AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsnieks Gunars Janovskis

Mans mūža stāsts

Mans tēvs — Andrejs Jēkaba dēls — dzimis Ventspilī 1887.gadā, bija tāljūŗas kapteinis un brauca par kapteiņa palīgu kuģniecības sabiedrībā Liepāja—Ņujorka. No 1928.gada ledlauža “Krišjānis Valdemārs” kapteiņa pirmais palīgs. Mana māte — Matilde Kārļa meita Bergmane — piedzima Štakeldangas muižā, Aizputes apriņķī, 1883.gadā. Vairākus gadus viņa kalpoja par bērnumeitu dažādās muižnieku ģimenēs Krievijā, tad atgriezās Liepājā un bija pārdevēja drogu veikalā /Lieberman/.

Kaŗam sākoties, tēvs pieteicās krievu brīvprātīgo flotē un bija kapteinis palīgkreiseram “Caŗ”. Māte viņam aizbrauca līdzi uz Helsinkiem, kur es piedzimu 1916.gada 8.februārī. Sākoties revolūcijai, ģimene atgriezās Liepājā, vēlāk Rīgā.

Mana izglītība: 1933.gadā beidzu 1. Rīgas Valsts ģimnaziju. Iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur mācījos grieķu un latīņu valodu četrus semestrus. Tad nomira tēvs un studijas bija jāpārtrauc. Bēgļu gaitās 1946. un 1947. gadā studēju tieslietas Bonnas universitātē. 1964.gada vasaras semestri studēju vācu valodu Heidelbergas universitātē.

Reiz vaļas brīdī sāku skaitīt, cik darbos un amatos esmu strādājis. To ir 22. Var pieņemt, ka dažādās nodarbes, saskare ar daudziem ļaudīm, arī trīs laulības deva visas vielu manam 23.darbam — rakstniecībai.

No 8 līdz 16 gadu vecumam visas vasaras nostrādāju par zvejas puisi, iemīļoju jūŗu un nopelnīju ziemai un skolai lieku latu.

Savu pirmo algoto darbu strādāju Valsts papīru spiestuvē par korektoru. 1938.gadā tiku par darbvedi arodbiedrībā. Tas bija skaists laiks. Es sāku pazīt Rīgu dienā, jā — arī naktī. Tad ienāca krievi. Nekur manis nevajadzēja. Es biju smagi “apgrēkojies”. Dziedājis baznīcas korī. Bijis uzsvērti tautiskā studentu biedrībā “Konkordija Valdemārija”. Rakstījis arodbiedrību žurnālā “Pašvaldības darbinieks”. Sieva pelnīja 30 latus mēnesī kā šodienas pensionāri. Mums klājās grūti.

Beidzot man laimējās: es tiku par naktssragu Andrejostā. Tad par matrozi uz slīkoņu savācēja “Ķenča”. Par matrozi uz loču tvaikoņa “Trimpus”. Tad jaunajiem latviešu vagariem nepatika, ka es tā īsti neizjūtu trūkumu un darba smagumu. Man iespēra ar kāju. Ne pārāk smagi. Draugiem palīdzot, es dabūju darbu par kūšu pārzini Rīgas lopkautuvē. Tas bija pretīgs darbs. Ne jau smaka. Tā gandrīz var patikt. Tur bija arī zirgi — vienu aklu — es iemīļoju. Nesu tam maizi un pa graudam cukura. Tas pazina manus soļus un katru reizi priecīgi iebubinājās. Tad pienāca diena, kad man zirgu bija jāved uz kautuvi. Es piedzēros un nākamā dienā uzteicu darbu. Tas bija aplam. Mani nekur nepieņēma.

Un tomēr atradās vieta: naktī izkraut Rīgas preču stacijā pienākušos malkas vagonus. Pienāca šausmu nakts — 14.jūnijs. Es izslīdēju caur čekas nagiem, pateicoties laikus saņemtam “biedra” brīdinājumam.

Ienāca vācieši. Rīgā būt nelikās droši. Tikko sāka kustēt vilcieni, abi ar sievu aizbraucām pie radiem, Man laimējās: es tiku par darbvedi Krustpils pagasta un pēc tam pilsētas valdē. Nebiju vēl apsildījies, kad darba pārvalde mani norīkoja darbā pie Jēkabpils apriņķa priekšnieka. Protams, mēs visi bijām pakļauti vācu kārtībai. Un tā ir savāda. Visas drošības iestādes ir pielīdzinātas vācu armijai. Latvijas armijā es netiku iesaukts — kā mēdz teikt — neveselības dēļ, un no kaŗa būšanām zināju tik, cik ģimnazijā mūs iedīdīja militārā apmācībā.

