Mēs sociālo reformu laikā

Inita Pauloviča, Labklājības ministrijas

Stratēģijas un attīstības departamenta

direktores vietniece, — “Latvijas Vēstnesim”

— Mūsu sabiedrība pašlaik dzīvo reformu un pārmaiņu laikā. Sociālās jomas reformas katru valsts iedzīvotāju un sabiedrību kopumā skar visvairāk. Vai jūsu uzdevums ir to plānošana un prognozēšana?

— Uz Labklājības ministrijas darbalauku drīzāk ir attiecināms sociālās drošības politikas jēdziens, jo sociālā politika vispār var ietvert arī, piemēram, izglītību, kas jau vairs nav mūsu kompetence. Konkretizējot mūsu atbildību, varētu teikt, ka Labklājības ministrijas uzdevums ir iedzīvotāju sociālās drošības tīkla veidošana un uzturēšana - ar mērķi sniegt iedzīvotājiem valsts garantēto palīdzības un atbalsta minimumu un vienlaicīgi radīt iespēju katram pašam piedalīties savas labklājības veidošanā. Un šis mērķis — sniegt atbalstu cilvēkam situācijās, kurās tas nepieciešams, — tiek realizēts ar dažādām metodēm. Viena no tām ir obligātā sociālā apdrošināšana — garants palīdzībai valsts noteiktās neizbēgama riska situācijās, kas var piemeklēt katru, — vecums, slimība, bērna piedzimšana un citi

Otra sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa ir sociālā palīdzība, kurai būtu jāaptver tie cilvēki, kas nespēj nodrošināt sev ienākumus pietiekami augstā līmenī, vai tādi, kuriem ir īpašas vajadzības, piemēram, invalīdi, bāreņi un citas sociāli mazaizsargātas grupas. Sociālās drošības politika ietver arī veselības aprūpi, kas ir viena no cilvēka pamatvajadzībām un kuras iespējamība noteikti ir jāgarantē valstij. Labklājības ministrijas kompetencē ir arī nodarbinātības politika — tik daudz, cik tā skar sociālo drošību, — palīdzība un atbalsts bezdarba gadījumā, darba tiesības, darba drošības jautājumi. Un vēl viena sociālās drošības sfēra ir kontrole pār dažādu vides faktoru — pārtikas, dzeramā ūdens, medikamentu un daudz kā cita — ietekmi uz sabiedrības veselību. Turklāt visi šie sociālās drošības aspekti ir saistīti savā mijiedarbībā — jo kvalitatīvāku pārtiku mēs lietojam un jo kvalitatīvākas ir mūsu bērnu rotaļlietas, jo tīrāks ir gaiss, ko elpojam, jo veselāki mēs esam. Līdz ar to mums vieglāk ir atrast labu darbu un nodrošināt pārtikušas vecumdienas.

— Viens no jūsu departamenta uzdevumiem ir Labklājības ministrijas politikas izstrāde, tātad jūs piedalāties pašlaik valstī notiekošo reformu plānošanā.

— Pirms runāt par sociālajām reformām, gribētu skart jautājumu, ko nupat esam sākuši risināt kopā ar Pasaules bankas speciālistiem. Tā ir analīze, novērtēšana un pārraudzība, kas būtu jāveic pirms un pēc katra uzsāktā pasākuma vai reformas, — nosacījums, kas līdz šim Latvijā faktiski nav realizēts. Pašlaik ar ANO Attīstības programmas finansējumu un Māstrihtas universitātes palīdzību mēs mācām speciālistus, kas regulāri, katru gadu, novērtētu sociālo politiku Latvijā. Novērtētu, kāda tā ir, cik efektīva un kā tās īstenošanas sekas atsaucas uz iedzīvotājiem. Pirmais ziņojums tiks sagatavots jau nākamā gada aprīlī, un tajā būs apkopoti 1997. gada rezultāti.

Jebkura pasākuma analīze ir ļoti svarīga turpmākā reformu gaitas plānošanā. Protams, arī līdz šim, izstrādājot kādu normatīvā akta projektu, formāli bija jāparedz tā iespējamās sekas, tomēr ļoti bieži tas laika trūkuma vai citu iemeslu dēļ netika darīts.

Piemēram, izstrādājot pensiju likumu, doma, ka daži cilvēki varētu saņemt ļoti mazas pensijas, nelikās netaisnīga — ja jau reiz tā ir bijusi viņu pašu atbildība un ja viņi paši ir izvēlējušies nestrādāt laikā, kad pensijas vecums vēl nav pienācis. Tomēr tā īsti šo iespējamo situāciju neviens no projekta autoriem netika modelējis un iespējamās sekas arī netika prognozētas. Bet, likumam stājoties spēkā, izrādījās, ka valstij tomēr būs jāuzņemas atbildība par šo lēmumu, kaut vai tāpēc, ka bezdarba līmenis pirmspensijas vecumā ir ļoti augsts ,un cilvēkiem bieži vien vienkārši nav iespējas nopelnīt pietiekami lielu pensiju. Sabiedriskās domas spiediena rezultātā situācija it kā tika atrisināta, bet sākotnējais, bez iepriekšējas analīzes pieņemtais likuma variants jau bija radījis neuzticību pensiju reformai vispār. Tāpēc, skatoties nākotnē, ir nepieciešama šī savlaicīgā politikas novērtēšanas sistēma.

— Bet vai šāds lēmums — noteikt pensiju zemāko pieļaujamo slieksni un maksimālos griestus — nenonāk pretrunā ar iepriekš sludināto principu, ka ikviens saņems tik, cik nopelnīs?

— Jā, šāda nostāja ir zināms pretstats mūsu pašu iepriekš deklarētajiem principiem. Bet arī Eiropas Savienībā sociālajai drošībai tiek izvirzītas ļoti stingras prasības, un doma par cilvēka atstāšanu bez iztikas līdzekļiem, nepiedāvājot nekādu alternatīvu, tur netiek akceptēta. Arī tāpēc mums būs jādomā par šo minimālā ienākuma garantiju jebkuram cilvēkam. Diemžēl pašlaik Latvijā vēl ir ļoti daudz cilvēku, kam šis minimums — kaut vai izdzīvošanai un dzīvokļa apmaksai — netiek nodrošināts.

— Tagad, kad ir noteikts minimālais pensiju slieksnis, bieži veidojas situācija, ka vienādi daudz saņem gan tas, kas strādājis visu mūžu, gan tas, kas dažādu iemeslu dēļ to nav darījis...

— Tas vairāk ir morālas dabas jautājums, un te būtu jārunā par jēdzienu, kas mums bieži vien liekas neērts, — par sabiedrības solidaritāti. Mums ir jānoskaidro, cik mēs katrs jūtamies līdzatbildīgs par citu sabiedrības locekļu dzīvi. Pašlaik šis solidaritātes princips Latvijā darbojas ģimenes līmenī — ja es zinu, ka manai mātei iet grūti, es viņai centīšos palīdzēt, kaut arī tas man pašai nenāktos viegli. Nedaudz mazāk, bet tomēr vēl jūtams tas ir draugu un paziņu lokā. Bet jau plašāk, teiksim, pašvaldību līmenī, solidaritātes princips faktiski vairs nedarbojas. Taču sociālās drošības sistēmas pamatprincips tieši ir — neļaut otram aiziet bojā vai apdraudēt savu veselību tikai tāpēc, ka apstākļi tā ir sagadījušies.

— Kas, jūsuprāt, neļauj šo solidaritātes principu iedzīvināt mūsu sabiedrībā?

— Kopējais algu un pensiju līmenis ir ārkārtīgi zems, tāpēc nav iespējams sajust būtisku un godīgu diferenci starp to pensiju, ko saņem cilvēks, kurš ir ilgi strādājis, un to minimālo pensiju, kas piešķirta kā pabalsts izdzīvošanai, — tas rada neuzticību visai sociālās drošības reformai vispār. Un šī mazā starpība liek cilvēkiem justies atkal vienādotiem un aizvainotiem.

Kamēr valstī jūtami neuzlabosies un nenostabilizēsies ekonomiskā situācija, diemžēl nekas arī nemainīsies, jo algu vidējais līmenis pagaidām tikai nedaudz pārsniedz izdzīvošanas minimumu.