PROBLĒMA

Par kompetences robežām

Vai Civildienesta pārvalde var atcelt Ministru kabineta rīkojumu

Nejauši ar savu studentu un bijušo kolēģu starpniecību esmu iesaistījusies diskusijā par pārraudzības institūcijas kompetenci, līdz ar to arī vietu un lomu mūsu pārvaldes sistēmā. Jautājums radās sakarā ar Ministru kabineta rīkojumu par Energoapgādes regulēšanas padomes priekšsēdētāja Ata Pakrastiņa atcelšanu no amata, tam sekojošu A. Pakrastiņa sūdzību Valsts civildienesta pārvaldē, attiecīgo pārvaldes lēmumu un Ministru kabineta reakciju uz šo lēmumu.

Kāzuss ir šāds. 1995. gada 6. septembra likums “Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā” paredz, ka Ekonomikas ministrijas pārraudzībā atrodas Energoapgādes regulēšanas padome. Saskaņā ar šo likumu minētā padome ir valsts pārvaldes iestāde un tās priekšsēdētāju uz četriem gadiem ieceļ amatā Ministru kabinets. Šajā civildienesta ierēdņa amatā tiek iecelts A. Pakrastiņš, taču šī gada maijā Ministru kabinets atbalsta Ekonomikas ministrijas priekšlikumu un atceļ A. Pakrastiņu no amata. Bijusī amatpersona griežas ar sūdzību Valsts civildienesta pārvaldē, kuru izskatot civildienesta pārvalde nonāk pie secinājuma, ka A. Pakrastiņš no civildienesta ierēdņa amata atbrīvots, neievērojot valsts civildienestu regulējošās tiesību normas, un pieņem lēmumu par Ministru kabineta rīkojuma atcelšanu. Ministru kabinets uzskata, ka Valsts civildienesta pārvalde, pieņemot minēto lēmumu, pārkāpusi savu kompetenci un tās lēmumu nepilda. Savukārt Civildienesta pārvalde uzskata, ka rīkojusies savas ar likumu piešķirtās kompetences robežās. Cik zināms, jautājums līdz galam nav atrisināts, bet no Valsts civildienesta pārvaldes tiek gaidīta minētā lēmuma atcelšana. Šajā konkrētajā gadījumā vairāk atbalstu Valsts civildienesta pārvaldes viedokli, kaut gan atzīstu, ka jautājums ir diskutējams un ir arī diskusijas vērts.

Gribu uzsvērt, ka mans mērķis nav noskaidrot A. Pakrastiņa atcelšanas rīkojuma lietderību, jo, tāpat kā par Energoapgādes regulēšanas padomes darbību, arī par paša A. Pakrastiņa personiskajām īpašībām vai darba kvalitāti man nav gandrīz nekāda priekšstata. Jautājums, kurā vēlos izteikt savas domas, saistīts tikai ar pārraudzības iestādes, šajā gadījumā — Valsts civildienesta pārvaldes, kompetenci atcelt lēmumus, ko izdevušas citas, tai skaitā padotības līmenī augstākas, institūcijas, ja jautājums attiecas uz tās tiešo darbības jomu.

Spēcīgākais arguments, kas izteikts pret šādu kompetenci, ir nerakstītais tiesību princips, ka zemāka iestāde nevar atcelt padotības līmenī augstākstāvošas iestādes aktu. Piekrītu, ka šāds vispārējs princips eksistē, taču, kā zināms, gandrīz jebkuram tiesību principam, piemēram, kaut vai valsts varas dalīšanas principam, ir rakstīti izņēmumi. Un, ja tie ir rakstīti, tad jāvadās nevis no nerakstītiem vispārējiem principiem, bet no rakstītām tiesību normām.1

Kuras tad varētu būt tās tiesību normas, kas pieļautu, ka pārraudzības iestāde atsevišķos gadījumos savas darbības pilnvaru robežās ir tiesīga atcelt pat Ministru kabineta aktus? Ministriju iekārtas likuma 16. pants nosaka, ka ministrijas pārraudzībā esošas iestādes patstāvīgi veic ar likumu nodotās valsts funkcijas un atbild par to izpildi. Šāda formula tika radīta, lai nodrošinātu atsevišķu likumu vienveidīgāku un kvalitatīvāku izpildi, ko kontrolē un vada īpašas uz likuma pamata dibinātas, diezgan patstāvīgas institūcijas, kas atrodas kādas ministrijas pārraudzībā, taču ministrs tās var ietekmēt tikai ar ieteikumu par vadītāju, budžetu, kā arī atceļot nelikumīgus lēmumus. Citādu iespēju iejaukties pārraudzībā esošas iestādes darbībā, vismaz saskaņā ar Valsts pārvaldes reformas koncepciju, likums neparedz. Kā redzams, pārraudzības iestādes atbild par tām funkcijām, ko tām ar likumu uzticējusi Saeima. Ja reiz Saeima kādai iestādei uzlikusi par pienākumu uzraudzīt, kā konkrētā nozarē attiecīgi tiesību subjekti ievēro tiesību normas, un tiesību normu neievērošanas gadījumā attiecīgi rīkoties, tad šī iestāde ne tikai var, bet tai arī konkrētā gadījumā ir konkrēti jārīkojas. Teikto vēl vairāk pastiprina likumā iekļautais izteikums par iestādes atbildību.

