mēs un eiropa

Starp mītiem un īstenību

Lasot Eduarda Bruno Dekšņa grāmatu “Eiropas Savienība:

mīti un īstenība”, “Junda”, Rīgā, 1996.

Dr. Eduards Bruno Deksnis, Oksfordā:

Latvija — Eiropas valsts

Latvijas Republikas attiecības

ar Eiropas Savienību

Turpinājums. Sākums —

“LV” nr.192., 193., 194/195

Padomju laika plantācijas nav iespējams modernā veidā uzturēt un apsaimniekot pat miljardierim. Vidējie izmēri — > 1000 ha aramzemes, > 3000 ha kopplatības — un milzīgais cilvēku skaits veidoja krātiņu lauciniekiem, reizē uzkurinot pārvaldnieka patmīlību. Tiem Rietumu tūristiem, kuriem bija kaut mazliet apķērības, obligātajos svētceļojumos uz parauga saimniecībām (Potjomkina sādžām) bija kauns noskatīties uz primitīvo lauku tehniku. Pieticīgie mēģinājumi piekopt vieglo industriju ražoja preci zem Taizemes suvenīru līmeņa. Šādu plantāciju feodālais raksturs neatbilst Eiropas standartiem.

Par Latvijas spējām konkurēt rūpnieciskās ražošanas jomā ir grūti izteikties. Visā padomju okupācijas laikā Latvijas teritorijā netika uzbūvēta neviena ar Rietumiem konkurētspējīga ražotne (no tām nedaudzajām, kuras PSRS vispār spēja uzbūvēt jebkurā tās pārvaldītajā vai pakļautajā teritorijā). Tie nedaudzie Latvijā dislocētie cehi, kuri, saprātīgi saimniekojot, varētu tikt palaisti, lai ražotu pasaules tirgū konkurējošu preci, tikai daļēji ir izlaupīti. Drīzāk tie tika pārdislocēti uz Krieviju, atstājot aiz sevis propagandistiskus melus par izlaupīšanu u.tml.

Te jāatgādina, ka ažiotāža par Latvbiofarm itin kā spēju sacensties narkotiku jomā ir nevietā. Neapstrīdams ir fakts, ka uz īsu brīdi šis uzņēmums piegādāja Lielbritānijai apmēram 60% visa nelegālā amfetamīna. Šī ražošana tomēr neizturēja konkurenci, bet kārtējie ikdienas ziņojumi par to, ka, piemēram, bioķīmiķi Sanktpēterburgā paguvuši sintezēt vismodernākos toksikomānu iecienītos preparātus, ir kārtējā Krievijas lielīšanās ar neesošajām spējām.

ES paplašinājās 1994.g., uzņemot tās sastāvā divas valstis, kuras ne vien ir Latvijai kaimiņos, bet kuras abas ir bagātas. Somijas gadījumā šī turība uzcelta, pretojoties PSRS un Krievijas spiedienam. Abas šīs valstis spēj un vēlas dot padomus un sniegt palīdzīgu roku Latvijas sabiedrībai, lai Latvijā atkal no jauna uzbūvētu eiropeisku tautsaimniecības sistēmu. Svarīgākais tomēr ir tas, kā Latvijas iedzīvotāji šādus padomus pielāgo saviem apstākļiem. Dabiskais reģionālās sadarbības partneris Latvijai arī nākotnē būs Zviedrija, toties Somijas pieredze, kā izveidot un sargāt savu lauksaimniecību arī ES sastāvā, Latvijai ir un būs vērtīga nākotnē.

