Lai katrs apzināmies īsto ceļu augšup, uz Visaugstāko!

Latvijas katoļu arhibīskaps-metropolīts Jānis Pujats

Turpinājums no 1.lpp.

Mums ir prieks, ka arī luterāņu baznīca godā sv. Meinardu, šais dienās atzīmējot viņa piemiņu ar īpašu konferenci Rīgā.

Kristietībai ienākot mūsu zemē, nozīmīga personība bija bīskaps Alberts, kuru nevar nepieminēt sakarā ar Rīgas astoto simtgadi:

Bīskapa Alberta paveiktie darbi ir lieli un paliekoši:

— arī šodien stāv pilsēta pie jūras — Rīga, kuru dibināja bīskaps Alberts;

— arī šodien stāv Vecrīgas senās baznīcas, kurām pamatus viņš iesvētījis;

— arī šodien mēs ticības un kultūras ziņā piederam Rietumu pasaulei, kurai mūsu zemi pievienoja bīskaps Alberts;

— arī šodien pastāv vienota latviešu tauta un valsts, kurai pamatus lika tas pats bīskaps Alberts — tai laikā, kad viņš latviešu ciltis apvienoja vienā Baznīcas valstiņu savienībā, ko sauca par Livoniju vai “Māras valsti”. Livonija, kā zinām, aptver gandrīz pusi no Latvijas vēstures!

Vai nav pienācis laiks uzcelt cienīgu pieminekli šim bīskapam un valstsvīram viņa dibinātajā pilsētā Rīgā! Rīgas centrā, kur 50 gadus stāvēja galvenais boļševiks, tagad būtu piemērota vieta dižam Alberta piemineklim.

Šāds piemineklis būtu zīme tam, ka Latvijā Baznīca un valsts vairs nav savstarpēji nesaderīgas institūcijas, bet gan, ka tās kopīgi sadarbojas tautas garīgai un laicīgai labklājībai.

Zināms, daudziem ir iebildumi pret Alberta lietotām metodēm, taču paturēsim prātā, ka viņš bija 13. gadsimta cilvēks. Baznīca viņu negodina kā svēto, bet atzīst kā tālredzīgu politiķi. Baltija tai laikā bija atpalikusi zeme:

— jau vairāk nekā 1000 gadi bija pagājuši kopš Kristus dzimšanas. Eiropas tautas visapkārt jau bija kristīgas, bet Baltijā vēl nebija dzirdējuši Evanģēliju...

— Rietumu zemēs cēla akmens pilsētas un lielas katedrāles, bet mūsu zemē vēl vispār nezināja, ka no akmens var uzbūvēt kādu namu,

— bet, kad parādījās kristīgie misionāri un jaunas idejas, Baltijā viņus sagaidīja ar dakšām...

Daudzi vēsturnieki to cildina kā senlatviešu patriotismu, taču jāsaka, ka tajos laikos arī senlatviešu pusē būtu bijis labāk gudri politiķi nekā akli patrioti. Raugoties no gadsimtu distances, vēsturniekiem ir laiks to saskatīt un atzīt.

Kā akls patriotisms ir arī tagadējie centieni atdzīvināt senlatviešu ticējumus dievturu sanāksmēs un skolu “baltajās stundās”, oponējot pret kristīgās mācības pasniegšanu skolās. Šie centieni bloķējas ar padomju laika ateisma paliekām un ir tikai traucēklis īstai jaunatnes garīgai atdzimšanai. Tāpēc apsveicama ir jaunās valdības deklarācijā izteiktā apņemšanās “izskaust no mācību programmām tajās vēl esošo okupācijas laika ideoloģiju” (5.1.1.). Taču sabiedrībā, kurā nav nekādu augstāku mērķu kā tikai laicīgā labklājība, tādā sabiedrībā viegli attīstās spēka, naudas, varas un baudkāres kults; tad lieto jebkurus līdzekļus mērķa sasniegšanai.

Lai līdzsvarotu šos procesus sabiedrībā, ir nepieciešama skaidra neatšķaidīta kristīgā mācība ar savu ticību dzīvajam Dievam un cilvēka nemirstībai, kas veicina cilvēka iekšējo izaugsmi un atbildību par saviem darbiem.

Te nevar līdzēt kristīgo sektu mācības. Piemēram, labklājību nevar pacelt vienkārši ar naudas zīmju drukāšanu lielā vairumā bez reāla seguma, jo visam jābūt sabalansētam ar ražotām vērtībām.

