Jauno darbu priekšā

Ekonomikas ministrs Atis Sausnītis

— Kā esat iejuties ekonomikas ministra amatā pirmajās darba dienās?

— Paldies, labi.

— Kādas būs jūsu darba svarīgākās vadlīnijas?

— Galvenais ir skaidrs — jāstrādā, un tā kā valdību veidojošās frakcijas ir vienojušās par valdības programmu, tā tiks uzskatīta par pamatu ministrijas tālākās darbības noteikšanā. Jautājumos, kas skar sadarbību ar citām ministrijām un resoriem, ir jāmeklē risinājumi un varianti, kā kaut ko paveikt, nevis iegansti nedarīšanai.

Ir skaidrs, ka mans jaunais darbalauks ir ļoti plašs un jautājumi, ar kuriem būs jāsastopas, — lieli un apjomīgi. Tāpēc tie jāsāk apzināt jau tūlīt. Bet jau tagad gribētos apgalvot, ka daudzos no tiem risinājums, manuprāt, nav atrasts vienkārši saskaņošanas grūtību dēļ.

Šodien notika pirmā jaunās valdības komitejas sēde, rīt sanāks kopā Ministru kabinets, un domāju, ka tiks pabeigti daudzi iepriekšējās valdības iesāktie jautājumi, pieņemot tajos konkrētus lēmumus. Manuprāt, šī valdība ir gatava to darīt.

— Vai jūs varētu nosaukt lielākās problēmas, ar kurām būs jāsastopas, vadot Ekonomikas ministrijas darbu?

— Es negribētu tās nosaukt par problēmām, bet grūtības noteikti būs – ar savstarpējo parādu jautājuma risināšanu, ar privatizācijas procesa paātrināšanu un citur. Turklāt vajadzētu atbildēt arī uz jautājumiem, par kuriem sakarā ar pēdējā laika skandāliem un skandāliņiem sabiedrībā ir radusies neskaidrība un neuzticība politiķiem, starp citu, daudz šajā jomā piepalīdzot arī plašsaziņas līdzekļiem.

Daudz nopietnu problēmu ir Latvijas laukos. Jādomā par ražas novākšanu un tās realizēšanu vietējā tirgū.

Svarīgs uzdevums pašlaik ir arī jaunā budžeta veidošana — līdz septembrim ministrijas priekšlikumiem ir jābūt pilnīgi pabeigtiem, lai budžeta projektu varētu iesniegt izskatīšanai Saeimā un oktobrī, iespējams, jau apstiprināt galīgo variantu.

— Vai jūs, plānojot savu darbību ekonomikas ministra amatā, paredzat kādas atšķirības no sava priekšgājēja īstenotās politikas?

— Grūti pateikt. Manuprāt, katrs cilvēks ienes ministrijas darbā kaut ko jaunu. Turklāt ministrijā pašlaik ir daudzas svarīgas vakances — piemēram, vēl joprojām brīvs ir valsts sekretāra amats. Arī cilvēki, kas ieņems šīs svarīgās vietas Ekonomikas ministrijas centrālajā aparātā, nesīs sev līdzi jaunas vēsmas. Tomēr nedomāju, ka šīs izmaiņas būs neprognozējamas.

— Paldies par mirkli, ko izbrīvējāt “Latvijas Vēstnesim”!

— Paldies jums, un es ceru uz veiksmīgu Ekonomikas ministrijas sadarbību ar presi un jo sevišķi ar “Latvijas Vēstnesi”.

Dina Gailīte,

“LV” iekšpolitikas redaktore

Zemkopības ministrs Andris Rāviņš

Vakar, 11.augustā, jaunais zemkopības ministrs Andris Rāviņš pirmo reizi tikās ar Zemkopības ministrijas kolektīvu. Vispirms viņš iepazīstināja klātesošos ar savu līdzšinējo darbošanos lauksaimniecībā un citās jomās. Līdz šim Andra Rāviņa vārds plašākai lauksaimnieku auditorijai nebija īpaši pazīstams, bet, kā uzsvēra ministrs, viņa darbība šajā jomā ir bijusi pietiekama, lai pārzinātu visus procesus, kas notiek Latvijas laukos.

Andris Rāviņš ir beidzis Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu un LLA Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāti, ieguvis inženiera mehāniķa specialitāti un desmit gadus Jelgavas rajona kolhozā “Avangards” strādājis par galveno inženieri. Pēdējos septiņus gadus ievēlēts par Jelgavas rajona padomes priekšsēdētāju.

A.Rāviņš sacīja, ka kompetentāks viņš esot tajās lauksaimniecības nozarēs, kuras attīstītas Zemgales pusē, piemēram, graudkopībā, cukurbiešu audzēšanā. Arī pašam esot neliela piemājas zeme apmēram 1,5 ha platībā. Tur galvenokārt tiek audzēti kartupeļi. A.Rāviņš kopā ar kolēģiem ir izveidojis nelielu lauksaimniecības kooperatīvo sabiedrību, kuras pamatnozare ir graudu un cukurbiešu audzēšana.

Kā ministrs A.Rāviņš vispirms vērsīs uzmanību uz valdības Deklarācijā pausto lauksaimniecības jautājumu izpildi. Faktiski lauku problēmas skar ne tikai laukos dzīvojošos, bet visu sabiedrību kopumā. A.Rāviņš piebilda, ka realizēt visas ieceres līdz šim nav izdevies nevienai valdībai, bet svarīgi ir risināt jautājumus kopīgi, dialogā. Viņš atzīmēja, ka pašlaik daudzviet zemniekiem trūkst informācijas par stāvokli lauksaimniecībā. Šī informācijas sniegšana, aktīva valdības politikas skaidrošana, tieša informācijas ieguve no laukiem, būs viens no ministrijas daudzajiem pakārtotajiem uzdevumiem. Jo nepietiek tikai ar dažādu atlaižu piešķiršanu, cilvēks ir jāmāca un jāpārliecina.

Andris Rāviņš minēja konkrētu piemēru, kā šobrīd jūtas zemnieki, piemēram, Elejas pusē zemnieks gaida pat 13 stundas, lai varētu nodot graudus. Ministrs sacīja, ka šāda situācija nav pieļaujama, viņaprāt, bieži vien, domājot par globālām lietām, šie it kā sīkumi, tiek aizmirsti.

Daudz kas ir uzsākts, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā. Pēc A.Rāviņa domām, šis process ir jāturpina, tas ir ilglaicīgs. Attiecībā uz darbu valdībā, ministrs ir pārliecināts, ka smags pārbaudījums būs jaunā valsts budžeta pieņemšana. Tagad ministrs iepazīstas ar ministrijas struktūru, speciālistiem, departamentu darbību, kā arī ar visiem aktuālajiem materiāliem un lēmumiem, kas ir Zemkopības ministrijas rīcībā.

Dagnija Muceniece

Aizsardzības ministrs TĀLAVS JUNDZIS un Nacionālo bruņoto spēku komandiera pienākumu izpildītājs, NBS štāba priekšnieks pulkvežleitnants Gundars Ābols

Preses konferencē Aizsardzības ministrijā 8. augustā

Tālavs Jundzis: — Jāatzīstas, ka mums ar Ābola kungu šī ir pirmā preses konference. Ne tāpēc, ka tā kaut kādā mērā saistītos ar jauno valdību, bet tāpēc, ka problēmas, par kurām mēs runāsim, būtībā nav jaunas, bet tagad, kad valdība atkal ir ieguvusi kaut kādu stabilitāti, ir īstais laiks pievērst tām uzmanību.

Mums būtu jāizšķiras — ir trīs punkti — par ko runāt. Mēs varam sākt ar patīkamo vai nepatīkamo — kas jums sākumam liktos pievilcīgāks. Droši vien patīkamākais. Un tas ir — mēs šodien esam tikuši pie jauna valsts sekretāra Aizsardzības ministrijā. Šorīt šajā pašā zālē darbu beidza konkursa komisija septiņu cilvēku sastāvā, tā izvērtēja četrus pretendentus uz šo amatu un izvēlējās Edgaru Rinkēviču par valsts sekretāru. Un es jau pēcpusdienā parakstīju pavēli par viņa iecelšanu šajā amatā.

Pavisam īsi: Edgars Rinkēvičs ir dzimis 1973. gadā, beidzis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti 1995. gadā, ir vienu mācību gadu pavadījis Holandē un šobrīd viņš beidz maģistratūru Latvijas Universitātē starptautisko attiecību jomā — starptautiskās drošības specialitātē. E.Rinkēvičs Aizsardzības ministrijā sācis strādāt tikai 1995. gada nogalē. Zīmīgi, ka jau pēc trim mēnešiem viņš no referenta ir kļuvis par Aizsardzības politikas departamenta direktoru. Tā kā šis paaugstinājums, no vienas puses, liekas ļoti augsts tik jaunam cilvēkam, bet, no otras puses, acīmredzot tā ir tomēr likumsakarība, kas balstās uz viņa izglītību un uz viņa apgūtajiem jautājumiem attiecībā uz drošību un aizsardzību.

Otrs jautājums, par ko es gribētu jūs informēt. Jau vakar presē nokļuvusi informācija par pensiju jautājumu un par tām personām, kas strādā mūsu sistēmā un saņem citu valstu, šajā gadījumā es īpaši gribētu uzsvērt — Krievijas, maksājumus pensiju veidā. Ar šo pavēli, ko parakstīju vakar, esmu atrisinājis tikai vienu daļu jautājuma. Un tas ir jautājums par 43 virsniekiem, kas patlaban dienē mūsu bruņotajos spēkos, no tiem 33 — Aizsardzības spēkos un Nacionālās aizsardzības akadēmijā un vēl 10 — Zemessardzē. Pensijas saņemšana no Krievijas šinī gadījumā nav tikai pensijas saņemšana, jo Krievijas likumdošana aizliedz maksāt pensijas personām, kas dienē vai nu Krievijas armijā vai ārvalstu armijās. Tātad šis maksājums pensiju veidā būtībā ir nelikumīgs. Līdz ar to parādās iespēja ietekmēt mūsu virsniekus, atbilstoši korupcijas novēršanas likumam viņi nonāk korumpētā stāvoklī. Jautājums par vēl 23 civilpersonām, kuras strādā Aizsardzības ministrijas sistēmā, gan pašā ministrijā, gan valsts vai militārā dienesta pārvaldēs, šajā pavēlē risināts tā, ka uzdots mūsu juridiskajai daļai līdz pirmajam septembrim sagatavot izmaiņas likumdošanā. Jo attiecībā uz šīm personām nav aizlieguma saņemt citas valsts pensiju.

Trešais jautājums, kam gribu pieskarties, laikam nepatīkamākais, tas ir budžeta jautājums. Vakar apstiprinātās valdības Deklarācijā sadaļā par aizsardzību ir pirmais punkts, kas skan tā: “Par valsts aizsardzības politikas prioritāti uzskatīt valsts pašaizsardzības spēju paaugstināšanu un Nacionālo bruņoto spēku sagatavošanu līdzdalībai NATO.” Es gribu pateikt, ka tas tiešām tā arī notiks un mēs ar Ābola kungu centīsimies īstenot šo tēzi dzīvē. Bet tajā pašā laikā ir jāpasaka rūgtā patiesība, ka ar to finansiālo nodrošinājumu, ko saņemam mantojumā no iepriekšējās un varbūt iepriekšējām valdībām, Latvija nebūs gatava 1999. gadā, kad ir paredzēta NATO paplašināšanas otrā kārta, pretendēt uz šo otro kārtu. Tas ir jāpasaka pilnīgi skaidri un precīzi. Politiski, jā, mēs esam gatavi, mēs arī darīsim visu, bet finansiālais nodrošinājums mums neļaus piedalīties starptautiskajās programmās. Diemžēl mēs nespējam vienādā līmenī sadarboties arī ar kaimiņvalstīm — Lietuvu un Igauniju. Jo starptautiskās sadarbības intensitāte pieaug, bet tajā pašā laikā Latvijas militārais budžets ir gandrīz divas reizes mazāks nekā Igaunijā un ievērojami mazāks nekā Lietuvā. Un es varu pateikt, ka Latvija šobrīd militārā budžeta ziņā — 0,66 procenti no mūsu nacionālā kopprodukta — ieņem pēdējo vietu Eiropā.

Tāda ir šī bēdīgā realitāte. Mēs ļoti labi saprotam, ka nauda ir vajadzīga visiem. Mums ir vajadzīga nauda pensijām, ir vajadīga nauda izglītībai, kultūrai un, nenoliedzami, arī armija ir atkarīga no izglītības, kultūras un visas mūsu dzīves kopumā. Mēs to visu ļoti labi saprotam, bet mēs arī gribētu, lai mūsu sabiedrība ar jūsu palīdzību saprastu, ka, apzinoties reālās iespējas, ir acīmredzot jāizvirza reāli mērķi. Un šajā gadījumā jautājums par realitāti ir jautājums par pretendēšanu 1999. gadā uz mūsu līdzdalību NATO.

Mēs esam sagatavojuši vēstuli, kas pirmdien tiks nosūtīta Valsts prezidentam, premjerministram un finansu ministram. Tajā informējam par šo situāciju — kādas starptautiskās programmmas mums nākas pamest un kādas ir perspektīvas, kas izriet no šī nepietiekamā finansējuma. Par to vēl pirms jūsu jautājumiem varbūt lai sīkāk izklāsta pulkvežleitnants G.Ābols.

Gundars Ābols: — Es gribētu jūs informēt par situāciju,kādā varētu atrasties Nacionālie bruņotie spēki, ja tiks pieņemts 1998.gada budžeta griestu mērķprojekts. Man vēlreiz jāatgādina, ka šā gada 14. maijā Nacionālās drošības padomē tika izskatīts Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns un nosūtīts tālākai apspriešanai Ministru kabinetā. Ministru kabineta sēdē šī konkrētā lēmuma apspriešana tika atlikta uz divām nedēļām. Šajā lēmumā tika solīts noteikt skaidru ceļu, kā Nacionālie bruņotie spēki sasniegs viena procenta finansējumu valsts aizsardzībai no IKP.

Šogad militārām vajadzībām tiek izlietots 0,51 procents no nacionālā kopprodukta, 1998. gadā šis rādītājs jau noslīd līdz 0,46. Tādējādi 1998. gada budžets mums neļauj segt pat minimāli nepieciešamā karavīru skaita uzturēšanas izdevumus, un netiek kompensēta pat valdības plānotā inflācija — septiņi procenti. Ja tiks apstiprināts šāds 1998. gada budžets, jārēķinās, ka mēs nevarēsim nodrošināt konkrētu pasākumu izpildi. Saglabājoties šādam piešķirtajam finansējumam, tiks apdraudēta Zemessardzes kā brīvprātīga militarizēta pašaizsardzības formējuma pastāvēšana. Nebūs iepējams Baltijas bataljona sastāvu sūtīt miera uzturēšanas misijā uz Maķedoniju kopā ar citām Baltijas valstīm, runa ir par to, ka trūkst finansējuma 1,6 miljonu latu apmērā. Nebūs iespējams pildīt programmas “Baltmet” — Baltijas valstu reģionālās gaisa telpas kontroles sistēma — un “Baltron” — Baltijas valstu jūras spēku vienība. Tādējādi var stipri sašaurināties sadarbības programma starp trim Baltijas valstīm. Nebūs iespējama efektīvas NBS vadības sakaru, glābšanas un meklēšanas sistēmas izveide. Mēs nespēsim iet nevienu soli tālāk, bet paliksim turpat, kur esam bijuši. Noteikti sašaurināsies obligātā militārā dienesta kareivju un ārrindas zemessargu sagatavošana. Finansu trūkums 1998. gada budžetā neizbēgami izraisīs lielākās daļas Nacionālo bruņoto spēku struktūru samazināšanu un iespējamu atteikšanos no atsevišķu punktu izpildes Latvijas Republikas saistībās.

Jautājums: — Par pensijām. Vai jūs nebaida, ka pēc šīs pavēles parakstīšanas no armijas aizies profesionāļi, ka armijā vairs nebūs neviena, kas prot vadīt MIG vai zemūdeni?

Tālavs Jundzis: — Tā nav problēma. To pierāda skaitļi, nemaz nerunājot par kvalitatīvo sastāvu. Runa ir par 43 virsniekiem no gandrīz tūkstoti lielā Latvijas virsnieku korpusa. Tā kā reāli mums šeit nav nekādu problēmu. Un beigu beigās te kārtējo reizi var runāt arī par godaprātu vai lojalitāti Latvijai. Ir iespēja izšķirties, mēs nevienu prom nedzenam, gluži otrādi — mēs aicinām, lai strādā, tas atspoguļojas arī pavēlē.