VIEDOKLIS

Pēc Ārstniecības likuma izsludināšanas

Viktors Jaksons, Labklājības ministrijas Ārstniecības departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Manuprāt, tas paver ārstiem plašu, radošu darbalauku un patiesi jaunas iespējas sadarbībā ar pacientiem.

Jaunais likums skaidri nosaka tiesiskos aktus, kas reglamentē ārstu darbību. Tie ir — Ārstniecības likums un Likums par praksi, kā arī profesijas nolikums. Ārstam Ministru kabineta noteiktā kārtībā ir jāsaņem sertifikāts — tātad jāapliecina profesijas nolikumā paredzētais zināšanu un iemaņu apjoms un atbilstība ārsta amatam. Ārstniecību reglamentē arī dažādi standarti — gan sniegtās medicīniskās palīdzības, gan izmantotās tehnoloģijas, gan ārstniecībai izmantojamo telpu un citu pavisam konkrētu kritēriju ziņā.

— Kāda loma veselības aprūpē ar šo likumu tiek piešķirta valstij?

— Likums definē pietiekami skaidri — valsts izstrādā veselības aprūpes politiku un stratēģiju un Labklājības ministrijas personā veic ārstniecības uzraudzību, tātad veselības aprūpē piedalās, kontrolējot un atbildot par tās kvalitāti. Tā, piemēram, apstiprina ārstniecības pakalpojumu standartus, obligātās prasības, kas jāievēro ārstniecības iestādēm, kontrolē pielietotās medicīniskās tehnoloģijas, nodrošina Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas darbību.

— Jaunais likums reglamentē arī medicīnas ētikas komiteju darbību...

— Jā, gluži jaunums mūsu ārstniecībā tas nav, tomēr pirmo reizi medicīnas ētikas jautājums ir pacelts valstiskā līmenī. Līdz šim ar šo problēmu nodarbojās Ārstu biedrība. Atbilstoši jaunajam likumam šīs komisijas būs konsultatīvas institūcijas, kas tiks izveidotas medicīnas ētikas problēmu risināšanai. Paraugnolikums ir vēl jāizstrādā un jāapstiprina Ministru kabinetā. Centrālā medicīnas ētikas komiteja darbosies saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

Šādu institūciju darbība ir ļoti svarīga, jo ārstniecībā var sastapt pārkāpumus, kurus ir grūti, pat neiespējami, pierādīt juridiski, bet medicīnas ētikas komisijas savu vērtējumu šādiem gadījumiem var dot noteikti. Gadījumos, kad medicīnas ētika tiks būtiski pārkāpta, šīs komisijas varēs lemt pat par ārstniecības personas sertifikāta anulēšanas ierosināšanu.

— Alkoholisms, narkomānija, toksikomānija — sabiedrībai sāpīgi jautājumi. Šo slimnieku ārstēšanas problēmām likumā veltīta īpaša nodaļa.

— Šajā nodaļā tiek noteikts, ka šo slimību ārstēšana ir galvenokārt brīvprātīga. Domāju, ka tas ir pareizi — piespiedu kārtā ārstēt cilvēku no garīgas, dvēseles, patoloģijas nav iespējams. Nepiekrītu viedoklim, ka šādos gadījumos tiesības lemt būtu citiem, teiksim, ģimenei vai darba vietai. Ja reiz mūsu veikalos tiek brīvi tirgots alkohols un nekur nav regulēts, cik kurš drīkst izdzert — litru, pusi vai divus, tad nodzeršanās ir katra paša izvēle. Alkoholisms ir tāda pati slimība kā jebkura cita — neviens taču nevar piespiest jūs ārstēties, piemēram, no gripas. Protams, valstij ir jānodrošina profilaktisko pasākumu kopums un jāveicina iespējas ārstēties.

Cits risinājums ir jāmeklē to personu sakarā, kas ar savu rīcību jau apdraud sevi vai sabiedrību — šādos gadījumos šīs personas, bez šaubām, ir jāizolē no sabiedrības ar tiesas lēmumu. Un tiesas lēmumā varētu parādīties punkts par notiesātā pienākumu ārstēties. To, vai šis pienākums ir izpildīts, varētu ņemt vērā arī nosacītas notiesāšanas gadījumos.

— Vēl viena likuma nodaļa reglamentē psihisko slimību ārstēšanu.

— Tas ir ļoti svarīgi. Likums nosaka, ka psihiskie traucējumi vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka diskriminācijai un šīm personām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, sociālās tiesības, kuras paredz likums. Un psihiski slimajiem ir tiesības saņemt medicīnisko aprūpi, kas atbilst vispārējās medicīnas standartiem.

Arī psihiski slimo personu ārstēšana balstās uz brīvprātības principiem. Likums nosaka gadījumus, kad šiem slimniekiem var tikt piemērota neatliekamā stacionēšana. Ievietot slimnīcā šādu slimnieku pret paša gribu var tikai ļoti konkrētos gadījumos — un tas ir ļoti svarīgi sabiedrībai, kas pieredzējusi laikus, kad ievietošana psihiski slimo ārstēšanas iestādē varēja notikt pēc zināmu iestāžu pieprasījuma un kļūt par sava veida izrēķināšanos. Tagad šāda iespēja ir izslēgta, jo lēmumam par stacionēšanu pamatā ir jābūt konkrētām medicīniskām indikācijām.

— Vai jūs saskatāt jaunajā likumā arī kādas nepilnības un līdz galam neatrisinātus jautājumus?

— Likums ir atvērts plašai analīzei un aizvien jauniem priekšlikumiem un papildinājumiem nākotnē. Protams, jauno likumu nevar uzskatīt par pilnību — dažviet var just zināmu nesabalansētību, kas pamatojama ar ilgo likuma izstrādes procesu un vairākiem autoriem. Teiksim, rezidentūras jautājums — likums nosaka rezidentūras pastāvēšanu vispār, bet tās darbības principus sīkāk neskaidro.

Vai arī — nodaļā, kas reglamentē ārstniecības iestāžu darbību, teikts, ka šo iestāžu sertifikācija ir atbilstības novērtēšana saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām nereglamentētās sfēras prasībām. Šim formulējumam varu piekrist tikai daļēji, jo mēs tomēr uzskatām, ka ārstniecība ir jānosaka par nacionālo reglamentēto sfēru. Acīmredzot būtu vieglāk jauno likumu ieviest un saskaņot ar citiem, ja šeit būtu lielāka precizitāte — varēja tikt norādīts, ka pēc starptautiskajiem standartiem ārstniecība ir nereglamentēta, bet pēc nacionālajiem — reglamentēta sfēra.

Tomēr tās, kaut arī būtiskas, ir tikai nianses, kas likuma stāšanos spēkā un darbības sākumu noteikti netraucēs. Turklāt vēl līdz likuma spēkā stāšanās laikam — šī gada pirmajam oktobrim — mums ir jāizstrādā vairāki Labklājības ministrijas rīkojumi un Ministru kabineta noteikumu projekti, kas nepieciešami jaunā likuma darbības nodrošināšanai.

Dina Gailīte,

“LV” iekšpolitikas redaktore