PROBLĒMAS

Kam tiesības uz naudu Šveices bankās

Dr. iur. Jānis Rozenfelds, zvērināts advokāts, biroja “Bluķis, Elksne & Rozenfelds” partneris, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Acīmredzot vēl lielākas problēmas ar juridiskās pēctecības pierādīšanu var rasties pretendentiem uz kontu, kura īpašnieks minēts ar nosaukumu “Rīgas augļūdeņu un minerālūdeņu fabrika”. Šāds nosaukums Tieslietu ministrijas gatavotajā lielo uzņēmumu sarakstā pašlaik vispār neparādās.

Tomēr juridiskās pēctecības pierādīšana pat nav galvenā problēma, kas izraisa pārdomas sakarā ar šajā Šveices banku kontu sarakstā minētajiem Latvijas uzņēmumu nosaukumiem. Daudz sarežģītāks par juridiskās pēctecības pierādīšanu šķiet jautājums ar vairāk teorētisku un principiālu raksturu, uz kuru viennozīmīgu atbildi gan arī laikam nav iespējams sniegt, — kas patiesībā būtu tiesīgs pieprasīt šajos kontos noguldītos līdzekļus?

Kā zināms, 1940. gadā, pamatojoties uz jau minēto likumu “Par banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju”, kontu nosaukumos minētie uzņēmumi tika nacionalizēti, un no tā brīža viss, kas bija piederējis šiem uzņēmumiem, skaitījās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas īpašums. Uzņēmumi netika likvidēti, bet nacionalizēti, un visas to saistības pārņēma attiecīgi valsts uzņēmumi. Tātad gan īpašuma ziņā, gan prasījumu ziņā bija notikušas fundamentālas pārmaiņas — no nacionalizācijas brīža tas viss bija valsts īpašums. Protams, šeit nav mans uzdevums analizēt jautājumu par to, vai 1940. gadā tā bija patstāvīga valsts vai ne — tas šajā gadījumā neko nemaina.

Kā notikumi risinās tālāk? Kā redzam no Uzņēmumu reģistra datiem, piemēram, akciju sabiedrība “Rīgas alus” ir reģistrēta 1995. gada 31. maijā. Turklāt tā ir kļuvusi par privātu akciju sabiedrību nevis nacionalizācijai pretēja procesa — denacionalizācijas — ceļā, kā tas būtu bijis gadījumā, ja uzņēmums būtu piederējis vienai vai vairākām fiziskām personām, bet gan privatizēta, jo ir bijusi akciju sabiedrība. Tātad valsts pārdeva to privatizācijas subjektiem, pamatojoties uz attiecīgā laikā esošiem privatizācijas likumiem. Ņemot vērā šī uzņēmuma privatizācijas datumu, ir pamats domāt, ka šajā gadījumā privatizācija ir veikta tādā kārtībā, kā to pašlaik dara Privatizācijas aģentūra — tātad nolēmumā par privatizāciju ierakstot, vai privatizācijas ceļā iegūtais uzņēmums ir iepriekšējā uzņēmuma tiesību pārņēmējs.

Vēl lielākas neskaidrības var rasties ar akciju sabiedrību “Kvadrāts”, kuras privatizācijas laiku man neizdevās noskaidrot. Ja tas ir noticis laikā, kad privatizācijas veikšanai vēl nebija izveidota Privatizācijas aģentūra, dokumenti būs grūtāk atrodami, tie acīmredzot atrodas to ministriju vai to tiesību pārņēmēju pārziņā, kas tolaik veica privatizāciju. Bet arī šajā gadījumā būtu jāpārbauda, vai tiešām šis no jauna radies uzņēmums ar nolēmumu par privatizāciju tiek atzīts par iepriekšējā uzņēmuma tiesību pārņēmēju.

Bet var arī izrādīties, ka privatizācijas subjekts attiecīgo uzņēmumu pircis par privatizāciju veicošās institūcijas noteikto cenu un ka pārdodamā objekta aprakstā šis konts Šveices bankā nav minēts. Un tādā gadījumā, ja runa ir par pirkuma — pārdevuma līgumu, konts nevar tikt uzskatīts par pārdotu, ja tas tieši nav minēts līguma tekstā un ar speciālu prasījuma cesijas aktu šīs prasījuma tiesības uz kontā noguldīto naudu nav nodotas jaunam subjektam, rodas šaubas, vai tas ir tiesīgs pretendēt uz šiem līdzekļiem.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, var secināt, ka izveidojusies situācija nemaz nav tik viennozīmīgi skaidrojama. Jo, kā tas izriet no iepriekš sacītā, nav izslēgts, ka šajos kontos noguldīto līdzekļu pieprasītāja varētu būt pati Latvijas valsts. Bet, protams, svarīga loma šīs situācijas atrisināšanā būs arī otras puses — tātad Šveices banku — attieksmei.

Dina Gailīte,

“LV” iekšpolitikas redaktore