MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Bez nemaldības un dižuma apmetņa

Lietuvas “nedēļas cilvēka”, pašreizējā iekšlietu ministra viedoklis

Lietuvas iekšlietu ministrs Vidmants Žiemelis un Latvijas Ministru prezidenta biedrs, iekšlietu ministra pienākumu izpildītājs Juris Kaksītis robežpunkta Grenctāle–Saloči atklāšanas reizē 1997.gada 2.augustā.

Lietuvas iekšlietu ministrs Vidmants Žiemelis nupat sabiedrības uzmanības degpunktā nonācis tālab, ka Viļņas centrā aplaupīts un piekauts kāds Francijas vēstniecības darbinieks. Laikraksts “Respublika” tūdaļ pasludinājis ministru par “nedēļas cilvēku” un aicinājis uz sarunu, savukārt avīze “Lietuvos aidas” sniegusi ministra atbildes uz īsaptauju, kas gandrīz pilnīgi sakrīt ar Rūdolfa Blaumaņa pašraksturojuma jautājumiem pirms vairāk nekā simt gadiem.

Vidmants Žiemelis, iekšlietu ministrs, dzimis 1950. gadā. Beidzis Viļņas universitātes Juridisko fakultāti. Strādājis par prokurora palīgu, prokuroru. 1990. gadā ievēlēts Augstākajā padomē — atjaunotajā Seimā, divu Seimu deputāts. Prot franciski, mācās angļu valodu. Stažējies Kanādā un Francijā.

Jūsu kredo? — Atnākam uz šo pasauli, lai no tās aizietu labāki.

Kas jums ir lielākā laime? — Strādāt sabiedrībai un konkrētiem cilvēkiem lietderīgu darbu.

Nelaime? — Apzināties, ka esi dižs un nekļūdīgs.

Kāda ir jūsu spilgtākā rakstura īpašība? — Darbīgums.

Kāda ir vislielākā kļūda? — Kļūdījies esmu daudz, svarīgākais — tās neatkārtot.

Kuru no mūsdienu politiskajiem darbiniekiem vērtējat visaugstāk ? — Pašlaik nevaru izcelt nevienu. Gribu atzīmēt padomju impērijas grāvēju Ronaldu Reiganu.

Rakstnieks, kas vislabāk patīk? — Nikolajs Rērihs.

Skaņradis? — Vienu dienu viens, citu — cits, bet no klasiķiem.

Mākslinieks? — Mikalojus Konstantīns Čurļonis.

Sportists? — Modests Paulausks.

Aktieris? — Reģimants Adomaitis.

Kādas īpašības visaugstāk vērtējat vīrietī? — Drosmi, gudrību, pacietību, darbīgumu.

Kādas īpašības visaugstāk vētējat sievietē? — Maigumu, trauslumu, mērķtiecību.

Pagātnes domātājs, kas jūs valdzina? — Konfūcijs.

Vēsturiska persona, kas jūs baida? — Berija.

Kā jūs negribētu nomirt? — Par to neesmu domājis, bet tam jāsāk posties.

Raksturīgākā mūsdienu iezīme? — Pārmaiņas.

Ko jūs gribētu no tā, kā jums pašlaik nav? — Tās nav materiālas lietas.

Bet tagad intervija laikrakstam “Respublika”:

— Vai jums, iekšlietu ministram, pēdējā laikā ir grūti strādāt?

— Tā ir normāla parādība. Cita lieta, kad piepeši kaut kas muļķīģi sarežģās. It īpaši Viļņā. Kopš novembra analizēju situāciju Viļņā un secināju, ka te viss nav labākajā kārtībā. Dīvaini kaut vai tas, ka policistu te ir salīdzinoši mazāk nekā citās valsts lielākajās pilsētās.

— Tātad zinājāt, ka Viļņai vajadzīga palīdzība, bet...

— Uzzināju tikai tagad, strādājot par ministru...

— Bet jūs esat ministrs jau astoto mēnesi.

— Visu šo laiku izstrādājām metodiku. Tagad to liksim lietā, lai konkrēti noteiktu, cik kārtības uzturētāju Viļņai īstenībā vajadzīgs.

— Kāda ir sajūta, kad visapkārt runā par Iekšlietu ministrijas nepietiekamo darbu kriminogēnās situācijas atveseļošanā?

