MĒS VISI BALTIJĀ

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Par lietuviešiem, kam labi latviešu pakrantē

Saprotas kaimiņi Kurzemes jūrmalā

Tieši pirms 60 gadiem rakstnieks Vilis Veldre divās vasarās kājām apstaigāja Latvijas jūras piekrasti no Nidas līdz Ainažiem. Viņa redzējums zināmā mērā sasaucas ar iespaidiem, kas Kurzemes jūrmalā gūstami patlaban.

Viņa grāmatā “Dzīve pie jūras” par Papi jeb Pāpi, kā autors raksta, ir teikts tā:

“Ņemot vērā ne vien ciema garumu, bet arī māju skaitu, kas Pāpes ciemā sniedzas pāri simtam, un zvejnieku daudzumu, kas arī joprojām turas vēl ap 60, nemaz neskaitot puszvejniekus, kas sava maizes rieciena lielāko pusi nopelna zemes darbos, mēs ar pilnu drošību varam teikt, ka Pāpes ciems ir lielākais zvejniekciems visā Kurzemes rietumu piekrastē. Zināms, to sacīdami, esam klusējot pieņēmuši, ka Pāvilosta vairs nav uzskatāma par ciemu, bet par it prāvu miestu, kaut gan īstu zvejnieku tur nepavisam nebūs vairāk kā Pāpes ciemā.”

Nav nekā dīvaina, ka par vienu no lielākajiem zvejniekciemiem velti meklēt ziņas padomjlaika enciklopēdijās. Apdzīvotās vietas, ko bija iekārojuši militāristi savām bāzēm vai poligoniem, vispirms izzuda no kartēm un pieminēšanas iespieddarbos, bet pēc tam arī no pilnasinīgas dzīves.

Ko gan iesākt zvejniekam mājvietā, kur viņam aizliegts iet jūrā un zvejot?

Uzspiestas bezdarbības apstākļos Latvijas zvejniekciemi panīka un reizēm ieguva arī jaunus, tikai vasaras saimniekus. Par to stāsta Viļņas laikraksts “Respublika” reportāžā “Lietuviešiem labi latviešu pakrantē”.

Juris stiepj nomaļu atgriezumus ugunskuram. Jau savācis diezgan, bet vēl esot par maz. Vajagot tik, lai galva jāatgāž, liesmās veroties. Kaimiņš piedāvā tai blāķī ielidināt arī dēļu vairogu ar uzrakstu “Bojevaja gotovnost vsegda” . Juris tādas izdarības neatbalsta. Vairogs viņam noder, lai piesegtu vezumā sakrautās mantas no lietus.

Juris mitinās bijušā kara poligona mājelē, to viņam piešķīrusi Rucavas pagasta valde. Karavīru pamesto bunkuru tieši pie sārta vietas viņš pa pusei apber ar zemi. Stāvi un skaties, bet viss pareizi.

Irma Ķegalve dzīvo savā viensētā un stāsta par dažādu svētku svinēšanu. Nekā jauna jau te nav, viss ir sen zināms un iepriekš sarūpēts. Uz Jāņiem ļaudis pulcējas skaistajā norā, kur vienā galā ir varens svētozols, bet attālāk no tā iekārtota ugunskura vieta. Žogs ap pļaviņu domāts bullēniem un jēriem, kurus te reizēm ielaiž paganīties un paspriņģot, bet noder arī svētku viesiem, lai tie neaizklīst pārlieku tālu. Jāņos ugunskurā uz restēm cep gaļu. Un neiztikt arī bez šūpolēm, kas jau laikus uzkārtas augstā un stiprā zarā. Sažuvis vārnas līķis uz žoga nav vis ziedojums gariem, bet gan ātri briestošo zemeņu sargs.

Papē, zvejniekciemā pie Rucavas, latviešu ir maz. “Laba diena” te tiekoties skan daudz biežāk nekā “labdien”.

