Runas. Referāti

Sievietes un vīrieši dialogā

No 7. līdz 10.augustam Valmierā notika Baltijas valstu un Ziemeļvalstu konference “Sievietes un vīrieši dialogā”. Tajā apsprieda valstu sadarbības programmu dzimumu līdztiesības jomā un iezīmēja turpmākos plānus. Notika diskusijas par to, kādā veidā izpaužas sieviešu diskriminācija politikā, darbā, likumdošanā, izglītībā, veselības aizsardzībā. Konferences darba gaitā klātesošie noklausījās daudz runu, referātu. Lūk, atsevišķu Latvijas lietpratēju domas.

Jānis Vaivads, Eiropas integrācijas biroja direktors:

“Dzimuma līdztiesības tiesiskais nodrošinājums Latvijā”

Vispirms daži vārdi par to, kāpēc es piekritu uzstāties šādā forumā un ar šādu referātu. Jā, protams, mana amata pozīcija prasa iedziļināties šajā ikvienai sabiedrībai tik ļoti būtiskajā jomā, kas aktualitātes nozīmē dominē arī Eiropas Savienībā.

Bet es gribētu sākt ar vienu, varbūt grūti pierādāmu, bet, manuprāt, pirmpatiesu aksiomu — vīrietim rūp, tieši rūp, sieviete, tāpat kā sievietei rūp, tieši rūp, vīrietis. Rūp, manuprāt, ir būtību vispareizāk raksturojošais vārds, un visi pārējie ir būtību tikai daļēji atsedzoši vai bieži būtību izkropļojoši. Un visas pasaules problemātika sākas ar izpratni par šo vārdu — rūp.

Otrkārt, es esmu piecu bērnu tēvs, un četras ir meitas. Arī no šī viedokļa man rūp, kādā sabiedrībā viņas dzīvo un arī dzīvos.

Un nepārprotami mēs gribam būt Eiropas valsts, vēl konkrētāk — Eiropas Savienības valsts, un sievietes un vīrieša līdztiesības nodrošinājums kandidātvalstīs ir ļoti nozīmīgs rādītājs, pēc kura arī vērtē mūsu gatavību būt Eiropas Savienības valstu vidū.

Nav pārāk daudz jautājumu, ko Eiropas komisija mums uzdeva pagājušā gada vasarā attiecībā uz šo tēmu — tādu ir tikai trīspadsmit, bet tie visi ir katras civilizētas sabiedrības pamatjautājumi. Jautājumi visām valstīm ir vienādi, kaut valstis ir dažādas. Bet, ko es tiešām konstatēju, vēlreiz pārlūkojot mūsu valdības atbildes, — tās ir sausas un konspektīvas, būtībā vienkāršos nepaplašinātos teikumos, protams, pareizas.

Ne visa sabiedrība zina tiesisko situāciju Latvijā dzimumlīdztiesības jautājumos, tādēļ pievērsīšos jau konkrētām juridiskām lietām. Šajā jomā mana neatsverama palīdze bija Tieslietu ministrijas Starptautisko un salīdzinošo tiesību departamenta direktore Inese Krastiņa, ar kuru kopā tapis šis pārskats.

Dzimumu nelīdztiesības pamatā galvenokārt ir nevienāda attieksme jau pret pašām dzimumu lomām. Dzimumu līdztiesība būtu situācija, kad sievietei un vīrietim būtu vienāda sociāla vērtība un vienlīdzīgas iespējas savu tiesību un pienākumu realizēšanā, neuzsverot viena dzimuma pārākumu pār otru .

Līdz ar brīdi, kad Latvijā 1990. gadā tika ratificēta 1979. gada 18. decembra Konvencija par jebkuru sieviešu diskriminācijas izskaušanu , arī dzimumu līdztiesības problēmu atspoguļojums biežāk rodams gan presē, gan konferenču darbībā, dažādu sieviešu organizāciju un kustību darbā. Pie tam līdz ar minētās konvencijas ratifikāciju Latvijai ir saistoša regulāra ziņojumu sniegšana Apvienoto Nāciju Organizācijai par konvencijas pantu normu izpildi un nacionālo likumu saskaņošanu ar starptautisko tiesību normām.

Juridiskais pamats dzimumu līdztiesības ievērošanai Latvijā ir Latvijas Republikas 1991. gada 10. decembrī pieņemtais konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” . Kaut arī likums garantē, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, sociālā, mantiskā un dienesta stāvokļa un izcelšanās, tomēr atšķirības starp de jure un de facto sieviešu un vīriešu līdztiesības jautājumos neapšaubāmi pastāv. Tādēļ vēlētos pievērsties trijām jautājumu grupām:

I. Kā dzimumu līdztiesības jautājumi ir atspoguļoti nacionālajos likumos saistībā ar starptautisko tiesību normām, kādas ir nacionālo likumu nepilnības, un kādus grozījumus un papildinājumus būtu vēlams tajos izdarīt.

II. Dzimumnevienlīdzības izpausmes formas.

III. Vēlamie pasākumi dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā.

I. Dzimumu līdztiesības jautājumu atspoguļojums nacionālajos likumos saistībā ar starptautisko tiesību normām

1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos.

Atzīstot ANO un tās specializētajās organizācijās pieņemto starptautisko tiesību dokumentu sevišķo nozīmi cilvēktiesību nodrošināšanā, Latvijas Republika pievienojās daudziem starptautiskiem tiesību aktiem, no kuriem uz šodienas tēmu attiecas šādi:

1948. gada 10. decembra Vispārējā cilvēktiesību deklarācija;

1949. gada 2. decembra Konvencija par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses;

1951. gada 29. jūnija Konvencija par vienlīdzīgu atalgojumu;

1952. gada 20. decembra Konvencija par sieviešu politiskajām tiesībām;

1957. gada 20. februāra Konvencija par precētas sievietes pilsonību;

1960. gada 14. decembra Konvencija pret diskrimināciju izglītībā;

1979. gada 18. decembra Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

1989. gada 20. novembra Konvencija par bērna tiesībām.

Latvijas Republikas Satversmes 82. pants nosaka, ka likuma un tiesas priekšā visi pilsoņi ir vienlīdzīgi. Savukārt 1991. gada 19. martā pieņemtajā likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” noteiktas vienlīdzīgas un starptautisko tiesību normām atbilstošas cilvēktiesību garantijas visām Latvijā esošajām nacionālajām un etniskajām cilvēku grupām. 1993. gada 1. janvārī stājās spēkā likums “Par tiesu varu” , kura 3. pants paredz, ka personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem. Katrai personai ir garantētas tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata , atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret to vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma prasības. Likuma “Par tiesu varu” 4. pants garantē visu personu vienlīdzību “likuma un tiesas priekšā, tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību. Tiesu spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem.”

Vēlēšanu tiesības

Kas attiecas uz vēlēšanu tiesībām, tad Latvijas Republikas Satversmes 8. pants nosaka, ka “Tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu”, bet 9. pants paredz, ka “Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmajā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu”.

Vēlēšanu kārtību Latvijā nosaka Saeimas vēlēšanu likums , kas stājās spēkā 1995. gada 7. jūnijā, un l ikums “Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums” , kas stājās spēkā 1994. gada 25. janvārī.

Diemžēl sieviešu skaits ne valsts lēmējvaras, ne valsts izpildvaras institūcijās nav proporcionāls vīriešu skaitam. Piemēram, pašreizējā 1997. gada valdībā ir tikai viena sieviete — valsts ieņēmumu valsts ministre. Sieviešu skaits tajos amatos, kas saistīti ar lēmumu pieņemšanas procesu, salīdzinājumā ar vīriešu skaitu ir nesalīdzināmi mazāks.

Pilsonības jautājumi

Pilsonības jautājumus Latvijā reglamentē 1994. gada 11. augustā izsludinātais Latvijas Republikas Pilsonības likums , paredzot, ka Latvijas pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi, pie tam pilsonības iegūšana, maiņa un saglabāšana ir katras personas brīvas gribas izpausme, un neatkarīgi no tautības un dzimuma personai ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību, ja likumā noteiktajā kārtībā tā var pierādīt savu piederību Latvijas pilsonībai.

Pozitīvi ir tas, ka no Latvijas Republikas Pilsonības likuma ir izslēgta 1919. gada 23. augusta Latvijas Republikas “Likuma par pavalstniecību” 7. pantā ietvertā diskriminējošā norma, kas paredzēja, ka sieviete līdz ar došanos laulībā pāriet vīra pavalstniecībā. Latvijas Republikas Pilsonības likuma 2. pants nosaka, ka sievietēm, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija un kuras saskaņā ar 1919. gada 23. augusta Latvijas Republikas Likuma par pavalstniecību 7. pantu bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, ir tiesības būt Latvijas pilsonim.

