MĒS UN EIROPA

Mainās Eiropa, un mainās Eiropas Padome

Uldis Krastiņš, Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centra direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Eiropas Padome ir plašākā Eiropas starptautiskā organizācija, kurā apvienojušās 40 valstis, tostarp Latvija. Tās uzdevums ir stiprināt Eiropas politisko, sociālo, juridisko un kultūras sadarbību. Tās Parlamentu asambleju veido nacionālo parlamentu pārstāvji. Eiropas Padomi nevajag jaukt ar Eiropas Savienību, kurā ietilpst 15 dalībvalstis. Šīs organizācijas mērķis ir īstenot tās dalībnieku politisko un ekonomisko integrāciju. Tās asambleja ir Eiropas Parlaments, kura locekļus ievēlē vispārējās Eiropas vēlēšanās. Savām plenārsēdēm abi parlamenti izmanto Eiropas Padomes mītni Francijas pilsētā Strasbūrā — Eiropas pili.

Nāve, cilvēku ciešanas, sagrautas pilsētas un ciemati Otrā pasaules kara laikā vedināja Eiropas valstsvīrus rīkoties tā, lai tas vairs “nekad neatkārtotos”.

Atsaucoties uz Vinstona Čērčila priekšlikumu, desmit Eiropas valstu valdību pārstāvji 1949. gada 5. maijā tikās Londonā un radīja Eiropas Padomi, kuras mērķis bija strādāt, lai “panāktu lielāku vienotību tās dalībvalstu starpā, noslēdzot līgumus un kopīgi darbojoties ekonomikas, sociālā, kultūras, zinātnes, likumdošanas, tiesu un administratīvā jomā, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību saglabāšanā un tālākā īstenošanā”.

No organizācijas, kas ietvēra desmit valstu, Eiropas Padome 1997. gadā ir attīstījusies par īstenu visas Eiropas starpvaldību organizāciju ar 40 dalībvalstīm, turklāt četras valstis gaida, lai pievienotos tai. Latvija tajā tika uzņemta 1995. gada 10. februārī, kļūdama par 34. dalībvalsti. Pagaidām pēdējā valsts, kas pievienojusies Eiropas Padomei, ir Horvātija.

Eiropas Padomes mērķi šodien joprojām ir tikpat aktuāli un svarīgi, kādi tie bija gandrīz pirms piecdesmit gadiem, kad šī organizācija tika izveidota. Kopš Viduseiropā un Austrumeiropā astoņdesmito gadu beigās notikušas milzīgas pārmaiņas, Eiropas Padome atbalsta šo valstu pūliņus iedibināt demokrātiju un cieņu pret cilvēktiesībām.

Ceļš uz patiesu demokrātiju un pilnīgu cilvēktiesību ievērošanu ir garš un šķēršļu pilns. Paraugoties uz Eiropas valstīm, var redzēt, cik grūti sasniegt šos mērķus. Konflikti bijušajā Dienvidslāvijā, pieaugošais bezdarbnieku un bezpajumtnieku skaits, neiecietības uzliesmojums, antisemītisms un ksenofobija ir tikai daži piemēri tām problēmām, kas pašlaik skar Eiropu.

Eiropas Padome turpina darbu, lai īstenotu demokrātijas ideālus, un cenšas nodrošināt cilvēktiesību universalitāti, mudinot visas dalībvalstis izstrādāt vienotus standartus visu cilvēku interesēs, neatkarīgi no viņu izcelšanās. Eiropas tautām jārada iespējas baudīt visas tiesības — civilās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras, un Eiropas Padome cenšas veicināt un aizsargāt visas tiesības kopumā, kas veido nedalāmu veselumu.

Darbība

Padome cenšas harmonizēt dalībvalstu politiku, pieņemot kopīgas normas un īstenojot kopīgu rīcību. Šai nolūkā tā dažādos līmeņos pulcē parlamentāriešus, ministrus, valdību ekspertus, vietējo un reģionālo pašvaldību deputātus, jaunatnes organizāciju un NVO (nevalstisko organizāciju) pārstāvjus, kas var apvienot savas zināšanas un pieredzi.

Vairāk nekā 160 Eiropas konvencijas, kas atbilstu vairāk nekā 100 000 divpusējo līgumu, kalpo dalībvalstīm par pamatu, lai reformētu un harmonizētu nacionālo likumdošanu tādās dažādās sfērās kā cilvēktiesības, sociālie jautājumi, tieslietas, vietējā pašpārvalde, veselība, vide, sports, jaunatne, datoru datu bāzu aizsardzība, vardarbība sporta pasākumos, dabas aizsardzība, masu mediji, kultūras sadarbība, spīdzināšanas izskaušana un minoritāšu tiesību aizstāvība. Var teikt, ka Eiropas Padome nodarbojas ar visiem sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, izņemot aizsardzību. Kā piemēru var minēt šādas konvencijas: Eiropas Cilvēktiesību konvencija; Eiropas Kultūras konvencija; Eiropas Sociālā harta; Konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību; Konvencija par spīdzināšanas novēršanu; Konvencija par terorisma apkarošanu; Konvencija par skatītāju vardarbību sporta pasākumu un it īpaši futbola spēļu laikā; Eiropas Konvencija par pārrobežu televīziju; Konvencija par datu bāzu aizsardzību; Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta; Vispārējā konvencija par mazākumtautību (nacionālo minoritāšu) aizsardzību.

Struktūra

Eiropas Padome veic šo daudzveidīgo darbību, izmantojot veselu virkni institūciju ar dažādiem mehānismiem un līdzekļiem. Vairākas no tām ir politiska rakstura institūcijas: Ministru komiteja nodrošina lēmumu pieņemšanu un vada organizācijas darbību; starpvaldību ekspertu komitejas kontrolē darbību pēc Ministru komitejas rīkojuma, izstrādā rekomendācijas, lēmumus, konvencijas un citus juridiskus un nejuridiskus dokumentus; Parlamentu asambleja ir Eiropas Padomes debašu norises vieta, kur pulcējas nacionālo parlamentu pārstāvji; savukārt Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību kongress veicina demokrātiju vietējā un reģionālā līmenī.

Ministru komiteja

Ministru komiteja ir Eiropas Padomes institūcija, kas pieņem lēmumus, ar tās starpniecību dalībvalstis slēdz līgumus un veic kopīgus pasākumus. Ministru komiteja sastāv no dalībvalstu ārlietu ministriem. Viņu oficiālās pastāvīgās pārstāvniecības, kas atrodas Strasbūrā, spēj rīkoties un pieņemt lēmumus to vārdā (Latvijas pārstāvniecību pašlaik vada Andris Teikmanis). Ministru komiteja pieņem starpvaldību darbības ikgadējo programmu, ko sagatavo sekretariāts, balstoties uz valdību ekspertu ieteikumiem, kā arī pieņem budžetu.