Irma brīnās, ka lietuvieši mērojuši tik tālu ceļu, lai Papē atpūstos — kādus brīnumus tad šie te meklē?... Pie gandrīz līdzās šalcošās jūras Irma nokāpj tikai vakaros — kājas nomazgāt.

— Viņš ir manas saimniecības melnstrādnieks, — Irma stāda priekšā Kārli Kurši. Daudzus gadus mitinoties kopā, lietuviešu atpūtnieki par vietējiem latviešiem ir izdibinājuši visus sīkumus un secina — Kārlis ir Irmas piedzīvotājs. Irma lietuviešiem pārdod pienu, krējumu, biezpienu.

Rucavas pagasta pašvaldībā var uzzināt, ka lietuvieši Papē nopirkuši kādas 30 mājas (tikai lietuviešu mēle tagad skan Nidā, pašā pirmajā latviešu zvejniekciemā pie pašas Lietuvas robežas). Vairums lietuviešu uz Papi vasarās atvilkt elpu brauc jau vairāk nekā desmit gadu. Kādreizējie vietējās padomju saimniecības vadītāji bija īpaši iepriecināti, kad Papi par savu vasarnīcu vietu izraudzījās Akmenes cementa ražotāji, jo viņi latviešiem palīdzēja tikt pie tolaik grūti dabūjamiem celtniecības materiāliem — būvēja mājas, liellopu kūtis. Savas atpūtas bāzes klusajā zvejniekciemā uzcēla un iekārtoja Šauļu autobusu parks, Kauņas tiltu celtniecības uzņēmums, Fizikas institūts, Panevēžas “Ekranas” un citas dažādas organizācijas.

Lai gan latviešu zvejniekciemā nav daudz, lietuvieši no viņiem ir daudz mācījušies — zivis kūpināt, pienācīgi Jāņus svinēt un līgot, kartupeļus un tomātus ar jūras mēsliem mēslot. Tagad lietuvieši zina, ka dienvidu vējš atnes dzintaru, bet ziemelis — akmeņplekstes.

Šauļu autobusu parka atpūtas nama komandanta Antana Eiduka sievas Zuļas kartupeļu lauku sargā melns karogs. Ar tumsā spīguļojošām strēmelēm aptītā karoga bambusa kāta virspuse atgādina Kolorado vaboles muguru. Kad Antans atrada šo karogu izskalotu jūras pakrantē, latvieši viņam skaidroja, ka ar šādiem karogiem zviedri iezīmējot jūrā vietas, kur izmesti tīkli. Tad jau tas melnais brīnums būs atpeldējis pāri jūrai no Zviedrijas!

Lietuvieši no krasta bez maksas ar spiningiem velk laukā butes un akmeņplekstes. Par makšķerēšanu tuvīnajā Papes ezerā jānomaksā nodeva — sezonā pieci lati. Ezerā dzīvo karūsas, karpas, brekši, lomos gadās arī zuši.

Makšķerēšana ir vaļasprieks ne tikai pieaugušajiem, ar to aizraujas arī bērni — Papē viņu ir kupls pulks. Antans Eiduks reiz veicis piekrastē izklīdušās jaunās paaudzes skaitīšanu. Četrdesmit!

— Palaid šos savā vaļā, un nav nekādu bēdu, jo te ir tik liela brīvība, — saka Antans.

Pastāvīgā atpūtniece Stase Rapaliene, Papē vaļodamās, bieži vien mēdz laivā aizirties uz ezera vidu, kur labāka makšķerēšana. Ezera piekraste viscaur biezi noaugusi ar niedrēm. Zvejas laivām niedrājā izpļautas takas, citādi uz priekšu netikt.

