MĒS UN EIROPA

Starp mītiem un īstenību

Lasot Eduarda Bruno Dekšņa grāmatu “Eiropas Savienība: mīti un īstenība”, LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs un apgāds “Junda”, Rīgā, 1996.

Dr. Valdis Birkavs, Latvijas Republikas ārlietu ministrs:

Eiropas Savienība šodien ir izveidojusies par vienu no ietekmīgākajiem pasaules politiskajiem un ekonomiskajiem spēkiem. Aizvien vairāk Eiropas valstu izsaka vēlmi iestāties Savienībā, to skaitā arī Latvija, kas jau neilgi pēc savas valstiskās neatkarības atgūšanas kā vienu no savas ārpolitikas prioritātēm izvirzīja iestāšanos Eiropas Savienībā, atzīstot to par būtisku latviešu tautas izdzīvošanas un Latvijas valsts saglabāšanas iespēju. Gribētu uzsvērt, ka prioritātes apzināšanai nav jāpārvēršas par aklu sekošanu šai idejai — uztverot pašu iestāšanās faktu kā vienīgo visu mūsu saimniecisko, drošības un sociālo problēmu atrisinājumu. Mums nav jāieņem arī pretēja nostāja, iztēlojot Eiropas Savienību kā nepamatotu prasību izvirzītāju, kuras pildot varētu tikt iznīcināta Latvijas lauksaimniecība un rūpniecība vai zaudēta nacionālā identitāte. Jāatzīmē, ka šobrīd sabiedrībā ir gana daudz abu šo pretējo viedokļu aizstāvju. Lai nekristu galējībās un izslēgtu jebkādas spekulācijas iespējas, mums ir nepieciešama plaša un galvenais — objektīva informācija par Eiropas Savienības struktūru, lēmumu pieņemšanas mehānismiem, tās realizētajām kopīgajām politikām. Tikai šādas informācijas pieejamība ļaus katram pašam izvērtēt tos iespējamos ieguvumus un arī zaudējumus, ko mums dotu dalība Eiropas Savienībā.

Un varbūt tieši tādēļ zīmīga ir grāmatas nosaukumā ietvertā jēga — mīti un īstenība, kas atklās lasītājam nepastarpinātu ieskatu Eiropas Savienības politikas veidošanas “virtuvē”.

Autors — Eduards Bruno Deksnis — sniedz pārskatu par Eiropas Savienības (sākotnēji Eiropas Kopienas) izveidošanos, tās būtību, līdzšinējo attīstību un nākotnes perspektīvām, par Eiropas Savienības prasībām potenciālajām dalībvalstīm, lai tās tiktu uzņemtas Eiropas Savienībā, kā arī par Latvijas un Eiropas Savienības sadarbību.

Vēlreiz atgriežoties pie valsts politikas prioritātes — integrācijas Eiropas Savienībā —, jāatzīmē, ka, jau izstrādājot integrācijas programmu ES, īpaša uzmanība tika pievērsta sabiedrības informēšanas nepieciešamībai. Diemžēl finansiālās iespējas līdz šim nav ļāvušas pilnībā realizēt visu iecerēto.

Tieši tādēļ vēl jo atzinīgāk jānovērtē fakts, ka informatīvo izdevumu klāsts tiek papildināts ar vēl vienu grāmatu un tas notiek jau šobrīd, laikā, kad mums vēl jāveic pietiekoši daudz darba, lai nodrošinātu integrācijas procesa realizāciju. Šis ir vēl viens solis, kura mērķis — nodrošināt integrācijai labvēlīgu vidi. Izpratne par to, ko dod un ko prasa pretī ES, ir nozīmīgi jāpastiprina. To apliecina iestāšanās process Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Austrijā. Arī neveiksme Norvēģijā. Balstoties uz šo valstu pieredzi, arī Latvijā Eiropas integrācijas procesu pētīšanā un izvērtēšanā būtu jāiesaista pēc iespējas lielāka politiski aktīvo iedzīvotāju daļa, jāveicina politisko un ekonomisko zinātņu pārstāvju pētījumi Eiropas integrācijas jomā, kā arī jāveic citi pasākumi sabiedrības vispārējās informētības uzlabošanai.