Viena no Ministru komitejas vissvarīgākajām funkcijām ir konvenciju un līgumu pieņemšana, kas ir saistoši tos ratificējušām valstīm. Tā sniedz rekomendācijas dalībvalstīm — daudzos gadījumos arī tām valstīm, kas nav dalībvalstis, — un pieņem rezolūcijas un deklarācijas. Tie ir dokumenti, kas aptver dažādus politiskus jautājumus vai satur rīcības ieteikumus dalībvalstu valdībām. Daudzi no tiem pēc pieņemšanas tiek izmantoti, lai izstrādātu jaunus darbības veidus un tos īstenotu gan pašā organizācijā, gan dalībvalstīs.

Ministru komitejā notiekošo starpvaldību dialogu papildina Eiropas ministru sanāksmes, ko rīko katru otro vai trešo gadu un kas ir veltītas dažādām Eiropas Padomes svarīgākajām darbības jomām (justīcijai, izglītībai u.c.). Šīs augsta līmeņa tikšanās dod jaunus stimulus darbībai gan visas Eiropas, gan nacionālā līmenī.

1993. gadā starpvaldību dialogs tika pacelts vēl augstākā līmenī, kad Vīnē tikās valstu un valdību vadītāji un pieņēma deklarāciju, kurā noteica virkni prioritāro virzienu Eiropas Padomes darbībā. Tostarp, lai paaugstinātu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas efektivitāti, tika nolemts dibināt vienotu tiesu, tāpat tika nolemts izstrādāt juridiskus un politiskus instrumentus, lai aizstāvētu nacionālās minoritātes, kā arī turpināt cīņu pret rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un neiecietību.

Šā gada 10.—11. oktobrī paredzēta otra galotņu tikšanās. Par tās norises laiku izvēlēts izšķirošs brīdis, kad turpinās Eiropas apvienošanās process, pēc Eiropas Savienības un NATO samitiem. Paredzēts, ka valstu un valdību vadītāji pieņems politisku deklarāciju un rīcības plānu attiecībā uz cilvēktiesībām, sociālo viendabību un cilvēka cieņu, pilsoņu drošību, kā arī izglītību, kas veicina demokrātiju un kultūras daudzveidību.

Parlamentu asambleja

Ministru komiteja pieņem lēmumus un formulē politikas virzienus. Parlamentu asambleja, ko dažreiz sauc par “Eiropas demokrātisko sirdsapziņu”, ir debašu un pārdomu norises vieta, kur tiek skatīti pašlaik aktuāli vai nākotnē perspektīvi jautājumi. Tās locekļi ir parlamentārieši, ko iecēluši nacionālie parlamenti. Pavisam tajā pašlaik darbojas 286 pārstāvji un 286 viņu vietnieki. Pa trim pārstāvjiem un vietniekiem ir no Latvijas, un par mūsu valsts delegācijas vadītāju deputāti pašlaik izraudzījušies Janīnu Kušneri.

Pēc rūpīga savu locekļu darba komisijās, kurās piedalās arī visai kupls Latvijas pārstāvju pulciņš, asambleja pieņem rezolūcijas un iesniedz rezolūcijas Ministru komitejai.

Asamblejai ir arī vadošā loma, izskatot to valstu pieteikumus, kas iesniegušas lūgumu uzņemt tās par Eiropas Padomes dalībvalstīm, un izvērtējot, vai tās atbilst dalībvalstīm izvirzītām pamatprasībām. Tikai pēc Parlamentu asamblejas pozitīvas rekomendācijas Ministru komiteja pieņem valsts pieteikumu par pievienošanas Eiropas Padomei.

1989. gadā asambleja ieviesa “īpašā viesa” statusu, lai nostiprinātu sakarus ar jaunajām demokrātiskajām valstīm un to likumdošanu un lai tās iesaistītu savā darbā, pirms tās kļūst par pilntiesīgām Eiropas Padomes loceklēm.

Asamblejas ziņotāji izskata juridisko situāciju un cilvēktiesību stāvokli valstīs, kas vēlas iestāties Eiropas Padomē, bet pēc tam šīm valstīm sniedz rekomendācijas. Šis darbs orientē valstis, kas nostājušās uz patiesas demokrātijas ceļa, kā tām jārīkojas cilvēktiesību aizsardzības jomā. Kad valsts ir kļuvusi par pilntiesīgu organizācijas locekli, asambleja un Ministru komiteja turpina pārraudzīt, vai tās pilda uzņemtās saistības. Valsts var uzņemties pildīt ne vien tās saistības, kas jāievēro saskaņā ar ratificēto konvenciju noteikumiem, bet arī pārtraukt izpildīt nāvessodus, negaidot, kamēr tiks atcelts nāvessods, vai arī uzņemties justīcijas neatkarības garantēšanu. Šī pārraudzība attiecas tiklab uz vecām, kā jaunām dalībvalstīm, tādējādi nodrošinot, ka Eiropas Padomes standarti netiek vājināti.

Pagājušajā gadā sakarā ar demokrātijas ierobežošanu viesa statuss tika atņemts Baltkrievijai. Tomēr tas nenozīmē, ka šīs valsts priekšā durvis aizcirstas uz mūžīgiem laikiem, ja tiks īstenotas pārmaiņas Eiropas demokrātisko ideālu garā, tad sarunas ar Baltkrieviju par tās uzņemšanu tiks atjaunotas.

Parlamentu asambleja ir veicinājusi to, ka Ministru komiteja pieņēmusi virkni konvenciju, līgumu, rezolūciju un rekomendāciju. Parlamentu asamblejas priekšlikums par nāvessoda atcelšanu miera laikā, Eiropas Konvencija par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu, kā arī Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību ir minami kā piemēri asamblejas priekšlikumiem, kurus Ministru komiteja izskatījusi un arī ir pieņēmusi kā juridiskas vienošanās. Nesen Parlamentu asamblejas atbalsts idejai radīt vienotu tiesu, lai uzlabotu un paātrinātu procedūru, izskatot lietas par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumiem, palīdzēja izkļūt no politiskā strupceļa. Pavisam nesen, šā gada 4. jūnijā, arī Latvijas Saeima ratificēja Cilvēktiesību konvenciju, un tagad visi tie Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji, kas uzskata, ka viņu cilvēktiesības pārkāptas, un ar nosacījumu, ka viņi ir izgājuši visas vietējās tiesas instances līdz pat Augstākajai tiesai, var griezties Strasbūrā starptautiskajā Cilvēktiesību tiesā.