“Agatnieki” — tā sauc viensētu Papē, kas tagad pieder Kauņas iedzīvotājam Jonam Rapalim. Laukos un nelielos ciematos Latvijā pieņemts mājām numuru vietā dot vārdus, kas uzrakstīti kā ceļa rādītājs uz redzamā vietā nostiprināta dēļa gala. Nu šiem nosaukumiem ir vēl cita jēga. Iemītnieki mainās reizēm visai bieži, bet mājas paliek. Tāpat kā daudzi citi lietuvieši, Jons Rapalis pie mājas ticis mantošanas ceļā — ar novēlējumu testamentā iegūstot “Agatniekus” no zvejnieku ģimenes pēctečiem, kas pārcēlušies uz dzīvi citur. Tādā veidā bijis vieglāk noformēt dokumentus.

Rīgas un Liepājas iedzīvotājiem šis nostūris īpaši pievilcīgs nešķita. Latvijas jūras robeža un piekraste ir ļoti gara, tāpēc interesentiem nebija grūti atrast piemērotas vasaras mītnes tuvāk pie mājām. Bet lietuviešiem tas nebija tālu — no Sventajas pāri robežai tūdaļ ir Nida, tā jau gandrīz Lietuva, jo pa logu var saskatīt topošās Būtiņģes ceļamkrānus un rezervuārus — tāda ne īpaši pievilcīga un patīkama ainava.

Kāpēc lietuvieši tiecas uz Latviju? Te viņus sagaida kluss un tukšs liedags, kur var atļauties darīt gandrīz visu, kas ienāk prātā, — gleznot, pat skaidīt pa pliko, klausīties mūziku. Neparasti ir tas, ka mājas atrodas pie paša jūras krasta — Lietuvā neko tādu neredzēsi... Pape ir izstiepusies līdzās jūrai vairāku kilometru garumā. Ja kāds pārguris no ļaužu burzmas, var izkārtoties arī tā, ka nevienu dvēseli vispār neredzēsi un nesatiksi. Te var lēti atpūsties — ķert zivis, ogot, sēņot. Daudzi tā arī iztiek, bet tie, kam šeit pieder mājas, audzē dārzeņus. Te nav nepieciešami kūrvietas tērpi. Te — kā mājās.

Kauņiete Janīna Staņukaitiene arvien pat pāris reizes gadā atbrauc pavaļoties kādā no Kauņas tiltu celtniecības uzņēmumam piederošajiem namiņiem. Un Janīna stāsta, ka viņai Papē ik vakars šķiet kā svētki. Turpat pie mājas Janīnas ģimene ierīkojusi ugunskura vietu — ļaudis sanāk kopā, lai patērzētu, uzdziedātu. Un ir tik jauki no malas pavērot lietuviešus, kas uz Papi atbraukuši pirmo reizi, — ciemiņi ir pārsteigti un saviļņoti, ieraugot savām acīm tik neparastu jūrmalu.

Par Alfonsa Bieļauska jaunajiem romāniem

Mūsu lasītājiem labi pazīstamā prozas meistara dāvanas

Viļņas izdevniecība “Vaga” laidusi klajā Alfonsa Bieļauska jauno romānu “Citu dzīve”. Tas ir jau otrais pazīstamā prozaiķa darbs, kas šogad nonāk pie lasītājiem, jo mazliet agrāk grāmatā iznācis romāns “Izdevīga sieviete”.

Pirms abu grāmatu klajā laišanas ilgāku laiku Alfonsa Bieļauska vārds bija izzudis no plašsaziņas līdzekļu uzmanības loka. Uzsverot šo faktu, romāna “Citu dzīve” klajālaišanas svētkos autors atzīmēja, ka īsts mākslinieks var radīt tikai tad, ja norobežojas no dzīves banalitātēm un politiskajām kaislībām. “Ticiet man, vēl neesmu miris un alkstu dzīvot, taču ne jau laikrakstu hronikā, bet kultūrā “ sacīja septiņdesmit trīs gadus vecais rakstnieks, kas ik dienas rakstot piecas stundas.

