Projekti

Likumprojekts

Likums

par valsts kultūras institūcijām

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas

iesniegts Saeimas izskatīšanai

(dok.nr. 2852, 11.06.1997)

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants

Šī likuma mērķis ir noteikt Latvijas Republikas valsts kultūras institūciju statusu, reglamentēt to darbības formas, pārvaldi un uzdevumus, kā arī noteikt to finansēšanas un saimnieciskās darbības kārtību, kā arī noteikt valsts nozīmes valsts kultūras institūciju loku.

2.pants

Par valsts kultūras institūcijām ar šo likumu atzīstamas kultūras institūcijas, kuras dibinājusi valsts un kuras dod būtisku ieguldījumu valsts kultūrā, tradicionāli ieņem nozīmīgu vietu sabiedrības kulturālajā audzināšanā un izglītošanā, kultūras vērtību kopšanā un saglabāšanā.

3.pants

Valsts kultūras institūcijas ir valsts dibinājumi, un tām ir publiskas juridiskas personas statuss.

4.pants

(1) Valsts kultūras institūcijas iegūst juridiskas personas tiesībspēju un rīcībspēju ar brīdi, kad stājas spēkā normatīvais akts par valsts kultūras institūciju dibināšanu.

(2) Valsts kultūras institūcijas zaudē juridiskas personas tiesībspēju un rīcībspēju ar brīdi, kad stājas spēkā normatīvais akts par valsts kultūras institūcijas reorganizāciju vai likvidēšanu.

(3) Valsts kultūras institūcijām nav nepieciešama nekāda papildu reģistrācija.

5.pants

Valsts kultūras institūcijas darbojas šādās formās:

1) valsts kultūras iestādes;

2) valsts kultūras organizācijas.

II nodaļa. Valsts kultūras iestādes

6.pants

(1) Valsts kultūras iestādes ir valsts dibinājumi, kuri nodibināti ar mērķi apmierināt sabiedrības vajadzību pēc intelektuālo vērtību uzkrāšanas un saglabāšanas, kā arī lai nodošinātu to izmantošanu publiskās un privātās interesēs.

(2) Valsts kultūras iestādes dabojas kā budžeta iestādes, izņemot jautājumus, kuri noteikti ar šo likumu.

7.pants

(1) Valsts kultūras iestādes darbojas uz nolikuma pamata.

(2) Valsts kultūras iestādes atrodas attiecīgās ministrijas pārraudzībā.

(3) Valsts kultūras iestādes nolikumu apstiprina ministrija, kuras pārraudzībā atrodas valsts kultūras iestāde.

8.pants

Valsts kultūras iestādes nolikumā jānosaka tās mērķis, tās vadības uzdevumi, pienākumi un tiesības, valsts kultūras iestādes struktūra un citi būtiski noteikumi, kuri skar tās darbību.

9.pants

(1) Valsts kultūras iestādi vada tās direktors.

(2) Valsts kultūras iestādes direktoru darbā pieņem ministrija, kuras parraudzībā atrodas valsts kultūras iestāde.

(3) Valsts kultūras iestādes direktora amatu var ieņemt tikai atklāta konkursa rezultātā.

(4) Valsts kultūras iestādes direktoram jābūt ar augstāko izglītību un vismaz piecu gadu darba stāžu specialitātē.

(5) Ar valsts kultūras iestādes direktoru tiek slēgts darba līgums uz termiņu līdz pieciem gadiem.

(6) Speciālos likumos var tikt noteikta cita direktora iecelšanas kārtība.

10.pants

Valsts kultūras iestādes direktors nodrošina valsts kultūras iestādes darbības mērķa un tai uzlikto uzdevumu izpildi un atbild par likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu valsts kultūras iestādes darbībā, par valsts kultūras iestādes budžeta izpildi, ka arī par citiem jautājumiem, kas noteikti valsts kultūras iestādes nolikumā.

11.pants

Pastāv sekojošas valsts kultūras iestādes:

1) valsts bibliotēkas;

2) valsts muzeji;

3) valsts arhīvi;

4) citas valsts kultūras iestādes.

12.pants

(1) Valsts kultūras iestādes tiek finansētas no valsts budžeta.

(2) Speciālos likumos un Ministru kabinetā noteiktā kārtībā valsts kultūras iestādēm ir tiesības iekasēt par saviem pakalpojumiem samaksu, kura izlietojama saskaņā ar apstiprināto valsts kultūras iestādes budžetu.

13.pants

(1) Valsts kultūras iestādes budžetu, ievērojot apstiprinātos valsts kultūras iestādes budžeta normatīvus, apstiprina un groza valsts kultūras iestādes direktors.

(2) Valsts kultūras iestādēm tiek noteikti sekojoši budžeta normatīvi:

a) finansējums no valsts budžeta;

b) ieņēmumi no pakalpojumiem;

c) direktora darba alga;

d) darba algas fonds;

e) izdevumi nekustamā īpašuma uzturēšanai.

14.pants

(1) Valsts kultūras iestādēm ir tiesības saņemt dāvinājumus un ziedojumus, kuri izlietojami sakarā ar dāvinātāja vai ziedotāja norādījumiem, ja tie atbilst valsts kultūras iestādes darbības mērķiem.

(2) Pašvaldībām ir tiesības subsidēt valsts kultūras iestādes no sava budžeta.

(3) Uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām un citām privātām juridiskām personām ir tiesības davināt un ziedot valsts kultūras iestādēm īpašumu un naudas līdzekļus, attiecinot šīs summas uz izdevumiem, taču ne vairāk kā divdesmit procentu no peļņas katrā taksācijas periodā.

III nodaļa. Valsts kultūras organizācijas

15.pants

(1) Valsts kultūras organizācijas ir valsts dibinājumi, kuri nodibināti ar mērķi apmierināt sabiedrības vajadzības pēc bagātināšanas ar izpildītājmākslas intelektuālām vērtībām un atpūtas.

(2) Valsts kultūras organizācijas darbojas kā valsts bezpeļņas organizācijas, un jautājumos, kuri nav noteikti šajā likumā, valsts kultūras organizācijai ir tiesības piemērot likumus “Par bezpeļņas organizācijām” un “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”.