— Saprotu, ka cilvēkiem valstī ir jājūtas drošībā. Taču ir notikumi, kas rada satraukumu. It īpaši, ja tie skar ārvalstu diplomātus. Tomēr, ja ielūkosimies statistikas datos, redzēsim, ka šajā gadā noziegumos cietuši daudz mazāk ārzemju pilsoņu, arī diplomātu nekā agrāk.

Ir saskatāmas paralēles starp pēdējo nedēļu notikumiem, kad tika piekauti ārzemnieki, un Eiropas Komisijas lēmumu, ka par vienīgo kandidātu no Baltijas iestājai Eiropas Savienībā atzīta tikai Igaunija. Tieši pēc tam notika šie uzbrukumi ārvalstu diplomātiem un pilsoņiem. Un būtiskākais — to valstu pārstāvjiem, kuras mūs atbalsta.

— Vai varat apgalvot, ka jūsu darbības laikā kriminogēnais stāvoklis valstī ir kļuvis labāks?

— Kriminogēnais stāvoklis nav atkarīgs tikai no Iekšlietu ministrijas vien. Noziegumus izdara sabiedrības locekļi — kāda sabiedrība, tik arī noziegumu. Policijas pamatdarbību vērtē pēc tā, vai tā atklāj izdarītos noziegumus vai neatklāj, par to arī mūs var vainot. Taču šogad šis pamatrādītājs ir labāks nekā iepriekšējos gados — pērn tika atklāti 43,3 procenti, bet tagad — 44 procenti noziegumu. Kaut vai par to var priecāties.

— Bet pirmajā pusgadā izdarīts par 37 tūkstošiem jeb par 17 procentiem vairāk noziegumu nekā tajā pašā laikā pērn. Tātad, ja vērtējam absolūtos skaitļos, neatklāto noziegumu skaits ir lielāks...

— Bet arī atklāto skaits ir lielāks.

— Jūs konstatējāt, ka kriminogēnais stāvoklis valstī ir atkarīgs no sabiedrības, bet ne no policijas. Tātad tas nemainīsies, ja Žiemeļa vietā atnāks Jonaitis vai Petraitis?..

— Noziedzība rodas sabiedrībā. Taču, lai likumpārkāpumu nebūtu, jāizvērš preventīvais darbs — jāaizslēdz ceļš šiem noziegumiem. Gribi vai negribi, bet šo uzdevumu ātri veikt nav iespējams. Pietiek ar atzīšanos, ka tas atstāts novārtā. Ir jāraksta daudz lēmumu, kā darbu uzlabot, bet, ja nav naudas, nevar īstenot nevienu preventīvo programmu. Tomēr mēs dosim savu artavu preventīvā darba uzlabošanā ar sabiedrību: jau ir izveidota sadarbības padome, tiek gatavots likums par policijas atbalstītājiem — rudenī šo projektu iesniegsim Seimam. Ministrijā ir izveidota jauna apakšnodaļa — iecirknis darbam ar sabiedrību.

— Jūs sakāt, ka sabiedrībai jācīnās pret noziedzību. Bet kā var cīnīties un iziet ielās, ja tur cilvēkus piekauj, savaino? Pēc statistikas ziņām pret vienu no 330 ģimenēm pusgada laikā tiek pastrādāts noziegums. Bet neoficiāli arī varbūt pret ik ceturto vai piekto ģimeni. Varbūt atzīsit, ka visi gadījumi netiek fiksēti. Un vai šīs ģimenes, pilnīgi nesagatavotas, vēlēsies vērsties pret noziedzību?

— Apšaubu, ka mūsu statistika būtu tik ļoti sagrozīta — padomju laiki taču pagājuši. Ielūkojos Baltkrievijas statistikā — tur situācija gan ir ļoti slikta.

No tikšanās reizēm ar cilvēkiem zinu, ka daļa sabiedrības no sirds vēlas mums nākt talkā. To liecina arī Tehnoloģiskajā universitātē izdarītā aptauja — kādi 40 procenti būtu ar mieru mums palīdzēt.

— Tad kāpēc septiņu mēnešu laikā nespējāt panākt sabiedrības un preventīvā darba aktivizēšanu?

— Sabiedrībā šīs aktivitātes ir jūtamas, bet vēl par maz. Var jau būt, ka arī žurnālisti par maz zina, kādas darba formas ir lietderīgas tajā vai citā pilsētā. Varbūt tikai Viļņā policija nekā nedara, lai ņemtu palīgos sabiedrības atbalstu? Tagad Viļņā mēģināsim dežūrēt ar suņiem.

— Padomju laikos bija modē dažādas akcijas — par darba drošību, pret alkoholismu... Kopš jūs kļuvāt par ministru, jau ir bijusi akcija pret prostitūtām, tika solīts tikt galā ar reketu. Šajā nedēļa dzirdējām par jaunu akciju pret noziedzību Viļņā, bet galvaspilsētas policijā apgalvo, ka par to nekā nezinot. Vai ar akcijām var panākt kādas pārmaiņas?

— Ar akcijām arvien var sekmēt pārmaiņas. Kaut vai Panevēžas piemērs — pēc akcijas noziedzība ir mazinājusies. Ja es izstāstīšu, kāda akcija būs Viļņā, un jūs to uzrakstīsit, visi uzzinās. Labāk iztaujājiet francūzi — viņš teic, ka Viļņā nav sliktāk kā citur.

— Jūs pat neapdomādamies uzreiz parakstījāt galvaspilsētas policijas vecākā policijas komisāra Vītauta Leipus atlūgumu. Lai gan ne reizi vien esat uzsvēris, ka pret viņu jums pretenziju nav. Kā saprast šo pēkšņumu? Vai neuzskatāt, ka par stāvokli Viļņā ne mazāk atbildīgi esat arī jūs ministrijā?

— Par atkāpšanos no amata V.Leipus runāja jau pirms diviem mēnešiem. Viņš ir daudz izdarījis, bet daudz ko arī nav ieraudzījis. Varbūt nespēja ieraudzīt, strādādams tajā pašā sistēmā. Cita lieta, ka daļa vainas jāuzņemas arī ministrijai. Man arī. Ja stāvoklis neuzlabosies, visvairāk vainīgs būšu es. Bet man ir jāatvēl vairāk laika.

— Kam vajadzētu satricināt ne tikai sabiedrību, bet arī ministriju, lai noziedzība beidzot sāktu mazināties?

— Jāuzlabojas noziegumu atklāšanai. Uzsveru — ir jāpārceļ akcenti: ir jārunā ne tikai par noziegumu skaitu, bet arī par to atklāšanu. Policija ir kā sociālo pakalpojumu dienests, tās uzdevums — atklāt noziegumus. Sabiedrība neiegūs drošību, pamājot ar burvju nūjiņu. Palūkojieties — dažā valstī kriminogēnais stāvoklis ir apgriezies ar kājām gaisā. Tajā pašā Amerikā — atsevišķos rajonos noziedzības līmenis aug...

— Bet Viļņas vecpilsēta nav Amerikas tumšādaino iedzīvotāju rajons...

— Pagaidām Viļņas vecpilsētā ir puskārtība. Bet drīz vien būs arī kārtība.

— Kad, pēc jūsu domām, kriminogēnais stāvoklis valstī sāks uzlaboties?

— Neesmu pravietis, bet mēs darīsim visu, lai situācija noteikti uzlabotos.

Foto: A.Safarovs

— “Latvijas Vēstnesim”

Igaunijas valstsvīri un sveķas intereses

Par brīvvalsts augstāko darbinieku saistību ar citu zemju dienestiem

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados mūsu kaimiņvalstī populārie sabiedris-kie darbinieki un valstsvīri — Jāns Tinisons, premjerministrs, parlamenta priekš-sēdētājs, valsts vecākais un ārlietu ministrs, kā arī viņa kolēģis Frīdrihs Akels, vairāku Igaunijas brīvvalsts valdību ārlietu ministrs. Viņu mūža gājums acīm-redzot pārtrūcis laikmetu griežos, 1941.gada jūlijā ... “LV” arhīva foto

Jāns Tinisons pēc valsts neatkarības pasludināšanas bijis viens no ievērojamākajiem Igaunijas politiķiem: 1919–1920 Igaunijas premjerministrs, 1923–1925 un 1932–1933 parlamenta priekšsēdētājs, 1927–1928 un 1933 — valsts vecākais, 1930–1932 ārlietu ministrs. Ar pārtraukumiem no 1896. līdz 1935.gadam bijis populārā laikraksta “Postimees” galvenais redaktors un vienlaikus tā izdevējs. Viņš bijis arī vairāku partiju priekšsēdētājs.

Padomju varas laikā visspēcīgā NKVD Jānu Tinisonu arestēja 1940.gada decembrī, un par viņa turpmāko likteni nav nekādu pilnīgi ticamu ziņu.

No Igaunijas Valsts arhīva rīcībā nonākušiem NKVD materiāliem var secināt, ka 1939.–1940.gadā J.Tinisonam ir bijuši sakari ar NKVD kontaktpersonām. Valsts arhīva nodaļas vadītājs Indreks Jirjo skaidro, ka kontakti vēl nenozīmē to, ka J.Tinisons bijis krievu aģents.

Laikraksts “Postimees” šajā sakarā sniedzis plašu interviju.

— Kā komentēt iekšlietu ministra Roberta Lepiksona mājienus par Jāna Tinisona kontaktiem ar NKVD? Vai tam ir kāds pamats?

— Kaut kāds pamats tam ir, bet to gan nevar apgalvot, ka Tinisons būtu bijis NKVD aģents.

Igaunijas Valsts arhīvs no Valsts kancelejas saņēmis vēstures dokumentus par padomju izlūku darbību pirmskara Igaunijā. Pavisam ir 16 lietu. Līdz rudenim dokumenti būs sakārtoti un pieejami pētniekiem. Vienā lietā tiešām ir runa par Tinisonu.

— Kas tā ir par lietu, vai kaut kāda Tinisona personīgā lieta?

— Tā ir NKVD Tallinas rezidentūras sarakste ar Krieviju. Tur ir runa par tikšanos ar kādu Tjosku, kas, kā tagad izrādās, ir Jāns Tinisons. Tinisonam šajā lietā veltīta apmēram puse. No tā izriet, ka Jānam Tinisonam bijuši kontakti ar padomju izlūku. Viņam šajā ziņā bijuši kaut kādi savi nodomi vai pat mērķi.

Šis pats par sevi ir ļoti interesants dokuments, un vēsturniekiem tagad tas ir būtiski jāizanalizē. Iespējams, ka par Tinisonu ir kāda atsevišķa lieta, tā sauktā vispārējā lieta. Tā varētu būt kaut kur Krievijas arhīvos.

— Vai tas ir droši, ka zem Tjoskas vārda ir domāts Jāns Tinisons?

— Jā. Vārds nav minēts, bet ir raksturots viņa vecums, viņš kā politiķis un laikraksta “Postimees” īpašnieks. Tiek runāts par viņa dēla Ilmara Tinisona nāvi, kas viņu bija ļoti satriekusi. Varam nešaubīties, tas ir Jāns Tinisons.

— Vai ir minēts arī viņa otrais dēls Heldurs Tinisons?

— Jā, it kā garāmejot. Ir teikts, ka Jānu Tinisonu ir satricinājusi Ilmara nāve, jo viņš dēlā redzējis savu politisko mantinieku. Bet otrais dēls Heldurs nenodarbojās ar politiku, bija komersants, un Jāns Tinisons necerot, ka viņš būšot viņa mantijas mantinieks.

— Kopš kura laika sākās Jāna Tinisona kontakti ar NKVD?

— Precīzi to nevar pateikt. Dokumentos aprakstīta tikai viena tikšanās, noteikti tādu bijis vairāk, bet par to nav ziņu Igaunijā. Var domāt, ka kontakti sākās 1939.gada rudenī, kad Igaunija un Padomju Savienība noslēdza bāzu līgumu.

— Vai jums ir nojausma par šo kontaktu raksturu? Ko Jāns Tinisons gaidīja no krieviem, un ko viņš viņiem piedāvāja?

— To no šiem dokumentiem nevar secināt. Taču tie tomēr kaut kādu informāciju sniedz: ir kritiski minēts Petsa–Laidonera režīms. Vēl tika plānots, ka Somijas Ziemas kara laikā Tinisons brauks uz Zviedriju, bet šis brauciens tomēr nav noticis.

— Ar kādu mērķi Tinisonam vajadzēja braukt uz Zviedriju?

— Par to precīzi nav rakstīts. Var pieņemt, ka tas varbūt bija saistīts ar miera sarunām starp PSRS un Somiju. Varbūt viņam vajadzēja būt par starpnieku. Rodas iespaids, ka tas ir saistīts ar visu tālaika kritisko situāciju.

Zviedrijas brauciena izdevumiem Tinisonam tikusi piedāvāta nauda, bet viņš no tās atteicies, vēlēdamies saglabāt distanci. Arī tas norāda, ka viņš nav bijis aģents, jo citādā gadījumā aģenta statusam piederas arī naudas intereses.

Vispār pagaidām viss ir miglā tīts, šajā sakarā neko definējošu nevar pateikt.

— Vai šie kontakti bija regulāri?

— Jā, tie viņam bijuši atkārtoti. Tie pat nav vienīgie. Dokumentos ir minētas arī agrākas tikšanās.

— Vai pirms 1939.gada?

— Nē. Dokuments raksturo tikšanos, kas notikusi ar Tinisonu 1940.gada februārī. Tur ir minēta arī tikšanās 1939.gada rudenī. Bet par agrākām tikšanās reizēm nav nekādu ziņu, un es domāju, ka agrākie kontakti nav būtiski.

— Tātad varam secināt, ka pēc dokumentiem, kas saglabājušies, nevar spriest, vai Jāns Tinisons ir zinājis, ka viņa kontaktu partneris ir Padomju Savienības izlūks?

— Jā, to tiešām nevar precīzi pateikt. Vispār nevar konstatēt, kas īsti šo ziņojumu ir sūtījis. Viņš darbojies ar pseidonīmu un uzturējies Igaunijā dažas nedēļas. Nevar pateikt, vai viņš ir bijis diplomāts vai žurnālists. Izskatās, ka viņi bijuši pavisam labi paziņas, jo saruna nav bijusi formāla un ir ieilgusi.

— Tātad nav zināms zem kāda “jumta” šī persona darbojusies?

— Tas nav zināms, vismaz no šīs lietas to nevar secināt. Personas vārds netiek minēts.

— Kāda būtu varējusi būt Tinisona rīcības motivācija? Vai varat minēt kādu versiju?

— Viens pieņēmums būtu Tinisona vēlēšanās veidot kaut kādu politiku konkrētā vēsturiskā situācijā — pēc bāzu līguma. Varbūt viņš vēlējās izpētīt tālākos PSRS plānus. Varbūt viņš domāja arī par savu turpmāko karjeru politikā. Varbūt uz to viņu pamudināja opozicionārā izturēšanās pret Valsts prezidentu Konstantīnu Petsu. Šajos dokumentos nav Tinisona rakstīta teksta, mēs tieši nezinām, ko viņš īsti domājis.

— Bet kāda veida informāciju tomēr Tinisons krieviem sniedzis?

— Viņš kaut ko ir minējis par ģenerāli Johanu Laidoneru, raksturojis politisko situāciju Igaunijā. Bet, pēc maniem datiem, viņš nekādas slepenas ziņas nav sniedzis. Bet viņš jau arī neko tādu nezināja, jo šajā laikā no politikas bija atstumts. Domāju, tas ir diezgan būtisks un saistošs teksts. Līdz rudenim materiāli tiks sakārtoti, tad tos pilnībā varēs publicēt, kas ļaus vēsturniekiem tos izanalizēt. Šeit var rasties arī subjektīvi spriedumi, jo šie dokumenti daudzus jautājumus atstāj atklātus, nevis dod atbildes.

— Vai Tinisons ir izteicis kādus priekšlikumus sakarā ar Igaunijas nākotni?

— Par to dokumentos nav runas. Tas viss paliek spekulācijas līmenī.

— Vai šajos dokumentos bez Tinisona ir minētas arī citas tālaika Igaunijas pazīstamas personas — valstsvīri vai citi, ar kuriem krieviem bijuši kontakti?

— Man vēl nav iznācis šajos dokumentos iedziļināties. Tur minētas dažādas personas, piemēram, Laosoni, Nēme, RūssÉ Pazīstamu Igaunijas valsts darbinieku tur kā aģentu nav.

— Jūs teicāt, ka, lai gan Tinisonam ir bijuši kontakti ar NKVD pārstāvi, viņu nevar uzskatīt par aģentu.

— Šajos dokumentos nekur neparādās liecības, ka viņš būtu savervēts. Tādējādi šis jautājums paliek gaisā karājoties.

Tas, ko Roberts Lepiksons ar saviem mājieniem dara, ir mazliet inscenēts. Vispār jau ir ļoti jocīgi, kā šis materiāls līdz Lepiksonam nokļuvis. Kādēļ šīs lietas ir tik ilgi cirkulējušas kaut kur apkārt un tikai tagad nokļuvušas arhīvā? Mēs tās saņēmām no Valsts kancelejas, tātad no Doma kalna. Man ir radies iespaids, ka Domkalnā viens otrs tajos ir ieskatījies un, iespējams, ka cirkulē vēl kādas dokumentu kopijas. No mūsu arhīva gan Lepiksons šīs lietas nav dabūjis, tās viņa rīcībā ir bijušas jau agrāk. Un Lepiksons tās ir izmantojis ne jau pētniecības, bet, kā jūs paši redzat, lai paustu savus personīgos uzskatus. Tas gan, pēc manām domām, nav labākais vēsturisko dokumentu izmantošanas veids.

— Kāds saturs ir pārējām 15 lietām?

— Pārējais materiāls ir par agrāko periodu. Viena lieta ir par armijas izlūkošanu 1939. un 1940.gadā. Citas lietas sākas ar 1924.gadu un rāda, ar ko padomju izlūki šeit nodarbojās un kas viņus interesēja.

Kā liecina jaunākā informācija, kas kļuvusi zināma Igaunijas sabiedrībai, NKVD aģenti arestējuši Jānu Tinisonu 1940.gada 12.decembra vakarā Tartu. Kā atceras tuvinieki, viņš izturējies pavisam mierīgi. Salicis čekistu atļautās mantas ceļasomā, apģērbies labākajās drēbēs un ieturējis maltīti pirms došanās ceļā. Pēc dzīvokļa pārmeklēšanas ap pulksten 4—5 no rīta Tinisons aizvests nezināmā virzienā.

Ziņas par Jāna Tinisona tālāko likteni ir fragmentāras un leģendu apvītas. Tuvinieki ar viņu vairs nav tikušies. Tartu vēl kādu laiku klīda baumas, ka agrīnā ziemas rītā Tinisons kopā ar diviem vīriem civiltērpā stāvējis Tartu stacijā un gaidījis Tallinas vilcienu, bet tas tiešām izklausās pēc leģendas, jo diezin vai NKVD savus gūstekņus pārvadātu tik atklāti.

Pēc tam, kad Tallinu ieņēma vācu okupācijas armija, 1941.gada augustā Tallinas cietumā tika atrasta Tinisonam piederošā ceļasoma, kurā vēl atradās viņa mantas. Somu kopā ar mantām toreizējās varas iestādes atdeva viņa sievai Hildai. Kur Jāns Tinisons tika pārvests no Tallinas cietuma, varam tikai minēt. Nav drošu ziņu, ka viņš būtu aizvests uz Krieviju, jo nav nevienas ticamas liecības, ka vēl kāds būtu ar viņu tur ticies vai kaut ko par viņu dzirdējis.

Par to, ka Jāns Tinisons ticis iznīcināts 1941.gada vasarā, liecina vairāki kaut cik droši fakti. Ir zināms, ka Igaunijas brīvvalsts valstsvīram, vairākkārtējam ārlietu ministram Frīdriham K. Akelam padomju kara tribunāls 2.jūlijā piesprieda nāves sodu un tas izpildīts jau nākamajā dienā. Vēsturnieks Kaupo Dēmants uzskata, ka šajā pašā dienā noslepkavots arī Jāns Tinisons, jo abiem uzrādīta līdzīga apsūdzība un abi vienlaikus “tiesāti”, tomēr par Tinisonu arhīvos nav tiesas sprieduma.

Jau 1941.gada maijā savulaik populārā Igaunijas baņķiera Šēla vasarnīca Kozē (Tallinas pievārtē) tika pārņemta NKVD valdījumā, tur sāka darboties bēdīgi slavenais tribunāls. Dienā pie bijušās vasarnīcas piebrauca mīklainas pelēkas automašīnas, bet naktīs skanēja šāvieni un vaimanas. Bieži vien šeit savu roku izmēģinājis revolucionāra Viktora Kingisepa dēls Sergejs, kas bija NKVD virsnieks. Tūlīt pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Šēla gruntsgabalā sākās masu slepkavības, tālab 3.jūlija naktī tur varēja tikt nošauts gan F.Akels, gan J.Tinisons.

Pirmie masu kapi bijušās vasarnīcas teritorijā tika atklāti jau 1941.gada rudenī — pie rijas, ratnīcā un vasarnīcas pagalmā. 1942.gadā tika atrasti vēl vieni masu kapi turpat blakus ratnīcai. Lai slēptu asinsdarbus, kapu vietas bija pārklātas ar betonu. Kozē izrakto 78 upuru skaitā bija daudzi Igaunijas karavīri, policisti, politiķi. Nav neiespējams, ka Kozē zeme slēpj vēl daudzus 1941.gada vasarā noslepkavotos, to skaitā varētu būt arī Jāns Tinisons.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane