PROBLĒMAS. SARUNAS

Par vidi ap mums

Dr.biol. INDULIS EMSIS, 6. Saeimas deputāts, vides valsts ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Plānojot ilgtspējīgu reģionālo attīstību, aizvien aktuālāki kļūst vides kvalitātes uzlabošanas uzdevumi. Par galvenajām prioritātēm kļuvusi ūdensapgāde, attīrīšana un atkritumu saimniecība. Ūdenssaimniecības projekti uzsākti Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Šis gads ievērojams ar to, ka pārejam no lielprojektiem uz reģionāliem mazpilsētu, ciematu un apdzīvotu vietu ūdensapgādes un kanalizācijas projektiem. Šai projektu kopai dots nosaukums “800+”. Sākumā mēs domājām un plānojām, ka Latvijā aptuveni 800 vietās būs jāuzlabo ūdensapgāde un kanalizācija. Izrādījās, ka šādu vietu ir vairāk nekā 1200. Sarežģījumi ar ūdensapgādi un kanalizāciju radušies tāpēc, ka sairusi agrākā sistēma, kad par to rūpējās kopsaimniecības un daļa valsts uzņēmumu. Kopš katrs uzņēmums, katra saimniecība ir suverēna ekonomiska vienība, to bilance ļauj aprūpēt tikai to, kas vajadzīgs ražošanas procesam, nevis nodarboties ar iedzīvotāju ūdensapgādi un netīro ūdeņu aizvadīšanu. Šīs funkcijas jāpārņem pašvaldībām. Taču tām nav ne resursu, ne pieredzes un zināšanu šādu funkciju veikšanai. Tāpēc bija jāizstrādā īpaša valsts programma, kas piedāvā skaidru koncepciju problēmu atrisināšanai. Šīs programmas teorētiskā bāze jau ir izstrādāta, pabeigti arī izpētes darbi gandrīz 30 objektos. Sākta pilotprojektu īstenošana. Ar investīciju projekta pirmo kārtu aptversim 25 Latvijas mazpilsētas.

Atkritumu saimniecība Latvijā jāveido no pašiem sākumiem, jo šajā jomā mums nav pietiekami labu tradīciju. Sagatavota projektu sērija “500-”, kas saistīta ar sadzīves atkritumiem, un tiek izstrādāta bīstamo jeb ķīmisko atkritumu glabāšanas programma. Jaunās pašvaldību infrastruktūras objektu būvniecības finansēšanas shēma ir līdzīga kā ūdensapgādes un kanalizācijas objektu projektiem — kopfinasēšana, riska sadalīšana un finansiālo resursu taupīga izlietošana.

Rīgas pilsētas atkritumu deponēšanas poligona izbūves projekts, kas tiek realizēts sadarbībā ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, saņemot Zviedrijas un Šveices palīdzību, ir viens no lielākajiem šāda veida pasākumiem Austrumu un Centrālajā Eiropā. Projekts paredz Getliņu vecās izgāztuves sanāciju un jaunas glabātavas izveidi, gāzu savākšanas sistēmas izbūvi un šķirošanas procesa iedibināšanu.

Rīgā pirms pāris gadiem tika izlikti konteineri dažādiem atkritumu veidiem. Tomēr iedzīvotāji pret tiem izturējās noraidoši, kaut arī pati ideja nav slikta. Ar laiku tas atmaksāsies. Daudz vairāk ir jāstrādā tieši ar cilvēkiem, citādi atkritumi tiks producēti arvien vairāk un vairāk, un arī problēmu mums būs arvien vairāk. Atkritumus ražo ne vien ģimenes, bet arī uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības utt. Tāpēc jāsāk ar atkritumu saimniecības stratēģiju. Ir izstrādāts dokuments, ko esam nosaukuši par atkritumu saimniecības stratēģiju. Patlaban tas tiek enerģiski apspriests, kritizēts un labots, tiek izteikti priekšlikumi. Kad šis process būs beidzies, mēs dokumentu akceptēsim un iesniegsim Ministru kabinetam. Ja Ministru kabinets to pieņems, mēs sāksim investīciju projektu sagatavošanu. Darbosimies paralēli — būs gan konteineri, gan atkritumu deponēšanas poligoni. Pašlaik pētām situāciju Valmierā, Smiltenē un Valkā, lai izlemtu, kur šajā Ziemeļvidzemes reģionā ierīkot jauno sanitāro atkritumu deponēšanas poligonu. Viss, ko nav iespējams pārstrādāt, utilizēt, sadedzināt vai kompostēt, nonāks šajā poligonā. Tālāk mēs veidosim sadarbību ar attiecīgiem uzņēmumiem, kas atkritumus vāks. Paralēli tiek gatavots likums par sadzīves atkritumiem.