16.pants

(1) Valsts kultūras organizācijas darbojas uz statūtu pamata.

(2) Valsts kultūras organizāciju statūtus apstiprina Kultūras ministrija.

(3) Valsts kultūras organizācijas atrodas Kultūras ministrijas parraudzībā.

17.pants

Valsts kultūras organizācijas statūtos jānosaka tās mērķis, tās vadības uzdevumi, pienākumi un tiesības, valsts kultūras organizācijas stuktūra un citi būtiski noteikumi, kuri skar tās darbību.

18.pants

(1) Valsts kultūras organizāciju vada tās direktors.

(2) Valsts kultūras organizācijas direktoru darbā pieņem Kultūras ministrija.

(3) Valsts kultūras organizācijas direktora amatu var ieņemt tikai atklātā konkursa rezultātā.

(4) Valsts kultūras organizācijas direktoram jābūt ar augstāko izglītību un vismaz piecu gadu darba stāžu specialitātē.

(5) Ar valsts kultūroras ganizācijas direktoru tiek slēgts darba līgums uz termiņu līdz pieciem gadiem.

19.pants

(1) Valsts kultūras organizācijas direktors nodrošina valsts kultūras organizācijas darbības mērķa un tai uzlikto uzdevumu izpildi un atbild par likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu valsts kultūras organizācijas darbībā, kā arī par valsts kultūras organizācijas budžeta izpildi.

(2) Valsts kultūras organizācijas direktors jautājumus, kuri saistīti ar radošo darbību, lemj pēc valsts kultūras organizācijas mākslinieciskā vadītāja ieteikuma.

20.pants

(1) Valsts kultūras organizācijas mākslinieciskais vadītājs plāno un koordinē valsts kultūras organizācijas radošo un ar to saistīto finansiālo darbību.

(2) Valsts kultūras organizācijas māksliniecisko vadītāju darbā pieņem Kultūras ministrija.

(3) Valsts kultūras organizācijas mākslinieciskā vadītāja amatu var ieņemt tikai atklātā konkursa rezultātā.

(4) Valsts kultūras organizācijas mākslinieciskajam vadītājam jābūt ar augstāko izglītību un vismaz piecu gadu darba stāžu specialitātē.

(5) Ar valsts kultūras organizācijas māksliniecisko vadītāju tiek slēgts darba līgums uz termiņu līdz pieciem gadiem.

21.pants

(1) Valsts kultūras organizācijas mākslinieciskā vadītāja nosaukums saskaņā ar valsts kultūras organizācijas darbības jomu tiek noteikts valsts kultūras organizācijas statūtos.

(2) Valsts kultūras organizācijai var būt vairāki mākslinieciskie vadītāji.

(3) Valsts kultūras organizācijas direktora un mākslinieciskā vadītāja pienākumus var izpildīt viena persona.

22.pants

Valsts kultūras organizācijas mākslinieciskais vadītājs atbild par valsts kultūras organizācijas:

1) repertuāra izvēli;

2) radošo darbinieku izvēli;

3) mērķu un māksliniecisko uzdevumu izpildi;

4) radošai darbībai iedalīto līdzeļu sadali;

5) ieņēmumu plāna izpildi.

23.pants

(1) Valsts kultūras organizācijas radošo darbinieku saraksts tiek noteikts ar valsts kultūras organizācijas statūtiem.

(2) Ar valsts kultūras organizācijas radošiem darbiniekiem tiek slēgts terminēts vai konkrētam izpildījumam paredzēts darba līgums.

(3) Terminētos darba līgumus ar valsts kultūras institūciju radošajiem darbiniekiem slēdz uz laiku līdz pieciem gadiem atklāta konkursa rezultātā.

24.pants

Pastāv sekojošas valsts kultūras organizācijas:

1) valsts teātri;

2) valsts orķestri;

3) valsts kori;

4) citas valsts kultūras organizācijas.

25.pants

Valsts kultūras organizācijas tiek finansētas no valsts budžeta un no pamatdarbības ieņēmumiem.

26.pants

(1) Valsts kultūras organizāciju budžetu, ievērojot apstiprinātos valsts kultūras organizācijas budžeta un pamatdarbības normatīvus, apstiprina un groza valsts kultūras organizācijas direktors.

(2) Valsts kultūras oganizācijām tiek noteikti sekojoši budžeta normatīvi:

a) finansējums no valsts budžeta;

b) direktora darba alga;

c) izdevumi nekustamā īpašuma uzturēšanai.

(3) Finansējums no valsts budžeta valsts kultūras organizācijām tiek piešķirts, ņemot vēra izdevumus, kuri nepieciešami nekustamā īpašuma uzturēšanai, bet radošai darbībai finansējumu piešķir saskaņā ar diferencētu normatīvu sistēmu, ņemot vērā šādus kritērijus:

1) māksliniecisko līmeni;

2) uzvedumu vai koncertu skaitu;

3) jauniestudējumu vai programmu skaitu;

4) māksliniecisko nozari;

5) piederību reģioniem:

6) darbu ar jaunatni;

7) citus nozīmīgus apstākļus.

27.pants

(1) Valsts kultūras organizācijām ir tiesības saņemt dāvinājumus un ziedojumus, kuri izlietojami sakarā ar dāvinātāja vai ziedotāja norādījumiem, ja tie atbilst valsts kultūras organizācijas darbības mērķiem.

(2) Pašvaldībām ir tiesības subsidēt valsts kultūras organizācijas no sava budžeta.

(3) Uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām un citām privātām juridiskām personām ir tiesības dāvināt un ziedot valsts kultūras organizācijām īpašumu un naudas līdzekļus, attiecinot šīs summas uz izdevumiem, taču ne vairāk kā divdesmit procentu no peļņas katrā taksācijas periodā.

IV nodaļa. Valsts nozīmes valsts kultūras institūcijas

28.pants

Valsts nozīmes valsts kultūras institūcijas ir nozīmīgākās valsts kultūras institūcijas, kurām ir noteicoša vieta valsts kultūrā.

29.pants

Valsts nozīmes valsts kulūras institūcijas ir noteiktas ar šo likumu, un šo institūciju saraksts ir šī likuma pielikums.

