intervijas. sarunas

Mēs sociālo reformu laikā

Inita Pauloviča, Labklājības ministrijas

Stratēģijas un attīstības departamenta

direktores vietniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Vai pašlaik notiekošo sociālo reformu mērķi, jūsuprāt, varētu formulēt kā nolūku mainīt sabiedrības apziņu un attieksmi gan katram pašam pret savu nodrošinātību, gan palīdzību citiem?

— Jā, gan sociālās apdrošināšanas, gan sociālās palīdzības sistēmas izveides uzdevums ir mainīt cilvēku domāšanu un likt saprast, ka nevis valsts, bet katra paša uzdevums ir rūpēties par sevi, un uz sabiedrības atbalstu varētu paļauties tikai īpašos gadījumos. Bet par sociālo reformu mērķi ir izvirzīta katra sabiedrības locekļa sociālā drošība un labklājība.

— Vai valsts patur kādu atbildības daļu?

— Valsts atbildība ir pati sociālā reforma un sociālās palīdzības sistēmas ieviešana pašvaldību līmenī — kaut vai izstrādājot normatīvo aktu paraugus un apmācot darbiniekus.

Bet konkrētā valsts atbildība parādās likumā “Par sociālo palīdzību”, kur noteikts, ka valsts uzņemas atbildību par bāreņiem līdz divu gadu vecumam un cilvēkiem ar psihiskās darbības traucējumiem. Valsts atbild arī par īpašām sociālajām programmām un universālajiem sociālajiem pabalstiem — bērnu kopšanai, pūriņa naudai, pabalstiem Černobiļas AES avārijā cietušajiem un citām cilvēku grupām. Pašvaldības turpretī ir atbildīgas par palīdzību konkrētiem trūkumā nonākušiem indivīdiem.

— Vai sociālo reformu norisi un efektivitāti neietekmē arī visai ierobežotie finansu līdzekļi laikā, kad valsts cenšas īstenot bezdeficīta budžetu un šādu politiku plāno turpināt arī nākamgad?

— Tā budžeta iedaļa, kas tiek saukta par Labklājības ministrijas budžetu, sevī ietver visus izdevumus sociālajai un labklājības sfērai valstī, nevis tikai ministrijas darbinieku algas vai telpu uzturēšanas izdevumus. Tādēļ Labklājības ministrija administrē faktiski vienu trešdaļu no valsts pamatbudžeta. Bet vēl viena īpatnība ir tā, ka šī praktiski ir tikai izdevumu joma, un tāpēc ir ļoti grūti sabalansēt finansu līdzekļus daudzo vajadzību piepildīšanai tā, lai no ierobežota iespēju daudzuma sabiedrība gūtu visjūtamāko efektu.

Vēl gribu atgādināt kādu patiesību, ko nesen savā runā minēja arī labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, — uzlabojums sociālajā jomā ir jūtams tikai aptuveni divus gadus pēc tam, kad valstī ir sācies nopietns ekonomiskās stabilizācijas process. Tātad mums atliek gaidīt. Tomēr jau nākamajam gadam mēs esam pieprasījuši lielāku finansējumu vairākos punktos — lai šis augšupejas process iezīmētos arī sociālajā jomā. Un mēs centīsimies šo savu pieprasījumu aizstāvēt sarunās ar Finansu ministriju.

— Vai arī budžeta sadale tādā gadījumā zināmā mērā nav sabiedrības solidaritātes jautājums?

— Jā, Labklājības ministrija var izstrādāt sociālo politiku un tās īstenošanas plānu, bet par līdzekļiem tā izpildei lemj citi — un pēdējais vārds pieder parlamentam. Savukārt šeit var efektīvi izpausties sabiedriskās domas spiediens. Tāpēc jau tagad, budžetu vēl tikai plānojot, mums ir tik svarīgs sabiedrības atbalsts.

Dina Gailīte,

“LV” iekšpolitikas nozares

redaktore