Šī grāmata nepretendē uz dziļa un analītiska pētījuma statusu, taču noteikti var noderēt katram kā izziņas avots par to, kas tad būtībā ir Eiropas Savienība. Nenoliedzami, grāmatas iznākšana ir solis sabiedrības savlaicīgā sagatavošanā svarīgajam balsojumam par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.

Jau šobrīd ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk, bet pienāks brīdis, kad katram valsts pilsonim referendumā būs jāizdara šī izvēle — par vai pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Pēc manas dziļākās pārliecības, Latvijas politiķiem, kuri saprot, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ir vienīgā iespēja Latvijai sevi uz mūžiem noenkurot attīstīto Eiropas valstu labklājības, pārticības un drošības ostā, jāizdara viss, lai arī mūsu valsts pilsoņi to saprastu un izdarītu pareizo izvēli referendumā.

1996.gada 20.maijā

Dr. Tālavs Jundzis, Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors; tagad — Latvijas Republikas aizsardzības ministrs:

Eiropas Savienība un problēmas, kas ar to saistās, joprojām ir noslēpumu sala lielākajai mūsu tautas daļai. Arī politiķi lielākoties vēl ir maz pieredzējuši šajā jomā. Tikai 1995. gadā Rīgā darbību uzsācis Eiropas integrācijas birojs, bet 6. Saeima pieņēmusi lēmumu par jaunas deputātu komisijas izveidošanu, kas nodarbotos ar Eiropas lietām. 1995. gada 12. jūnijā Luksemburgā Latvija gan parakstījusi Eiropas līgumu, kas tai piešķir asociētas valsts statusu Eiropas Savienībā, taču maz ir to, kuri Latvijā iepazinušies ar tā saturu. Plašākai sabiedrībai nav bijis arī iespējas iepazīties ar uzņemšanas kritērijiem un citiem Eiropas Savienības ieteikumiem, kas apkopoti tā sauktajā Baltajā grāmatā, kura tikai nesen pārtulkota latviešu valodā.

Neziņa un informācijas trūkums ļauj izplatīties baumām, rada mītus, kam nav nekā kopēja ar īstenību. Mūsu sabiedrībā dzirdēti pat tādi absurdi apgalvojumi, ka Eiropas Savienība tāds bijušās Padomju Savienības paveids vien būšot.

Vājās zināšanas par Eiropas Savienību var jūtami apgrūtināt Latvijas iekļaušanos tajā, radīt nopietnas problēmas tad, kad vēlētājiem referenduma ceļā nāksies izteikt savu attieksmi šajā jautājumā. Lai arī diskutējams ir jautājums, vai tas notiks vēl šajā gadsimtā vai nākamā sākumā, tomēr sabiedrības izglītošana šajā jomā nebūtu atliekama ne brīdi, ieskaitot speciāla mācību kursa ieviešanu vidusskolās.

Pagaidām latviešu valodā iznākušas tikai dažas nelielas brošūriņas, kurās to autori lasītāju vispārīgā veidā iepazīstina ar Eiropas Savienību. Diemžēl pieredzes trūkuma dēļ dažās no tām ielavījušās kļūdas un neprecizitātes, apšaubāmi apgalvojumi.

Šis ir pirmais plašākais izdevums latviešu valodā, kurš samērā vispusīgi atsedz ES būtību, mītus un realitātes, kas ar to saistās. Šajā darbā lasītājs atradīs ne tikai visai plašu oficiāla rakstura informāciju, bet uzzinās arī daudzas ES aizkulises, lietas, par kurām Latvijā līdz šim nekas nav rakstīts. Tas kļuvis iespējams, jo pats autors, būdams latvietis, jau kopš 1983. gada bijis cieši saistīts ar ES institūcijām, lai arī tieši nav darbojies politiskajā jomā.

Bruno Deksnis dzimis 1947. gadā Vācijā, uzaudzis Kanādā. Izglītību guvis Kanādas, ASV un Lielbritānijas universitātēs. 1981. gadā ieguvis filozofijas doktora grādu lietišķajā matemātikā. Strādājis atomenerģētikas un kodolsintēzes jomā Kanādā, Vācijā un Lielbritānijā. Kopš 1983. gada strādā Eiropas atomenerģijas kopienas (Euratom) pētnieciskajā institūtā Oksfordā (Lielbritānijā) kā Kanādas Nacionālās kodolsintēzes pārvaldes pārstāvis, no 1991.g. — kā Euratom štata darbinieks. Daudzu zinātnisku publikāciju autors, sistemātiski apciemo Latviju, sadarbojas ar tās zinātniekiem.

