DOKUMENTI. KOMENTĀRI. VIEDOKĻI

Briselē, 1997.gada 15.jūlijā

Eiropas Komisijas atzinums par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā

Šis Eiropas Komisijas dokuments Latvijas Tulkošanas un terminoloģijas centra pārraudzībā veiktajā tulkojumā publicēts “Latvijas Vēstnesī” 6., 7. un 8.augusta numuros (nr.197., 198. un 199./200.), kam sekos vēl Pielikumi, kas uzrāda starptautisko ekspertu atzinumu informatīvo bāzi. Principā šis, kaut profesionāli veikts, vēl skaitās neoficiāls tulkojums, — oficiāls būs vienīgi tas, kuru izdarīs un aprobēs pati Eiropas Komisija, taču šis darbs vēl tikai top. Tas, dabiski, nenozīmē, ka kāds apšauba Latvijas tulkojuma kvalitāti vai juridisko nozīmi, bet tāda nu ir attiecīgās starptautiskās organizācijas kārtība. Lai gan ir pilnīgs pamats paļauties, ka abi tulkojumi būs identiski.

Vienlaikus arī šo piezīmju autors — “Eiratoma” līdzstrādnieks, filozofijas doktors lietišķajā matemātikā Eduards Bruno Deksnis (dz.1947.g.) — lūdz viņa rakstīto uztvert kā vienu atsevišķu, viņa personisko, neoficiālo viedokli un informāciju, kas ir viņa rīcībā, cieši strādājot vai tuvu klātesot atsevišķām Eiropas struktūrām. Šīm viņa piezīmēm, kuras “Latvijas Vēstnesī” pa tālraksti pienāca vakarrīt, neraugoties uz +31° līdz +33°C viņa dārza vītola ēnā, kas patlaban kveldē Oksfordā, vēl paredzēta trešā daļa — “Par šo dokumentu. Opus 3”. — “LV”

Piebildes, skaidrojumi, viedokļi

Par šo dokumentu. Op. 2.

Dr. Eduards Bruno Deksnis, Oksfordā:

Vai šis Atzinums atšķiras no citiem, iepriekš izteiktiem Atzinumiem?

Eiropas Savienības (Kopienas) kā organizācijas pamatprincipu vidū ideja, ka visas tās esošās vai topošās dalībvalstis ir vienādi tiesīgas, ir ļoti būtiska. To aizstāv gan lielās dalībvalstis, gan mazās dalībvalstis, tikai ar šādu niansi: tiesības uz uzklausīšanu vienlīdzīgā veidā, neatkarīgi no to lieluma vai no to ekonomiskās attīstības pakāpes, nedod veto tiesības. Sekojot šim principam, arī visu kandidātvalstu iesniegumi tiek aplūkoti ar vienlīdzības mērauklu, tikai respektējot dažas kandidātu īpatnības. Šie principi kārtējo reizi apstiprināti jaunajā Līgumā, kas tuvākajā laikā tiks parakstīts.

Tomēr Eiropas Komisijas atzinumi, kas publicēti pirms trīsarpus nedēļām jaunajām desmit kandidātēm, izskata arī dažus fundamentālus jautājumus, kuri nav parādījušies agrāk publicētos Atzinumos par citām kandidātēm. Šajos atzinumos lielākā mērā nekā agrākajos uzsvērts šī paplašinājuma kopīguma moments. Eiropas Savienības vadītāju Padome (es šinī rakstā gribu atturēties no termina “Eiropadome” lietošanas) pieprasīja, lai atzinumi par visām 10 kandidātēm tiktu publicēti vienlaikus, labi zinot, ka dažām no tām vēl ļoti ilgs laiks stāv priekšā, lai sasniegtu minimālo, nopietnas ievērības cienīgu attīstības līmeni. Eiropas Komisija, Eiropas Savienība labi apzinās, ka Austrumu paplašinājums ir vēsturiski gandrīz vienīgā izdevība paveikt nopietnu izlīdzinājumu Eiropas ģimenes attiecībās. Un nopietnas lietas eiropieši nemēdz sasteigt — jāpaskatās vien uz Rietumeiropas attiecībām, lai sevi par to pārliecinātu.

Bet ikvienas valsts tautsaimniecisko, valstisko un sabiedrības oficiālo un neoficiālo struktūru, tāpat patieso, ar darbiem pierādīto politisko gatavību kļūt par dalībvalsti, Eiropas Komisija izskatīja atsevišķi. Un kopīgo kritēriju ievērošanu papildināja to sevišķo apstākļu apzināšana, kas padara katras valsts stāvokli unikālu. Nepieciešamību pēc šāda padziļināta politisko, ekonomisko, juridisko un vēsturisko jautājumu apraksta noteic tas, ka pagājuši tikai 5 gadi, kopš šīs valstis nopietni uzsākušas gatavoties, — pirms 10 gadiem daudzām kandidātēm nespīdēja nekādas ieceres iekļauties Eiropas Savienībā.

Tā dēvētie Kopenhāgenas kritēriji, kas tagad noteic kādas kandidātes eiropeisko raksturu (saskaņā ar Romas Līguma 237.pantu par papildu dalībvalstu uzņemšanu) ir:

1) vai attiecīgajā valstī iedibinājusies demokrātiska valsts iekārta, kas atspoguļo savu pilsoņu politiskās vēlmes, — tāda, kas pakļaujas demokrātiskiem procesiem, kurā izpaužas preses brīvība, politiskās biedrošanās brīvība?

2) vai attiecīgajā valstī tautsaimniecības atjaunošana virzās uz tirgus ekonomikas izveidošanu — jeb vai saglabājas valsts saimniecības sistēma (sociālistiskajās valstīs bija izveidojies valsts “kapitālismam” līdzīga situācija)?

3) vai attiecīgajā valstī pastāv solidaritāte starp valsts pārvaldi un tās pārvaldāmajiem?

Starp 10 kandidātēm, par kurām izteikti Atzinumi (tos varētu dēvēt arī par vērtējumiem, bet autors distancējas tos dēvēt par secinājumiem) un Kipras gadījumā (kas formāli iekļāvās šī paplašinājuma raundā, neatkarīgi no “Darba kārtība — 2000” aktivitātēm), saskatāmas lielas atšķirības attīstības jomā. Tās padarīja Viedokļa izstrādāšanu problemātisku, kas kļuva vēl sarežģītāks, kad visas kandidātes, kuras sevi juta atpaliekam no priekšējām kandidātēm, 1997.gada pirmajā pusgadā izvērsa pieaugošu kampaņu par vienlaicīgu sarunu uzsākšanu ar visām. Taču tik dažāds ir Polijas, Čehijas, Ungārijas, Igaunijas un Slovēnijas industriālais potenciāls. Tāpēc, lai izlīdzinātu šo parādību, “Darba kārtībā — 2000” ierosināts noteikt maksimālo Kopienas līdzekļu ieplūdi nākotnē jebkurā dalībvalstī. Un tām valstīm, kuras patiesi iekļausies šinī paplašinājumā, nāksies samierināties ar naudas ieplūdi, kas nedrīkstēs pārsniegt 4% gadā.

Šajos Viedokļos Komisijas darba grupas iekļāva arī analīzi par tīri saimnieciska rakstura jautājumiem. Šo pētījumu mērķis ir atbildēt uz četriem jautājumiem, kas sastopami visos iepriekšējos Viedokļos par sekmīgām (un arī par nesekmīgām) kandidātēm, resp.:

1) esošo attiecību gaismā — kāda ir saimnieciskā bilance, raugoties no kandidātes viedokļa;

2) esošo attiecību gaismā — kāda ir saimnieciskā bilance, raugoties no dalībvalstu viedokļa;

3) ja kandidāte iekļautos Eiropas Savienībā — kādas izmaiņas sagaidāmas (nepieciešamas) saimnieciskajās struktūrās kandidātvalstī;

4) ja kandidāte iekļautos Eiropas Savienībā — kādas izmaiņas paredzamas Eiropas Savienības struktūru darbībā (tajā skaitā aplēsta ietekme uz budžeta avotiem un budžeta izdevumiem).