Kas attiecas uz bērna pilsonību, tad Pilsonības likuma 3. pants paredz: “Ja abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, tad arī bērns automātiski iegūst Latvijas pilsonību. Latvijas pilsonei dzimušais bērns automātiski iegūst Latvijas pilsonību. Ja bērna tēvs ir citas valsts pilsonis un vecāki bērnam nevēlas Latvijas pilsonību, vecāki, savstarpēji vienojoties, bērna pilsonību var izvēlēties.”

Pilsonības likums paredz arī Latvijas pilsonības iegūšanas veidus: pilsonības iegūšana naturalizācijas kārtībā un pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem.

Pilsonības likuma 23. pants paredz, ka katrai personai , atsakoties no Latvijas pilsonības, ir tiesības pilsonību mainīt.

Sieviete, kas ir laulībā ar ārvalstnieku, bauda tiesības, tāpat kā vīrietis, saglabāt Latvijas pilsonību. Pilsonības likuma 5. pants paredz, ka “Latvijas pilsoņa stāšanās laulībā ar ārvalstnieku vai bezvalstnieku, kā arī šādas laulības šķiršana Latvijas pilsoņiem neizraisa pilsonības maiņu. Vienam laulātajam iegūstot vai zaudējot Latvijas pilsonību, otra laulātā pilsonība nemainās.”

Izglītība

Latvijas Republikas konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 38. pants nosaka, ka “Katram ir tiesības uz izglītību. Valsts garantē iespēju iegūt obligāto izglītību bez maksas, kā arī nodrošina izglītošanos atbilstoši katra spējām.”

Tiesības uz izglītību nosaka Latvijas Republikas Izglītības likuma , kas stājās spēkā 1991. gada 1. jūlijā, 3. pants: “Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir vienlīdzīgas tiesības izglītības iegūšanā neatkarīgi no viņu sociālā un mantiskā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, piederības pie reliģiskajām organizācijām vai sabiedriski politiskajām organizācijām, nodarbošanās un dzīvesvietas.”

Iegūstot izglītību, sievietes, kurām ir bērni, biežāk sastopas ar šķēršļiem, jo spiestas daudz vairāk laika veltīt rūpēm par ģimeni, kā arī izmantot bērna kopšanai paredzētos atvaļinājumus. Tomēr, ja senāk sieviete tiecās agrāk nodibināt ģimeni, tad tagad nolūkā vispirms izveidot darba karjeru laulības un bērnu radīšana tiek atlikta uz vēlāku laiku.

Tiesības uz darbu

Konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 23. pants paredz, ka “Katram ir tiesības brīvi izvēlēties profesiju, nodarbošanos un darba devēju.” Ikviens var stāties darba tiesiskajās attiecībās, noslēdzot darba līgumu.

Latvijas Darba likumu kodeksa 14. pants nosaka, ka darbinieks ir tiesīgs slēgt darba līgumu ar vairākiem darba devējiem, ja tas nav pretrunā ar likumiem, darba koplīgumu un pušu vienošanos.

1996. gada 14. marta grozījumi Latvijas Darba likuma kodeksā paredz darbinieku līdztiesību Latvijā neatkarīgi no dzimuma. Kodeksa 1. pants nosaka, ka “Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa”.

Kaut arī Latvijas Darba likuma kodeksa 15. pants nosaka, ka, pieņemot darbā, nav pieļaujama nekāda tieša vai netieša tiesību ierobežošana, kā arī tiešu vai netiešu priekšrocību noteikšana atkarībā no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa, izņemot tos ierobežojumus un priekšrocības, ko nosaka likumi un citi normatīvie akti, praksē tomēr vērojama nevienlīdzība attiecībā pret dažādām vecuma grupām, dzimumiem, mantiskā stāvokļa. Darba piedāvājumos ļoti bieži akcentēts lūgums pieteikties darbā tikai viena noteikta dzimuma pārstāvim noteiktā veuma grupā — parasti darbs tiek piedāvāts vīrietim vecumā no 25 līdz 35 gadiem, pieņemot darbā, liela vērība tiek piegriezta ģimenes stāvoklim, bērnu skaitam, veselības stāvoklim, kas ir būtībā diskriminējošas prasības attiecībā pret darbinieka kandidātu.

Lai gan Latvijas likumi garantē dzimumu līdztiesību tiesību realizēšanā uz darbu, tomēr sabiedrībā valdošie stereotipi pieļauj darbus iedalīt “sieviešu” un “vīriešu” darbos, kā rezultātā pastāv darba meklētāju dzimumu nelīdztiesība. Saskaņā ar likumu atlīdzība gan sievietēm, gan vīriešiem, kuri strādā līdzvērtīgu darbu, ir vienāda un atbilst kvalifikācijas kategorijām un ieņemamajam amatam par darbu, kā arī atlīdzība Latvijā fiziskām personām tiek juridiski nodrošināta ( Latvijas Darba likumu kodeksa 82.–103. pants), un Darba likuma kodeksa 85. pants paredz arī noteikt darbinieku kategorijas un izvirzīt kvalifikācijas prasības līdztiesīgi, neatkarīgi no dzimuma. Tomēr salīdzinājumā ar vīriešiem atlīdzība par sieviešu veikto darbu faktiski ir zemāka, līdz ar to var izrādīties, ka arī maksas medicīnas aprūpe ir nelabvēlīgāka pret sievietēm.

Latvijas Darba likumu kodeksa 172.2 pants paredz, ka sievietēm, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam un kuras ik dienu strādā saīsinātu darba laiku, darba algu izmaksā tādā pašā apmērā kā attiecīgo kategoriju darbiniekiem, kuri ik dienas strādā normālu darba laiku. Tomēr privātā sektora darba devēji ne vienmēr šo prasību ievēro.

Tiesības uz materiālo

nodrošinājumu

Kā nosaka 1995. gada 23. novembra Latvijas Republikas likums “Par valsts pensijām” , tad tiesības uz vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri ir sasnieguši 60 gadu vecumu. Tā kā pirms šī likuma stāšanās spēkā sievietēm bija tiesības saņemt vecuma pensiju no 55 gadiem, tad pašreiz spēkā esošajā likumā ir norma, kas paredz, ka 55 gadu vecumu sasniegušas sievietes likuma pārejas laikā ir tiesīgas saņemt vecuma pensiju priekšlaicīgi, ja viņu apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Pārejas periodā vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais vecums tiek pakāpeniski paaugstināts: 1996. gadā — par vienu gadu, bet katru nākamo gadu pēc 1996. gada — par sešiem mēnešiem, līdz tiek sasniegts 60 gadu vecums.

Sieviešu mūža ilgums saskaņā ar statistikas datiem ir garāks nekā vīriešiem, tādēļ arī vairākums pensionāru ir sievietes.

Maternitātes pabalsti

Saskaņā ar Latvijas Republikas likuma “Par maternitātes un slimības pabalstiem” , kas stājās spēkā 1997. gada 1. janvārī, 6. pantu maternitātes pabalstu piešķir arī bērna tēvam vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu mājās, par visu bērna kopšanas laiku, bet ne ilgāku kā līdz bērna 70. dzīvības dienai, šādos gadījumos:

1) ja bērna māte mirusi dzemdību laikā vai līdz pēcdzemdību perioda 42. dienai;

2) māte likumā paredzētajā kārtībā ir atteikusies no bērna kopšanas un audzināšanas.

Pie tam, ja māte nevar kopt bērnu laikā līdz pēcdzemdību perioda 42. dienai sakarā ar slimību, traumu vai citu ar veselības stāvokli saistītu iemeslu dēļ, tēvam vai citai personai, kas faktiski kopj bērnu mājās, piešķir maternitātes pabalstu par tām dienām, kad māte pati nav spējīga bērnu kopt.

Saskaņā ar minēto likumu strādājošām mātēm pirms un pēc dzemdību laikā piešķir maternitātes pabalstu 100 procentu apmērā no personas vidējās izpeļņas.

Atvaļinājums

Tiesības uz ikgadējiem apmaksātiem atvaļinājumiem sievietēm tiek nodrošinātas tādas pašas kā vīriešiem. Papildus ikgadējiem apmaksātajiem atvaļinājumiem sievietēm tiek piešķirti arī cita veida atvaļinājumi, tas ir, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumi, kā arī atvaļinājumi bērnu kopšanai līdz trīs gadu vecumam.

