INTERVIJAS. SARUNAS

“Lauku cilvēki ir gudri”

Andris Rāviņš,

zemkopības ministrs, — vakar “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Tā ir problēma, kas jāatrisina vispirmām kārtām un jāatrisina veiksmīgi. Ir jūtams, ka mēs neesam visi kopā kārtīgi pastrādājuši graudu jautājumā — gan ražotāji un pārstrādātāji, gan arī ministrijas speciālisti nav spējuši šo situāciju paredzēt, un nu lietas ir jānostabilizē. Pēdējos divus gadus graudu audzētāji tika lutināti, jo pārstrādātāji un uzpircēji stāvēja lauka malā un graudus savāca. Taču šodien vairs tā nav, un varētu izveidoties situācija, ka visā pilnībā graudi uzreiz nopirkti netiks. Līdz ar to ražotājiem jāpārkārto visa ražošanas struktūra, un tas momentāni izdarāms nav. Situācija nav spīdoša, un nevarētu teikt, ka pašu izaudzēto graudu valstī pietiks. Tas, ka šobrīd nevar visus graudus uzpirkt, nenozīmē, ka līdz nākamajai ražai nevajadzēs graudus ievest. Tādēļ arī bija tikšanās ar lielajiem pārstrādātājiem, lai visi kopā nolemtu, kā situāciju izlīdzināt. Tūlīt būs arī tikšanās ar dažām bankām, un ceru, ka graudu uzpirkšana varēs turpināties. Taču priekšlaicīgi nekā vēl solīt nevaru. Par to runāsim ceturtdienas preses konferencē.

— Vai jaunajai valdībai izdosies saglabāt to, ka lauksaimniecības atbalstam no budžeta, kā paredz lauksaimniecības likums, tiks atvēlēti trīs procenti? Vai šī summa nesaruks?

— Saeima 10. septembrī ir ieplānojusi izskatīt jautājumu par pieņemto likumu ievērošanu un izpildi attiecībā uz lauku politiku. Ja jau likums paredz šos trīs procentus lauksaimniecības atbalstam, tad likums ir jāpilda. Uz to dzelžaini pastāvēs arī Zemnieku savienība. Ceru, ka situācija tiks izprasta un tiks darītas tās lietas, kas ir jādara. Tas, ka lauki bez subsidēšanas iztikt nevar, ir skaidrs, un lauksaimniecību subsidē visas valstis visapkārt mums. Mēs nevaram kļūt par vientuļu salu.

— Vai, mainoties valdībai, attieksme pret lauksaimniecību nekļūs paviršāka?

— Esam vienojušies, ka Saeimā skatīsim lauku problēmas. Lauki nav tikai Zemkopības ministrijas jautājums. Tas ir starpministriju jautājums. Zemkopības ministrija ir atbildīga galvenokārt par produktu ražošanu, taču līdzatbildīgas par situāciju, kāda veidojas laukos, ir arī citas ministrijas, kas nodarbojas ar labklājības, ar izglītības, ar vides un reģionālās attīstības un citiem jautājumiem. Tādēļ ir par šīm lietām jārunā un jānonāk pie vērtējuma, kā ir pildīti uzdevumi katrā atbildīgajā iestādē. Neceru, ka momentāni būs spējš pagrieziens, bet par šīm lietām ir jārunā un jāizprot, jāiedziļinās. Jāatrod ceļš, tad arī būs rezultāts.

Tas ir jāpaveic, jo mēs nevaram domāt par iestāšanos Eiropas Savienībā, ja lauksaimniecība un lauki nebūs pienācīgā līmenī. Mums jādomā, kā attīstīt savu ražošanu un ilūzijas, ka kāds no ārpuses palīdzēs to izdarīt, ir naivi. Kad Latvijā viesojās ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Francs Fišlers, viņš norādīja uz lietām, ko mēs neesam izdarījuši, un nevaru viņam nepiekrist. Viens no nesakārtotiem jautājumiem ir pārtikas kvalitāte un ar to saistītā likumdošana. Tas ir viens no jautājumiem, pie kā ķeršos nākamajā nedēļā, un kvalitātes jautājumi dažādos līmeņos, domāju, būs viena no manas darbības prioritātēm. Gan to preču kvalitāte, ko ražojam paši, gan to preču, kuras Latvijā tiek ievestas. Tas ir smags jautājums.

— Ko jūs sakāt par teritoriālo reformu laukos?

— Vēl joprojām īsti neesmu izpratis, kādēļ teritoriālā reforma laukos ir vajadzīga. Acīmredzot tas ir politisks solis, jo dziļu ekonomiku šajās pārmaiņās nesaskatu. Esmu mēģinājis analizēt, ko nozīmētu pagastu apvienošana. Aprēķinos parādījās divi kritēriji. Viens bija tas, ka tiktu samazināts pārvaldes aparāts un līdz ar to samazinātos šo izdevumu daļa. Taču otrs kritērijs bija — kā jutīsies cilvēks laukos jaunajā situācijā. Izrādījās, ka cilvēkiem būtiski palielinās izdevumu daļa, jo ir vesela virkne lietu, kas velsies virsū uz jau tā trūcīgā naudas maciņa. Tātad budžetā būtu jāparedz, kā cilvēkiem kompensēt šos papildu izdevumus. Taču tā naudas summa, ko it kā vajadzētu cilvēkiem kompensēt, ir daudz lielāka, nekā tā, ko ietaupa, veicot reorganizāciju. Tātad — ekonomiskā pamatojumsašai reformai nav, un jātiek skaidrībā, vai šī reforma patiesi ir vajadzīga.

— Vai reforma lauksaimniecības izglītībā sevi attaisnos?

— Pilnībā vēl ar to iepazinies neesmu, taču varu teikt, ka tik daudz lauksaimniecības skolu, cik to ir pašlaik, vajadzīgas nav. Mēs nespējam visas skolas uzturēt tādā līmenī, kādām tām vajadzētu būt. Tādēļ virzībai uz astoņu lauksaimniecības apmācības centru izveidošanu vajadzētu būt pareizai. Izglītībai vajadzētu iet nedaudz pa priekšu reālajai dzīvei, lai jaunie cilvēki būtu spējīgi konkurēt darba tirgū. Tiesa, izglītības reforma ātri nenotiks, tas būs pakāpenisks process.

— Bet — vai, redzot to, kas šobrīd laukos notiek, jaunieši vēlēsies kļūt par gudriem, izglītotiem, zinošiem, profesionāliem lauksaimniekiem? Vai jaunie centri nestāvēs tukši?

— Lauku cilvēki ir gudri, un nevajag viņiem stāstīt, ka viņi nekā nesaprot. Viņi ir spējīgi kvalitatīvi strādāt, un mums ir ne tikai jāceļ viņu pašlepnums, bet arī jāpalīdz atrast viņiem iegūto zināšanu, prāta un spēju pielietojums. Protams, tik daudz strādājošo lauksaimniecībā, kā tas bija sociālisma laikos, nebūs. Taču cilvēki lauksaimniecībā būs, un mums jārada šis piedāvājums, jārada iespējas apgūt dzīvē nepieciešamas lietas. Un būs bērni, kuri vēlēsies kļūt par zinošiem, augsti profesionāliem lauksaimniecības speciālistiem.

— Kā jūs domājat, vai šī valdības maiņa bija vajadzīga? Vai tā ir ekonomiski pamatota?

— Runājot no Zemkopības ministrijas skatījuma, protams, ienākot man šajā darbā no citas sfēras, grūti ir noturēt tādu procesu attīstības tempu, kāds jau bija izveidojies. No ekonomiskā viedokļa neapšaubāmi, ka attīstības tempa samazināšanās jautājumos, kas risinājās veiksmīgi, būs, un tā ir nevēlama. Tas, ka ik pa gadam vai pusgadam mainās nozares ministrs, nav labs rādītājs. Jo tas ir laiks, kad cilvēks ir iepazinies ar lietām, to būtību, kad ir izveidojies savs viedoklis par dažādām norisēm.

— Taču šai valdībai laiks ir dots līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tas arī ir tikai gads... Kādēļ jūs piekritāt pildīt šo amatu?

— Protams, man bija sarunas ar saviem kolēģiem darbā, partijā. Sākotnēji nebiju plānojis, ka man varētu tikt piedāvāts šis darbs. Taču notikumi risinājās tā, ka vairs nebija atpakaļceļa. Tā nu esmu šeit.

— Un ir doma, ka varētu tikt atjaunots arī meža valsts ministra amats. Pagaidām meži ir Zemkopības ministrijas pārziņā. Vai varētu pakļautība mainīties?

— Vēl nespēju iedomāties, ka mežu lietas varētu tikt pakļautas kādai citai ministrijai. Taču tas ir tikai mans pašreizējais viedoklis. Pagaidām būtu pāragri runāt par šīm lietām. Komentēšu tad, kad būšu ticis skaidrībā ar mežu jautājumu.

— Vai jums pašam ir saimniecība?

— Neliela, pusotra hektāra. Tajā šobrīd saimnieko sieva. Ir sastādīti kartupeļi. Taču 40 hektāru zemes leišmalē ir manai mātei, un es palīdzu viņai tikt ar to galā. Pavasarī sasējām graudus, nākamgad domājam par cukurbietēm. Vairākas apkārtējās saimniecības esam izveidojuši neformālu kooperatīvu, veidojam katrs savu konkrētu tehnikas sistēmu un palīdzam cits citam. Viens zemi apstrādā, citam ir graudu novākšanas tehnika, vēl citam — tehnika cukurbietēm. Un mēs nejūtam vajadzību šīs attiecības vēl kā citādi noformēt.

— Latvijā ir noplacis kooperācijas veicināšanas vilnis. Vai nevajadzētu atkal sākt par šīm lietām runāt?

— Kooperācija var veidoties tad, ja ir motivācija, kāpēc tā ir izdevīga. Ja tā ir vieglāk strādāt, ja ir redzams ekonomiskais pamatojums, ja ir nodokļu atvieglojumi vai kāda palīdzība, tad arī kooperatīvi radīsies cits pēc cita. Taču pagaidām ekonomiskās motivācijas nav.

— Kas ir galvenais, ko jūs, esot zemkopības ministrs, gribētu izdarīt?

— Noteikt un pilnveidot subsīdiju mehānismu, subsidēšanas principus. Nauda šīm vajadzībām ir tik, cik tā ir. Tās ir maz. Tādēļ ekonomiski ir jāpamato visas sviras, kurās subsīdiju mehānisms būtu lietojams. Tas ir saistīts ar reģionālo plānošanu un reģionālo attīstību. Mums jāatrod ekonomiskākā un visvieglāk attīstāmā lieta, un tā arī katrā konkrētā reģionā jāveicina, jo visā valstī visu attīstīt nevar.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore