DOKUMENTI. KOMENTĀRI. VIEDOKĻI

"Darba kārtība - 2000"

("Agenda - 2000")

Tulkojums veikts Latvijas Tulkošanas

un terminoloģijas centra pārraudzībā.

Tā pilns teksts "Latvijas Vēstnesī" -

ar centra labvēlību un atļauju

Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā

Turpinājums. Sākums - "LV", nr.197.

Briselē, 1997.gada 15.jūlijā

Saturā: A. IEVADS

a) Priekšvārds

Pieteikums iestāties

Eiropas Savienībā

Komisijas atzinuma konteksts

Komisijas atzinuma saturs

b) Attiecības starp

Eiropas Savienību un Latviju

Vēsturiskais un ģeopolitiskais

konteksts

Latvijas nostāja

pret Eiropas Savienību

Līgumattiecības

Pirmsiestāšanās stratēģija

Tirdznieciskās attiecības

Vispārīgs novērtējums

B. KRITĒRIJI UZŅEMŠANAI

EIROPAS SAVIENĪBĀ

1. Politiskie kritēriji

1.1 Demokrātija un likumu vara

Parlaments un likumdevējvara:

struktūra

Parlamenta funkcionēšana

Izpildvaras struktūra

Izpildvaras funkcionēšana

Tiesu vara: struktūra

Tiesu sistēmas funkcionēšana

1.2 Cilvēktiesības

un minoritāšu aizsardzība

Pilsoņu tiesības un politiskās tiesības

Ekonomiskās, sociālās

un kultūras tiesības

Minoritāšu tiesības

un minoritāšu aizsardzība

1.3 Vispārīgs novērtējums

2. Ekonomiskie kritēriji

2.1 Ekonomiskais stāvoklis

Priekšvēsture

Liberalizācijas pasākumi

Ekonomikas stabilizācija

Struktūras pārmaiņas

Finansiālais sektors

Ekonomiskās un sociālās sfēras

attīstība

2.2 Ekonomika dalības aspektā

Ievads

Funkcionējošas tirgus ekonomikas

pastāvēšana

Spēja tikt galā ar konkurences

spiedienu un tirgus spēkiem

Izredzes un prioritātes

2.3 Vispārīgs novērtējums

3. Spēja pildīt

dalībvalsts saistības

3.1 Iekšējais tirgus bez robežām

Četras brīvības

- Vispārīgā reglamentācija

- Brīvā preču kustība

- Brīva kapitāla kustība

- Brīva pakalpojumu kustība

- Brīva personu kustība

- Vispārīgs novērtējums

Konkurence

3.2 Inovācija

Informacionālā sabiedrība

Izglītība, apmācība un jaunatne

Pētniecība un tehnoloģiju izstrāde

Telekomunikācijas

Audiovizuālie līdzekļi

3.3 Ekonomika un finanses

Ekonomiskā un monetārā savienība

Nodokļi

Statistika

3.4 Nozaru politika

Rūpniecība

Lauksaimniecība

Zivsaimniecība

Enerģētiskie resursi

Transports

Mazie un vidēja lieluma uzņēmumi

3.5 Ekonomiskā un sociālā kohēzija

Nodarbinātība un sociālā politika

Reģionālā politika un kohēzija

3.6 Dzīves kvalitāte un vide

Vide

Patērētāju aizsardzība

3.7 Tieslietas un iekšlietas

3.8 Ārpolitika

Tirdzniecība un starptautiskās

ekonomiskās attiecības

Attīstība

Muita

Kopīgā ārpolitika un drošības

politika

3.9 Finansiālie jautājumi

Finansiālā kontrole

Budžeta problēma

4. Administratīvā spēja

piemērot pamatlikumus

4.1 Pārvaldības struktūras

4.2 Pārvaldības un tiesu kompetence

4.3 Vispārīgs novērtējums

C. KOPSAVILKUMS

UN SECINĀJUMI

Pielikumi

Parlamenta sastāvs

Vienots tirgus:

Baltās grāmatas pasākumi

Statistikas dati

B. KRITĒRIJI UZŅEMŠANAI

EIROPAS SAVIENĪBĀ

2. Ekonomiskie kritēriji

Pieeju, ar kādu Eiropas Komisija analizējusi Latvijas ekonomisko stāvokli un izredzes, īpaši nosacījuši Eiropadomes Kopenhāgenas 1993. gada jūnija sanāksmes lēmumi, kuros teikts, ka ES dalībvalsts statusa iegūšanai nepieciešams, lai "valstī būtu funkcionējoša tirgus ekonomika un valsts spētu tikt galā ar Eiropas Savienībā pastāvošo konkurences spiedienu un tirgus spēkiemī.

Tāpēc šajā atzinuma nodaļā vispirms īsi aplūkota Latvijas ekonomiskā situācija un tās priekšvēsture, pēc tam raksturoti Latvijas sasniegumi svarīgākajos ekonomisko pārveidojumu virzienos (cenu un tirdzniecības sistēmas liberalizācija, ekonomikas stabilizācija, strukturālie pārveidojumi, finansiālā sektora reforma), kā arī Latvijas ekonomiskā un sociālā attīstība. Noslēgumā Latvija vispārīgos vilcienos novērtēta kopsakarā ar minētajiem Eiropadomes kritērijiem, kā arī aplūkotas turpmāko reformu izredzes un prioritātes.

2.1 Ekonomiskais stāvoklis

Priekšvēsture

Latvijā - ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju - iekšzemes kopprodukts ir 8 miljardi ekiju (pārrēķinot pēc pirktspējas paritātes); Latvijas iedzīvotāju skaits ir 0,7 % no Eiropas Savienības iedzīvotāju skaita, turpretī Latvijas ekonomika - tikai aptuveni 0,1 % no ES ekonomikas. Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir apmēram 18 % no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā. Vidējā alga Latvijā ir apmēram 170 ekiji mēnesī (1996. gada novembrī).

Latvija ir iesniegusi pieteikumu iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā un cer, ka 1997. gadā kļūs par tās dalībnieci.

Ekonomisko pārveidojumu gaita

Laikposmā starp abiem pasaules kariem Latvija bija neatkarīga un lielā mērā pasaules ekonomikā integrēta valsts. 1940. gadā Latviju varmācīgi anektēja Padomju Savienība; pēc tam tika ieviesta centralizēta plānošana. Latvijā izveidoja diezgan lielus un modernus rūpniecības kompleksus, jo tajā bija samērā labi attīstīta infrastruktūra. Gan resursu, gan gatavās produkcijas realizācijas ziņā Latvija kļuva pilnīgi atkarīga no Padomju Savienības. Tā kā Latvijas ekonomika bija relatīvi efektīva, tā bija visbagātākā no bijušās Padomju Savienības republikām. Tomēr, tāpat kā pārējā Padomju Savienības daļā, gadu gaitā ekonomiskā augsme šeit pastāvīgi slīdēja uz leju.

Perestroikas laikā Latvija gan uzsāka dažas ekonomiskas reformas, ko pieļāva padomju likumi, taču, tā kā valstisko neatkarību tā atguva tikai 1991. gadā, reformu sākums ieilga. Valstij bija jārisina grūtais uzdevums atjaunot tirgus ekonomiku un tai pašā laikā no jauna izveidot neatkarīgai valstij raksturīgās iestādes. Reformu temps visos virzienos nav bijis vienāds: atšķirībā no cenu atbrīvošanas un jaunas nodokļu sistēmas veidošanas, kas bija uzsākta jau pirms neatkarības pasludināšanas, kā arī no ārējās tirdzniecības, algu un procentu likmju liberalizēšanas, kas notika tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas, privatizācija uz priekšu virzījās daudz lēnāk, it īpaši rūpniecībā. 1995. gadā Latviju piemeklēja smaga banku krīze, kas savukārt satricināja budžetu. Lai gan krīze pārtrauca ražošanas atveseļošanos, inflācijas rādītāji Latvijā saglabājušies samērā labi un iekšzemes kopprodukts atkal sācis pieaugt.

Līdz 80. gadu beigām Latvijā bija tikai tīra komandekonomika bez daudzmaz nozīmīga privātsektora. Pašreiz nelielo objektu privatizācija un privatizācija lauksaimniecībā gandrīz ir pabeigta, turpretī lielo rūpniecības uzņēmumu pārdošana noritējusi gausi. 1995. gadā privātsektora īpatsvars iekšzemes kopproduktā bija pieaudzis līdz 50 %, bet nodarbinātībā - līdz 62 %.

Tiešie ārvalstu ieguldījumi

Kopš neatkarības atjaunošanas tiešie ārvalstu ieguldījumi ir bijuši samērā ierobežoti. 1994. gadā tie gan palielinājās un ārvalstu kapitālu ieplūdums neto izteiksmē sasniedza 4,2 % no iekšzemes kopprodukta, kas bija otrais augstākais rādītājs visu asociēto pārejas valstu vidū. 1995. gadā ārvalstu tiešie ieguldījumi attiecībā pret iekšzemes kopproduktu bija mazliet mazāki un 1996. gadā vēl mazāki, taču absolūtajos skaitļos tie pieauga. Tiešo ārvalstu ieguldījumu kopsumma laikā no 1989. līdz 1996. gadam ir 467 miljoni ekiju (pēc Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas datiem). Visvairāk investīcijas nākušas no Dānijas, Krievijas, ASV, Vācijas, Lielbritānijas un Zviedrijas, un gandrīz visa ieguldījumu plūsma ir bijusi virzīta uz pakalpojumu sfēru (transportu, sakariem un banku sektoru).

Ekonomikas struktūra

Lauksaimniecībai joprojām ir samērā svarīga vieta ekonomikā, jo 1995. gadā tās īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā bija 9 %, bet nodarbinātībā - 18,5 %. Šai nozarei ir nodarbinātības bufera loma. Privatizācijas un pārstrukturēšanās rezultātā lauksaimniecībā dominē plaši izkaisītās individuālās saimniecības, kurām ir maz tehnikas un zema produktivitāte. Pārtikas rūpniecības efektivitātes celšanos ierobežo tas, ka gan zemnieku saimniecībām, gan pārstrādes uzņēmumiem trūkst kapitāla un vadības iemaņu. Gandrīz pusi no lauksaimniecībā izmantojamās zemes aizņem ģimenes saimniecības, kuru vidējais lielums ir 20 hektāri. Apmēram viena trešdaļa zemes sadalīta vēl sīkākos nogabalos, kurus izmanto, no pamatdarba brīvajā laikā ražojot produktus pašu patēriņam. Valdības atbalsts lauksaimniecībai pārejas periodā ir krasi samazinājies. Tā kā, pirmkārt, budžeta līdzekļi ir nepietiekami un, otrkārt, paplašinās brīvā tirdzniecība ar citām Baltijas valstīm un Latvija drīz arī iesaistīsies Pasaules Tirdzniecības organizācijā, turpmāk lauksaimniecība vēl vairāk dabūs izjust tirgus spēkus un būs spiesta pārstrukturēties.

Rūpniecības 1996. gada kopējais īpatsvars iekšzemes kopproduktā bija aptuveni viena ceturtdaļa, apstrādes rūpniecības īpatsvars - vairāk nekā viena piektdaļa. Kopš valsts atguvusi neatkarību, rūpniecība ir ne tikai sarukusi vien: mainījusies arī tās struktūra. Patlaban vienīgās augošās nozares ir koksnes un celulozes rūpniecība, tekstilrūpniecība un pārtikas rūpniecība. Padomju varas laikā galvenās nozares bija mašīnbūve, elektronika un vieglā rūpniecība. Saites ar Padomju Savienību un atkarību no tās ilustrē tas, ka pirms neatkarības atgūšanas Latvija visai Padomju Savienībai ražoja katru otro motociklu, katru piekto radioaparātu un katru astoto veļas mašīnu. Lielmēroga uzņēmumi bija pilnīgi integrēti visā padomju rūpniecībā un atkarīgi no lētajām izejvielām un enerģiju, ko piegādāja citas republikas. Pēc Padomju Savienības sairšanas Latvijas rūpniecība šo iespēju izmantot lētus resursus zaudēja, jo Krievija sāka par tiem prasīt samaksu pasaules tirgus cenās; pieprasījums pēc Latvijas ražojumiem saruka, un līdz ar to strauji kritās produkcijas apjoms. Jaunākie dati liecina, ka rūpniecības ražojumu apjoms ir sācis palielināties, salīdzinot ar iepriekšējo zemo tā līmeni, taču kopējā augsme ir lēna un pārkārtošanās no padomju tirgum domātas gatavās produkcijas ražošanas uz Rietumu tirgum domātiem augstākas kvalitātes ražojumiem vēl turpinās.

Padomju varas gados pakalpojumu nozare, piemēram, tūrisms un finansiālie pakalpojumi, bija vāji attīstīti visā valstī. Rezultātā pakalpojumu nozarē nebija vērojama tik liela lejupslīde kā lauksaimniecībā vai rūpniecībā. Pakalpojumu nozares pievienotās vērtības bruto kopapjoms strauji palielinājās no 32 % 1990. gadā līdz 57 % 1995. gadā. Pašreiz pakalpojumu sfērā dominē transports un sakari, kuri arī dod vislielāko devumu iekšzemes kopproduktā.

Ekonomikas struktūras galvenie rādītāji (1996. g., ja nav norādīts citādi)

Iedzīvotāju skaits miljoni 2,5

Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, ekijos, pārrēķinot pirktspējā 3200

procentos no ES 15 % līmeņa procentos (1995) 18

Lauksaimniecības devums:

kopējā pievienotā vērtībā procentos (1995) 9,9

nodarbinātībā procentos (1995) 18,5

Bruto ārējais parāds / iekšzemes kopprodukts procentos 8

Preču un pakalpojumu eksports / procentos (1995) 47

iekšzemes kopprodukts

Ārvalstu tiešo ieguldījumu kapitāls* miljardos ekiju 0,47

(1989 - 1996)

ekijos uz 1 iedzīvotāju 167

* Ārvalstu tiešie ieguldījumi konvertēti pēc ekija kursa 1996. gada beigās:

1 ECU = $ 1,25299

Datu avots: Eiropas Komisijas dienesti, valsts dienesti, ERAB

Liberalizācijas pasākumi

Cenu režīms

Cenu liberalizācija tika uzsākta 1991. gada sākumā. Patēriņa groza cenu indeksā administrētas cenas ir saglabājušās aptuveni 20 % preču un pakalpojumu. Enerģijas, komunālo pakalpojumu, transporta un īres cenas tiek joprojām administratīvi veidotas un nesedz pašizmaksu. Lai gan pamazām šī nenosegtā starpība samazinās, izlīdzināšanās punkts ir paredzēts tikai 2005. gadā. Pakāpeniska admiministrēto cenu regulēšana turpināsies vēl vairākus gadus un radīs inflāciju. Galveno tālsakaru pakalpojumu un enerģijas cenu regulēšanai ir izveidotas īpašas institūcijas, kuru uzdevums ir saskaņot ražotāju un patērētāju intereses.

Tirdzniecības režīms

Pēc neatkarības atgūšanas Latvija veidoja ļoti liberālu tirdzniecības režīmu. Ir gandrīz pavisam atcelti kvantitatīvie ierobežojumi un eksporta tarifi. Ir noteikti dažādi ievedmuitas tarifi: līdz 1 % izejvielām, materiāliem un izstrādājumiem, kurus Latvija neražo un līdz 20 % lielākajai daļai gatavo izstrādājumu. Lauksaimniecības preces joprojām tiek lielā mērā aizsargātas, jo uz tām attiecas vidēji aptuveni 50 % liels ievedmuitas tarifs atkarībā no ražojuma veida. Uz importa preču lielāko daļu attiecas brīvie tirdzniecības līgumi vai vislielākās labvēlības statuss. Valdība ir apņēmusies samazināt pašus lielākos tarifus, taču nogaida, pirms nav notikušas sarunas par iestāšanos Pasaules Tirdzniecības organizācijā.

Latvijai ir brīvās tirdzniecības līgums ar EFTA valstīm, un tā ir pieteikusies iestājai Pasaules Tirdzniecības organizācijā (domājams, ka iestāšanās notiks 1997. gadā) un apsver pieteikšanos par CEFTA dalībvalsti. Latvija ir noslēgusi arī daudzas citas divpusējas vienošanās. 1996. gada 1. aprīlī stājās spēkā brīvās tirdzniecības līgums ar tuvākajiem kaimiņiem - Igauniju un Lietuvu. 1997. gada 1. janvārī šī vienošanās tika attiecināta uz tirdzniecību ar lauksaimniecības produktiem. Vēlāk ir paredzēts izveidot pilnīgu Baltijas muitas ūniju.

Ārvalstu valūtas apmaiņas režīms

Jaunās valsts naudas - lata - ieviešana notika divos posmos. Vispirms 1992. gadā Krievijas rubli apmainīja pret Latvijas rubli, kura kursam ļāva brīvi dreifēt. Kad Latvijas rublis bija pietiekami nostiprinājies, ar 1993. gada martu pakāpeniski ieviesa latu, un 1993. gada oktobrī lats kļuva par vienīgo oficiālo maksāšanas līdzekli. Pēc tam, kad šās valūtas kursa dreifēšana bija kādu laiku regulēta un latu ļāva vērtēt pēc nomināla, 1994. gada februārī latu piesaistīja valūtu grozam (Starptautiskā Valūtas fonda starpvalūtu izteiksmei SDR). Šāds režīms bija vajadzīgs lata nominālai piesaistei, lai būtu iespējams plānot uzņēmējdarbību un mazināt inflāciju. Šāds režīms ir attaisnojies, un izvirzītie mērķi šobrīd ir sasniegti. Lats ir pilnīgi konvertējams. Kopš 1994. gada 10. jūnija Latvija ir uzņēmusies saistības sakarā ar SVF Līguma noteikumu VIII pantu, tādēļ tekošo kontu operācijās valūtas apmaiņa nav ierobežota.

Ir atcelti gandrīz visi kapitāla kustības ierobežojumi. 1996. g. decembrī tika samazināti ierobežojumi, kas attiecas uz lauku zemes pārdošanu ārzemniekiem (bet ne Latvijā dzīvojošajiem "nepilsoņiemī). 1997. gada sākumā līdzīgu likumu pieņēma par pilsētas zemes pārdošanu. Tagad Latvijā zemi var brīvi pirkt juridiskas personas, kuras reģistrētas Latvijas Uzņēmumu reģistrā un kurās Latvijas pilsoņiem un ārzemniekiem no valstīm, ar ko Latvija ir noslēgusi līgumus par ieguldījumu savstarpēju aizsardzību, pieder lielākā akciju daļa.

Ekonomikas stabilizācija

Iekšzemes ekonomika

Pirmajos trijos neatkarības gados ražošanas apjoms katastrofāli kritās: 1993. gada beigās reālais iekšzemes kopprodukts bija uz pusi mazāks nekā 1990. gadā. Pāreja no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku un vēl vairāk tas, ka izbeidzās ciešās ieveduma un izveduma attiecības ar Padomju Savienību, izraisīja krīzi rūpniecībā un lauksaimniecībā. 1994. gadā šķita, ka lejupslīde ir beigusies, taču 1995. gadā atlabšana, kas bija sākusies, uz laiku pārtrūka. Reālais iekšzemes kopprodukts - lielā mērā sakarā ar banku un budžeta krīzes radīto nedrošību - 1995. gadā kritās par 1,6 %. 1996. gadā tas atkal kļuva augošs un, kā vērtē, pieauga par 2,8 %. Gaidāms, ka turpmākajos gados šis pieaugums paātrināsies tālāk, ja vien palielināsies ieguldījumi un ar vajadzīgo vērienu notiks ražošanas pārstrukturēšana.

Strauja cenu atbrīvošana un samērā brīvā monetārā politika veicināja inflāciju, un inflācijas procents 1992. gadā sasniedza trijosciparu skaitli. Stingrāka monetārā politika strauji ierobežoja inflāciju aptuveni līdz 35 % 1993. gadā un pēc tam pakāpeniski samazināja. 1997. gada aprīlī inflācija bija 8,8 %. Domājams, ka vēl kādu laiku inflācija būs tikai nedaudz mazāka par 10 %, kamēr administrētās cenas noregulēs tā, lai pilnīgi segtu izmaksas.

Reformu uzsākšana strauji palielināja bezdarbnieku skaitu, un kopš 1994. gada bezdarba līmenis ir tikai nedaudz samazinājies. Turpinoties rūpniecisko uzņēmumu pārkārtošanai, nevar apgalvot, ka turpmākajos gados bezdarbnieku skaits vēl vairāk nepieaugs, taču vairāk gan domājams, ka bezdarbs samazināsies sakarā ar pakalpojumu nozares paplašināšanās.

Galvenās tendences ekonomikā		1994	1995	1996
Reālais iekšzemes kopprodukta
pieaugums	%	0,6	-1,6	2,8
Inflācijas koeficients
gada vidējais	%	35,9	25	17,6
decembrī	%	26,2	23,2	13,2
Bezdarbnieku procents gada beigās	%	-	18,9	18,3
(Pēc Starptautiskās darba
organizācijas metodikas)
Valsts kopbudžeta saldo	% no iekšzemes	-4,4	-3,4	-1,8
	kopprodukta
Tekošā konta atlikums	% no iekšzemes	5,5	-0,4	-9,8
	kopprodukta
Parādu un eksporta attiecība	%	19,9	19,5	18,6
Ārvalstu tiešo ieguldījumu	% no iekšzemes	4,2	3,9	3,6
plūsma	kopprodukta

Informācijas avoti: Komisijas dienesti, nacionālie avoti, ERAB

Pēc tam, kad kādu laiku valsts budžets bija krasi svārstījies starp deficītu un pārpalikumu, kopš 1994. gada valstī ir bijis deficīta budžets. 1995. gadā budžeta deficīts sasniedza 3,4 % no iekšzemes kopprodukta un stipri pārsniedza plānoto. Tam par cēloni bija nelielie nodokļu ieņēmumi, ko veicināja negatīvā ražošanas bilance, plaši izplatītā nodokļu nemaksāšana, augošie nodokļu parādi un vāja nodokļu administrācija; otrkārt nelielie ieņēmumi netika pietiekami līdzsvaroti ar izdevumu samazināšanu. Deficīta kompensēšanu vēl vairāk sarežģīja un sadārdzināja banku krīze, jo sabruka valsts vērtspapīru tirgus un pieauga procentu likmes. Krīze skāra tikai centrālo valdību, jo sociālās nodrošināšanas fonds, pašvaldību un pārējie ārpusbudžeta līdzekļi bija pārpalikumā. Kopš tā laika valdība ir sekmīgi risinājusi šo problēmu, samazinot izdevumus un uzlabojot nodokļu iekasēšanu; 1996. gadā budžeta deficīts bija vairs tikai 1,8 % no iekšzemes kopprodukta, bet 1997. gada budžetam vajadzētu būt bez deficīta.

Ārējie ekonomiskie darījumi

1995. gadā pirmo reizi kopš ekonomiskās pārveidošanas sākuma reāli palielinājās eksporta apjoms. Tomēr ārējās tirdzniecības deficīts joprojām palielinājās, jo importa apjoms pieauga straujāk par eksportu. Šis deficīts 1996. gadā bija ļoti liels - 18 % no iekšzemes kopprodukta. To lielā mērā kompensēja tranzīta darījumu un pakalpojumu pozitīvā bilance.

Latvija īsā laikā ir uzkrājusi ārzemju valūtas apmaiņas rezerves, kas jau 1993. gadā pēc daudzuma bija pielīdzināmas 4,5 mēnešu importa apjomam. Tomēr valūtas spekulācijas banku krīzes laikā, kā arī importa apjoma palielināšanās nozīmēja, ka valūtas rezerves 1995. gadā vairs nebija tik lielas attiecībā pret importa apjomu, toties pēc tam šis lielums stabilizējās. 1996. gada beigās ārzemju valūtas rezervēs bija uzkrāti 358,5 miljoni latu (514 miljoni ekiju jeb 3,5 mēnešu importa apjoms). Ārējo parādu procents joprojām ir neliels, un 1995. gadā tas bija mazāks par 10 % no iekšzemes kopprodukta.

Struktūras pārmaiņas

Ārējā tirdzniecība

Pēc neatkarības atgūšanas eksporta un importa apjoms iekšzemes kopproduktā samazinājās no 50 % līdz aptuveni 30 % un 48 % attiecīgi (1996. g.). Tas arī radīja jūtamu tirdzniecības pārorientēšanos uz Rietumu tirgiem. Līdz tam Latvijai praktiski nebija tirdzniecisku sakaru ar citām valstīm, izņemot Padomju Savienību, bet 1996. gadā tirdzniecība ar citām valstīm jau aptvēra 50 % eksporta un 65 % importa apjomu. Lai gan 1996. gadā Krievija joprojām bija Latvijas galvenā tirdzniecības partnere un uz Krieviju izveda 23 % no visa eksporta apjoma, jūtami palielinājās citu valstu loma eksportā - Vācijas (14 %), Lielbritānijas (11 %) un Zviedrijas (7 %). Uz Eiropas Savienības valstīm eksportētā apjoma īpatsvars bija 44 % no visa eksporta apjoma.

Krasi izmainījās arī tirdzniecības profils. Pirms ekonomikas pārkārtošanas vissvarīgākās eksportpreces bija mašīnas un iekārtas, kuru apjoms kopējā eksportā bija aptuveni 28 %. 1996. gadā šās kategorijas preču eksports bija vairs tikai 14 %. Līdzīgi samazinājās pārtikas produktu eksports - no 22 % līdz 12,5 %. Savukārt koksnes un kokizstrādājumu izvešana pieauga no 3 % līdz pat 24,2 %, un tagad šī ir svarīgākā eksportpreču kategorija. Šīs lielās pārmaiņas liecina, ka Latvija vispār ir konkurētspējīga ar precēm, kurām ir neliela pievienotā vērtība. Latvijas pēckara laiku rūpniecības nozares nespēja iekļūt Rietumu tirgū. Tekstilpreču, mašīnu un iekārtu ievešana samazinājās aptuveni uz pusi, bet vairāk ieveda minerālvielas, kuru imports kļuva par dominējošo. Enerģijas resursu ziņā Latvija ir stipri atkarīga no enerģijas importa. Tā kā to kategoriju ražojumi, kuri visvairāk tiek eksportēti (koksne, kokizstrādājumi, tekstilpreces un pārtikas produkti) ir visstraujāk sev iekarojuši vietu kopējā eksporta apjomā, ir palielinājusies eksportpreču koncentrācija, un šis faktors padara ekonomiku atkarīgu no ārējiem satricinājumiem. Patēriņa preču ievedums ir samērā liels (22 % no ievesto preču apjoma), ņemot vērā pašreizējo attīstības līmeni, un tas liek domāt, ka vietējiem ražojumiem ir sliktāka kvalitāte.

Darbaspēka tirgus

Reģistrētais bezdarba līmenis ir stabilizējies, un bezdarbnieki ir 6 % līdz 7 % no visiem aktīvajiem iedzīvotājiem. Šie skaitļi pareizi neatspoguļo visu bezdarba ainu: 1995. gadā izdarītā darbaspēka analīze parādīja, ka darbu meklē 19 % no aktīvās iedzīvotāju daļas, bet Starptautiskās darba organizācijas vērtējumā bezdarba līmenis varētu būt ap 18 %. Strauji ir pieaudzis ilgstošā bezdarba gadījumu skaits, kurš pašreiz pārsniedz 50 % no visu bezdarbnieku skaita.

1996. gadā noteiktā minimālā alga bija 38 lati mēnesī. Tā ir procentuāli ļoti liela, salīdzinot ar vidējo algu valstī (šī minimālā alga ir 50 % no vidējās algas), un tas liek domāt, ka lielākā daļa algu ir zemas. Ir paredzēts apspriest minimālās algas lieluma paaugstināšanu līdz 50 latiem.

Valsts finanses

Latvijai bija jānomaina tā ieņēmumu sistēma, kura pastāvēja padomju valdības laikā un kurā līdzekļi galvenokārt ieplūda, atskaitot tos no uzņēmumu apgrozījuma. Latvijai bija vajadzīga tirgus ekonomikai atbilstoša nodokļu sistēma un valsts nodokļu pārvaldība. Sākumvariantā jauno ieņēmumu sistēmu veidoja personīgo ienākumu nodoklis, uzņēmuma peļņas nodoklis, algas nodoklis sociālās nodrošināšanas finansēšanai, apgrozījuma nodoklis, kā arī nodokļi par dabas resursiem, zemi un īpašumu. 1993. gadā ieviesa akcīzes nodokli un pārveidoja apgrozījuma nodokli, ko 1995. gada maijā aizstāja ar pievienotās vērtības nodokli. Tikko ir pieņemts jauns nodokļu likums. Plaši ir izplatīta izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, it īpaši uzņēmējdarbības sektorā, un joprojām ir nopietnas grūtības ar valsts ieņēmumu iekasēšanu. Reālajiem nodokļu maksātājiem nodokļu nasta ir jau relatīvi smaga, tāpēc vienīgais reālais priekšlikums valsts ieņēmumu palielināšanai ir uzlabot ieņēmumu pārvaldi un iekasēšanu. Nesen šajā jomā ir panākti uzlabojumi.

Būtiski ir mainījusies valdības izdevumu struktūra. Cenu subsidēšana ir praktiski izbeigta, taču neatkarības gados ir palielinājušies vispārīgās valsts pārvaldības un aizsardzības izdevumi. Budžeta izdevumi pārsvarā tiek paredzēti algām un pārskaitāmiem maksājumiem, visvairāk pensijām. Šīs abas maksājumu kategorijas kopā prasa aptuveni divas trešdaļas no kopējiem valsts budžeta izdevumiem. Salīdzinot ar citu valstu datiem, procentu izmaksas un valsts ieguldījumi ir joprojām zemā līmenī. Lai nodrošinātu pensiju sistēmas stabilitāti, ir palielināts pensijas vecums un uzsākta pakāpeniska pāreja no tiešo iemaksu sistēmas uz pensiju fondiem.

Valsts finanses ir ļoti decentralizētas un diezgan neelastīgi organizētas; bieži vien konkrēti valdības resori saņem līdzekļus no konkrētiem nodokļu avotiem. Piemēram, ieņēmumu nodoklis tiek pārskaitīts pašvaldībām, bet centrālā valdība saņem līdzekļus no pievienotās vērtības nodokļa. Tā kā par makroekonomikas politiku atbild valdība, kura līdz šim ir guvusi ieņēmumus no visai nestabiliem avotiem, fiskālā politika tiek nopietni traucēta. Vienlaikus gandrīz netiek prasīts, lai samazinātos sociālie izdevumi, jo tos finansē visu laiku augošie algas nodokļa ieņēmumi.

Jaunā valdība, kura sāka darbu 1995. gada decembrī, aizsāka jaunu fiskālās disciplīnas posmu. 1996. gadā budžeta deficīts bija 1,8 % no iekšzemes kopprodukta. Budžeta situācija joprojām ir nedroša, un manevrēšanas iespējas gan budžeta ieņēmumu, gan izdevumu daļā ir ierobežotas.

Uzņēmējdarbības sektors:

privatizācija un uzņēmumu pārkārtošana

Līdz šim lielmēroga privatizācija, it īpaši lielo rūpniecības uzņēmumu privatizācija, Latvijā norisinājās diezgan lēni. Līdz 1994. gadam nebija īpašas privatizācijas iestādes, un atļaujas uzņēmumu privatizēšanai izsniedza katrā gadījumā atsevišķi. 1995. gada decembrī sastādītā jaunā valdība vēlējās paātrināt šo procesu un atmeta sadrumstaloto atļauju praksi. Visus fondus nodeva Latvijas privatizācijas aģentūrai (LPA), kura tika 1996. gada februārī izveidota Ekonomikas ministrijā kā daļēji patstāvīga organizācija. Tagad arī ārzemnieki varēs pilnā mērā piedalīties privatizācijas procesā. Privatizācijā kā galvenās metodes paliks starptautiski līgumpiedāvājumi (tenderi) un publiskais piedāvājums, taču pilsoņi varēs maksājumus daļēji kārtot privatizācijas sertifikātos, kuri ir izsniegti bez maksas. Faktiski tagad var privatizēt visus atlikušos uzņēmumus, tajā skaitā arī lielo kuģniecības uzņēmumu un energoapgādes uzņēmumus. Privatizāciju ir iecerēts pabeigt 1998. gada vidū. Sagaidāms, ka privatizācijas procesa beiguposmā paliks arvien vairāk tādu uzņēmumu, kurus neviens negrib pirkt. Tam galvenais cēlonis ir dažu firmu vājais finansiālais stāvoklis, denacionalizācijas un īpašumu atdošanas procesa gausais temps un stratēģiski nozīmīgu investoru trūkums. Ārzemnieku interesi varbūt palīdzēs radīt Latvijas kredīta reitings, kuru nesen atzinīgi ir novērtējušas starptautiskās kredītreitinga aģentūras.

Ar energoapgādes uzņēmumu privatizāciju vajadzētu beigties politisko apsvērumu ietekmei cenu noteikšanā un energoapgādē, un tādējādi, cerams, samazinātos lielākie parādu uzkrājumi šajā sektorā. 1997. gada februārī Pasaules banka izsniedza aizdevumus, lai Latvijas enerģētikas piegādātāji varētu atrisināt enerģētikas parādu problēmas. 1997. gada aprīlī LPA vienojās ar Krievijas Gazprom un kādu Vācijas konsorciju, kuri iegūs 32,5 % akciju uzņēmumā "Latvijas gāzeī. Tas ir tiešs ārvalstu ieguldījums 48 miljonu ekiju vērtībā.

Nesen ieviestie privatizācijas kārtības grozījumi un nesen iesniegtā jaunā likumprojekta apstiprināšana, kas atceļ gandrīz visus zemes īpašuma tiesību ierobežojumus ārzemniekiem Latvijā, varbūt pastiprinās ārzemnieku interesi. Atklātas un tiešas izpārdošanas metode, kur nozīmīgu lomu uzņemas ārvalstu ieguldītāji, veicinās uzņēmumu ātrāku pārkārtošanos; rezultātā vajadzētu rasties relatīvi koncentrētai īpašumu piederībai un svaiga kapitāla ieplūdei. Var sagaidīt, ka jaunie maksātnespējas un bankrota noteikumi, kuri tika ieviesti 1996. gada septembrī, veicinās pārkārtošanos, ja sekmīgi tiks ieviests jaunais likums, Banku aizdevumi joprojām ir problēma. Bankas nespēj izsniegt ilglaika aizdevumus, jo nav uzņēmējdarbības plānu, nav kredītvēstures paraugu, ķīlas došanu apgrūtina mazattīstītais zemes tirgus, pie tam trūkst hipotekārās sistēmas. Kādu laiku šie faktori traucēs veikt pārkārtojumus.

Finansiālais sektors

Par monetāro politiku Latvijā ir atbildīga Latvijas Banka (LB), kuru izveidoja 1990. gada jūlijā. 1992. gada maijā LB komercdarījumi tika nošķirti no tās centrālās bankas funkcijām. LB ir lielā mērā neatkarīga iestāde, kura atbild par monetāro un valūtas apmaiņas politiku, kā arī par banku noteikumiem un uzraudzību. Monetārās politikas tiešā regulācija, nosakot kvantitatīvos limitus banku aizdevumiem un aizņēmumiem, vairs nenotiek kopš 1993. gada. Tiek izmantoti parastie netiešās regulācijas paņēmieni, taču tie īsti nedod vēlamo efektu, galvenokārt joprojām vājā naudas tirgus dēļ. Procentu likmes ir pilnīgi liberalizētas. 1995. gada budžeta segšanai Latvijas Banka aizdeva naudu valdībai.

Tā kā komerckredītu riska pakāpe ir liela, jo trūkst atbilstošu ķīlu un banku likumi ir vāji attīstīti, aizdevumu procenti joprojām ir lieli. Tā kā noguldījumu procenti ir būtiski zemāki un vēl eksistē agrāko gadu bezcerīgie parādi, noguldījumu procenti atšķiras no aizdevumu procentiem par 10 -15 skaitļiem, un tas neapstrīdami traucē banku nozarei uzņemties starpnieka lomu iekšējo ieguldījumu veicināšanā. Banku procentiem ir tendence samazināties. Kopš 1996. gada sākuma Latvijas Banka ir samazinājusi refinansējumu likmi no 24 % līdz 4 % (1997. gada aprīļa dati), jo ir kritušās valsts vērtspapīru likmes un mazinājusies inflācija. Šim kritumam vajadzētu piespiest bankas strādāt sekmīgāk un paplašināt kredītdarbību, lai nopelnītu. Tas savukārt palīdzētu samazināt atšķirības starp noguldījumu un aizdevumu procentiem.

1992. gadā, kad sākās pārkārtojumi, Latvijā bija trijos valsts bankas, kurās bija aptuveni 90 % no visiem līdzekļiem un kredītiem. Bez tam, izmantojot liberālos likumus banku nozarē, izveidojās daudz nelielu banku, un dažas no tām izmantoja ārzemju (galvenokārt Krievijas) kapitālu. Valstij piederošo banku kapitālu valsts nostiprināja, un tagad šīs bankas tiek sagatavotas privatizācijai. Pašreiz 75 % banku sektora ir privātās rokās, un 40 % no to kapitāla pieder ārzemniekiem.

1994. un 1995. gadā daudzas bankas kļuva maksātnespējīgas. Tas izvērsās par nopietnu banku krīzi, kad 1995. gada aprīlī sabruka lielākā komercbanka. Pie banku krīzes noveda neprasmīga banku vadība, pārmērīgais lielo klientu skaits, kuri paši bija arī banku akcionāri, blēdības dažās bankās un pārmērīgi lielais skaits jaunu, ar kapitālu vāji nodrošinātu banku. Banku krīze paplašinājās sakarā ar neuzticēšanos bankām un uzraudzības iestāžu biklo iejaukšanos. Lai krīze neatkārtotos, tika pieņemts jauns likums, lai banku sektorā mazinātu nemaksāšanas risku. Jaunie noteikumi paredzēja ierobežot riskanto kredītu apjomus, palielināt banku pamatkapitālu, nepieļaut kredītu pārmērīgu koncentrāciju un pastiprināt Latvijas Banku uzraudzības pilnvaras. Pēc banku krīzes sakarā ar noguldījumu nenodrošinātību un stingrākas uzraudzības ieviešanu banku skaits samazinājās no 67 bankām 1992. gadā līdz 33 bankām 1997. gada februārī. Nelielus individuālos noguldījumus tagad ir atļauts pieņemt tikai 16 "galvenajāmī bankām. Šīs 16 bankas aptver apmēram pusi no kopējiem līdzekļiem un tās pelna arvien vairāk, bet to peļņa joprojām ir maza. Lielākā daļa banku ierobežo savu darbību ar "pamatpakalpojumiemī. Lai gan kopš 1995. gada krīzes ir gūti panākumi, banku sistēma kopumā ir vēl nedroša - galvenokārt vājā kapitāla, nelielās peļņas un nepietiekamās kapitalizācijas dēļ.

Daudzi faktori liecina, ka banku aizdevumi saimnieciskām vajadzībām kļūs lielāki. Par to liecina valsts vērtspapīru likmju stabilizācija un tirgus likmju samazināšanās, labāki banku likviditātes rādītāji, lielo banku iespēja izmantot starptautiskās kredītlīnijas un starpbanku tirgus darījumu paplašināšanās. Pašreiz divām trešdaļām no privātsektoram izsniegto aizdevumu termiņiem ir mazāki par vienu gadu.

Daudz ir darīts, lai radītu organizētu vērtspapīru tirgu. Šajā nolūkā ir radīts vērtspapīru tirgus juridiskais pamats, ir izveidota Rīgas Fondu birža un Centrālais depozitārijs. Fondu birža sāka darboties 1995. gada jūlijā. Sākumā tās tirdznieciskā darbība bija ierobežota, taču nesen tā savu darbu ir sākusi izvērst.

Ekonomiskās un sociālās sfēras attīstība

Sociālie rādītāji

Latvijā dzīvo 2,5 miljoni cilvēku. Iedzīvotāju skaits samazinās sakarā ar emigrāciju un dzimstības samazināšanos. 1994. gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 1,5 %.

Izglītības līmenis ir samērā augsts: 61 % strādājošo ir pilna vidusskolas izglītība, bet 8 % pašreiz mācās. Vidējā izglītībā dominē profesionālā izglītība un tehniskās specialitātes.

Reģionālās un nozaru atšķirības

Reģionālās atšķirības ir saskatāmas rūpniecības koncentrācijā un bezdarba rādītājos. Vismazāk bezdarbnieku ir Rīgā, kur dzīvo 40 % no visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet bezdarbnieku starp tiem ir mazāk par 4 %. Citās pilsētās, kur iedzīvotājus bieži vien bija nodarbinājis viens pats uzņēmums, pēc tā slēgšanas radās lielāks bezdarbnieku skaits. Lauku apvidi ir reti apdzīvoti, tajos ir vāji attīstīta infrastruktūra un ražošanas struktūra.

2.2 Ekonomika dalības aspektā

Ievads

1993. gadā Eiropadome Kopenhāgenas sanāksmē izvirzīja nosacījumus, kas jāizpilda valstīm Centrālajā un Austrumeiropā, ja tās vēlas iestāties Savienībā. Tām jāizpilda šādi ekonomiskie kritēriji:

• funkcionējošas tirgus ekonomikas izveide;

• spēja tikt galā ar Savienības iekšienē pastāvošo konkurences spiedienu un tirgus spēkiem.

Šie kritēriji ir savstarpēji saistīti. Pirmkārt, funkcionējoša tirgus ekonomika spēs labāk tikt galā ar konkurences spiedienu. Otrkārt, Savienības dalības kontekstā, funkcionējošs tirgus ir iekšējais tirgus. Neintegrējoties iekšējā tirgū, ES dalība gan Latvijai, gan tās partneriem zaudētu savu ekonomisko nozīmi.

Pamatlikumu, it īpaši iekšējā tirgus pamatlikumu, pieņemšana, ir kandidātvalstīm būtiski svarīga, jo tām ir pastāvīgi jāuzņemas dalības ekonomiskās saistības. Šīs neatgriezeniskās saistības ir nepieciešamas, lai nodrošinātu pārliecību, ka ikviena palielinātā ES tirgus daļa turpinās darboties atbilstoši kopīgiem noteikumiem.

Spējai pieņemt pamatlikumus ir vairākas dimensijas. No vienas puses, Latvijai jāspēj uzņemties dalības ekonomiskās saistības, kas nodrošinātu, ka vienotais tirgus funkcionētu efektīvi un godīgi. No otras puses, Latvijas spēja pilnīgi gūt labumu no iekšējā tirgus konkurences spiediena nosaka, ka tirgus ekonomiskā vide ir labvēlīga, ka Latvijas ekonomika ir elastīga un tai ir pietiekami cilvēku un fiziskā kapitāla resursi, it īpaši infrastruktūra. Ja to nav, droši vien, daži sabiedrības segmenti uzskatīs konkurences spiedienu par pārāk spiedīgu, un būs nepieciešams izveidot aizsardzības pasākumus, kas, ja ieviesti, grautu vienoto tirgu.

Kandidātvalsts spēja un apņemšanās pieņemt un ieviest pamatlikumus ir izšķiroša, jo tā izmaksas un ieguvumi var būt nevienādi sadalīti laikā un nevienādi ietekmēt dažādas rūpniecības nozares un sociālās grupas. Plaši pamatota vienprātība par to, kā jāmainās ekonomiskajām nostādnēm, lai varētu iestāties Savienībā, un ilgstoša ekonomisko reformu ieviešana par spīti interešu grupu spiedienam samazina iespējamību, ka valsts nebūs spējīga pildīt savas dalības ekonomisko pienākumu saistības.

Sabiedrisko varas orgānu līmenī dalība Savienībā prasa administratīvu un tiesisku spēju pārņemt un īstenot lielu skaitu tehnisko normatīvo aktu, kas ir nepieciešami, lai novērstu šķēršļus pārvietošanas brīvībai Savienības iekšienē un lai nodrošinātu vienotā tirgus darbību. Šie aspekti tiek dziļāk aplūkoti nākošajās nodaļās. Individuālo firmu līmenī pamatlikumu pieņemšanas ietekme uz to konkurētspēju ir atkarīga no šo firmu spējas pielāgoties jaunajiem ekonomiskajiem nosacījumiem.

Funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšana

Funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšanai ir nepieciešams līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu, kurus veido brīvā tirgus spēku mijiedarbība. Tirgus ekonomika funkcionē, ja ir izveidota un var tikt realizēta tiesiskā sistēma, tai skaitā īpašumtiesību regulēšana. Makroekonomiskā stabilitāte un vienprātības pakāpe attiecībā uz ekonomiskās nostādnes būtiskākiem elementiem veicina un uzlabo tirgus ekonomikas darbību. Labi attīstīts finansiālais sektors un nozīmīgu tirgus ieiešanas un iziešanas barjeru atcelšana palīdz uzlabot ekonomikas darbības efektivitāti.

Latvija funkcionējošas tirgus ekonomikas izveidē ir sasniegusi nozīmīgu progresu. Cenas un tirdzniecība ir lielā mēra liberalizētas, un privātīpašums ir kļuvis par galveno īpašuma formu. Tomēr jaunām firmām ieiet tirgū ir joprojām sarežģīti pretrunīgo likumu, birokrātijas un kārtības, kura netiek izmantota Eiropas Savienībā, dēļ. Ārzemju firmas, ieejot Latvijas tirgū, var sastapties ar vietējo firmu opozīciju. Lai gan lielākā daļa mazo un vidējo uzņēmumu ir pārdoti, privatizācijas process ir uzsākts lēni, un tām vēl ir ejams garš ceļš. Jaunā valdība plāno, ka lielo valsts uzņēmumu privatizācija tiks pabeigta līdz 1998. gada vidum.

Valdība ir ieviesusi tirgus ekonomikas normatīvos aktus un izveidojusi dažas institūcijas, bet daudz kas vēl nav padarīts. Konkurence, tirgus regulēšana un kontrolēšana ir ierobežotas. Šobrīd nav izveidota monopoldarbības uzraudzības institūcija, un tuvākā nākotnē jāizveido konkurences veicināšanas padome. Tiek uzskatīts, ka situācija uzlabosies, pieņemot jauno likumu par konkurences veicināšanu, ko nesen ir izdevis Latvijas parlaments. Nesenās privatizācijas programmas veiksmīga ieviešana, ārzemju ieguldījumu uzlabošanās, tehnoloģijas modernizēšana un rūpnieciskās un konkurences veicināšanas normatīvo aktu un nostādņu pieņemšana veicinās turpmāko ātru tirgus mehānismu attīstību. Īpaša uzmanība būs jāvelta komunāliem pakalpojumiem, it īpaši energoapgādei,.

Valdība ir izveidojusi vairākas stratēģijas konkurences veicināšanai. Galvenie elementi ir rūpniecības privatizācija, ārzemju investīciju veicināšana un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstīšana. Īpašumtiesību ievērošana uzlabojas, bet vēl nav pilnīga. Šajā sfērā nozīmīgs ir nesenais lēmums par zemes īpašumtiesībām vispār un attiecībā uz ārzemniekiem. Nozīmīgs progress, kas ir sasniegts Eiropas līguma ieviešanā, palīdzēs nodrošināt, ka pāreja uz dalību Savienībā ir relatīvi gluda. Būtisks progress ir sasniegts ekonomikas stabilizēšanas jomā: ir samazināta inflācija, ekonomikā lejupslīde, kuras cēlonis ir padomju sistēmas sairšana, un ir apstādinātas pārejas perioda novirzes, un ekonomika pārdzīvoja bankas krīzi 1995. gadā. Pazīmes 1996. gadā liecināja, ka ekonomika, lai gan lēni, bet atveseļojas. Tirgus attīstībai ir svarīga makroekonomiskās vides stabilitāte. Savukārt, augsmes stiprums ir atkarīgs no tā, cik labi funkcionē monetārās un fiskālās politikas instrumenti un vai tie ir iedarbīgi.

Šobrīd, galvenais monetārās politikas trūkums ir banku sektora vārīgums un banku kredītu problēma. Līdz šim nav bijis iespējams kā politikas instrumentu efektīvi izmantot procentu likmes; tādējādi uzsvaru liekot uz valūtas maiņu un rezervju nosacījumiem kā naudas piegādes kontroles veidu. Svarīgs uzdevums turpinot attīstīties ir iegūt uzticību. Tāpēc ir nepieciešama nelokāmība lēmumu pieņemšanā, nostādņu koordinēšana un veselīga reālisma deva. Par spīti dažu šo elementu trūkumam banku krīzes laikā, Latvijas Banka spēja noturēt lata stabilitāti, neradot milzīgas izmaksas rezervju zaudējuma rezultātā.

Galvenais fiskālās politikas trūkums ir nodokļi: nodokļu bāze ir ierobežota, un nodokļu ievākšana ir slikta. Bez tam, centrālā valdības budžeta elastīgumu ierobežo fakts, ka ieņēmumi ir ļoti neskaidri un mainīgi - ienākumu nodokļi uzkrājas vietējos varas orgānos, bet centrālā valdība saņem ienākumus no PVN. Jānostiprina sabiedriskās administrācijas spēja attīstīt un ieviest nostādnes.

Modernās tirgus ekonomikas būtiska iezīme ir finansiālais sektors, kas Latvijā ir izteikti vārīgs pēc 1995. gada banku krīzes. Šās krīzes rezultātā sektors tika nedaudz nostiprināts, un tam ir izveidoti stingrāki darbības principi. Šobrīd banku skaits, kas var pieņemt noguldījumus, ir ierobežots, jo vēl nav izveidota noguldījumu apdrošināšanas sistēma. Šīs bankas, principā, liekas drošas, bet tās tomēr vēl nepilda finansiālo starpnieku lomu. Tā cēlonis daļēji ir sliktie kredīti un tas, ka nepastāv garantijas vai kompetenta riska novērtēšana.

Spēja tikt galā ar konkurences spiedienu un tirgus spēkiem

Dažus gadus pirms Latvija ir iestājusies Kopienā un pirms Latvija ir pieņēmusi un ieviesusi lielāko Kopienas likumu daļu, ir grūti noformulēt galīgu spriedumu par valsts spēju pildīt šos kritērijus. Tomēr ir iespējams identificēt vairākas Latvijas attīstības iezīmes, kas ilustrē tās spēju tikt galā ar konkurences spiedienu un tirgus spēkiem Savienības iekšienē.

Lai veiksmīgi tiktu galā ar konkurences spiedienu un tirgus spēkiem, ir nepieciešama makroekonomiskā struktūra, kuras ietvaros individuālie ekonomiskie aģenti var pieņemt lēmumus sapratīgas paredzēšanas iespēju vidē. Jābūt pietiekamam cilvēku un fiziskajam kapitālam, tai skaitā infrastruktūrai, kas būtu individuālo firmu piemērošanās pamats, lai tās varētu izturēt palielināto vienotā tirgus konkurences spiedienu. Firmām ir nepieciešams investēt, lai uzlabotu to efektivitāti, un tās varētu konkurēt gan mājās, gan izmantot liela apjoma ražošanas priekšrocības, kas izriet no pieejas vienotajam tirgum. Jo vairāk firmām būs pieejamas investīcijas, jo labāka būs to darbaspēka kvalitāte un veiksmīgākas tās būs attiecībā uz jaunievedumiem, un jo lielāka būs to piemērošanās spēja.

Bez tam, sasniedzot augstāku ekonomiskās integrācijas līmeni ar Savienību pirms pievienošanās, ekonomika labāk spēs uzņemties dalības saistības,. Jo vairāk valsts ir jau ir integrēta Savienībā, jo mazāk pārveides uzliek dalība. Ekonomiskās integrācijas līmenis ir saistīts ar preču klāstu un daudzumu, kas tiek tirgotas ar dalībvalstīm. Tiešās pievienošanās vienotajam tirgum priekšrocības var būt lielākas tajos sektoros, kuros ir prāvs mazo firmu skaits, tā kā tās vairāk ietekmē tirdzniecības kavēkļi.

Latvijā ir salīdzinoša atvērta ekonomika. Runājot par eksportu, tā konkurē, pirmām kārtām, zemas pievienotās vērtības preču pasaules tirgus segmentā. Ekonomikas konkurētspēja un tās spēja eksportēt ir, lielākoties, atkarīga no zemā algu līmeņa. Eksportam joprojām par labu nāk valūtas devalvācija 1992. gadā. Lai Latvijas ekonomiku varētu pakļaut konkurencei, ir nepieciešams turpināt rūpniecības un lauksaimniecības pārveidošanu. Uzņēmumu pārveidošana, it īpaši rūpniecībā, nav ne tuvu beigām. Pārmaiņas ārējās tirdzniecības īpatsvarā pierāda, ka Latvijas vieglā rūpniecība nav spējusi uzlabot savus ražojumus, lai varētu iekļauties rietumu tirgū. Patērētājpreču īpatsvars importa struktūrā ļauj secināt, ka daudzi vietējie ražojumi tiek uzskatīti par ne tik kvalitatīviem. Tāpēc var secināt, ka konkurētspējīgās cenas galvenokārt ir pateicoties zemo darbaspēka izmaksu dēļ, bet ražojumi, principā, neatbilst rietumu kvalitātes un dizaina standartiem. Izziņotā privatizācijas paātrināšana, ar iespējām ārvalstu investoriem un to nozīmīgu lomu, varētu mazināt šīs problēmas un paātrināt pārveides gaitu.

Tirdzniecības integrācijas pakāpe un veids ar Savienību ļauj secināt, ka Latvijai, kāda tā ir šobrīd, būtu grūti tikt galā ir konkurences spiedienu vienotā tirgus iekšienē. Savienības valstis piegādā apmēram pusi no Latvijas importētajiem ražojumiem un iepērk nedaudz mazāk no tās eksporta, bet ievestās un izvestās preces nav vienādās kategorijās. Latvijas galvenā importprece ir enerģija, investīciju preces un patēriņa preces; galvā eksportprece ir koka ražojumi. Latvijas industrija nav spējusi eksportēt uz Rietumiem citas preces to zemās kvalitātes standartu dēļ. Krievija joprojām ir vienīgais lielākais tirdzniecības partneris. Viens no Latvijas galvenajiem ienākumu avotiem ir tranzīts, pateicoties Latvijas atrašanās vietai starp Krieviju un Baltijas jūru. Šobrīd augsme Latvijas ekonomikā ir atkarīga no koka ražošanas un tekstilrūpniecības rezervēm. Svarīga turpmākās attīstības joma, pateicoties savu triju ostu iespējām un atrašanās vietai, varētu būt transports un komunikāciju pakalpojumi.

Turpmāka uzņēmumu pārveidošana ir būtiski svarīga, ja Latvija grib īstenot Savienības dalības nosacījumus, un arī ievērot pamatlikumus. Kopš neatkarības atgūšanas firmu skaits ir palielinājies, kas ir uzņēmumu sagraušanas un jaunu firmu veidošanas rezultāts, bet nav skaidrs, vai ir mainījušiem arī uzņēmumu vadīšanas principi. Firmām nav pieejamas jaunas investīcijas, tā kā banku kreditēšana ir vāja. Tā cēlonis ir garantiju, biznesa informācijas un riska menedžmenta iespēju trūkums. Līdz nesenai pagātnei ārzemju līdzdalība bija ierobežota, kas samazināja ārvalstu investīcijas, un tādējādi tehnoloģijas un biznesa zinātības importu. Tiešie ārvalstu ieguldījumi būtu nepieciešami, palīdzot Latvijas rūpniecībai piemēroties pamatlikumu nosacījumiem.

Ir palielinājušies ieguldījumi , un to lielākā daļa ir novirzīti uz transportu un komunikācijām. Arī banku sektors ir saņēmis nozīmīgu investīciju daļu.

Izdevumi izpētes un tehnoloģiju izstrādes jomā ir nelieli: 1995. gadā kopējie izdevumi procentuāli no iekšzemes kopprodukta bija 0,5 %. Tomēr, šis skaitlis neparāda visus izpētes un attīstības jomas izdevumus, tā kā daudz kas ir ietverts kapitālā un importētās investīciju precēs.

Banku sektors tikai nesen ir sācis attīstīties un joprojām ir vājš atsevišķās jomās. Bankas joprojām nespēj nodrošināt pietiekamu firmu kreditēšanu, kas palīdzētu pārveidei. Tomēr ir diezgan lielaa tendence no vērtspapīru tirgošana uz vairāk firmu kreditēšanu, kas darbojas Latvijā. Slikto parādu nozīme samazinās, palielinoties biznesa apjomam.

Izredzes un prioritātes

Nozīmīgs progress ir sasniegts ekonomikas stabilizēšanā. Paātrinās augsme, inflācija ir samazinājusies līdz 8,8 % (1997. gada aprīlis), procentu likmes un budžeta deficīts ir samazināti, vietējā valūta ir stabila, un tirdzniecība ir lielā mērā pārorientēta. Banku krīze palēnināja ekonomisko attīstību, bet Latvijas Banka spēja saglabāt uzticamību un izvairīties no lata lejupslīdes. Šo iemeslu dēļ un valsts relatīvi zemā ārējā parāda dēļ, starptautiskās kredīta reitinga aģentūras ir atzinušas Latviju par piemērotu ieguldījumiem.

Tomēr, situācija paliek nedroša. Tirdzniecības deficīts ir augsts un turpina palielināties, un finansiālais sektors joprojām ir vājš. Ekonomiskās reformas un finansiālā situācija ir saglabāta ar Starptautiskā Valūtas fonda atbalsta programmas palīdzību. Bez tam, ekonomikā trūkst dinamisma. Galvenās problēmas ir, ka augsme ir atkarīga no zemas pievienotās vērtības precēm, un rūpnieciskās ražošanas un produktivitātes ieguvumi joprojām ir lēni, jo šobrīd trūkst investīcijas un pārveides.

Arī lauksaimniecības sektora produktivitāte jāpalielina, lai tas spētu tikt galā ar ārvalstu konkurenci, kad tiek samazināta šā sektora komercaizsardzība. Tā kā privatizācija ir jau gandrīz pabeigta un budžeta līdzekļi ir ierobežoti, tirgus spēku virzītā pārveide, liekas, ir vispiemērotākā.

Ir būtiski svarīga tirgus ekonomikas institucionālās un tiesiskās struktūras izveide, lai varētu radīt tādu vidi, kurā privātie uzņēmumi var zelt. Ir sasniegts progress normatīvo aktu izveidē, bet jaunu un esošu likumu efektīva ieviešana ir pat daudz svarīgāka.

Tagadējo Latvijas ekonomisko nostādņu pamatā nav izstrādāta vidēji ilga laika perioda plāna. Īstermiņa nostādnes ir SVF programmas pamatā, kas koncentrējas uz stingrākas fiskālās politikas izveidošanu, strukturālo reformu paātrināšanu un turpmāku ārvalstu tirdzniecības liberalizēšanu. Pašreizējās nostādnes koncentrējas uz sabiedrības izdevumu racionalizēšanu un ieņēmuma daļas reformēšanu, tai pašā laikā nostiprinot banku sistēmu un paātrinot privatizācijas procesu. Sfēras, kurās ir sasniegts liels progress kopš jaunā valdība ir nākusi pie varas, ir privatizācija un budžeta deficīts. Ir izveidotas tādas ierosmes, kas liktu tirgus mehānismiem darboties: piemēram, eksporta veicināšana un mazu un vidēja lieluma uzņēmumu attīstīšana. Ierosmju īstenošanas laiks un ietekmes nav pilnīgi skaidras.

2.3 Vispārīgs novērtējums

Latvija ir guvusi atzīstamus panākumus tirgus ekonomikas izveidē. Tirdzniecība un cenas lielā mērā ir liberalizētas. Daudz kas izdarīts ekonomikas stabilizēšanā. Nozīmīgs progress sasniegts arī likumisko pamatu izveidē, taču to iedzīvināšana atpaliek. Turklāt vēl nav izveidotas visas nepieciešamās regulējošās institūcijas, un ne visas, kas izveidotas, arī pienācīgi darbojas. Nav pabeigta privatizācija; atlikušie valsts uzņēmumi lielākoties ir sliktā finansiālajā stāvoklī, un nepietiek stratēģisko investoru.

Vidēji īsā laikā Latvijai rastos nopietnas grūtības, ja tai būtu jātiek galā ar Eiropas Savienībā pastāvošo konkurences spiedienu un tirgus spēkiem. Latvijas ekonomika ir samērā atvērta, un darbaspēka izmaksas ir zemas. Tomēr eksportu galvenokārt veido preces ar mazu pievienoto vērtību. Joprojām nav nedz pārstrukturēta rūpniecība, nedz reorganizēti uzņēmumi. Banku sektors ir nepietiekami attīstīts un daļēji arī vājš. Jāmodernizē lauksaimniecība.

3. Spēja pildīt dalībvalsts saistības

Eiropadomes Kopenhāgenas sanāksme par vienu no uzņemšanas kritērijiem pasludināja spēju "pildīt dalībvalsts saistības un, starp citu, būt uzticīga mērķim izveidot politisku, ekonomisku un monetāru savienībuī.

Pieteikdamās uz Līguma pamata stāties Eiropas Savienībā, Latvija bez atrunām atzinusi Savienības pamatmērķus - ieskaitot politiskās nostādnes - un juridiskos dokumentus. Šajā nodaļā aplūkots, kā Latvija spēj pildīt dalībvalsts saistības, t. i., tiesiskos un institucionālos pamatlikumus (jeb tā saukto aquis ), ar kuru palīdzību Savienība īsteno savus mērķus.

Savienībai attīstoties, pamatlikumi pakāpeniski kļuvuši aizvien sarežģītāki, un valstīm, kas Savienībā stāsies nākotnē, nepieciešamība tos pārņemt būs lielāks izaicinājums, nekā tas bijis kandidātvalstīm pagātnē. No Latvijas spējas ieviest pamatlikumus būs izšķiroši atkarīga tās spēja sekmīgi darboties Savienībā.

Nākamajās sadaļās par katru no galvenajām Savienības darbības jomām aplūkots, kāda ir Latvijas pašreizējā situācija un izredzes. Raksturojuma un analīzes sākumpunkts ir īss pamatlikumu kopsavilkums, kurā pēc vajadzības pieminēti arī attiecīgie Eiropas līguma noteikumi un Baltās grāmatas tēzes. Visbeidzot, par katru darbības jomu īsi novērtēta Latvijas spēja vidēji īsā laikā uzņemties dalībvalsts saistības.

3.1 Iekšējais tirgus bez robežām

Līguma 7.a pants Savienības iekšējo tirgu definē kā zonu bez iekšējām robežām, kurā nodrošināta brīva preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustība. Šis iekšējais tirgus, kam integrācijas procesā ir izšķirīga nozīme, balstīts uz tādu atvērta tirgus ekonomiku, kurā maksimāli liela loma ir konkurencei, ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai.

Lai sekmīgi varētu iedzīvināt Līgumā paredzētās brīvības, ir nepieciešams ne tikai respektēt tādus svarīgus Justīcijas tiesas lēmumos izskaidrotus principus kā, piemēram, nediskriminēšana vai savstarpēja nacionālo noteikumu atzīšana, bet līdztekus arī efektīvi ieviest veselu virkni kopīgu speciālo normatīvo aktu. To mērķis it īpaši ir gādāt par drošību, par sabiedrības veselību, par vides un patērētāju aizsardzību, par sabiedrības uzticēšanos pakalpojumu sektoram, par to, lai noteiktās specialitātēs strādātu attiecīgi kvalificētas personas, un, kur nepieciešams, par regulējošo un kontrolējošo mehānismu ieviešanu vai koordinēšanu; visas sistemātiskās pārbaudes un apskates, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu likumu pareizu ievērošanu, notiek tirgū, nevis robežpārejās.

Ir svarīgi Kopienas likumus efektīvi iestrādāt nacionālajos likumdošanas aktos, bet vēl svarīgāk tos ir pienācīgi iedzīvināt attiecīgajā sfērā, izmantojot šim nolūkam piemērotās administratīvās struktūras un tiesu instances, kas izveidotas dalībvalstīs un ko firmas respektē. Šis ir būtiski svarīgs priekšnoteikums tam, lai varētu radīt savstarpējo uzticēšanos, bez kuras nav iedomājama raita iekšējā tirgus darbība.

Šī nodaļa jālasa kopsakarā ar citām - to vidū nodaļām par sociālo politiku, vidi, patērētāju aizsardzību un nozaru politiku.

Četras brīvības

Pamatlikumu pārņemšanai, kas veicama kandidātvalstīm, izraudzīta pakāpeniska pieeja:

- 1995. gadā tika parakstīts un pašlaik tiek ratificēts asociācijas līgums starp Kopienu, tās dalībvalstīm un Latviju. Attiecībā uz četrām brīvībām un likumu tuvināšanu šis līgums, starp citu, paredz, ka uzreiz vai pakāpeniski jāiedzīvina vairākas saistības, no kurām dažas ir savstarpējas un attiecas, piemēram, uz dibināšanas brīvību, nacionālrežīmu, brīvo tirdzniecību, intelektuālo īpašumu un publiskajiem (valdības, pašvaldību un organizāciju) pasūtījumiem.

- Komisijas 1995. gada Baltajā grāmatā (COM (95) 163 final) - vadlīnijās, kuru uzdevums ir palīdzēt kandidātvalstīm sagatavoties integrācijai iekšējā tirgū, - tuvāk izklāstīts, kādi likumdošanas akti šai sakarā jāpieņem. Tajā norādīti "izšķirīgie pasākumiī, no kuriem tieši atkarīga brīvā preču, pakalpojumu, kapitāla un personu kustība, un īsi raksturoti nosacījumi, kas nepieciešami, lai pieņemtos likumus varētu piemērot, - to vidū šim nolūkam nepieciešamās tiesiskās un organizatoriskās struktūras. Nospraužot pirmsiestāšanās fāzes darba programmu, aplūkotas divdesmit trīs Kopienas darbības sfēras, visus pasākumus pēc to prioritātes iedalot divos posmos. Nodibināts Metodiskās palīdzības un informācijas apmaiņas birojs (Technical Aid and Information Exchange Office - TAIEX), kura uzdevums ir Baltās grāmatas aptvertajās likumdošanas jomās sniegt papildinošu un konkretizētu metodisko palīdzību. Nesen šis birojs izveidojis likumu datubāzi.

- Kandidātvalstīm būs jāievieš visi pamatlikumi. Vienotā tirgus īstenošanas rīcībplānā, kas iesniegts Eiropadomes Amsterdamas sanāksmei, detalizēti izklāstīts, kādus prioritārus pasākumus nepieciešams veikt, lai, gatavojoties kopīgās valūtas ieviešanai, panāktu, ka vienotais tirgus labāk darbojas pašreizējo piecpadsmit dalībvalstu vidū. Tam neizbēgami sekos pārmaiņas pamatlikumos.

- Vispārīgā reglamentācija

Uzņēmumiem, lai arī kāda būtu to darbības joma, jābūt spējīgiem darboties uz kopīgu likumu un noteikumu pamata. Tik svarīgi šie likumi un noteikumi ir tāpēc, ka tie vispārīgi nosaka, kādos ietvaros darbosies valstu ekonomikas un tātad kādos apstākļos noritēs konkurence. Te minami citā šā atzinuma vietā aplūkotie likumi un noteikumi par konkurenci (par uzņēmumiem un valsts dotācijām) un nodokļiem, atklātuma nodrošināšana publisko darbu, piegāžu un pakalpojumu izpildītāju izvēlē, intelektuālā īpašuma (arī Eiropas patentu) likumu saskaņošana, uzņēmumtiesību un grāmatvedības likumu saskaņošana, personas datu aizsardzība, tiesvedības nodošana un tiesas spriedumu atzīšana (Eiropas Kopienas konvenciju 220. pants).

Īss raksturojums

Kas attiecas uz publiskajiem (valdības, pašvaldību un organizāciju) pasūtījumiem, 1997. gada 1. janvārī stājās spēkā Latvijas Likums par valsts un pašvaldību pasūtījumu , kas izstrādāts uz Uncitral (ANO Starptautiskās tirdzniecības komisijas) parauglikuma bāzes. 1997. gada martā tika pieņemti tā piemērošanas noteikumi.

Turklāt Latvija tuvākajā nākotnē plāno pievienoties Pasaules Tirdzniecības organizācijas Līgumam par valsts pasūtījumu.

Latvija jau strādā pie tā, lai pieņemtu likumus par intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesībām. Tā pievienojusies vairākām starptautiskām konvencijām. 1997. gadā Latvija gatavojas pievienoties Pasaules Tirdzniecības organizācijas līgumam TRIPS ( Trade Related Aspects of International Property Rights - "Ar tirdzniecību saistītie starptautisko īpašumtiesību aspekti"), un tuvākajā nākotnē tā plāno pievienoties arī citām starptautiskām konvencijām (Romas konvencijai, Līgumam par preču zīmju likumiem utt.). 1993. gadā pieņemti jauni likumi par patentiem, preču zīmēm, dizainu un autortiesībām.

Kas attiecas uz uzņēmumtiesībām , Latvijas tiesiskā sistēma atzīst vairāku veidu uzņēmumus, to vidū valsts un privātās sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Ir reģistrēti vairāk nekā 52 tūkstoši privātfirmu. Akcijas var izlaist tikai valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību, un akcionāru aizsardzības līmenis ir minimāls. Valsts un privātajām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību jāievēro noteiktas prasības par minimālo kapitālu. Firmām jāuzņemas arī vairākas saistības attiecībā uz kreditoru aizsardzību. Tām jāpublicē informācija par svarīgākajiem lēmumiem, kas skar viņu intereses, piemēram, par reorganizēšanos vai likvidēšanos, un pastāv centralizēts uzņēmumu reģistrs, ko par noteiktu maksu ir tiesības izmantot visiem sabiedrības locekļiem. Šobrīd likumi, kas reglamentē firmas, ir ļoti fragmentāri. Patlaban top jauns komerckodekss, ko plāno pieņemt līdz 1997. gada decembrim.

Firmu gada pārskatus pamatvilcienos reglamentē Likums par grāmatvedību (1993) un Likums par uzņēmumu gada pārskatiem (1993). 1996. gada novembrī šie likumi tika laboti. Pastāv arī papildu likumi un noteikumi, kā arī grāmatvedības standarti. Pieņemts Likums par zvērinātiem revidentiem (1997). Par auditoru un revidentu uzraudzīšanu jāatbild Finansu ministrijai un Grāmatvedības metodoloģijas nodaļai.

Latvija vēl nav pieņēmusi vispārīgu likumu par personas datu aizsardzību. Vairākos atsevišķos likumos ir ietverti daži datu aizsardzības noteikumi, kas institūcijām un ierēdņiem aizliedz izpaust informāciju. Šie noteikumi attiecas uz policiju, valsts statistiku, ieņēmumu dienestu, pasta pakalpojumiem, auditoriem, apdrošinātājiem, advokātiem, telekomunikāciju pakalpojumiem, valsts kontroli un kredītiestādēm. Šogad pieņems visaptverošu likumu par datu aizsardzību informātikā, un 1998. gadā plāno visus likumus saskaņot ar Eiropas Kopienas direktīvu par datu aizsardzību.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Likuma par valsts un pašvaldību pasūtījumu mērogs gan aptver lielāko daļu līguma slēdzēju institūciju attiecībā uz klasiskajām pakalpojumu sfērām, taču komunālo pakalpojumu sektoru likums šobrīd neaptver.

Šobrīd, piešķirot publiskā pasūtījuma līgumus, priekšroka tiek dota Latvijas firmām. Firmām, kas atrodas Eiropas Savienībā, būs pieejami šie līgumi tikai pēc pārejas perioda beigām, kas noteikts Eiropas līgumā (vēlākais 1999. gada 31. decembrī).

Turklāt normatīvie akti attiecībā uz pakalpojumiem un konkursu (izsoļu) procedūrām vēl neatbilst Eiropas Kopienas nosacījumiem. Tāpēc, liekas, ka būs nepieciešami vēl citi šo normatīvo aktu labojumi, lai tie atbilstu ar visiem direktīvu noteikumiem. Šķiet, ka Latvijas varas institūcijas plāno labot šo likumu līdz 1999. gada beigām. Lai būtu kā būdams, liekas, ka Latvija iet pa pareizo ceļu. Pievienošanās Pasaules Tirdzniecības organizācijas Līgumam par valsts un pašvaldību pasūtījumu būs nopietns solis uz priekšu.

Attiecībā uz intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesībām ir sasniegts zināms progress. Latvijas varas institūcijas uzskata, ka jaunais Likums par patentiem, ko parlaments pieņēma 1995. gadā, atbilst Minhenas konvencijas pamatnoteikumiem. Likums par preču zīmēm ietver attiecīgās Kopienas likumu pamatprincipus, bet tam nepieciešami nelieli labojumi. Valdība plāno pieņemt Likuma par preču zīmēm labojumus 1997. gada laikā.

Ir nepieciešami būtiski autortiesību aizsardzības uzlabojumi attiecībā uz datorprogrammām , īres un aizdošanas tiesībām, satelītu pārraidēm un kabeļu retranslāciju kā arī uz šās aizsardzības ilgumu. Tiek sagatavots likumprojekts par pusvadītāju topogrāfijas tiesisko aizsardzību. Jāpieņem plašāks dokuments attiecībā uz tā piemērošanu. Efektīva ieviešana un piemērošana joprojām būs nozīmīga problēma vidēji ilgā laika periodā attiecīgo varas institūciju pieredzes trūkuma un iekšējās kontroles un robežu piemērošanas mehānismu pašreizējā vājuma dēļ. Tomēr tiek veikti nopietni pasākumi, lai šo situāciju uzlabotu. Joprojām plaši izplatīts pirātisms.

Pēc Latvijas sniegtās informācijas par uzņēmējtiesībām, atbilstība Pirmajai un Otrajai direktīvai tiks īstenota līdz 1997. gada beigām. Liekas, ka likums šobrīd atbilst tikai Trešajai, Vienpadsmitajai un Divpadsmitajai direktīvai. Cik var saprast, turpinās darbs pie tā, lai Latvijas likums atbilstu arī pārējām direktīvām.

1993. gada Likums par grāmatvedību un Likums par uzņēmumu gada pārskatiem ir labs sākums virzienā uz atbilstību 4. direktīvai, un šie likumi tika vēl tuvināti ar 1996. gada labojumiem. Likums par konsolidētajiem pārskatiem, kura pamatā ir Septītā direktīva, tiek gatavots, un plānots to pieņemt līdz 1998. gada 1. janvārim. Likuma par zvērinātajiem revidentiem pamatā ir Astotā Direktīva. Ir acīmredzamas dažas pārejas problēmas, kas attiecas uz jauno likumu praktisku ieviešanu, tai skaitā trūkst kvalificētu grāmatvežu un auditoru, un jāpieliek nopietni pūliņi, lai šīs problēmas atrisinātu vidēji ilgā laika periodā.

Fragmentāru noteikumu eksistēšana attiecībā uz personisko datu aizsardzību nenodrošina Eiropas Kopienas Direktīvā paredzēto aizsardzības līmeni. Ir nepieciešami tiesiski grozījumi, it īpaši lai radītu iespēju izveidot neatkarīgu institūciju, kas pārraudzītu likumu piemērošanu.

Secinājums

Dažās sfēras sasniegts liels progress attiecībā uz pamatdirektīvu pieņemšanu, kas nepieciešamas tirgus ekonomikas regulēšanai. Latvija uzsākusi svarīgāko direktīvu pieņemšanas procesu.

Tomēr, jāturpina tiesiskās sistēmas pilnveidošana, it īpaši attiecībā uz publisko pasūtījumu, intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesībām un datu aizsardzību, pirms var runāt par pilnīgu normatīvo aktu atbilstību. Ja pagājušā gadā sasniegtais Latvijas tiesiskās sistēmas saskaņošanas procesa ar Eiropas Kopienas likumiem ātrums tiek saglabāts, Latvijai ir lielas izredzes izpildīt tiesiskos nosacījumus šajā sfērā vidēji ilgā laika periodā, lai gan var pastāvēt dažas ieviešanas un piemērošanas problēmas.

- Brīvā preču kustība

Brīvo preču kustību var sasniegt tikai atceļot pasākumus, kas ierobežo tirdzniecību - ne tikai ievedmuitas un kvantitatīvos ierobežojumus, bet visus pasākumus ar līdzīgu, t. i., protekcionistisku ietekmi, vienalga, vai tie vērsti uz vietējām vai ievestām precēm. Tur, kur nav saskaņoti tehniskie standarti, brīvo preču kustību jānodrošina, piemērojot savstarpējās nacionālo likumu atzīšanas principu un pieņemot, ka nacionālie noteikumi nevar būt stingrāki, nekā tas nepieciešams, lai sasniegtu likumīgus mērķus. Šis noteikums tika noteikts Cassis de Dijon spriedumā.

Saskaņošanas nolūkam Eiropas Kopiena izveidojusi "Jauno pieejuī, kura izvirza rūpīgi līdzsvarotu pieeju starp valdību un privātām neatkarīgām organizācijām un kura nozīmīgi papildina Eiropas Kopienas likumus un Eiropas standartu. Tādējādi, tā vietā, lai uzspiestu tehniskus risinājumus, Eiropas Kopienas likumi aprobežojas ar to, ka nosaka būtisku noteikumu, kuriem jāatbilst ražojumiem. Tiek pieņemts, ka ražojumi, kas ražoti saskaņā ar Eiropas standartiem, atbilst šādiem būtiskiem nosacījumiem, bet Eiropas standarti nav vienīgais veids, kā nodrošināt šādu atbilstību. "Jaunā pieejaī darbojas kopsakarā ar "Globālo pieeju"par ražojumu sertificēšanu, kas regulē "EK zīmes" (CE mark) piešķiršanu ražojumam. Attiecībā uz tādiem ražojumiem kā medikamenti, ķimikālijas, automobīļi un pārtikas produkti, Eiropas Kopienas direktīvas seko tradicionālam regulējošam paraugam sniegt pilnīgi detalizētus noteikumu.

Brīvā preču kustība arī nosaka, ka Latvijas normatīvajos aktos jāievieš vairāki Kopienas saskaņošanas pasākumi. Īpaši svarīga ir veselības un drošības saskaņošanas likumu ieviešana, un tai ir nepieciešams izveidot atbilstošus mehānismus un organizācijas gan biznesam gan varas institūcijām.

Divas no "horizontālajām"direktīvām, kas ir būtiski svarīgas efektīvai vienota tirgus darbībai, ir Direktīva par ražojumu vispārīgo drošību un Direktīva par atbildību par defektīviem ražojumiem. Šīs direktīvas attiecībā uz ražojumu vispārīgo drošību tiek aplūkotas nodaļā par patērētāju aizsardzību.

Noteikumi attiecībā uz lauksaimniecības produktiem (atbilstība veterinārajiem un augu aizsardzības standartiem) tiek detalizēti aplūkoti nodaļā par lauksaimniecību.

Īss raksturojums

Latvija sasniegusi lielu progresu brīvās preču kustības nosacījumu ieviešanā. Latvija jau ieviesusi liberālas cenas, tirdzniecības un valūtas maiņas sistēmu un izveidojusi galvenos tiesiskos un komerclikumus.

Ir liberalizētas visas cenas, izņemot enerģijas (elektrība, apkure un gāze), energoapgādes, dzīvokļu īres, pasta un telekomunikāciju pakalpojumu, ostu pakalpojumu, dzelzceļa, lidostu pakalpojumu, arhīvu cenas un celma nauda mežrūpniecībā. Ir noteiktas minimālās un maksimālās cenas par dažādiem naftas un naftas produktu transporta pakalpojumiem, kā arī pārvadājot pasažierus ar auto transportu. Medikamentiem peļņa nevar pārsniegt 20 %.

Lai ierobežotu nelegālo akcizēto preču izplatīšanu, aizsargātu patērētājus un izveidotu statistisko datubāzi, valdība noteikusi licencēšanas nosacījumus tabakai, tabakas ražojumiem un alkoholiskiem dzērieniem. Šīs licences izsniedz Finansu ministrija saskaņā ar vienādiem objektīviem kritērijiem gan attiecībā uz vietēji ražotām precēm, gan uz ievestiem ražojumiem. Nepastāv kvantitatīvs izsniedzamo licenču ierobežojums. Saskaņā ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas nosacījumiem, 1997. gada martā tika atcelti kvantitatīvie cukura importa ierobežojumi, un tā vietā Zemkopības ministrija izsniedz automātiskas licences. Parlamentam ir arī iesniegti jauni likumi, kas aizliedz kvantitatīvus importa ierobežojumus attiecībā uz graudiem un labību, un tie tiks pieņemti jau 1997. gadā. Principā likumos nav diskriminējošu noteikumu.

Attiecībā uz tirdzniecības tehniskām barjerām, 1996. gada septembrī tika pieņemts Likums par ražojumu, pakalpojumu drošību un ražotāju un pakalpojumu sniedzēju atbildību, kas atbilst Eiropas Kopienas direktīvām Nr. 92/59/EEC un 85/374/EEC. Šis likums attiecas ne tikai uz ražojumiem, bet arī uz pakalpojumiem un kaitējumiem īpašumam un videi.

1996. gadā iesniegtais tiesiskās saskaņošanas programmas pēdējais variants paziņoja, ka Jaunās pieejas direktīvu pārejas pasākumi jāpieņem laika periodā no 1997. līdz 1999. gadam. Pārtikas produktu sfērā jāpieņem vairāki, pamatā horizontāli, nosacījumi.

Pieskaņošana ķīmijas ražojumu sektorā tiek plānota uz 1999. gadu. Automobiļu sektorā 1999. gadā būtu jāsāk darboties tipu aprobēšanas sistēmai, kuras pamatā būtu Eiropas Kopienas izveidotā sistēma. Katrā ziņā jāpatur prātā: lai iedzīvinātu vispārīgo likumisko satvaru, bieži vien ir nepieciešami arī sekundāri likumi.

1996. gadā tika pieņemts Likums par atbilstības novērtēšanu, kā arī vairāki noteikumi attiecībā pilnvarošanas, akreditācijas, testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju, sertifikācijas un inspekcijas institūciju kārtību.

1995. gadā Nacionālās standartizācijas programmas ietvaros tika pieņemta jaunā standartizācijas koncepcija, kura ir Latvijas Nacionālā standartizācijas un metroloģijas centra standartizācijas organizāciju brīvprātīgos standartu pamatā. Latvija ir Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) locekle.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Baltajā grāmatā noteiktais tehnisko normatīvo aktu pielāgošanas process Eiropas Kopienas pamatlikumiem sācies lēni, bet šobrīd Latvija pieliek nopietnas pūles, lai pēc iespējas ātrāk pielāgotos pamatlikumiem attiecībā uz brīvo preču kustību. Nozīmīgi soļi šajā sakarā ir 1997. gada 1. aprīlī spēkā stājušie jauni likumi, kas atļauj viseiropas uzkrāšanos, un vairāku jauni likumi, kas vērsti uz pielāgošanos Eiropas Kopienas noteikumiem par atbilstības novērtēšanu un standartiem. Tomēr nepieciešami turpmāki pasākumi, lai pilnīgi pieņemtu un ieviestu pamatlikumus.

Latvijas varas institūciju pūliņiem jākoncentrējas uz pielāgoto normatīvo aktu uzlabošanu tehniskajā likumdošanā, kur nepieciešama tehnisko zināšanu palielināšana. Svarīgs solis uz priekšu bija likuma par ražojumu un pakalpojumu drošību un ražotāju un pakalpojumu sniedzēju atbildību. Jau ieviesta Jaunās pieeja Direktīva par elektriskām iekārtām lietošanai noteiktos sprieguma limitos, un tiek ieviesta direktīva par elektromagnētisko saderību un CE zīmēm.

Ir pārāk maz informācijas par sfērām, kuras regulē nacionālie likumi un kuras neaptver Kopienas saskaņošanas process, lai novērtētu, vai Kopienas tiesiskiem principi attiecībā uz brīvo preču kustību tiek Latvijā pareizi piemēroti.

Vēl nedarbojas atskaites kārtība, kas ir iekšējā tirgus struktūras daļa, un tāpēc tā nevar tikt izmantota pirmsiestāšanās perioda laikā. Šajā sakarā svarīgākie instrumenti ir direktīva Nr. 83/189, kura nosaka, ka valdībām jāziņo par nacionālo tehnisko standartu un noteikumu projektiem; Direktīva 3052/95 par pasākumiem, kas neatbilst brīvās preču kustības principiem; sūdzību iesniegšanas kārtību Komisijai; un Līguma 177. pants, kas ļauj dalībvalstīm pieprasīt Justīcijas tiesai provizoriskus lēmumus. Ir arī grūti novērtēt, vai Latvija atbilst savstarpējās atzīšanas principam; nepieciešams vairāk informācijas par tās nacionālajiem likumiem un par administratīvo kārtību, kas var ietekmēt ražojumu tirdzniecību.

Secinājums

Pēdējā laikā sasniegts zināms progress, lai īstenotu Kopienas likumu nosacījumus attiecībā uz brīvu preču kustību. Veiksmīga ir darbība standartizācijas un atbilstības novērtēšanas jomā. Tomēr Latvijas varas institūcijām jākoncentrējas uz pielāgoto normatīvo aktu uzlabošanu tehniskajā likumdošanā, kur nepieciešams palielināt tehniskās zināšanas.

Ja pagājušā gadā uzņemtais saskaņošanas ātrums paliek tāds pats, pamatlikumu pieņemšanai šajā sfērā nevajadzētu sagādāt Latvijai nopietnas problēmas. Galvenā problēma šajā procesā ir pieredzējušu darbinieku trūkums.

Latvijas varas institūcijām jānodrošina, ka sfērā, ko aptver Kopienas saskaņošana, to pašu nacionālie likumi netraucē tirdzniecībai. Īpaši, viņiem jāpārliecinās, ka pasākumi atbilst to mērķiem.

- Brīva kapitāla kustība

Eiropas līgums nosaka brīvu kapitāla kustības principu starp Latviju un ES no Līguma stāšanās spēkā brīža. Tas, ja runā par Latvijas pienākumiem, attiecas no Eiropas līguma spēkā stāšanās attiecībā uz tiešām un investīciju paketēm, komerckredītiem un finansiāliem aizdevumiem, kuras veic jau Lietuvā izveidotas firmas un, attiecībā uz Kopienas firmu (kā arī individuālām) filiālēm un aģentūrām, pakāpeniski, pārejas perioda laikā.

Baltā grāmata uzsver saistību starp brīvo kapitāla kustību un brīvo finansiālo pakalpojumu kustību.

Tā iesaka vairākus kapitāla kustības liberalizēšanas pasākumus, sākot ar vidēji ilga un ilglaika kapitāla kustības un ar to saistītām komercoperācijām un beidzot ar īstermiņa kapitālu.

Īss raksturojums

Latvijā nepastāv konvertācijas ierobežojumi maksājumiem tekošajos kontos vai kapitāla pārskaitījumam no un uz Latviju. Fiziskais finansiālo līdzekļu imports un eksports ir brīvi. Latvijas iedzīvotāji var brīvi izmantot jebkurus finansiālos pakalpojumus. Latvijas valūta ir pilnīgi konvertējama, runājot par tekošo kontu operācijām.

Tiešos ārvalstu ieguldījumus un ieguldījumu paketes Latvijā regulē Likums par ārvalstu ieguldījumiem (pēdējais labojums 1996. gada aprīlī), kas garantē ārvalstu investoriem vienādas tiesības un pienākumus, kā tas noteikts nacionālajos likumos. Visi ārvalstu tiešo ieguldījumu paziņošanas nosacījumi, kā arī ierobežojumi ārvalstu investoriem piederēt vairākumam atsevišķās nozarēs tika 1996. gada pavasarī atcelti. Ārvalstu investoru dalība privatizācijas procesā tika veicināta, atceļot aizliegumu ārzemniekiem iegādāties privatizācijas sertifikātus 1996. gada sākumā un paātrinot pašu privatizācijas procesu. Ir nodrošinātas ārvalstu pilsoņu tiesības pirkt zemi saistībā ar ekonomiskām aktivitātēm, ja Latvija noslēgusi investīciju aizsardzības līgumu ar ārvalstu pilsoņa valsti.

Laika periodā no 1991. līdz 1995. gadam nopietnas pūles tika veltītas, lai piesaistītu tiešos ārvalstu ieguldījumus, kas attīstītu Latvijas ekonomikas un rūpniecisko bāzi. Kopējā ieguldījumu summa laika periodam no 1990. līdz 1996. gadam ir 470 miljoni ekiju.

Kopš 1992. gada transports un sakari piesaistījuši lielāko tiešo ārvalstu ieguldījumu daļu (42 %), finansiālā starpniecība saņēma 255 un rūpniecība - 16 %.

1995. gadā banku krīzes rezultātā samazinājās Latvijas Bankas ārvalstu valūtas rezerves. 1996. gadā lielais kapitāla ieplūdums atgrieza oficiālās starptautiskās rezerves pirmskrīzes līmenī, sasniedzot 518 miljonus ekiju 1996. gada septembrī. Valsts iesaistīšanās starptautiskajos finanšu tirgos ir ierobežota ārējā parāda un kopējā valsts parāda lieluma dēļ. Saskaņā ar Likumu par valsts budžetu katru gadu tiek noteikti maksimālā summa.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Gandrīz visi kapitāla kustības ierobežojumi atcelti. Kopš 1997. gada janvāra ārvalstu pilsoņu tiesības iegādāties zemi ir mazāk ierobežotas. Juridiskās personas, kurās lielākā daļa kapitālā pieder ārvalstu pilsoņiem, ar kuru mītnes zemēm Latvija noslēgusi savstarpēju līgumu par investīciju aizsardzību, var iegādāties zemi. Šie liberalizēšanas pasākumi pārsniedz Eiropas līguma nosacījumus un pierāda liberālo pieeju kapitāla kustībai.

Pēc labojumiem, kas ļauj ārvalstu pilsoņiem pilnībā piedalīties privatizācijas procesā, vērtspapīru tirgū vērojama augšupeja. Liekas, ka šī attīstība turpināsies, ja ņem vērā lielo firmu plānojamo privatizāciju. Arī neseno kredītreitingu atzītā makroekonomiskā stabilitāte veicina ieguldījumu palielināšanos.

Secinājums

Latvija ieviesusi tekošo kontu konvertējamību un gandrīz pilnīgu kapitāla kustības liberalizāciju, un tai ir vidēji ilgā laika periodā jāaizliedz paliekoši ierobežojumi.

- Brīva pakalpojumu kustība

Brīva pakalpojumu kustība darbojas, ja pastāv tiesības dibināt un sniegt pakalpojumus, kuriem netraucē robežas. Tās pamatā ir diskriminācijas aizliegšana, it īpaši kuras pamatā ir nacionalitāte, un likumi par atšķirīgu nacionālo likumu izlīdzināšanu. Šie likumi bieži attiecas gan uz tiesībām dibināt, kas ir brīvās personu kustības nosacījums, un brīvības sniegt pakalpojumus. To ieviešana saistīta ar administratīvu struktūru (banku kontroles padomes, audiovizuālās kontroles orgāni, regulējoši orgāni) izveidošanu un lielāku sadarbību starp dalībvalstīm piemērošanas jomā (savstarpēji atzīšanas līgumi).

Nopietns daudzums likumu, kas piemērojama uz brīvu pakalpojumu kustību, attiecas uz finansiāliem pakalpojumiem. Tā arī attiecas uz to nacionālo tirgu sektoru atvēršanas problēmām, kurās dominēja monopols, piemēram, telekomunikācijas, un zināmā mērā, enerģija un transports. Šie jautājumi tiks aplūkoti tiem speciāli veltītās nodaļās.

Īss raksturojums

Banku sektors Latvija lielākoties jau atguvies no 1995. gada krīzes. Lai izvairītos no krīzes atkārtošanās, izveidota jauni, piesardzīgāki likumi, kas ierobežo riskantus kredītus, palielina banku kapitālu, aizliedz pārmērīgu kredītu koncentrāciju un palielina Latvijas Bankas pārraudzīšanas iespējas.

Saskaņā ar banku licenču atņemšanas politiku tām bankām, kas neatbilst jaunajiem noteikumiem, 1996. gadā tika anulētas divpadsmit banku licences. Tas samazināja darbojošos banku skaitu. 75 % banku sektora ir privātās rokās, no kuriem 40 % pieder ārvalstu personām.

Ārvalstu banku skaits pakāpeniski palielinās. Vidējā procentu likme bankās samazinājās līdz 10-15 %. Šobrīd Latvijas Banka sadarbībā ar Eiropas Kopienas Phare strādā pie jaunas maksājumu un norēķinu sistēmas projekta, kas pilnīgi atbilstu ES nosacījumiem.

Darījumus biržā var veikt tikai tās biedri.

Profesionālus investīciju pakalpojumus var sniegt licencētas investīciju firmas, apdrošināšanas sabiedrības un kredītiestādes, kas saņēmušas licenci no to atbilstošām pārraudzīšanas institūcijām. Rīgas Birža ir bezpeļņas akciju sabiedrība, kas pieder komercbankām un finansiālām institūcijām. Likums par vērtspapīriem un Likums par Vērtspapīru tirgus komisiju atbilst lielākai daļai, bet ne visiem atbilstošiem Eiropas Kopienas noteikumiem. Vērtspapīru tirgus komisija tika izveidota 1996. gadā, lai nodrošinātu tirgus attīstību un stabilitāti. Tās padomi uz 7 gadiem ieceļ parlaments, kas nodrošina tās neatkarību. Šās institūcijas uzdevumos ietilpst investoru interešu aizsardzība un tirgus dalībnieku licencēšana.

Privatizācijas procesa attīstība noveda pie vērtspapīru tirgus augsmes, palielinoties tirgus kapitalizācijai.

Tirgus koncentrācija ir ļoti augsta apdrošināšanas jomā.

Izveides un pieņemšanas procesā ir divi jauni likumprojekti par apdrošināšanas pārraudzīšanu un apdrošināšanas līgumiem. 1993. gadā tika pieņemti Eiropas Kopienas noteikumi par maksātspējas aprēķināšanu. 1997. gada septembrī stāsies spēkā uz Eiropas Kopienas noteikumu pamatā izveidots Likums par autotransporta apdrošināšanu. Finansu ministrija 1991. gadā izveidoja Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekciju.

Latvijā uz vienādiem noteikumiem ar vietējiem apdrošinātājiem plaši darbojas ārvalstu apdrošināšanas firmas.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Latvija sasniegusi lielu progresu, pielāgojot savus banku likumus Kopienas nosacījumiem. No Baltās grāmatas pirmā posma pasākumiem Latvija ieviesusi Pirmo banku direktīvu, Savu fondu direktīvu un Maksātspējas direktīvu. Runājot par diviem pārējiem pirmā posma pasākumiem - noguldījumu garantijas sistēma un naudas atmazgāšanas likumi - šobrīd tiek izstrādāti to projekti. Resursu trūkuma dēļ šobrīd finansiālajā sektorā, minimālās depozīta garantijas lielums, ko paredz Kopienas noteikumi, nevar tikt ieviests, bet tas tiks pakāpenisko palielināts turpmākajos gados līdz tas sasniegs nepieciešamo līmeni līdz 1999. gada beigām. Runājot par otrā posma pasākumiem, ir pilnība ieviestas Riska pakļaušanas direktīva un Otrā banku direktīva, izņemot vienotās licences principu, bet Konsolidētās pārraudzīšanas direktīva, Banku kontu direktīva un Kapitāla atbilstības direktīva tiks ieviestas 1997. un 1998. gadā.

Kapitāla bāzes un banku rentabilitātes palielināšanās ir banku sektora stabilizēšanās sākuma pazīmes. Banku sektora starpnieka lomu tomēr joprojām kavē augstie aizdevumu procenti. Tiek uzskatīts, ka palielinoties ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem un ieviešot normatīvos aktus par garantijām palīdzēs uzlabot situāciju.

Normatīvo aktu par vērtspapīriem pirmā posma direktīvas jau daļēji ieviestas. Pārējie pirmā un otrā posma nosacījumi tiks ieviesti līdz 1998. gada janvārim. Tas nozīmē, ka pilnīgi tiks ieviestas direktīvas par iekšējo dīlingu un biržas sarakstiem. Investīciju firmas un pensiju fondus regulē Likums par akciju sabiedrībām. Likums par ieguldījumiem ir sagatavošanas procesā.

Apdrošināšanas sektorā, tieša ES firmu filiāļu atvēršana nav atļauta, jo trūkst pārraudzīšanas institūciju un iespēju. Tiek uzskatīts, ka arī garantiju fondu nosacījumus, kas attiecas uz savstarpējām asociācijām, šobrīd nav iespējams īstenot.

1996. gada 9. decembrī ar apdrošināšanas firmu gada pārskatu standartu noteikumu ieviešanu Latvijas tiesiskajā sistēmā tika iestrādātas direktīvas Nr. 91/674/EEC par apdrošināšanas firmu gada un konsolidētajiem pārskatiem.

Tiek gatavoti jauni likumi par apdrošināšanu un apdrošināšanas līgumiem, kas labotu Latvijas normatīvo aktu trūkumus un uzlabotu saderības pakāpi starp Latvijas un ES likumiem.

Secinājums

Runājot par finansiālā sektora tiesiskajiem aspektiem, Latvija sasniegusi lielu progresu, un tuvākajos gados tai nebūs īpašu problēmu darboties saskaņā ar Eiropas Kopienas direktīvu galvenajiem nosacījumiem. Vislielākā paliekošā problēma ir banku sektora nostiprināšana, lai tās varētu darboties kā finansiālais starpnieks, kas atbalsta vietējos ieguldījumus.

Ja šāda nostiprināšana tiek īstenota turpmākajos gados, integrējot Latvijas finansiālo sistēmu ES vidēji ilgā laika periodā nevarētu rasties nekādas lielas problēmas.

- Brīva personu kustība

Brīva personu kustība ietver divas koncepcijas, kurām ir atšķirīga loģiskā ietekme uz Līgumu. No vienas puses Līguma par principiem pirmās daļas 7.a pants min šo koncepciju kopsakarā ar iekšējā tirgus izveidošanu, un brīvā personu kustība nozīmē, ka personas nevar tikt pakļautas kontrolei, šķērsojot dalībvalstu robežas. No otras puses Līguma par Savienības pilsonību otrās daļas 8.a pants garantē katram Savienības pilsonim individuālās tiesības brīvi pārvietoties un apmesties uz dzīvi dalībvalstu teritoriju iekšienē, atbilstoši noteiktiem nosacījumiem. Robežkontroles atcelšanai jāattiecas uz visām personām, vienalga kāda ir viņu tautība, ja 7.a panta nozīme tiek saglabāta. Lai gan 8.a pantā paredzētās tiesības attiecas uz visām dalībvalstīm, 7.a pantā paredzētās tiesības nav vēl pilnība ieviestas visā Savienībā.

(a) Brīva Savienības pilsoņu kustība, dibināšanas brīvība un savstarpēja diplomu un kvalifikāciju atzīšana

Eiropas līgums paredz nediskriminējošu attieksmi pret darbiniekiem, kas oficiāli nodarbināti (kā arī pret viņu ģimenēm). Tas paredz sociālo nodrošinājumu tiesību uzkrāšanos vai nodošanu, un mudina dalībvalstis slēgt divpusējus līgumus ar Latviju par pieeju darbaspēka tirgum pārejas perioda otrās fāzes laikā, Asociācijas padome pārbaudīs strādnieku kustības tālāku uzlabošanos.

Baltā grāmata paredz tiesiskus nosacījumus, kas nosaka darbaspēka tirgus vienmērīgu attīstību, tai pašā laikā novēršot konkurences deformēšanos.

Brīva strādnieku kustība ir viena no pamatbrīvībām, kas paredzēta Līgumā; brīvība strādāt noteiktās profesijās (piemēram, juridiskajā sfērā vai medicīnā) tomēr var tikt pakļauta noteiktiem nosacījumiem, piemēram, kvalifikācijām. Atkarībā no situācijas, kvalifikāciju neatbilstību var risināt ar koordinācijas palīdzību vai izmantojot savstarpējās atzīšanas principu. Līgums arī garantē dibināšanas brīvību, un tā attiecas uz individuālu uzņēmumu un firmu ekonomiskām aktivitātēm.

Brīva dzīves vietas izvēle var tikt pakļauta minimāliem nosacījumiem attiecībā uz resursiem un veselības apdrošināšanu, ja persona nestrādā profesijā attiecīgajā valstī.

Īss raksturojums

Ārvalstu pilsoņiem Latvijas darbaspēka tirgus var būt pieejams tikai, ja viņi ieguvuši darba atļauju un ierobežotu dzīvošanas atļauju uz periodu, kas noteikts darba līgumā. Darba atļauju var iegūt, ja vakanta darba vieta reģistrēta Valsts nodarbinātības dienesta vietējā nodaļā vienu mēnesi un ja nav pieteikušies citi strādnieki ar atbilstošām kvalifikācijām. Šī kārtība neattiecas uz vadītājiem, direktoriem, ārzemju ekspertiem un ārvalstu līgumdarbiniekiem un speciālistiem noteiktos apstākļos. Ierobežotas dzīvošanas atļaujas gadījumā šī atļauja tiek piešķirta arī ārvalstnieka vai nepilsoņa ģimenes locekļiem.

Runājot par profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, eksistējošie likumi par zobārstu, ārstu, veterināro ķirurgu arhitektu, vecmāšu un māšu izglītību un apmācību tikai nedaudz atbilst Savienības nosacījumiem. Bez tam jāveido piemērošanas struktūras.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Tā kā saskaņā ar bijušās Padomju Savienības politiku daudzi dažādu tautību strādnieku tika atvesti uz Latviju, tā rezultātā vairāk nekā 600 000 personu nav Latvijas pilsoņi. Šā iemesla dēļ Latvija nolēmusi šobrīd izvairīties no liela minēts iepriekš, pastāv izņēmumi attiecībā uz ārvalstu pilsoņiem, kas strādā firmu vadības līmenī. Būs jāpieņem šādi noteikumi, kas atbilst līdzīgiem Eiropas līguma noteikumiem, kad Līgums stājas spēkā.

Runājot par profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, ir nepieciešama sadarbība ar ekspertiem no ES valstīm, lai nodrošinātu attiecīgo kursu ilguma un struktūras atbilstību, un būs nepieciešama ļoti ilgstoša un intensīva reformu ieviešana, ja pamatlikumi jāievieš vidēji ilgā laika periodā. Tomēr jāņem vērā, ka specifisku izglītības struktūru reformas pēc savas dabas nosaka to, ka to ieviešanai būs nepieciešami vairāki gadi.

Secinājums

Lai Latvijas normatīvie akti atbilstu pamatlikumiem par brīvu personu kustību, tajos jāievieš vairāki grozījumi. Attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, jāpaātrina nepieciešamo tiesisko un piemērošanas pasākumu sagatavošana, ja tā jāievieš vidēji ilgā laika periodā.

(b) Personu pārbaudes atcelšana uz iekšējām robežām

Brīva personu kustība ES Līguma 7.a panta nozīmē, t. i., personu pārbaužu atcelšana uz iekšējam robežām, vienalga kāda ir viņu tautība, Savienībā vēl pilnīgi nav ieviesta. Personu pārbaudes atcelšana saistīta ar vairāku papildus pasākumu ieviešanu, daži no kuriem dalībvalstīm vēl jāapstiprina un jāievieš (sk. atsevišķu sadaļu par tieslietām un iekšlietām). Tomēr personu pārbaužu atcelšanu uz iekšējām robežām jau ieviesušas dažas dalībvalstu, parakstot Šengenas konvenciju (septiņas dalībvalstis to jau īstenojušas un vēl sešas strādā pie tās īstenošanas).

Līguma projekta mērķis ir padarīt personu pārbaužu atcelšanu uz iekšējām robežām vieglāk realizējamu Savienībā, pievienojot jaunu nodaļu par brīvības, drošības un taisnīguma jomas radīšanu un pievienojot to Šengenas pamatlikumiem Eiropas Savienībā.

Latvija izteikusi vēlmi un gatavību pildīt Šengenas pamatlikumu nosacījumus. Tā sākusi tam gatavoties, un tāpēc griezusies pēc palīdzības pie dalībvalstīm, it īpaši saistībā ar robežkontroles nostiprināšanu.

Vispārīgs novērtējums

1. Pielikumā apkopots Latvijas progress likumu ieviešanā, kas attiecas uz Balto grāmatu. Tabula rāda, ka 1997. gada 30. jūnijā Latvija uzskata, ka tā pieņēmusi nacionālo likumus, kas atbilst 253 no 899 Direktīvām un noteikumiem, kas apkopoti Baltajā grāmatā. Skaitļi, ko uzrādījusi Latvija, atbilst Kopienas direktīvām un noteikumiem, kas minēti 1995. gada 3. maija Baltajā grāmatā, attiecībā uz kuru Latvija uzskata, ka tā pieņēmusi nacionālās instrukcijas vai pārbaudījusi attiecībā par atbilstību. Tabula nenovērtē reālo atbilstību kā tādu, pamatojoties uz kuru Komisija nevar izteikt savu viedokli šajā stadijā.

2. Latvija pielikusi pūles, lai tās likumi atbilstu iekšējā tirgus likumiem. Īpaši tā ir sasniegusi zināmu atbilstības līmeni ar Kopienas likumiem rūpnieciskā īpašuma tiesību, atbilstības novērtēšanas un standartu jomā, un zināmā mērā, brīvās pakalpojumu kustības jomā. Daļēji vai pilnīgi ir pieņemti likumi par lielāko daļu pasākumu ieviešanu saskaņā ar Latvijas varas institūciju novērtējumu, lai gan šajā stadijā Komisija nevar dod savu viedokli par tās kopēju atbilstību Savienības likumiem. Tomēr vēl nav ieviesti attiecīgie normatīvie akti tādās nopietnās sfērās kā publiskais pasūtījums, intelektuālās tiesības un personisko datu aizsardzība.

3. Nopietna turpmākās attīstības problēma varētu būt Latvijas sabiedrības administrācijas vājums, kas ietekmē ne tikai likumu tuvināšanas ātrumu, bet arī tās piemērošanas kvalitāti.

Tādas pašas šaubas var tikt attiecinātas uz dažādu struktūru spējām, kas nepieciešamas, lai ieviestu iekšējā tirgus likumus, bet tā kā likumi galvenokārt ir jauni un pašas struktūras vēl dažos gadījumos nav izveidotas, šajā stadijā nav pietiekamu pierādījumu, uz kuriem varētu balstīt galīgu novērtējumu.

Pašreizējā situācijā Komisija nevar novērtēt firmu spējas, it īpaši mazu un vidēja lieluma, ieviest pamatlikumus.

4. Nerunājot par noteiktiem specifiskiem ar lauksaimniecību saistītiem aspektiem, robežpārbaudes uz iekšējām Savienības robežām var tikt atceltas tikai tad, kad likumi ir pietiekami saskaņoti. Tam nepieciešama savstarpēja uzticēšanās, kuras pamatā ir droša administratīvā sistēma (piemēram, drošības pārbaužu nozīmīgums dažiem ražojumiem, kas tie tiek izvesti). Runājot par precēm, iekšējā tirgus pabeigšana 1993. gada 1. janvārī tika sasniegta tikai pateicoties tam, ka tika atceltas visas formalitātes un pārbaudes, ko veica dalībvalstis uz Savienības iekšējām robežām.

Īpaši šīs pārbaudes attiecās uz tehniskiem jautājumiem (ražojumu drošība), veterinārijas, dzīvnieku veselības un augu aizsardzības jautājumiem, ekonomiskiem un komerciāliem jautājumiem (piemēram, preču viltošanas pārtraukšana), drošību (ieroči, utt.) un ārējās vides aspektiem (piesārņotība utt.). Lielākajā daļā gadījumu pārbaužu atcelšana bija iespējama tikai pieņemot un piemērojot Kopienas normatīvos aktus attiecībā uz noteikumu saskaņošanu par kustību un atrašanos tirgū (it īpaši attiecībā uz ražojumu drošību) un, ja atbilstoši, pārceļot vietu, kur tika veiktas kontrole un formalitātes uz dalībvalstu iekšieni vai to tirgu (it īpaši attiecībā uz PVN un akcīzes nodokli, veterinārajām un augu aizsardzības pārbaudēm un uz statistikas apkopošanu). Daļa Latvijas pašreizējās robežas kļūs par Savienības ārējo robežu, un tas nozīmē, ka būs nepieciešams uzlabot robežkontroli (sk. atsevišķu nodaļu par muitu).

Runājot par vispārīgu novērtējumu, kas varētu tikt veikts par līdz šim sasniegto progresu un par darba ātrumu dažādās jomās, šobrīd ir grūti laika ziņā noteikt, kad Latvija spēs pārņemt un ieviest visus normatīvos aktus, kas nepieciešami iekšējai robežkontroles atcelšanai, un pārcelt šīs pārbaudes uz Savienības ārējo robežu.

5. Latvija jau pieņēmusi dažus pamatlikumu elementus, kas attiecas un vienoto tirgu. Būs nepieciešams tālāks progress attiecībā uz publisko pasūtījumu, intelektuālajām tiesībām un datu aizsardzību. Lielākajā daļā sfēru piemērošana jāpastiprina. Ir nepieciešams nopietns darbs attiecībā uz administrācijas nostiprināšanu. Vidēji ilgā laika periodā, ja tiek ieguldītas nopietnas pūles, Latvijai vajadzētu pieņemt un ieviest lielāko daļu vienotā tirgus likumu un veikt nepieciešamo progresu attiecībā uz piemērošanas mehānismiem, lai tā spētu pilnīgi piedalīties vienotā tirgus darbā.

Konkurence

Eiropas Kopienas konkurences veicināšanas nostādne ietvertas Līguma 3. (g) pantā un paredz, ka Kopienā jābūt sistēmai, kas nodrošina, ka konkurence iekšējā tirgū netiek deformēta. Galvenās piemērošanas sfēras ir pret trestiem vērsti normatīvi dokumenti un valsts dotācija.

Eiropas līguma nosaka, ka tirdzniecības attiecībās starp Kopienu un Latviju jāpiemēro konkurences veicināšanas režīms, kura pamatā ir Eiropas Kopienas līguma 85. un 86. panti (līgumi starp uzņēmumiem / dominējošo pozīciju nelikumīga izmantošana) un 92. pantā (valsts dotācijas). Šādas instrukcijas trīs gadus pēc Līguma stāšanās spēkā jāievieš. Bez tam tas paredz, ka Latvija izveidos normatīvos aktus, kas atbildīs Kopienas likumiem attiecībā uz konkurenci.

Baltā grāmata min augstāk minēto nosacījumu, Apvienošanās noteikumu (4064/89) un 37. un 90. panta (Monopoli un īpašas tiesības) progresīvu ieviešanu.

Īss raksturojums

Pašreizējais Likums par konkurences veicināšanu un monopoldarbības ierobežošanu tika pieņemts 1991. gadā un labots 1993. gadā. Likums attiecas uz visiem ekonomikas sektoriem un gan uz privātiem, gan uz sabiedriskiem uzņēmumiem, bet tikai nelielā mēra pamatojas uz Kopienas pamatlikumiem. Nesen pieņemts jauns likums par konkurences veicināšanu, ir svarīgs solis, lai pielāgotu nepieciešamos normatīvos aktus.

Konkurences veicināšanas normatīvo aktu piemērošanu kontrolē Monopoldarbības uzraudzības komiteja, kura atrodas Ekonomikas ministrijas kontrolē. Saskaņā ar jauno likumu šās Komitejas vietā tiks izveidota Konkurences veicināšanas padome.

Valsts dotāciju uzraudzības komisija, kas atrodas Finansu ministrijas pārraudzībā, atbild par valsts dotāciju pārraudzīšanu, un tūlīt tiks izveidota pirmās palīdzības rezerves. Tāpēc nevar teikt, ka Latvijā praktiski netiek sniegta nekāda valsts dotācijas (kā to paziņoja daži Latvijas institūcijas).

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Nesen pieņemtais likums lielā mērā atbilst pamatlikumiem. Tomēr būs nepieciešams papildināt šo likumu attiecībā uz dažiem likumu aspektiem par ierobežojošiem līgumiem, apvienošanos kontroli, biznesa noslēpumiem, procedurālajām tiesībām, kā arī Konkurences veicināšanas padomes tiesībām un pienākumiem. Nepieciešamie labojumi pašlaik tie izstrādāti.

Dažādos rūpniecības sektoros eksistē ekskluzīvās tiesības, valsts monopols vai licenču piešķiršanas sistēma, kas rūpīgi jāizanalizē, lai varētu saprast, vai tie jāmaina vai jāatceļ, lai tas atbilstu Kopienas pamatlikumiem. Tas it īpaši attiecas uz ekskluzīvām tiesībām vai licenču piešķiršanas sistēmu telekomunikāciju sektorā, enerģētikas sektorā, attiecībā uz importu un eksportu un spirtoto un alkoholisko dzērienu tirdzniecību, transporta sektoru un pasta pakalpojumiem.

Nopietni tiek strādāts pie valsts dotāciju uzskaites izveides, saskaņā ar Kopienas nosacījumiem. Ir sasniegts liels progress likumprojekta izveidē par valsts dotācijām un par valsts dotācijas kontrolējošu institūciju, piešķirot tai valsts dotāciju kontroles nepieciešamās pilnvaras.

Liekas, ka noteikti palīdzības pasākumi ir atkarīgi no eksporta, kas pilnīgi neatbilst Eiropas līgumam. Vēl vairāk, svarīga valsts dotāciju daļa, liekas, tiek īstenota caur netiešajām valsts dotācijām, piemēram, nodokļu atvieglojumiem, parādu dzēšanu un nodokļu parādiem. Šie palīdzības veidi ir operatīvā palīdzība, kas tiek atļauta tikai pie ļoti stingriem nosacījumiem. Tā kā trūkst caurspīdīguma, joprojām ir neskaidrs, vai tiek ievēroti operatīvās palīdzības piešķiršanas nosacījumi.

Pieņemot ES sistēmai pielāgotus normatīvos aktus, Likuma par konkurences veicināšanu efektīva piemērošana nosaka funkcionējošu valsts dotāciju un monopoldarbības kontroles institūciju izveidošanu. Bez tam nepieciešams, ka tiesiskajai sistēmai, sabiedrības administrācijai un attiecīgajiem ekonomiskajiem operatoriem ir pietiekama izpratne par konkurences veicināšanas normatīvajiem aktiem un nostādnēm.

Secinājums

Monopoldarbības un valsts dotāciju normatīvo akti pielāgošana turpinās. Jaunais likums par konkurences veicināšanu un, ja pieņemti, divi likumprojekti par valsts dotācijām būs nozīmīgs solis nosacījumu izpildē šajā sfērā.

Valsts dotāciju jomā nav realizēts nepieciešamais caurspīdīguma līmenis. Lai ieviestu nepieciešamos normatīvos aktus valsts dotāciju jomā vidēji ilgā laika periodā, būs jāiegulda liels darbs. Būs arī nepieciešama cieša sadarbība ar Kopienu.

Bez tam, liekas, ka, dažos sektoros pastāv ekskluzīvas vai īpašas tiesības, kas pilnīgi neatbilsts Kopienas pamatlikumiem. Šīs problēmas būtu jau tuvākajā nākotnē jāatrisina.

Valsts dotāciju uzraudzīšanas institūcijas darbinieku kvalifikācijas un zināšanas, liekas, ir apmierinošas, bet abām konkurences veicināšanas institūcijām nepieciešams tālāks atbalsts, lai īstenoto plānotās aktivitātes un nodrošinātu plašu informāciju par attiecīgajiem operatoriem tirgū.

3.2 Inovācija

Informacionālā sabiedrība

Pašreizējā situācija

Pozitīvās ekonomiskās un sociālās pārmaiņas, kas kļuvušas iespējamas, informācijas tehnoloģijai apvienojoties ar telekomunikācijām, ir milzīgas. Līdz 1990. gadam Latvijā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) izmantošanas potenciāls bija atstāts novārtā, lai arī ne pamatizglītības jomā. Šobrīd tā nozīme ir ļoti labi izprasta, un viens no rezultātiem ir Informātikas departamenta izveidošana Satiksmes ministrijā. Nav datu par personālo datoru tirdzniecību un informācijas tehnoloģiju tirdzniecību kopumā, bet Internet tīklam pieslēgto datoru daudzums (apmēram 1,6 uz 1000 iedzīvotājiem 1996. gada beigās) kā informacionālās sabiedrības attīstības rādītājs liecina, ka Latvija atbilst vidējam līmenim reģionā. 1997. gadā valsts atbalsts datorizācijai, domājams, sasniegs 3,5 miljonus dolāru.

Secinājums

Valdība apzinās informacionālās sabiedrības nozīmi un savu departamentu ietvaros rosīgi rīkojas. Pozitīvā attieksme pret telekomunikāciju infrastruktūras modernizēšanu, domājams, palielinās ātrumu, ar kādu tiek izmantotas informācijas un komunikāciju tehnoloģijas iespējas, bet šis process sāksies no diezgan zemas bāzes.

Izglītība, apmācība un jaunatne

Eiropas Kopienas līguma 126. un 127. pants paredz, ka Kopienai jādod ieguldījums izglītības kvalitātes paaugstināšanā un jāīsteno tāda arodapmācības politika, kuras mērķis ir panākt, lai izglītībā tiktu popularizēta Eiropas dimensija un lai un ar arodapmācības programmām tiktu veicināta rūpniecības un darbaspēka tirgus elastība.

Eiropas līgums paredz sadarbību izglītības un profesionālās kvalifikācijas līmeņa celšanā. Baltā grāmata neparedz pasākumus šajā jomā.

Īss raksturojums

1995. gadā izglītības budžets bija apmēram 5,2 % no iekšzemes kopprodukta, un 1996. gadā izglītības īpatsvars kopējā budžetā bija 25 % (1993. gadā - tikai 14 %).

Latvijā ir 1100 skolu, 460 000 skolēnu un 43 500 studentu. Latvijā ir 17 valsts augstskolas, to vidū 6 ir universitātes, un 13 privātās augstskolas.

Pašreiz Latvija veic reformas visos izglītības un apmācības sistēmu līmeņos, lai turpinātu valsti pielāgot uz tirgus ekonomiku balstītas demokrātiskas sabiedrības vajadzībām. Tas nepieciešams ne tikai lai gūtu panākumus attiecībā uz galvenajiem ekonomiskajiem faktoriem (tādiem kā ražīgums, produkcijas kvalitāte, konkurētspēja starptautiskajā tirgū, privātsektora attīstība, darbaspēka mobilitāte un bezdarbs), bet arī nodrošinātu sabiedrības demokrātiskās funkcijas.

1991. gada izglītības likums Izglītības un zinātnes ministrijai dod varu pār visiem izglītības un apmācības līmeņiem.

Latvija piesardzīgi īsteno privatizāciju, kā arī atbildības par izglītību nodošanu pašvaldībām un Latvijas izglītības un apmācības prioritāšu izstrādāšanu.

Dažas Latvijas jaunatnes organizācijas kopš 1995. gada piedalās Eiropas jaunatnes aktivitātēs, tā sperot pirmo soli ceļā uz dalību programmā "Jaunatne Eiropaiī.

Programma Tempus devusi ieguldījumu augstākās izglītības reformu mērķu sasniegšanā un izveidojusi pamatu sadarbībai ar ES augstskolām.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Lai sasniegtu vispusīgu izglītības un apmācību sistēmu uzlabošanos, būs nepieciešami lieli ieguldījumi mācību programmu reformēšanā, skolotāju gatavošanā, mācību grāmatās, iekārtās un ēkās. Finansiālo ierobežojumu dēļ šā procesa īstenošanai, iespējams, vajadzēs vairākus gadus.

Latvijas piedalīšanās Kopienas programmās pozitīvi ietekmēs ieinteresētos cilvēkus un liecinās par labu sagatavotību integrācijai.

Secinājums

Domājams, ka šajās jomās nekādas lielas grūtības ar iestāšanos Eiropas Savienībā nav gaidāmas.

Pētniecība un tehnoloģiju izstrāde

Kopienas līmeņa darbība pētniecības un tehnoloģiju izstrādes jomā, kā norādīts Līgumā un Pamatprogrammā, ir vērsta uz to, lai celtos Eiropas rūpniecības konkurētspēja, dzīves kvalitāte, kā arī tiktu atbalstīta ilgtspējīga attīstība, vides aizsardzība un citas kopīgās programmas.

Eiropas līgums nodrošinās sadarbību šajās jomās, un sevišķi svarīga šās sadarbības forma būs piedalīšanās Pamatprogrammā. Baltajā grāmatā konkrēti pasākumi šajā jomā nav ietverti.

Īss raksturojums

Zinātnes un tehnoloģiju izstrādes politika tiek izstrādāta, izmantojot ieteikumus, ko sniedz Izglītības un zinātnes ministrija, Ekonomikas ministrija un Latvijas Zinātnes padome, kurai kopš tās dibināšanas 1990. gadā bijusi nozīmīga loma kā pusvalstiskai lēmējinstitūcijai. Tās pārziņā ir apmēram 80 % no zinātnes budžeta; 55 % no zinātnes budžeta tiek pēc grantu sistēmas sadalīti konkrētiem projektiem. Zinātņu akadēmija kļuvusi par patstāvīgu juridisku vienību, kas funkcionē kā augsta līmeņa sabiedriska un konsultatīva organizācija.

Šobrīd izdevumi zinātnei un tehnoloģiju izstrādei ir 0,45 % no iekšzemes kopprodukta (salīdzinot ar 1,6 % 1990. gadā).

Pašlaik Latvijā ir 25 pētniecības iestādes, kas atrodas Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā, un 17 valsts augstskolas. Ja neņem vērā dažus nelielus privātās rūpniecības pētniecības centrus, privātu pētniecības iestāžu nav. Kopējais darbinieku skaits no 30 000 1990. gadā samazinājies līdz 5200 1994. gadā.

Latvijas nacionālā zinātnes un tehnoloģiju izstrādes politika vērsta uz diviem vispārīgiem mērķiem: nacionālo pētniecības potenciālu integrēt ar augstāko izglītību, īstenojot gan vispārīgus, gan uz nozarēm orientētus integrācijas plānus un līgumus; un pārorientēt Latvijas pētniecības potenciālu uz nacionālajām prioritātēm, kā arī veicināt zinātnieku rosīgāku iesaistīšanos pašreizējo ekonomisko, kultūras un sociālo problēmu risināšanā. Prioritāro jomu vidū ir informācijas tehnoloģijas, biotehnoloģija un vides aizsardzība.

Pastāvīga sadarbība ar Eiropas Kopienu sākās 1992. gadā ar Trešo zinātnes un tehnoloģiju izstrādes pamatprogrammu. Līdz šim sadarbība galvenokārt bijusi vērsta uz COPERNICUS (speciāla programma sadarbībai ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm un NVS), un tās līmenis joprojām nav tik augsts, lai piedalītos Ceturtajā pamatprogrammā.

Statistika šajā sektorā vēl neatbilst ESAO standartiem.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Pētniecības sistēma piedzīvojusi svarīgas pārmaiņas, taču zinātni Latvijā šai laikā ierobežojis resursu trūkums, kas saistīts ar vispārīgajām ekonomiskajām problēmām. Tomēr Latvijā ir vairākas spēcīgas zinātnes nozares. Piedalīdamies Eiropas Savienības pētnieciskajā darbībā, Latvijas zinātnieki parādījuši, ka spēj dot ieguldījumu starptautiskā līmenī. Latvija paziņojusi, ka ir ieinteresēta pilnā apjomā piedalīties Piektajā pamatprogrammā.

Latvijas zinātne jau spērusi nozīmīgus soļus, lai savu pētniecības sistēmu integrētu ar Rietumeiropas sistēmu, un šis reformu process turpinās. Latvijas institūcijām vajag pastāvīgi atbalstīt reformu ierosmes, kas vērstas uz pētniecības sistēmas modernizāciju un racionalizāciju.

Secinājums

Šajā jomā nekādas lielas grūtības ar iestāšanos Eiropas Savienībā nav gaidāmas. Latvijas iestāšanās tajā būtu abpusējs ieguvums.

Telekomunikācijas

Eiropas Kopienas telekomunikāciju politikas mērķis ir novērst šķēršļus efektīvai Vienotā tirgus darbībai telekomunikāciju iekārtu, pakalpojumu un tīklu jomā, atvērt ES firmām ārvalstu tirgus un panākt, lai ES iedzīvotāju un uzņēmumu rīcībā būtu vispārēji pieejami moderni pakalpojumi. Tas panākams, saskaņojot pakalpojumu piedāvāšanas standartus un noteikumus, liberalizējot staciju, pakalpojumu un tīklu tirgu un ieviešot nepieciešamos regulējošos mehānismus. Pašreiz jau izstrādātas tam nepieciešamās direktīvas un stratēģiskās nostādnes, bet pēc 1998. gada atsevišķās dalībvalstīs uz vienu vai diviem gadiem tiks atlikta publiskā runas pārraides telekomunikāciju tīkla un ar to saistītās infrastruktūras darbības liberalizācija.

Īss raksturojums

Pirms neatkarības atgūšanas Latvijas telekomunikāciju tīkls darbojās kā daļa no padomju tīkla, kas nozīmēja, ka, piemēram, visas starptautiskās sarunas notika caur Krieviju. Latvijas tīkls bija pilnīgi automatizēts, bet galvenokārt sastāvēja no elektromehāniskām iekārtām.

Kopš 1991. gada Latvija, ātri pārorientējusies, piesaista ārvalstu ieguldītājus, veicot privatizāciju ar stratēģiskiem partneriem. Tomēr tuvākajā nākotnē nepieciešamība pēc ieguldījumiem infrastruktūrā un iekārtās joprojām būs ļoti liela.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Liberalizācijas pakāpe

Valdība daļēji privatizējusi valstij piederošo operatoruzņēmumu, bet liberalizācija galveno telefona pakalpojumu tirgū joprojām ir nepietiekama, kamēr ir spēkā līgums par Lattelekom ekskluzīvām tiesībām. Citi pakalpojumi, tādi kā mobilie sakari (4 operatori), peidžeru dienests (4 operatori) un datu pārraide, ir vismaz daļēji liberalizēti, bet to ietekmi ierobežo tas, ka grūti ir iegūt komerciāli dzīvotspējīgus savstarpējo savienojumu līgumus ar Lattelekom. Pievienotās vērtības pakalpojumi arī ir liberalizēti, bet likumi operatoriem liek izmantot Lattelekom infrastruktūru. Tomēr tirgū darbojas apmēram 30 Internet pakalpojumu sniedzēji. Privātie operatori var piedāvāt arī kabeļtelevīzijas pakalpojumus.

Pieskaņošanās Eiropas Kopienas likumiem

Latvija izvēlējusies pakāpenisku tās telekomunikāciju sektora pārstrukturēšanu. Pašreizējais likums (1993. gada Likums par telekomunikācijām) ļāvis liberalizēt dažus pievienotās vērtības pakalpojumus un arī privatizēt Lattelekom , kas 1994. gadā kļuva par sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kurā 51 % akciju pieder valstij un 49 % - ārvalstu firmām (konsorcijs TILTS ar Rietumeiropas operatoru piedalīšanos). Šis likums arī līdz 2013. gadam deva Lattelekom ekskluzīvas tiesības uz runas pārraidi telekomunikāciju tīklā un uz datu pārraides pakalpojumiem. Konsorcijam TILTS vajadzēja parakstīt līgumu ar valdību, kurā tas uzņēmās nodrošināt pilnīgu pārēju uz ciparu sistēmu astoņu gadu laikā, vispārēju apkalpošanu un stingru tarifu sistēmu. Pašreiz šķiet, ka šie noteikumi netiks izpildīti, un notiek sarunas par līguma pārslēgšanu. Šādas sarunas notiek arī attiecībā uz līgumu par Lattelekom ekskluzīvajām tiesībām. Jaunā valdība paziņojusi, ka tā nodomājusi telekomunikācijas pilnīgi liberalizēt līdz 2003. gadam.

Par Lattelekom tarifu noteikšanu atbild Telekomunikāciju tarifu padome, kas atrodas Satiksmes ministrijas pārraudzībā. Daļēji liberalizētie pakalpojumi ir mobilie sakari, peidžeru pakalpojumi un datu pārraide ar satelītiem. Tomēr to ietekmi ierobežo tas, ka grūti ir iegūt komerciāli dzīvotspējīgus savstarpējo savienojumu līgumus ar Lattelekom . Spriežot pēc tā, ko izdevies panākt līdz šim, ir nopietni jāšaubās, vai Latvija ir administratīvi spējīga sasniegt savu mērķi - telekomunikācijas liberalizēt līdz 2003. gadam.

• Infrastruktūra

Pirms neatkarības atgūšanas Latvijas telekomunikāciju tīkls, kura iekārtas lielākoties bija novecojušās, darbojās PSRS tīkla ietvaros. Līdz 1996. gada beigām Lattelekom telefona abonentu skaitu uz 100 iedzīvotājiem bija palielinājis līdz 29,7, bet vidējais pieaugums pēdējos 5 gadus bijis ļoti lēns. Ambiciozas modernizācijas programmas rezultāts ir 14 % līniju pārslēgšana uz ciparu sistēmu 1995. gadā, un TILTS apņemšanās 8 gadu laikā nodrošināt simtprocentīgu tīkla pāreju uz ciparu sistēmu droši vien vairs nav īstenojama, jo Lattelekom ienākumi ir pārāk zemi, lai varētu finansēt ieguldījumus. Pirktspējai uz vienu cilvēku esot pašreizējā līmenī, ienākumus no telefona līnijas (apmēram 128 ekiji 1995. gadā) nevar paaugstināt tik lielā mērā, lai finansētu papildu ieguldījumus. Valsts patērētāju aizsardzības organizācija vietējo pakalpojumu pieejamības interesēs aizkavējusi tarifu reformu.

Darbojas divi GSM tīkli, un drīzumā licence tiks piešķirta trešajam GSM operatoram. Mobilo telefonu skaits uz 100 iedzīvotājiem ir 0,7, kas trešais rādītājs kandidātvalstu vidū. ISDN [ Inteligent Service Digital Network - "Intelektuālā pakalpojumu cipartīkla"] pakalpojumi biznesa klientiem pagaidām netiek piedāvāti.

Lielākajai valsts telekomunikāciju iekārtu firmai (VEF) lielas grūtības sagādā tas, ka tās tehnoloģijas un ražošanas paņēmieni ir novecojušies.

• Sektora konkurētspēja

Ir ļoti daudz neapmierinātu pieprasījumu pēc telefona pakalpojumiem: jaunajiem abonentiem uz savu līniju iegūšanu jāgaida vidēji 6 gadus, un, tīklam paplašinoties tagadējā ātrumā, paies vēl divdesmit gadi, iekams pat tikai galvenie telefona pakalpojumi būs kļuvuši vispārēji pieejami pašreizējā Eiropas Kopienas līmenī.

Publiskā tīkla operatoru ražīgums - pēc darbinieku skaita uz 1000 līnijām (9,3) - salīdzinājumā ar ES (4,9) ir zems, bet salīdzinājumā ar citām kandidātvalstīm (12,1) - augsts. Ekonomiskās integrācijas prasītajai modernizācijai būtu nepieciešami nozīmīgi ieguldījumi.

Secinājums

Latvijai vidēji īsā laikā panākt savu atbilstību Kopienas pamatlikumiem būs diezgan grūti, jo likumu reformēšana noris gausi un pastāvošās saistības, kas publiskajam operatoram dod ekskluzīvas tiesības, ir šķērslis liberalizācijai. Lai piesaistītu modernizācijai un konkurētspējas palielināšanai nepieciešamos ieguldījumus, jārada lielāka konkurence publiskajam operatoram.

Audiovizuālie līdzekļi

Audiovizuālā sektora pamatlikumu mērķis iekšējā tirgus kontekstā ir audiovizuālo pakalpojumu nodrošināšana un brīva kustība Eiropas Savienībā, kā arī Eiropas raidprogrammu industrijas atbalstīšana. Direktīva "Televīzija bez robežāmī, kas attiecas uz visiem raidītājiem neatkarīgi no raidīšanas līdzekļiem (zemes, satelītu, kabeļu) un neatkarīgi no tā, vai tie ir privāti vai sabiedriski, sevī ietver šos pamatlikumus un izvirza pamatnoteikumus pārrobežu raidīšanai. Galvenie noteikumi ir šādi: nodrošināt televīzijas raidījumu brīvu kustību dalībvalstīs; veicināt Eiropas audiovizuālo darbu producēšanu un izplatīšanu (reglamentējot minimālo raidlaika daļu, kas jāatvēl Eiropas darbiem un neatkarīgo producentu darbiem); izstrādāt pamatstandartus televīzijas reklāmas jomā; gādāt, lai būtu aizsargātas nepilngadīgo tiesības un nodrošinātas tiesības uz atbildi.

Eiropas līgums paredz sadarbību audiovizuālās industrijas atbalstīšanā un modernizēšanā un audiovizuālās politikas regulējošo momentu saskaņošanā.

Direktīvas "Televīzija bez robežām" ir pirmā posma pasākums Baltajā grāmatā.

Īss raksturojums

Par to, kāda situāciju šajā jomā ir Latvijā, pieejama tikai visai ierobežota informācija.

Audiovizuālā sektora juridisko bāzi veido 1995. gada Radio un televīzijas likums, Likums par presi un citiem sabiedriskās saziņas līdzekļiem un Nacionālās radio un televīzijas padomes lēmumi.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Audiovizuālais sektors Latvijā mēģina atkopties pēc pēdējo gadu apvērsumiem, un tam raksturīga strauja augsme un pastāvīgas pārmaiņas. Lai tas spētu pienācīgi pildīt pamatlikumus, noteikti jāpaaugstina programmu industrijas spēja tikt galā ar nozīmīgajām problēmām, ko radīs pārņemtā reglamentācija.

Lai gan pagaidām nav iegūta pilnīga informācija par Latvijas likumiem, kuri attiecas uz audiovizuālo sektoru, līdzšinējā analīze uzrāda vairākas nepilnības - arī tādos jautājumos kā uztveršanas brīvība, jurisdikcija, Eiropas darbu atbalstīšana un reklāmas noteikumi.

1997. gadā pašreizējos likumus audiovizuālajā jomā paredzēts pārskatīt. Latvijas valdība paziņojusi, ka tā novērsīs visas tagadējās nepilnības.

Secinājums

Ja vien pietiekami ātri tiks izdarīti nepieciešamie grozījumi likumos un tiem sekos nepieciešamā šās industrijas strukturālā pielāgošana, Latvija, domājams, spēs vidēji īsā laikā apmierināt ES prasības audiovizuālajā sektorā.

3.3 Ekonomika un finanses

Ekonomiskie un fiskālie jautājumi

Laikā, kad Latvija tiks uzņemta Eiropas Savienībā, būs sācies Eiropas Monetārās savienības (EMS) trešais posms. Visas dalībvalstis - arī tās, kas neietilpst eiro zonā, - skars nozīmīgas pārmaiņas. Visas dalībvalstis - arī jaunās - pilnīgi iekļausies ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Katras atsevišķās valsts ekonomiskā politika tiks saskaņota ar citu valstu ekonomisko politiku, veicot savstarpēju koordinēšanu (valstu konverģences programmas, vispārīgās ekonomiskās vadlīnijas, daudzpusēja novērošana, pasākumi, kas vērsti uz pārliecīgi liela budžeta deficīta novēršanu). Valstīm tiks izvirzīta prasība ievērot paktu par ekonomikas stabilitāti un attīstību, atteikties no centrālo banku tiešā ceļā veiktas valsts sektora deficīta finansēšanas, kā arī no valsts institūciju privileģētas piekļūšanas finansiālo iestāžu resursiem, un arī veikt kapitāla kustības liberalizāciju.

Iestāšanās Eiropas Savienībā nozīmē ciešāku sadarbību ar ES monetārajos un valūtas kursa jautājumos. Šajā nolūkā vajadzēs veikt strukturālas reformas monetārajā un valūtas kursa politikā. Tās dalībvalstis, kas neiekļausies eiro zonā, varēs īstenot patstāvīgu monetāro politiku un, ievērojot attiecīgus ierobežojumus, iekļauties Centrālo banku Eiropas sistēmas (ESCB) darbā. Šo valstu centrālajām bankām vajadzēs būt neatkarīgām un par savu galveno mērķi izvirzīt cenu stabilitātes nodrošināšanu. Monetārā politika jāīsteno, izmantojot tirgus instrumentus, un tai "jāatbalsojas"reālajā ekonomikā. Reformas nepieciešamas tāpēc, lai novērstu šķēršļus, kas var traucēt efektīvu monetārās politikas īstenošanu (piemēram, konkurences trūkums banku sektorā, finanšu tirgus "sastingums", "sliktie aizdevumi" banku sektorā). Visbeidzot, visām dalībvalstīm vajadzēs realizēt savu valūtas kursa politiku, ņemot vērā kopīgās intereses, kā arī stabilizēt valūtas kursu ar vēl pagaidām neizstrādāta mehānisma palīdzību.

Tā kā ES dalībvalsts statuss nozīmē arī EMS mērķu akceptēšanu, Latvijai vajadzēs panākt atbilstību konverģences kritērijiem, bet tas nav obligāti jāpaveic līdz uzņemšanai Savienībā. Kaut arī konverģences kritēriju sasniegšana nav obligāti izpildāms nosacījums, lai iestātos Eiropas Savienībā, šie kritēriji tiek uzskatīti par stabilas makroekonomikas pamatu, un jaunajām dalībvalstīm tie jāsasniedz laikus, turklāt tie jāievēro arī turpmāk. Tāpēc ļoti svarīgi ir sekmīgi pabeigt sistemātiskus pārkārtojumus un uz tirgus ekonomiku orientētās strukturālās reformas. Šā atzinuma iepriekšējās nodaļās jau tikusi analizēta Latvijas ekonomiskā situācija un sasniegumi.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Latvijas Bankas neatkarīgo statusu lielākoties garantē Likums par centrālo banku. Par centrālās bankas darbības mērķi izvirzīta cenu stabilitātes nodrošināšana. Likumā ietvertie panti par valsts budžeta finansēšanu neatbilst ES prasībām, jo tie panti, kas attiecas uz centrālās bankas veikto valsts budžeta deficīta finansēšanas ierobežošanu, katru gadu tiek mainīti, pamatojoties uz vienošanos starp centrālo banku un Finansu ministriju. 1995. gadā, kad bija iestājusies asa budžeta krīze, ikgadējie labojumi netika ievēroti.

Efektīvi īstenojot monetāro politiku, Latvijai izdevies samazināt inflāciju, taču šās politikas īstenošanu joprojām kavē relatīvi jaunais un "seklais"finanšu tirgus. Augošais vērtspapīru tirgus (samazinās procentu likmes un pagarinās termiņi) nodrošina papildu atbalstu augstākam vietējās valūtas kursam un palīdz veidoties vēl aizvien šaurajam kapitāla tirgum. Latvijas banku sektors pakāpeniski atveseļojas no 1995. gada krīzes. Tam raksturīga augsta privatizācijas pakāpe. 1996. gada maijā 75 % no kopējā akciju kapitāla atradās privātstruktūru īpašumā, tai skaitā 40 % - ārzemju īpašnieku rokās. 1996. gadā tika pieņemts Likums par bankrotiem, bet to joprojām ir grūti izmantot praksē. Centrālā banka savā darbā izmanto vairākas netiešas standarta metodes, bet to efektivitāte nav liela, jo naudas tirgus joprojām ir vājš.

Sākot ar 1994. gada februāri, Latvijas nacionālās valūtas kursa režīms piesaistīts Starptautiskā Valūtas fonda SDR. Tas ir vissvarīgākais monetārās politikas stratēģijas elements cīņā ar inflāciju. 1995. gada krīzes laikā centrālajai bankai izdevās saglabāt vietējās valūtas kursa stabilitāti, ieviešot stingrāku monetāro politiku. Kopš tā laika saprātīga nostāja fiskālajos jautājumos un stingra uzraudzība, ko īsteno centrālā banka, palīdzējusi saglabāt valūtas kursa stabilitāti.

Secinājums

Ir pāragri spriest, vai, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija būs gatava iekļauties eiro zonā. Tas būs atkarīgs no strukturālo pārkārtojumu rezultātiem, kas ļaus sasniegt un pastāvīgi ievērot konverģences kritērijus (kas nav obligāti izpildāms nosacījums pirms iestāšanās Eiropas Savienībā).

Latvijas iesaistīšanās EMS trešajā posmā, neiekļaujoties eiro zonā, vidēji īsā laikā radīs problēmas. Centrālās bankas veiktās budžeta deficīta finansēšanas noteikumi un prakse vēl pilnīgi neatbilst ES noteikumiem. Kaut arī valūtas kursa stabilitāte un inflācijas samazināšana ir slavējami panākumi, jāpieliek lielas pūles, turpinot attīstīt banku sektoru, kas vēl aizvien ir "vārīgs".

Nodokļi

Tiešo nodokļu jomā pamatlikumos galvenokārt tiek runāts par nodokļiem, ar kādiem apliek uzņēmumus, un par muitas maksājumiem. ES līgumā nosauktās četras brīvības plašāk ietekmē atsevišķu valstu nodokļu sistēmas.

Pamatlikumi netiešo nodokļu jomā galvenokārt ietver saskaņotus likumus pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa jautājumos. Šie likumi attiecas uz patēriņa aplikšanu ar neuzkrātu vispārēju nodokli (PVN), ar ko apliek visus preču un pakalpojumu ražošanas un izplatīšanas posmus. Tas arī nozīmē pašmāju un importa operāciju aplikšanu ar vienādiem nodokļiem. Pamatlikumi PVN jomā ietver arī pārejas noteikumus to saimniecisko operāciju aplikšanai ar nodokļiem, ko veic nodokļu maksātāji Savienībā. Attiecībā uz akcīzes nodokli pamatlikumi pieprasa saskaņotas nodokļu sistēmas un minimālu likmju ieviešanu, kā arī kopīgus noteikumus attiecībā uz tādu preču, kas apliekamas ar akcīzes nodokli, glabāšanu un pārvadāšanu (ieskaitot fiskālo noliktavu izmantošanu). Sakarā ar vienotā tirgus izveidošanos 1993. gada janvārī uz ES iekšējām robežām tika atcelta fiskālā kontrole.

Dalībvalstu nodokļu administrēšanas institūciju savstarpējā palīdzība ir svarīga iekšējā tirgus sadarbības iezīme administratīvajā jomā; attiecīgā direktīva regulē gan tiešo, gan netiešo aplikšanu ar nodokļiem.

Eiropas līgumā ir panti, kas attiecas uz likumu saskaņošanu netiešo nodokļu jomā.

Baltajā grāmatā izklāstīti pasākumi, kādi jāveic pirmajā posmā, lai izpildītu pamatlikumu galvenās prasības attiecībā uz netiešajiem nodokļiem (tie galvenokārt ir pasākumi, kas Eiropas Savienībā tika veikti līdz 1993. gadam), un kādi - otrajā posmā, lai pilnīgi izpildītu pamatlikumu prasības attiecībā uz netiešajiem nodokļiem.

Īss raksturojums

Tiešie nodokļi

Abas direktīvas, kas regulē uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem, kā arī Arbitrāžas konvencija paredz mehānismu, kura darbības pamatā ir valstu savstarpējā sadarbība. Tas nozīmē, ka attiecīgā reglamentācija pirms iestāšanās Savienībā nav ieviešama.

Netiešie nodokļi

1995. gadā PVN un akcīzes nodoklis papildināja Latvijas budžetu attiecīgi par 39 % un 14 %. Šiem procentiem ir tendence palielināties.

Pievienotās vērtības nodoklis

Pašreizējā PVN sistēma Latvijā tika ieviesta 1995. gada maijā, nomainot agrāko apgrozījuma nodokļa sistēmu. Latvijā PVN ir 18 %, un ar šo nodokli apliek visas ar nodokli apliekamās saimnieciskās operācijas, ieskaitot importa operācijas.

Atsevišķi saimnieciskās darbības veidi netiek aplikti ar PVN (no tiem nav tiesību atgūt ieguldījumus). Izņēmumi ir galvenokārt darbība, kas tiek veikta sabiedrības interesēs, finanses un apdrošināšana, īpašums, loterijas un līdzīgas spēles. Nodokļu maksātājiem ir tiesības atskaitīt PVN no to preču un pakalpojumu summas, kas tiek iegādāti uzņēmuma vajadzībām. Tomēr Latvijas likums par PVN neparedz šā nodokļa atmaksāšanu nodokļu maksātājiem, kas nav reģistrēti šajā valstī.

Akcīzes nodoklis

Pašreizējais akcīzes nodoklis Latvijā tika ieviests vienlaicīgi ar PVN. Ar akcīzes nodokli tiek apliktas daudzas preces, arī tās, ko neapliek ar akcīzes nodokli Eiropas Savienībā (minerāleļļas, alkohols, alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi). Katrai ražojumu kategorijai tiek piemērots atšķirīgs akcīzes nodoklis. Tomēr daži ražojumi (ieskaitot atsevišķas tabakas izstrādājumu kategorijas) tiek aplikti ar ad valorem nodokli. Tabakas izstrādājumiem un alkoholiskajiem dzērieniem tiek izmantoti speciāli zīmogi un uzlīmes.

Savstarpējā palīdzība

Nodokļu administrēšanas institūcijām vēl nav nācies veidot savstarpējās palīdzības sistēmu ar dalībvalstu nodokļu institūcijām, jo šādā sistēmā var iesaistīties tikai pēc iestāšanās Savienībā.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Pievienotās vērtības nodoklis

Pašreizējā PVN sistēma Latvijā balstās uz galvenajiem ES likumiem attiecībā uz PVN. Tomēr šī sistēma ir ļoti vispārīga un tās izmantošana - nekonsekventa.

Latvijas izvēlētā pieeja izņēmumu jomā būtiski atšķiras no ES likumiem gan apjoma, gan satura ziņā. Tiek plānoti grozījumi likumos. Tā kā Latvija neparedz PVN atmaksāšanu Latvijā nereģistrētiem ārzemju nodokļu maksātājiem, PVN rada lielākas izmaksas šās kategorijas tirgotājiem.

Lai Latvija varētu darboties ES sastāvā, nepieciešams veikt būtiskus grozījumus likumos par PVN, lai tie atbilstu ES pamatlikumu prasībām attiecībā uz vispārīgajiem ES likumiem PVN jautājumā un arī attiecībā uz nodokļu sistēmu, kāda nepieciešama Eiropas Savienībā, kur nav iekšējo robežu kontroles.

Latvijas stratēģija, kas vērsta uz Baltās grāmatas prasību izpildi PVN jautājumā, paredz dažus grozījumus likumā par PVN.

Akcīzes nodoklis

Latvijas akcīzes nodokļa sistēma un ES prasības būtiski atšķiras.

Pirmkārt, neeksistē akcīzes nodokļa aizturēšanas sistēma, kas paredz preču pārvietošanu starp attiecīgi pilnvarotām "nodokļu noliktavāmī, nemaksājot nodokli. Turklāt jāpārskata tirgotāju saraksts, ņemot vērā akcīzes nodokļu maksājumus.

Otrkārt, atsevišķu tabakas izstrādājumu aplikšana ar ad valorem nodokli neatbilst ES prasībām. Tāpat arī nodoklis, ar kādu tiek apliktas cigaretes un alus, neatbilst ES noteikumiem par akcīzes nodokli.

Pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā var tikt turpināta to ražojumu aplikšana ar akcīzes nodokli, kas nav iekļauti augstāk minētajās kategorijās, ar noteikumu, ka tas neradīs sarežģījumus tirdzniecības formalitāšu kārtošanā uz robežas starp dalībvalstīm un ka tas atbildīs principam, kas prasa piemērot vienādus noteikumus vietējai produkcijai un citu valstu produkcijai.

Lai nodrošinātu ES likumu par akcīzes nodokli pareizu ievērošanu, Latvijai pēc iespējas ātrāk jāizveido noliktavu sistēma, kuras pamatā būtu ES modelis, jānostiprina kontroles pasākumi un atbilstoši ES prasībām jāpārveido akcīzes nodokļa likmju struktūra un līmeņi.

Latvijas stratēģiskais plāns, kas vērsts uz Baltās grāmatas prasību izpildi, paredz, ka Latvijas likumi par akcīzes nodokli līdz 1998. gada 1. janvārim jāizlabo atbilstoši Baltajā grāmatā minētajiem pirmā posma pasākumiem. Galvenie mērķi ir šādi: pakāpeniska degvielas akcīzes nodokļa tuvināšana ES minimālajām likmēm un jaunas akcīzes nodokļa sistēmas izstrāde, kas attieksies uz piecām preču grupām, to vidū naftas produktiem, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem. Tuvākajā laikā paredzēts izveidot vienotu licencēšanas institūciju tiem tirgotājiem, kas tirgojas ar precēm, kas tiek apliktas ar akcīzes nodokli, kā arī nostiprināt nodokļa zīmogu izmantošanas kontroles pasākumus. Tomēr netiek plānota pilnīga likumu saskaņošana.

Savstarpējā palīdzība

Iestājoties Eiropas Savienībā, būs nepieciešams nodrošināt iespējas sadarbībai administratīvajā jomā un savstarpējās palīdzības sniegšanai dalībvalstu starpā. Šīs ir būtiski svarīgas prasības, kas jāizpilda, lai iekšējais tirgus varētu funkcionēt.

Secinājums

Pamatlikumu pieņemšana tiešo nodokļu jomā nesagādās īpašas grūtības.

Runājot par netiešajiem nodokļiem, jāatzīst, ka Latvija progresējusi, taču, lai vidēji īsā laikā nodrošinātu Latvijas PVN un akcīzes nodokļa sistēmas atbilstību pamatlikumu prasībām, vēl veicams apjomīgs darbs.

Nodokļu administrēšanas institūcijām iegūstot lielāku pieredzi šajā jomā, Latvijai būs iespējams sākt piedalīties savstarpējās palīdzības sistēmā.

Statistika

Galvenie ES pamatlikumu principi attiecas uz neatkarības, uzticamības, caurspīdīguma, konfidencialitātes (attiecībā uz informāciju par konkrētu personu) nodrošināšanu un oficiālās statistikas izplatīšanu. Turklāt eksistē arī principu un prakses kopums, kas attiecas uz Eiropas un starptautiskās klasifikācijas sistēmas lietošanu, kā arī regulē nacionālās uzskaites sistēmas (pārskati, ziņojumi), uzņēmumu sarakstus un citas dažādas statistikas kategorijas.

Eiropas līgums nodrošina tādas sadarbības iespējas, lai varētu veidot efektīvus un uzticamus statistikas datu kopojumus, kas atbilstu starptautiskajiem standartiem un klasifikācijas sistēmām.

Šajā jomā Baltā grāmata neparedz nekādus pasākumus.

Īss raksturojums

Latvijā par oficiālās statistikas vākšanu un izplatīšanu atbild Centrālais statistikas birojs.

Latvijas oficiālās statistikas sistēmas pamatā ir 1993. gada Likums par valsts statistiku.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Labojumi, kādi izdarīti 1993. gada likumā, apliecina tuvināšanos ES standartiem. Tomēr vēl ir nepieciešams daudz lielāks progress.

Latvijas statistikas sistēmā trūkumi atklāti uzņēmumu sarakstā, statistikā par uzņēmumiem, ziņojumos par valsts un lauksaimniecības vispārīgo stāvokli, kā arī klasifikācijas un nomenklatūras izmantošanā.

Secinājums

Lai vidēji īsā laikā nodrošinātu atbilstību ES standartiem oficiālās statistikas jomā, Latvijai jāveic apjomīgs darbs.

3.4 Nozaru politika

Rūpniecība

ES rūpnieciskā politika vērsta uz konkurences palielināšanu, tādējādi paaugstinot dzīves līmeni un cilvēku nodarbinātības līmeni. Tā orientēta uz ātrāku pielāgošanos strukturālajām pārmaiņām, uz iniciatīvai labvēlīgas vides veidošanu, uz uzņēmumu dibināšanu visā Eiropas Savienībā, uz sadarbību rūpnieciskās ražošanas jomā un uz rūpnieciskā potenciāla labāku izmantošanu jauninājumu ieviešanas, pētniecības un tehnoloģiju izstrādes jomā. ES rūpnieciskā politika pēc sava rakstura ir horizontāla. Informācijas apmaiņa starp nozarēm tiek veikta ar mērķi pārnest horizontālās koncepcijas uz konkrētām nozarēm. ES rūpniecības politika veidota, pamatojoties uz dalībvalstu politiku rūpniecības jomā. Tā ietver gan tos instrumentus, kas attiecas uz tirgu (ražojumu specifikācija, iekļūšana tirgū, tirdzniecības politika, valsts subsīdijas un konkurence), gan tos, kas attiecas uz rūpniecības spēju piemēroties pārmaiņām (stabila makroekonomiskā vide, mācības utt.)

Lai spētu tikt galā ar Eiropas Savienībā pastāvošo konkurences spiedienu un tirgus spēkiem, valstīm, kas vēlas tajā iestāties, līdz uzņemšanas brīdim jāsasniedz attiecīgs konkurētspējas līmenis. Šīm valstīm jāīsteno tāda rūpniecības politika, kas vērsta uz atvērta un konkurētspējīga tirgus veidošanu, kā norādīts ES Līguma 130. pantā ("Rūpniecībaī). Sadarbība starp ES un valstīm, kas vēlas tajā iestāties, tādās jomās kā industriālā sadarbība, investīcijas, industriālās standartizācijas un atbilstības novērtējums (kā teikts Eiropas līguma dokumentā) arī ir svarīgs rādītājs tam, ka attīstība noris pareizā virzienā.

Īss raksturojums

1995. gadā Latvijas rūpniecības produkcija bija apmēram 1,1 miljards ekiju, kas līdzinās vienai trešdaļai no Luksemburgas rūpniecības produkcijas. Rūpniecībā strādā 20 % nodarbināto iedzīvotāju. Rūpniecības uzņēmumu kopējais skaits ir 44 000, un 90 % no tiem ir mazie uzņēmumi.

Pārejas perioda sākumā rūpniecības sektors nodrošināja vislielāko skaitu darba vietu. Pārejas periods iezīmējās ar lielu rūpniecības lejupslīdi. Rūpniecības īpatsvars nacionālajā kopproduktā 1990. gadā bija 46 %, bet 1995. gadā - 33 % (turpretī pakalpojumu sektora īpatsvars palielinājās no 30 % līdz 50 %). Lejupslīde laikā no 1991. līdz 1993. gadam sasniedza -60 %; laikā no 1993. līdz 1995. gadam tās temps pazeminājās, bet 1995. gadā - šā gada maija banku krīzes dēļ - atkal paaugstinājās. Šobrīd negatīvā tendence vēl joprojām nav pilnīgi pavērsusies augšup.

Latvijas rūpniecības sektoram ir raksturīgi mazi uzņēmumi un dažādu nozaru klāsts. Rūpniecības tradīcijas iesniedzas XIX gadsimtā, kad šis reģions bija galvenais Krievijas impērijas centrs tādās nozarēs kā mašīnbūve un metālapstrāde, kokapstrāde un linu apstrāde. Neatkarības gados (1918.-1940. gadā) rūpniecības nozares dažādojās, galvenokārt pievēršoties patēriņa preču ražošanai vietējā tirgus vajadzībām (galda piederumi, fotoaparāti, radioaparāti, velosipēdi, automobiļi). Padomju laikā uzsvars tika likts uz smagās rūpniecības attīstīšanu, izmantojot ievestas izejvielas (tēraudliešana un transportlīdzekļu ražošana). Tika saglabāta arī vieglā rūpniecība (telefonu, radioaparātu un veļas mazgājamo mašīnu ražošana). Pēc neatkarības atgūšanas un galvenā noieta tirgus zaudēšanas Austrumeiropas valstīs, rūpnieciskā krīze galvenokārt skāra tradicionālās nozares, kam bija nepieciešama pārstrukturēšana.

Šobrīd rūpniecības sektora struktūra mainās un sāk līdzināties abu pārējo Baltijas valstu struktūrai. Rūpniecības sektora augsme galvenokārt vērojama intensīva darba un zema vērtības pievienojuma nozarēs, t. i., pārtikas rūpniecībā, celtniecībā, mežrūpniecībā, apģērbu ražošanā, kas veiksmīgi spējušas integrēties ES tirgū, vienlaikus attīstot savu konkurētspēju tirdzniecībā ar Krievijas Federāciju un citām NVS valstīm.

Latvijas rūpniecība: galvenie ražošanas sektori 1996. g. janvārī - septembrī

Sektors rūpniecības produkcijas Sektors rūpniecības produkcijas

īpatsvars, % īpatsvars, %

(vērtības pievienošana) (vērtības pievienošana)

Pārtikas rūpniecība 44 Elektrotehnika 2

Tekstilrūpniecība / apģērbi 11 Mēbeļu ražošana 2

Kokapstrāde 8 Elektronika 1

Ķīmijas rūpniecība 8 Kopā 93

Transportlīdzekļu ražošana 6 Citi sektori 7

Mašīnbūve 4 Kopā 100

Minerālvielas 3 Rūpniecības produkcija % 17

Poligrāfija 2 no nacionālā kopprodukta

Metālapstrāde 2

Pārtikas rūpniecība ir vadošā rūpniecības nozare Latvijā gan vērtības pievienošanas, gan nodarbinātības ziņā. Ražošana ir pārorientēta, lai produkcija atbilstu vietējā tirgus prasībām. To rāda pakāpeniska importēto pārtikas preču apjoma samazināšanās. Galvenokārt pieaug piena un zivju produktu ražošanas apjoms. Gandrīz 90 % no eksportētās produkcijas šajā nozarē nokļūst NVS.

Kokapstrāde ir Latvijas rūpniecības virzītājnozare. Tas ir vienīgais sektors, kurā pieaug nodarbināto skaits. Koksne ir viena no valsts galvenajām bagātībām (meži sedz 40 % no teritorijas). Kokapstrādes produkcija veido 1/4 no Latvijas eksporta (85 % tiek sūtīti uz Rietumu tirgu, galvenokārt ES). Apstrādātās koksnes īpatsvars (sazāģēti materiāli - pretstatā apaļkokiem) eksportā pieaug. Ražotāji mēģina veicināt šo tendenci, ieviešot tirgvedības principus (tirgus nišu noteikšana, sadarbība ar Rietumu dizaineriem ar mērķi palielināt mēbeļu eksporta apjomu utt.).

Tekstilrūpniecība / apģērbu ražošana arī ir dinamisks sektors, kas ticis veiksmīgi pārstrukturēts. Apģērbu ražošanas nozarē izveidoti jaunu uzņēmumi. Šim sektoram ir raksturīgs visstraujākais eksporta apjoma pieaugums (50 % eksportētās produkcijas nokļūst ES, 30 % - NVS).

Būvmateriālu ražošana strauji paplašinās. Pieaugumu galvenokārt nodrošina ceļu remontdarbi un cementa eksports uz Rietumiem.

Ķīmijas rūpniecība savu ražošanas līmeni saglabā tāpēc, ka tai ir noieta tirgus Baltijas un NVS valstīs.

Mašīnu un elektrotehnisko iekārtu ražošanas apjoms nedaudz samazinās, kaut arī pieaug eksports uz ES valstīm un Latviju.

Tēraudliešana un mašīnbūve (mikroautobusu, pasažieru vilcienu vagonu, radioaparātu un telefonu ražošana), ko mantojumā atstājusi Padomju Savienība, nav pārkārtojusies un lejupslīde turpinās.

Procesu paātrināja 1996. gadā notikusī centralizācija, kad 90 % aktīvu tika nodoti Latvijas Privatizācijas aģentūrai. LPA līdz šim privatizācijai nodevusi 66 % no tiem. Mazo uzņēmumu privatizācija gandrīz pabeigta (daudzos gadījumos ar būtisku ārvalstu kapitāla piedalīšanos). Lai veicinātu ārzemnieku piedalīšanos privatizācijas procesā, 1997. gada janvārī tika liberalizēti ierobežojumi, kas neļāva ārzemniekiem iegādāties zemi īpašumā. Valdības mērķis ir pabeigt privatizāciju / likvidāciju līdz 1998. gada vidum. 1996. gadā nevalstiskā sektora īpatsvars rūpniecības produkcijā bija 42 %.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Salīdzinājumā ar pārējām valstīm, kas izteikušas vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā, Latvija pārdzīvo visdramatiskākās pārmaiņas. Latvija arī ir vienīgā, kuras rūpniecībā joprojām turpinās lejupslīdes process. Tomēr nevar neatzīt, ka, iespējams, pārmaiņas ekonomikā novedīs pie zināmas valsts deindustrializācijas, ko papildinās relatīvi spēcīga pakalpojumu sfēra, tādējādi atspoguļojot Latvijas kā tranzītvalsts ģeogrāfisko stāvokli, un notiks specializēšanās finansiālo pakalpojumu sniegšanā.

Ņemot vērā tautsaimniecības apmērus, Industriālās attīstības fonda (FDI) līdzekļi ir relatīvi lieli: apmēram 20 % no visiem ieguldījumiem tikuši finansēti šādā ceļā (1996. gadā pat vairāk), taču tikai 1/5 no Industriālās attīstības fonda līdzekļiem nonāk rūpniecības sektorā. Stingrā finansiālā politika veicinājusi stabilitātes veidošanos, un pašmāju banku sistēma pēc 1995. gada krīzes sāk piedāvāt ilglaika finansējumu rūpniecībai. Ņemot vērā labvēlīgos apstākļus, ir pārsteidzoši, ka joprojām netiek piesaistītas investīcijas. Taču, kad tas notiks, mēs uzskatām, ka paredzamas labas augsmes iespējas. Tomēr šķiet, ka augsme būs nevienmērīga. Domājams, ka Latvijas rūpniecības augsme galvenokārt notiks sektoros, kas orientēti uz pašmāju tirgu (to vidū lauksaimniecībā un pārtikas rūpniecībā), un atsevišķos vidēja lieluma uzņēmumos, kas izmantos vietējos resursus (to vidū koksni no Baltkrievijas un linus no Lietuvas) un savu produkciju pārdos savā pasaules tirgus nišā.

Secinājums par rūpniecības konkurētspēju

Latvija spējusi būtiski pārstrukturēt mantoto rūpniecības bāzi. Visneatliekamākā vajadzība nākotnē ir tādu pasākumu veikšana, kas veicinās pašmāju kapitāla veidošanos un FDI attīstību. Tomēr jāatzīst, ka ne visas rūpniecības nozares ir pārliecinātas par savu konkurētspēju. Ja turpināsies pašreizējās pozitīvās tendences (privatizācija, uzņēmumu pārstrukturēšana un spēja tālāk piesaistīt FDI ), Latvijas ekonomika vidēji īsā laikā spēs tikt galā ar integrāciju Eiropā.

Rūpniecības preču brīvas cirkulācijas novērtējums atrodams atsevišķā sadaļā par iekšējo tirgu.

Lauksaimniecība

Kopīgās lauksaimnieciskās politikas mērķis ir uzturēt un veidot modernu lauksaimniecības sistēmu, nodrošinot lauksaimniekiem pietiekami augstu dzīves līmeni, pārtikas piegādi patērētājiem par saprātīgām cenām un preču brīvu kustību ES robežās. Īpaša uzmanība tiek pievērsta videi un lauku rajonu attīstībai. Kopīgo lauksaimniecisko politiku īsteno Koptirgus organizācijas. Politiku papildina likumi un noteikumi veterinārijā, augkopībā un lopkopībā (augu un mājlopu veselības jomā), kā arī pārtikas higiēnā. Arī struktūrpolitikā izstrādāti likumi, kas sākotnēji bija paredzēti lauksaimniecības modernizēšanai un paplašināšanai, bet pēdējā laikā tie liek uzsvaru uz vides aizsardzību un politikas reģionālo diferenciāciju. Pēc 1992. gada reformām lauksaimnieki aizvien vairāk saņem palīdzību tiešu maksājumu veidā, kas kompensē subsīdiju samazinājumu.

Eiropas līgums nodrošina pamatu tirdzniecībai ar lauksaimniecības produkciju starp Latviju un ES, kā arī paredz sadarbību ar mērķi modernizēt, pārstrukturēt un privatizēt Latvijas lauksaimniecības sektoru, kā arī agrāri rūpniecisko sektoru un uzlabot fitosanitāros standartus. Baltajā grāmatā izklāstītas prasības veterinārijas, augkopības un lopkopības jomās, kā arī prasības atsevišķu preču tirgvedībai. Šādu likumu mērķis ir aizsargāt patērētājus, rūpēties par cilvēku veselību un nodrošināt veselīgus mājlopus un pārtikai nekaitīgus augus.

Īss raksturojums

Situācija lauksaimniecībā

1995. gadā lauksaimniecības produkcijas vērtība bija 0,11 % no ES lauksaimniecības produkcijas vērtības.

Pēc neatkarības atgūšanas lauksaimnieciskā ražošana samazinājās un lauksaimniecības īpatsvars nacionālajā kopproduktā kritās. 1995. gadā lauksaimniecības un mežsaimniecības īpatsvars nacionālajā kopproduktā bija 9,9 % un nodrošināja darbu 18 % no nodarbinātajiem iedzīvotājiem. Kopējā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība Latvijā ir 2,54 miljoni ha, no kuriem 1,7 miljoni ha ir aramzeme (39 %). 413 400 ha tiek izmantoti lopbarības audzēšanai, 408 000 ha - graudaugu audzēšanai, 75 000 ha - kartupeļu audzēšanai. 44 % no Latvijas teritorijas aizņem meži (2,9 miljoni ha), un lēnām palielinās mežizstrādes produkcijas apjoms. Koksne aizņem 26 % no Latvijas kopējā eksporta apjoma.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvija īstenojusi privatizācijas stratēģiju. Šobrīd lielas zemnieku saimniecības aizņem 47 % no lauksaimniecībā izmantojamās zemes (vidējais lielums 20 ha), bet 32 % aizņem ļoti mazas zemnieku saimniecības vai dārziņi (vidējais lielums 2-4 ha) un 17 % - 656 "statūtsabiedrībasī. Pēc zemes reformas pabeigšanas valsts zemes rezervi veido 542 000 ha nepieprasītas zemes. 1996. gada 1. jūnijā bija reģistrētas 46 500 īpašumtiesības uz zemi (t. i., 678 100 ha).

1995. gadā Latvija saražoja 690 000 t labības (58 % no daudzuma, kāds ir vajadzīgs, lai nodrošinātu sevi), 864 000 t kartupeļu (167 %), 250 000 t cukura (43 %), 330 000 t dārzeņu un augļu, 937 000 t piena (100 %), 62 000 t liellopu gaļas (66 %) un 56 000 t cūkgaļas (66 %).

Tirdzniecībā lauksaimniecības produkcija (ieskaitot zivis) veidoja 9,7 % no importētās produkcijas un 15,9 % - no eksportētās produkcijas. Latvija ir lauksaimniecības produktu neto importētāja. Tirdzniecības bilance ar ES samazinājusies galvenokārt tāpēc, ka palielinās no ES importētās produkcijas apjoms. Tomēr ar NVS valstīm tirdzniecības bilance saglabājas pozitīva. Galvenokārt tiek eksportētas zivis (10 %), dzērieni (10 %) un piena produkti (9,7 %). Importē galvenokārt cukuru (12,5 %), dzērienus (12,3 %) un labību (11 %).

Lauksaimniecības produkcijas (izņemot labību) apstrādes uzņēmumi ir privatizēti, bet lielākoties tie darbojas ar 15-30 % no savas jaudas.

Lauksaimnieciskā politika

Ražotāja subsīdijas ekvivalents (PSE), ko aprēķinājusi OECD, 1995. gadā bija 8 %. Salīdzināšanai: Eiropas Savienībā - 49 %.

Latvijas mērķis ir atbalstīt ģimeņu zemnieku saimniecības un veidot jaunus lauksaimniecības produkcijas noieta tirgus. Lauksaimniecības produkcijas cenu politika aprobežojas ar valsts robežu aizsardzību, jo mākslīgi noteiktās cenas, ko maksāja valstij piederošo nozaru uzņēmumi, privatizācijas procesa gaitā bija jāatceļ.

Kopš 1994. gada ieviestas subsīdijas, ko piešķir, pamatojoties uz attiecīgajā sektorā īstenoto politiku. Lauksaimniecības atbalstīšanas politika ietver arī eksporta subsīdijas (1994. gadā - 2,2 miljoni ekiju), procentu likmju subsīdijas un kredītus (1994. gadā zemnieku saimniecībām piešķirtie kredīti sasniedza 26 miljonus ekiju). Papildus darbojas Cukura fonds un Reģionālās izlīdzināšanas fonds (graudkopībā), kas palīdz subsidēt kredītu likmes un finansēt projektus attiecīgajos sektoros.

Tiešās piemaksas ieviestas šādās jomās: dīzeļdegvielas subsīdijas un augstvērtīgu šķirņu un sēklu iegādes veicināšana. Tās tomēr veido pavisam nelielu subsīdiju daļu. 1995. gadā valsts pasūtījums (caur Valsts labības biroju) bija 1 % no kopējā valsts patēriņa. Mērķis bija izveidot labības rezervi 60 % apmērā no kopējā valsts patēriņa. Jaunā likumprojektā, kas tiks pieņemts tuvākajā laikā, paredzēts veidot labības rezervi 3 % apmērā no kopējā valsts patēriņa (t. i., kviešu un rudzu daudzums, ko iedzīvotāji patērē trijos mēnešos).

Lauksaimniecības produkcijas cenas ir daudz zemākas par ES cenām (piemēram, 1995. gadā: kvieši un mieži - attiecīgi 80,5 % un 46,5 % no vidējām ES cenām; liellopu gaļa: 49 %; piens: 47 %). Izņēmums ir cūkgaļa (24,5 % virs ES cenām). Tomēr piena un gaļas cenas reāli pieaug. Līdz ar to lopkopība kļūst ienesīga. Tirgus atbalstcenas, kas līdzinātos Kopīgās lauksaimnieciskās politikas noteiktajām cenām, Latvijā netiek izmantotas. 1995. gadā Latvija lauksaimniecībai iztērēja 5,9 % no kopējā budžeta, t. i., lielāku summu nekā iepriekšējos gados.

Aizvien lielāka uzmanība tiek veltīta lauku attīstības politikai. Latvijas valdība šobrīd īsteno lauku diversifikācijas programmu, kas ietver finansiālu atbalstu ieguldījumiem lauku rajonos.

Robežu aizsardzība ir dominējošais lauksaimniecības atbalstīšanas instruments Latvijā. Tarifu struktūra atspoguļo pašmāju produkcijas aizsardzības politiku.

1995. gada 1. janvārī stājās spēkā Brīvās tirdzniecības līgums starp Latviju un ES. Tajā iekļautas abpusējas nodokļu atlaides lauksaimniecībai. Eiropas Savienībai šīs koncesijas 1996. gadā tika papildinātas, izpildot ES prasības.

1997. gada martā Latvija atcēla cukura importa kvantitatīvos ierobežojumus. Tā vietā Zemkopības ministrija automātiski piešķir licences. Saeimā iesniegti likumi, kas paredz samazināt labības importa kvantitatīvos ierobežojumus. Paredzams, ka šie likumi tiks pieņemti 1997. gada laikā.

1996. gadā tika paplašināts Baltijas ārējās tirdzniecības līgums, attiecinot to arī uz lauksaimniecības produkciju. Šis līgums nodrošina pilnīgi brīvu tirdzniecību ar tiem ražojumiem, kas atbilst Baltijas noteikumiem par šo ražojumu izcelsmi. Līgums stājās spēkā 1997. gada 1. janvārī. Tas ir pirmais solis ceļā uz muitas ūniju. Latvija šobrīd piedalās sarunās par iestāšanos Pasaules Tirdzniecības organizācijā.

Latvija sāk ieviest noteikumus, kas izklāstīti Baltajā grāmatā.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Zemes reforma un privatizācija gandrīz pabeigtas, toties atpaliek īpašumtiesību uz zemi reģistrēšana Zemesgrāmatā. Vēl nav izveidojies īsts zemes tirgus, kas savukārt traucē strukturālo pārmaiņu veikšanu. Pārtikas tirgvedības un pārstrādes rūpniecībā privatizācija gandrīz pabeigta. Tomēr pārstrukturēšana norisinās samērā lēni, un pati nozare ir samērā "vārīgaī, ja runa ir par konkurenci no ārpuses. Salīdzinot ar ES standartiem, kvalitātes standarti un efektivitātes līmenis ir zems. Ne lopkautuves, ne pienotavas neatbilst ES higiēnas standartiem. Paredzams, ka labākie uzņēmumi ES standartus sasniegs pēc 1-2 gadiem. Tomēr piena produktu eksports uz ES ir iespējams.

Šobrīd Latvija neīsteno nekādu tirgus politiku, kas līdzinātos Kopīgajai lauksaimnieciskajai politikai.

Šādas politikas pamatinstrumenti ir piena produktu kvotas, aramzemes un labības shēmas pamatnoteikumi (bāzes zonas, rezerves, kompensācijas, piemaksas lopkopībā), kā arī lauku un strukturālās attīstības programmas. Latvijas uzņemšana Eiropas Savienībā nozīmēs lielus grozījumus pašreizējā valsts lauksaimnieciskajā politikā.

Šo pasākumu vadīšana un kontrole prasīs samērā sarežģītu administratīvo sistēmu izveidošanu, ietverot atbilstoša zemes reģistra, lopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu izstrādi. Jāatzīst, ka lai veiktu šādus pasākumus, Latvijā nepieciešams uzlabot administratīvo struktūru darbu.

Šobrīd ir grūti paredzēt, kā veidosies lauksaimniecības atbalstcenas Latvijā pirms iestāšanās Savienībā. Tas būs atkarīgs no daudziem faktoriem, to vidū no pašmāju tautsaimniecības līmeņa, situācijas eksporta tirgū un cenu atbalsta līmeņu attīstības Eiropas Savienībā.

Latvija veic attiecīgos pasākumus, kā norādīts Baltajā grāmatā.

Latvija plāno izveidot koordinējošu struktūrvienību, kas saskaņos vietējos likumus attiecībā uz veterināriju ar ES prasībām. Latvija arī plāno izveidot struktūrvienību, kas piešķirs sertifikātus veterinārijā atbilstoši ES prasībām. Valdība secinājusi, ka nepieciešams pilnveidot likumus, un noteikusi termiņus šim darbam - no 1997. gada 1. janvāra līdz 1999. gada beigām.

Jāizveido ar nepieciešamajām iekārtām apgādāts oficiāls veterinārijas pakalpojumu tīkls, nodrošinot efektīvu kontroli uz robežas, kā arī tranzītpreču kontroli. Jāpilnveido sertificēšanas procedūras. Jāievieš efektīva lopu identifikācijas sistēma. Jāpieņem likumi, kas aizsargā mājdzīvniekus. Vajadzēs modernizēt atsevišķus pārtikas pārstrādes uzņēmumus gan tirdzniecības nolūkos, gan pašmāju vajadzībām. Latvijā joprojām tiek veikta vakcinācija pret cūku mēri. Atteikšanās no šās vakcinācijas ir nepieciešama, bet to varētu būt grūti īstenot.

Augkopībā ir sagatavots grafiks pašreizējo likumu tuvināšanai ES likumiem. Latvijas puse norādījusi, ka varētu būt grūtības ar atsevišķu pasākumu veikšanu (piemēram, ražotāju reģistrēšana, augu pases), kā arī varētu būt infrastruktūras problēmas (piemēram, cilvēku izglītošana, laboratoriju iekārtošana).

Likumi attiecībā uz sēklām un pavairojamo materiālu, kā arī uz sēklu kvalitātes standartiem tikai daļēji atbilst ES likumiem, un ir nepieciešama tālāka saskaņošana. Šobrīd Latvijā nevienai šķirnei nav noteikti ES ekvivalenti.

Pašreizējie likumi attiecībā uz lopbarību neatbilst ES likumiem. Latvijas likumu tuvināšana ES likumiem tikai sākas. Ir nepieciešama inspekcijas un kontroles pasākumu reorganizēšana un modernizēšana, lai nodrošinātu pamatlikumu prasību izpildi. Līdzīga situācija vērojama noteikumos par organisko lauksaimniecību, pesticīdu lietošanu un augu aizsardzību.

Secinājums

Jāveic liels darbs, lai pietuvotos pamatlikumu prasībām, kaut gan ir vērojams progress Baltajā grāmatā minēto pasākumu īstenošanā.

Īpaša uzmanība jāvelta:

- veterināro un fitosanitāro prasību izpildei un uzņēmumu modernizēšanai, lai tie atbilstu ES standartiem; tas ir it īpaši svarīgi, ja runājam par inspekciju un kontroli, kas tiek veikta, lai aizsargātu ES ārējo robežu;

- administratīvo struktūru darba uzlabošanai, lai šīs struktūras nākotnē prastu izmantot Kopīgās lauksaimnieciskās politikas instrumentus;

- lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības sektora tālākai pārstrukturēšanai ar mērķi uzlabot tā konkurētspēju.

Tā kā šobrīd eksistē tikai ierobežots Kopīgās lauksaimnieciskās politikas mehānismu skaits, būs nepieciešama fundamentāla lauksaimnieciskās politikas reforma. Vajadzēs veikt lielu darbu, lai vidēji īsā laikā sagatavotos uzņemšanai Eiropas Savienībā.

Zivsaimniecība

Kopīgā zivsaimniecības politika ietver kopīgu tirgus struktūru darbu, struktūrpolitiku, līgumus ar trešajām valstīm, zivju resursu apsaimniekošanu un saglabāšanu un pētniecības darbu kā atbalstu šīm aktivitātēm.

Eiropas līgums ietver pasākumus, kas saistīti ar zivsaimniecības produkcijas tirdzniecību ar ES, un paredz sadarbību. Baltā grāmata neparedz nekādus pasākumus šajā jomā.

Īss raksturojums

1995. gadā zivsaimniecībā bija nodarbināti 12 000 cilvēku, t. i., 1 % no kopējā nodarbinātības apjoma, kas ir par trešdaļu mazāk nekā 1990. gadā. 1995. gadā kopējā nozveja bija 150 000 t - 27 miljonu ekiju vērtībā. Zivsaimniecība ir viena no vissvarīgākajām pārtikas rūpniecības nozarēm.

1996. gada 1. janvārī tāljūras zvejas kuģu floti veidoja 17 kuģi (1991. gadā - 90), kas 1995. gadā nozvejoja 91 500 t sardīņu un makreļu (Austrumatlantija, pie Mauritānijas). Pirms neatkarības atgūšanas katru gadu tika nozvejotas 500 000 t, no kurām lielākā daļa nokļuva Padomju Savienības tirgū.

Baltijas zvejas kuģu flote ar 171 kuģi ir privātīpašums un zvejo (ar kvotām) mencas, siļķes un reņģes. Pēdējām divām zivju sugām kvotas tiek izmantotas tikai līdz pusei, un tāpēc ar nozvejotajām zivīm nepietiek zivju pārstrādes nozares vajadzībām. 270 kuģi zvejo piekrastes ūdeņos. 1995. gadā zvejas kuģu kopējā nozveja Baltijas jūrā bija 57 000 t. Kuģu vidējais vecums ir divdesmit gadu. Pēdējos gados zvejas kuģu skaits samazinājies par 30 %.

Tāljūras zvejas kuģu flotē 80 % nozvejas nodrošina līgums ar Mauritāniju. Lielākā daļa no nozvejotajām zivīm tiek eksportēta, bet Baltijas jūras un piekrastes ūdeņu kuģi nodrošina darbu pašmāju iedzīvotājiem un zivis - zivju pārstrādes uzņēmumiem.

Visi 34 zivju pārstrādes uzņēmumi ir privātuzņēmumi. Pieci lielākie uzņēmumi (vairāk nekā 500 strādājošo) un arī mazie uzņēmumi ražo plašu produkcijas klāstu. Kopējais pārstrādē nodarbināto cilvēku skaits ir 6336, kas pārsniedz zvejošanā nodarbināto cilvēku skaitu (5500).

Kas attiecas uz zivkopību, šajā jomā darbojas astoņas valsts zivaudzētavas, kurās strādā 200 cilvēku. Privāto zivkopju nav daudz, bet viņu skaits palielinās. Visvairāk tiek audzētas karpas, bet pēdējā laikā aizvien vairāk tiek audzētas arī foreles. 1995. gadā kopējā nozveja iekšējos ūdeņos bija 1100 tonnas.

Būdama ES tirdzniecības partnere, Latvija veido 0,06 % no ES importētās zivsaimniecības produkcijas (neatkarīgi no izcelsmes) un 2,4 % no produkcijas, ko ES importē no kandidātvalstīm. Latvija saņem 0,16 % no kopējā zivsaimniecības produkcijas eksporta pasaulē un 1,9 % - no kandidātvalstu eksporta produkcijas (pēc produkcijas vērtības).

Latvijas un ES apsaimnieko Baltijas jūras resursus, darbojoties kopīgā organizācijā - Starptautiskajā Baltijas jūras zivsaimniecības komisijā. Latvijas noslēgusi līgumus par zveju ar Farēru salām, Krieviju un ASV.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Salīdzinot ar ES, Latvijas saražotā produkcija un eksporta / importa apjomi nav lieli, un tāpēc nav domājams, ka tie varētu jūtami ietekmēt ES rādītājus. Saskaņā ar informāciju par noslēgtajiem zvejas līgumiem un Latvijas dalību starptautiskajās vai reģionālajās zvejas organizācijās, uzskatām, ka nekādas lielas problēmas nav paredzamas.

Lielākajās ostās ir saldētavas, taču nepieciešams uzlabot sanitāri higiēniskos apstākļus, kā arī veikt plašus remontus, modernizēšanu un iegādāties iekārtas.

Zvejas flotes jaudas samazināšanās, sektora modernizēšana un nepieciešamās strukturālās palīdzības noteikšana būs galvenie risināmie jautājumi. Latvijai vajadzēs izveidot zivsaimniecības administratīvās struktūras, kas varēs īstenot Kopīgo zivsaimniecisko politiku, t. i., resursu apsaimniekošanu, zvejas flotes reģistra turēšanu, strukturālās politikas īstenošanu šajā sektorā, tirgus pārvaldīšanu un statistikas datu vākšanu, kā arī ES politikas īstenošanu attiecībā uz higiēnas un sanitāro normu ievērošanu un vides aizsardzību.

Secinājums

Modernizācijas process un pamatlikumu ieviešana prasīs lielu darbu. Šķiet, ka vidēji īsā laikā zivsaimniecības sektors neradīs lielas problēmas.

Enerģētiskie resursi

Kā norādīts Baltās grāmatas nodaļā "ES enerģijas politikaī, galvenie ES enerģijas politikas mērķi ir konkurences palielināšana, enerģijas piegāžu drošība un vides aizsardzība. Pamatlikumi ietver Eiropas līguma noteikumus un pakārtotos likumus, kas regulē konkurenci, valsts subsīdijas, iekšējo enerģētikas tirgu (arī direktīvas par elektrību, cenu "caurspīdīgumuī, gāzes un elektrības transportēšanu, hidrokarbonātu licencēšanu, rezervēm ārkārtas gadījumos utt.), kodolenerģiju, kā arī enerģijas pietiekamību un vides aizsardzību. Enerģijas politikas svarīgi elementi ir arī Transeiropas enerģijas tīkla izveide un palīdzība pētniecības un attīstības darbam enerģijas jomā. Tiek veikti tādi pasākumi kā gāzes sektora liberalizācija, efektīvas enerģijas izmantošanas pamatlikumu izstrāde un autodegvielas programmas sagatavošana.

Pamatlikumi kodolenerģijas jomā sagatavoti, pamatojoties uz sākotnējo Eiropas Atomenerģijas komitejas (EAEC) Līgumu, un veido tiesisko un politisko instrumentu kopumu - arī starptautiskos nolīgumus. Šobrīd pamatlikumi regulē veselības aizsardzības un drošības jautājumus - arī aizsardzību pret radiāciju, kodoliekārtu drošību, rīkošanos ar radioaktīvajiem atkritumiem, ieguldījumus (ieskaitot EURATOM finansiālos instrumentus), pētniecības veicināšanu, kopīgo kodoltirgu, piegādes, drošības pasākumus un starptautiskās attiecības.

Eiropas līgums nodrošina sadarbības iespējas, lai varētu veikt enerģijas tirgu integrāciju Eiropā, kā arī ietver noteikumus par palīdzības sniegšanu radniecīgajās politikas jomās. Baltā grāmata, kurā iekļauta Eiropas Ekonomiskās sadarbības konvencija (CEEC) iekšējam enerģijas tirgum, uzsver nepieciešamību izmantot galvenās iekšējā tirgus direktīvas kopā ar ES likumu par konkurenci. Kodolenerģijas sakarā Baltajā grāmatā atrunāti jautājumi par drošības pasākumiem šajā jomā un radioaktīvo atkritumu pārvadāšanu.

Īss raksturojums

Latvija importē vairāk nekā 3/4 no enerģētiskajiem resursiem, galvenokārt naftu un gāzi (no Krievijas), bet arī ogles. Daļu no elektrības resursiem Latvija saņem no Igaunijas, Lietuvas un Krievijas. Enerģijas resursu imports veido lielu daļu no valsts ārējās tirdzniecības deficīta (1994. gadā - 38 %). Tiek izmantoti arī pašmāju resursi - galvenokārt malka, hidroenerģijas resursi un kūdra, kas kopā veido apmēram 18 % no valsts enerģijas resursu bilances.

Enerģijas izmantošanas efektivitāte ir gandrīz divas reizes zemāka par ES līmeni, kam pamatā ir no Padomju Savienības mantotās zemās cenas, neatbilstošā politika un novecojušās iekārtas.

Latvija izmanto gāzes un naftas vadus un neaizsalstošās ostas, lai transportētu gāzi un naftu, kas iegūtas Krievijā. Tomēr, lai saņēmēji būtu apmierināti, Latvijai vajadzēs ieguldīt līdzekļus atbilstošu mēraparātu ierīkošanā. ES var gūt stratēģisku labumu no Latvijas pazemes gāzes krātuvēm.

Tiek meklētas iespējas, kā pievienot Latvijas enerģētikas tīklus ES tīkliem. Plānotā Baltijas elektrības loka izveide varētu veicināt šādu pievienošanu, bet, domājams, ka tuvākajā un vidēji īsā laikā Latvija paliks piesaistīta Krievijas enerģētikas sistēmai. Jāatzīmē Rīgā esošā apvienotās energosistēmas dispečerpunkta reģionālā loma Baltijā, ieskaitot Kaļiņingradu.

Latvijā ir tikai viens pētniecības kodolreaktors Salaspilī. Valdība pieņēmusi lēmumu slēgt šo reaktoru 1996. gadā. Ir izstrādāta reaktora nojaukšanas koncepcija.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Latvijas valdības pieņemtā enerģijas politika 1996. gadā, kas atbilst ES principiem, ir vērsta uz enerģētikas sektora pārstrukturēšanu atbilstoši tirgus principiem, enerģijas piegāžu drošības paaugstināšanu, enerģijas efektīvu izmantošanu, vides aizsardzību, kā arī reģionālās sadarbības un sadarbības ar ES veicināšanu. Jāatzīmē, ka šāda sadarbība Baltijas reģiona robežās lietderīga, jo it īpaši enerģētikas sektorā Baltijas valstis cita citu lieliski papildina.

Likumiem attiecībā uz konkurenci enerģētikas sektorā vēl neatbilst enerģijas resursu iekšējā tirgus direktīvām un ES likumam par konkurenci. 1991. gada Konkurences likums un Likums par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā (kas nosaka regulējošos principus, bet vēl nepieciešami pakārtotie likumi) pirmie soļi ceļā uz ES noteikumu pieņemšanu. Pēc iespējas ātrāk jāpieņem Likums par enerģiju, kas noteiks sektorā darbojošos galveno personu (piegādātāju) lomu, un arī citi likumi attiecībā uz enerģijas resursiem.

Enerģētikas sektorā darbojas lieli valsts monopoli. Izņēmums nesen privatizētā "Latvijas gāzeī, bet tiek veikti priekšdarbi arī citu lielāko uzņēmumu privatizēšanai. Naftas, gāzes un ogļu importa cenas ir piesaistītas tirgus cenām, taču patērētāju maksātās siltuma, gāzes un elektrības cenas vēl neatbilst patiesajam izmaksu līmenim. Nesamaksāti rēķini par enerģijas izmantošanu radījuši parādus energopiegādes uzņēmumos, bet valdība ir sākusi risināt problēmas.

Enerģētikas sektorā gatavība avārijas situācijām, ieskaitot prasību nodrošināt naftas rezervi deviņdesmit dienām, neatbilst pamatlikumos izvirzītajiem noteikumiem, kaut gan likumu izstrāde šajā jautājumā ir uzsākta. Ņemot vērā nepieciešamību atvēlēt šim nolūkam līdzekļus, paredzams, ka tuvāko gadu laikā būs iespējams nodrošināt tikai trīsdesmit dienu rezervi. Tā kā krātuvju tilpums ir pietiekams, pēc nepieciešamo pārveidojumu veikšanas varētu būt iespējams uzkrāt nepieciešamo rezervju daudzumu.

Latvijai vajadzēs papūlēties, lai izpildītu pamatlikumu prasības attiecībā uz enerģijas efektīvu izmantošanu (piemēram, minimālās efektivitātes normas, elektrotehnisko ierīču marķēšana) un vides aizsardzību (piemēram, degvielas kvalitātes standarti), kaut gan darbs pie šiem jautājumiem jau uzsākts.

Caur Latviju tiek eksportēts urāns no Krievijas un NVS uz ES, kā arī ievests Krievijā un atkal izvests no tās pēc pārstrādes. Izejvielas kodolreaktoram tika sūtītas no Krievijas. Ja pēc reaktora slēgšanas un nojaukšanas nebūs iespējams nosūtīt uz Krieviju pēdējo plānoto sūtījumu, tas uz laiku - līdz piemērota risinājuma atrašanai - tiks noglabāts speciālās tvertnēs.

Kaut gan Latvijai nav izstrādāta programma kodolenerģijas jomā, tai vajadzēs pievienoties Euratom līgumam un citiem, saistītiem noteikumiem - tādiem kā aizsardzība pret radiāciju, kodolmateriālu piegāde, drošības pasākumi un Euratom noslēgtie starptautiskie līgumi. Tā kā nav kodolenerģijas programmas, Latvija nav iestājusies vairākās starptautiskās organizācijās un nav ieviesusi vairākus nepieciešamos režīmus kodolenerģijas laukā.

Tomēr Latvijas likumi, kas vērsti uz šādu režīmu ieviešanu, ir sagatavoti vai tiek gatavoti. Latvijai arī ir pilns nolīgums par drošības pasākumiem ar IAEA, tā kā piegāžu un kopīgā kodoltirgus jomā nav paredzamas problēmas ar ES likumu ieviešanu.

Secinājums

Ja Latvija intensīvāk turpinās sākto darbu, vidēji īsā laikā nav paredzamas nekādas lielas problēmas ar tuvināšanos pamatlikumu normām. Pirms Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā, svarīgi ir atrisināt tādas problēmas kā monopoldarbības koriģēšana (ieskaitot importu un eksportu), piekļūšana enerģijas resursu tīkliem, enerģijas cenas, gatavība avārijas situācijām (ieskaitot naftas rezervju sagatavošanu), efektīva enerģijas izmantošana un vides aizsardzības normas.

Runājot par Latvijas likumu atbilstību Eiratoma noteikumiem, var teikt, ka šajā jomā nav paredzami sarežģījumi, bet Latvijai pēc iespējas ātrāk vajadzētu pievienoties vairākiem starptautiskiem kodolrežīmiem.

Transports

ES transporta politiku veido politikas un iniciatīvas trijās galvenajās jomās:

ņ kvalitātes uzlabošana, veidojot integrētas un konkurētspējīgas transporta sistēmas, kas balstās uz modernām tehnoloģijām un nenodara ļaunumu videi un cilvēku drošībai;

ņ Kopīgā tirgus darbības uzlabošana, lai nodrošinātu efektivitāti, izvēles iespējas un ērti izmantojamus transporta pakalpojumu, piedevām ievērojot sociālos standartus;

ņ ārējo sakaru paplašināšana, uzlabojot transporta sakarus ar trešajām valstīm un veicinot ES transporta pakalpojumu nodrošinātāju iekļūšanu citos transporta tirgos (Kopīgās transporta politikas programma, 1995ņ2000.).

Eiropas līgums nodrošina iespējas tuvināt valstu likumus ES likumiem, kā arī piedāvā sadarbības iespējas, lai pārstrukturētu un modernizētu transporta sistēmas, uzlabotu iekļūšanu transporta tirgū, atvieglotu preču tranzītu un sasniegtu tādus standartus, kas atbilst ES standartiem. Baltā grāmata izklāsta pasākumus, kas jāveic, lai ieviestu iekšējā tirgus noteikumus transporta sektorā, ieskaitot tādus aspektus kā konkurences attīstīšana, likumu saskaņošana un standartu ieviešana.

Īss raksturojums

Latvijas neaizsalstošās ostas padarīja Latviju par nozīmīgu tranzītkoridoru starp agrāko Padomju Savienību un Rietumiem. Šobrīd vairs netiek pilnīgi izmantotas ostu iespējas. Latvijas kā tranzītkoridora loma starp Rietumeiropu un Krieviju, Baltkrieviju un Vidusāziju ir atkarīga no attiecībām ar Krieviju, kas ne vienmēr bijušas labvēlīgas šādām tranzītam. Jauno robežu nospraušana ar Krieviju, Igauniju un Lietuvu arī ir ietekmējusi Latvijas kā tranzītkoridora konkurētspēju.

Tāpēc Latvijai jāiegulda līdzekļi Austrumu - Rietumu dzelzceļa tīkla uzlabošanā, kā arī robežu šķērsošanas infrastruktūrā gan uz jaunajām robežām, gan ostās. Latvijas teritoriju šķērso viens Viseiropas koridors, kā tika nolemts Viseiropas transporta konferencē Krētā.

Pēc valsts robežu atvēršanas pārmaiņas Latvijas tautsaimniecībā radījušas asu kritumu pieprasījumā pēc transporta pakalpojumiem, kaut arī transporta īpatsvars nacionālajā kopproduktā palielinās. Vienlaikus aizvien vairāk palielinās pasažieru pārvadājumi pa autoceļiem, bet samazinās - pa dzelzceļu. Laikā no 1990. līdz 1995. gadam dzelzceļš pazaudējis 3/4 no agrākā pasažieru līmeņa. Ļoti strauji pieaudzis personisko transporta līdzekļu izmantošanas līmenis. Šobrīd personiskie automobiļi dominē pasažieru pārvadāšanā, radot sastrēgumus pilsētās un ap tām, kā arī atsevišķos robežpunktos.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

Ja runājam par Kopīgā tirgus pamatlikumu ieviešanu, Latvija paveikusi lielu darbu, it īpaši gaisa transporta jomā. Latvijas starptautiskā transporta sektors jau tagad ievēro noteikumus, kas līdzinās ES noteikumiem - it īpaši gaisa transporta jomā, kaut arī vēl ir daudz darāmā pasažieru un preču pārvadāšanā pa autoceļiem. Preču pārvadāšanā pa sauszemi jāievieš ES likumi (par attiecīgas profesijas apgūšanu, autovadītāja tiesībām, maksimālo svaru un izmēriem un ceļa nodokli). Tuvāko gadu laikā jāpārskata apkalpošanas standarti un grāmatvedības standartizācija dzelzceļu sektorā, lai ieviestu pamatlikumus.

Latvijas valdība izvirzījusi mērķi izveidot konkurētspējīgu un integrētu transporta sistēmu, un izstrādājusi tālejošu programmu. Divi galvenie šķēršļi, kas jāpārvar šajā jomā, ir: pieņemama transporta drošības līmeņa sasniegšana (joma, kurā Latvija jau ir jūtami progresējusi) un optimāla transporta sistēmas izmantošana (šī mērķa sasniegšanai izveidota augstākminētā programma).

Lai uzlabotu sakarus ar ES dalībvalstīm un saviem kaimiņiem, laikā no 1995.ņ1999. gadam Latvija plāno ieguldīt apmēram 0,3 miljardus ekiju (no budžeta) transporta infrastruktūrā, ko izmanto starptautiskie satiksmes līdzekļi (galvenokārt Viseiropas noteiktajā Baltijas ceļā). Šī summa aptuveni atbilst 1,5 % - 1,7 % no nacionālā kopprodukta, kas šķiet ticams skaitlis.

Secinājums

Latvija jūtami progresē, ieviešot pamatlikumus transporta jomā, it īpaši gaisa transporta jomā. Paveicot līdzīgu darbu (arī attiecībā uz efektīvu pamatlikumu ieviešanu) preču pārvadāšanā pa sauszemi (profesijas apguve, svars un izmēri, ceļa nodoklis), kuģniecībā (drošība) un dzelzceļa transporta jomā (apkalpošana, grāmatvedības standartizēšana), nav domājams, ka transporta joma radīs lielas problēmas Kopīgā tirgus pamatlikumu ieviešanā.

Pēc iespējas ātrāk Latvijai jāuzlabo administratīvo struktūru sistēma, tajā skaitā pārbaudes institūciju sistēma, kas ir atbildīga par drošību.

Mazie un vidēja lieluma uzņēmumi

ES uzņēmumu politika vērsta uz mazu un vidēja lieluma uzņēmumu (MVU) attīstībai labvēlīgas vides veidošanu visā Eiropas Savienībā, šo uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanu, kā arī iekļaušanās Eiropas un starptautiskajā apritē veicināšanu. Šo politiku raksturo iespējas individuāli pieņemt lēmumus. ES loma šajā jomā tiek definēta un īstenota ar MVU ikgadējās programmas palīdzību. Šī programma nodrošina juridisko un budžetāro bāzi konkrētiem ES pasākumiem MVU jomā. Līdz šim pamatlikumi šajā jomā aprobežojās ar ieteikumiem konkrētās jomās, kaut gan citi likumi citās jomās skar arī MVU (piemēram, konkurence, vides aizsardzība, uzņēmumtiesības).

Eiropas līgums nodrošina sadarbības iespējas MVU attīstīšanā un nostiprināšanā. Tas it īpaši attiecas uz privātsektoru, un ietver arī informācijas sniegšanu un palīdzību juridiskos, administratīvos un nodokļu jautājumos. Baltajā grāmatā šajā sakarā nav minēti nekādi pasākumi.

Īss raksturojums

Reformu veikšana ar mērķi veidot tirgus ekonomiku, kā arī privatizācijas process radīja iespējas straujam privātuzņēmumu skaita pieaugumam, kas sākās 80. gadu beigās. 1995. gadā mazajos uzņēmumos (0-25 darbinieki) strādāja 250 000 cilvēki, vidēja lieluma uzņēmumos (25ņ499 darbinieki) - 645 000 cilvēki, bet lielajos uzņēmumos (vairāk nekā 500 darbinieki) - 76 900 cilvēku.

Ekonomikas ministrija izstrādājusi mazo uzņēmumu attīstības programmu, kas ietver palīdzības un atbalsta sniegšanu uzņēmējdarbībai, mācībām, sakariem, finansējuma piesaistīšanai un "biznesa inkubatoru" veidošanai. Ir nodibināts Biznesa konsultāciju centru tīkls. Ir izstrādāta reģionālā attīstības politika uzņēmējdarbības atbalstīšanai. Likums par uzņēmumu ienākuma nodokli paredz nodokļu atlaidi 20 % apmērā tiem mazajiem uzņēmumiem, kas atbilst konkrētiem parametriem.

Pašreizējās situācijas novērtējums un prognozes

MVU pamatstruktūras izveidotas, bet nepieciešams tālāk pilnveidot politiku šajā jomā, vienkāršot likumu sistēmu (lai tā būtu "draudzīgāka" MVU), nostiprināt infrastruktūru atbalstu, uzlabot nodokļu iekasēšanas sistēmu un uzlabot MVU iespējas piesaistīt finansējumu.

Zināmā mērā MVU jau tagad - pašmāju tirgū - jūt, ko nozīmē starptautiska konkurence. Konkurences spiediens pastiprināsies, MVU aizvien vairāk iesaistoties starptautiskajā tirgū. Tāpēc laika periodā līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā jāturpina MVU nostiprināšana.

Secinājums

Nav paredzamas nekādas specifiskas problēmas sakarā ar Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā MVU programmās.