VĒSTULES “LATVIJAS VĒSTNESIM”

Dzīves lielās līnijas.

Ko tās prasa no mums?

Dzīves lielās līnijas iet politikai pa priekšu un uzspiež tai savas zīmes, — šī Kārļa Skalbes sen rakstītā gudrība liek mums katram uzmanīgi vērot notikumus Tēvzemē.

Varētu vēl teikt, ka mūsu lielās likteņgaitas prasa no katra mums pilnu atbildību par to, ko pieļaujam, jo sevišķi — nopietnu pavērsienu brīžos.

Manipulācijas valdības formēšanā ir šīs, 6. Saeimas, hroniskās vārguļošanas klaji redzamās izpausmes veids. No pat šīs Saeimas pirmajiem soļiem.

Ne A.Šķēle nāca kā kāds glābējs. Tādu viņu atrada meklētāji no šīs pašas Saeimas dzīlēm ar tiešu valsts pirmās amatpersonas līdzdalību. Tas viss notika pašas Saeimas paglābšanas dēļ.

Kādu izskatu vai veidolu kurai amatpersonai uzzīmēt, — tas jau ir masu informācijas jeb ceturtās varas treniņa jautājums.

Ko pāri visai šai pārejošai fabulai māca dzīves lielās līnijas? Turklāt māca un stingri atgādina.

Mūsu valsts ir iebridusi staignājā daudz dziļāk nekā pārējās divas Baltijas māsas. Mūs pat cenšas “pasargāt” tā, lai šo patiesību mēs nezinātu.

Nesen Rietumeiropas radiofonos iespaidīgi noskanēja lielā intelektuāļa, Igaunijas prezidenta Lennarta Meri intervija. Īsti pamācoša arī mūsu valstij (pirmo amatpersonu ieskaitot), kā patiesi vajag integrēties Eiropā, lai Eiropa ar pārliecību un pretimnākoši integrētos arī Baltijā.

Vēl nebūtu par vēlu minēto interviju publicēt Latvijā.

Varam tikai, dziļi nožēlojot, atzīt, ka Latvija nebija un nav pelnījusi tai uzkritušās neveiksmes un nelaimes.

Mūsu tautas Trešā atmoda sākās dziedošāk, varenāk un pārliecinošāk nekā pārējās Baltijas brāļu zemēs.

Nevar aizmirst 7.oktobri pirms deviņiem gadiem.

Manifestācija Mežaparkā pulcināja 210 000 Latvijai piederošo cilvēku, — nekad vēl Tēvuzemē nebijis skaits.

Pirmā runātāja pirmais teikums: Ir sākusies Trešā tautas atmoda. Ceturtās nebūs. Tie — Jāņa Stradiņa vārdi.

Nesen sanācām šī vēsturiskā pasākuma viss organizācijas štābs (V.Krūmiņš, A.Klotiņš, R.Pauls, P.Pētersons) un brīnījāmies par toreizējo tautas vienprātību atjaunot valsts neatkarību un tautas spēku dažās stundās faktiski nokratīt lielkrievu uzspiesto varu.

Raimonds Pauls tagad asarām acīs atcerējās: “Tādas vienprātības nekad vairs nebūs.” Taču šie vārdi vairāk nozīmēja to, ka esam pazaudējuši kaut ko neiedomājami dārgu, ko nedrīkstējām pazaudēt.

Kas pie šī zaudējuma ir vainīgie? Kur viņi ir?

Pieminētās vēsturiskās manifestācijas organizētājiem, domāju, ir morālas tiesības nosaukt kā vainas, tā vainīgos.

Vispirms jāatzīst, ka bailīgā un savtīgā politikānisma dēļ ir sašķobīta tautas ticība savai valstij.

Bet šī ticība ir pamats valsts drošībai, t.i., drošai eksistencei. Arvien lielākā neverībā tiek atstāta Valsts Satversme.

Veiklie ministri un deputāti ir pārkāpuši ne tikai antikorupcijas likumu. To viņi paši ir rakstījuši un tā, lai šo likumu varētu bez grūtībām stiept un grozīt. Un tad tādu ermoņiku likumu arī staipa bez jēgas un bez gala.

Bet ko īstenībā nozīmē ministru un deputātu strādāšana un “piepelnīšanās” ārpus Saeimas un valdības?

Atbildēsim skaidri — tas ir Satversmes un tās 32. un 33.panta rupjš pārkāpums. Te nav vajadzīgi prokuratūras pētījumi un slēdzieni. Bet tikai fakta konstatējums, ko vislabāk varētu izdarīt Satversmes aizsardzības tiesa — ar sekojošu Valsts prezidenta pieprasījumu: aizraidīt Konstitūcijas bradātājus no augstajiem varas gaiteņiem, tā teikt, uz neatgriešanos.

Taču... Saversmes aizsardzības tiesa vairāk dus nekā strādā, un Valsts prezidents daudzbraucienos piemirsis galveno pienākumu — savu amata zvērestu: “Es turēšu svētu un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus.”

Vēl jāpapildina, ka Satversmes prasību pārkāpumi jau kļuvuši par sabiedriski politiskās dzīves hronisku slimību. Valsts robežjautājumus, kas lemjami tikai pilsoņu referendumā, mierīgi kārto Virsis, Vovers un vēl daži ierēdņi kopā ar amata brāļiem no Krievijas. Pēdējie apmierinātā omā: viņu itin plašajiem 18 milj. km2 no Latvijas “reālpolitiski” tiek piegriezti vēl 2 tūkst. km2.

Tāpat uz Satversmes nepildīšanas fona nelabi atbalsojas G.Ulmaņa kunga atkārtotie aicinājumi vērt plašāk logus vaļā nepilsoņu naturalizācijai un — sinhronā Krievijas vēstniekpirksta kratīšana Latvijai par apmēram to pašu.

Tā pirksta kratīšana, kā zināms, ir ģenētisks kroplīgums lieltautas aprindās, kuru viņu pašu Vladimirs Uļjanovs ir nosaucis pavisam draņķīgā vārdā. Taču lai nu viņi, ko tie viņi.

Bet ko tad mūsu pašu politiķi? Kurš no viņiem kādā pasaules vai Eiropas forumā būtu skaidrojis Latvijā sabraukušā lielkontingenta ģenēzi un būtību un aicinājis šo problēmu izlemt ar ANO palīdzību un pēc labas ticības?

Šādu runu pēdējos gados nav bijis, jo trūcis arī tādu politiķu. Vēl sliktāk, — cik zināms, no Baltijas vienīgi Latvija nav “paspējusi” iesniegt sava viedokļa pieteikumu ANO par četrdesmitā gada okupācijas faktu un tā turpinājumu. Pusotru gadu pirms Otrā pasaules kara beigām pat PSRS Augstākās padomes lēmumu lieltirāžā piegādāja latv. strēlnieku daļām, ka Baltijas valstīm piešķirams (resp., atjaunojams) neatkarīgu valstu statuss. Katrā ziņā, tā bija mānīšana, un tiem, kas pēc deklarētā nolēma darboties, sagādāja visiem zināmo “1959.gadu”.

Bet ko un kā ir darījuši mūsu valsts šodienas ārpolitiķi — V.Birkavs un A.Kiršteins? Par neatkarību un Eiropu runājuši, bet būtībā — no tās vairījušies.

Gaidīsim Latvijas pārstāvja runu (ar pilnu tās tekstu) ANO Ģenerālajā Asamblejā septembrī.

Un pēdējais, — svarīgākais.

Nevar nepiekrist Igaunijas prezidentam, ka visgalvenā valsts aizsardzība ir valsts iedzīvotāju vairākuma gatavība savu valsti aizstāvēt. To nevar nodrošināt valsts, kurā nav elementāru rūpju par cilvēka pamattiesību (ANO princips) — iztikas minimuma garantiju pensijās un atalgojumā. Puses un ceturtdaļas minimuma dāļāšana tagadnē un bezgalīgā nākotnē Latvijas cilvēkiem ir (arī Šķēles vārdus lietojot) simbols valsts bankrotam. Vienīgi aizgājušais premjers asi runāja, bet pavisam nevarīgi darīja. Tā arī izpalika ārkārtas budžets, kāds ekonomikas zinātnē un praksē ir paredzēts. Tikai ar tādu pieeju brāļi igauņi sevi paglāba un glābj no pusbada un bada pensionēšanas un atalgošanas.

Guntara Krasta valdībai stāv priekšā grūts ceļš. Gribētos novēlēt sekmes. Bet tās nāks tikai tad, ja daudzi vecie pinekļi tiks sarauti.

Rīgā Vilis Krūmiņš