Protams, katrs lasītājs būs nopratis, ka ES nenāks pretī nevienam, kurš pats nav izkustējies no starta pozīcijas ekonomiskos procesos. Dažas skandalozas politiskās figūras mūsdienu Latvijā atklāti ilgojas pēc sociālistiskā feodālisma laikmeta “priekšrocībām”, sola atkārtot tādus pašus izlaupīšanas gājienus kā tikpat skandalozie baņķieri. Matemātiķi zina, ka, dalot jebkuru drumstalu ar nulli, iznākums ir bezgalība; toties, nulli vienādi sadalot, katram sanāk viena un tā pati nulle. Latvijas iedzīvotāju starpā ir pietiekami daudz uzņēmīgu lauku iedzīvotāju, lai tie atrastu izejas stāvokli, kas ļaus viņiem pēc apvienošanās vietēja mēroga biedrībās gūt atbalstu no ES, kad Latvija būs ES dalībvalsts. Noteikti nekā neiegūs ginantu pseidosaimnieki, jo tie nav konkurētspējīgi.

Ievērot: ES dalībvalstis un iestā-

des Latvijā veicinās tikai konkurētspējīgo uzņēmumu darbību.

Nopietna problēma, kuru nedz Latvija, nedz Igaunija, nedz Lietuva, vienas pašas vai kopā sadarbojoties, nespēs uzveikt, ir organizētā noziedzība. PSRS iedzīvotāju apdullums idejiskā plāksnē nekur citur tik krasi neizpaužas kā vispārējā pieņēmumā, ka zaglis bauda kaut kādas (padomju) cilvēktiesības zogot, slepkava — slepkavojot, bet ierindas pilsonis cenšas pazagt mazliet, kamēr var. Šāda sabiedrība atgādina pat pirmsfeodālisma laikmeta Krieviju. Tomēr negribas domāt, ka tie daudzie patiesi inteliģentie Krievijas gaišākie prāti, kuru viena daļa stažējas un pārkvalificējas ārzemēs, nesapratīs — diemžēl vēlāk, nevis agrāk — to, ka vienīgi godīga sabiedrība nonāk pie turības. Pat Krievijā. Latvijai, kļūstot par ES dalībvalsti, tās godīgajiem spēkiem pievienosies ļoti spēcīga un pret krimināliem elementiem ārkārtīgi neiecietīga ES pilsoņu grupa, kurus nebūs iespējams uzpirkt, nedz arī atstādināt no amata par pārliekām sekmēm noziedzības apkarošanā.

Bijušajā PSRS zinātnieku īpatsvars bija divkārt lielāks nekā jebkurā attīstītā valstī, ASV, Japānā vai Vācijā. Tomēr padomju tehnoloģiskās spējas — pretstatā zinātnieku teorētiskajām zināšanām — bija par kārtu, ja ne par divām zem attīstīto valstu spējām. Šīs atpalicības īstenie iemesli — proti, izglītības teoretizācija, tās atdalīšana no prakses, tās pārliekā specializācija — Latvijā nav vēl izprasti.

Arī izglītības jomā atlase būs bez žēlastības. Šobrīd liels skaits spējīgās jaunatnes un pat rīkoties spējīgie vecāka gadagājuma cilvēki šķietami neatgriezeniski emigrē uz Eiropu. Vienīgā izeja, kā padarīt Latvijas vidi šādiem cilvēkiem pievilcīgu, ir radīt iespējas vairoties un attīstīties maziem uzņēmumiem. Valsts ieinteresētība finansēt lietišķo zinātni nav jānosaka politiskai konjunktūrai (mantojums no PSKP). Uz pašmāju izgudrojumiem balstīti un ar pašdisciplīnu pamatos izveidoti uzņēmumi, tāpat kā citās ES valstīs, atgūs Latvijai savu tiesu no kopējā tirgus. Sacensība ar attīstītu ES dalībvalstu organizācijām ir iespējama uz vienlīdzības pamatiem vienīgi tad, ja paši esam šos pamatus ielikuši un uzņēmumus noturējuši.