Parlamentu asambleja joprojām aicina pilnīgi atcelt nāvessodu un plašāk aizsargāt bērnu tiesības un to personu tiesības, kas meklē patvērumu. Īpaši aktuāls jautājums par nāvessoda atcelšanu ir Baltijas valstīs. Šogad jūnijā šajā sakarā Eiropas Padome organizēja semināru Viļņā. Kārtējo reizi pierādījās, ka atkal līdera pozīcijās ir Igaunija. Tā kā, iestājoties Eiropas Padomē, visas valstis apņemas atcelt nāvessodu un tas ir arī priekšnoteikums uzņemšanai Eiropas Savienībā, Igaunija vienīgā no Baltijas valstīm jau ir parakstījusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. protokolu, kas paredz nāvessoda atcelšanu. Drīzumā Igaunija to arī ratificēšot. Pie mums pagaidām līdz galam netiek izprasts, ka nāvessoda atcelšana ir viens no Eiropas demokrātiskiem standartiem, un likumdevēji joprojām plāno atstāt šo sodu (ja vien to var uzskatīt par sodu) Kriminālkodeksā.

Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību kongress

Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību kongress ir divpalātu pusparlamentārs forums. Tā plenārsēdes tiek sasauktas reizi gadā. Kongress izskata jautājumus, kas skar iedzīvotājus vietējā un reģionālā līmenī, pašlaik tā galvenais mērķis ir nostiprināt demokrātiju jaunās dalībvalstīs un kandidātvalstīs un veicināt reģionālo un pārrobežu sadarbību. Līdzīgi Parlamentu asamblejai arī kongress ir piešķīris īpašā viesa statusu vietējo un reģionālo valdību pārstāvjiem no valstīm, kas gaida uzņemšanu Eiropas Padomē.

Partneri

Eiropas Padome nevar darboties izolēti, ja vēlas sasniegt tādus mērķus kā demokrātijas stiprināšana un cilvēktiesību ievērošana. Tādēļ tā cieši sadarbojas ar daudziem partneriem: valdībām, starpvaldību organizācijām, nevalstiskām organizācijām (NVO), kā arī profesionālām asociācijām.

Nedrīkst nenovērtēt nevalstisko organizāciju (NVO) svarīgo lomu. Vismaz 350 starptautiskām NVO, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, ir konsultatīvs statuss Eiropas Padomē, tās sniedz vērtīgus padomus starpvaldību komitejām un Parlamentu asamblejas komisijām, tām ir arī tieši sakari ar sekretariātu. Daudzu NVO uzmanība pilnībā vai daļēji ir pievērsta cilvēktiesībām.

NVO ir būtiska nozīme, izplatot un padziļinot izpratni par Eiropas Padomes cilvēktiesību standartiem. Turklāt tās nodrošina ar svarīgu informāciju dažādas ar konvencijām saistītas institūcijas, pirmām kārtām, Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kam sniedz savus novērojumus amicus curiae veidā (sniedz informāciju, kas tiesai palīdz analizēt noteiktas problēmas kādas lietas izskatīšanas gaitā), Eiropas Komiteju spīdzināšanas novēršanai, kuru informē par apstākļiem brīvības atņemšanas vietās, un kontroles orgānus, kas izveidoti, lai pārraudzītu Eiropas Sociālās hartas piemērošanu. Turklāt NVO ne tikai piegādā informāciju, tad, kad stāsies spēkā Sociālās hartas papildprotokols, tās varēs iesniegt arī kolektīvas sūdzības hartas Neatkarīgo ekspertu komitejai.

Eiropas organizāciju struktūrā Eiropas Padome lielā mērā ir atbildīga par tādu plašu jomu kā demokrātiskā drošība, ko nevar garantēt, neaizsargājot un neveicinot cilvēktiesības. Eiropas Padome sadarbojas ar Eiropas Savienību, Rietumeiropas Savienību, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), Apvienoto Nāciju Organizāciju un tās specializētām aģentūrām, kā arī Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (NATO). Lielam skaitam starptautisku nevalstisku organizāciju Eiropas Padomē ir konsultatīvs statuss, tās kopā ar citām nacionālām un vietējām nevalstiskām organizācijām regulāri seko Eiropas Padomes darbam cilvēktiesību jomā un sniedz savu ieguldījumu tajā.

Eiropas Padomes sekretariāts

Starptautiskais sekretariāts, kas atrodas Strasbūrā, Francijā, sastāv no gandrīz visu dalībvalstu pārstāvjiem. Tas nodrošina pēctecību un kompetenci, kas nepieciešama, apkalpojot dažādas Eiropas Padomes institūcijas un struktūras, kā arī organizējot ikgadējās programmas pasākumu norisi. Sekretariātā strādā apmēram 1500 darbinieku, viņu vidū pamazām iekļaujas arī latvieši.

1995. gada 29. jūnijā tika atklāta jaunā Eiropas Padomes Cilvēktiesību pils Strasbūrā, kur notiek arī Cilvēktiesību tiesas sēdes. Celtni projektējis slavenais arhitekts Ričards Rodžerss. Ēkas apaļā stikla ieejas halle simbolizē Eiropas Padomes atklāto darba stilu cilvēktiesību jautājumos.

Iepazīstināšana ar Eiropas Padomes darbu

Ņemot vērā Viduseiropas un Austrumeiropas valstu īpašās vajadzības, 13 valstīs ir nodibināti Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centri (Čehijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā u.c.).

Centrs Rīgā darbojas kopš 1996. gada 16. februāra. Tajā apkopota vispusēja informācija par Eiropas Padomi, izmantojami vairāk nekā 2 000 dažādu dokumentu un izdevumu, to skaits katru mēnesi tiek papildināts. Tie atspoguļo pilnīgi visus jautājumus, ar ko nodarbojas Eiropas Padome. Centrs apkalpo visus interesentus — gan valsts iestādes un nevalstiskās organizācijas, gan ikvienu individuālu apmeklētāju. Visai bieži centra materiālus izmanto skolēni un studenti, rakstot kursa un diplomdarbus. Centrs atrodas Nacionālajā bibliotēkā, bet to var izmantot visi, proti, ne tikai bibliotēkas lasītāji vien.

Pēc vētrainām pārmaiņām, kas Eiropā notiek kopš astoņdesmito gadu beigām, ievērojami pieaugusi Eiropas Padomes ietekme un reputācija. Organizācija ir iesaistījusies partnerattiecībās ar valdībām un citām starptautiskām organizācijām, kalpojot ideāliem, kam pievienojas arvien vairāk tautu visā pasaulē. Eiropas Padome arī turpmāk aizstāvēs šos ideālus — demokrātiju, cieņu pret cilvēku, cilvēktiesības un tiesisku valsti, no kuriem atkarīga tik daudzu centienu un cerību piepildīšanās. Padomes jaunā Cilvēktiesību pils ir tāds pats cerību simbols, kāds agrāk bija Brīvības statuja tiem imigrantiem, kas no Eiropas ieradās Amerikā.

Foto no grāmatas “A Europenan Story”.

Izdevniecība “Editions Du Peron”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Eiropas Padomes Cilvēktiesību direktorāta pārstāve Laura Ilivakuri un EP Informācijas un dokumentācijas centra direktors Uldis Krastiņš semināra laikā

Eiropas pils

Vinstons Čērčils ( attēlā pa kresi ) — Eiropas vienības idejas rosinātājs

Eiropas pils (sēžu zāle)

Centrā — Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Danjels Taršis, Uldis Krastiņš (pirmais pa kreisi), kopā Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centru direktoriem

Īrijas lauksaimnieki izvēlējās Eiropas Savienību

Dace Ozola, lauksaimniecības atašejs Latvijas Republikas pārstāvniecībā pie Eiropas Savienības — “Latvijas Vēstnesim”

Lauksaimniecība vienmēr bijusi un būs viens no svarīgākajiem faktoriem jebkuras valsts ekonomikā, neatkarīgi no tā, vai tas skar valsts iekšējo vai ārējo lauksaimniecības politiku. Šie abi jēdzieni pašreizējos tirgus apstākļos ir cieši saistīti, un Latvijai, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā (ES), ir jāizdara sava izvēle — jāpieņem ES spēles noteikumi un jāsaglabā, jānostiprina sava lauksaimniecība. Ir pētīts un analizēts, kā to veica tās ES dalībvalstis, kas nebija ES dibinātājas, kā to dara asociētās valstis, kam jāveic tas pats ceļš kā Latvijai. Jau gatavu risinājumu, kas būtu piemērots Latvijai, meklēt būtu naivi, tāpēc šis apskats par Īrijas pievienošanos ES un tās tālākais attīstības ceļš nav jāuzlūko kā gatava recepte, bet gan kā piemērs, ko var panākt nebūt ne bagātākā un ietekmīgākā Eiropas valsts.

Īrijas teritorija ir 6,9 miljoni hektāru, un gandrīz 5 miljoni hektāru tiek izmantoti lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzībām. Vairāk nekā 90% lauksaimnieciskās zemes ir atvēlēts ganībām un pļavām. Savukārt 71% no visas lauksaimnieciskās ražošanas sastāda liellopi un piens. Lauksaimniecības sektora svarīgumu Īrijas ekonomikā uzskatāmi parāda nodarbinātības rādītāji: 168 000 cilvēku strādā lauksaimniecībā, kas ir vairāk nekā 15% no visiem nodarbinātajiem. Ja pieskaita arī lauksaimniecības produktu pārstrādē un ar to saistītajās nozarēs nodarbinātos, tad šis skaitlis jau sasniedz gandrīz 25 procentus. Latvijas lauksaimniecības speciālistiem un uzņēmējiem varbūt būtu interesanti papētīt dažus pozitīvus elementus Īrijas ekonomikā tās pēdējo 20 gadu vēsturē.

Neliels ieskats Īrijas vēsturē. 1881. gadā tika pieņemts “Akts par zemi”, kurš apstiprināja nekustamā īpašuma tiesības, tiesības brīvi pirkt un pārdot zemi. 1932. gadā Īrijas valdība pieņēma lēmumu, kas atcēla zemes rentes tiesības, liekot zemes nomniekiem obligātā kārtā kļūt par tās īpašniekiem. Šajā laikā neatkarīgā lauksaimniecības politika lielā mērā orientējas uz lopkopību un tās produkcijas ražošanu, galvenokārt eksportam. Šai pašā gadā sākās ekonomiskais karš ar Lielbritāniju, un jaunieviestā sistēma par garantētām cenām un importa ierobežojumiem veicināja graudaugu, īpaši kviešu, un biešu ražošanu vietējam tirgum. Otrā pasaules kara beigas Īrija sagaidīja sagrauta. Valstī izveidotā lauksaimniecības komiteja no 1942.līdz 1945.gadam nevarēja vienoties jautājumā par lauksaimniecības attīstības virzieniem nākotnē. Kā tas reizēm notiek, dzīve pati diktē noteikumus, un 1947.gadā Īrijas valdība pieņēma Francijas un Lielbritānijas valdības piedāvājumu tikties Parīzē, lai pārrunātu Eiropas atjaunošanas programmu. Abas valstis bija ieinteresētas importēt produktus ar augstu proteīna saturu no Īrijas. Tas Īrijai bija īpaši izdevīgi — gaļa, olas un piena produkti ir Īrijā vēsturiski ražotie produkcijas veidi. Tādējādi Īrijas lauksaimniecības politika varēja tikt orientēta uz ārējo tirgu. 1948.gadā parakstītais līgums ar Lielbritāniju pavēra iespējas paplašināt lauksaimniecisko ražošanu tieši eksportam. 1958.gadā valdība īpašu uzmanību pievērsa lauksaimniecības konkurētspējas palielināšanai, īpašu uzsvaru liekot uz ganību uzlabošanu, lauksaimniecisko izglītību, kredītu un vadīšanas politiku. 1963.gads Īriju nepatīkami pārsteidza ar Lielbritānijas iestāšanos Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijā (EFTA), ar īru un britu neveiksmi, iesniedzot pieteikumus par iestāšanos Eiropas Kopienā (EK), kā arī milzīgie iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi, kādus briti ieviesa savu zemnieku atbalstam.

1962.gada janvārī bija izveidojusies EK Kopējā lauksaimniecības politika (Common Agricultural Policy, turpmāk — CAP), kuras rezultātā Īrijai tika slēgts kopienas tirgus dzīvnieku un liellopu eksportam no Īrijas. Laikā starp 1961. un 1972.gadu Īrijas valdība publicēja četras t.s. “Baltās grāmatas” (BG) par paredzamo iestāšanos EK, kurai valsts gatavojās ļoti rūpīgi un mērķtiecīgi.

Tātad —

1961.gadā tika novērtēta attīstība ceļā uz EK;

1962.gada vasarā publicēti sasniegumi, ieviešot Romas līgumu;

1963.gadā publikācijas tika papildinātas ar jauniem Īrijas sasniegumiem ceļā uz EK;

1964.gadā sabiedrībai pirms referenduma tika izskaidroti un popularizēti jautājumi par Īrijas iestāšanos EK, iespējamie rezultāti no pirmsiestāšanās sarunām un valdības vērtējums par iestāšanos, kā arī Īrijas guvums no EK dalībvalsts statusa. Ceturtajā BG tika izanalizēti iespējamie alternatīvie varianti par iestāšanos. Piemēram, tika analizēts variants, ka Lielbritānija varētu tikt uzņemta atsevišķi. Īrijai tas nozīmētu ekonomisku sabrukumu, ja pret tās eksportu uz Lielbritāniju (2/3 no Īrijas eksporta, no kura puse ir lauksaimniecības produkti) tiktu ieviesti ievedmuitas tarifi un lietoti kvantitatīvie ierobežojumi. Tika analizēti arī rezultāti, kas izriet no muitas ūnijas vai brīvās tirdzniecības zonas izveidošanas ar EK, taču tika secināts, ka, lai panāktu ekonomisko uzplaukumu, ir nepieciešams, lai Īrija pievienotos pārējām demokrātiski orientētām valstīm Eiropā un integrētos to tirgū un ekonomikā, kas vistiešāk atbildīs īru nacionālajām interesēm, valsts labklājībai un uzplaukumam.