Es tātad Jēkabpilī biju kareivis. Necik ilgi — jau kaprālis. Tad seržants. Un tad gluži neizprotamā kārtā — virsleitnants. Kad pienāca laiks no krieviem mukt, tad mukām arī mēs. Caur Rīgu, cauri Kurzemei uz Liepāju.

Mēs ieradāmies Dancigā. Tur kaŗa apriņķa vairs nevajadzēja. Mani degradēja par kareivi un nosūtīja uz Tornu rakt prettanku grāvjus. Drīz vien kaŗadienesta komisija — atkal neveselības dēļ — mani atbrīvoja no kaŗaklausības. Es aizbraucu pie sievas un viņas radiem uz Meklenburgu, Austrumvācijā. Kaŗam beidzoties, aizķērāmies tā sauktajā krievu zonā un pēc ilgas slapstīšanās no krieviem mums visiem kopā izdevās caur Berlīni nokļūt latviešu bēgļu nometnē Rietumvācijā, 1946.gadā. Tā nebija viena no spožākajām — salām, bijām badā, bez apaviem.

Tikko radās iespēja, izceļojām uz Angliju, lai varētu strādāt. Tur mums bija darba līgums. Vispirms es strādāju ķieģelnīcā. Tad cementa fabrikā. Tad lauku saimniecībā. Tur es strādāju viens. Petrolejas lampas gaismā sāku aprakstīt savus piedzīvojumus. Mans pirmais darbs atnāca atpakaļ ar redaktora atzīmi, ka “tā ir laba gaļa sliktā desā”. Pēc tam darbi vairs nenāca atpakaļ. Ar izdevēju Helmāru Rudzīti Ņujorkā esam sadarbojušies nu jau pāri par 30 gadiem, un “Grāmatu Draugs” ir izdevis gandrīz visas manas grāmatas.

Savā mūžā esmu vienmēr dziedājis vienā vai otrā korī. Piedalījos arī beidzamos Rīgas dziesmu svētkos Mežaparkā ar “Straumēnu” jaukto kori no Anglijas. Esmu gleznojis. Nu vairs to nevaru, jo esmu zaudējis redzi. Un nu visam ir pienācis dabiskais gals. Viss ir pateikts. Garā viss pārdzīvots no jauna. Pielikts lielais punkts.

Manī nekad nerima pārliecība, ka manas grāmatas kādreiz nonāks dzimtenes lasītāju rokās. Tikai nekad nebiju cerējis, ka tas notiks manas dzīves laikā. Esmu piedzīvojis atjaunotu Latvijas brīvību, un manus darbus tagad Latvijā lasa.

Un tad — kā spoža zvaigzne nakts debesīs — pienāca ziņa: apbalvots ar Triju Zvaigzņu ordeni. Neviena nebija mājās. Es varēja izraudāt ilgi krātās asaras. Biju atkal Rīgā. Valsts prezidents man spieda roku. Mans mūžs nav bijis veltīgs. Es esmu kaut ko veicis Latvijai.

Jā, kas gan cits man visus šos gadus ir bijis prātā? Korī Tautas lūgšanu varēja sākt dziedāt tā — ap otro pantu. Kad biju pārspējis satraukumu, ilgas un sāpes par manas tautas likteni. Es nebiju vienīgais, tikai citi prata ļaudīs savaldīt savu gruzdošo sirdi.

Trīs Zvaigznes. Es nekad neesmu šaubījies. Es tikai neticēju, ka Dievs un liktenis man to atļaus pašam piedzīvot.

Gribas piezīmēt, ka nekad neesmu lūdzis kādas svešas zemes pavalstniecību un ar savu suni vienmēr esmu runājis latviski.

Mans poliskais uzvārds

Dažu labu reizi mani draugi ir izteikuši izbrīnu par manu nelatvisko uzvārdu.

Savā laikā, kad uzvārdu mainīšana nāca modē, es savējo neizmainīju, pa daļai aiz spīts, pa daļai tāpēc, ka nevarēju izšķirties, kādu īsti uzvārdu izvēlēties, un šodien esmu priecīgs, ka to neizdarījusi. Lai to izskaidrotu, mazliet pastāstīšu par manas dzimtas likteņiem.