Alfonsa Bieļauska daiļrade ir pazīstama arī latviešu lasītājiem. Savulaik plašu popularitāti iemantoja romāns “Zied sarkanas rozes”, ko autors uzskata par sev vistuvāko, pēc tam latviski tulkotas arī grāmatas “Mēs vēl satiksimies, Vilma” un “Kauņas romāns”.

Par ko stāsta “Citu dzīve”? Tā ir grāmata par maizi, mīlestību un nāvi: daiļdarba centrā ir bijušais reklāmas darbinieks Ramojus Skalvis, kurš jūtas dzīvē vīlies, jo jaunībā ir nodevis savu mīlestību un mīļoto meiteni, kas nonākusi Sibīrijā. Arī vēlāk galvenais varonis ir ielaidies kompromisos, nav spējis sevi apliecināt. Nespēdams iekļauties “citu dzīvē”, Ramojus iet bojā.

Par pašvaldību reformu, un pārāk daudz pagastiem

Igaunijā ir 254 pašvaldību vienības

Joprojām Igaunijā turpinās diskusija par pašvaldību reformu. Šoreiz par to izsakās juridisko zinātņu doktors, Igaunijas parlamenta deputāts Ado Leps:

— Pirms 1940.gada mūsu valsts tiesību zinātnieki vērtēja Igaunijas pašvaldību sistēmu ļoti kritiski. Vakar un šodien šī jautājuma būtība ir tāda: vai izstrādājot Igaunijas pašvaldību nākamo sistēmu, ir jāņem vērā kopienas vai valsts teorija?

Pēc kopienas teorijas uz vietas radītā pašvaldība ietver tās teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju savstarpējo kopumu, tā nodarbojas ar kopienas lietām un vada visu pašvaldības dzīvi pēc pastāvošās likumdošanas. Šī pamatdoma ir ierakstīta mūsu Valsts pamatlikumā. Pēc parlamenta 1993.gada 12.maija lēmuma Igaunijas pašvaldību sistēma ir vienveidīga, t.i., pašvaldību vienības ir pagasti un pilsētas.

Pēc valsts teorijas vietējās pašvaldības ir valsts administrācijas atsevišķa sastāvdaļa jeb izpildvaras sastāvdaļa, kas realizē valsts uzdevumus.

Sakarā ar dzimtbūšanas atcelšanu Igaunijā 1816.gada 23.maijā un Vidzemē, toreizējā Līflandē, 1819.gada 26.martā pagasti lielākoties tika izveidoti pēc muižām. Šur un tur no mazākām muižām izveidoja kopīgu pagastu. Turpmāk pagasts bija zemnieku kopienas pašvaldība. Jau 1890.gadā tika samazināts uz muižām balstīto pagastu skaits: no vairāk nekā 1000 pagastiem uz aptuveni 400. Pēc pusgadsimta (1939.gada 1.aprīlī) atkal notika kārtējā pagastu reforma. Saskaņā ar to pagastu skaits tika samazināts no 365 uz 248. Pilsētu skaits tolaik bija 33.

Pēc Otrā pasaules kara padomju vara gribēja nostiprināties Igaunijā mūžīgi, tādēļ bija nepieciešama varas centralizācija. 1950.gadā Igaunijā tika izveidota 641 ciema padome, toties 1988.gadā to skaitu ievērojami samazināja — līdz 189.

Pagastu un pilsētu atjaunošana atsākās, pamatojoties uz Igaunijas PSR Augstākās padomes 1989.gada 10.novembrī pieņemto pašvaldību likumu. Pašlaik Igaunijā ir 254 pašvaldību vienības (208 pagasti un 46 pilsētas). Pat 1988.gadā ciema padomju bija mazāk nekā tagad pagastu.

Iepriekš pieminētā 1939.gada pagastu reformas būtība bija tāda, lai pagasta iedzīvotājiem būtu vienkāršāka saikne ar vietējo varu un pagasta varas uzturēšana būtu pēc iespējas lētāka.