Piedāvātā grāmata uzrakstīta tieši un atklāti. Autors nav centies apiet “neērtus” jautājumus vai izvairīties no atbildēm uz tiem. Lai arī dažkārt autors bijis kategorisks spriedumos un nav vairījies no sava subjektīvā viedokļa aizstāvēšanas, tomēr grāmata kopumā ļauj gūt pareizu priekšstatu par Eiropas integrācijas procesiem un Latvijas izredzēm tajos. Pievienotās shēmas, tabulas un dokumenti lasītājam ļaus labāk izprast daudzas, lai arī sarežģītas problēmas.

Būtu labi, ja šī grāmata ieinteresētu ne tikai politiķus, bet arī studentus un skolēnus, iespējami plašāku sabiedrību Latvijā, kura līdz šim nav lutināta ar oriģināliem izdevumiem par jautājumiem, kas tieši ietekmēs ikviena mūsu pilsoņa dzīvi jau tuvākajā nākotnē.

Dr. Eduards Bruno Deksnis, Oksfordā:

Latvija — Eiropas valsts

Pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, ES institūcijas ātri un lietišķi konstatēja: latviešu tauta pieder Eiropas tautu saimei, vēsturiskā pieredze ar pirmo Latvijas Republiku liecina, ka šī teritorija spēj sasniegt normālu Eiropas apriti un ir politiski nepieciešams palīdzēt eiropeiskajai sabiedrības daļai Latvijā vadīt šādu atdzimšanu. ES visnotaļ labvēlīgā nostāja pret Baltijas valstīm, resp., Igauniju, Latviju un Lietuvu, šķiet, pārsteigusi plašas ne visai zinošas Krievijas Federācijas aprindas, t.i., tādas, kuras noraida ārzemju investīcijas pat Krievijas Federācijas labā. Izrādās, ka arī Baltijas valstīs pat starp to pamatiedzīvotājiem atrodam apbrīnojami daudz tādu nezinošu cilvēku. Latviešiem pienācis laiks parādīt sava rakstura izturētību. Šīs grāmatas autoram licies uzkrītoši, ka gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji rūpīgi slēpj savas labākās rakstura īpašības. Cik ilgi var tēlot, ka pastāv izvēle starp sociālistiski “taisnīgu” nabadzību un cilvēka pašcieņu apliecinošu turību?

Latvijas Republikas kļūšana par Eiropas Savienības pilntiesīgu dalībvalsti ir vienīgais veids, kā nodrošināt latviešu tautas fizisko, garīgo un ekonomisko izdzīvošanu. Visas ES dalībvalstis saprot šo Latvijas vēlmi un atbalsta šādu iznākumu. Patiesi neatkarīga Latvijas Republika atbilst visu ES dalībvalstu interesēm, jo šādā veidā Baltijas jūras piekrastes iedzīvotājiem tiek nodrošināts miers. Saprotamā kārtā priekšnoteikums tam, lai Latviju uztvertu kā suverēnu, neatkarīgu valsti, ir Latvijas Republikas atkarības saišu saraušana ar Krievijas Federāciju. Šai nolūkā nav jāpārtrauc tirdzniecība, bet gan šī tirdzniecība jāpārkārto no bartera darījumiem uz preču–naudas attiecībām, kuras Krievijas Federācija (tāpat kā bijusī PSRS) skrupulozi ievēro darījumos ar Eiropas Savienības dalībvalstīm. Varētu jautājumu izvirzīt tā: ja pastāv tik daudz vienprātības, kamdēļ ķeras Latvijas tautsaimniecības atjaunošana?

Latvijā pastāv visi priekšnoteikumi ekonomikas atdzimšanai. Nedaudzu tuvāko gadu rīcība izlems, vai turība atgriezīsies Latvijā vai arī te valdīs tālāk Krievijas haotiskā nabadzība. Latviešu veselajam saprātam atkal jāpamostas. Latvijas problēma nav tās teritorijā atrodošais lielais sveštautiešu skaits. Latviešiem ir vieta Eiropas tautu saimē. Lai šo vietu saglabātu, latviešiem jārūpējas par to, lai lojālie svešinieki integrētos eiropeiskā Latvijā. Latviešu ieiešanai turīgo Eiropas tautu saimē jāsākas ar stabilas tautsaimniecības atjaunošanu Latvijā.

Latvijas statusa veidošanās

Rietumeiropas valstu skatījumā okupētās Baltijas valstis turpināja juridiski pastāvēt visus pēckara gadus. Daudzie PSRS demarši, kuru mērķis bija iznīcināt katru liecību par to, ka Baltijas valstis reiz bija neatkarīgas, nav šīs grāmatas redzeslokā. Tomēr ne vienam vien Latvijas lasītājam jāatgādina: latvieši atkal ieņem savu vietu Eiropā, pateicoties tam, ka Latvijas Republika ir nevis bijušās PSRS daļa, bet gan neatkarīga valsts, kuras suverenitāte atjaunota deviņdesmitajos gados. Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts tēlu visus pēckara gadus rūpīgi sargāja samērā maza latviešu emigrācijas kopa. Šī eiropeiskas valsts tēla izpausme reālos darbos nodrošinās Latvijas neatkarību Eiropas civilizēto valstu un tautu saimē. Šo darbu veic skaitliski neliela, toties ļoti mērķtiecīgu un spējīgu cilvēku grupa.

Šobrīd rietumnieciski noskaņoti latvieši — valsts līmenī un arī individuāli — veido lietišķas attiecības starp Eiropu un Latviju zinātnē, mākslā, tirdzniecībā un pakalpojumu sfērā. Rit visai normāla Latvijas, Lietuvas un Igaunijas virzīšanās uz Eiropas Savienību. Igaunija neapšaubāmi apsteigusi abus savus Baltijas kaimiņus. Igauņu privātpersonas un valsts ierēdņi, atrazdamies ES dalībvalstīs, tik aši un šķietami pat bez liekas piepūles atrod lietišķu un normālu kontaktu ar eiropiešiem, ka par Igaunijas pievienošanos ES nevar būt ne mazāko šaubu. Tomēr Latvija 1995. g. oktobrī pirmā no Baltijas valstīm aicinājusi Eiropas Savienību izskatīt Latvijas Republikas atbilstību ES dalībvalsts statusa iegūšanai.

Ievērot: ES dalībvalsts statusa piešķiršana visām trim Baltijas valstīm ir vienots jautājums.

Eiropas drošības un sadarbības apspriede kā starpvalstu pasākums ir ar ne visai spožu vēsturi. Latvijā EDSA rīkojusies kā Krievijas interešu aizstāve, vismaz EDSA izdarību attēls Latvijas presē liecina par šādu raksturojumu. Patlaban tikai ar zināmu nožēlu var izvērtēt diplomāta holandieša van der Stūla (Stoel) iejaukšanos Latvijas Republikas suverēnās lietās, resp., pilsonības noteikšanā. (Šīs iejaukšanās mērķis bija pamudināt Krieviju atvilkt savas militārpersonas no valsts, kurā tām nav legālu uzturēšanās tiesību.) EDSA nav nekādu saišu ar ES iestāžu darbību. Kā ES dalībvalstis vērtē EDSA, var spriest pēc sekojošā citāta no publikācijas par drošību Eiropā (The Royal Institute for International Affairs, London, UK) , kurš dots vispirms angļu oriģinālā, jo, pēc autora pieredzes, Latvijas masu medijos stipri bieži tiek ielaistas dīvainas kļūdas, tulkojot šādus tekstus.

The criteria for Latvian citizenship suggested by the CSCE (not affilitated either to the EU or to the Council of Europe) would, if adopted, cause problems for some Western states, not just for the United States. It is clear that no asymmetric stance with one set of rules for the East and one for the West in regard to a human rights regime would be acceptable.

Kritēriji Latvijas pilsonības iegūšanai, kurus iesaka EDSA (kas nav saistīta ne ar ES, ne ar Eiropas Padomi), ja tie tiks pieņemti, radīs problēmas dažām Rietumu valstīm, ne tikai ASV. Ir skaidrs, ka EDSA nevienlīdzīgā nostāja cilvēktiesību jautājumā — vieni likumi Austrumiem, citi — Rietumiem — nebūtu pieņemama.

