Daudz ir darīts. Bet vēl vairāk ir ko darīt. Visiem

Ministru prezidents Andris Šķēle

preses konferencē piektdien, 1. augustā

— Labdien! Acīmredzot šī ir mana pēdējā preses konference šajā amatā. Varbūt tāpēc es gribētu sākt ar to, ka pateicos jums, žurnālisti, par sadarbību šajā laikā, par visu to, kas mums ir izdevies, un varbūt arī par to, ko varējām labāk.

Kādēļ es vēlējos dažas dienas pirms manas aiziešanas no valdības galvas amata kaut ko vēl teikt? Tāpēc, ka dažu pēdējo dienu notikumi manī rada patiesas bažas. Manī rada patiesas bažas spekulācijas, kas jau sākušās, vēl pat neesot sastādītai vai guvušai Saeimā uzticību jaunajai valdībai.

Vispirms par budžetu. Pēdējās dienās no vairāku politiķu puses izskan runas, ka šogad nevarēšot saglabāt bezdeficīta budžetu, ka tas nemaz neesot lietderīgi, ka budžeta stāvoklis šodien nemaz neesot tik labs un tā tālāk. Šādi paziņojumi rada pamatu aizdomām, ka varbūt jauno valdību veidojošie politiķi jau spriež par vajadzību atteikties no līdzšinējās politikas. Iespējams, ka tādā veidā jau tiek sperti pirmie preventīvie soļi savas politikas maiņai, lai spertu tālākos soļus, kas var sekot vēlāk, uzsākot pilnīgi citu politiku, sākot veidot deficītu un tā tālāk. Jau šie pirmie paziņojumi ir radījuši negatīvu rezonansi. Jau pasaules lielākās ziņu aģentūras virsrakstos tiek minētas atsauksmes par iespējamo kursa maiņu. Es vēlreiz saku — tas manī rada patiesi lielas bažas. Tieši bezdeficīta budžets, sabalansēts budžets, šīs valdības īstenota finansu politika bija viens no galvenajiem instrumentiem, ar ko mums izdevās sākt atdzīvināt tautsaimniecību, pārkārtot to. Pateicoties tieši šai stingrajai politikai, neilgā laikā mēs guvām šos pirmos, kaut vāros, panākumus. Ir pagājis pusotrs gads, un šobrīd mēs redzam, kādā veidā, realizējot šo konsekvento politiku, mēs jau esam guvuši pirmos panākumus.

Tātad vēlreiz. 1995. gads bija gads, kad valsts bija palikusi nabagāka. Nacionālā kopprodukta samazinājums bija 0,3 procenti uz vienu iedzīvotāju. Pagājušo gadu mēs beidzām ar 3,4 procentu pieaugumu uz vienu iedzīvotāju. Uz šodienu gada inflācija ir 7,5 procenti. Salīdzinot šā gada jūniju ar pagājušā gada jūniju. Šodien summējošā jeb kumulatīvā inflācija ir 4,3 procenti — tas ir vēl viens rādītājs. Kredītlikmes jūlijā — ilgtermiņa, es uzsveru, — ir 12,5 procenti par gadu vidēji Latvijā. Īstermiņa — 14,2 procenti. 1996. gadā attiecīgi ilgtermiņa kredītlikmes bija 17,6, bet 1995. gadā — 25,6 procenti. Starpība ir vairāk nekā divas reizes. Un to varēja panākt tikai ar šādu politiku, ar šādu instrumentu. Kredītreitings ilgtermiņā — vēlreiz atkārtoju, ka tas ir neitrāla eksperta sniegts vērtējums par valsti kompleksā, — ir 3B ārzemju valūtā un vietējā valūtā A(–). Īstermiņā — A3 ārzemju valūtā un A2 vietējā valūtā.