Tajā pašā laikā ir zināms, ka baznīcas vara Igaunijas teritorijas dalīšanas laikā pamatojās uz citiem aspektiem, proti, izveidojot baznīcu novadus — draudzes ( kihelkond ). Draudžu Igaunijā 1925.gadā, kad tās likvidēja kā administratīvas vienības, bija 107.

Ado Leps piebilst, ka viņš, kaut nebūdams draudžu sistēmas atjaunošanas piekritējs, tomēr atzīst, ka baznīca ļoti precīzi varējusi noteikt Igaunijai visatbilstošāko administratīvi teritoriālo dalījumu. Daudzi domā, ka administratīvajam dalījumam tagad jābalstās uz izglītības iespējām. Tādēļ Igaunijas teritoriālajam dalījumam pamatā jābūt vispārizglītojošo skolu, t.i., ģimnāziju un vidusskolu, atrašanās vietai. Aptuveni tātad varētu būt 100 līdz 120 pagastu.

Administratīvā dalījuma reforma būtu jāveic divos posmos. To rāda Ziemeļvalstu pieredze.

Pirmais posms būtu pagastu labprātīga apvienošanās, otrais, vēlākais — to pagastu apvienošana, kas neapvienojas labprātīgi. Jāsāk būtu ar tā sauktajiem riņķa pagastiem, kas aptver mazās pilsētas un ir saistīti ar kopēju skolu, tirdzniecību, medicīnisko palīdzību u.c., kaut gan ir patstāvīga pašvaldība. Ar to mazā pilsēta ir ekonomiskā un kultūras ziņā šķirta no apkārtējās pašvaldības vai pašvaldībām, kaut gan vēsturiski tās ir radušās vienā apvidū. Apvienoties vajag, pamatojoties uz domu, ka nav nekādas starpības: vai pilsēta apvienojas ar pagastu vai otrādi.

Halingas un Pernu—Jāgupi pašvaldību apvienošanās beidzās ar vietējām pašvaldību vēlēšanām. Presē ir plaši aprakstīta Viljandes apriņka Abjas—Paluojas pilsētas un Abjas pagasta un Sūre—Jāni pilsētas apvienošanās ar tāda paša nosaukuma pagastu. Nav nekādas loģikas, ka divu pašvaldību vadība atrodas zem viena jumta.

Ir arī citas situācijas. Piemēram, patlaban rit diskusijas starp Rietumviru apriņķī atrodošos Regaveres un Austrumviru apriņķī atrodošos Sondas pagastu. Sondas pagasta meža iecirkņa dzīves vietas skaitās pie Regaveres pagasta, bet iedzīvotāji — pie Sondas pagasta, tādēļ personu nodokļu maksājumi nonāk Austrumviru, bet zemes nodokļi — Rietumviru apriņķī. Jautājumu var atrisināt, apvienojot Austrumviru un Rietumviru vienā Veru apriņķī. Hāpsalu dome izteikusi priekšlikumu, lai Ridalas pagasts atdotu Ūemoisu un Paralepu, kas faktiski ir Hāpsalu pilsētas daļas, bet administratīvi pieder pie pagasta. Tomēr pievienošana rada problēmas spēcīgākā Lēnemā pagasta pastāvēšanai.

Pērnavas apkaimē, pēc apriņķa vecākā vārdiem, 23 pašvaldību vietā varētu būt kādi 10—12 lieli, spēcīgi pagasti.

No aizsardzības politikas viedokļa pašreiz varbūt ir pāragri vēlēties to pagastu apvienošanu, kas atrodas Austrumviru un Veru apriņķī uz robežas ar Krieviju.

Tāpat skaidrs, ka, veidojot lielas pašvaldības, vērojamas arī negatīvas parādības, pirmkārt, tas, ka vietējā vara atrodas tālu no iedzīvotājiem. Būtisks arguments mazo pagastu apvienošanai ir tas, ka, rēķinot uz vienu cilvēku, ir ļoti lieli izdevumi un mazi nodokļu ienākumi. Ne mazāk svarīga ir situācija, ka mazajos pagastos nav attiecīgi sagatavotu personu, kas spētu pildīt visas pašvaldības ierēdņu funkcijas.

Par igauņu sociologu datiem

Socioloģiskie pētījumi Igaunijā liecina, ka tauta nepazīst un arī neuzticas saviem priekšstāvjiem parlamentā un uzskata, ka likumdošanu parlamentā stipri ietekmē naudas pasaule.

Vairāk nekā puse aptaujāto nemaz nezina, kas no viņu vēlēšanu apgabala ir iekļuvis parlamentā, tikai 2 procenti apgalvo, ka zina visus, 7 procenti ir kontaktējušies ar parlamenta locekļiem, 92 procenti — nē, 3 procenti nemitīgi seko parlamenta darbībai, bet 57 procentiem par to nav nekādas intereses. Tādi, kas uzskata, ka orientējas parlamenta darbībā, ir 67 procenti. Viņi izteikušies, ka tas nav attaisnojis iedzīvotāju uzticību.

Vietējo pašvaldību un iedzīvotāju attiecības ir nedaudz labākas, lai gan arī te vairāk nekā puse aptaujāto uzskata, ka nekas nav mainījies, 14 procenti atzīst, ka jaunievēlētās pašvaldības ir labākas, turpretī 8 procenti — ka sliktākas. Liela daļa parlamenta locekļu darbojas arī vietējās pašvaldībās. 70 procenti respondentu domā, ka turpmāk nepieļautu darbību abās vietās, būtu jādarbojas vai nu parlamentā vai pašvaldībā. Tikai 7 procenti uzskata, ka parlaments darbojas visas tautas interesēs, 43 procenti domā, ka tas darbojas partijas interesēs, 15 procenti, ka pirmām kārtām atsevišķu personu interesēs, 27 procenti, ka atsevišķu interešu grupu interesēs.

Aptaujātie ir pārliecināti, ka lēmumu un likumu pieņemšanu parlamentā ietekmē nauda, bankas, partiju līdzekļi, Rietumu kapitāls, “ēnu ekonomika”.

Ģimeņu, pensionāru, studējošo, lauksaimnieku un citu organizāciju ietekme likumu izstrādāšanā, pēc aptaujāto domām, ir pārāk maza. 25 procenti uzskata, ka arī Krievijas kapitāla ietekme ir maza, bet 12 procenti izteicās, ka arī “ēnu ekonomikas” ietekme likumu izstrādāšanā ir maza. Šajos jautājumos igauņu un neigauņu uzskati daudz neatšķīrās.

Trīs ceturtdaļas uzskata, ka bagātajiem un nabagajiem ir savi atšķirīgi likumi, 44 procenti atzīst, ka ne visi likumi ir jāpilda, bet 53 procenti — ka jāpilda.

Četras piektdaļas pauž viedokli, ka vienkāršiem cilvēkiem vispār nav iespējams ietekmēt parlamenta darbību, 15 procenti domā, ka zināmā mērā var ietekmēt, tikai 1 procents uzskata, ka parlamenta darbību var ietekmēt. Tika aptaujāti 1014 Igaunijas iedzīvotāji, un tas tika darīts pēc parlamenta iniciatīvas.

Par minimālo algu, par vismaz 1200 kronām

Igaunijas “Lauku Avīze” (Maaleht) intervē Igaunijas Arodbiedrību centrālās savienības priekšsēdētāju Raivo Pāvo.

— Valdība pašlaik nodarbojas ar nākamā gada budžeta veidošanu. Kādi ir arodbiedrību priekšlikumi valdībai?