Ievērot: nelegāli ieceļojušo PSRS pilsoņu un viņu pēcteču pretenzijas uz Latvijas Republikas pilsonību nav juridiski pamatojamas ar cilvēktiesību līgumiem.

Starp daudzajām cilvēktiesību hartām, kuras parakstītas pasaulē, nav nevienas, kas legalizētu kolonizāciju.

Ievērot: ES dalībvalstis novērsīsies no Latvijas Republikas, ja Latvija piešķirs pilsonību katram, kurš to vēlas iegūt: šāda pieeja nozīmētu neierobežotu ieceļotāju ieplūdi ES.

Atsevišķo Latvijas grupējumu saceltā brēka par krievvalodīgo ( non–native Russian speakers ) privilēģiju saglabāšanu Eiropā tiek uztverta kā bezkaunīgs pieprasījums, lai Eiropa rūpētos par šīs cilvēku daļas labklājību. Jāatceras, ka šo privileģēto cilvēku uzticība Krievijas impērijai saistās ar izlūku lomas uzņemšanos Eiropā, ar iešanu pa priekšu atkal atdzimstošās Krievijas uzbrucējam karaspēkam. Tomēr nav iespējams vienlaikus būt uzticīgam Krievijas pašizraudzītai misijai — iespiesties kaimiņvalstīs — un baudīt Eiropas finansējumu. Pamatkritērijs jebkuras valsts uzņemšanai ES ir tāds, ka šīs valsts dabiskais iekšpolitisko interešu loks atrodas vienīgi Eiropā.

Ievērot: Latvijas Republikai kā Krievijas Federācijas uzticības personai nebūs vietas ES.

1994. g. februārī Latvijas Republika parakstīja Brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Kopienu. Ar šo līgumu sākās pārejas posms, kurā ES izvērtēs LR piederību. Šis līgums tikai nedaudz, tomēr būtiski atvieglo tirdzniecības saites starp Latviju un ES dalībvalstīm. (PSRS paguva šādu līgumu ar Eiropas Kopienu izveidot kādu gadu pirms PSRS pašlikvidēšanās. Šis līgums bija saistīts ar to, ka PSRS formāli atzina Eiropas ekonomisko kopienu kā juridisku personu.)

Nopietnāks solis par Brīvās tirdzniecības līgumu ir nesen parakstītais Asociācijas līgums starp Eiropas Kopienu un Latvijas Republiku. Pašlaik notiek šī līguma ratificēšana (tā jāveic 15 ES dalībvalstu parlamentiem, Eiropas Parlamentam un Latvijas Saeimai). Šis līgums pelna īpašu uzmanību, jo viens iznākums — kurš gan nav garantēts — ir tāds, ka LR kļūst par ES dalībvalsti. Visādu veidu saišu nodibināšanai starp ES dalībvalstīm un Latviju jānotiek visos līmeņos — valsts mērogā, pašvaldību, apgabalu un apriņķu, ārpus valsts organizēto struktūru un atsevišķo uzņēmumu un pilsoņu līmenī. Visiem Latvijā tātad ir vienāds pienākums turpināt šo atgriešanos Eiropā.

Trešajā pielikumā atrodams daļējs šī Eiropas līguma teksts. No pilnā teksta nav pārņemta vienīgi ļoti sīka preču un citas produkcijas uzskaite, arī izejvielu nosacījumi, kuri jāievēro tirdzniecībā starp Latviju un ES dalībvalstīm. Šāds līgums parakstīts arī ar Lietuvu un Igauniju, kā arī ar sešām AEVEV.

Sarunu laikā pirms šī Asociācijas līguma parakstīšanas Latvijā izveidojās apmēram 200 personu liela kontaktgrupa. Asociācijas līgumam stājoties spēkā, paredzēts radīt Asociācijas padomi, kura vērtētu līguma darbību. Šis process savukārt nozīmē to, ka izveidosies ES darbinieku kopa, kura pratīs pati atrast faktus par Latviju. Viņiem nevarēs iestāstīt tās nepatiesās nostādnes par latviešiem, kuras šobrīd prezentē kāda angliski runājošu rīdzinieku grupa.