Saskaņā ar likuma “Par valsts civildienestu” 4. pantu Valsts civildienesta pārvalde izstrādā valsts civildienesta organizēšanas vispārīgos noteikumus, kā arī izskata ierēdņu sūdzības un disciplinārlietas. Arī pārvaldes nolikumā ierakstīts, ka tās uzdevums ir kontrolēt, kā valsts iestādes ievēro likumu “Par valsts civildienestu” un Ministru kabineta noteikumus civildienesta jautājumos. Diemžēl likums nav izskaidrojis, kā Valsts civildienesta pārvaldei jāreaģē uz sūdzības rezultātā konstatēto tiesību pārkāpumu, bet atstājis to pārvaldes ziņā. Līdz šim pārvalde prettiesiskus lēmumus par disciplinārsodu uzlikšanu ir atcēlusi. Taču — ko darīt, ja likumu “Par valsts civildienestu” ir pārkāpis Ministru kabinets?

Šī likuma 60. pantā noteikti valsts civildienesta attiecību izbeigšanās pamati, tai skaitā atlaišana kā disciplinārsods vai neatbilstība ieņemamajam amatam. Bez tam konkrētās civildienesta attiecības var mainīt, arī civildienesta ierēdni pārceļot citā atbilstošas kvalifikācijas kategorijas amatā saskaņā ar šī likuma 54. pantu. Visos civildienesta attiecību maiņas gadījumos tiesību normās ir noteikta procedūra, kura jāievēro gan “parastai iestādei”, gan Ministru kabinetam, ja runa ir par ierēdņa, nevis politisku amatu. Politisko amatu minu tādēļ, ka ir izskanējuši arī argumenti, ka Energoapgādes regulēšanas padomes priekšsēdētāja amats faktiski bijis politisks, nevis civildienesta ierēdņa amats. Pēc būtības tam varētu piekrist, taču pēc formas A. Pakrastiņš bija iecelts kā ierēdņa kandidāts un tieši tā viņš bija jāuztver Valsts civildienesta pārvaldei.2

Protams, saprotama ir arī Ministru kabineta vēlme atbrīvoties no slikta padomes priekšsēdētāja, taču tādā gadījumā ir vai nu jāpanāk grozījumi likumā, vai jāizbeidz civildienesta attiecības ar disciplinārsodu. Jāatzīmē, ka atlaišana gan no amata, gan no valsts civildienesta vispār ir paredzēta ierēdņu disciplinārsodu noteikumu 17. pantā, ja ar pienākumu birokrātisku, novēlotu, nolaidīgu vai nekvalitatīvu pildīšanu nodarīts būtisks materiāls vai morāls kaitējums.

Saņemot A. Pakrastiņa sūdzību par to, ka viņš kā civildienesta ierēdnis nav atcelts no amata likumīgi, Valsts civildienesta pārvalde, kontrolējot, kā ticis ievērots likums “Par valsts civildienestu”, varēja secināt tikai to, ka A. Pakrastiņa atcelšana no amata neatbilst nevienam šajā likumā minētajam civildienesta attiecību izbeigšanas pamatam. Vislabāk, protams, šādas domstarpības būtu atrisināt sarunu ceļā, taču pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem Valsts civildienesta pārvaldei tas neizdevās. Līdz šim citu valsts civiliestāžu prettiesiskie lēmumi līdzīgos gadījumos ir tikuši atcelti. Vai pareizāk būtu atrakstīties, ka šī jautājuma izlemšana nav Valsts civildienesta pārvaldes kompetencē, jo likumu pārkāpis Ministru kabinets? Un kur īsti ir robeža, cik tālu valsts civildienesta pārvalde var rīkoties un kur vairs ne? Vai, piemēram, kādas ministrijas uzlikto disciplinārsodu tā atcelt var? Un savas ministrijas lēmumu?3

Vai tomēr, atgriežoties pie koncepcijas par pārraudzības iestādēm, uzskatīt, ka patstāvīga ar likumu uzlikto funkciju pildīšana attiecas uz visu civildienesta sfēru, tai skaitā arī uz Ministru kabinetu, ja reiz tas ir pārkāpis savu kompetenci un izdevis prettiesisku uz ierēdņa kandidātu attiecinātu lēmumu? Kā redzams, jautājumu ir daudz. Taču, kamēr Ministriju iekārtas likums un likums “Par valsts civildienestu” ir tāds kā šobrīd, es sliecos vismaz uz pēdējo jautājumu atbildēt vienkārši ar “jā”.

Jautrīte Briede,

juriste,

Latvijas Universitātes doktorand

1 Arī šis princips pagaidām nav rakstīts, taču ir iekļauts Administratīvā procesa likumprojektā. Daļēji tas arī šobrīd izriet no MK Administratīvo aktu procesa noteikumiem.

2 Bez šaubām, politisku lēmumu izlemšana nav Civildienesta pārvaldes kompetencē.

3 Valsts civildienesta pārvaldei tās eksistences laikā vairākkārt mainījušies priekšnieki. Tā ir bijusi gan Valsts reformu ministrijas, gan Labklājības ministrijas, gan tiešā Ministru kabineta pārraudzībā, kas arī, starp citu, īsti neiet kopā ar Ministriju iekārtas likumu. e