“Valsts nākotne ir izglītoti un radoši cilvēki”

Valsts prezidents Guntis Ulmanis

pedagoģisko darbinieku konferencē:

Godātie konferences dalībnieki!

Šodien esmu gandarīts par iespēju uzrunāt jūs visus — cilvēkus, kas veido Latvijas nākamo paaudzi, tātad arī Latvijas nākotni. Valsts nākotne ir izglītoti un radoši cilvēki. Ieguldot enerģiju un līdzekļus jaunajā paaudzē, mēs nodrošinām demokrātisku sabiedrību un stabilu valsts attīstību nākotnē, bet nākotne ir tepat — rīt, parīt un aizparīt.

Jūs esat tie, kam dotas vislielākās iespējas ietekmēt jaunā cilvēka izaugsmi. Jums dota viena no augstākajām atbildībām — rūpēties par tās paaudzes zinību līmeni, kura rīt veidos mūsu sabiedrību, vadīs valsti, piedalīsies visās valsts dzīves norisēs.

Jūs varat iebilst, vaicājot, par ko īsti šajā situācijā atbild valsts? — Par to, lai tiktu nodrošināta tālredzīga ilgtermiņa izglītības stratēģija, lai skolotāji varētu paaugstināt savu kvalifikāciju un saņemt zināšanu līmenim atbilstošu atalgojumu. Izglītība nav no valsts kopējās attīstības izolēta joma. Izglītība ir saistviela starp visām dzīves jomām, sākot no ģimenes ideālu godā celšanas un beidzot ar nacionālo kopproduktu.

Jo bagātāka valsts, jo vairāk tā var atvēlēt izglītībai, veselības aprūpei un sociālajām jomām, kuras nepelna. Tālab arī vienmēr saglabāsies nosacīta pretruna starp tiem, kas ar savu darbu vairo naudu, un tiem, kas ar savu darbu dod intelektuālu ieguldījumu. Salīdzinošās kategorijās runājot, tos varētu dēvēt par īstermiņa un ilgtermiņa kredītiem. Kurš no tiem atmaksāsies vairākkārtīgi, mēs visi labi zinām.

Izglītība ir viena no manas darbības prioritātēm. Tādēļ jau pirmajās valdības darba nedēļās esmu ticies un vēl šomēnes tikšos ar jūsu nozares ministru, lai atklātā sarunā skartu tos jautājumus, kas izglītības jomā jārisina neatliekami.

Jūs zināt, ka šajās dienās mūsu valstī darbu sāk jauna valdība. Tā veidojusies politisko procesu attīstības gaitā, partijām uzņemoties politisko un profesionālo atbildību. Šī valdība sāk darbu ļoti sarežģītā brīdī, kad Saeimas vēlēšanas vairs nav aiz kalniem un vēlētāju vērtējums solās būt sevišķi nesaudzīgs.

Kaut arī šīs valdības darba programma īpaši neatšķiras no iepriekšējās, tāpat nemainās arī valdības iekšpolitikas un ārpolitikas kurss, šī valdība daudz detalizētāk ir izvērtējusi mērķus, kuru vidū liela nozīme ir piešķirta izglītībai. Kā jau minēju, no savas puses apņemos būt kritiski un paškritiski nesaudzīgs, lai lietas izglītībā virzītos uz labo pusi.

Jā, izglītības reforma ir nepiedodami aizkavējusies. Taču tā nav nelabojama situācija, jo vaina mums ir jāuzņemas abpusēji — par maz ir bijis manas uzstājības un jūsu iniciatīvas. Tieši tādēļ pozitīvi vērtējama nesen notikusī līdzekļu palielināšana izglītības darbinieku algu izmaksām, kas noteikti jāsaista ar skolotāju atestācijas gaitu.

Man nav pieņemami viedokļi, kas nereti izskanējuši presē un radio, ka skolu vadība algas paaugstinājumu sadalīšot pēc personisko simpātiju vai antipātiju principa. Tā ir teorija, kurā var nogremdēt jebkuru progresīvu ideju. Vēlos jūs aicināt — nekļūstiet pašmērķīgi, bet atbalstiet ikvienu laikabiedru, kurš vēlas strādāt labāk un pelnīt labāk!

Atgriežoties pie valdības darba, vēlos uzsvērt — šodien ir svarīgi, lai valdībai izdotos kāpināt nacionālā kopprodukta pieaugumu, apliecinot visu iepriekšējo valdību darba nozīmību un ieguldījumu. Ziniet, ka tieši izglītība būs viena no jomām, kura iegūs tā rezultātā.

Otrs jautājumu kopums, kam pievērsāmies nesenajā sarunā ar ministru Celmiņa kungu, ir zināšanu līmenis, ko mūsdienu skolotājs spēj piedāvāt skolēnam.

Tagad, kā vēl nekad, no pedagoga pašatdeves atkarīgs tas, cik izkopta būs indivīda piederības sajūta valstij, savam novadam, pilsētai, pagastam, ciemam, skolai un, protams, ģimenei. Es esmu pārliecināts, ka Latvijā ir izglītības darbinieki, kas spēj attīstīt jaunajā paaudzē izpratni par cilvēciskajām vērtībām un veidot saliedētai sabiedrībai nozīmīgās īpašības. Vienlaikus man nav pieņemams fakts, ka valsts katra skolēna mācību līdzekļu iegādei gadā pagaidām var atvēlēt tikai pusotru latu. Tas ne tuvu nevar būt pietiekami. Tā ir valsts atbildība: panākt tādu līmeni, lai skolēni zināšanas varētu smelties no jaunām mācību grāmatām un skolotāji varētu piedāvāt mūsdienīgu mācību vielu.

Diemžēl šīs un citas lietas vēl nerit tik gludi, kā to gribētos bērnu vecākiem, skolotājiem, skolēniem un man kā šīs Valsts prezidentam. Izrādās, ka joprojām nav skaidrības, vai šobrīd skolu neapmeklē trīs tūkstoši vai 15 tūkstoši obligātā skolas vecuma bērnu. Tomēr ne jau skaitļos dzims problēmas risinājums, bet gan pārliecībā, ka nekavējoties jādara viss iespējamais, lai apstādinātu jaunas analfabētu paaudzes veidošanos Latvijā. Laiks negaidīs, bet nežēlīgi liks maksāt par kļūdām, ko pieļaujam šodien.

Daudz lielāks ieguvums nekā mazizglītota un lumpenizējusies cilvēku kopa ir izglītota un saskanīga sabiedrība. Šajā gadījumā atbildības cēloņsakarību var formulēt šādi: atbildīga valsts — atbildīgs indivīds.

Mainās robežlīnijas starp valsts atbildību un indivīda atbildību visās dzīves jomās. Arvien pieaug indivīda atbildības lauks. Tomēr mums visiem ir jāiegaumē: lai arī kopumā valsts atbildības pakāpe samazinās, tā nekad neizzudīs. Atsevišķās jomās tā saglabāsies un varbūt pat pieaugs. Pavisam konkrēti tas attiecināms uz teritoriālo reformu un līdz ar to arī uz pārmaiņām skolu tīklā.

Mēs nedrīkstam kultivēt ideju par skolu samazināšanu vai likvidēšanu. Mums ir jādiskutē par to, kā iegūt vislielāko atdevi no skolu reformas, skolotāju zināšanu līmeņa izvērtēšanas un paaugstināšanas. Ieguvēji būs mūsu bērni un bērnubērni. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka daudzviet Latvijā skola ir vienīgais kultūras centrs, kuru iznīcinot, zudīs pēdējais pamats pagasta kultūras dzīvei.

Vienlaikus valstij ir jāsniedz iespēja ikvienam tās iedzīvotājam sevi uztvert gan kā latviešu, krievu, baltkrievu, ukraiņu, poļu vai citas tautības pārstāvi, gan apzināties sevi kā Eiropas tautām piederīgu pilsoni. Tā ir valsts atbildība par saviem iedzīvotājiem, un tā ir iedzīvotāju atbildība par savu valsti.

Vēl ne tik senā pagātnē nacionālās skolas bija viens no dienas kārtības karstākajiem diskusiju punktiem. Šodien mēs esam liecinieki tam, kā mainās noskaņojums sabiedrībā un kādreizējie akcenti pārtop otršķirīgos jautājumos.

Aug sabiedrības atbildības līmenis, veidojas izpratne par izglītotas tautas nozīmi. Mēs mācāmies novērtēt savu līdzcilvēku izvēles brīvību. Latvija pamazām veidojas par valsti, kas godā indivīda izvēles brīvību un ikvienu tautu, kas ciena mūsu valsti, tās valodu, likumus un tradīcijas.

Tieši valoda ir viena no vērtībām, kuras zināšana vai nezināšana liecina par attieksmi. Tādēļ vēlos izteikt atbalstu pakāpeniskai un nemainīgai pārejai uz izglītību valsts valodā. Valstij ir jādod iespējas, bet indivīdam jāizdara izvēle.

Pateicos par uzmanību un novēlu radošu darbu!

Uzruna pedagoģisko darbinieku konferencē 1997.gada 19.augustā Rīgā, Mazajā ģildē