Pilnīgi nepareiza ir kritika, ka šis līgums it kā neaizstāv Latvijas intereses. Latvijas ražojumi, kuri pēc kvalitātes patiesi spēj konkurēt ar pasaules standartiem, šobrīd nespēj pilnībā aizpildīt tos limitus, kuri jau iedalīti. Latvijas ražotņu nekvalitatīvās produkcijas vispārēja pazušana no jebkura tirgus ir nepieciešama, lai izbeigtos šajā jomā nodarbināto (nevis vadošo) kadru garīgās un fiziskās veselības apdraudēšana. Izbeigsies arī šīs produkcijas lietotāju izsmiešana ar brāķa mantām. Normālā eiropeiskā tirdzniecībā pēcpārdošanas serviss ir tikpat nozīmīgs kā pati ražošana.

Neviena postsociālistiskā sabiedrība AEVEV nav atradusi kādu citu ceļu uz turības atgriešanos šajās valstīs. Viņām nākas izslimot pēdējo sociālisma kaiti, resp., — bagātību drukāsim, nevis pelnīsim. Latvijas gadījumā nostalģija pēc iedomātās pagātnes nedaudz atšķiras no līdzīgām politiskām parādībām tās kaimiņos vai AEVEV. Vienīgi Latvijā daļa iedzīvotāju — pat maza pamatiedzīvotāju daļa, toties kopumā vērā ņemama daļa — vēlas atgriezties Krievijas sastāvā.

Kāda būtu ES stratēģija attiecībā uz Latvijas itin kā kreisā grupējuma žonglēšanu ar LR de facto iekļaušanos NVS tautsaimniecības lokā, nav prognozējams. Latvijas iedzīvotājiem rūpīgi jāpārdomā iespēja pilnībā zaudēt 371 miljona bagātu (un civilizētu) eiropiešu labvēlību, lai to aizvietotu ar atgriešanos Krievijas nabadzības (un mežonības) telpā. Šī telpa negrozāmi samaļ visu, ko sevī iekļāvusi, līdz kamēr atduras pret nesamaļamā robežām.

Neapšaubāmi, Krievija ir ļoti bagāta ar derīgajiem izrakteņiem — apmēram tāpat kā aborigēnu apdzīvotā Austrālija, pirms to kolonizēja Anglija. Diemžēl neviena Krievijas valdība nav mācējusi tos izmantot citādāk, kā tikai pārdodot. Protams, ir iespējams, ka Krievijas iedzīvotāji varētu pāraugt un attīstīties līdz tādam līmenim kā mūsdienu Austrālija — bet cik ilgā laikā un ar cik lielu ārēju palīdzību?

Latvija virzībā uz Eiropas Savienību

Asociācijas līgums starp Latvijas Republiku un Eiropas Kopienu paredz iespēju, ka LR iestājas ES. Līgumā nav dotas garantijas no ES puses, ka LR tiks automātiski uzņemta ES. Latvija nav nekādā veidā atdevusi pat sīkāko daļu LR suverenitātes, nedz ārlietās, nedz iekšlietās, nedz arī finansu lietās. Tomēr Latvijai jākļūst par ES dalībvalsti, jo vienīgi šāds statuss pieļauj latviešu tautai drošu nākotni pēc tam, kad Krievija būs atguvusi savu varenību.

Eiropas Kopiena kā juridiska persona, visas normālās Eiropas valstis balsta savu darbību uz tiesiskumu, uz to, ka likumus ievēro, ka likumus nevis tikai pieņem, bet tos arī ievieš un tos aizstāv tiesas. Latvijas Republikai būs jāievēro likumi, tās pilsoņiem būs jāveido sava ekonomiskā aprite tiesiskā struktūrā. Saprotamā kārtā tādu iznākumu sāpīgi pārdzīvotu Latvijas negodīgie iedzīvotāji. Vai šīs ir tās “cilvēktiesības”, par kurām iestājas daudzie cilvēktiesību “speciālisti” Latvijā? Grūti iedomāties, ka EK spētu parakstīt Eiropas līgumu ar jebkuru bijušo PSRS savienoto republiku. Tās lielā mērā tikai tēlo neatkarību. Nevienā no šīm republikām nenotiek pāreja uz tiesisku valsti.

Eiropas Savienība nozīmējusi savu vēstnieku Latvijā, kurš šobrīd jau paliekoši atrodas Rīgā. Savukārt no Latvijas Republikas puses Briselē darbojas tikai viena vēstniecība ar izteikti grūtu uzdevumu: pārstāvēt Latvijas intereses Beļģijā, Luksemburgā, Nīderlandē, arī NATO, Eiropas Kopienā un Rietumeiropas Savienībā. Skaidrs, ka Latvijas iekšienē jāsāk aktīvāk darboties tām interešu grupām, kuru vitālās ekonomiskās intereses neizbēgami saistās ar Latvijas iesaistīšanos Eiropas tautsaimniecībā. Šajā sakarā Eiropas lietu ministra darbs tikai papildina Ārlietu ministrijas vadošo lomu Latvijas tuvināšanās procesā Eiropas Savienībai.

Pēc tam, kad ES iestādes ir saņēmušas Latvijas Republikas oficiālo lūgumu (to izlems ES Padome), LR kandidatūru izskatīs šādā secībā:

1) Eiropas Komisijai jāizstrādā pozitīvs viedoklis par Latvijas Republikas kandidatūru (pat labvēlīgs viedoklis var prasīt līdz trim gadiem laika), šis Komisijas viedoklis tiek saskaņots ar Eiropas Parlamentu, izveidojot tā dēvēto kopīgo nostādni ( common position );

2) Ministru Padome (ES Padomes sapulcēšanās reizē) pieņem pozitīvu vērtējumu (vienbalsīgi): tiek uzsāktas sarunas starp Eiropas Ministru Padomes prezidējošo valsti un Latvijas Republikas pārstāvjiem;

3) Pievienošanās līguma uzmetumu parafē kandidātvalsts pārstāvji un Eiropas Komisija;

4) Eiropas Parlaments pieņem šo līgumu ar absolūto balsu vairākumu;

5) visas dalībvalstis apstiprina šo līgumu atbilstoši to Satversmē paredzētai kārtībai; referenduma nepieciešamību noteic kandidātvalsts Satversme;

6) oficiāla Pievienošanās līguma parakstīšana (visu dalībvalstu vadītāju vārdā);

7) līgums stājas spēkā;

8) Latvijā kā pilntiesīgā ES dalībvalstī atsevišķās jomās turpina darboties pārejas noteikumi (Grieķijas, Spānijas un Portugāles gadījumos pat 12 gadu), kuri tomēr reiz izbeidzas.

Kā jau agrāk minēts, ES prezidēšana mainās ik sešus mēnešus (ar 1. janvāri/1. jūliju) šādā secībā: 1996. g. — Itālija/Īrija; 1997. g. — Nīderlande/Luksemburga; 1998. g. — Lielbritānija/Austrija; 1999. g. — Vācija/Somija; 2000. g. — Portugāle/Francija; 2001. g. — Zviedrija/Beļģija; 2002. g. — Spānija/Dānija. Tātad Latvijas sarunas par pievienošanos ES praktiski tiks kārtotas ar visām tā dēvētajām lielajām dalībvalstīm, kamēr tās prezidē ES. Jāuzsver tas, ka šāda prezidēšana nevienai dalībvalstij nepiešķir lielākas privilēģijas, piemēram, balsojot par likumiem, sagatavojot iesniegumus. Prezidējošai valstij jāvada sēdes, tai arī jānāk ar sava semestra idejisko programmu, resp., ar projektu iedīgļiem, kuri vēlāk pārtaps par konkrētiem lēmumiem vai izmaiņām ES darbības programmās. Itālijas Republika 1996. g. I semestra programmu afišē ar devīzi “ES darbība, kurai jābūt ticamai, reāli iespējamai, bet kurai jābūt ar maksimālu nākotnes vērienu”.