Iemesli, kādēļ pašreizējie Atzinumi papildināti, nevis vienkāršoti, ir lielā mērā pašsaprotami. Dažas Austrumeiropas valstis, it sevišķi Ungārija, arī Polija, zināma mērā Rumānija, nodibināja kaut kādas neoficiālas attiecības ar Eiropas Kopienu, jau sākot ar 1980. gadiem. Bet plānveida vadītas ekonomiskas vienības nespēja pretendēt iekļauties tā laika Eiropas Kopienā. Zināmā mērā šis fakts bija pretrunā arī ar šo valstu valdību viedokli, ko noteica PSRS vienpusīgā uzstāšanās, ka jāvelk vienlīdzības zīme starp SEPP un Eiropas Ekonomisko Kopienu (1983.gadā noritēja pēdējās diplomātiskās sarunas par šo tēmu). Vienīgā sociālistiskā valsts (Eiropā), kas formāli parakstīja saistošu sadarbības Līgumu ar Eiropas Kopienu, bija agrākā Dienvidslāvija (1980.gadā). Un Slovēnija, šī Dienvidslāvijas visturīgākā apakšvienība, — šodien ir sekmīgo kandidātu vidū, lielā mērā pateicoties šai pieredzei.

Austrumeiropas un Viduseiropas valstis, tāpat Baltijas valstis, šodien nav vēl kļuvušas tik pazīstamas, cik bija pazīstamas viņu priekšteces savu kandidatūru izskatīšanas laikā. Šeit nav domāta iepazīšanās tiešā kultūras vai politiskā jomā. Atceroties to, ka Eiropas Savienība pārsvarā nodarbojas ar ekonomiskiem jautājumiem, visnopietnākā iepazīšanās notiek, slēdzot, pildot un apsekojot (izšķirot) neizpildītos komerciālos līgumus. Pieredze ar Baltijas valstīm šaja sakarībā ir ļoti īslaicīga — tā praktiski nesniedzas pat piecu gadu garumā. Atzinums par Igaunijas sagatavotības pakāpi ir vienīgi sava veida kompliments Igaunijas komerciālajām struktūrām, ka tās mācējušas pārveidoties ātrāk nekā to izdarījušas abas kaimiņienes.

Lasot visus trīs Atzinumus par Baltijas valstīm, nešaubīgi pamanām, cik patiesi līdzīgi tās tiek novērtētas, — ļoti daudzas sadaļas skan gandrīz identiski. Tas īpaši izjūtams, lasot Igaunijas un Latvijas slēdzienus. Lietuvas gadījumā, sevišķi lasot franču oriģināla formulējumus, šķiet, ka tie gramatiski un idiomātiski atšķiras no iepriekšminētajiem, tomēr tas ir pēc formas, nevis pēc satura. Šīs nianses tad arī stiprina autora pārliecību, ka Igaunija būs pirmā Baltijas valsts, kas iekļausies Eiropas Savienībā. Latvieši, kas spēj elastīgi, saskaņoti un mērķtiecīgi rīkoties tad, kad nav nedz laika, nedz vajadzības pēc eksistenciālām pārdomām (patiesi, dzejnieku tauta, kas tomēr arī pamatoti grib tādu labklājības līmeni, kurš pārsniedz plikas dzejas līmeni), šodien aicināti pamosties no snaudas. Bet lietuvieši, kuri ne vien pārdzīvoja padomju neprāta gadus ar neto saimniecisko ieguvumu, kuriem pilnīgi trūkst latviešu mazvērtības sajūtas attiecībā pret krieviski runājošās pasaules vilinājumiem un kuru diplomātiskās aktivitātes acīm redzami izvēršas pēdējos mēnešos, liek domāt, ka arī lietuvieši apsteigs latviešus ceļā uz Eiropu.

Eiropas Savienības dalībvalstis profesionāli nodarbina jautājums par to, cik patiesi nopietni un sabiedriskos slāņos dziļi izjusta ir atteikšanās no sociālisma. Šīs bažas neattiecas tik daudz uz politiskiem procesiem, cik uz filozofiski nozīmīgo ekonomiska rakstura jautājumu, proti: vai sociālistiskajā sabiedrībā izglītotie šo valstu vadošie iedzīvotāji (masveidīgi, nevis individuāli) jau pārskolojušies, resp., savas valsts (sabiedrības) bagātību gatavi radīt, neiekrītot kārdinājumā tikai pārdalīt? Šīs pamatotās bažas par tādu iznākumu, ka pārdalīs visi, bet bagātību radīs tikai Rietumos, nomāc rietumiekus, kuri šo problēmu pamanījuši. Krievijai visos pēckara gados pārsteigumus sagādāja nedemokrātiskais, pat necilvēcīgais veids, kā Rietumi aizstāvējās. Un kā turīgās, tā pārējās aprindas šajās valstīs saprata, ka šāda aizstāvēšanās ir visu Rietumu valstu sabiedrisko slāņu interesēs (šis ir tas sabiedrības saliedēšanās princips, kas latviski skan tik nepārtulkojami un mazsaprotami kā “kohēzija”).