Komunistiskā partija kā dēle izvilka no privātiem uzņēmumiem visu iespējamo, iekams tos nokāva. Šie nežēlīgie, toties dzelžainie nodokļu likumi ir atdzīvināti, šķietami neskatoties uz to, kādas ir šādu likumu ievērošanas loģiskās sekas. Vispār zināms, ka, uzliekot 100% ienākuma nodokli, visi pārtrauc strādāt. Kompartijas turpinātā parazitēšana uz darba darītājiem izpaužas arī postkomunistiskās sabiedrībās. Vai tā ir nepatika vai skaudība (abas īpašības ir pamatos “sociāldemokrātisko” partiju atdzimšanai), bet atsevišķi šo valstu pilsoņi naski metas virsū jebkuram sekmīgam pasākumam un jūt patiesu baudu, kad tas iznīcināts. Pretstatā šādai valsts apstiprinātai sirošanai, saprotams, kāpēc atsevišķi bandītiski grupējumi bauda pilsoņu iecietību, ja ne cieņu.

Eiropas Savienības darbībā paredzēta izvērsta cīņa pret monopolu radīšanu, pret viltus konkurences izpausmēm. Šajā jomā daudz darīts, izveidojot EK dalībvalstīs Vienoto tirgu. Eiropas Komisija, balstoties uz Māstrihtas līgumu, ir izdevusi direktīvas par monopolu demontēšanu arī telekomunikāciju jomā. Ar 1998.g. 1.janvāri ES dalībvalstīs konkurences ierobežošana telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanā — kā, piemēram, ir noticis Lattelekom līgumā — būs pakļauta stingrai juridiskai caurskatei. Eiropas Komisijas darbinieku rīcība ir visai nežēlīga: gadījumā, ja ir aizdomas, ka firma slēpj faktus vai arī melo, attiecīgās ģenerāldirekcijas darbinieki veic tā dēvētos “rītausmas” reidus.

Kā zināmu naivitāti var uztvert Latvijas sabiedrības pieņēmumu, ka, ja Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības blēdīties attiecībā uz ārzemju uzņēmējiem, tad ārzemju uzņēmējiem jābūt godīgiem, resp., tiem jāļaujas sevi pieblēdīt. Neviena ES direktīva vai lēmums neliedz ES uzņēmumiem izveidot monopolus vai pārmērīgi izcenot savus pakalpojumus ārpus ES dalībvalstu teritorijas.

Šo nodaļu varētu noslēgt ar dažu būtisku apstākļu noskaidrošanu par tā dēvēto Balto grāmatu. Latvijas sabiedrībā parādījušies šī dokumenta raksturojumi, kuri sniedzas no patiesības līdz fantastikai. Šī grāmata patiesībā ir kārtējā ES pretimnākšana AEVE valstīm. Pareizāk sakot, kā skaidri redzams, ja pasekojam šīs grāmatas tapšanas gaitai, tā dēvēto Balto grāmatu ES ierēdņi sastādīja pēc pašu AEVEV pieprasījuma. ES iestādēm ne reizi vien nācies labot savu praktisko darbu, vadoties pēc atgriezeniskās informācijas, kuru tās saņem no AEVEV pārstāvjiem. Šīs tuvināšanās process ir mijiedarbība.

Eiropas valstu un valdību vadītāji, pulcējoties 1993.g. jūnijā Kopenhāgenā uz kārtējo tikšanos (Dānijas prezidēšanas semestrim beidzoties), pieņēma tīri politisku lēmumu, apņemdamies nākotnē labvēlīgi izskatīt AEVEV kandidatūras uz pievienošanos ES. Paziņojumā pietrūka lietišķu norāžu, kā lai šīs valstis pierāda, ka tās ir apguvušas un faktiski, nevis šķietami (Rietumos nav piemirsts demokrātiskais centrālisms jeb diktatūra kā demokrātijas sociālistiskā izpausme) neatgriezeniski pieņēmušas demokrātisku un saimnieciski pamatotu dzīvesveidu. AEVEV pieprasīja no ES konkrētas vadlīnijas. Tātad Baltā grāmata uzskatāma kā minimālie īstenie kritēriji, kuri būtu jāievēro AEVEV, lai varētu pievienoties ES.

AEVEV savukārt augstu vērtēja Kopenhāgenas sapulces lēmumu, bet saprata, ka bez Baltās grāmatas uzdotām vadlīnijām AEVEV vienkārši izšķiestu laiku. ES no savas puses izmantoja iespēju, lai nepārprotami izvirzītu konkrētas juridiskas prasības, lai AEVEV lieki nenodarbotos ar jau esošā atklāšanu atkal no jauna. Salīdzinājuma pēc jāatgādina, ka ES prasīja no vairākām valstīm, it sevišķi no Spānijas, Grieķijas un Portugāles, lai tās pašas atrod atbildes uz līdzīgiem jautājumiem. (Portugālei nācās gaidīt īpaši pacietīgi, gandrīz 30 gadu, lai atminētu pareizās atbildes.) Šis ES Komisijas izdevums pieejams angļu un citās ES oficiālās valodās jau no 1995.g. (sk. konkrētas norādes nod. “Papildu lasīšanai”). Tas pieņemts Esenē, ES valstu un valdību vadītāju pulcēšanās laikā, proti, 1994.g. decembrī.

Ievērot: Baltā grāmata satur nor-

mālas rietumnieciskas normas, kuras neviena nepieprasa izmaiņas Latvijas Republikas Civilkodeksā.

No 1996.g. vidus Baltā grāmata pieejama latviskā tulkojumā; angļu variantā tā jau sen apceļojusi augstākās iestādes. Tie, kuri nevēlas Eiropu, varējuši tēlot nezināšanu, arī ja tāda tēlošana saistās ar nevēlēšanos izlasīt informāciju, kura bijusi viņu rīcībā.

Eiromitoloģija Latvijā

Eiromitoloģija ir visai izplatīta parādība visās ES dalībvalstīs. Šīs mitoloģijas īpatnība ir tāda, ka katram žurnālistam, akadēmiskam pētniekam vai populistiskam politiķim vienkāršāk kritizēt šķietami beztautības Eiropas Komisijas darbību nekā pašmāju birokrātus. Pat demokrātiskās valstīs retais pilsonis uzņemas risku lauzties ar birokrātiem, ja to neatļauj viņa ekonomiskā un politiskā aizmugure. Visu Rietumu masu mediju saceltā brēka par Eiropas apvienošanās itin kā nevēlamību nav spējusi pat par mata tiesu ietekmēt ES pārveidotājus. Šajā sakarā jāteic, ka tie tieši Rietumeiropas kompartijas atbalstīja PSRS propagandas nostādni (pirmo reizi tā izteikta jau 1953.g.), ka Eiropas ekonomiskajai kopienai “neesot nākotnes”. Šāda riešana negrozīja to aprindu apņēmību, kuras patiesi veido Eiropas nākotni (nevis pēta tās veidošanos vai zīlē par tādu veidošanos). Arī turpmāk žurnālistiem nespīd lielas cerības noteikt valstsvīru kursu.

Eiromitoloģija nav nedz iznīdējama parādība, nedz pēc savas būtības globāli nozīmīga. Labākajā gadījumā veselīga kritika, lai arī cik skarbi izteikta, uzlabo ierēdņu darbu. Birokrātisko ierēdņu jutība pret kritiku atrodas apgrieztā proporcijā šo ierēdņu objektīvai lietderībai.

Eiropas Savienības iestādes pēc būtības neņem nopietni Latvijas žurnālistu sacerējumus. Šīs kompetentās iestādes atstāj bez ievērības uz Krieviju orientēto Latvijas pilsoņu prātojumus par to, ka Latvijas nākotne saistās ar Krieviju. Latvieši Latvijā autoram par lielu pārsteigumu ar pieaugošu tendenci tēlo, ka viņi tic pasakām par Eiropu. Ceturtajā pielikumā redzamas tēmas, kuras nodarbina ES pilsoņus, šajā gadījumā īpaši Lielbritānijas pilsoņus, gatavojoties nākamajam pakāpienam Eiropas izveidošanas gaitā. Jāteic, ka ne šajos dokumentos, nedz arī citos nopietnos izdevumos par ES nākotni nebūt nevīd doma par ES iziršanu. Pašreizējo diskusiju pamatā ir atziņa, ka Eiropa neaptvers pasauli, tā aptvers tikai eiropeiskas tautas.