R.P. — Rūpējamies par minimālās algas paaugstināšanu. Iepriekš parakstījām ar valdību vienošanos par minimālās algas paaugstināšanu līdz 845 kronām (aptuveni 35 lati). Tā stājās spēkā no šā gada februāra.

Arodbiedrības uzskata, ka arī nākamajā gadā ir jāpaaugstina minimālā alga. Mūsu priekšlikums ir 1200 kronas (aptuveni 50 latu). Mūsu otrs priekšlikums — nodokļu neaplikšana līdz līdzšinējās minimālās algas līmenim — 845 kronām. Treškārt, mēs rūpējāmies par sociālā pabalsta summas paaugstināšanu. Pašlaik tā ir 240 kronas (aptuveni 10 latu), tomēr tā ir ļoti maza summa. (Pēc pašreizējā kursa viena krona līdzinās četriem santīmiem. — Red. ) Domājam, ka tai vajadzētu līdzināties pusei minimālās algas, aptuveni 450 kronām (18 latiem) mēnesī. Šos priekšlikumus valdībai iesniedzām jau laikus, lai tā, veidojot jauno budžetu, varētu tos ņemt vērā.

— Kā reaģēja valdība?

R.P. — Premjers esot teicis, ka par minimālās algas paaugstināšanu līdz 1200 kronām nevarot būt ne runas. Mēs no sava priekšlikuma neatteiksimies, mēs neesam mierā ar minimālo algu pašreizējo līmeni.

— Arodbiedrība ir apvienojusi dažādās ekonomikas nozarēs strādājošos. Šo nozaru arodbiedrību līderiem ir bijušas sarunas ar darba devējiem arī par algām. Vai ir laimējies panākt vienošanos ar darba devējiem par algas paaugstināšanu?

R.P. — Vienošanās par algām starp darba devēju un darba ņēmēju ir noslēgtas kā kolektīvais līgums transporta un ceļu strādniekiem, meža apstrādātājiem, pasta un sakaru darbiniekiem, vieglās rūpniecības strādniekiem un citu profesiju pārstāvjiem.

Arodbiedrība neprasa krasu algu paaugstināšanu, bet gan algu regulēšanu. Ņemot vērā inflācijas līmeni, tas jādara katru gadu. Vispār ar savu algu politiku esam atpalikuši no Eiropas caurmēra līmeņa, patēriņa iespējas ir ļoti mazas.

— Vai ir uzņēmumi, kur minimālā alga tomēr jau ir 1200 kronas?

R.P. — Ir gan. Kad valdība noteica 845 kronas, daudzi uzņēmēji ziņoja, ka viņiem algas jau sasniegušas 1200 kronu robežu. Bet ļoti lielos uzņēmumos, piemēram, akciju sabiedrībā “Krenholma”, kur ir tūkstošiem strādājošo, minimālās algas paaugstināšana kaut vai par 100 kronām jau ir problemātiska, tāpēc lielajos uzņēmumos darba algas paaugstināšana notiek gausāk.

— Parlaments nesen beidzis ziemas un pavasara sesiju. Kādi arodbiedrībām būtiski likumi tika pieņemti?

R.P. — Diemžēl šajā ziņā nav nekā iepriecinoša. Varu uzskaitīt tos likumaktus, kas netika pieņemti. Sociālās apdrošināšanas reformu regulējošie akti, kas skar darba nespēju, profesiju slimības, nelaimes gadījumus darbā vai darba aizsardzību. Šādu likumu mums vēl nav. Cerējām, ka līdz vasarai tie tomēr nonāks parlamenta redzeslokā. Cilvēki grib zināt, kāda būs turpmākā sociālā apdrošināšana.

— Bet pensiju trīs balsti jau ir uzslieti.

R.P. — Šis ir valdības vienīgais pozitīvais solis, ka tika radīta speciāla darba grupa, kas izstrādāja pensiju apdrošināšanas koncepciju. Esam iepazinušies ar pamatnostādnēm, un mēs principā tās atbalstām. Ļoti būtiska ir arī veselības aizsardzība, kuras pamatnostādnes vēl gaidām.

— Arodbiedrību savienība ir kritizējusi valdību par to, ka nav jauna darba līguma varianta.

R.P. — Likums par darba līgumu ir pieņemts pirms pieciem gadiem, un tagad ir nepieciešamas korekcijas. Sociālās nodrošināšanas ministrija ir izstrādājusi jaunu darba līguma likuma variantu. Tomēr, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, šī ministrija nav to saskaņojusi ar Tieslietu ministriju un tādējādi likums nav nonācis līdz apspriešanai valdībā. Arī sociālās aizsardzības likuma papildinātais variants bija Sociālās ministrijas darba plānā, bet līdz apspriešanai parlamentā tas nav nokļuvis. Tā šie divi priekšlikumi, arī darba aizsardzības likums, veido likumu paketi, kas aizsargā strādājošos un uzliek darba devējam attiecīgus pienākumus.

— Vienu pluspunktu gan valdība un arodbiedrību savienība var sev ieskaitīt par labu: bankrotējošo uzņēmumu strādnieku vajadzībām tiek veidots garantijas fonds.

R.P. — Šī fonda radīšanas priekšdarbi tika uzsākti pirms pusotra gada. Ar valdību mums bija sarežģītas sarunas, līdz tomēr vienojāmies.

Garantijas fonda līgums tika parakstīts jau 6. jūnijā. Fonds veidojas no divām daļām. Fondā nauda ieplūst no valsts budžeta un no ārpusbudžeta līdzekļiem. Fondu pārvalda Finansu ministrija. Bankrotējošā uzņēmuma strādniekiem kompensācijas sāk izmaksāt mēneša laikā, tiklīdz bankrota administrators ir savācis attiecīgos dokumentus. Līdz šim kompensāciju izmaksas ir vilkušās līdz 5–6 mēnešiem, tādējādi cilvēki nokļuvuši grūtā situācijā.

Otra būtiska vienošanās ir tāda, ka kompensāciju lielums ir trīs vidējās mēnešalgas agrāko divu vietā.

— Jūs teicāt, ka garantiju fonda radīšanā ir arī otrs posms.

R.P. — Pēc mūsu domām, otrs posms varētu sākties 1999. gadā, kad fonds tiks izveidots kā atklāta juridiska persona. Iemaksas izdarīs ne tikai valsts, bet arī darba ņēmēji un darba devēji. Tādējādi izveidosies daļa no stabilas apdrošināšanas sistēmas.

— Kad garantiju fonds sāks darboties?

R.P. — Šī gada otrajā pusē vēl paliks līdzšinējā kārtība, kad bankrotējošā uzņēmuma strādniekiem pabalstu izmaksās no valsts rezerves fonda.

Sastādot nākamā gada budžetu, būs jāatrod nauda arī garantiju fondam. Fonda darbībai ir nepieciešams izdarīt grozījumus bankrota likumā un izstrādāt fonda darbības principus.

— Vai tagad arī Arodbiedrību savienības vadība dosies atvaļinājumā?

R.P. — Sarunās ar valdību gribam panākt vienošanos vēl vienā jautājumā. Tas skar dzīves minimuma noteikšanas principus. Ar dzīves minimuma noteikšanu varētu rasties precīza aina par to, kādas ir cilvēka minimālās vajadzības. Tas dos skaidrību par to, kā mēs īstenībā dzīvojam. Vai dzīvojam tik labi, kā dažreiz tiek plaši klāstīts, vai arī daļa tomēr dzīvo trūkumā un nabadzībā.

Materiāli “Latvijas Vēstnesim”:

par Lietuvu — Andris Sproģis,

par Igauniju — Katrīna Ducmane