Dabiski, atteikšanās no sociālistiskās diktatūras idejām Eiropas asociētajās valstīs rit nevienmērīgi — šīs idejas bija iesakņojušās, tās tik strauji neizravēt. Var tikai spekulēt par to, ko nozīmēja, zemapziņas līmenī, tādi novērojumi, ka Lietuvā jau gandrīz tūlīt pēc patiesas neatkarības atgūšanas balsotājus vilināja doma par “atjaunoto – komunistisko” ceļu uz sabiedrības pārbūvi. Šo izvēli ne tik daudz noteica politiski, kā ekonomiski iemesli. Vai Latvijā līdzīgs process varētu būt apveltīts gan ar politisku, gan ar ekonomisku nozīmi? Autoram grūti saprast latviskās identitātes saglabāšanas saistīšanu ar izdabāšanu Krievijas politiskajiem untumiem. Jaunkreisā politiskā strāva Latvijā arī varētu liecināt par to, ka latvieši netīko dzīvot saskaņā ar Rietumu sadzīves likumiem. Skaudība un nenovīdība kā sociālistiskās domas stūrakmens jau nav jauns izgudrojums. Tomēr: kā saprast parādu “aizmiršanu”, jo, lūk, tie, kas palīdzību sniedza aizdevumu veidā, nedrīkstētu prasīt, lai tos apmaksā tādi, kas aizdoto naudu kaut kur “pazaudējuši”? Bet par tādiem, kuru eiropeiskā pārliecība saistās vien ar to, lai tūdaļ saņemtu finansiālu atbalstu, vienkārši negribas izteikties.

Jēdziens par līguma attiecībām Rietumu uztverē patiesi izprasts, masveidīgi un ar darbiem pierādīts daudz labāk ir Igaunijas sabiedrībā (noteikti tās attiecībās ar Eiropas Savienības struktūrām), nekā abās pārējās baltiešu grupās. Ātri igauņi atbrīvojās no padomju jēdziena, ka līgums ir līgumā paredzētā atlīdzības saņēmēja iztikas nodrošinājums, nevis vienošanās par noteikta pakalpojuma vai ražojuma piegādāšanu (latviski, liekas, aizvien trūkst adekvāta tulkojuma terminam “contract deliverable”; zīmīgi, vai ne?) Un Igaunijā vēlētāju kopums izrādījis daudz lielāku politisku briedumu, nepakļaujoties “vieglākā ceļa” vilinājumiem.

Komisija savā laikā ir publicējusi Viedokļus par Kipras kandidatūru (1993.gadā, publicēts kā pielikums Bulletin of the European Communities, Supplement 5/93 , oficiālais juridiski saistošais dokuments ir COM(93) 313 final) un par Somijas kandidatūru (1992. gadā, publicēts kā pielikums Bulletin of the European Communities, Supplement 6/92 , oficiālais, juridiski saistošais dokuments ir SEC (92) 2048 final), kas lieti noder salīdzinājumam ar Baltijas Viedokļiem, kuri šeit tiks aplūkoti. Analīzes atskaitē par Somiju un par Kipru redzams uzsvars uz saimnieciska rakstura jautājumiem. Abu šo valstu politisko problēmu vidū (resp., tādas, kas varētu bez labojumiem traucēt integrēšanos Eiropas Savienības aktivitātēs) šajos dokumentos uzrādīta atklātība. Šie novērtējumi nenodarbojas ar viltus līdzjūtību pret “apstākļus skaidrojošiem vai iznākumu mīkstinošiem faktiem”. Bet šī, varētu teikt, ierastā Komisijas un Kopienas pieeja Latvijā izraisīja populistisku izbrīnu par to, ka Latvijas “īpašie apstākļi” netiek pietiekami “līdzjūtīgi” novērtēti.

Eiropas Komisijas uzdevums, analizējot jebkuras eiropeiskas valsts kandidatūru, ir atrast pozitīvo. Par to, ka šim principam sekots pat gadījumos, kad pietrūkst pozitīvā, liecina tas, ka negatīvās parādības raksturotas vienīgi kā novirze vai nepilnība pozitīvajā, kas paveikts attiecīgajā jomā. Līdz ar to būtu lieki “Darba kārtības — 2000” dokumentu sīkā analīzē meklēt matemātisku formulu, ar kuras palīdzību atrodami tieši tie iemesli, kuri pēc absolūtās skalas noteica to, kuras valstis nosauktas kā “veiksmīgās”. Būtu pareizāk Viedokļus pētīt ar domu, ka dažas valstis atzītas par veiksmīgām diezgan, bet citām vēl vajadzētu pūles pielikt.

Liekas, pilnīgi pamatots ir arī Igaunijas ārlietu ministra Ilvesa maigs brīdinājums (izteikts 18.7.97; skat. tekstu Igaunijas Ārlietu ministrijas “Interneta” lapā) par to, ka pozitīvā atziņa par Igaunijas attīstības līdzšinējiem sasniegumiem nav garantija tālākām veiksmēm. Ārlietu ministrs Ilvess aicina savus tautiešus uz papildu piepūli, kas prasīs daudzu gadu pozitīvo attīstību, nevis īslaicīgu uzrāvienu. Ja jau šāds aicinājums nepieciešams “sekmīgai” pirmās izvērtēšanas raunda kandidātei, tad kā lai būtu Latvijas gadījumā?...

Ārzemēs (resp., ārpus jaunajām kandidātēm) skaidri redzams tas, ka faktiski neviena kandidāte nespētu izturēt tādu pašu izvērtēšanu, kādu izturējusi Somija un no kuras neatsakās Kipra. Šie abi vērtējumi balstās uz rūpīgas vismaz 10 gadu attīstības analīzes, bet atsevišķās jomās tiek izskatīti tempi pat 20 gadu garumā. Kipras attīstības temps pēdējo desmit gadu laikā līdz Viedokļa publicēšanai vidēji bija 6% gadā. Savukārt Somijas kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, tai iestājoties, bija pat augstāks par Kopienas 12 toreizējo dalībvalstu vidējo. Kipras tautsaimniecībā tranzīts un starpniecība ir nesalīdzināmi modernāks un saviem pilsoņiem izdevīgāks nekā Latvijas skaļi pašizreklamētās tranzīta iespējas.

Eiropas Komisija, tāpat kā Eiropas Savienības politiskās un saimnieciskās aprindas, labi saprot, ka atstāt visus aptuveni 100 miljonus eiropiešu neziņā tikai tādēļ, lai varētu izveidot 10 līdz 20 gadu datu bāzi, nav nedz cilvēciski, nedz politiski pareizs lēmums. Bažas par to, ka Eiropas kopīgās iestādes varētu pakļauties subjektīvām vēlmēm un atteikties no konservatīvi piesardzīgas pieejas, šādus atzinumus izstrādājot, kā redzams, bijušas nepamatotas.

Slovēnijas bijušais ārlietu ministrs Rupels ( D.Rupel, Slovenia's shift from the Balkans to Central Europe, grāmatā, Independent Slovenia, 1994, St. Martin's Press, New York ) saskata, ka moderno Austrumu (bijušo sociālistisko) valstu pārveidošanās procesā izslāņosies divi grupējumi. Vienā atradīsies tās valstis, kuras spēs elastīgi, ātri un lietišķi reaģēt uz jaunajiem uzdevumiem un ātri iekļausies Eiropas Savienībā (savā rakstā jau 1994.gadā bijušais ministrs, izrādās, precīzi “uzmin”, pareizāk sakot, nojauš sekmīgo piecinieku vārdus). Un otrā būs tās valstis, kas lēni reaģē, kas jautājumus “līdz galam” izskata gausi un kurām līdz ar to vieta pirmajās ekonomiski attīstītajās aprindās netiks piedāvāta. Eiropeiski vieglais jēdziens “būt spējīgiem konkurēt” latviskā tulkojumā nereti pārtapis par “tikt galā ar konkurenci”. Angliskais termins “to cope” pieļauj šādu tulkojumu, tomēr oriģinālais franciskais “faire face á la concurrence” pieprasa elegantāku latvisku formulējumu.

