runas. referāti

Pirms skolas zvana ir pārdomu un darba laiks

Vakar, 19.augustā, Rīgā Mazajā Ģildē uz gadskārtējo pedagoģisko darbinieku augusta konferenci kopā pulcējās Latvijas izglītības darbinieki. Uzrunu teica Valsts prezidents Guntis Ulmanis (tās tekstu publicējam 1.lpp.), savās pārdomās dalījās izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš, citi izglītības iestāžu darbinieki, pašvaldību pārstāvji, skolu valžu, arodbiedrību vadītāji. Iepazīstinām ar dažiem konferencē nolasītajiem referātiem un runu tēzēm.

Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības stratēģijas departamenta direktore Baiba Pētersone:

“Jaunais izglītības pamatlikums un sabiedrības vajadzības”

Godātie klātesošie! Izglītības darbiniekiem ir tā privilēģija, ka jaunais gads nāk divreiz gadā ar visu, kas ar to saistās, — ar visu atbildību un ar visām nopietnām pārdomām. Sākot runāt par situāciju, kāda ir izglītības likumdošanā, es gribu uzdrošināties uzdot pašus būtiskākos jautājumus. Jo kādreiz tie ir jāuzdod, un jaunais mācību gads ir labs iemesls tam.

Rakstot izglītības likumu, strādājot savu ikdienas darbu, veidojot jebkurus izglītības sistēmas normatīvos un tiesību aktus, — ko tad mēs galu galā gribam panākt? Kādas ir mūsu saprastās sabiedrības vajadzības? Ko grib šī sabiedrība no savas skolas, no savas izglītības sistēmas? Tam būtu jābūt ietvertam šajos likumdošanas aktos. Ja es pasaku pavisam vienkārši, — mēs gribam cilvēciski saprotamas un vienkāršas lietas. Mēs gribam, lai jaunā Latvijas cilvēku paaudze veidotos tāda, kas spēj gan savu, gan visas Latvijas sabiedrības dzīvi, gan valsts dzīvi veidot labāku, nekā tā ir šodien. Veidot to talantīgāku, drošāku, pārticīgāku un arī godīgāku, nekā tā ir šodien.

Vai mēs zinām, kā to sasniegt? Un vai mēs redzam stratēģiskos ceļus, kā to izdarīt? Un kā to darīt ar izglītības sistēmas, ar izglītības palīdzību? Turklāt labi saprotot, ka izglītības sistēma un izglītības sistēmā notiekošais ir pats būtiskākais instruments, lai to sasniegtu.

Uzdrošinos pateikt, kā es redzu šos ceļus. Es saprotu, ka var būt arī citas prioritātes. Bet manā izpratnē šobrīd pirmā lielā prioritāte ir tuvināties un pēc tam iesaistīties Eiropas Savienībā. Es uzdrošinos to teikt līdzās un garām, un pāri visām tām ironiskajām, negatīvajām un dažādajām interpretācijām, kādas ir iespējamas šai problēmai. Jo, lai mēs pastāvētu, mums ir vajadzīga drošība. Un es uztveru Eiropas Savienību kā galveno mūsu drošības garantu, un viss pārējais ir pēc tam. Tāpēc man tā ir skaidra prioritāte.

Otrs, ko es redzu. Iesaistīties Eiropas struktūrās, integrēties, iesaistīties Eiropas Savienībā ne kā pēdējai asociētajai loceklei, ne kā nabaga radiniekam, bet uz līdzvērtīgiem pamatiem. Tas nozīmē konkurētspēju izglītības, tieši profesionalitātes, ziņā, spējā ieņemt to darba vietu, uz kuru pretendēs arī kāds cits.

Treškārt, un tikpat svarīgi — savu drošību garantējot un par savu integrāciju domājot, nepazaudēt to, kāpēc tā vispār ir vajadzīga. Proti, savu patību, savu nacionālo identitāti, to, kāpēc mēs esam latvieši un Latvijas tauta.

Protams, ir arī citas sabiedrības vajadzības. Jā, mēs esam nabadzīgi. Daudzi no mūsu sabiedrības locekļiem ir sociāli apdraudēti. Sociāli apdraudēti ir arī mūsu bērni skolās. Un varbūt turpat līdzās pēdējais, ko es pieminētu no problēmām un sabiedrības vajadzībām, kas ir jārisina arī izglītības sistēmai, ir viens no izglītības mērķiem — socializācijas problēma. Nevienam nav noslēpums, kāda ir demogrāfiskā situācija Latvijā. Ja pie šī izglītības līmeņa mēs pieļaujam to, ka daļa no izglītības sistēmas atbirst, nekļūstot par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, gan veidojot stabilu mūža cietuma kontingentu un izmaksājot sabiedrībai ļoti dārgi. Es saredzu, ka tā ir ļoti sāpīga izglītības sistēmas problēma — panākt pēc iespējas augstāku socializācijas līmeni visiem, kas nonāk izglītības iestādēs, un rūpējoties par to, lai tur patiešām nonāktu visi.

Jaunais izglītības likumprojekts. Vai tas var mums palīdzēt risināt šos būtiskos jautājumus? Jūs skaidri zināt, kāda ir situācija ar izglītības likumu. Ir viens likumprojekts, kas 1995. gada rudenī ir iestidzis Saeimā. Pieņemts pirmajā lasījumā, saņēmis vairāk nekā 700 priekšlikumu, un tālākas virzības nav bijis. Tobrīd viens no galvenajiem pārmetumiem bija tāds, ka izglītības likums ir ļoti abstrakts, tam nav attiecīgās normatīvās bāzes, ka ir minēti ļoti daudzi Ministru kabineta noteikumi, par kuriem nav zināms, kādi tie būs, un tie nav pieņemti. Divu gadu laikā pamazām veidojās apgriezta situācija — ir diezgan pamatīga normatīvo aktu sistēma Ministru kabineta līmenī, kas ir visai vāji sasaistāma ar 1991. gadā pieņemto un pašlaik spēkā esošo Izglītības likumu.

No šīs sistēmas sakārtošanas viedokļa Izglītības un zinātnes ministrijā izšķīrās par to, lai atgrieztos pie darba ar Izglītības likumu, lai savestu to kārtībā, gan, ņemot vērā tos priekšlikumus, kas ir deputātu un sabiedrības izteikti, gan, ņemot vērā to, kas jau ir mainījies sistēmā pa šiem diviem gadiem.

Kas ir mainījies?

Atgriežos pie tā, ko es teicu par nepieciešamību saskaņoties un domāt par Eiropas Savienību. Jā, izglītības sistēma nav izšķirošais frontes sektors, kur notiek šī cīņa un kur Latvija tiek vai netiek uzņemta un kādi ir šie slēdzieni. Un tomēr. Arī izglītība ir būtiska. Un mums pašiem vēl jo būtiskāka. Tas, kā ir veidota izglītības sistēma. Kādu terminoloģiju mēs lietojam. Izglītības veidi un pakāpes. Iestāžu tipi un izglītības programmas. Visi šie jēdzieni, kas mums ir pazīstami un kurus mēs izvēlamies, lai tie būtu atbilstoši tam, kādus starptautiski lieto Eiropā. Jā, tas ir jaunā izglītības likumprojekta uzdevums. Tas ir precizēts, salīdzinot ar iepriekšējo. No tā tālāk izriet izglītības klasifikācija un pavisam vienkāršais jautājums: “Vai mūsu izglītības sistēma būs atvērta citām valstīm, t.i., vai mūsu diplomi būs salīdzināmi (arī vidējās izglītības pakāpē), vai mūsu jaunieši varēs iestāties Eiropas augstskolās utt.?” Tas viss ir ceļš uz to.

Vai iepriekšējais likumprojekts bija slikts? Nē, tas bija atbilstošs tā laika izpratnei. Vai šodien uzrakstītie trīs likumi, t.i., izglītības “jumta” likums, profesionālās izglītības likums un vispārējās izglītības likums, ir absolūtā patiesība? Vai tie ir absolūti projekti? Nē, bet tie rāda līmeni, kādā mēs šodien esam spējīgi sistematizēt savu izglītības sistēmu, kā esam spējīgi to aprakstīt. Un būtu ļoti svētīgi, ja tie tiktu pieņemti kā darba instruments, kā normāla likumdošanas bāze. Tāpat kā likumprojektā, kas iestrēga, arī šajā centrālais likuma jēdziens ir izglītības programmas jēdziens. Nepakavējoties pie detaļām, pašlaik mēs esam saņēmuši pārējo ministriju atzinumus. Un tas nozīmē, ka septembrī vai oktobrī, vēl pirms nodošanas Ministru kabinetā, mēs noteikti publicēsim šo pamatlikumu un atsevišķu izglītības veidu likumprojektus, lai tos varētu apspriest.

Izglītības programmas jēdziens ir centrālais gan no organizatoriskā viedokļa, gan no finansēšanas, no normatīvu viedokļa. Un es domāju, ka jums šī izpratne, šis jēdziens jau ir sen pazīstams un mēs spējam sarunāties šajās kategorijās. Varbūt tas, kas ir gājis uz priekšu, ir jautājums par saistību starp izglītības programmu un to, kā ir definēta valodas problēma izglītībai jaunajā izglītības likumā. Arī šeit, manuprāt, parādās izglītības programmas jēdziena priekšrocības. Jo tas dod mums iespēju pateikt, ka izglītība Latvijas Republikā ir valsts valodā, latviešu valodā. Un pateikt, ka izglītību citās valodās Latvijas Republikā var iegūt līdzās valsts valodai izglītības iestādēs, kas realizē etnisko un nacionālo minoritāšu izglītības programmu, attiecīgi nosakot to priekšmetu skaitu, kam šādās programmās ir jābūt valsts valodā, veidojot un iekļaujot šīs programmas kopīgajā valsts izglītības klasifikācijā.

Izglītības programmas jēdziens ir saistīts ar visām tām problēmām, kas saistītas ar pārējiem izglītības dokumentiem. Tas ir vesels komplekss, tur ir arī valsts standarti izglītības programmā, faktiski tie veidojas kopā, jo Izglītības satura un eksaminācijas centrs ir veicis darbu, izstrādājot valsts standartu pamatizglītībai, definējot mērķus, ko sabiedrība un valsts izvirza pamatizglītības pakāpei.

Viens no pārmetumiem, kas izskanēja jau pirms diviem gadiem, sabiedrībā ilgāku laiku diskutējot par iepriekšējo likumprojektu, bija pārmetums, ka šajā likumā nav minēti audzināšanas jautājumi un audzināšanas uzdevumi skolā. No otras puses, tas, ko Aldermanes kundze raksturoja kā tīri socioloģisku aptauju, kāda attieksme veidojas pret valsti, tā ir šodienas objektīvā realitāte. Ko šajā ziņā var dot likumdošana, un kas šajā ziņā mums ir jāsaprot, ka ir jādara ar citiem līdzekļiem un citām metodēm?

Es gribu citēt vienu Aristoteļa teicienu tā politiskās neitralitātes dēļ, jo tas ir gandrīz divarpus tūkstošus gadu vecs autors. Proti, Aristotelis ir teicis, ka izglītība ir valsts funkcija, ko tā realizē pavisam noteiktiem mērķiem, jo izglītība un audzināšana rada noteiktus cilvēku raksturus, demokrātiska izglītība kalpo demokrātiskām institūcijām un valstij... Un es varētu turpināt: totalitāra izglītība kalpo totalitārai valstij... Un tā tālāk — visi mums pazīstamie pieredzes gadījumi.

Audzināšana, kā tā ir definēta Izglītības likumā, ir definēta ļoti vispārīgi. Tas ir pateikts, ka izglītības pamatmērķis ir veidot arī cilvēka vērtību. Tas ir pateikts pašā izglītības jēdzienā. Tā ir gan mācīšana un mācīšanās, gan arī audzināšana. Bet likumā mēs būtībā arī neko vairāk neatradīsim, lai kā mums nepārmestu, ka to vajadzētu izteikt košākās frāzēs.

Un tomēr es aicinātu visus varbūt šajā pirmajā septembrī piedomāt, kāda attieksme pret valsti valda mūsu skolās. Mēs esam uzrakstījuši pēc ilga laika ieteikumus audzināšanas darbam. Pavisam vienkāršus. Atgādināsim saviem skolu vadītājiem un saviem darbiniekiem, ka ir tādas lietas, kurām skolā noteikti ir jābūt.

Ir jāatceras un jāzina, kad ir valsts svētki. Un ir jāprot ar izdomu un cieņu iemācīt jauniem cilvēkiem tos svinēt. Ir jāiemāca dziedāt valsts himnu. Ir jāprot to nodziedāt kopā ar audzēkņiem. Un šajās dienās nav jārīko vienkāršas, parastas disenītes, tādas pašas kā citās reizēs. Ir jāpārdomā, kā to izdarīt valstij piedienīgi. Tas pats attiecas uz tautas sēru dienām — 14. jūniju, 25. martu. Jūs ieklausieties šajos ieteikumos. Tas nekas, ka mums ir sabiedrībā pazīstami cilvēki, kas to nesaprot. Atcerēsimies, ko teica Māra Zālīte inteleģences izglītībai veltītajā konferencē: “Tā neklājas!” Skolā jāiemāca cilvēkiem, kā klājas. Dzīvot, izturēties utt. Atcerēsimies Latvijas Republikas de iure atzīšanas dienu. Vismaz šajos datumos skolā par valsti vajadzētu runāt citādi, nekā mēs esam pieraduši ikdienā. Tas ir mans novēlējums un savā ziņā kopīgs uzdevums jaunajam mācību gadam. Un lai mums visiem šis mācību gads ir labāks nekā iepriekšējais. Veiksmi, radošus panākumus!

Pēc ieraksta diktofonā

Runa pedagoģisko darbinieku konferencē Mazajā Ģildē 1997.gada 19.augustā

IZM Vispārējās izglītības departamenta direktors Valdis Krastiņš:

“Piezīmes par vispārējo izglītību šodienas kontekstā"

Zināšanu un prasmju apguvei vispārējās un profesionālās izglītības iestādē jāsaistās ar cilvēka rakstura veidošanos, redzesloka paplašināšanos un savas atbildības uzņemšanos sabiedrībā.

Eiropā vispārējā un profesionālā izglītība kļūst par vienu no ietekmīgākajiem līdzekļiem jauniešu bezdarba un nodarbinātības problēmas risināšanā. Arī mūsu valsts jaunajā visspārējās izglītības likumprojektā ir norma par pamatizglītības obligātumu, kuras ieguve var turpināties, līdz jaunietis sasniedzis 18 gadu vecumu, iegūstot to klātienes, neklātienes vai pašizglītības formā.

Eiropas Savienībā attīstības projekti vispārējā un profesionālajā izglītībā vērsti uz: starpvalstu sadarbības izveidošanu; inovāciju ieviešanu; jaunu mācību materiālu izveidošanu un ieviešanu.

Eiropas Padomes pastāvīgās konferences 19. sesijā Kristiansandā izteikts aicinājums, ka izglītības programmām tuvākā un tālākā nākotnē jārod iespējas katram indivīdam savas dzīves laikā realizēt personīgās iespējas, sekojot straujajām sociālajām un tehnoloģiskajām pārmaiņām, atrodot savu vietu darba tirgū saskaņā ar savu pārliecību un atbildības sajūtu.

Izglītības programmām jāpalīdz jauniešiem un pieaugušajiem kļūt par pastāvīgiem pilsoņiem, kas augstu vērtē likumus un cilvēktiesības, veicinot lielāku sapratni un uzticību starp Eiropas tautām, aicinot respektēt atšķirības un dzīvot kopā saskaņā gan pašu valstī, gan Eiropas valstu savienībā.

Pēdējos gados izglītības darba organizatori un mācību priekšmetu speciālisti, metodiķi pārskata mācību priekšmetu saturu, mērķus, uzdevumus. Šis darbs turpinās.

Mūsu valsts izglītības standarti un izglītības programmas vēl jāpiemēro Eiropas prasībām. Valsts izglītība neattīstās izolēti no citu valstu izglītības attīstības. Nedaudz, varbūt pat pārāk maz, esam apzinājuši Baltijas reģiona izglītības specifiku. Ar jaunu valstu iekļaušanos ES veidosies jauna reģionālā specifika arī izglītībā. Vai mēs esam tam gatavi kā līdztiesīgi un dialogu veidojoši partneri?

Eiropas dimensija izglītībā prasa vismaz trīs ES dalībvalstu valodu zināšanu. Viena no tām varētu būt latviešu valoda. Mums latviešu valoda ir prioritāra.

Vēl konkretizējami uzdevumi sabiedrisko un dabaszinātņu mācīšanā, skolu sadarbības un mācībspēku tālākizglītības pilnveidošanā, izglītības dokumentu savstarpējā atzīšanā.

Plašs darbs joprojām mūsu nacionālās izglītības stratēģijas noteikšanā, definēšanā starpkultūru izglītībā. Mūsu uzdevums izglītībā un tieši vispārējā izglītībā atrast kopīgos saskares punktus, plānot un vadīt savu rīcību.

Neraugoties uz izglītības sistēmu dažādību Eiropā, eksistē sava veida Eiropas pieeja izglītībai, kas pamatota ar kopīgu vēsturisku attīstību, kopīgiem mērķiem un uzdevumiem.

Vispārējās un profesionālās izglītības attīstība nav tikai pamatiemaņu vai kvalifikācijas iegūšana, tā ir katra cilvēka personīgā attīstība un veiksmīgas socializācijas ceļā integrēšanās sabiedrībā, apzinoties kopējās humānās un materiālās vērtības, dodot tālāk kultūrvēsturisko mantojumu, vienlaicīgi ceļot savu pašapziņu.

Noteikti būs izglītības, ekonomikas, politikas, kā arī citi jautājumi, kuri daudz biežāk apspriežami kopā ar kaimiņvalstīm nekā ar citiem tālākiem sadarbības partneriem. Vai esam pietiekami informēti par Igaunijas, Lietuvas, Skandināvijas un Krievijas sasniegumiem, problēmām, kļūdām vispārējā izglītībā?

Vai aizvien pieaugošais pamatzināšanu apjoms un problēmas ap to nav nomākušas skatu perspektīvā? Mūsu valsts vispārējās izglītības attīstībai nepieciešama ilgtermiņa izglītības nacionālā programma un atbilstoša likumdošana. Ekonomiskā un juridiskā nestabilitāte pakļauj izglītību izdzīvošanas un pašsaglabāšanās instinktam, neveicina pārdomātu un pēctecīgu attīstību.

Jaunveidotais Vispārējās izglītības likuma projekts atbild uz vairākiem problēmjautājumiem. Salīdzinot ar pašreiz spēkā esošo Izglītības likumu, paredzamas būtiskas izmaiņas vispārējās izglītības jomā:

1) sakārtojot un pilnveidojot vispārējās izglītības satura organizāciju, nostiprinot izglītības programmas, mācību priekšmetu programmas un standarta jēdzienu atklāsmi;

2) nosakot četrus vispārējās vidējās izglītības virzienus;

3) fiksējot speciālo izglītības iestāžu un sociālās korekcijas iestāžu uzdevumus;

4) nosakot vispārējās izglītības iestāžu finansēšanas pamatprincipus un kārtību;

5) ieviešot finansēšanas normatīvus, kas aprēķināmi vienam skolēnam atbilstoši vispārējās izglītības programmai;

6) konkretizējot privāto izglītības iestāžu finansēšanas kārtību, nosakot, ka tās privātās izglītības iestādes, kuras īsteno akreditētu izglītības programmu, saņem finansējumu no valsts un pašvaldību budžeta, tāpat kā valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestādes.

Vispārējās izglītības likumprojektā paredzēta cilvēku atgriešanās skolās pēc kāda noteikta laika, lai “atsvaidzinātu” iepriekšējos gados gūtās zināšanas, lai daudz sekmīgāk varētu turpināt pašizglītošanos.

Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka darba devēji nav pilnībā izpratuši vispārējās un profesionālās izglītības nozīmi. Nez vai ir cerība no ES gūt kvalificētāku un lētāku darbaspēku. Diemžēl izglītības sponsoru nav nemaz tik daudz.

Izglītības sertifikāts kādā mācību priekšmetā vai priekšmetos var kļūt aktuāls gan paša pretendenta, gan darba devēja interesēs, kaut vai lai paaugstinātu savu darbinieku vispārējo zināšanu līmeni. Tas varētu būt arī uzdevums izglītības darba organizatoriem, satura veidotājiem un centralizēto eksāmenu komisijām.

Lai cilvēks būtu motivēts izglītības turpināšanai visas dzīves laikā, īpaši akcentējams, protams, ir pirmsskolas un skolas periods.

Latviešu pedagogs Pauls Dāle, domādams par Latvijas izglītību, ir teicis šodienai nozīmīgu domu: “Mūsu nacionālās un individuālās audzināšanas un pašaudzināšanas pamatā... jāliek pietāte pret garu, cieņa pret pozitīvu darbu, augstvērtīgu personību ideālu. Ciešā sakarā ar zināšanu vairošanu un prāta izglītošanu, inteliģences attīstīšanu jāiet noteiktu un krietnu raksturu audzināšanai.”

Latvijā pašlaik kopumā ir radīti apstākļi plašām vecāku iespējām bērnu audzināšanā. Izmantojot bērnu vajadzību darboties, apkārtējo cilvēku paraugu, tautas folkloru, mākslu, īpaši jāveicina bērna tikumības izpausmes — labestība, čaklums, cieņa pret citiem. Svarīgi, lai apgūtās vērtības rastu iespēju realizēties praktiskajā darbībā saskarsmē ar cilvēkiem, pirmkārt, ģimeni, sabiedrību, dabu.

Arī jaunajā Vispārējās izglītības likumprojektā teikts, ka, mācot pirmsskolas vecuma bērnu, nav jāpanāk noteikta zināšanu summa. Katram pedagogam, arī vecākiem jāapzinās, ka galvenais uzdevums ir bērnu iemācīt skatīties pasaulē, vēlēties izzināt to, kas ir apkārt, ko es varu; veicināt prasmi izteikt savas jūtas, domas vārdos, kustībā, dziesmā, aplikācijā.

Svarīgs raksturlielums ir runa, kuras pamats ir saskarsme ar pieaugušajiem apkārtējās pasaules apguvē un literatūra. Runājoties un sevi izsakot, bērnos rodas apziņa, ka ir puķe, koks, par kuru es rūpējos, mana ģimene, mana māmiņa, audzinātāja un draugi. Tad arī veidosies trīs galvenās īpašības — darbīgums, čaklums, līdzcietība.

Bērnu mērķtiecīga audzināšana ģimenē, pirmsskolas iestādē ar katru gadu kļūst sarežģītāka, komplicētāka, dažreiz problemātiska. Daudz sarežģītāka un dinamiskāka kļuvusi sabiedrība, tās sociālie un ekonomiskie procesi. Aizvien biežāk nepieciešams domāt par bērnu psiholoģisko un pedagoģisko sagatavošanu mācībām skolā. Darbs klasē, grupā, pāros prasa zināmas saskarsmes iemaņas, iecietīgu un tolerantu rīcību, strādājot kopā ar citādi domājošiem.

Pirmsskolas izglītības konsultatīvie centri šodien ir to attīstības posma sākumā. Šie centri veidoti ar mērķi, lai tie būtu vispārējās izglītības iestāde, kas palīdz risināt un īstenot pirmsskolas izglītības uzdevumus, sniedzot profesionālu konsultatīvu palīdzību ģimenēm pirmsskolas vecuma bērnu izglītošanā un sagatavošanā skolas gaitām.

Vispārējā izglītībā bez pirmsskolas izglītības ir vēl viens virziens, kas prasa īpašu valsts, pašvaldību un visas sabiedrības uzmanību, — speciālā izglītība. Tiesības uz izglītību ir visiem cilvēkiem. Izglītības iegūšanai ir jābūt visu valsts iedzīvotāju privilēģijai. Līdzšinējā Latvijas un ārvalstu pieredze liecina, ka cilvēki pat ar ļoti smagiem attīstības traucējumiem ir spējīgi mācīties. Problēmas saistās ar viņiem piemērotu apstākļu nodrošināšanu izglītības ieguvei, tajā skaitā eksaminācijas un valsts pārbaudes darba īpašu veidošanu skolēniem ar speciālām vajadzībām.

Sabiedrībai savukārt vēl jāpilnveidojas tā, lai tā apzinātos, ka šo cilvēku, kuriem ir speciālas vajadzības, pakāpeniska līdzdalība dzīves norisēs ir abpusēji vērtīgs ieguvums.

Īpaši vēlama ir speciālās izglītības klašu un grupu atvēršana izglītības iestādēs, kā arī integratīvo skolu atvēršana, kas sniedz pamatizglītību un vispārējo vidējo izglītību. Lai veiktu bērnu ar speciālām vajadzībām integrēšanu vispārējās izglītības iestādēs, ir nepieciešama skola, kas var veikt diferencētu izglītošanas darbu visiem skolēniem atbilstoši viņu spējām un veselības stāvoklim vienotas izglītības programmas apgūšanā. Svarīgi, lai šī izglītības nozare tiktu plānota vispārējās izglītības kontekstā, bet nevis kā atsevišķa problēma.

Skolu reformas rezultātā ir jāmainās sabiedrības, tajā skaitā izglītības darbinieku, izglītības ekonomistu attieksmei un rīcībai.

Veicinot skolēnu ar speciālām vajadzībām integrēšanu vispārējās izglītības iestādēs, nepieciešams veidot tādu pieeju speciālajai izglītībai, kura radītu plašākas un daudzveidīgākas bērnu, jauniešu, pieaugušo izglītības iespējas, palīdzētu personām ar smagiem attīstības traucējumiem atrast savu vietu sabiedrībā mainīgajos tirgus un sociālā pasūtījuma apstākļos.

Izglītība kā process un rezultāts skar ikvienu no mums. Tās izpausmes veidi ir reglamentēti un nereglamentēti, formāli un neformāli. Sabiedrības apziņā tā ir sfēra, kurai tieši vai netieši piederīgi esam mēs visi. Politizētā sabiedrībā izglītība ir tā, ar kuru ir iespējams manipulēt.

Ar ko mums asociējas skolas, studijas, mācības? Ar kontroldarbu, atzīmēm, skolotāju? Varbūt ar apgūtām iemaņām, zināšanām, attieksmēm, motivāciju mācības turpināt?

Sabiedrības pārmaiņu apstākļos īpaša nozīme ir savai nacionālajai izglītībai kā sistēmai, procesam ar formulētiem mērķiem, principiem, rīcības programmu. Būtiska iezīme Latvijas izglītībā ir nacionālo un minoritāšu skolu attīstība. Izglītības virzību lielā mērā nosaka valsts politika. Likumdošana veicina arī minoritāšu skolu attīstību Latvijā.

Latvijas vispārizglītojošo skolu

un skolēnu sadalījums pēc mācību

valodām 1996.—1997. mācību gadā

Mācību Latvijā Valsts un

valoda kopā pašvaldī-

bu skolas

Skolu skaits 1112 1073

tajā skaitā ar

latviešu valodu 719 699

krievu valodu 205 188

latviešu–krievu 181 179

latv.–lietuv.–krievu 1 1

poļu valodu 5 5

ukraiņu valodu 1 1

Skolēnu skaits 354474 352203

tajā skaitā ar

latviešu mācību valodu 219684 218638

krievu mācību valodu 133882 132657

poļu mācību valodu 656 656

ukraiņu mācību valodu 185 185

baltkrievu mācību valodu 29 29

lietuviešu mācību valodu 38 38

........................

Informācija no IZM Izglītības stratēģijas un informācijas departamenta informācijas nodaļas

1996./97. m.g. 93 procenti latviešu un 94 procenti krievu bērnu mācījās skolās savā dzimtajā valodā.

IZM bijuši vairāki mēģinājumi stimulēt latviešu valodas mācīšanu gan minoritāšu skolās, gan pieaugušajiem valsts iedzīvotājiem. Tas prasa ievērojamas investīcijas izglītībā, skolotāju profesionālajā sagatavošanā praktiski bilinguālā vidē, mācību līdzekļu veidošanā. Ir apstiprināta Valsts valodas mācību programma.

Latvijas skolu politika tendēta uz minoritāšu skolu attīstīšanu ar integrējošām mācību programmām. Viens no galvenajiem pamatizglītības uzdevumiem ir rast priekšnosacījumus izglītības turpināšanai vispārējās vai profesionālās izglītības iestādēs, savukārt vidusskolu, ģimnāziju un komercskolu absolventu izglītošanā — plašāks uzdevumu spektrs — sagatavot mācību turpināšanai, apgūt elementāras iemaņas lietvedībā, saskarsmē, datortehnikā, lai nepieciešamības gadījumā varētu uzsākt darba gaitas.

Viena no ļoti savdabīgām mūsu valsts nostājām izglītībā ir etniskā integrācija. Cittautiešu sagatavošana integrācijai sabiedrībā tiek realizēta mācību iestādēs ar dažādu mācību programmu palīdzību. Daudzveidīgas mācību valodu skolas darbojas kā savas tautas kultūras identitātes sargs, kas apmierina sabiedrības vajadzības un pieprasījumu. Tās darbojas paralēli skolām, kurās mācības notiek valsts valodā.

Izglītībā akūti jūtam nepieciešamību pēc sava darba analīzes, t. sk. salīdzinošās analīzes, jo gribam atrast efektīvu metodiku valsts izglītības līmeņa celšanai. Vispirms tas attiecināms uz procesiem izglītības sfēras iekšienē.

Aizvadītajā mācību gadā IZM pakļautības iestāde — Izglītības satura un eksaminācijas centrs (ISEC) — deva iespēju skolēniem, kuri to vēlējās, kārtot gala pārbaudījumus angļu valodā par vidusskolas kursu kā centralizētu eksāmenu. Iepriekšējo gadu eksperimentālais darbs un pats eksāmens vērtējams pozitīvi, jo:

1) visiem skolēniem tika radīti vienādi eksāmena norises apstākļi;

2) iespējams pretendēt uz iegūto rezultātu objektivitāti un salīdzināmību valsts mērogā;

3) ārējo eksaminētāju, darba vadītāju piesaistīšana paaugstinājusi skolotāju un skolēnu atbildību par darba rezultātiem.

Diemžēl vēl ir daudz neskaidrību, dažreiz pat kļūdas eksāmenu sesijas organizēšanā — saturā, tehniskajā izpildījumā. Eksāmens kā pārbaudījums ir ļoti svarīgs un nopietns pasākums gan skolēnam, viņa vecākiem, gan arī šī pasākuma organizatoriem. Tāpēc pat sīkas kļūdas un neprecizitātes tiek uztvertas sakāpināti.

Joprojām vēl pilnveidojama saskaņa starp Instrukcijas prasībām un eksāmenu norises prasībām. Pārbaudījumu norises organizēšanā, sagatavošanā plašāk jāiesaista skolu valdes, IVI.

Vispārējās izglītības departamentam un ISEC sadarbībā ar augstskolām, profesionālajām pedagoģiskajām mācību iestādēm jāizvērtē, kādas ir esošās un vēlamās nostādnes izglītības standartu ieviešanā, samazinot skolēnu kopējo mācību slodzi, kā akcentējama pamatiemaņu un pamatzināšanu apguve, kā pilnveidojama izglītības darba metodika motivētai tālākai zināšanu ieguvei formālā un neformālā vispārējā izglītībā.

IZM pilnībā vēl nav izmantojusi Latvijas pedagoģisko augstskolu zinātnisko potenciālu. Vispārējās izglītības likumprojekts reiz kļūs par likumu. Kā notiks šī likuma realizācija? Īpaši uzrunājami pedagoģijas maģistri un doktorandi. Kā atrisināt tradicionālā un progresīvā saskaņu izglītībā, kā pilnveidot darbu ar visu klasi vai grupu; vai sekmējama atsevišķu mācību priekšmetu apguve, vai jāattīsta integrēta pieeja mācību satura apguvē; kādas specializācijas skolotāji mums vajadzīgi — atsevišķu mācību priekšmetu skolotāji vai vispārējās izglītības pedagogi; vai mācību iestādēs organizējamas līdzīgu spēju vai dažādu spēju skolēnu klases, grupas; vai nepieciešams vienots reglamentēts mācību plāns, vai pieļaujama brīvība izglītības programmas realizēšanā, vai nepieciešami mācību priekšmetu standarti, vai pietiek ar izglītības programmas standartiem.

Izglītības plānošanai un vadīšanai nepieciešams attīstīt īpašu pedagoģijas nozari — skolvadību. Cerīgi, ka par to domā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāte, īpaši rūpējoties par esošo un topošo skolu vadītāju izglītošanu.