Izteikti dažādi viedokļi, kā būtu organizējama atkritumu saimniecība.

Mūsu uzskats ir tāds, ka visu, kas ir organisks, vajadzētu kompostēt uz vietas, bet metāla un stikla atkritumus savukārt nogādāt pārstrādes uzņēmumos. Ja ir kas dedzināms, teiksim, koki, zari, — to var izmantot kā kurināmo, sašķeldojot. Būvgružus var likt lietā otrreiz, pārstrādājot ceļu segumiem, ielu ieklāšanai utt. Pēc iespējas vairāk ir jāpārstrādā uz vietas. Tikai tas, kas vairs nav nekur liekams, jānogādā sanitārajos atkritumu glabāšanas poligonos ar tādu aprēķinu, lai tie būtu ekonomiski izdevīgi, lai šī atkritumu saimniecība kā smags slogs negultos uz iedzīvotājiem komunālo maksājumu veidā.

Konteinerus piegādās firmas, ar kurām tiks noslēgts līgums. Pie iedzīvotāju mājām tiks novietoti trīs konteineri — viens stiklam, viens metālam un viens pārējiem atkritumiem. Metāls un stikls tiks pārstrādāts, un šo pārstrādi mēs veicināsim, bet par plastmasu mēs vēl strīdamies. Produkcija, ko ražo no šādas plastmasas, nav konkurētspējīga. Šobrīd domājam, ka plastmasu varētu sadedzināt kādā kurtuvē, kur ir pietiekami drošas attīrīšanas sistēmas un augstas temperatūras, teiksim, kādā termoelektrocentrālē, kur ļoti labi noregulēta dūmgāzu attīrīšana.

Paredzēts no vides resursu nodokļa subsidēt, atbalstīt un veicināt atkritumu pārstrādes rūpniecību un atkritumu saimniecību. Mēs iesakām apvienot visus komunālos maksājumus, iekļaujot tajos maksu par dzeramo ūdeni, kanalizāciju un atkritumiem, gan atšifrējot, cik par ko jāmaksā. Jaunais likums jāpieņem jau šogad, un ar nākamo gadu tas jāievieš.

Stiklu jau tagad ved uz Grīziņkalnu, tur tiek pārstrādātas stikla lauskas. Pudeles otrreiz netiek izmantotas, jo uzņēmēji to neakceptē, viņi nevar uzturēt attiecīgos standartus. Stiklu sasmalcina un no jauna pārkausē. Mums ir izstrādāti speciāli projekti, notiek konkrētas sarunas ar stikla pārstrādes rūpnīcu “Grīziņkalns” par taras otrreizēju izmantošanu. Mēs domājam, ka atradīsim kopēju valodu. Ir arī priekšlikumi par automašīnu riepu pārstrādi, esam nodibinājuši kontaktu ar Liepājas demarkizācijas uzņēmumu. Ir arī kontakti ar automašīnu akumulatoru savākšanas un pārstrādes firmām. Palielinās interesentu loks. Tikko būsim izstrādājuši atkritumu saimniecības koncepciju, mēs visā drīzumā izsludināsim konkursu firmām, kas grib ar to nodarboties. Tam jābalstās uz privāto iniciatīvu.

Līdztekus lielajiem ūdenssaimniecības un atkritumu saimniecības projektiem esam ķērušies pie mazās enerģētikas, pie videi draudzīgas uzņēmējdarbības un pie reģionālās attīstības, kas skar ne vien šos infrastruktūras objektus, bet arī uzņēmējdarbību, tūrismu, būvniecību, māju siltināšanu. Mūsu darba lauks aizvien paplašinās.

Pašlaik strādājam pie ostu attīstības programmas, paredzot attīstīt arī Latvijas mazās ostas. Šeit ļoti trūkst līdzekļu, jo atmaksāšanās periods ostās ir garš, vajadzīgi lieli ieguldījumi. Piemēram, mēs gribam pilnīgi no jauna izbūvēt Ainažu ostu, kas darbojās tikai līdz Pirmajam pasaules karam. Bet tās ģeopolitiskais un ģeogrāfiskais novietojums ļauj cerēt, ka arī šī osta varētu sekmīgi funkcionēt. Šobrīd tiek meklētas privātās investīcijas. Protams, valsts viena nevar uzņemties šo risku un to arī nedarīs. Bet mēs esam sagatavojuši dažas investīciju programmas, piemēram, Skultes ostai un Mērsragam. Mūsu mērķis ir ilgtspējīga attīstība.