Kā Atzinumi par trim Baltijas valstīm atšķiras cits no cita?

Latvijas kandidatūras Atzinuma komentēšanai nepieciešams salīdzinājums starp galvenajiem triju Baltijas valstu novērtējuma gala slēdzieniem. Tos tad es gribētu dot savā, kaut varbūt stilistiski neveiklākā, tomēr franču oriģinālam tuvākā tulkojumā.

Demokrātiskums

Igaunija ir darbojošamies demokrātiska valsts, ievēro cilvēku tiesības, aizsargā un aizstāv minoritāšu tiesības, ar piebildi, ka jāpaātrina veids, kā nepilsoņi naturalizējas, lai integrētos igauņu (nevis Igaunijas) sabiedrībā).

Latvija ir darbojošamies demokrātiska vaksts, ievēro cilvēku tiesības, aizsargā un aizstāv minoritāšu tiesības (ar piebildi, ka jāpaātrina veids, kā nepilsoņi naturalizējas, lai integrētos latviešu (nevis Latvijas) sabiedrībā).

Lietuva ir darbojošamies demokrātiska valsts, ievēro cilvēku tiesības, aizsargā un aizstāv minoritāšu tiesības (bez piebildēm).

Tirgus ekonomika

Igaunijā saredzama darbojošamies tirgus ekonomika, kura spētu veikt nepieciešamo progresu, lai būtu konkurētspējīga Iekšējā (Vienotā) Tirgus sastāvdaļa.

Latvijā paveikts nozīmīgs progress, lai izveidotu darbojošamies tirgus ekonomikas iedīgļus; nepilnības nozīmētu, ka šī sociālekonomiskā vienība izjustu nopietnas problēmas, ja tā kļūtu (vidējā laika posmā) Iekšējā (Vienotā) Tirgus sastāvdaļa.

Lietuvā paveikts nozīmīgs progress, lai izveidotu darbojošamies tirgus ekonomikas iedīgļus, nepilnības nozīmētu, ka šī sociālekonomiskā vienība izjustu nopietnas problēmas, ja tā kļūtu (vidējā laika posmā) Iekšējā (Vienotā) Tirgus sastāvdaļa.

ES pamatlikumu pārņemšanas

un iedzīvināšanas spēja

Igaunijā diezgan daudz paveikts, pārceļot ( transposition ) Kopienas juridisko un citu normu kopumu; Igaunijā nepieciešams pastiprināt administratīvo struktūru darbības efektīgumu, lai šo juridisko normu kopums tiktu dzīvē ievērots un respektēts.

Latvijā uzsākts pārcelt (transposition) Kopienas juridisko un citu normu kopumu; ja progresa temps turpināsies, tad vidējā laika posmā Latvija būtu spējīga iekļauties Iekšējā Tirgus darbībā; investīcijas nepieciešamas lauksaimniecības un vides jomās (arī citās); Latvijā nepieciešams pastiprināt administratīvo struktūru darbību efektīvumu, lai šo juridisko normu kopums tiktu dzīvē ievērots un respektēts.

Lietuvā uzsākts pārcelt ( transposition ) Kopienas juridisko un citu normu kopumu; ja progresa temps turpināsies, tad vidējā laika posmā Lietuva būtu spējīga iekļauties Iekšējā Tirgus darbībā; investīcijas nepieciešamas lauksaimniecības, enerģētikas un vides jomās (arī citās); Lietuvā nepieciešams pastiprināt administratīvo struktūru darbību efektīvumu, lai šo juridisko normu kopums tiktu dzīvē ievērots un respektēts.

Tātad galvenais klupšanas akmens acīmredzt ir bijis tas, ka Latvijā un Lietuvā nav iespējams saskatīt īstas tirgus ekonomikas darbošanos. Šajā vērtējumā, par kuru noteikti var teikt, ka tas Igaunijā ir saskatījis “pus-pilnu glāzi” un Lietuvā un Latvijā — “pus-tukšu glāzi”, pēc mana uzskata, vienādi nozīmīgi ir tīri ekonomiskie (skaitliski uzrādāmie) faktori kā sabiedrības apņemšanās un tās mērķu novērtējums. Igaunija ir pārliecinājusi, ka “pus-pilno glāzi” tā vēlas uzpildīt, bet pārējās divas sabiedrības ir pārliecinājušas, ka “pus-tukšo glāzi” noteikti iztukšos, ja tajā iepilēs kaut kas no jauna.

Administratīvo struktūru, it sevišķi juridisko struktūru, nepilnības visās bijušajās sociālistiskajās valstīs pieteiktas attiecīgajos Viedokļos. Nepieciešamība pēc reformu ieviešanas turpinājuma ( poursuite des rēformes ) gan pieteikta arī Ungārijai, Čehijai, Polijai un Slovēnijai, ļoti bargs formulējums piešķirts Bulgārijai un Rumānijai, bet visasāk izteikta kritika Slovākijai, kuras ietiepība daudzējādā ziņā nav izprotama; kā nekā jebkurš, kurš gaida aicinājumu ieiet jaunas ģimenes sastāvā, papūlas pārliecināties par šīs ģimenes sadzīves tradīcijām, it īpaši ja tas vēl attiecināms uz gadījumiem, kad šāda laulība saistās ar ieceri iegūt sev vienpusīgus materiālos labumus.

Eiropas Komisijas izvērtēšanas metode diferencējusi (mīkstinājusi) savu ieskatu Baltijas valstu administratīvajās struktūrās. Par Igauniju, Latviju un Lietuvu vidēji bargi skan norāde ( renforcement de ses structures ). Atzīts, ka Baltijā šīs struktūras uzsāks veidot, izejot no īpaši zema līmeņa, — šis fomulējuma identisks visu triju Baltijas valstu viedokļos. Kā redzēsim vēlāk, šādai iecietībai ir savas saprāta robežas, un apstākļi trijās Baltijas valstīs kaut sīkumos, tomēr novērtēti nedaudz atšķirīgi. Igaunijas gadījumā mazāks uzsvars likts uz korumpētību. Lietuvas gadījumā izteikta pat doma, ka valsts administratīvās stuktūras ir pārblīvētas. Šarmanti un diplomātiski izturēti skan novērtējums (kas varētu labi raksturot stāvokli arī citās Baltijas valstīs), ka iepazīšanās ar Lietuvas administrācijas darbu viszemākajā tās līmenī nav ieteicama, ja vēlas saskatīt šīs struktūras pozitīvos panākumus. Lūk, tieši no Atzinuma par Lietuvas pieteikumu (Doc/97/15) sadaļā 4.2: “Most public contact is with the more junior civil servants in routine administrative jobs; this is not widely considered to provide an attractive advertisement for the Lithuanian public administration.”

Atzinumi par cilvēka tiesībām Baltijas valstīs

Uzreiz jāsaka: cilvēktiesību problēmas nav atzītas par būtiskām, lai neuzsāktu sarunas ar Latviju. Mēģinājumi fokusēt ārzemju interesi par notikumiem cilvēktiesību jautājumos Latvijas teritorijā laika posmā no 1944.gada līdz šodienai uz vienas šauras grupas neizpratni nedz par valsti, kurā viņi savā laikā dzīvoja (resp., par formāli daudznacionālo PSRS, nevis unitāro Krieviju), nedz par to, kurā viņi šobrīd atrodas, aizņem daudz Latvijas sabiedrības uzmanības, bet Atzinumā izpelnījušies vien aizrādījumu uz divām lapas pusēm no 100 lappušu garā teksta. Formulējumi starp stāvokļa iztirzāšanu Igaunijā un Latvijā būtībā ir tik tuvi viens otram, ka gandrīz iespējams reproducēt, nomainot tikai valsts nosaukumu.

Šī patiesā problēma (kā iedomāties turīgu valsti, kurā vismaz trešā daļa iedzīvotāju neapzinās, kur viņi dzīvo) nav kļuvusi par šķērsli, lai Igauniju aicinātu iekļauties Eiropas Savienībā. Lasot “Internetā” ziņas par šīm problēmām un to nostādni Igaunijā un Latvijā, šķiet, ka ir runāts par pilnīgi dažādām problēmām, proti, nevis par vienu un to pašu PSRS mantojumu. Vai tiešām latvieši reiz neizpratīs, kā pasaulei apnicis uzklausīt šīs patiesi garlaicīgās pseidoproblēmas cilāšanu (īstenās problēmas neievērošanu), pieļaujot ikvienam savu sapratnes trūcību afišēt Latvijas galvenajos laikrakstos. Ieteikums šajā, tāpat kā daudzās citās jomās, varētu būt — raudzīties uz Igaunijas praksi, nevis visu laiku pievērst uzmanību Krievijas paziņojumiem. Galu galā: Igaunija iestāsies Eiropas Savienībā, bet Krievija tur neiestāsies.