Mana māte ir dzimusi un uzaugusi Aizputes apriņķī. Viņas māte nāca no Kūlmaņiem, bet mans vecaistēvs, kaut arī dzimis Kalnējais, saucās Bergman. Tur vainojams viņa brālis, kas, muižas kučieris būdams, aizbrauca līdzi jaunajam Štakeldangas muižas baronam uz Vāczemi. Jaunais barons, lustīgi študierēdams, bet garagaismu cienīdams, sūtīja savu kučieri skolotāju institūtā. Kad nu abi pēc vairākiem gadiem izskolojušies atgriezās Kurzemē un Kalnējais uzsāka tautskolotāja gaitas, barons tam — kā jau izglītotam cilvēkam — un tāpat viņa brāļiem uzspieda tā vācisko vārdu — Bergman. Neesmu viņa redzējis, tikai māte man mēdza stāstīt, kā viņš, pa mājām braukādams, un bērnus pārklaušinādams, visur mēdzis atkārtot: dodiet bērniem to mantu, ko kodes un rūsa neēd.

Starp citu, viņam ir sava vieta latviešu literatūras vēsturē, jo viņš ir zināms kā viens no pirmajiem mūsu tautasdziesmu krājējiem. Ja tad nu man pēc ilgām un grūtām pūlēm kāds labvēlīgs kritiķis kādreiz piešķirtu mazu vietiņu mūsu literatūrā, tad es tur būšu ieaudzis kā maza atvase no dziļas un varenas saknes.

Manai mātei bija sešas māsas. Tās visas izklīda Krievijas plašumos un pazuda. Vienu apprecēja kāds barons Čerkasovs, kas ir mans krusttēvs un kura krievisko vārdu — Anatolijs — es šodien nesu kā nejauku trumu savā miesā un no kura man nekādi nav iespējams tikt vaļā. Šis Čerkasovs ilgus gadus ir bijis krievu emigrantu garīgais vadonis Parīzē un izdevis trimdas avīzi. Neesmu nekad mēģinājis ar viņu uzņemt sakarus. Krievu imperiālisms ir derdzīgs, vienalga — čekista, cara ierēdņa vai par Lielo Krieviju sapņojoša emigranta izskatā. Mani Parīzē uzaugušie brālēni un māsīcas diez vai vairs runā krieviski, un neticu, vai viņiem kādreiz ir stāstīts, ka viņu māte ir latviešu zemniece.

Par savu tēva māti zinu tikai tik daudz, ka tās dzimtais vārds ir Ziemelis un ka tā runājusi tāmnieku izloksnē. Vecaistēvs bija vārdā Krūziņš, kas ir plaši izplatīts Ventspils apkārtnē. Kaut kādu iemeslu dēļ, kurus es nezinu un par kuriem vecaistēvs nav mīlējis runāt, viņš kāda Janovska vietā, jādomā, par naudu, — aizgājis turku karā. Man ir dibinātas aizdomas, ka viņu uz to spieda nabadzība un nespēja apgādāt palielo ģimeni.

Pēc septiņu gadu kalpošanas krievu caram viņš pārnāca mājās un par atlīdzību saņēma Ventspils tuvumā desetiņu tā sauktās zaldātu zemes uz Krūziņa–Janovska vārda. Abus vārdus negribēdams, viņš aizsūtīja lūgumu Rīgas ģenerālgubernatoram, lai tas tam atļautu lietot tikai vienu. Krievu cariskā ērgļa kalps saprotamā kārtā nosvītroja latvisko Krūziņu. Un tā nu mana latviskā dzimta no Kūlmanes, Kalnējā, Ziemeles un Krūziņa pārvērtās par Janovskiem.

Lauku sēta Ventas krastā tēvam un viņa pieciem brāļiem kļuva par šauru, un viņus aizvilināja jūras plašumi. Tie izklīda pasaulē. Viens ir manīts Amerikā, un no tā es vēl vienmēr cītīgi gaidu lielo mantojumu. Otrs ir manīts Holandē, kur viņš ir uzstrādājies par lielu vīru kādā Amsterdamas kuģubūvētavā. Viņa bērni — mana māsīca un mans brālēns — ir holandieši, un viņš pats vairs nav latvietis. Par pārējiem tēva brāļiem ziņu nav.

Mans tēvs Mangaļu jūrskolā ieguva tālbraucēja kapteiņa grādu, šķērsoja visas septiņas pasaules jūras, bet laiku pa laikam atgriezās savā Kurzemē. Vienā no braucieniem viņa kuģim iznāca steigties palīgā degošam pasažieru tvaikonim “Volturno”, kura glābšanu darīja tikpat kā neiespējamu drausmīgā vētra. Šo notikumu toreiz plaši aprakstīja pasaules prese. Esmu Britu muzejā sameklējis vecos laikrakstus un lasījis lappusēm garus ziņojumus par šo katastrofu, kurā bojā aizgāja pāri par simts cilvēku. Kādus sešus simtus izdevās izglābt. Manu tēvu apbalvoja ar ordeņiem un medaļām, un vienu no tām, ko viņam piešķīra angļu valdība, es iešuvu sava mundiera azotē un piemiņai paņēmu līdzi, kad nācās bēgt no mūsu zemes. Man nelaimējās: Vācijā es dabūju palikt pie krieviem. Pagāja vairāk nekā pusgads, kamēr man izdevās aizslapstīties uz Berlīni. Šo Berlīnes glābšanas ceļu ir gājuši daudzi, bet man izgadījās tur nonākt tieši tajā laikā, kad varenie Rietumu sabiedrotie, izdabādami krieviem, baltiešus nelaida pāri robežai. Milzīga auguma amerikāņu virsnieks, kājas izstiepis uz rakstāmgalda, mani ilgi pratināja, bet atteicās palīdzēt. Tad man ienāca prātā mana tēva medaļa. Es to izplēsu no svārku paduses un noliku uz galda pie viņa spožajiem zābakiem. Viņš medaļu pazina. Pēc divdesmit četrām stundām es biju Rietumvācijā.

Reizēm man patīk paturēt rokās šo piemiņu no mana tēva. Uz tās malas ir iegravēts:

Andrei Jakobwelew Janowsky

“Volturno” 9th October 1913

For Gollantry and Humanity

from the Bristish Government.

Mans labais vecais tēvs! Viņš tagad dus savā mierā blakām mātei Raiņa kapos Rīgā. Viņš man ir devis dzīvību. Un toreiz — Berlīnes drupās — viņš man to iedeva no jauna. Viss, ko es pateikdamies tagad varu darīt, ir — nest tālāk viņa kaut arī gadījuma pēc dabūto Janovska vārdu.

No Gunara Janovska kopoto rakstu pirmās grāmatas

Cienījamie lasītāji!

Savas grāmatas esmu rakstījis aizrobežā, piecdesmit gadus atšķelts no dzimtenes. Šai laikā gan mājās, gan klaiņās ir izaugušas divas valodnieku, literātu, kritiķu paaudzes. Valodas krāšņais koks sāka dalīties divos žuburos. Raugiet mani izprast, ja manā rakstībā pamanāt kādas īpatnības, varbūt pat kļūdas. Es rakstu valodā, kādu mācījos trīsdesmitajos gados. Savukārt es raudzīšu izprast svešvārdu plūdus manas dzimtenes valodas druvā.

Jūsu Gunars Janovskis

Uz atgriešanos

Atmodas trešajā gadā Daugavpils grāmatnīcas skatlogā pamanu grāmatu — Gunars Janovskis “Sæla”. Bet pats veikals ir slēgts. Kāpēc uz “o” ir garumzīme? Laikam jau būs kāds man nezināms latgaliešu rakstnieks. Turklāt — Gunars — bez garumzīmes uz “a”! Varbūt šo abu mīklaino garumzīmju dēļ pie pirmās izdevības grāmatu nopirku. Un izlasīju. Nē! Izrāvu. Izdzīvoju. Izraudāju. Šī dzimtenes sāpe bija mana, tik izteikta caur talantīga rakstītāja uzburto pasauli, tēliem un sapni. Nagi niezēt niezēja to visu izteikt uz skatuves, ekrāna... vienalga kā, tik ierakties materiālā. Pārvarot lielo bijību, uzrakstīju Meistaram. Lūk, atbildes vēstules daļa:

“Sveiks, Vari!

Paldies par vēstuli. Tā kā dzenam vagu kaimiņu tīrumos, atļauj man šo uzrunas veidu. Tā vienkārši prasās. Ņem Sælu, ņem Trentu. Lai mūza Tev bučā pieri un palīdz aktieriem uzkāpt skatuvē.”

Lai nu viens cilvēks vēl teic, ka dižie ir lepni un nepieejami. Un vēl no pirmās vēstules:

“Jo raugi. Rakstīt sāku ap 62. gadu. Rakstīju trimdiniekiem, klusā, nereālā cerībā, ka kādreiz — ne manas dzīves laikā — mani darbi atradīs ceļu uz mājām. Par divām lietām man nekad nav bijis šaubu. 1) Ka tas notiks. 2) Kā tas notiks. Kad? Tam atbildes nebija. Kā redzi, brīnumi notiek, un man ir lemts to piedzīvot. Tā ir liela liktens žēlastība.”

Turpinājās sarakste, tikšanās pašu mājās — Latvijā. Kādā vēstulē paraksts — “Feldkurāts Kacs, resp. Gunars.” Dabiski, ka bez laba humora apveltīts cilvēkbērns nespētu uzrakstīt “Smiekliņam”, žonglēt ar garumzīmēm uz “o” vai “a”, draiski smiet par izdevēja atbildi uz pirmo nosūtīto manuskriptu: “Tā ir laba gaļa, kas sabāzta sliktā desā.” Bet tā kā, Feldkurāt, šoreiz izdevējs “Elpa” atzīst par labu esam gan gaļu, gan desu, tad, nesmej, lasītājam ir jāzina par Tevi vairāk. Ciparos. Nosaukumos. Faktos.

Dažas rindkopas no sarunām ar pašu rakstnieku:

“Laikam jau tas ir kaut kas iedzimts... Es jau par rakstīšanu sāku domāt, kad man bija gadi trīspadsmit četrpadsmit. Tad, kas es nobučoju pirmo meieteni, tūlīt man vajadzēja sākt rakstīt. Bet nekā nevar uzrakstīt, ja nav redzēts un piedzīvots. Tā diena bija briesmīgi ilgi jāgaida...

Tad, kad es dzīvoju jau Vācijā, man uz galda vienmēr bija uzasināts zīmulis, smalki, smalki uzasināts un nolikts atvērtas klades vidū, lai es varētu sēsties klāt un sākt rakstīt.”

“Nekas neiznāk, ja ir tikai tā... tā... Ir jāgaida tas moments. Man tas bija jāgaida līdz savam 34. mūža gadam. Tad es uzrakstīju savu pirmo darbu, par kuru pat neatceros, vai es biju lepns, iedomīgs. Tas bija sākums.”

“Pats liktenis iztrieca mani svešumā un iedeva vielu, par kuru nevarēja nerakstīt.”

“Tajā manā lielajā rakstīšanas periodā... Katru gadu iznāca viena vai divas grāmatas. Kad rakstīšana tuvojās grāmatas beigām, es mēģināju pēc iespējas ātri šo grāmatu nobeigt, jo manī jau kliedza nākošā. Tā gribēja tikt uz papīra. Tie ir kādi trīsdesmit gadi, kad es neesmu bijis brīvs no tēliem, kas stāvēja ap mani apkārt. Dienu mazāk, bet naktī staigāja ap gultu.”

Droši vien Gunaram abi darbi vienlaicīgi, gan kratīšanās uz traktora, gan sēdēšana pie rakstāmgalda, vairs nebija pa spēkam, un Janovsku ģimene pārdeva apstrādātos laukus, visu saimniecību, sev paturot māju meža malā un dārzu. Līdz pat 1984.gadam rakstnieks daudz ceļoja, kādu laiku studēja Heidelbergā, ilustrēja vairākas savas grāmatas, gleznoja. Ar savu sulīgo basu bagātināja koru daiļskanību visos Anglijas un Eiropas latviešu dziesmu svētkos, līdz...

1984.gadā Janovsku ģimene atvadās no savas klusās mājas meža malā. Rasma ir smagi slima. Abi pārceļas uz dzīvi “Straumēnos”, latviešu veco ļaužu mītnē. Nākamā gada aprīlī Gunars kļūst atraitnis. Un arī acis pa varītēm grib zaudēt dienasgaismu.

Un tad tumšo aceņu īpašnieku liktenis izved laukā no vietuļnieku celles... Par Gunara dzīves uzticamu ceļabiedri kļūst vitālā, allaž saprotošā un mīļā Sarmīte Ērenpreiss.