Latvijas Darba likumu kodeksa 174. pants paredz: “Pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā sievietei pēc viņas iesnieguma piešķir ikgadējo atvaļinājumu neatkarīgi no darba stāža pie attiecīgā darba devēja. Sievietēm, kurām ir bērns līdz četrpadsmit gadu vecumam (bērns invalīds līdz sešpadsmit gadu vecumam), ikgadējo atvaļinājumu piešķir vasarā vai — pēc sievietes iesnieguma — citā viņai izdevīgā laikā.

Latvijas Darba likumu kodeksa 74. pantā noteikts, ka: “Atvaļinājumu par pirmo darba gadu, ja nav nepārtraukti nostrādāti seši mēneši, var piešķirt sievietēm — pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tam, kā arī sievietēm, kurām ir bērni līdz divpadsmit gadu vecumam.”

Latvijas Darba likuma kodeksa 78. pantā ietverta norma, ka ikgadējie papildatvaļinājumi jāpiešķir sievietēm, kurām ir trīs un vairāk bērnu vecumā līdz sešpadsmit gadiem vai bērns invalīds. Likumdevējs, paredzot sievietēm mātēm garantijas attiecībā uz atvaļinājumu piešķiršanas kārtību, šādas garantijas pilnībā neattiecina uz bērnu tēviem. Tomēr likumā “Par valsts civildienestu” , kas stājies spēkā 1994. gada 3. maijā, vecākiem ir dotas tiesības pašiem izlemt jautājumu par to, kurš ņems atvaļinājumu un saņems pabalstu. Šī likuma 34. pants nosaka: “Ierēdnim (ierēdņa kandidātam) pēc viņa vēlēšanās piešķir atvaļinājumu bērna kopšanai, līdz bērns sasniedz gada vecumu, izmaksājot par šo laiku valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu.”

Latvijas Darba likuma kodeksa 178. pantā noteikts: “Nav atļauts pēc darba devēja iniciatīvas atlaist grūtnieces un sievietes, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam. Atlaišana atļauta tajos gadījumos, kad pilnīgi likvidē uzņēmumu, iestādi vai organizāciju.”

Ģimenes tiesības

Lai gan Latvijas Republikas Civillikumā ir noteiktas vienlīdzīgas tiesības sievietēm un vīriešiem laulāto personīgo attiecību īstenošanā, tomēr sievietes tiesības attiecībā uz bērna izcelšanās noteikšanu ir zināmā mērā ierobežotas, jo sievietei pašai nav tiesības noteikt, kas ir viņas bērna tēvs.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 160. pantu ārlaulībā dzimušā bērna uzvārdu, ja paternitāte nav noteikta, nosaka pēc mātes uzvārda bērna dzimšanas laikā. Reģistrējot ārlaulībā dzimušu bērnu, dzimšanas reģistrā ieraksta tikai ziņas par māti. Latvijas Republikas Civillikuma 157. un 158. pantā noteikts, ka ierakstu par bērna tēvu izdara:

1) atzīstot paternitāti, bērna tēvam un mātei par to iesniedzot kopīgu pieteikumu;

2) bērna mātei iesniedzot tiesā prasību noteikt paternitāti.

Ja kādu konkrētu vīrieti par bērna tēvu vēlas ierakstīt tikai bērna māte, bet vīrietis tam nepiekrīt, paternitāte netiek atzīta. Tā kā paternitāte tiek atzīta, vecākiem par to savstarpēji vienojoties, noteicošā tomēr ir vīrieša vēlēšanās vai nevēlēšanās atzīt paternitāti, tādējādi tiesībās ierobežota var tikt ne tikai sieviete, bet arī bērns. Likumi arī neparedz, ka paternitāti var noteikt tikai juridiski brīvs vīrietis. Tātad arī vīrietis, kas ir laulībā, neatkarīgi no savas laulātās sievas ir tiesīgs atzīt paternitāti neatkarīgi no viņas piekrišanas vai iebildumiem. Šāda problēma rada pretrunu ar Latvijas Republikas Civillikuma 84. pantu, kas paredz, ka laulība rada vīrietim un sievietei pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, un 85. pantu, kas nosaka, ka ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātiem ir vienādas tiesības. Ņemot vērā to, ka ārlaulībā dzimušo bērnu skaits salīdzinājumā ar laulībā dzimušo bērnu skaitu ir liels, šī problēma gaida savu risinājumu.

Mantošanas tiesības

Joprojām Latvijas Republikas Civillikumā ir tiesību norma, ar kuru tiek ierobežotas sievietes tiesības. Latvijas Republikas Civillikuma 743. pants paredz, ka no līdzmantinieka, kas savas daļas saņem dabā, priekšroku saņemt to saimniecības daļu, kurā ietilpst mājas vieta, ir tam, kas ilgāk strādājis saimniecībā vai vairāk atbalstījis saimniecību ar saviem naudas līdzekļiem. Vienādos apstākļos priekšroka dodama radiniekiem, starp tiem — vīriešiem, un starp vienāda dzimuma mantiniekiem — gados vecākam.

Arī šī dzimumu līdztiesību diskriminējošā norma būtu novēršama. 1991. gadā, atjaunojot Latvijas Civillikuma darbību, Augstākā padome šo normu nebija grozījusi.

Pārrobežu tikšanās ar bērniem

Būtu minama vēl viena problēma, kas saistās ar bērna vecāku tiesībām satikties ar bērnu, ja vecāki ir šķīrušies. Latvijas Republikas nacionālie likumi nereglamentē pārrobežu tikšanos ar bērniem . Līdz ar to vienam no bērna vecākiem, ja tas dzīvo citā valstī un ja ar šo valsti Latvijas Republika nav noslēgusi starptautisko divpusējo līgumu par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civilajās, ģimenes un krimināllietās, nav iespējas satikties ar bērnu, kas dzīvo pie otra no vecākiem. Nacionālā tiesību norma, kas var tikt piemērota šādos gadījumos, ir Latvijas Republikas Civillikums, kas piešķir vecākiem tiesības satikties ar bērnu, kas dzīvo pie otra no vecākiem, ja vien tas nekaitē bērnam. Tādā gadījumā, ja vecāki savstarpēji nevienojas par tikšanās vietu un laiku, to nosaka tiesa, kas pieņem lēmumu par satikšanās tiesību izlietošanu, bet, ja šis lēmums netiek pildīts, attiecīgu lēmumu pieņem 1. instances tiesa. Saskaņā ar Civilprocesa kodeksu ārvalstu tiesu nolēmumi Latvijas Republikā tiek pildīti saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un starptautiskiem līgumiem. Latvijas Republikas noslēgtie starptautiskie līgumi par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām paredz Līgumslēdzēju Pušu sadarbību ģimenes tiesību jomā, tātad ietverot arī pārrobežu tikšanos ar bērniem. Ja valsts, kurā atrodas bērna pastāvīgā dzīvesvieta, ir pieņēmusi lēmumu par satikšanās tiesību atzīšanu, šis lēmums ir izpildāms. Ja starp Latvijas Republiku un attiecīgo valsti ir noslēgts tiesiskās palīdzības līgums, Latvijas Republikas institūcijas darbojas saskaņā ar to noteikumiem, ja šāds līgums nav noslēgts, vienam no bērna vecākiem var rasties problēmas tikties ar bērnu. Pašreiz Latvijas Republika ir noslēgusi tiesiskās palīdzības līgumus ar Krievijas Federāciju, Baltkrievijas Republiku, Polijas Republiku, Moldovas Republiku, Ukrainu, Igaunijas Republiku, Lietuvas Republiku, Uzbekistānas Republiku, un tie ir stājušies spēkā. Dažādu apsvērumu dēļ Latvija vēl nav pievienojusies Eiropas Konvencijai par lēmumu atzīšanu un izpildi attiecībā uz bērniem. Jāteic, ka līdz šim nav konstatēti gadījumi, kad pārrobežu tikšanās tiktu īstenota ar tiesas palīdzību.

Šīs jautājumu grupas nobeigumā vēlētos vērst uzmanību uz kādu globālu pasaules problēmu, kas šogad tika apspriesta arī Eiropas Padomes Eiropas Komitejā par juridisko sadarbību, tas ir, cilvēka radīšana ar medicīnas zinātnes sasniegumu palīdzību. Šī problēma saistīta arī ar dzimumu līdztiesības jautājumiem, ar topošo vecāku tiesībām, ar bērna tiesībām. Joprojām visproblemātiskākais jautājums ir atrast līdzsvaru starp ilgām pēc bērna un bērna tiesību ievērošanu un panākt šī jautājuma tiesisko noregulējumu. Arī jautājums par noteikumu radīšanu tiem topošajiem vecākiem, kas grib izmantot IVF–in vitro fertilization (apaugļošanu mēģenē) ir nozīmīgs un neatrisināts. Joprojām nav atrasta atbilde par cilvēka embrija juridisko statusu. Vai cilvēka embrijam in vitro piemīt cilvēka personas tiesiskais statuss? Vai tas ir juridisks objekts vai juridisks subjekts? Kam ir tiesības un pienākumi lemt par cilvēka embrijiem in vitro ? Kāds ir eksistējošo embriju in vitro tiesiskais statuss? Vai sieviete pēc laulības šķiršanas var lemt par embriju vienpersoniski vai tikai ar bijušā vīra piekrišanu? Vai sievai ir tiesības lemt par iesaldētu embriju? Šādi jautājumi gaida savu tiesisko risinājumu.

II. Dzimumu diskriminācijas izpausmes formas

Latvijā sieviešu un vīriešu līdztiesības jautājumu izpratni būtiski ietekmē sabiedrībā valdošie uzskati par dzimumu lomu stereotipiem. Parasti sievietes lomai ir piešķirta mazāka sociāla vērtība nekā vīrieša lomai. Tradicionāli vīrietis ir ģimenes galva un tieši viņam ir prestiža sabiedriskā loma, sievietes mājas darbiem ir zems statuss. Taču arī pašām sievietēm izpratne par vārdu “mājsaimniece” ir dažāda: 1) mājsaimniece ir sieviete, kurai ir privilēģija veikt vienīgi mājas darbus; 2) mājsaimniece ir sieviete, kurai nav darba, un tādēļ tā ir spiesta saimniekot mājās; 3) mājsaimniece ir sieviete, kas strādā algotu darbu un papildus šim darbam veic visus mājas darbus.

Senas tradīcijas ir darba dalīšanā pēc dzimumiem. Sievietēm tiek iedalīti bērnu audzināšanas darbi, mājstrādnieces darbi. Arī morālie nosacījumi augstāki ir sievietēm nekā vīriešiem. Tradicionālo dzimumu lomu nosacījumi nosaka, ka cienījama sieviete ir precēta. Lai baudītu cienījamas sievietes statusu, daudzas sievietes dzīvo neveiksmīgā laulībā ar vardarbīgu un/vai dzērāju vīru. Pašreizējā situācijā arī daudziem vīriešiem ir grūti izpildīt tradicionālos dzimumu lomu nosacījumus. Ja arī vīrietis vēlas būt par galveno ģimenes ienākumu nodrošinātāju, tomēr savu vēlēšanos realizēt nevar. Ir daudzi tādi vīrieši, kuri ir bez darba un kuri veic mājsaimniecības un bērnu audzināšanas darbus, kamēr viņu sievas strādā.

Aizvien vairāk sabiedrībā ir tādu sieviešu, kas noraida šauro 3–K formulu — “Kinder, Kūche, Kirche” (tulk. no vācu val. — bērni, virtuve, baznīca) un pievēršas F formulai ā “Feuer, Freiheit, Friede” (tulk. no vācu val. — uguns, brīvība, miers). Pie tam jēdziens “uguns” šajā formulā domāts pretstatā vienaldzībai, “brīvība” — pretstatā stingrai tradīcijai un “miers” — pretstatā varasdarbiem.

Kaut arī dzimumu līdztiesību garantē likums, tomēr reālajā dzīvē radušās daudzas problēmas, kuras ir šķērslis, lai sievietes un vīrieši vienlīdzīgu tiesību īstenošanai baudītu vienādas tiesības visās dzīves jomās.

Aktuālākās problēmas, kas gaida savu risinājumu, ir:

1) Psiholoģiska vai fiziska vardarbība pret sievieti darbā vai ģimenē (vīra vardarbība pret sievu). Sievietes tiek diskriminētas arī seksuālās uzmākšanās rezultātā, sevišķi šī problēma pastāv privātā sektora darbā. Tās sievietes, kas izprot, ka seksuālā uzmākšanās darbā ir cilvēktiesību pārkāpums, vēlas, lai likumā seksuālā uzmākšanās tiktu atzīta par noziegumu un par tā izdarīšanu tiktu paredzēta atbildība. Vardarbība pret sievieti darbā vai ģimenē ir sfēra, kurā sieviete nav tiesiski aizsargāta, arī šeit būtu nepieciešams izdarīt papildinājumus un grozījumus likumos.

Tomēr pastāv arī tādas jomas, kurās vīrieši atrodas daudz neizdevīgākā situācijā nekā sievietes. Piemēram, salīdzinājumā ar sievietēm vīriešiem ir daudz īsāks mūža ilgums (aptuveni par 12 gadiem), daudzi vīrieši nenodzīvo līdz pensijas vecumam, vīriešu vidū ir 3 reizes lielāks pašnāvību skaits, kas vairumā gadījumu izskaidrojams ar neprasmi tikt galā ar bezdarba problēmu.

2) Prostitūcija

Latvijas Kriminālkodeksa 208. pants nosaka kriminālatbildību par savešanu izvirtības nolūkā, paredzot brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai nometinājumu uz laiku līdz pieciem gadiem.

Saskaņā ar Latvijai saistošās Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu Latvijas Kriminālkodeksā ir ietvertas jaunas panta normas. Ar 209.2 pantu noteikta kriminālatbildība par pamudināšanu vai piespiešanu nodarboties ar prostitūciju, kā arī par personas iesaistīšanu prostitūcijā, ļaunprātīgi izmantojot uzticību vai arī viltu. Šī panta sankcija ir brīvības atņemšana uz laiku līdz sešiem gadiem — par nepilngadīgo pamudināšanu nodarboties ar prostitūciju. Savukārt ar 209.3 pantu noteikta kriminālatbildība par sutenerismu — tādas personas izmantošanu iedzīvošanās nolūkā, kura nodarbojas ar prostitūciju. Panta sankcija ir brīvības atņemšana uz laiku līdz četriem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Līdz šādu pantu spēkā esamībai suteneri varēja tikt saukti tikai pie administratīvās atbildības par nereģistrētu uzņēmējdarbību.

Latvijas Kriminālkodekss paredz kriminālatbildību personām, kuras ir stājušās dzimumsakaros ar nepilngadīgu personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu, kā arī par netiklu darbību izdarīšanu ar nepilngadīgu personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu. Tā kā tika atcelts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 174. pants “Par nodarbošanos ar prostitūciju”, tad, sākot ar 1996. gada 11. aprīli, Latvijā prostitūcija ar likumu nav aizliegta.

Lai gan Latvijas Kriminālkodeksa 69. pants nosaka atbildību par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu, atbildību par dzimumu līdztiesības pārkāpumiem tas neparedz. Pašreizējās Latvijas Kriminālkodeksa normas pietiekami efektīvi neaizsargā sievietes un bērnus no vardarbības ģimenē.

Aktualizējusies tāda prostitūcijas forma kā tūrisma prostitūcija, sieviešu izmantošana par modelēm erotisko un/vai pornogrāfisko žurnālu izdevumos. Sievietes, tajā skaitā arī nepilngadīgās, tiek ievestas vai izvestas no/uz citām valstīm.

Prostitūtu pieaugumu valstī veicina sieviešu sociālās aizsardzības sistēmas nepilnības, jo īpaši dzimuma diskriminācija, pieņemot darbā. Jaunas sievietes, kurām nav augstākās izglītības, kas nerunā latviski, atsaucas uz precību vai intīmklubu sludinājumiem.

3. Vēlamie pasākumi dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā

1. Nepieciešama būtu dzimumu līdztiesības institūcijas izveidošana valdības līmenī, jo dažādas vēl pastāvošās nelīdztiesības formas kavē tautas garīgo spēju izaugsmi, šo spēju pilnvērtīgu izmantošanu katra cilvēka paša un visas tautas labā.

2. Valdības pasākumi dzimumu līdztiesības politikas pamatprincipu izstrādāšanā un darbības plāns aktuālāko problēmu risināšanā. Iespējams, ka, ņemot vērā Ziemeļvalstu pieredzi, būtu nepieciešams noteikt kvotas valsts lēmējvaras un izpildvaras institūcijās, tādējādi nodrošinot abu dzimumu pārstāvniecību. Pašreiz sievietes savu viedokli pauž ar nevalstisku organizāciju starpniecību. Piemēram, I. Kozakēvičas Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācija ietver sevī aptuveni 20 nacionālās kultūras biedrības, vairākas no kurām vada sievietes.

3. Ar masu informācijas līdzekļu starpniecību sabiedrības informēšana par dzimumu diskriminējošām parādībām, izglītojošu pasākumu organizēšana, kas veicinātu sabiedrības izpratni par dzimumu līdztiesības jautājumiem.

4. Vēršanās pret dzimumu diskriminācijas izpausmēm presē (dzimumu diskriminējoši darba piedāvājumi) un dažāda veida reklāmās, izdarot tādus grozījumus vai papildinājumus spēkā esošajos likumos, kas paredzētu atbildību par dzimumu līdztiesības normu pārkāpumiem.

Nolasīts Baltijas valstu un Ziemeļvalstu konferencē “Sievietes un vīrieši dialogā”

---

Anita Plūme, Latvijas Ģimenes centra direktore:

“Sievietes un vīrieša tradicionālā loma ģimenē un tās pārmaiņu process pēdējos piecos gados”

Līdz ar neatkarību Latvijā ienākusi cita dzīve, cita ekonomika, cita politika. Un līdz ar to katrs cilvēks apzināti vai neapzināti ir spiests vēlreiz izsvērt agrāko gadu vērtības, lai “noturētos virs ūdens”, sasniegtu labāku dzīvi vai arī grimtu depresijā bezdarba un nabadzības dēļ. Pašlaik, vairāk kā jebkad agrāk, ir svarīgi būt garīgi līdzsvarotam, apzināties savu cilvēcisko vērtību, savu iespēju robežās prast veidot un novērtēt attiecības ar līdzcilvēkiem, sākot ar pašreiz tuvākajiem un beidzot ar pavirši pazīstamu darba kolēģi. Citiem vārdiem sakot, šodien ir svarīgi prast realizēt savas iespējas un pilnvērtīgi funkcionēt. Viens no stūrakmeņiem šo spēju attīstībai ir dzimuma identitāte jeb izpratne par savu vērtību kā vīrietim vai sievietei.

Savā runā vēlējos dalīties pārdomās par vīrieša un sievietes tradicionālajām lomām, to nozīmi un ietekmi ģimenē, bērnu audzināšanā, kā arī pašvērtības un garīgās līdzsvarotības aspektā. Vēlējos attēlot iekšējo psiholoģisko vidi, kas ārējo apstākļu ietekmē veido paštēlu, pašapziņu un arī dzimuma identitāti, kas tālāk nosaka mūsu labsajūtu, domāšanas un uzvedības stilu.

Domājot par emocināli nobriedušu cilvēku, jādomā par personu, kas ir brīva no iekšējām psiholoģiskām pretrunām un kura savā attīstībā un funkcionēšanā ir pazīstama ar piecām formām:

Pirmkārt, emocionāli veselam cilvēkam ir pazīstama brīvība uztvert visu, kas notiek šeit un tagad, nevis dzīvot atmiņās par to, kas bija, varēja būt vai varbūt kādreiz būs.

Vērtējot padomju laikus, tā vien liekas, ka gandrīz katram no mums bija uzspiesta dzīvošana fantāzijās par pagātni vai nākotni, un nepieciešamība ignorēt esošo realitāti bija vērojama visur. Arī ģimenē, kur formāli noteicošais bija vīrs, kurš pelnīja naudu. Tajā pašā laikā sieva kā pelnītāja tika klusi ignorēta. Vīrs formāli bija ģimenes galva, tomēr realitātē — vai nu dzēra, vai bija aizņemts ar saviem vaļaspriekiem un reti piedalījās mājas darbos vai bērnu audzināšanā. Sieva tajā pašā laikā, kaut arī ignorēta un paziņu lokā saukta par “cilvēka draugu”, īstenībā kontrolēja mājas budžetu, tradīcijas, bērnu un pat vīra uzvedību. Gadījumā, ja pati netika galā, varēja griezties partijas komitejā un palaidnīgo vīru saukt pie prāta. Formāli sieva vienmēr aizstāvēja savu vīru kā ģimenes galvu un maizes gādātāju. Tajā pašā laikā vīrs vairāk gan baidījās no visspēcīgās dzīves draudzenes, nekā respektēja viņu vai novērtēja centienus mājas dzīves uzturēšanā.

Otra brīvības forma, kura jāpazīst emocionāli veselam cilvēkam, ir domas brīvība, kad cilvēks apsver to, kas viņam liekas svarīgi, izdara secinājumus saskaņā ar savu pieredzi, nevis domā to, ko vajadzētu domāt kā pareizas domas.

No šī viedokļa aplūkojot iepriekš minēto situāciju, nāk atmiņā stāsti par to, ka cilvēki domāja, ka tāda arī ir lietu kārtība. Ja kāds nepiekrita, atradās ietekmīgi līdzekļi, lai ierādītu pareizo domāšanas virzienu, jo svarīgi bija nevis apsvērt to, kas ir, bet pieņemt vēlamo par esošo.

Trešā, vēl svarīgāka brīvība, kas nepieciešama cilvēkam stabilai funkcionēšanai, ir spēja brīvi izpaust to, ko šobrīd jūt, nevis jāpieņem, kā vajadzētu justies. Piemēram, atceroties dzērāju sievu stāstus par savām izjūtām, dzīvojot ar dzērājiem vīriem un ciešot, apbrīnas vērti ir īsto jūtu noliegumu apraksti un to aizstāšana ar pieņēmumu, ka varētu būt arī sliktāk. Tāpat bija mācīts “mīlēt un ciest”, upurēt savu labsajūtu, lai saglabātu ģimeni bērnu dēļ. Mīts par to, ka jūtas var tēlot vai pilnīgi ignorēt, bija stiprs, un daudzas ģimenes pārvērta par ciešanu pekli visiem tās locekļiem. Turklāt labai sievai neklājās sūdzēties, bet vīram bija atļauts darīt, kas ienāk prātā.

Ceturtā brīvības forma ir izvēles tiesības, tas nozīmē vēlēties to, ko es atrodu sev par labu, nevis to, kas man jāvēlas citu dēļ. Arī ģimenes dzīve pagātnē bieži vien balstījās uz bailēm no citu cilvēku viedokļa. “Visi tā dzīvo” vai “visi tā dara” bija ļoti svarīgs arguments personīgajā izvēlē. “Tevi vīrs sit?! — Bet visas sit. Tu nejūties ar viņu kopā labi? — Bet ko tad tu gribi! Atradusies! Tu nevēlies šobrīd grūtniecību? Bet tas taču sievas pienākums — pakļauties vīram, un tev pašai jāizvēlas, kā tu atrisināsi savas nevēlamās grūtniecības jautājumu. Tev nepatīk, ka vīrs dzer? — Bet visi dzer.”

Šādas domāšanas un dzīves veids neizbēgami ietekmēja arī piekto personīgās brīvības formu, sava paštēla realizāciju un pilnveidošanu, tā vietā lai vienmēr paliktu vienā un tajā pašā lomā, to pieņemot kā nemainīgu un tāpēc drošu. Šāds paštēla sastingums traucēja cilvēkiem atraisīties un justies brīvi. Sastingums sevī balstījās uz bailēm no citu cilvēku rekonstruktīvās kritikas, un bieži vien šās kritikas veids kalpoja par aizsargmehānismu tajā reizē, kad pats tika pie vārda.

Dzīvojot bez piecām aprakstītajām brīvības izjūtām, gandrīz neiespējami bija izvirzīt savas prasības vai sekot paša izvēlētajiem kritērijiem. Lūkojoties uz partnerattiecībām šo brīvību aspektā, jāatzīmē, ka vairāk vienmēr tika emocionāli paverdzinātas sievietes, jo šādā ģimenē audzināšana sekoja šiem pašiem principiem — sieviete ir tā, kas par visu ir atbildīga, bet, izņemot paciešanu, viņai nekas nav ļauts. Turpretī vīrietis, būdams formāli ģimenes galva, realitātē bija audzināmais bērns, kurš pie izdevības mēģināja palaidņoties. Šīs pretrunīgās un sāpīgās situācijas dēļ arī abi dzimumi viens otra acīs tika uzskatīti par nekur nederīgiem, un arī katra paštēls drīzāk bija negatīvs nekā pozitīvs, ar no tā izrietošo zemo pašapziņu, sliktām komunikācijas iemaņām un pasīvo agresivitāti.

Visi sapņoja par brīvību, kas reiz pienāks un atbrīvos sievietes no vīriešu jūga, vīriešus no sieviešu kontroles un bērnus no vecāku terorizējošās mīlestības.