Par novadu slimokasēm

Valdis Nagobads, 6. Saeimas deputāts, Rīgas slimokases zinātniskais konsultants, — “Latvijas Vēstnesim”

— Gandrīz divus gadus Latvijā darbojas slimokases un brīvprātīga veselības apdrošināšana. Bet vai potenciālie pacienti un ārsti nejūtas mazliet vīlušies?

— Pašlaik Latvijas iedzīvotāji neko labu veselības aprūpes jomā diemžēl nejūt. Un, ja pavaicāsim, kāda tā, viņuprāt ir, cilvēki atbildēs, ka sliktāka nekā bijušās PSRS laikos un pat deviņdesmito gadu sākumā. Bet, manuprāt, pie tā nekādā gadījumā nav vainojama slimokase.

Ir izveidojusies situācija, ka medicīna mūsu valstī nav prioritāra. Un pašlaik ir jārunā par sistēmas izdzīvošanu. Pēc 1995. gadā notikušās banku krīzes cilvēkiem ir ievērojami biežāk jāpiedalās ar savu līdzdalības maksājumu par saņemto ārstēšanu (agrāk tas nebija nepieciešams). Un, protams, šo pasliktināšanos veselības aprūpē saista ar slimokasu darbību. Taču, manuprāt, tās nav vainojamas. 1992. un 1993. gadā, kad par ārstēšanu bija jāsāk maksāt, visa sabiedrība uzskatīja, ka medicīna ir jāfinansē atbilstoši noteiktā kvalitātē veiktajam darba apjomam, nevis ārstu vai ārstniecības iestāžu skaitam. Savulaik naudu piešķīra atbilstoši ārstu un slimnīcu gultu skaitam.

Lai īstenotu šādu finansēšanas reformu, bija nepieciešamas slimokases. Sākotnēji tās tika iecerētas kā veselības apdrošināšanas sabiedrības. Toreiz valdības deklarācijās bija paredzēta obligāta valsts veselības apdrošināšana, taču tā netika realizēta. Tādēļ veselības aprūpes sistēma, tās finansēšana kārtējo reizi nonākusi krustcelēs. Pašreiz ir doma par novadu vai reģionālo slimokasu izveidi.

Vienmēr esmu uzsvēris: kādas sistēmas pastāvēšana, tās augšupeja vai lejupslīde atkarīga vismaz no diviem apstākļiem — no summas, kas konkrētai nozarei atvēlēta, un no tā, cik efektīvi šo naudu izmanto. Un, manuprāt, nevajadzētu pārmest slimokasei, ka naudas līdzekļi netiek izmantoti pietiekami lietderīgi. Domāju, ka mums līdz šim ir izdevies sadalīt naudu tā, lai varētu finansēt pašu nepieciešamāko — steidzamo un neatliekamo palīdzību.

Un vēl. Daudzi cilvēki, pat sabiedrība kopumā, bieži vien jauc sociālo aprūpi ar veselības aprūpi. Bet starp šīm divām jomām nevar novilkt robežu. Jo, ja cilvēks nav paēdis, tad agrāk vai vēlāk viņš saslims. Bezdarba, parādu, aukstuma vai citu nelabvēlīgu faktoru dēļ viņš atrodas pastāvīgā stresā, kas var radīt problēmas ar psihi, var izraisīt kādu psihosomatisku slimību. Tādēļ nedrīkst pieļaut, ka finansēšanas avoti sociālajai un veselības aprūpei ir pilnīgi atdalīti. Uzskatu, ka pat tad, ja ir skops finansējums, ir jārod iespēja savstarpēji tuvināt cilvēku sociālo aprūpi un veselības aprūpi. Pagaidām tas izdodas ar visai lielām grūtībām. Piemēram, cilvēks, kam ir tiesības bez maksas saņemt medikamentus, dodas arī uz sociālās palīdzības dienestu ar lūgumu apmaksāt zāļu iegādi. Mēs itin labi zinām, ka ir cilvēki, kas centīsies izmantot visas iespējas. Datorizācijas laikmets dod mums iespēju izveidot vienotu datu bāzi (uz to mēs mudinām Rīgas Domi) un šo situāciju noregulēt. Pašlaik sociālā palīdzība galvenokārt tiek finansēta no pašvaldību līdzekļiem. Turpretim medicīnu pārsvarā finansē no valsts budžeta.

— Katram piektajam rīdziniekam esot veselības apdrošināšanas polise...

— ...un domāju, ka pārsvarā viņi visi ir gandarīti. Protams, kāds vienmēr būs neapmierināts. Taču uzskatu, ka brīvprātīgā veselības apdrošināšana ir izdevusies, jo tā garantē (īpaši svarīgi tas ir maznodrošinātajiem) cilvēkiem, kam ir polise, drošības sajūtu.

— Jūs nesen sacījāt, ka pašlaik tiek runāts par novadu vai reģionālo slimokasu izveidi. Kāds tam pamatojums?

— Jau iepriekšējās valdības deklarācijā tika fiksēta tēze par piecu līdz septiņu slimokasu izveidi pašreizējo 33 vietā. Tas varētu būt reformas nākamais solis. Protams, tas satrauca mediķus, satrauca slimokasu darbiniekus, jo patlaban cilvēki vairāk par visu baidās zaudēt darbu. No otras puses, jādomā, kā jaunajā situācijā notiks finansēšana. Reģionālo slimokasu izveidi paredzēja arī aizvadītā gada decembrī pieņemtie Ministru kabineta noteikumi nr. 485, tajos noteikta naudas līdzekļu sadales kārtība veselības aprūpes finansēšanai 1997. gadā. Šajā sakarā jau kopš šā gada marta pašvaldības un mediķi visai asi polemizē par to, kādām jābūt novadu vai reģionālajām slimokasēm.

— Kāds ir jūsu kā Saeimas deputāta viedoklis?

— Sākumā šī novadu slimokasu izveide tika tieši saistīta ar teritoriālo reformu. Reformu uz laiku atlika, uzskatot, ka tā ir sasteigta. Bet tajā pašā laikā visas teritoriālās slimokases ir rajonu pašvaldību vai rajonu vai republikas pilsētu pašvaldību uzņēmumi. Arī Rīgas slimokase ir Rīgas Domes akciju sabiedrība. Bet vēlētās rajonu pašvaldības saskaņā ar likumu darbosies līdz nākamā gada 1. janvārim. Tad pašlikvidēsies, un to funkcijas pārņems rajonu sadarbības padomes.

Kas notiek ar slimokasēm šajā posmā? Šā gada septiņos mēnešos Labklājības ministrijā, kur ir izveidota speciāla veselības apdrošināšanas padome, ir rīkotas vairākas tikšanās. Pēdējās ir bijušas ar Pasaules bankas ekspertiem, ar PHARE programmas speciālistiem. Bet katru reizi šīs sarunas noris citādāk. Tādēļ Rīgas slimokase ir atkārtoti paudusi savu viedokli attiecībā uz novadu slimokasi.

Novadu slimokases ir vajadzīgas. Un, pateicoties tehnikai, tās spētu veikt savas funkcijas lielākā apjomā.

— Kāda būs novadu slimokasu funkcija? Kas tām būs jāveic?

— Šis ir pats sāpīgākais jautājums, uz kuru vēl nav viennozīmīgas atbildes. Kamēr nav precizētas novadu slimokasu funkcijas, tikmēr ir grūti atbildēt uz jautājumu, kādām un cik tām vajadzētu būt.

Es aizstāvu viedokli, ka naudas līdzekļu sadale pakalpojumu sniedzējam vai ārstniecības iestādei ir viena no svarīgākajām slimokasu funkcijām. Taču — ne vienīgā. Manuprāt, nākotnes slimokasu būtiskākā funkcija ir atbildība par iespēju iedzīvotājiem attiecīgajā teritorijā saņemt medicīniskos pakalpojumus valstī noteiktajā apjomā. Tātad — nodrošināt iedzīvotājiem iespēju saņemt šos pakalpojumus. Kādēļ es tik diplomātiski izsakos? Likumā par pašvaldībām patlaban tā ir viņu funkcija, bet rajonu pašvaldības tiks likvidētas. Veselības aprūpi finansē valsts. Ārstniecības iestādes galvenokārt pieder pašvaldībām. Kādā veidā nodrošināt sadarbību, lai tā būtu vērsta par labu iedzīvotājiem un viņu veselības aprūpei? Pasaulē veselības aprūpe ir viena no elementārām un galvenajām pašvaldību funkcijām. Bet Latvijā pašvaldībām finansu līdzekļu nav, bet bez naudas neko izdarīt nevar. Tādēļ es aizstāvu viedokli, ka novadu slimokasēm ir jābūt modelim, kurā roku rokā kopīgi strādā slimokases ar pašvaldībām. Lai meklētu domu kopsakarību un lai nekādā gadījumā vienu no otra nenošķirtu.

Daļa oponentu uzskata, ka novadu slimokasēm ir jābūt nevis pašvaldību uzņēmumiem, bet gan valsts aģentūrām. Par to jau ir pieņemts tā dēvētais “jumta” likuma projekts un izstrādāta koncepcija. Ir labi uzrakstīts: “Valdības aģentūra ir valdības izveidota institūcija, kas pēc pilnvarojuma veic noteiktu valsts pārvaldes funkciju administrēšanu.”