskusijā par nāvessodu tika izvirzīts jautājums: kas būtu tiesīgs atcelt nāvessodu? Un te bija lielāka vienprātība — tas jādara likumdevējiem, bet ieklausoties arī tautas, sabiedrības balsī. Protams, šī akūtā problēma nav izlemjama referendumā. Taču viens gan ir skaidrs: valstīm, kurās netiks atcelts nāvessods, nav izredžu kļūt par Eiropas Savienības dalībniecēm.

— Vai Viļņas seminārā izstrādāja konkrētas rekomendācijas Baltijas valstīm?

— Nekādu speciālu rezolūciju vai ieteikumu nepieņēma. Atziņa gan nobrieda šāda: diskusijas par nāvessoda atcelšanu jāturpina. Jāvirzās uz šo mērķi, kā tas atbilst demokrātiskai, tiesiskai valstij, uz kādu arī mēs tiecamies.

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore