PĒC NOTIKUMA

Mūsu “Sudmaliņu” ceturtā bulta trauc uz ceturto apriti

Svētdien, 10.augustā, Dzintaros beidzās kārtējais starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas '97”. Nākamā tikšanās — pēc diviem gadiem atkal Latvijā, visos novados

Jā, kā daždien teiktu mūsu senči, tā jau ir izšauta. Kopš svētdienas aprisēm. Dzintaros, kopš III starptautiskā tautas deju festivāla “Sudmaliņas '97” noslēguma akordiem.

Par laimi, tie jau kārtējo reizi apliecināja: Latvija gluži nemanāmi ir kļuvusi netverami plaša. Un ne jau tikai tajās vietās, kur šoreiz (bet pirms tam 1992. un 1995.gadā) iegriezās “Sudmaliņu” itin kā neaprakstāmais, bet tajā pašā reizē un laikā pilnīgi reālais virpulis. Jo tautas mākslu (ja tā patiesi ir īsta), grūti, pat neiespējami, iegriežot vienas pilsētas, viena pagasta, jā, pat viena apriņķa un novada administratīvajās aprisēs. Jo tā ir tautas māksla, kas skar mūs visus vienlaikus un tajā pašā reizē katru atsevišķi.

Šī reize saskaņā ar E.Melngaiļa Tautas mākslas centra lietpratēju iecerēm un, teiksim skaidri, ar Alūksnes, Madonas, Popes, Saldus, Ainažu, Salacgrīvas, Ikšķiles, Salaspils, Aizkraukles, Pāvilostas un Liepājas pašvaldību ieinteresētību un atbalstu kļuva par apliecinājumu tam, ka “Sudmaliņas” nav un nevar būt skaists lozungs, tikai mudinājums vien. Jo par spīti pašreizējām ekonomiskajām raizēm tieši un pat apbrīnojamā kārtā “uz vietām” (lietojot gana vecu terminoloģiju) notiek brīnuma lietas. Vēlreiz pārlasām “Sudmaliņu” dalībnieku vizītkartes: “Daiļrade” (Rīgas pievārte), “Kursa” (Saldus), “Vizbulīte” (Siguldas valsts ģimnāzija), “Ūsiņš”, “Ūsa”, “Austriņi” (Salaspils) “Vidzeme” (Madona, senioru kopa), “Katvari”, “Jampadracis” (Limbaži). Varbūt pietiks? Nē, tūlīt sevi piesaka “Dziga” no Rēzeknes, kas sevi atestējusi starptautiskajos festivālos Polijā, Somijā, Holandē, Čehijā. Jelgavas “Diždancis”, kuru pazīst Holandē, Vācijā, Zviedrijā. “Sunta” tepat no Suntažiem, kas paspējusi pabūt Polijā un Grieķijā. Un “Liepavots”, kas burbuļojis Vācijā un Norvēģijā. Un “Līksme”, kas aizdejojusi uz Baltkrieviju, Moldovu, Ukrainu, Itāliju.

Mūsu ciemiņi (un to bija gana daudz) pirmajā dienā itin kā bija neziņā. “Vai tad Latvijā visi dejo?” “Mums stāstīja, ka pie Baltijas jūras visi dziedot...” Līdz viss iegāja savā apritē. Vācijas un Čehijas, Horvātijas un Taivānas karogi pēc pāris dienām vairs nelikās neatšifrējami. Tāpat kā Itālijas, Grieķijas, Ungārijas, Somijas, Zviedrijas un citu valstu nacionālās krāsas.

Žēl, protams, ka dažādu likstu dēļ ceļu uz “Sudmaliņām '97” nebija varējuši mērot mūsu vistuvākie kaimiņi — igauņi un lietuvieši. Būtu gribējies kādu Dānijas vai Polijas akcentu. Un vēl un vēl.

Jo “Sudmaliņas” neatvairāmi un negrozāmi iegriezušās starptautiskā apritē. Tālab jau gaidāmas ceturtās (pēc pāris gadiem) un piektās “Sudmaliņas”. Rīgas astoņsimtgades zīmē. Un tad laiks rādīs, kā rīkoties tālāk. Jo šādas reizes nav vienas reizes liecība. Tās ir apliecinājums mūsu spēkam un varēšanai. Tepat Baltijas jūras krastos.

Kurš teica, ka nākamā vasara ir latviešu dziedāšanas svētku un latvju deju svētku kārtējā vasara? Cik reizes gan laika upe šādā sakarā nav metusi viļņus kopš 1873.gada, varbūt pat agrāk, kopš pirmās sadziedāšanās Bauņos, Cesvainē vai Dikļos? Kad īsti bijusi pirmā sadancošanās... Tepat, mūsu Latvijā. Arī ar mūsu senču, ar mūsu priekšteču ziņu. “Sudmaliņas” ir tikai viena izpausme. Ar sensenu pamatu.

Mintauts Ģeibāks,

“LV” korespondents

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Par norisēm — arī 2.lpp.

Pārsteigums gan pašiem, gan daudzajiem citvalstu viesiem bija vienreizējais Līvānu jauniešu un pusaudžu ansambļa “Ceirulītis” sniegums

Gan šajā reizē, gan arī iepriekšējās mēs pārliecinājāmies, ka daudzveidīgais Austrijas ansambļu sniegums sakļaujas ar mūsu kopīgajām rosmēm

Trešajā “Sudmaliņu” reizē pārliecinājāmies, ka esam savos ritmos vienoti. Šajā mirklī — “I Strinari di Calabria” un “Vecchia Girgenti Mediterranean Company”