Par Valsts kases stāvokli uz šodienu. Man ir dati uz 31. jūliju. Vēlāk tos pavairošu un jums izsniegs. Tātad finansiālais pārpalikums uz šodienu ir 36 miljoni 705 tūkstoši latu. Pat fiskālais pārpalikums — tas ir, atskaitot 16 miljonu latu aizdevumus, kurus var pieskaitīt, ar ko var manipulēt, var pieņemt, ja neko neatdod — ir 20 miljoni latu. Speciālo budžetu līdzekļu atlikums šodien ir 33 miljoni 665 tūkstoši. Tai skaitā sociālajā budžetā — 16 miljoni 522 tūkstoši (tas ir budžets, no kā maksā pensijas un citus sociālos pabalstus), speciālajā budžetā — nedaudz vairāk par 17 miljoniem. Es vienkārši runāju par skaitļiem, kas ir oficiāls Valsts kases materiāls. Jo es arī iepriekš nekad neesmu analizējis vai mēģinājis kaut kādās savās atskaitēs rakstīt par iespējamību un citiem uzskaites veidiem. Toreiz, stājoties šajā amatā, es fiksēju stāvokli Valsts kasē. Un šodien es fiksēju stāvokli Valsts kasē, izsniedzot jums izziņu, ko parakstījis Valsts kases pārvaldnieks no Finansu ministrijas. Es runāju par to, kas šobrīd ir reāli redzams.

Protams, var spriest arī tālāk — kas notiks, kā tas būs? Varbūt izdevumi būs lielāki? Ne visiem viss esot atvērts. Tad es vēlreiz gribu pateikt — arī to, ka, ja saka “a” un grib teikt “b”, tad var runāt “c” un “d”. Tātad par valsts budžetu. Vispirmām kārtām parasti var noprognozēt, kā tas patiešām pildīsies, pēc maija vai jūnija, par jūliju nemaz nerunājot. Visi prognozētāji parasti raugās, kā aizvadīts pirmais pusgads. No tā izdara prognozes. Jo gada sākumā vienmēr skaitļi ir mazāki. Ja mēs paskatāmies, kā mums gāja ar ieņēmumiem pirmajos mēnešos, tad vidēji mēneša ieņēmumi mums bija ap 40 miljoniem. Šobrīd jūliju mēs beidzam jau ar mēneša ienākumiem virs 50 miljoniem. Sabalansēts budžets ir ļoti liels uzdevums un ļoti liela atbildība valdībai, un paldies cilvēkiem, kas jau psiholoģiski to ir sapratuši, daudzi to ir sapratuši. Jo cilvēki pārsvarā dzīvo ar savu ģimenes budžetu, kur viņi savelk kopā galus, un lai cik plāns viņiem tas ģimenes budžets būtu, lielākajai daļai tas ir sabalansēts. Civēki tam ir noticējuši. Apzinoties, ka to ir grūti izpildīt, mēs paredzējām pirmajā pusgadā, kas parasti izpildās sliktāk nekā otrais pusgads, pat nedaudz lielāku izdevumu daļu. Un no plānotajiem izdevumiem mums 52 procenti bija attiecināti uz pirmo pusgadu, kas parasti ieņēmumu daļā ir sliktāks. Tas bija pietiekami godīgi, lai mēs paši varētu pietiekami drīz redzēt, kā strādāsim. Turklāt es domāju, ka daudzi to atceras, valdība pirmo reizi uzņēmās atbildību par pašvaldību budžetos ieskaitāmo līdzekļu apjomu. Jā, pašvaldībām gads sākās smagāk, un šobrīd pašvaldībām ir izsniegti aizdevumi aptuveni 16 miljonu apmērā. Bet tie visi ir šeit atskaitē redzami. Fiskālais pārpalikums līdz ar to ir plus 20 miljoni, nevis 36 miljoni, kas ir finansu pārpalikums.

Kādēļ man rodas bažas? 1995. gadā mēs sākām no mīnus 90 miljoniem latu, un 1996. gadam bijām uzstādījuši mērķi samazināt deficītu līdz 40 miljoniem latu, bet spējām sasniegt mīnus 22 miljonus. Tātad spējām gada laikā samazināt deficītu par gandrīz 70 miljoniem latu, kam neviens neticēja. kādas tikai spekulācijas es toreiz nedzirdēju! Bet šodien ir runa par deficīta pārvarēšanu — no 22 miljoniem līdz nullei. Kad pēc pirmā pusgada ir pozitīvs atlikums.

Man, protams, ir žēl, ka diezgan smagā situācijā, es jūtu, ir tieši finansu ministrs, kurš nekļūdīgi uzturēs spēkā bezdeficīta budžeta ideju. Es vakar arī pārrunāju ar viņu visas lietas, esmu redzējis tēzes, kuras ministrs grib uzturēt spēkā arī pēc jaunās deklarācijas. Tajā pašā laikā es saprotu, kāds spiediens varētu tikt vērsts pret viņu. Es viņam, protams, vēlēšu visu to labāko.

Visa šī politika, kas manas valdības laikā tika uzsākta, arī kompleksi atspoguļojas. Šodien es paņēmu izkopēto Finansu ministrijas jūnija budžeta apskatu — jums šis dokuments tiks pavairots. Šis kompleksais rādītājs saucas — ekonomiskās aktivitātes indekss, kurā ietverts gan mazumtirdzniecības apgrozījums, gan vidējā darba samaksa, gan rūpniecības ražošanas apjoms, gan inflācija, gan skaidrās naudas daudzums apgrozībā. Tātad tas ir komplekss rādītājs, kas rāda, kā strādā tautsaimniecība, kā dzīvo mūsu ekonomika. Lapā, ko jums izdalīs, redzams ekonomiskās aktivitātes indekss Birkava laikā, Gaiļa laikā un tagadējās valdības laikā. Tas ir komplekss rādītājs, kas balstīts tikai uz Finansu ministrijas skaitļiem. Man nav savas Finansu ministrijas, es dzīvoju tikai saskaņā ar tiem skaitļiem, kas ir absolūti objektīvi. Mēs sākām ar ekonomiskās aktivitātes indeksu mīnus 10, šobrīd mēs esam tuvu plus 15. Tādēļ es aicinu arī jūs ļoti uzmanīgi sekot līdzi iespējamām manipulācijām, iespējamiem paziņojumiem, iespējamam savam vājumam vai arī tam, ka šo partiju politisku mērķu nosacītā iespējamā vienošanās varbūt atkal vedīs tautu jaunā inflācijas spirālē.

Mums ir jāsaprot tas, ka inflācija ir tas neredzamais nodoklis, kas aplaupa visus, bet visvairāk aplaupa maznodrošinātās iedzīvotāju grupas. Tās visvairāk maksā. Protams, saprotot, ka nāks vēlēšanu gads, iespējams, būs politiski algu paaugstinājumi, politiski pensiju palielinājumi. Ja tie būs uz aizņēmumu rēķina, tā būs ilūzija. Tad būs izbrīns. Un atkal jūs par latu nevarēsit nopirkt to, ko varbūt nopirkāt par latu dienu iepriekš. Tādēļ es vēlreiz aicinu jūs ļoti rūpīgi sekot tam līdzi.

Var, protams, skaidrot budžetus visādos griezumos, var manipulēt ar skaitļiem, var manipulēt ar prognozēm. Jābalstās uz realitātēm. Daži šobrīd vispār nesaprot, kas ir fiskālais deficīts un kas ir finansu deficīts, un tad saka: ziniet, tur ir slēpts, tur ir liels fiskālais deficīts. Tad es gribu paskaidrot — 1995. gadā fiskālais deficīts bija apmēram 4,5 procenti, šobrīd tas ir 0,9 procenti. Tas ir tas, par ko mums visiem jārunā. Man tiešām būs žēl, ja tas tiks upurēts kaut kādu politisku lozungu vārdā. Tas bija par budžetu.

Varbūt man vēlreiz ir jāpaskaidro cilvēkiem, kas, iespējams, kaut ko nav sapratuši no mūsu valsts iekārtas un uzbūves principiem, kas man raksta vēstules, zvana pa telefonu un saka, ka man nevajadzēja demisionēt. Es neesmu tas, kas var pieņemt šos lēmumus. Tos pieņem partijas, kas mani izvirza. Tā ir tā Birkava nosauktā partiju demokrātija. Viņi ir vēlēti, viņiem ir tautas uzticības mandāts, viņi pieņem lēmumus. Visnotaļ saskaņā ar viņiem izdoto mandātu. Tā kā šeit vienkārši ir jābūt skaidrībai, ka ne jau es pametu šo vietu. Es būtu priecīgs, ja varētu līdz galam pierādīt to, kam esmu ticējis, par ko esmu teicis savās runās un kam es joprojām ticu.