1993.gadā “Straumēnu” koris atbrauc koncertēt uz Latviju. Siguldā pirmo reizi redzamies aci pret aci ar Gunaru. Valmieras Sīmaņa baznīcas velvēs koris atbalsojas braši, bet bez Gunara basa skaņa nebūtu pilnīga. Turpat, Valmierā, atbildot uz jautājumu — vai arī rakstnieks nav bagāts ar to, ka var izdzīvot daudzas dzīves — G.Janovskis atbildēja: “Man gribētos apgalvot, ka savos darbos, ja tā atļauts teikt, es izdzīvoju pats savu dzīvi tās dažādajos variantos un dažādās iespējās, kas no tās dzīves būtu varējis vēl veidoties un izveidojās. Bet nevienu darbu nevar uzrakstīt tādu, kurā pats kaut kādā veidā nebūtu līdzdalībnieks. Pats liktenis man ir līdzējis izdzīvot vairākas dzīves.”

Gaišais Sābri tumšajās acenēs un balto spieķi pie rokas! Arī man liktenis ir bijis labvēlīgs, atklājot pasaulē Tevi un Tavas vienreizējās pasaules daļu. Dzirdēt Tevi dziedam — “Brīnos es...” un “Kad ar uzvaru šo kauju...”. Un piedod man, Gunar, ka tik daudz Tevi citēju, kā jau klasiķi. Jo no šīs nastas jau Tu neizspruksi, locies, kā gribi!

G.Janovskis. 1994.gads. Valmiera. “Man bija iespēja atbraukt uz šo zemi, kura man nekā nav parādā, kurai es esmu parādā. Visvairāk varbūt par to, ka es viņu atstāju tad, kad tai sākās vissmagākās dienas.”

Blēņas! Tu esi Amerikas Kultūras fonda un ģenerāļa Goppera fonda laureāts, Latvijas ZA goda loceklis, bet 1996.gadā Tu beidzot saņēmi savas valsts visaugstāko atzinību — Trīszvaigžņu ordeni. Parāds ir simtkārt nolīdzināts ar to grāmatu kalnu, kurās dzimtene ir altārī celta. Paldies! No visiem, kuri ir Tevi jau lasījuši un kuri vēl saņems “Elpas” aprūpēto Gunara Janovska Kopoto rakstu klāstu.

Apsveicu Tevi ar pirmā sējuma iznākšanu!

Varis Brasla

Laimīgu mājupceļu!

Romāni “Nams Slokas ielā” un “Kaijas kliedz vētru” ietilpināti pirmajā sējumā, ar kuru apgāds “Elpa” šajā pavasarī sāka Gunara Janovska Kopoto rakstu izdošanu. Tie solās būt bagāti, jo rakstnieka pūrā ir vēl 20 romāni un daudz stāstu, noveļu un arī dzejoļu.

Lai sargā tevi Dievs.

Tu biji reiz tik skaista.

Lai sargā tevi Dievs —

Tev atkal tādai būt.

Šis dzejolītis, kuru autors licis romāna “Pilsēta pie upes” izskaņā, varētu būt daudzu viņa darbu vadmotīvs. Tēlos, krāsās un izjūtās tie atklāj dziļi sirdī glabāto Latvijas tēlu un sapni par Atmodu. Slimība liedza rakstniekam maijā ierasties uz Kopoto rakstu pirmā sējuma dzimšanas dienas svinībām un kopā ar dzīvesbiedri sarīkot Rīgā gleznu izstādi. Ar Sarmītes Janovskas – Ērenpreisas gādību esam saņēmuši rakstnieka mūža stāstu, ko publicējam reizē ar autora uzrunu lasītājiem un dažām lappusītēm no režisora Vara Braslas ceļavārdiem Kopoto rakstu izdevumam.

Lai Gunara Janovska gara bērniem laimīgs mājupceļš uz Latviju!

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Septiņpadsmit gadu vecumā, iestājoties Latvijas Universitātē

Kopā ar vecākiem Matildi un Andreju Janovskiem. Gunaram te ir desmit gadu un kājās — pirmās garās bikses

Kopā ar sievu Sarmīti “Straumēnos” Anglijā 1992. un 1993. gadu mijā

Pēc izrādes “Sæla” kopā ar Valmieras teātra aktieriem — 1994. gads