Tāpat arī Dieva vārdam ir jābūt ar segumu, kuram iet līdzi grēku piedošanas vara un citas ar priesterību saistītās Dieva žēlastības. Bet tieši priesterības sektantiem trūkst.

Te jāsaka, ka valsts institūcijas ieņem pareizu nostāju, atbalstot Latvijā 4–5 tradicionālās konfesijas, kas ilgā laika posmā sevi apliecinājušas pozitīvā darbā. Šīm vecākajām konfesijām likums paredz iespēju mācīt ticību arī skolās.

Šo valdības nostāju vajadzētu ievērot arī visos zemākajos līmeņos, nesaistoties ar sektantismu, kas ir privātu cilvēku pašdarbība.

Ja kāds pašdarbnieks no malas sāk rosīties valsts iestāžu tīklā, piemēram, izdod pavēles, paraksta dokumentus, drukā savu naudu, tad visas šīs darbības ir nederīgas un pat noziedzīgas. Reliģijas laukā tieši šāda pašdarbība ir sektantisms. Vai tiešām to ir tik grūti saprast tiem, kas pulcējas sektantu saietos?

Padomju laika cilvēks, kam dzīve bija iepriekš reglamentēta, tagad atrodas situācijā, kad pašam jāplāno, kā izdzīvot. Ja viņš nav reliģiozs, viņš jūtas nedroši un labprāt uzklausa tos, kas gatavi atkal pateikt priekšā, kas darāms. Te nu ir darbs visādiem zīlniekiem, horoskopu sastādītājiem un citiem “praviešiem”.

Iedomājieties, ja kādas valsts parlaments sāktu apspriest horoskopu vai zīlnieku prognozes, vai tas nebūtu komiski? Nemānīsim sevi arī individuālā dzīvē! Arī modernajam cilvēkam nepiestāv reliģijas vietā pievērsties māņticībai. Bet, lai pievērstos reliģijai, ir jāiziet cauri zināmai morāla brieduma stadijai.

Ko ieteikt jums ticīgajiem?

Paturiet prātā to, ka visa mūsu dzīve ir Dieva rokās, un ik dienas ar pilnu paļāvību atdodieties Dieva vadībā. Ilgojieties pēc Dieva, un jums būs viegli lūgties. Veltījiet Dievam upurī savas ikdienas grūtības, un pats Dievs palīdzēs sakārtot jūsu dzīvi.

Kristus ir teicis: “Neviens nevar diviem kungiem kalpotÉ Jūs nevarat kalpot Dievam un Mamonam” (Mateja 6,25). Tas ir brīdinājums, lai mēs nekļūtu par materiālo labumu vergiem. Sevišķi jaunatnei sevi jāpasargā no kalpošanas zelta teļam vai zaļajam pūķim, vai seksa dieveklim, vai vēl kādam elkam.

Tauta cer, ka ne tikai Baznīca, bet arī valsts ar saviem likumiem palīdzēs uzturēt tautā labus tikumus. Diemžēl pie mums ir daži ļoti slikti rādītāji: alkohola patēriņš ir nesamērīgi augsts; ik mēnesi caurmērā vairāk nekā 100 pašnāvības; abortu vairāk nekā dzimušo bērnu; dzimstības ziņā esam pēdējā vai priekšpēdējā vietā Eiropā. Tās ir smagas (ekonomiskas un morālas) problēmas, bet ar Dieva palīgu tās kopīgiem spēkiem pacietīgi jārisina.

Arvien dzīvojiet kā ticīgie. Ko nepaspēsit paveikt, to turpinās jūsu bērni, bet personiskās problēmas katram atrisināsies tieši ar dzīves noslēpumu, stājoties Dieva priekšā. Tieši tādēļ mēs dzīvojam, lai redzētu Dievu viņa valstībā un paliktu vienmēr viņa mīlestībā.

Lai Dievs jūs svētī!

Aust saule un vītaro putni. Mākoņu ēna pārskrien pār zemi. Plaukst lapas un dīgst zāle.

Riet saule un pieklust putni. No zariem raisās pēdējās lapas un klusi klājas pār zemi.

Dienas, mēneši, gadi un gadu simti aiziet un nāk. Paliek Dievs. Paliek ticība un mīlestība. Paliek Lurda, Čenstohova, Fatima, Altatinga, Viļņa, Bonē, Loreta un Aglona