Atsevišķi Latvijas uzņēmumi, arī atsevišķas zinātnieku grupas ieguvuši ES atbalstu pārsvarā no PHARE programmas. Statistikas dati par 1993. g. rāda, ka togad šādi projekti Latvijā saņēma finansējumu 18 miljonu ekiju, Igaunijā — 12 miljonu ekiju, Lietuvā — 25 miljonu ekiju apjomā. Proporcija atbilst (apmēram) šo valstu iedzīvotāju relatīvajam īpatsvaram. Precīzāk sakot, PHARE programma orientējas pēc attiecīgās valsts kopprodukta un iedzīvotāju skaita, lai noteiktu, cik daudz līdzekļu piešķirt. Saprotams, ka ar tik mazām summām ES tik tikko paveic uzdevumu būt par katalizatoru — šajā gadījumā Latvijas ekonomikas pārbūvē.

PHARE programmas papildu mērķis ir izvērtēt, cik efektīvi atsevišķās saņēmējvalstīs tiek izmantoti ārvalstu resursi. Lēmumu par tālāku, nopietnāka apjoma finansējumu, arī viedokli par attiecīgās valsts sagatavotību dalībvalsts statusam ES daļēji balstīs uz šo lietišķo novērtējumu. Patlaban ES atvērusi visai mazu vietējas nozīmes PHARE programmas starpnieku biroju Rīgā, arī Tallinā un Viļņā. Paredzēts komandēt ES papildu darbiniekus, lai pārvērstu šo biroju par daļu no starpvalstu Asociācijas padomes. Kā redzams no 3. pielikumā pievienotā līguma teksta, tāds solis iekļaujas šī līguma kārtībā.

Latvijas sabiedrībai būtu jāpievērš lielāka uzmanība tādam apsvērumam, ka cilvēkam, kurš vēlas, lai kāds viņa viedokli izprot, jāmāk to izskaidrot sarunas partnera valodā. Tātad pilnīgi neapdomāta ir tendence Latvijas skolās atmest otras (eiropeiski lietderīgas) svešvalodas mācīšanos. Atceros, ka padomju laikā, pirmo reizi satiekot radus un draugus, apbrīnoju viņu interesi par Eiropas norisēm. Toreiz (1975. g.) ikdienā tik nevajadzīgās Rietumu valodas pat saistījās ar nelojalitāti pret valsts iekārtu. Šī latviešu kā indivīdu lietišķā zinātkāre, dabiska inteliģenta cilvēka tālredzīga un mērķtiecīga sevis izglītošana vieš manī cerību, ka nākotnē mācīsies visas Eiropas valodas, ne tikai tās vien, kuras ir šajā brīdī visaktuālākās.

Ļoti vēlama būtu Latvijas pārstāvju pārkvalificēšanās angļu valodas izmantošanas jomā. Eiropā daudzus gadus neizmanto amerikānisko angļu valodu nedz sarunās starp valstu pārstāvjiem, nedz tādos rakstos, kuros jāapliecina sapratne par Eiropas specifisko identitāti. Latvijā stipri reti sastopama šāda izpratne par būtisko atšķirību starp angļu valodu un amerikānisko arī it kā angļu valodu. Šajā sakarā jāizteic kompliments bijušās PSRS diplomātijai, arī tagadējās Krievijas diplomātiskajai audzināšanai. Šie diplomāti apguvuši šo niansēto pieeju valodai.

Ārpus Krievijas slāvu apdzīvotiem reģioniem nekur pasaulē masveidā un brīvprātīgi nemācās krievu valodu. Šīs valodas zināšana nepiešķir tās pratējiem nekādu nozīmīgu priekšrocību iekļauties pasaules ekonomiskajās, zinātniskajās vai garīgajās, patiesi starptautiskajās apritēs. Latvieši tātad izposta savu bērnu vērtīgo laiku, piešķirot krievu valodai augstāku statusu nekā, piemēram, svahili vai urdu valodām (abās runā nabadzībā dzīvojoši simtiem miljonu; uz šo tirgu tomēr varētu veiksmīgi orientēties, jo vismaz Āfrikā un Indijā, pretstatā slāvu republikām, tirdzniecība saistās ar naudu, nevis ar solījumiem).

Ievērot: krievu valoda nav un nekad nebūs Eiropas Savienības oficiālā valoda.

Turpmāk — vēl

Pēc grāmatas “Eiropas Savienība: mīti un īstenība”, Rīga, “Junda”, 1996. Ar autora laipnību — “Latvijas Vēstnesim”