Manuprāt, Latvijā paveiktajā tulkojumā arī franču jēdziens “societē lettone” (angliski “Latvian society” ) pārcelts ar maksimālu bijību, tikai nevis ar bijību pret Latvijas pamatnāciju, bet pret tiem atsevišķajiem “integrējamajiem”, kuru izpratne par latviešu valodu, ja vien to konsekventi pieņemtu latvieši, nozīmētu jaunas hibrīdvalodas rašanos, resp., kas krieviska pēc jēgas un rakstīta ar latīņu burtiem. Novērojums, ka latvieši, nonākot Rietumos saskarē ar krieviski runājošajiem, nevien redzami atplaukst, bet cenšas parādīt krievu valodas klibo māku, nav attiecināms nedz uz lietuviešiem, nedz noteikti nē — uz igauņiem. Atklāts tātad paliek jautājums: cik lielu vērtību Rietumeiropas aprindas piešķir krievu valodas un sadzīves kultūras reālajai izpausmei? Neliekas, ka Latvija būtu tā, kas būtu pārliecinājusi rietumniekus (nevis krieviski runājošos) par to, ka patiesi pieder Rietumeiropas kultūras tradīcijām, un spēj īpaši nerūpēties par to, ko par viņu domā krieviski runājošās politiskās aprindas...

Vēl daži komenti atzinumā par Latviju

Varam būt pārliecināti, ka Eiropa palīdzēs Latvijai atjaunot rietumniecisku tiesiskas valsts iekārtu. Bet tas viss būs atkarīgs no tā, cik nopietni latvieši paši attieksies pret Eiropu, tās vērtībām. Latviešiem kā Latvijas Republikas eiropeiskās identitātes izpausmes sargātājiem un šīs identitātes noteicējiem ir jārāda paraugs personām ar citu izcelsmi (un ar citu identitātes sapratni). Un it sevišķi tas attiecas uz juridiskām personām, kurām bieži pietrūkst izpratnes par to, kas ir eiropeiska jurisprudence un ekonomika. Latviešu vadošā un virzošā loma savas valsts pārtapšanā par eiropeisku valsti būtu nevis ar vārdiem, bet ar darbiem pierādāma. Varbūt pārāk banāls ir šāds aicinājums? Bet varbūt latviešu mērķis ir pierādīt savu eiropeiskumu tikai krieviski runājošajai pasaulei un iekļauties tajā kā “eiropeiešiem, kas atsakās no Eiropas”?

Tāpat es atzīstos, ka nezinu, ko konkrēti varētu nozīmēt termins “vidējais laika posms”. Atzinumā gan teikts, ka tas varētu būt aptuveni pieci gadi, savukārt lielajā “Darba kārtības — 2000” ziņojumā, 1.sējumā, sadaļā par budžetu, izteikta doma, ka budžeta mets tapis ar (nesaistošu) pieņēmumu, ka piecas jaunās dalībvalstis iekļausies budžeta izdevumos, sākot ar 2002.gadu (budžeta mets aptver laiku līdz 2006.gadam). Jūtot latviešiem (un arī lietuviešiem) līdzi, tiek pieļauta doma, ka, saņemoties pēc emocionālās reakcijas (“mūs nesaprot”, “mēs nepareizi esam novērtēti”) noplakšanas, nopietnas institucionālas reformas ritēs tā, lai jau 1998.gada atskaitē varētu izkoriģēt izteicienus par funkcionēšanas tirgus ekonomikas iedīgļu izplaukšanu un pirmo ziedu nešanu. Gaidīšana uz “Agenda-2005” drīzāk var pārvērsties par “Agenda-2010”. Un tas jau nez vai attaisno eiropeiski domājošo un dzīvojošo latviešu pūles pēdējo gadu laikā.

“Opus 3” — seko