Brīvība tiešām atnāca un atbrīvoja visus no ārējiem ierobežojošajiem apstākļiem, atstājot mūs vienatnē ar sevi pašu un sirdsapziņu.

Jaunais laiks īstenībā sarežģīja situāciju tieši tiem, kas bija auguši padomju laikā un apguvuši neveselīgo funkcionēšanas veidu. Tas, neapšaubāmi, traucēja mainīties un pieņemt jaunus noteikumus. Bieži vien jaunais bija radikāli pretējs ierastajam.

Parādījās jauns ģimenes eksistēšanas veids, kad sieva kļuva pelnītāja. Turklāt kļūt pelnītājai nozīmēja pilnveidot un pārvērtēt sevi. Šī jaunā attieksme pret sevi atmodināja snaudošo iekšējo brīvības tieksmi, un daudzas sievietes psihoterapijas seansos sacīja: “Ziniet, apprecējos pa komunistu laikiem. Toreiz bija citi kritēriji, šodien tādu kļūdu vairs neatkārtotu.” Izrādījās, ka liekulīgais pieņēmums par neeksistējošu “ģimenes galvu” — vīrieti bija beidzies. Dažām ļoti sāpīgā veidā — joprojām jūtoties otršķirīgām vīriešu pasaulē. Vīrieši, kas sapņoja pelnīt un “turēt mājās” skaistas, koptas un mīļas “mājas kopējiņas un bērnu audzinātājas”, pēkšņi jutās saistīti ar neinteresantām partnerēm un metās apliecināt savu vīrišķību ar citām, savās darba aprindās pieejamām sievietēm. Nav grūti saprast, ka tas ir krīzes laiks, zināmā mērā pilnīgs vērtību sajukums un bieži vien neapzināta atriebība vai izmisīga vēlme atbrīvoties pašam no sevis un saviem iekšējiem konfliktiem. Pašreizējās vīrieša un sievietes lomas ģimenē atšķiras no agrāk pieņemtajām. Nereti sievietes turpina būt atbildīgas par visu gan savā profesijā, gan mājās, līdz ar to iegūstot agrākpieņemtās vīrieša lomas atribūtus. Turpretī vīrieši, ieguvuši stāvokli sabiedrībā, turpina raudzīties uz savu partneri kā paša turpinājumu jeb fonu, vērtējot sievietē tikai ārieni un gandrīz pilnībā ignorējot viņas personību.Tajā pašā laikā mājās palikušie nīst sevi par sievišķību, ko pēkšņi atklāj savā būtībā. Veco stereotipu devalvācija tomēr vēl nenozīmē jaunu vērtību pieņemšanu un iekšēju stabilitāti.

Vakardienas rēgi turpina izkropļot realitāti. Šo izkropļojumu rezultātā vīriešu un sieviešu līdztiesība samazinās, jo abas puses joprojām viena otrā redz potenciālus ienaidniekus. Kā zināms, vecais sakāmvārds — “Labākā aizsardzība ir uzbrukums”, šinī situācijā der vislabāk.

Iepriekšējo savstarpējo attiecību tradīciju dēļ vīrieši jūtas apdraudēti, satiekot savā ceļā sievieti kā līdzvērtīgu partneri. Šodien šādas situācijas visbiežāk novēro darījumu jomā. Šādā situācijā vīrietis jūtas apdraudēts un ne reti nekonstruktīvi kritizē savu sāncensi, jo neies taču uzklausīt cilvēka “labāko draugu”.

Turpretī sievietes, kas ir iemācījušās, ka “vīrietis ir dzīvnieks”, mēģina iekarot savas profesionālās pozīcijas, liekot lietā savu sievišķību un seksualitāti. Cīņa, kā var viegli iedomāties, izvēršas smaga un neproduktīva. Neizprastais emocionālais konflikts ietekmē darba kvalitāti un produktivitāti, izraisot frustrāciju abās karojošajās pusēs. Frustrācija savukārt padziļina emocionālos konfliktus, tādējādi ietekmējot personīgo dzīvi un ģimeni. Cīņa par dzimuma prioriāti tiek ienesta mājās ar nebijušu spēku, un sākas jauns cīniņš: kuram jādara kas un kā vārdā.

Nesen kāds kolēģis stāstīja man epizodi no kārtējās “ziepju operas”, tajā ir runa par dāmu 50–60 gados, kas ir finansu korporācijas direktore, kuru aplido daudzi vīrieši. Izstāstījis šo epizodi, viņš beigās piebilda: “Mūsu apstākļos šādai sievietei gan nebūtu nekādu izredžu tikt aplidotai. Mūsu vīriešiem viņa ir pārāk gudra, pārāk veca un pašapzinīga. Vīriešiem vienkārši būtu no viņas bail.”

Jāatzīstas, ka šāds motīvs nereti ir dzirdams no mūsu pacientiem. Man gribētos domāt par šiem pašiem vecajiem stereotipiem un saistīt to sekas ar mazo sieviešu skaitu valdībā. Varbūt es pārspīlēju un tā ir tikai sakritība, kas nemitīgi atkārtojas. Tomēr sūdzības par neveselīgu konkurenci starp dzimumiem nav retums psihoterapeita istabā. To, ka vīriešu dzimums kaut kādā veidā ir vērtīgāks par sieviešu, vienkārši pieņem kā aksiomu. Ja sieviete sūdzas par kaut ko — sākot no izturēšanās un beidzot ar seksuālajām attiecībām, tie, kas ir ap 40 un vecāki, joprojām teiks, ka viņa pati nezina, ko grib. Viņa vienkārši nezina savu vietu. Šajā paaudzē atbalstu būs grūti saņemt no jebkura dzimuma pārstāvjiem. Neraugoties uz krīzes iespaidu, ko rada saskarsme ar tiem, kam virs 40, jaunā paaudze vieš cerības.

Saprotams, būtu naivi iedomāties, ka 10 vai 15 gadu starpība radikāli atšķir cilvēkus. Domāju, ka, neraugoties uz nežēlīgo tirgus ekonomikas veidošanās procesu, jaunāki cilvēki sev vairāk ļauj redzēt to, kas šeit un tagad notiek, apsvērt notiekošo, justies tā, kā šinī situācijā jājūtas, izdarīt izvēli un realizēt sevi.

Vērojot ģimenes, kuras apvieno šādus cilvēkus, tipiska būs vēlme kaut ko darīt, lai otru saprastu pilnīgāk, darboties savu attiecību pilnveidošanas jomā, nevis gremdēties alkoholā vai meklēt gadījuma sakarus. Piemēram, pirms dažiem gadiem uzsākta ģimenes dzemdību tradīcija, un tēva piesaistīšana bērna kopšanā un audzināšanā sekmīgi attīstās par spīti tam, ka dzīvs vēl ir viedoklis, ka vīrs var pamest vai nemīlēt savu sievu, ja ieraudzīs viņu tādā neestētiskā brīdī. Lēnām, bet neatlaidīgi uzlabojas arī cilvēku attieksme pret savu ķermeni un tā fizisko veselību. Cilvēki vēlas uzzināt pēc iespējas vairāk un saprast sevi labāk, lai dzīvotu veiksmīgāk.

Paralēli šim procesam notiek otrs, kad jauni cilvēki nevērtē nedz sevi, nedz savu vienaudžu cilvēcisko vērtību. Šajā grupā vēl spēcīgāk nekā agrāk eksistē vīriešu dominante, iegūstot nepievilcīgus apmērus varmācībā — gan emocionālajā, gan fiziskajā, gan seksuālajā. Tāpat netrūkst ļoti jaunu sieviešu un meiteņu, kas nokļūst prostitūcijas zaņķī. Šis laiks ir pilns ar pretrunām, pozitīvām un negatīvām parādībām. Domāju, ka profesionālu cilvēku uzdevums ir palīdzēt saprast šo problēmu cēloņus un atrast spēku, lai sevi pārveidotu. Atliek tikai atcerēties Raini — “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”.

Nolasīts Baltijas valstu un Ziemeļvalstu konferencē “Sievietes un vīrieši dialogā”

---

Agris Olmanis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs:

“Sieviešu un vīriešu iespēju līdztiesība darba tirgū Latvijā”

Latvijas tautsaimniecības pāreja uz tirgus ekonomiku ir nesusi sev līdzi būtiskas izmaiņas sabiedrības sociālekonomisko attiecību jomā. Notiek strauja sabiedrības mantiskā noslāņošanās, liela iedzīvotāju daļa ikdienā izjūt bezdarba draudus, bet tajā pašā laikā algotais darbs paliek prevalējošs ģimeņu vairākuma ienākumos.

Pastāv uzskats, ka izvēles iespējas, kādas ir indivīdam, pieņemot lēmumus attiecībā uz savu dzīvi, nosaka dzīves apstākļu kvalitāti. Labi dzīves apstākļi nozīmē to, ka cilvēkam — gan sievietei, gan vīrietim — ir plašs darbības diapazons, kura robežās viņš var veidot savu dzīvi atbilstoši savai paša vērtībai (vispirms veselībai un izglītībai) un vajadzībām. Tomēr individuālo resursu, tādu kā laba veselība un izglītība, realizēšana ir atkarīga no daudzām sociālajām institūcijām, kuras šīs iespējas var ierobežot vai paplašināt. Un te vispirms jāmin darba tirgus. Piedalīšanās profesionālajā dzīvē nodrošina ne tikai iztiku, bet veido pamatu indivīda radošai domāšanai, pašrealizācijai un sociālajiem kontaktiem, dod iespējas attīstīt savu personību.

No šāda redzesviedokļa es gribētu aplūkot sieviešu un vīriešu iespēju līdztiesību darba tirgū Latvijā.

Pirmais jautājums, uz kuru ir jāatbild, izvērtējot sieviešu un vīriešu līdztiesību darba tirgū, — kāds tai ir nostiprinājums Latvijas Republikas likumdošanas aktos?

1990.gadā Latvijas Republika pievienojās 1979.gada 18.decembra ANO konvencijai par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kā arī vispārējai cilvēka tiesību deklarācijai (1948.) un starptautisko cilvēktiesību paktam. Latvijas Republikas Satversme (Konstitūcija) un Latvijas Republikas Konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa pienākumi” (pieņemts 1991.gada 10.decembrī) garantē vispārējo līdztiesību neatkarīgi no dzimuma. Savukārt darba tiesiskās attiecības regulē Latvijas Darba likumu kodekss. Darba likumu kodeksa 1.pants nosaka, ka Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās attiecībās ir nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa. Šā kodeksa 15.pants nosaka, ka, pieņemot darbā, nav pieļaujama nekāda tieša vai netieša tiesību ierobežošana, kā arī tiešu vai netiešu priekšrocību noteikšana atkarībā no iepriekš minētajiem indivīda raksturojumiem, tai skaitā atkarībā no dzimuma. Tomēr, ņemot vērā sievietes īpašo sūtību, kodeksa 19 panti sniedz tiešas papildu priekšrocības vai garantijas sievietēm, aizliedzot nodarbināt sievietes smagos darbos un darbos ar kaitīgiem darba apstākļiem, nakts darbā u.c., kā arī paredzot darba laika un normu atvieglojumus grūtniecēm un sievietēm ar maziem bērniem. Kodeksa 35.pants paredz, ka darbinieku skaita samazināšanas gadījumā priekšroka palikšanai darbā ir sievietēm ar bērniem līdz 14 gadu vecumam, ja viņu darba ražīgums un kvalifikācija ir vienāda.

Šis īsais normatīvo aktu apskats liecina, ka Latvijas Republikas likumdošanā pamatvilcienos ir nostiprināta sieviešu un vīriešu iespēju līdztiesība darba tirgū.

Atliek noskaidrot, kā šīs likumdošanā paredzētās garantijas īstenojas dzīvē.

Kā jau es minēju ziņojuma sākumā, iespējas darba tirgū lielā mērā nosaka katra indivīda paša vērtība. Šajā vērtības skalā kā viens no galvenajiem rādītājiem līdztekus veselībai ir izglītība un profesionalitāte. Latvijā realizētās izglītošanās iespējas, ieskaitot t.s. padomju laiku, ir ļāvušas sievietēm izglītības līmeņa ziņā būt līdzvērtīgām un pat vairāk izglītotām nekā vīriešiem. Pēc Valsts statistikas komitejas 1996.gada novembra apsekojuma datiem, Latvijā augstāko izglītību ir ieguvušas 13% sieviešu un 12,4% vīriešu, vidējo vispārējo un vidējo speciālo — attiecīgi 52,1% un 53,6 procenti.

Latvijas Republikā 48,9% no nodarbināto kopskaita ir sievietes. Šis skaitlis pilnībā atbilst darbspējas vecuma iedzīvotāju struktūrai (ņemot vērā valstī noteikto dažādo pensionēšanas vecumu sievietēm un vīriešiem). Tas nozīmē, ka abu dzimumu indivīdi vienlīdz aktīvi piedalās darba tirgū.

Pastāvot valsts likumdošanas aktos nostiprinātajai sieviešu un vīriešu līdztiesībai darba tirgū un ņemot vērā sieviešu līdzsvaroto īpatsvaru darbaspēkā, ir sarežģīti viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu: “Vai sievietes tiek diskriminētas darba tirgū, salīdzinot ar vīriešiem?” Veicot šādu socioloģisku pētījumu, vispirms būtu jāizvērtē, vai sievietes apzinās to, ka viņas tiek diskriminētas, un vai vīrieši saprot, ka sievietes neatrodas priviliģētā stāvoklī. 1994.gadā rast atbildi uz šo jautājumu kopīgā pētījumā mēģināja Norvēģijas Lietišķo sociālo pētījumu institūts un Valsts statistikas komiteja. Aptaujā 54% respondentu apgalvoja, ka sieviešu diskriminācija darba tirgū notiek “dažreiz”, “bieži” vai “ļoti bieži”, 32% teica, ka tā nenotiek “nekad”, bet 14% atbildēja, ka “reti”. Svarīgi ir tas, ka uzskati starp dzimumiem par sieviešu diskrimināciju bija ļoti līdzīgi: 57% vīriešu un 50% sieviešu domāja, ka sievietes tiek diskriminētas “dažreiz”, “bieži” vai “ļoti bieži”. Ņemot vērā sociālo attiecību attīstību pēdējos gados, nav pamata domāt, ka šodien šis vērtējums būtu krasi mainījies.

Acīmredzot pamatu uzskatīt, ka sievietes tiek diskriminētas darba tirgū, nosaka dzīvē sastopamās realitātes: kādas ir iespējas atrast darbu vispār, atrast labi apmaksātu darbu, strādāt prestižu darbu, virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm. Tāpēc katrs no šiem aspektiem būtu aplūkojams plašāk un to vajadzētu sākt ar nelielu atskatu pagātnē.

Padomju sabiedrībā abiem dzimumiem darbs bija vienlīdz obligāts. Papildu pienākumiem savā darbavietā sievietēm bija jāaudzina bērni, jāveic mājas darbi un jāizstāv garās rindas pēc pārtikas produktiem. Turpretim vīrieši nodarbojās ar darba lietām un taisīja karjeru. Tas ierobežoja sieviešu iespējas piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Kaut arī šodien ir pieejams daudz plašāks mājsaimniecību apkalpojošais serviss un nav problēmu ar pārtikas un citu preču sagādi, lielai daļai sieviešu darba dienas sadalījums starp darbavietu un mājas saimniecību, kā arī darba dienas ilgums nav būtiski mainījies. Lielākajai daļai ģimeņu materiālie apstākļi neļauj pirkt ar mājsaimniecības aprūpi saistītos pakalpojumus, un šie darbi, tāpat kā agrāk, ir jāveic sievietēm. Šis apstāklis, kā arī tradīciju dzīvīgums, mūsuprāt, ir galvenie iemesli, kāpēc arī šodien sievietes maz redzamas politikā un vadības augstākajos amatos.

6.Saeimā (parlamentā) no 100 deputātiem tikai 8 ir sievietes, pašreizējā Ministru kabineta sastāvā nav ministru sieviešu. No šogad 9.martā pašvaldību vēlēšanās republikas pilsētu domēs ievēlētajiem 142 deputātiem tikai 27 ir sievietes. Tikai 6,4% no nodarbināto sieviešu kopskaita ir likumdevējas, valsts vecākās amatpersonas un vadītājas, tai pašā laikā nodarbināto vīriešu kopskaitā šo profesiju pārstāvji sastāda 10 procentus.

Jāatzīst, ka arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībā situācija ir līdzīga. No savienībā ietilpstošajiem 258 tūkstošiem arodbiedrības biedru 158 tūkstoši jeb 61% ir sievietes, bet valsts līmeņa nozaru un profesiju arodbiedrību apvienību vadītāju amatos sieviešu un vīriešu attiecība ir apgriezti proporcionāla — 12:19.

Nākamais aspekts — vienlīdzīgas iespējas atrast darbu. Nodarbinātības valsts dienestā līdz 1997.gada 1.jūnijam valstī reģistrēti 100,6 tūkstoši aktīvu darba meklētāju, bet 96,2 tūkstoši atzīti par bezdarbniekiem jeb 7,7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Bezdarbnieku skaitā vairāk nekā puse, t.i., 57%, bija sievietes. Sākot ar 1996.gada otro pusi sieviešu bezdarba līmenis sāk apsteigt vīriešu bezdarba līmeni: gada beigās kā bezdarbnieces Nodarbinātības valsts dienestā bija reģistrēti 49,7 tūkstoši sieviešu jeb 7,1% no viņu kopskaita darbspējīgā vecumā, bet vīriešu — 41,1 tūkstotis jeb 5,6%.

Bezdarbnieku sastāva ziņā pēc vecuma un kvalifikācijas būtiski izteiktu atšķirību starp sievietēm un vīriešiem nav. Jau ilgstošu laiku vairāk nekā puse bezdarbnieku ir vecumā no 30 līdz 49 gadiem, bet katrs piektais bezdarbnieks — vecumā līdz 25 gadiem. Visvairāk bezdarbnieku — 32% ir ar vidējo vispārējo izglītību, bet ar pamata vai nepabeigtu pamatizglītību — 25% (Nodarbinātības valsts dienesta dati uz 01.04.1997.).

Latvijas darba tirgus nav dinamisks. No Nodarbinātības valsts dienestā reģistrētajiem bezdarbniekiem vairāk nekā gadu bez darba ir katrs trešais darba meklētājs. Jāatzīmē arī tas, ka faktiskais bezdarba līmenis ir vismaz divreiz augstāks par reģistrēto. Bez darba īsāku vai garāku laiku ir katrs sestais septītais valsts darbspējīgais iedzīvotājs, arī sievietes.

Te jāņem vērā, ka 32% darba meklētāju par bezdarbniekiem ir kļuvuši sakarā ar uzņēmuma, iestādes likvidāciju vai darbinieku skaita samazināšanu, bet katrs sestais no viņiem nāk no apstrādes rūpniecības. Šī iemesla dēļ par bezdarbniekiem kļuvuši 33,4% no sieviešu darba meklētāju kopskaita ar iepriekšēju darba pieredzi, bet vīriešu — nedaudz mazāk — 30,9 procenti. Mainoties tautsaimniecības nozaru struktūrai, daudzām agrāk iegūtajām profesijām nav tirgus pieprasījuma, daļa darbaspēka, atrazdamās ilgstošā dīkstāvē, ir zaudējusi savu kvalitāti. Tāpēc tikai dinamiska izglītības un pārkvalificēšanas sistēma var paaugstināt gan sieviešu, gan vīriešu iespējas aktīvai darbībai darba tirgū. Pašlaik šīs iespējas ir mazas. 1996.gadā ar Nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu uz profesionālo apmācību vai pārkvalificēšanos tika nosūtīts tikai katrs desmitais bezdarbnieks.

Vidējais bezdarbieka pabalsts šā gada maijā bija Ls 30,85 (aptuveni 53 ASV dolāri) jeb tikai 58% no krīzes iztikas minimuma. Bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks ir ierobežots, bet šajā laikā atrast darbu lielai daļai bezdarbnieku, it īpaši lauku rajonos, neizdodas.

Tomēr bezdarbnieču stāvoklis bieži vien ir grūtāks nekā vīriešiem bezdarbniekiem, jo bezdarbnieču vidū nereti ir vientuļas vai šķirtas mātes ar bērniem, bet trūcīgie pabalsti un niecīgie alimenti nespēj nodrošināt pat pilnvērtīgu uzturu.

Ir jāpiekrīt Latvijas Republikas 6.Saeimas deputātes, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekles Rudītes Leitenas teiktajam seminārā “Nevaldības organizāciju loma un funkcijas dzimumu līdztiesības sekmēšanai Latvijā” 1996.gada 21. un 22.septembrī: “Ir pamats runāt par nabadzības feminizāciju. Latvijā kopumā var konstatēt krīzes izsauktu dzīves līmeņa pazemināšanos, bet strādājošās sievietes tas skāris vairāk nekā vīriešus, jo viņas pārsvarā strādā mazāk apmaksātās nozarēs — kādas ir tautas izglītība, veselības aizsardzība, pakalpojumu sfēra. Kopumā sievietes strādā zemāk atalgotos darbos.”

1997.gada maijā vidējā neto darba alga izglītībā, veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē, atpūtas, kultūras, mākslas un sporta iestādēs nodarbinātajiem bija Ls 67—69 (aptuveni 118 ASV dolāri) jeb par 15% zemāka nekā iztikas minimums vienam cilvēkam. Bet šajās tautsaimniecības nozarēs strādā trešā daļa no nodarbināto sieviešu kopskaita, pie tam kvalificētākā un profesionālākā sieviešu darbaspēka daļa — ārstes, skolotājas, pasniedzējas augstākajās mācību iestādēs, mākslas un kultūras darbinieces. Var teikt, kas pastāv sievietēm tradicionālo profesiju diskriminācija darba samaksā. Rezultātā, pat pastāvot augstam bezdarba līmenim, piemēram, izglītības sistēmā trūkst vairāku tūkstošu skolotāja profesijai atbilstošu darbinieku. Tas savukārt saistīts ar citu būtisku problēmu — izglītības kvalitāti un skolu beigušo jauniešu iespējām darba tirgū. Jau iepriekš minēju, ka reģistrēto bezdarbnieku skaitā katrs piektais bezdarbnieks ir vecumā līdz 25 gadiem.

Pēc Valsts statistikas komitejas datiem (par 1996.gada I ceturksni), Latvijā nav nevienas tautsaimniecības nozares, kurā vidējā darba samaksa sievietēm nebūtu zemāka, salīdzinot ar vīriešiem, bet vidēji valstī tā atpaliek par vairāk nekā 20 procentiem.

Piedāvājot darbu, darba devēji bieži vien, it sevišķi privātajā sektorā, priekšroku dod vīriešiem, norādot darba sludinājumos, kāda dzimuma darbinieks viņam vajadzīgs. Tipiskām sieviešu profesijām — sekretāre, referente firmā, pārdevēja — nereti darba sludinājumos tiek norādīts arī vecuma cenzs, piemēram, vecumā līdz 35 gadiem. Ja darbu zaudē grūtniece vai māte ar maziem bērniem, kā tas, neskatoties uz likumdošanā paredzēto aizsardzību nereti gadās sakarā ar valsts uzņēmumu privatizāciju ar likvidācijas metodi vai privātfirmas bankrotu, šīm sievietēm atrast jaunu darbavietu ir ļoti grūti. Darba likumdošanā noteikto papildgarantiju un priekšrocību dēļ šīs sievietes darba devēji uzskata par neērtām darbiniecēm.

Kā kopsavilkumu visam iepriekš teiktajam gribu atzīmēt, ka Latvijā sieviešu un vīriešu iespēju līdztiesību darba tirgū paredz valsts likumdošana, bet šo tiesību īstenošanu ierobežo ekonomiskā situācija. Lai likumos garantētās līdztiesīgās iespējas kļūtu par realitāti, vispirms ir jārodas jaunām darbavietām. Straujās izmaiņas tautsaimniecības nozaru struktūrā un tehnoloģijas līmenī un izglītības sistēmas objektīvi lēnākā reakcija uz šīm izmaiņām ir radījusi situāciju, ka atsevišķās nozarēs (rūpniecībā, lauksaimniecībā) ir darbaspēka pārpalikums, bet citās nozarēs pastāv kvalificētu darbinieku problēma.

Pēdējā laikā ir pieņemta virkne likumu un programmu uzņēmējdarbības veicināšanai (par īpaši atbalstāmajiem reģioniem, brīvzonām, mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma, par vidējo un lielo valsts uzņēmumu privatizāciju u.c.). Tas ļauj cerēt uz stabilu tautsaimniecības attīstību.

Lai mazinātu bezdarbu, Labklājības ministrija ir paredzējusi realizēt ilgtermiņa un vidējā termiņa darbības programmu. Tajā iekļauti tādi pasākumi kā sadarbība ar pašvaldībām teritoriālo nodarbinātības programmu izstrādē, it īpaši atbalstāmajiem reģioniem, bezdarbnieku pārkvalifikācijas sistēmu uzlabošana un citi.

Nolasīts Baltijas valstu un Ziemeļvalstu konferencē “Sievietes un vīrieši dialogā”