mēs savā laikā un zemē

Ar bērna tīrajām acīm, ar bērna skaidro dvēseli

Latvijas 50 gadu okupācijas muzejā, kura fondos jau ir simtiem ļoti retu materiālu, savus apmeklētājus sagaida divi lieli fotouzņēmumi — Staļina un Hitlera. Abu šo vīru vadībā Latvijas tautām sagādātas ciešanas, bads, nāve. Tikai dažādās pasaules vietās.

Īpašs bija 1997.gada 12.augusta sarīkojums muzejā — Benitas Plezeres–Eglītes grāmatas “Ar bērna acīm” tautā laišanas svētki. Tas pulcēja latviešus no vairākiem kontinentiem, mūsu zinātniekus, bibliotēku darbiniekus, represētos. Pieminēja, atcerējās sēru dienu, “krasta bangas nakti” — 1949.gada 25.martu.

Izsūtīto bērnu vidū bija arī vienpadsmitgadīgā Benita, bērnu dienās iesaukta par Nitu. Viņa savus vērojumus un iespaidus dokumentējusi zīmējumos un atmiņās. Grāmatā “Ar bērna acīm” ievietoti Nitas zīmējumi, kas sūtīti no Sibīrijas uz Latviju.

Vakar grāmatas autore ļoti īsajā uzrunā sacīja, ka Atmodas laikā, kad viņa muzejam nodevusi šos zīmējumus, nav cerējusi, ka sagaidīs arī šādu grāmatu.

Šķiram grāmatu vaļā un lasām, ka Sibīrijā Nita “katru gadu skolā saņēmusi uzslavu par labu mācīšanos. Viņa nokārtojusi iestājeksāmenus Omskas Pedagoģiskajā institūtā. Tomēr Latvijas universitātē viņu neuzņēma. Augstāko izglītību Latvijā Benita varēja iegūt tikai Maskavas Tirdzniecības institūta neklātienes nodaļā. 1957.gadā viņa atkal brauca uz Sibīriju. Šoreiz labprātīgi — “apgūt neskartās zemes“. Māte atgriezās kā otrās grupas invalīde un strādāt vairs nevarēja. Arī tēvam veselība bija sabojāta. Savās mājās viņi netika, to jau nemaz nebija. Auglīgajā Zemgales līdzenumā mājas palika kā izslaucītas — viena daļa saimnieku nokļuva Sibīrijā, otra — devās bēgļu gaitās un trimdā. Palikušie raudzījās viens otrā ar neuzticību. Rads vairs neuzticējās radam, un draugs nevarēja paļauties uz draugu. Izsūtītās meitenes zīmējumi ir neviltota acu liecība traģēdijai, kuras apmērus viņa tolaik vēl neapjauta, bet kuras iespaidā izpostītā dzīve nevienam netika atdota atpakaļ...

Zīmējumus Nita sūtīja krustmātei uz Latviju pastkaršu vietā. Fotogrāfijas no Sibīrijas nepienāca. Māte pēc atgriešanās atrada apdzeltējušas papīra lapiņas un saprata, ka tās jāpaslēpj. Tagad zīmējumi redzami Okupācijas muzejā.”

Vēl — tikai dažas Nitas atmiņu rindkopas.

“Bija pirmā skolas brīvlaika diena, visi vēl gulēja. Agrs rīts. Tad, kad pamodināja, skatāmies — stāv tādi mongoļu tipa cilvēki ar šautenēm un ātri, tikai 20 minūtes dod laiku saģērbties, kaut ko paņemt līdzi. Visi bijām uztraukušies, neko nedarām, viņi tik skubina — ātrāk, ātrāk, nav ko jums te sēdēt, pošieties... Nu, ko mēs, katrs to, kas bija tāds pie rokas, paņēmām un gājām uz mašīnu. Papus bij kūtī aizgājis govi slaukt, tas nāca un ar tūlīt steidzīgi, ar pienu, kaķis vēl uz pleca... Viņš jau redzēja — sētā smagā mašīna, viņš jau saprata, Nāk iekšā, kā tad — pie mums.”

“No ģerevņām brauca kolhozu priekšsēdētāji un kā vergu tirgū izvēlējās sev tos labākos strādniekus — spēcīgākos un bez bērniem. Mūsu ģimene tāpēc palika uz vietas. Mammai sākumā bija visi tie smagie darbi. Viņu pielika pie kolhoza kartupeļu pārlasīšanas. Tie pagrabi lieli un dziļi, puse kartupeļu tur bija sapuvuši, tos tad meta prom, pārējos iestādīja.”

“Pie papus nāca daudz aizvestie latvieši — bijušās skolotājas un citi tādi inteliģenti cilvēki, it kā spēlēt orķestrī. Papus spēlēja basi, un tie citi citus instrumentus. Visi klausījās radio un runāja, nē, nē, ka mūs jau atbrīvos ātri. Domāja, atnāks angļi un amerikāņi un atbrīvos, ka viss tik pagaidām, visu laiku cerības bija — nē, nē, nebūs ilgi, tik pagaidām. Sibīrijā nekur neiesakņojāmies, skolā pagaidām, kolhozā pagaidām...”

“Pamazām sāka atlaist. Uzreiz viena ģimene dabūja atļauju 1956.gada sākumā. Tad mēs visi sakustējāmies: kā tas ir, ka dažiem ir atļauja, bet mums nav. Es gan sāku jau prasīties, kad vidusskolu pabeidzu. Te bija tantes Rīgā. Domāju, ka es varu dzīvot pie viņām un studēt Latvijā. Bet Omskā pateica — jūs ar ģimeni atbraucāt, ar ģimeni aizbrauksiet. Nu un tad es tur iestājos Omskas universitātē, bet pēkšņi oktobrī dabūjām atļauju, ka varam izbraukt. Ar steigu sākām pārdot, kas tur bija tā nelielā iedzīve — govi, un cūku kāvām, es atceros, un vēl ar steigu tur biļetes pirkām. Konteineru vajadzēja, lai visu piecu cilvēku iedzīvi pārvestu. Cūku nokāvām, vēl nemaz nepaspēja atdzist, un kotletes sacepām, domājām, nu tik būs līdz Latvijai. Bet gandrīz visu vajadzēja izmest ārā, jo siltu bijām sacepuši, neļāvām atdzist... Visi bijām tādā sajūsmā, pusi pametām, ka tikai prom, prom ātrāk. Maz bija tādu, kas tur ieprecējās un palika. Viens puisis laikam tur sapazinās un apprecējās ar krievieti.”

“Nu, bet Latvijā tā īsti mūs negaidīja. Uz savu pusi vecāki pat baidījās braukt, jo klīda runas, ka atkal tvarstīs un vedīs atpakaļ, ka tā jau esot bijis... Mūsu tante Olga Plezere dzīvoja Vidzemē, braucām tieši pie tantes uz Vidzemi. Mēs visi trīs bērni aizgājām uz Rīgu mācīties. Vecāki aizbrauca uz mājām apskatīties, kā tur nopostīts. Kaimiņi, kas mums draudzīgi, to tur vairs nav.”

Sigizmunds Timšāns,

“LV” nozares redaktors