30.pants

Valsts nozīmes valsts kultūras institūcijas var tikt dibinātas, reorganizētas un likvidētas tikai ar likumu, izdarot grozījumus šo institūciju sarakstā šī likuma pielikumā.

V nodaļa. Garantijas un atvieglojumi valsts kultūras institūcijām

31.pants

Valsts kultūras institūcijām nodrošināms garantēts valsts budžeta finansējums, kura lielums nosakāms valsts budžeta likumā.

32.pants

Valsts nozīmes valsts kultūras institūcijas nav privatizējamas.

33.pants

Valsts nozīmes valsts kultūras institūciju rīcībā nodotās ēkas, kuras ir publiskajā (valsts vai pašvaldību) īpašumā, nav atsavināmas, ieguldāmas privātu institūciju kapitālā vai citādi privatizējamas, ieķīlājamas vai citādi apgrūtināmas.

1997.gada 11.jūnijā

Likumprojekts

Grozījumi likumā

“Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem"

Ministru kabineta 1997.gada 8.jūlija sēdē

akceptēts un 9.jūlijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

Izdarīt likumā “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 24.nr.) šādus grozījumus:

1. Aizstāt 2.pantā vārdus “ja šo kārtību nenosaka citi speciālie likumi vai” ar vārdiem “ja šo kārtību nenosaka likums “Par cukuru” vai”.

2. Papildināt likumu ar jaunu sesto pantu šādā redakcijā:

“6.pants. Ja no uzņēmuma piedzītās summas nepietiek, lai apmierinātu visus prasījumus pēc izpildu dokumentiem, produkcijas ražotāju (piegādātāju) prasījumi par nesamaksāto produkciju apmierināmi pēc darbinieku prasījumu apmierināšanas par darba samaksu par pirmajiem trim mēnešiem, rēķinot no dienas, kad pārtrauktas algu izmaksas, par atvaļinājuma naudu un sociālajiem pabalstiem viena gada laikā pirms lietas par parāda piedziņu ierosināšanas, par darbā nodarītā kaitējuma sakarā ar sakropļojumu vai arodslimību atlīdzību par visu nesamaksāto periodu un pēc sociālā nodokļa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem, kas saistīti ar iepriekš minētajām izmaksām, kā arī sociālā nodokļa maksājumiem, kas nodrošina bezdarbnieka pabalsta saņemšanu.”

Par likumprojektu

Spēkā esošais Latvijas Civilprocesa kodekss paredz, ka nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotāju (turpmāk teksā — ražotāji) prasījumi pret pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) (turpmāk tekstā — uzņēmumi) par norēķiniem par piegādāto produkciju tiek apmierināti pēdējā — ceturtajā kārtā (CPK 429.p.).

Pēc Zemkopības ministrijas apkopotās informācijas uzņēmumi par piegādāto produkciju nenorēķinās ne līgumos, ne likumā “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem” noteiktajā termiņā un kopējais parāds uz 1997.gada 1.aprīli sastādīja Ls 1 671 847.

Pašreizējā situācijā ražotāju galvenais iztikas avots laukos ir ienākumi no uzņēmumiem piegādātās produkcijas. Taču, nesaņemot atlīdzību par piegādāto podukciju, ražotāji kļūst par uzņēmumu bezprocetu kreditētājiem, un praktiski viņiem nav nodrošināta iespēja saņemt sev pienākošos samaksu.

Lai nodrošinātu efektīvu lauksaimniecisko ražošanu, Zemkopības ministrija kā lauksaimniecības politikas realizētāja uzskata, ka ir nepieciešams pastiprināt atbildību norēķinos un paredzēt šo kreditoru prasījumu apmierināšanu ārpus kārtas pirms pārējo kreditoru prasījumiem. Latvijas Civilprocesa kodeksa 425.pants paredz, ka atsevišķā likumā var noteikt priekšrocības parādu piedziņā kādai kreditoru grupai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Zemkopības ministija ierosina izdarīt grozījumus likumā “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem”, kas garantētu ražotājiem iespēju saņemt pienākošos atlīdzību par nodoto produkciju.

Redakcionāls grozījums ir izdarīts arī likuma “Par norēķiniem ar nepārstrādātās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem” 2.pantā. Pēc šobrīd spēkā esošiem normatīviem aktiem, vienīgais speciālais likums, kurš nosaka norēķinus starp ražotājiem un uzņēmumiem (cukurfarikām un cukurbiešu audzētājiem un pārstrādātājiem), ir 1993.gada 11.maija likums “Par cukuru”.

Zemkopības ministrijas

valsts sekretārs J.Lapše

Likumprojekts

Par izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša nelikumīgas

vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu

Ministru kabineta 1997. gada 8. jūlija

sēdē akceptēts un 9. jūlijā iesniegts Saeimas izskatīšanai

1. pants. Vispārīgie noteikumi

(1) Likums nosaka apmēru un kārtību, kādā tiek atlīdzināti šajā likumā minētie zaudējumi, kas izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā, pildot dienesta pienākumus, ir nodarīti fiziskajām personām, kā arī kārtību, kādā tiek nodrošinātas šo personu aizskartās sociālās un darba garantijas.

(2) Izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša rīcība ir nelikumīga, ja tas pārkāpis materiālās vai procesuālās tiesību normas.

(3) Izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša rīcība ir nepamatota šā likuma izpratnē, ja amatpersonas lēmums tā pieņemšanas brīdī ir atbildis materiālo un procesuālo tiesību normām, taču vēlāk iestājušies šā likuma 2. pantā paredzētie zaudējumu atlīdzināšanas pamati.

(4) Personai ir tiesības saņemt tai nodarīto zaudējumu atlīdzību arī tad, ja tie radušies izziņas iestāžu, prokuratūras vai tiesas amatpersonas, kas nav šā panta 1. punktā minētā persona, rīcības rezultātā.

(5) Personas, kurai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību saskaņā ar šā likuma noteikumiem, nāves gadījumā tiesības uz zaudējumu atlīdzību pāriet tās mantiniekiem.

2. pants. Zaudējumu atlīdzināšanas pamati

Persona ir tiesīga prasīt nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, ja:

1) attiecībā pret to ir taisīts attaisnojošs tiesas spriedums neatkarīgi no attaisnošanas motīviem;

2) attiecībā pret to ierosinātā krimināllieta vēlāk izbeigta personu reabilitējošo apstākļu dēļ;

3) tai piemērotais administratīvais arests atzīts par nelikumīgu un izbeigta administratīvā lietvedība.

3. pants. Zaudējumu atlīdzināšanas gadījumi

(1) Persona ir tiesīga prasīt zaudējumu atlīdzināšanu šādos gadījumos:

1) personai piespriests un tā izcietusi kriminālsodu;

2) personai piemērots drošības līdzeklis — apcietinājums vai mājas arests;

3) persona sakarā ar saukšanu pie kriminālatbildības izmantojusi zvērināta advokāta pakalpojumus;

4) persona tikusi aizturēta kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā;

5) personai piemēroti krimināllikumā paredzētie medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi;

6) persona piespiedu kārtā ievietota ārstniecības iestādē kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā;

7) persona kā apsūdzētais krimināllietā atstādināta no amata;

8) personai piemērots administratīvais sods — administratīvais arests.

(2) Persona nav tiesīga saņemt zaudējumu atlīdzību, ja ir pierādīts, ka pirmstiesas izmeklēšanas vai iztiesāšanas gaitā tā ir apzināti uzņēmusies citas personas vainu vai citādi ar apzinātām darbībām izraisījusi tai nodarīto zaudējumu rašanos.

4. pants. Atlīdzināmie zaudējumi

(1) Šā likuma 2. un 3. pantā minētajām personām ir atlīdzināmi šādi zaudējumi:

1) nesaņemtā darba samaksa, ja darba attiecības nodibinātas un darbinieka pienākumu izpilde uzsākta pirms šajā likumā minētajos gadījumos personai tikusi atņemta iespēja turpināt to pildīšanu;

2) nesaņemtie pabalsti un stipendijas;

3) saskaņā ar atcelto notiesājošo tiesas spriedumu konfiscētā personas īpašuma pilna vai samazinātā vērtība, ja konfiscēto personas īpašumu nav iespējams tai atdot;

4) pirmstiesas izmeklēšanas laikā izņemtā personas īpašuma pilna vai samazinātā vērtība, ja izņemto personas īpašumu nav iespējams tai atdot;

5) cita personas īpašuma pilna vai samazinātā vērtība, ja personas īpašums gājis bojā pilnībā vai tā vērtība samazinājusies sakarā ar to, ka personai, atrodoties brīvības atņemšanas vietās, bijusi liegta iespēja pienācīgi rūpēties un nodrošināt sava īpašuma saglabāšanu un nav tikusi nodrošināta personas īpašuma aizsardzība. Netiek atlīdzināts īpašuma dabiskais nolietojums;

6) naudas sods un visas naudas summas, kas no personas piedzītas, izpildot atcelto tiesas spriedumu;

7) izdevumi par juridiskās palīdzības sniegšanu, bet ne vairāk kā noteiktās takses apjomā;

8) negūtie ienākumi (peļņa) no likumīgas uzņēmējdarbības, uzņēmuma līgumiem un citas saimnieciskās darbības veikšanas tādā apjomā, kas nepārsniedz personas vidējos gada ienākumus, kas uzrādīti Valsts ieņēmumu dienesta izdotajā izziņā par personas pēdējā taksācijas gada ienākumu apjomu, par kuru nomaksāti nodokļi, bet ne vairāk kā Ministru kabineta noteikto 100 minimālo mēnešalgu apmērā par katru pilnu vai nepilnu gadu.

(2) Ja persona nav strādājusi algotu darbu un šā likuma 3. pantā minēto gadījumu dēļ tai bijusi liegta iespēja iestāties darbā, personai par attiecīgo laika periodu izmaksājama kompensācija Ministru kabineta noteiktās minimālās mēnešalgas apmērā.

(3) Zaudējumu atlīdzība, kas nav atlīdzība par īpašumam nodarītiem zaudējumiem, ir indeksējama ar Valsts statistikas komitejas noteikto patēriņa cenu pieauguma indeksu.

(4) Personai izmaksājamā zaudējuma atlīdzība par nesaņemto darba samaksu un negūtajiem ienākumiem tiek aplikta ar nodokļiem un nodevām likumā “Par nodokļiem un nodevām” un konkrētajos nodokļu likumos noteiktajā kārtībā, izņemot sociālās apdrošināšanas iemaksas.

5. pants. Nemantisko zaudējumu atlīdzināšana

(1) Ja ziņas par šā likuma 3. pantā paredzētajiem zaudējumu atlīdzināšanas gadījumiem tikušas atspoguļotas masu saziņas līdzekļos, tad pēc personas vēlēšanās tās ir atsaucamas, iestājoties šā likuma 2. pantā paredzētajiem zaudējumu atlīdzināšanas pamatiem.

(2) Personai, attiecībā pret kuru taisīts attaisnojošs spiedums, ir atjaunojamas tās tiesības, militārās pakāpes vai speciālie (goda) nosaukumi, kas tai tikuši atņemti saskaņā ar atcelto notiesājošo spriedumu.

6. pants. Sociālās un darba garantijas

(1) Laiks, kurā personai bijusi nelikumīgi vai nepamatoti atņemta brīvība, ir ieskaitāms vispārējā un nepārtrauktā darba stāžā vai izdienā.

(2) Laiks, par kuru šā likuma 2. un 3. pantā minētajām personām atlīdzināmi zaudējumi saskaņā ar šā likuma 4. panta pirmās daļas 1. punktu, ieskaitāms sociālās apdrošināšanas stāžā, veicot iemaksas valsts pamatbudžetā.

(3) Persona, kas ir attaisnota vai pret kuru krimināllieta izbeigta, atjaunojama iepriekšējā darbavietā un amatā. Ja iepriekšējais amats nav saglabājies, personai jāpiedāvā līdzvērtīgs amats vai ar tās piekrišanu cits amats. Personas bijušās darbavietas likvidēšanas gadījumā, kā arī tad, ja tai nav iespējams piedāvāt citu amatu, personai izmaksājams vienreizējs pabalsts no valsts budžeta līdzekļiem sešu Ministru kabineta noteikto minimālo mēnešalgu apmērā. Ja persona mācījusies, tā atjaunojama attiecīgajā mācību iestādē.

(4) Personai, kuru šā likuma 3. pantā minēto gadījumu dēļ ir zaudējusi dzīvojamās platības īres tiesības, šīs tiesības jāatjauno vai, ja tas nav iespējams, piešķirama līdzvērtīga dzīvojamā platība.

(5) Lai realizētu šajā pantā paredzētās tiesības, persona ir tiesīga griezties tiesā Civilprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā.

7. pants. Zaudējumu atlīdzināšana

(1) Personai, kurai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību saskaņā ar šā likuma noteikumiem, sešu mēnešu laikā pēc attaisnojošā tiesas sprieduma spēkā stāšanās vai krimināllietas, vai administratīvās lietvedības izbeigšanas ir jāiesniedz rakstveida pieteikums un šajā likumā paredzēto zaudējumu nodarīšanas faktu un apmēru apliecinošie dokumenti Ministru kabineta noteiktajā kārtībā šādās institūcijās:

1) ja persona attaisnota vai krimināllieta izbeigta saskaņā ar tiesas nolēmumu — Tieslietu ministrijā;

2) ja krimināllieta izbeigta pirmstiesas izmeklēšanas stadijā vai izbeigta administratīvā lieta — Ģenerālprokuratūrā.

(2) Iesniegumam pievienojamo dokumentu trūkums nevar būt par šķērsli iesnieguma pieņemšanai.

(3) Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra izskata personu pieteikumus un zaudējumu atlīdzību un pieņem lēmumu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un termiņā.

(4) Ja nepieciešams atlīdzināt šā likuma 4. panta pirmās daļas 5. un 8. punktā minētos zaudējumus, atjaunot 6. pantā minētās darba un sociālās garantijas, personai ir jāgriežas tiesā civilprasības kārtībā.

(5) Zaudējumu atlīdzības izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

8. pants. Zaudējumu atlīdzināšanas lietā pieņemtā lēmuma pārsūdzēšana

(1) Šā likuma 7. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā minēto iestāžu pieņemto lēmumu par atteikumu piešķirt zaudējumu atlīdzību pieteicējs var pārsūdzēt tiesā viena mēneša laikā no lēmuma pieņemšanas brīža.

(2) Srīdus par zaudējumu atlīdzības apmēru izskata tiesa civilprasības kārtībā. Prasības pieteikums tiesai iesniedzams sešu mēnešu laikā. Tiesas procesā par atbildētajiem pieaicināmi pārstāvji no tās iestādes, kura pieņēmusi lēmumu par zaudējumu atlīdzības apmēru.

9. pants. Zaudējumu atlīdzības izmaksas avoti

Zaudējumu atlīdzību izmaksā Finansu ministrija no nākamā gadskārtējā valsts budžetā speciāli šiem mērķiem paredzētajiem līdzekļiem.

Pārejas noteikumi

1. Šis likums ir piemērojams visām personām, attiecībā uz kurām šā likuma 2. pantā paredzētie zaudējumu atlīdzības pamati un 3. pantā paredzētie zaudējumu atlīdzības gadījumi iestājušies pēc 1991. gada 21. augusta, izņemot šo Pārejas noteikumu 3. punktā minētās personas.

2. Personas, kuras attaisnotas vai attiecībā pret kurām ierosinātās krimināllietas izbeigtas personu reabilitējošu apstākļu dēļ laikā no 1991. gada 21. augusta līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim, iesniegumi par zaudējumu atlīdzību ir jāiesniedz šā likuma 7. pantā minētajā iestādē sešu mēnešu laikā no šā likuma spēkā stāšanās brīža.

3. Nelikumīgi vai nepamatoti aizturētās personas un nelikumīgi administratīvi arestētās personas ir tiesīgas prasīt zaudējumu atlīdzību, ja attiecībā uz tām šā likuma 2. pantā paredzētie zaudējumu atlīdzības pamati un 3. pantā paredzētie zaudējumu atlīdzības gadījumi iestājušies pēc šā likuma spēkā stāšanās brīža.

4. Likums stājas spēkā ar 1998. gada 1. janvāri.

Par likumprojektu

Likumprojekts nosaka apmēru un kārtību, kādā tiek atlīdzināti zaudējumi, kas izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā, pildot dienesta pienākumus, ir nodarīti fiziskajām personām.

Par pamatu zaudējumu atlīdzināšanai likumprojekts paredz attaisnojošu tiesas spriedumu neatkarīgi no attaisnošanas motīviem, krimināllietas izbeigšanu personu reabilitējošu apstākļu dēļ vai arī administratīvā aresta atzīšanu par nelikumīgu un administratīvās lietvedības izbeigšanu. Likumprojekts sniedz gadījumu uzskaitījumu, kādos persona var pretendēt uz zaudējumu atlīdzību, piemēram, persona izcietusi ar brīvības atņemšanu saistītu vai citu kriminālsodu, personai piemērots drošības līdzeklis apcietinājums vai mājas arests, persona tikusi aizturēta kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā, persona tikusi piespiedu kārtā ievietota ārstniecības iestādē, kā arī sniedz atlīdzināmo zaudējumu uzskaitījumu. Izstrādātajā likumprojektā ir paredzēts atlīdzināt personas īpašuma pilnu vai samazināto vērtību, ja personas īpašums gājis bojā pilnībā vai tā vērtība samazinājusies sakarā ar to, ka personai, atrodoties brīvības atņemšanas vietās, bijusi liegta iespēja pienācīgi rūpēties un nodrošināt sava īpašuma saglabāšanu, un nav tikusi nodrošināta personas īpašuma aizsardzība, kā arī negūtos ienākumus (peļņu) no likumīgas uzņēmējdarbības, uzņēmuma līgumiem un citas saimnieciskās darbības veikšanas tādā apjomā, kas nepārsniedz personas vidējos gada ienākumus, kas uzrādīti Valsts ieņēmumu dienesta izdotajā izziņā par personas pēdējā taksācijas gada ienākumu apjomu, paredzēts atjaunot aizskartās sociālās un darba garantijas. Likumprojekts paredz, ka personu pieteikumus par zaudējumu atlīdzināšanu izskatīs Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra, kuru pieņemto lēmumu varēs pārsūdzēt tiesā. Likumprojekta pārējas noteikumi paredz tā daļēju atpakaļejošu spēku. Tā kā likuma piemērošana var izraisīt ievērojamus un grūti prognozējamus valsts izdevumus, tad saskaņā ar Ministru kabinetā pieņemto konceptuālo lēmumu zaudējumu atlīdzību ir paredzēts izmaksāt no katra nākamā gada valsts budžetā speciāli šim mērķim paredzētajiem līdzekļiem. Ņemot vērā Ministru kabineta komitejā izteiktās piezīmes un priekšlikumus, likumprojektā iestrādāta norma, kas paredz apcietinājumā, arestā pavadītā laika ieskaitīšanu sociālās apdrošināšanas stāžā, par kuru izmaksāta nesaņemtās darba samaksa, pabalstu un stipendiju kompensācija.

Novēršot iespējamās pretrunas izstādātā likuma projekta piemērošanā vienlaicīgi ar to, Tieslietu ministrija ir izstrādājusi un iesniegusi Ministru kabinetam izskatīšanai grozījumus LR Civilprocesa kodeksā un Kriminālprocesa kodeksā, izstrādājusi un virzījusi pieņemšanai Saeimā grozījumu likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 16. pantā, kas deleģē tiesības Tieslietu ministrijai un Ģēnerālprokuratūrai pieņemt lēmumus par zaudējumu atlīdzību.

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs

Likumprojekts

Grozījumi likumā

“Par tabakas izstrādājumu ražošanas, realizācijas, reklāmas un smēķēšanas ierobežošanu"

Ministru kabineta 1997.gada 5.augusta sēdē akceptēts

un 7.augustā iesniegts Saeimas izskatīšanai

Izdarīt likumā “Par tabakas izstrādājumu ražošanas, realizācijas, reklāmas un smēķēšanas ierobežošanu” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1997, 3.nr.) šādus grozījumus:

1. Papildināt 5.panta pirmās daļas 2. un 3.punktu aiz vārdiem “tabakas izstrādājumus” ar vārdiem “izņemot cigārus, cigarellas un pīpju tabaku”.

2. Izteikt 6.panta otro daļu šādā redakcijā:

“(2) Uz Latvijā realizējamo tabakas izstrādājumu iepakojuma jābūt:

1) norādījumam par nikotīna un tabakas darvas daudzumu miligramos. Minētais nosacījums nav attiecināms uz cigāriem, cigarellām un pīpju tabaku;

2) šādam brīdinājumam valsts valodā: “Smēķēšana nodara nopietnu ļaunumu veselībai.” Brīdinājumam jābūt uzdrukātam uz vienas no sānu malām. Brīdinājumam jābūt skaidram, salasāmam, un tas nedrīkst būt drukāts uz paciņas ārējā caurspīdīgā iepakojuma. Brīdinājuma uzrakstu uz cigāru, cigarellu un pīpju tabakas iepakojuma atļauts piestiprināt ar uzlīmēm uz rūpnieciskā iepakojuma atvēruma vietas;

3) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā piestiprinātai nodokļu markai, kas apliecina akcīzes nodokļa samaksu.”

3. Papildināt 7.panta piekto daļu aiz vārdiem “tabakas izstrādājumus” ar vārdiem “izņemot cigārus un cigarellas”.

Par likumprojektu

Iesniedzam izskatīšanai un akceptēšanai LR Ministru kabineta noteikumu projektu “Noteikumi par nikotīna daudzumu cigaretēs” un “Grozījumus likumā “Par tabakas izstrādājumu ražošanas, realizācijas, reklāmas un smēķēšanas ierobežošanu””.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 1997.gada 28.jūlija protokola Nr.28 31.¤ “Par noteikumu projektu “Noteikumi par nikotīna daudzumu tabakas izstrādājumos”” 701-k. LR Finansu ministrijai tika uzdots iesniegt Ministru kabinetā tiesību aktu projektus. LR Finansu ministrijas uzdevumā šo tiesību akta projektu izstrādāja Valsts ieņēmumu dienests.

Pamatojoties uz likumā “Par tabakas izstrādājumu ražošanas, realizācijas, reklāmas un smēķēšanas ierobežošanu” noteiktajām prasībām, ir radusies problēma ar cigāru, cigarellu un pīpju tabakas realizāciju Latvijas tirgū.

Likumā noteiktais termins — “tabakas izstrādājumi” — ietver sevī cigaretes, cigārus, cigarellas un pīpju tabaku. Tādējādi likumā noteiktie ierobežojumi un prasības attiecas uz visiem minētajiem izstrādājumiem. Attiecībā uz cigaretēm likumā iestrādātās normas ir atbilstošas mūsdienu prasībām, taču nav ņemta vērā pārējo tabakas izstrādājumu (cigāri, cigarellas, pīpju tabaka) izgatavošanas, realizācijas un lietošanas specifika.

Saskaņā ar likumu uz Latvijā realizējamo tabakas izstrādājumu iepakojuma jābūt norādījumam par nikotīna un darvas daudzumu miligramos. Pasaules prakse rāda, ka pašreiz cigāru, cigarellu un pīpju tabakai darvas un nikotīna daudzumu uz iepakojuma neuzrāda sekojoša iemesla dēļ — eksistē vairāk nekā 1000 šķirņu dažādu izmēru, diametru, garumu cigāru un cigarellu un līdz šim nav izstrādātas unificētas metodes un attiecīgas iekārtas veselībai kaitīgo komponentu noteikšanai cigāros, cigarellās un pīpju tabakā. Tabakas darvas un nikotīna daudzuma noteikšana cigaretēs salīdzinoši ir vienkārša to vienveidības (forma, izmēri, smēķēšanas veids) dēļ.

Šai sakarā lūdzam izskatīt jautājumu par grozījumu veikšanu likumā, neattiecinot prasības par nikotīna un tabakas darvas daudzuma norādījumu uz cigāriem, cigarellām un pīpju tabaku.

Augstāk minētā likuma normas nosaka, ka tabakas izstrādājumus atļauts realizēt tikai slēgtā iepakojumā. Cigāru, cigarellu skaits dažādu firmu ražotajos iepakojumos ir atšķirīgs (līdz pat 50 gab.), arī cenas šo izstrādājumu lielākajai daļai ir ievērojamas (Ls 0,50 — Ls 25,00 gabalā), tāpēc pasaules praksē pastāv iespēja pircējam iegādāties cigārus un cigarellas pa vienai, t.i., nav aizliegta to gabaltirdzniecība. Par labu tam būtu jāmin likums “Par akcīzes nodokli”, pēc kura uzskaite un nodokļa apmaksa notiek pēc cigāru un cigarellu skaita, nevis pēc to iepakojuma. Patēriņa īpatsvara ziņā cigāri, cigarellas un pīpju tabaka sastāda tikai 1,5% no Latvijas tirgū realizēto tabakas izstrādājumu apjoma.

Lūdzam izskatīt jautājumu par grozījumu veikšanu likumā, neattiecinot likuma ierobežojumus uz cigāriem, cigarellām un pīpju tabaku.

Balstoties uz augstāk uzskaitītajiem argumentiem, ir sagatavots likuma “Par tabakas izstrādājumu ražošanas, realizācijas, reklāmas un smēķēšanas ierobežošanu” grozījumu projekts, un lūdzam to atbalstīt.

Uz LR Ministru kabineta komitejas sēdi uzaicināmi Valsts ieņēmumu dienesta Akcizēto preču marķēšanas daļas priekšnieks J.Mukāns, ziņotājs par iesniegto jautājumu — J.Mukāns.

Finansu ministrs R.Zīle

Likumprojekts

Par pārtikas aprites uzraudzību

Ministru kabineta 1997.gada 5.augusta sēdē akceptēts

un 7.augustā iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini:

1) inspicēšana — šā likuma izpratnē: pilnvarotas kompetentas institūcijas veiktas darbības pārtikas produkta projekta stadijas, pārtikas produkta, procesa un pakalpojuma pārbaudei un atbilstības novērtēšanai konkrētām normatīvo aktu prasībām;

2) kvalitāte — šā likuma izpratnē: īpašību kopums, kas nodrošina pārtikas atbilstību patērētāja vajadzībām un konkrētām normatīvo aktu prasībām;

3) nekaitīga pārtika —pārtika, kas normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos nerada risku cilvēka veselībai vai dzīvībai;

4) normatīvi tehniskie akti — šā likuma izpratnē: instrukcijas, metodikas, nacionālie standarti un nacionālo standartu statusā adaptētie starptautiskie standarti;

5) pārtika — viss, kas paredzēts cilvēku patēriņam uzturā vai uztura pagatavošanai, arī izejvielas, jēlprodukti, pusfabrikāti, dzeramais ūdens, pārtikas piedevas un garšvielas, košļājamā gumija, alkoholiskie un citi dzērieni;

6) pārtikas aprite — visi posmi ( ieguve, piegāde, apstrāde, sagatavošana pārstrādei, pārstrāde, ražošana, iesaiņošana, uzglabāšana, pārkraušana, pārvadāšana, importēšana, eksportēšana, izplatīšana, ēdiena pagatavošana un citi posmi);

7) pārtikas izplatīšana — pārtikas tirdzniecība, piedāvāšana, sadale, nodošana saskaņā ar līgumu vai izdalīšana bez maksas;

8) pārtikas piedeva —viela, kuru neatkarīgi no tās uzturvērtības parasti nelieto uzturā atsevišķi kā pārtiku vai raksturīgu uztura sastāvdaļu, bet apzināti pievieno pārtikai ražošanas, apstrādes, pārstrādes vai iesaiņošanas, transportēšanas vai uzglabāšanas procesā;

9) pārtikas uzņēmums — jebkurš uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kas iesaistīts kādā no pārtikas aprites posmiem;

10) patērētājs — šā likuma izpratnē: jebkura persona, kas izlieto pārtiku uzturam vai uztura pagatavošanai;

11) piesārņojums — jebkura ķīmiska vai bioloģiska viela, fiziski piemaisījumi (izņemot svešķermeņus, tādus kā kukaiņu daļas, dzīvnieku matus u.c., pārtikas piedevas un apstrādes palīglīdzekļus), kas tieši vai netieši nokļuvuši pārtikā ražošanas vai citos pārtikas aprites posmos veikto darbību, ieskaitot augkopību un lopkopību, kā arī vides piesārņojuma rezultātā un kuru klātbūtne pārtikā var radīt risku cilvēku veselībai, padarīt pārtiku nederīgu cilvēka patēriņam vai citādi izmainīt pārtikas dabu vai sastāvu.

II nodaļa. Likuma mērķis un darbības sfēra

2.pants. Šā likuma mērķis ir nodrošināt kvalitatīvas un cilvēka veselībai, dzīvībai un videi nekaitīgas pārtikas apriti, novēršot risku, veicinot godīgas tirdzniecības darbības un aizsargājot patērētāju intereses.

3.pants. (1) Šis likums attiecas uz visa veida pārtikas apriti un jebkuru tās apritē iesaistīto pārtikas uzņēmumu un fizisko personu.

(2) Ja Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos paredzēti citādi noteikumi nekā šajā likumā, piemērojami starptautisko līgumu noteikumi.

III nodaļa. Pārtika un tās aprite

4.pants. (1) Latvijā atļauta tikai kvalitātes un obligātām nekaitīguma prasībām atbilstošas pārtikas aprite.

(2) Obligātās nekaitīguma prasības, kuru ievērošana nodrošina produkta, procesa vai pakalpojuma nekaitīgumu cilvēka veselībai, dzīvībai vai videi, apstiprina Ministru kabinets.

5.pants. (1) Pārtikas uzņēmumiem jābūt atzītiem pilnvarotā kompetentā institūcijā un reģistrētiem speciālā pārtikas uzņēmumu reģistrā Latvijas Pārtikas centrā.

(2) Atzīts pārtikas uzņēmums ir uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kas ir spējīgs pastāvīgi nodrošināt savas darbības un produkcijas atbilstību valsts reglamentētajā sfērā noteiktajām prasībām.

(3) Pārtikas uzņēmumu reģistrācija ir apliecinājums, ka uzņēmums ( uzņēmējsabiedrība) atrodas pilnvarotas kompetentas institūcijas uzraudzībā un kontrolē un tiek periodiski inspicēts reglamentētajā sfērā.

(4) Pārtikas apritē iesaistīto pārtikas uzņēmumu reģistrācijas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi.

6.pants. Pilnvarotas kompetentas institūcijas atteikumu atzīt pārtikas uzņēmumu var pārsūdzēt Latvijas Pārtikas centrā. Ja Latvijas Pārtikas centra lēmums neapmierina, to ir tiesības pārsūdzēt Pārtikas padomē, savukārt, ja neapmierina Pārtikas padomes lēmums, to var pārsūdzēt tiesā likumos noteiktajā kārtībā.

7.pants. Pārtikas uzņēmums savā darbībā ir atbildīgs par pārtikas kvalitāti un nekaitīgumu, kā arī par izplatāmās pārtikas atbilstību higiēnas prasībām.

8.pants. (1) Pārtikas uzņēmumam jānosaka jebkura darbība vai process, kurš ir kritisks attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu, un jānodrošina attiecīgās pārtikas aprites drošības procedūras vai kontroles pasākumi, to ieviešana, saglabāšana un pārbaude.

(2) Pārtikas apritei jānotiek atbilstoši Ministru kabineta noteiktajām pārtikas higiēnas prasībām.

(3) Pārtikas apritē iesaistītajām personām jāievēro tiesību aktos noteiktās personāla higiēnas prasības.

9.pants. (1) Materiāliem un priekšmetiem, kuri ir saskarē vai ir iespējama to saskare ar pārtiku, kā arī kuri ir saskarē ar ūdeni, kas paredzēts cilvēka patēriņam, izņemot privāto vai sabiedrisko ūdens padeves aprīkojumu, jābūt ražotiem saskaņā ar labu ražošanas praksi.

(2) Laba ražošanas prakse ir pasākumu komplekss, kas nodrošina ražošanas atbilstību ražotāja noteiktajām kvalitātes prasībām un kuru ražotājs regulāri uzrauga un attiecīgi dokumentē.

(3) Materiāli un priekšmeti, kas nonāk saskarē ar pārtiku, normālos vai paredzamos lietošanas apstākļos nedrīkst radīt ķīmiskas, bioloģiskas vai fizikālas izmaiņas pārtikā, kas var:

1) nodarīt kaitējumu cilvēka veselībai, dzīvībai vai videi;

2) izraisīt nevēlamas izmaiņas pārtikas produktu sastāvā;

3) pasliktināt organoleptiskās, ar cilvēku maņu orgāniem uztveramās pārtikas īpašības.

10.pants. (1) Materiāliem un priekšmetiem, pārtikas piedevām, tehnoloģiskām iekārtām, inventāram, tarai un iesaiņojumam, mazgāšanas, dezinfekcijas un citiem līdzekļiem, darba un tehnoloģiskiem procesiem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, un telpām vai citām platībām ēkās vai transportlīdzekļos, kuras paredzētas izmantošanai pārtikas apritē, arī palīgtelpām personiskās higiēnas nodrošināšanai, jāatbilst Ministru kabineta noteiktajām obligātajām nekaitīguma prasībām.

(2) Piesārņojums pārtikā nedrīkst pārsniegt obligātajās nekaitīguma prasībās noteiktās normas, kuras nosaka Ministru kabinets.

11.pants. Dzeramajam ūdenim, kā arī ūdenim, kuru izmanto pārtikas apritē vai ar pārtiku saistītā inventāra un iekārtu mazgāšanai, kā arī ledum, ko izmanto tiešā dzesēšanā, jāatbilst spēkā esošo normatīvo aktu prasībām, izņemot svaigu zivju apstrādi atklātā jūrā, kur pārtikas aprites tehnoloģiskajos procesos var izmantot arī attīrītu jūras ūdeni.

12.pants. Pārtikas apritē aizliegts izmantot radiācijas sterilizāciju, izņemot gadījumus, kad tās izmantošana paredzēta Ministru kabineta noteikumos.

13.pants. (1) Marķējumā sniegtā informācija, kā arī reklāma nedrīkst būt maldinoša un piedēvēt pārtikas precēm tām nepiemītošas īpašības.

(2) Par marķējuma atbilstību patiesajiem rādītājiem un fasējuma saturam ir atbildīgs pārtikas uzņēmums, kurš pārtiku ražojis vai fasējis.

(3) Latvijā izplatāmajai pārtikai jābūt marķētai saskaņā ar Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem.

IV nodaļa. Izplatīšanai nederīga pārtika

14.pants. Valsts uzraudzībā un kontrolē iesaistīto institūciju amatpersonas pārtiku atzīst par nederīgu, ja:

1) tā neatbilst obligātajām nekaitīguma prasībām;

2) tai ir izbeidzies derīguma termiņš;

3) tā nav atbilstoši marķēta;

4) pārbaudē, pamatojoties uz pierādījumiem, ir konstatēta tās bojāšanās, kā arī organoleptisko, ar cilvēku maņu orgāniem uztveramo pārtikas īpašību pasliktināšanās;

5) tā ir falsificēta un tiek maldināts patērētājs;

6) tai nav attiecīgu pavaddokumentu;

7) to paredz citi normatīvie akti.

15.pants. (1) Noteikumus par izplatīšanai nederīgas pārtikas turpmākās izmantošanas kārtību izdod Ministru kabinets.

(2) Izdevumus, kas saistīti ar nederīgas pārtikas izņemšanu no apgrozības, pārstrādi vai iznīcināšanu, sedz pārtikas izplatītājs, kurš šajā gadījumā sedz arī ar inspicēšanu saistītos izdevumus.