Ienākumi

lauksaimniecības sektorā

1980.gadā Īrijā bija 223 400 zemnieku saimniecību, bet 1991.gadā to skaits bija sarucis jau līdz 170 600, jo notika ievērojama darbaspēka pārstrukturēšanās. Pārsvarā palika ģimenes saimniecības ar 26 hektāriem (Eiropas Savienībā — vidēji 14). Saimniecību lieluma ziņā joprojām vērojama liela dažādība — gandrīz 12% ir saimniecības, kuru platība pārsniedz 50 hektārus. Pastāvošajā sistēmā zemnieku saimniecības parasti ir privātīpašums.

Nozīmīgs ienākumu kāpums bija no 1973.gada (Īriju uzņēma EK) līdz 1978.gadam, pēc kura sekoja lejupslīde, kas ilga līdz pat 1991.gadam. Krīzes periodā situācija bija ļoti nenoteikta un ar mainīgiem ekonomiskiem panākumiem. Sākot ar 1992.gadu (CAP reformas sākums), bija novērojams īsts kāpums, pārsniedzot divus miljardus īru mārciņu. Vidējais ienākums vienai ģimenei 1994.gadā bija 9 063 mārciņas. Taču ienākumi svārstījās atkarībā no saimniecības lieluma. Mazākajās saimniecībās, kuras pārsvarā nodarbojās ar lopu audzēšanu, ienākumi bija 1 200 mārciņas, bet saimniecībās, kuras var iedalīt “100 hektāru kategorijā”, vidējais ienākums bija 64 000 mārciņas. Šīs saimniecības lielākoties nodarbojās ar piena ražošanu.

Lauksaimniecības preces

Kopš Īrijas iestāšanās ES lauksaimnieciskā ražošana ir pieaugusi no 623 miljoniem īru mārciņu 1973.gadā uz 3,5 miljardiem 1995.gadā. Mājlopu un to produktu ražošana veido 90% no visa lauksaimniecības sektora ražojumiem, un to loma ir strauji pieaugusi pēdējo divdesmit gadu laikā. Pēdējo divdesmit gadu laikā ir arī pieaugušas investīcijas lauksaimniecības sektorā, taču tās joprojām ir zemākas nekā vidēji citās ES valstīs.

Lopkopība

Galvenā Īrijas lauksaimniecības nozare ir lopkopība. Ar to nodarbojas gandrīz 90% no visām zemnieku saimniecībām. Šī specializācija liellopu un piena poduktu ražošanā ir pamatota ar dabisko sezonas ganību priekšrocību. 15 gadu laikā liellopu ganāmpulka skaits ir pieaudzis par 122%, bet piena govju skaits samazinājies par 17%. Liellopu gaļas un pārstrādes sektorā tieši ir nodarbināti vairāk nekā 5 000 cilvēku, un apmēŗam 90% no visām lopkautuvēm atbilst ES standartiem. Lielākais liellopu gaļas tirgus joprojām ir Lielbritānija, Francija un Itālija. Dzīvie lopi tiek eksportēti uz Ēģipti un Lībiju.

Piena ražošana

5,5% no visa ES piena govju ganāmpulka atrodas Īrijā. Galvenokārt tie ir Friesian šķirnes lopi. Vidējais izslaukums gadā ir 4 437 kg vai 80% no vidējā ES izslaukuma. 10% no saražotā piena tiek izlietots iekšējā tirgū, vienkārši ikdienā izdzerot, bet 85% no pārstrādātās piena produkcijas tiek eksportēts.

Apmēram 40 000 zemnieku ir aktīvi piena ražotāji, kuru vidējais ganāmpulks ir 30 govis. Ganāmpulks īru zemniekam vidēji ir lielāks nekā citās ES valstīs, bet mazāks nekā Lielbritānijā, Nīderlandē un Dānijā. Piena ražotāju skaits pieauga par 70%, sākot ar 1973.gadu, kad Īrija iestājās EK. Kopš Īrijas iestāšanās EK relatīvi neattīstītā un ar zemo produktivitāti raksturīgā ražošanas nozare attīstījās par ļoti augstražīgu ar labi attīstītu ražošanas un pārstrādes tehnoloģiju. Kas bija tie faktori, kuri palīdzēja piena ražošanas sektoram pārvērsties augstražīgā ražotnē? Pirmkārt, to veicināja produkcijas ražošanas pārorientācija — ražot tādu produkciju, kurai ir augstas un garantētas cenas. Paralēli tika uzlabota tehnoloģija, piesaistot investīcijas, galvenokārt no ASV, bija izveidota laba administratīvā sistēma.

Sākot ar 1984.gadu, ražošanas jaudas tika ierobežotas, bet ražīguma līmenis joprojām pieauga. Pašreiz 35 piena pārstrādes uzņēmumi ražo visdažādākos piena produktus, tomēr 70% no visas saražotās produkcijas joprojām ir lielāko un labāk attīstītāko piecu pārstrādes uzņēmumu pārziņā. Lai nonāktu līdz pašreizējam līmenim, Īrijā tika izveidoti kooperatīvi, kur piena piegādātāji un pārstrādātāji ir akciju turētāji. Šāda darba organizācija pavēra pieeju tirgus nodrošinājuma fondam, kas bija paredzēts gan produkcijas sortimenta palielināšanai, gan kvalitātes uzlabošanai. Produkcijas sortimenta palielināšana notika gan tiešā veidā, gan arī apvienojoties dažādām kompānijām, kuras ne vienmēr ražoja pienu, bet gan, piemēram, liellopu gaļu, cūkgaļu un citus lauksaimniecības produktus. Tas ļāva izdzīvot tīri ekonomiski. Pieciem lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem tagad ir aizjūras investori. Bez tam pieprasījums tirgū diktēja savus noteikumus. Nācās uzlabot tehnoloģiju Īrijas piena pārstrādes rūpniecībā un ražot piena produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Piena pārstrādes uzņēmumi gan turpināja ražot sviestu un piena pulveri, bet arvien vairāk uzņēmumu pārgāja uz daudzveidīgākas un darbietilpīgākas produkcijas — sieru, pastu, krējuma liķieru un rūpniecisko izejvielu — ražošanu. Tehnisku atbalstu investīciju veidā Īrija saņēma no Eiropas lauksaimniecības garantijas un vadības fonda (EAGGF) gan jaunu produktu ražošanai, gan tehnoloģijām.

Piena ražošanu, protams, ļoti ietekmējusi ES piena kvotu sistēma, kas stabilizēja un garantēja noteiktu cenu līmeni un arī palīdzēja izvēlēties ražojamos produktus gan vietējam, gan ES tirgum, gan arī ārpus tā. Pārstrādes uzņēmumu galvenā eksporta produkcija ir sviests, piena pulveris uin Čedaras siers. To noteica nelielais iekšējais tirgus un perifērais ģeogrāfiskais novietojums attiecībā pret eksporta tirgiem. Piena pārstrādes sektors nodrošina ar darbu vairāk nekā 8000 cilvēku (neskaitot zemniekus).

Lauksaimniecības

pārstrukturēšana

un lauku vides attīstība

CAP reformu neatņemama sastāvdaļa ir palīdzības programmas ES valstīm no struktūrfondiem, lai palīdzētu izlīdzināt atšķirības starp apvidiem, reģioniem, valstīm un veicinātu lauksaimniecības pārstrukturizēšanu un lauku vides attīstību. Struktūrfondu līdzekļus izmanto integrētu programmu veidā, un no 1994.gada līdz 1999.gadam šo programmu ietvaros paredzēts izlietot 14 miljardus ekiju. Īrija, tāpat kā Grieķija, Portugāle, Spānija, Austrumitālija, Austrumvācijas zemes un daļa Skotijas, atbilst 1. nosacījuma mērķim ( Objective 1 ). Tas nozīmē, ka valsts nacionālais kopprodukts ir zemāks par 75% no ES vidējā (tas ir kritērijs, pēc kura nosaka valsts atbilstību 1.nosacījuma mērķim). Pēc ekonomiskajiem rādītājiem Īrija ir tipiska 1.nosacījuma mērķa valsts, kas saņem palīdzību no strukturālajiem fondiem. Latvija pēc saviem ekonomiskajiem rādītājiem arī ir pielīdzināma 1.nosacījuma mērķa valstij (2,5 miljoni iedzīvotāju un nacionālais kopprodukts zemāks nekā 75% no ES vidējā). Tas, vai Latvija iestāšanās sarunās varēs pierādīt atbilstību šai kategorijai, lai saņemtu atbalstu strukturālajiem fondiem, būs atkarīgs no mūsu profesionalitātes un sagatavotības. Tāpēc, iespējams, mums jau laikus vajadzētu sākt apgūt Īrijas pieredzi, lai sagatavotos sarunām par iestāšanos ES. Tad arī Latvijas lauku iedzīvotāji saņems proporcionāli tādu pašu atbalstu, kā to nodrošina ES politika.

Tik parastais un tik dažādais piens

1995.gada beigās ES Komisija iesniedza savu Lauksaimniecības stratēģijas dokumentu, kurā bija izgaismotas galvenās problēmas, ar kurām Eiropas lauksaimniecība saskarsies gadsimtu mijā. Tajā mēģināts prognozēt — kāda varētu būt to ietekme uz kopējo nākotnes politiku. Lauksaimniecības ģenerāldirektorāts (DG VI) savukārt ir veicis vairākus izpētes projektus, kuri atspoguļo sīkāk pašreizējo situāciju galvenajās lauksaimniecības nozarēs un attīstības perspektīvas lauku rajonos un pasaules tirgū. Šie darba dokumenti apkopoti ar nosaukumu “CAP 2000” (Vienotā lauksaimniecības politika 2000). Viens no šiem dokumentiem pilnībā veltīts piena ražošanas nozarei — šodienas situācijas atspoguļojumam un tālākās attīstības perspektīvai.

Eiropas Savienībā piena ražošana ir vissvarīgākā nozare gandrīz visās valstīs. Lai gan lielākais daudzums piena tiek ražots tikai dažās valstīs, ES kopumā tā sastāda 18,4 procentus no kopējās lauksaimniecības produkcijas vērtības. Līdz ar piena kvotu sistēmas ieviešanu 1984.gadā saražotā piena daudzums samazinājās visās ES valstīs, izņemot Portugāli. Pieaugot izslaukumiem (no vidēji 3500 kg no govs 1973.gadā uz vidēji 5500 kg 1996.gadā), šo procesu pavadīja arī attiecīga ganāmpulka samazināšanās. Savukārt ievērojami ir palielinājusies piena piegāde pārstrādes uzņēmumiem, jo samazinājies piena tiešās pārdošanas un vietējā izlietojuma apjoms. Pēdējo 20 gadu laikā vidēji piena cenas ES ir cēlušās par 4,5 procentiem gadā. Taču šis process ir bijis neviendabīgs: 1973. — 1979.gadā — 9,4%; 1979.—1984.gadā — 7,5%. Pēdējos gados piena cena pieaugusi — tikai par 0,7 procentiem.

Sviesta ražošanai vēl arvien patērē vienu trešdaļu no visa saražotā piena, kaut gan tā īpatsvars kopējā produktu daudzumā, sākot ar 1973.gadu, pastāvīgi samazinās. Savukārt strauji pieaugusi siera, krējuma un pilnpiena ražošana, kā arī svaigo piena produktu ražošana un patēriņš. Kopumā piena ražošanai ES ir paredzama tendence samazināties: no 121,6 milj.t 1996.gadā uz 119,4 milj.t 2001.gadā un ap 118,1 milj.t 2005.gadā. Taču pasaulē kopumā gluži pretēji — paredzama piena ieguves palielināšanās.

Starptautiskā mērogā tikai nelielu daļu (aptuveni 6%) no pasaulē saražotā kopējā piena daudzuma (537 milj.t pēc Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) datiem) pārdod. Starptautiskajā tirgū dominē dažas valstis. ES eksportē 10—15% no savas piena produkcijas. Tas ir ap 45% no pasaulē eksportētā kopējā piena daudzuma. Kaut gan ES vēl arvien ir lielākā piena eksportētāja pasaulē, tās eksportam ir tendence samazināties. Divi nākamie lielākie piena eksportētāji ir Jaunzēlande un Austrālija, un, kaut arī šīs valstis var tikt ierindotas tikai starp vidējiem vai pat maziem ražotājiem, tomēr to politika ir daudz vairāk orientēta uz eksportu nekā Eiropas Savienībai un to aktīvi attīsta. Pastāv zināma speciālistu vienprātība, ka pasaules piena noieta tirgus nākotnē paplašināsies. Produkcijas pieaugums ir paredzams galvenokārt valstīs, kur ražošana nav pakļauta kvotu sistēmai. Īpaši tādās zemēs, kur piensaimniecības sektoram netiek sniegts liels atbalsts, piemēram, Austrālijā un Jaunzēlandē, kur ražotāji ātri reaģē uz izmaiņām tirgū. Tāpat ir paredzams ražošanas apjomu pieaugums ASV un Japānā. Turpretī ES, Kanādā un dažās citās valstīs piena ražošanai būs tendence samazināties.

Līdzīgi arī iekšējais piena patēriņš ES nepieaugs, bet samazināsies. Šim sektoram arī tagad ir raksturīgs ievērojams produkcijas pārpalikums, kurš (lielākoties ar subsīdijām) jāeksportē. Tāpat arī liela daļa iekšējā patēriņa tiek subsidēta. Ievērojams patēriņa pieaugums sagaidāms vienīgi ASV un Japānā. Turpretī piena patēriņš citās attīstītajās valstīs tikai samazināsies. Savukārt jaunattīstības valstīs patēriņš vidēji gadā pieaugs par 2,6%. Vislabvēlīgākās perspektīvas ir Latīņamerikā un Āzijā. Tur līdz ar vidējā dzīves līmeņa pieaugumu prognozē piena pieprasījuma pieaugumu.

Tā kā ir paredzams, ka starptautiskajā tirgū celsies siera, sausā vājpiena un pilnpiena cenas, to starpība ar ES cenām samazināsies. Līdz ar to cenu svārstības pasaules tirgū varētu sākt ietekmēt pieprasījumu/piedāvājumu ES attiecībā uz atsevišķiem piena produktiem. Tomēr, lai gan cenu starpība starp ES un citu galveno ražotāju cenām samazināsies, tā aplūkojamā perioda laikā vēl joprojām paliks relatīvi liela.

Paredzamais starptautiskās piena tirdzniecības apjomu pieaugums tuvāko desmit gadu laikā maz ietekmēs ES eksportu, jo iespējas to palielināt pie esošās kvotu sistēmas ir visai ierobežotas. Kopumā ES varētu zaudēt procentuāli daļu tirgus visās piena ražošanas nozarēs. Ieguvēji no šīs tirgus paplašināšanas varētu būt galvenokārt Austrālija un Jaunzēlande. Esošās regulējošās sistēmas dēļ ES būs grūtības izmantot labvēlīgo pasaules tirgus situāciju. Kaut gan vispārējā tirgus situācija ES piena ražošanas jomā ir kopumā stabila un nav paredzamas būtiskas izmaiņas aplūkojamajā laika periodā, tomēr šis sektors izjutīs dažas problēmas.

Īspārskatu sagatavojusi

Iveta Adoviča

Viedoklis

Kā globalizācija kļūst par demokrātijas lamatām

Jau ir sākusies visjaunākā industriālā revolūcija — kapitālisms bez robežām. Cīņa par darbu un peļņu nākotnē pavisam radikāli pārvērtīs mūsu visu dzīvi. Nacionālās valdības, kuru pienākums ir gādāt par savām valstīm un viņu iedzīvotājiem, par saimniecisko labklājību un bilanci, jau tagad bezspēcīgi noskatās uz koncerniem un starptautiskajām megafirmām, kas jau sen domā un rīkojas tikai globālās kategorijās. Vai politika jau sākusi zaudēt savu ietekmi un rīcībspēju?

Vairs tikai 20 procentu no pašlaik strādājošajiem cilvēkiem būs pietiekami, lai nākamajā gadsimtā veiktu nepieciešamos pasaules darbus. Vairāk darbaspēka mums nākotnē nevajadzēs — tā prognozē kāds aziātu megakoncerns “Washington SyCip”. Vienas piektās daļas darbu meklējošo cilvēku turpmāk pietiks, lai saražotu visas preces un sniegtu pakalpojumus nākamajai pasaules sabiedrībai — vienalga, kurā valstī vai nostūrī.

Tā nebūs vairs daudzinātā divu trešdaļu sabiedrība, no kuras jau kopš gadiem runā un tik ļoti bīstas visa ekonomiskā Eiropa. Tas ir jau novecojis nākotnes modelis, kas līdz šim raksturoja gaidāmo labklājības sadali. Jaunā pasaules formula rēķinājas ar sadali 20% : 80%. Tātad: 20 procenti cilvēces strādās, bet 80 procenti būs bez darba!

Visu politiķu un ekonomistu izplatītā devīze līdz šim bija: globalizācija. Un visu partiju un arodbiedrību līderi tam zināja tikai vienu atbildi: peļņas pielāgošana uz leju.

Vācijā, piemēram, visai tautai jau līdz kaklam ir valdības prasības centīgāk krāt, taupīt un samazināt visu veidu patēriņu. Vācieši strādājot daudz par maz, pelnot pārāk daudz, ņemot sev garus atvaļinājumus un pārāk bieži slimojot. Tā “korī dzied” visi ministri un darba devēji. Bet šīs pašas globalizācijas daudzinātāji jau sen ir būtībā uzteikuši t.s. “sabiedrības līgumu” Vācijas valstī, kurā līdz šim turējās zināms līdzsvars starp sociālo sabiedrības tīklu un valsts nodokļiem. Šis modelis nu vairs neesot aktuāls un esot sevi pārdzīvojis — tā viņi saka. Un pasaules konkursā vācu sabiedrības modelis esot novecojis, turklāt arī par dārgu. Internacionāle — agrāk sociālo darba ņēmēju lielā devīze pret kapitālisma kara kūdītājiem — ir mainījusi frontes!

Pasaules mērogā šobrīd 40 000 starpnacionālas firmas — visādos lielumos — izspēlē paši savus darbiniekus tāpat vienu pret otru, kā tās to dara arī ar attiecīgo valstu valdībām. Un šī globālā saimnieciskā “knaibļu kustība” — kapitālisma internacionāle — izsit no līdzsvara veselu valstu sabiedrības un valdības. Piedraudot vienai pusei ar sava kapitāla atvilkšanu no produkcijas vietām, viņi otrā pusē vēl gūst lieliskas nodokļu priekšrocības, subsīdijas, un valstis viņus vēl aplaimo ar bezmaksas infrastruktūru. Bet kur arī tas vairs nelīdz, tur viņiem nāk talkā starptautiska nodokļu plānošana globālā stilā: peļņa tiek uzrādīta tikai tajās viņu ietekmes sfērās, kurās patiešām (pavisam legāli) ir jāmaksā viszemākie nodokļi.

Pasaules mērogā samazinās visu kapitāla īpašnieku nodokļu nodevas, ar kurām mēdz finansēt un uzturēt attiecīgās valsts funkcijas. Bet šie globālā kapitāla virzītāji mēģina ik gadus samazināt savu darbinieku algas un tādā veidā vēlreiz samazina faktiskos valsts nodokļus. Protams, tādējādi vēlreiz zūd viņu darbinieku sociālais līmenis un arī pasaules labklājības līmenis.

Tādēļ arī populārā argumentācija, ka bezdarbs un nabadzība pasaules ziemeļos kļūstot lielāks tikai tāpēc, ka dienvidi mēģina ekonomiski ziemeļus apsteigt, ir tikai globālās ekonomijas propagandas arguments. Un tie mūsdienu ekonomisti, kas apgalvo, ka Ziemeļeiropas darbiniekiem ir jāstrādā lētāk — lai dienvidnieki viņiem neatņemtu darbu — apzināti noklusē, ka ziemeļnieku produkcija ar katru gadu pieaug un bagāto zemju saimniecības pelna arvien vairāk un vairāk. Nerunājot nemaz par iesaistītā kapitāla augļiem, kas, proporcionāli iesaistīto “strādājošo” kapitālu rēķinot, pieņemas vēl ik gadu!

Bet lietas taču notiek tieši otrādi. Visi internacionāli priviliģētie bagātie kapitāla devēji gan ziemeļos, gan dienvidos, tātad visi akcionāri, kapitāla īpašnieki un augsti specializētie un kvalificētie “virzītāji”, ir taču tie, kuriem šī globalizācija piespēlē arvien lielāku daļu no pasaules ražojumu vērtībām. Viņu labklājība pieaug.

Šis kapitālisms, kura pasaules dinamika vairs nav novēršama, sāks graut attiecīgo valstu eksistenci. Tā viņš arī sagraus ikkatru līdz šim vēl funkcionējošu valsti un tās demokrātisko stabilitāti. Līdzšinējās valsts struktūras sagrūst, iekams jaunas spēj izveidoties. Esošās labklājības valstis patērē savu sociālo bagātību ātrāk, nekā tā spēj atgūt; par ekoloģisko faktoru nemaz nerunājot, — un tādā veidā arī zūd globālie resursi. Pašreiz vēl visi jaunliberālie ekonomisti un politiķi mēdz sprediķot visai pasaulei teiksmaino “amerikāņu modeli”, bet šī devīze gandrīz vai smieklīgi ( un bīstami) mums visiem atgādina pagājušajos gadu desmitos dzirdētos komunisma saukļus. Šeit visskaidrāk parādās, ka kapitālisms un komunisms ir dvīņi, kas katrs savā veidā apdraud un sagrauj visas pasaules sabiedrības eksistenci, ekonomisko līdzsvaru un tautu izdzīvošanu zināmā labklājībā.

Kapitālisms un komunisms — abu ideoloģiju galējības — liekas tik dažādas, bet ir tik līdzīgas! Pašreiz tas arī nav nekur tik skaidri un spilgti redzams kā kapitālisma pretrevolūcijas dzimtenē ASV. Visas algas krītas (lai “saimniecība” zeltu), kriminalitāte strauji aug, un starptautiskie koncerni zeļ un zied, pelna milzu summas, kas pa daļai ir lielākas nekā daudzu mazāku valstu bruto sociālais produkts. Arī Eiropā, Japānā, Ķīnā un Indijā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem aug lielā ātrumā. Un tādēļ daudziem miljoniem cilvēku tas nozīmē: globālais progress nav nekāds īsts progress! Cilvēku zaudētāju protesti gan vēl mēdz sasniegt viņu valdības, bet politiķu ietekme uz ekonomiku zūd visā pasaulē arvien vairāk. Vienalga, vai ir jārod saimnieciskais līdzsvars tautā, vai ir jāsargā vide, vai masu medijos ir stingrāk jāsavalda, vai internacionālā kriminalitāte ir efektīvāk jāapkaro —atsevišķās nacionālvalstis vairs nav spējīgas visu to garantēt. Un arī vairāku valstu kopējie pasākumi tagad vairs netiek solīti.

Un, ja tad vēl valstis — dažādo lietu bezizejas stāvokļos — norāda tikai uz “negrozāmo realitāti” attiecībā uz starpnacionālo ekonomiku, tad katra valsts politika kļūst vairs tikai par nožēlojamu politisku teātri un demokrātiskās valstis zaudē savu individuālo leģitimāciju. Globalizācija kļūst par lamatām demokrātijai. Tikai naivi teorētiķi un īsredzīgi politiķi vēl var ticēt tam, ka ir iespējams katru gadu miljoniem cilvēku izputināt darbu un sociālo drošību, nesamaksājot galu galā arī galarēķinu par šo īsredzību. Jo atšķirībā no tautsaimnieciskās loģikas — lielo koncernu līderu galvās neeksistē t.s. “surplus people” — nederīgie, nevajadzīgie un liekie pilsoņi.

Te arī jāatgādina, ka katram demokrātijā dzīvojošam pilsonim ir viena balsošanas balss, tātad arī katram zaudētājam, un to nedrīkst aizmirst neviens politiķis! Turpretī transnacionālo koncernu līderi, par to pat nedomā un varbūt tikai smalki pavīpsnā. Un šādā veidā galu galā līdzšinējās labklājības valstis uzlādējas ar nelabu un augošu konflikta potenciālu, ko dažas atsevišķās valstis arī vairs nespēj neitralizēt. Ja neizdosies laikus tam pretoties, tad droši vien visur izveidosies sabiedriska aizsardzības reakcija tautās un tās sāks pieņemt protekcionālisma un ultranacionālisma vaibstus. Šī viena piektdaļa sabiedrības —20% pret 80% — protams, tad sekos šai tehniskajai un ekonomiskajai loģikai, ar kuru lielie koncernu līderi un viņu pēdās ejošās valstis veicinās globālo integrāciju. Bet arī visas pasaules secenšanās par lielāko efektivitāti un vislētākajām algām atver visas durvis viņu neaprobežotajai patvaļai. Jo tie jau nav tie īstie nabadzības upuri, kas dumpojas. Nepārredzama politiska sprāgstviela rodas no deklasēšanās bailēm, kas šobrīd izplatās visā Rietumeiropas sabiedrībā. Un nevis nabadzība pašreiz apdraud demokrātiju, bet gan tikai sabiedrības bailes no tās.

Materiālu publicēšanai sagatavojis

Ivars Alberts (Hamburga)

Domas no jaunākās grāmatas “Die Globalisierungsfalle” (“Globalizācijas lamatas”), ko sarakstījuši žurnāla “Der Spiegel” redaktori

“Latvijas Vēstneša” Eiropas lietu redaktors

Dr. Sigizmunds Timšāns pēc Briseles un Hamburgas