Izglītības procesa attīstība, struktūra, dinamikas raksturlielumi, mērķu sasniegšanas metodika varētu būt Latvijas pedagoģisko augstskolu uzdevums turpmākajos gados. Izglītības sistēmu attīstošs raksturojums prasa arī informāciju par: izglītības rezultātiem; izglītības pakāpēm; kadru kvalifikāciju; izglītības finansiālo nodrošinājumu; finansēšanas avotiem; mācībspēku sagatavošanu; izglītības programmu un mācību priekšmetu standartiem.

Nozīmīgs arī rādītājs, kā un kur ar attiecīgu izglītību cilvēks var realizēt sevi, kā var attīstīt savas spējas un būt noderīgs savai ģimenei un sabiedrībai.

Vispārējās izglītības departaments jaunajā mācību gadā turpinās darbu pie Vispārējās izglītības likumprojekta sagatavošanas beigu fāzes. Vairāku jēdzienu un terminu skaidrojumi prasa pamatīgāku darbu. Šajā sakarā īpaša uzmanība veltāma attiecību veidošanai ar masu medijiem, sabiedrību kopumā. Bieži vien neskaidrības vispārējā izglītībā rodas tāpēc, ka neesam sagatavojuši korektu informāciju vai skaidrojumu. Vēl uzmanības lokā — komercskolu un valsts ģimnāziju attīstība, projektu darbs un metode skolā.

Tuvākajā nākotnē plānojama tikšanās ar vispārējās vidējās izglītības iestāžu vadītājiem, lai nostiprinātu saikni skola — augstskola. Arī sarunai par vidējās izglītības pamatuzdevumiem, mērķiem un attīstību nepieciešams turpinājums.

Vēlu veiksmīgu mācību gada sākumu!

Runa pedagoģisko darbinieku konferencē Mazajā Ģildē 1997.gada 19.augustā

Konferences vadību ik pēc darba cēliena uzņēmās nākamie referenti. Šobrīd aiz goda galda Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Andris Priekulis, Valsts prezidents Guntis Ulmanis un izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš

Īpašu gaisotni konferencei piedeva Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa klātbūtne un uzruna, apliecinot, ka valsts nākotne ir izglītoti un radoši cilvēki

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Andris Priekulis:

Ministrijas uzdevumi 1997.gadam Runas tēzes

Izvērtējot Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieku 1996./97. mācību gadā paveikto, jāsecina, ka kopumā ir labi pastrādāts. Ministrijas darba kvalitātes un kvantitātes rādītāji ir tās izstrādātie tiesību akti un projekti — Izglītības likuma projekts, pieci Ministru kabineta dokumenti, 32 ministrijas tiesību akti, divas koncepcijas. Šo dokumentu izstrādē tika ievērots demokrātisma princips un ņemti vērā dažādu līmeņu ekspertu, piemēram, Vispārējās izglītības konsultatīvās padomes un arodbiedrību, viedokļi.

Lai racionāli izmantotu finansu līdzekļus, tiek plānots to sadalījums uz vienu skolēnu attiecīgajā izglītības programmā (1.–4.; 5.–9.; 10.–12. klašu grupās).

Ir izstrādāts Latvijas izglītības informatizācijas sistēmas izveides projekts ar ieplānotu darbību līdz 2002.gadam. Tā mērķis ir modernizēt un automatizēt pārvaldes darbu (datu pārraides, apkopojumi, analīze, modelēšana, prognozēšana). Jau 1997.gadā projekta realizācijas pirmajā posmā tiks veikta: izglītošanas funkciju informatizācijas izstrāde vidusskolām matemātikā, pārvaldes informatizācijas produktu izstrāde, augstākās izglītības un zinātnes informatizācija, astoņu mēģinājumprojektu skolu (tai skaitā Rīgas vājdzirdīgo skolas) un divu eksperimentālprojektu rajonu datorizācija.

Šī gada 3.septembrī Izglītības un zinātnes ministrijas telpās tiks atklāts Pedagoģiskās informācijas birojs, lai padarītu ministrijas darbību saprotamāku sabiedrībai.

Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie Eiropas integrācijas biroju izveides, lai jau 1998.gadā iesāktu darbu pie “Socrates”, “Youth for Europe” un “Leonardo da Vinci” programmu īstenošanu. Tas veicinās mūsu valsts izglītības iestāžu sadarbību ar citu valstu izglītības iestādēm mācību programmu, metožu, formu, materiālu, līdzekļu izstrādē un pilnveidē, tas būs nopietns palīgs skolotāju un skolu vadītāju profesionalitātes izaugsmē.

Ir radīta skolu vadītāju un pedagogu atestācijas koncepcija un attiecīgie tiesību akti, lai sekmētu izglītības darba kvalitātes nepārtrauktu pilnveidi un diferencētas darba samaksas ieviešanu, ievērojot pedagoga darba kvalitāti.

Ir radīti priekšnoteikumi visu izglītības iestāžu apsekojumam komunālās saimniecības un ēku stāvokļa noteikšanai. Perspektīvā ir nodoms rast iespēju investēt līdzekļus izglītības iestāžu siltināšanā.

Tiks strādāts pie tā, lai likumā par pašvaldību izlīdzināšanas fondu iestrādātu ieteikumus noteikumu formā normu finansējumam uz vienu bērnu mācību grāmatām un skolotāju tālākizglītībai.

7,5 milj. latu paredzēti zinātnei, no tiem tikai apmēram 1 procents — izglītības zinātnei, tai pašā laikā izglītības sektorā strādā 5 procenti un darbojas 20 procenti no visa valsts darbaspēka. Mēs nespēsim sagatavot katru nākamo reformas soli — paaugstināt gan tiesību aktu, gan projektu, gan mācību līdzekļu un palīglīdzekļu iedarbības kvalitāti, ja nebūs paredzēts palielināt finansējumu izglītības zinātnei.

Visa laba vēlējumi visiem izglītības iestādēs strādājošajiem, jauno mācību gadu uzsākot!

Runas tēzes pedagoģisko darbinieku konferencē Mazajā Ģildē 1997.gada 19.augustā

Izglītības satura un eksaminācijas centra vadītājs Guntis Vasiļevskis:

“Izglītības satura standartu pilnveidošana"

Latvijas izglītības sistēmā izglītības satura standartu veidošana sākās 1992. gadā, kad tika izstrādāti pirmie mācību priekšmetu standartu projekti. Tas bija pirmais mēģinājums formulēt izglītības obligāto saturu jeb valsts politiku izglītības satura ziņā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Vairāku gadu darba pieredze ir parādījusi, ka izglītības satura “projektēšana” katrā atsevišķā mācību priekšmetā neizbēgami atduras pret vispārīgiem, ja tā var teikt, filozofiskiem jautājumiem. Ko mēs uzskatām par labu izglītību? Kādēļ mūsu bērniem jāmācās, teiksim, fizika vai mūzika? Kā novērst skolēnu pārslogotību? Tie ir jautājumi, kas prasa vispārīgu pamatojumu, paceļoties pāri atsevišķu mācību priekšmetu saturam un paskatoties uz izglītību kopumā. Tāpēc acīmredzama bija kļuvusi nepieciešamība veidot dokumentu, kas aprakstītu un pamatotu pamatizglītības virzību — mērķi un galvenos uzdevumus gan kopumā, gan atsevišķos izglītības posmos. Izglītības satura un eksaminācijas centrā (ISEC) ir izveidots šāda dokumenta — pamatizglītības standarta projekts, to nepieciešams apspriest plašākā sabiedrībā, varbūt pat augstākajā politiskajā līmenī, un atbilstoši tajā izteiktajām nostādnēm turpināt atsevišķo mācību priekšmetu standartu pilnveidi.

Lai realizētu pamatizglītības virsuzdevumu — personības sagatavošanu sabiedrības un cilvēka individuālajā dzīvē nepieciešamo pamatzināšanu, pamatprasmju apguvei, vertīborientāciju veidošanu, pamatizglītības saturs tiek papildināts ar sabiedrības zinību elementiem.

1997./1998.mācību gadā pamatskolā tiek ieviests obligāts sabiedrisko zinību priekšmets “Ievads ekonomikā”. Šā mācību priekšmeta veidošanā ir realizēti vadlīniju sagatavošanas, satura izstrādes un tā aprobācijas, mācību literatūras (mācību grāmata, skolotāja grāmata latviešu un krievu valodā), radīšanas, kā arī skolotāju pārkvalificēšanas posmi. Es gribētu teikt, šis mācību priekšmets skolās tiek ieviests īpaši pārdomāti un piesardzīgi. Šāds ceļš būtu “jānoiet” katram jaunam mācību priekšmtam, un ISEC centīsies to ievērot. Tuvākajā laikā sabiedrisko zinību mācību priekšmets jāpapildina ar saskarsmes kultūras un ētikas jautājumiem 7.klasē, un tad sociālo zinību mācību satura uzbūve būs veidota pēc noslēgta principa: morāle, ētika — ekonomika — politika, un tas tiks apgūts no 7.līdz 9.klasei.

Jaunu vadlīniju projektu šā gada septembrī saņems arī sākumskolas skolotāji. Dokumentā būs ievērotas daudzas nostādnes, kas fiksētas pamatizglītības standartā.

ISEC speciālisti sadarbībā ar ekspertu un konsultatīvo padomju dalībniekiem iepriekšējā mācību gada laikā kopumā ir pilnveidojuši 21 mācību priekšmeta standartu, par IZM ieteikto mācību literatūru apstiprinājuši vairāk nekā 350 manuskriptus. Vēl arvien aktuāls paliek jautājums par pašvaldību un valsts finansējumu mācību literatūras un mācību uzskates un tehnisko līdzekļu iegādei.

1996./1997.mācību gads valsts pārbaudes darbu sagatavošanā, izziņošanā un organizēšanā iezīmēja būtiskas pārmaiņas ar skatu nākotnē:

— eksāmena satura veidošanā iesaistīti skolotāji eksperti;

— sagatavotas un izsūtītas skolēnu individuālās darba lapas atbilstoši pārbaudāmo skaitam (ISEC nodrošināja 1,5 miljonus A4 formāta kopiju pavairošanu, sašķirošanu un nosūtīšanu skolām);

— iedibināta darba vadītāja un ārējā eksaminētāja institūcija.

Valsts pārbaudes darbu sagtavošanas kopējās tehniskās izmaksas vidēji uz vienu skolu ir Ls 23; tas ir vismaz divas reizes lētāk, nekā skolai to ir iespējams veikt uz vietas. Protams, šajā sarežģītajā procesā bija arī atsevišķas tehniskas un organizatoriskas neprecizitātes, taču ieguvām pārliecību, ka, pilnveidojot organizatoriskos jautājumus, šķietami neiespējamais tomēr ir iespējams.

Jauna veida valsts pārbaudes darbs — centralizētais eksāmens angļu valodā 12.klasē — ienesis mūsu skolu praksē principiāli atšķirīgu pārbaudes darba veidošanas un vērtēšanas kārtību:

— darbi tiek veidoti, balstoties uz pedagoģijas zinātnes atzinumiem par prasmju vērtēšanas principiem, iesaistot eksāmena satura izstrādāšanā, uzdevumu aprobācijā un izvērtēšanā lielu daļu attiecīgā mācību priekšmeta skolotāju;

— skolēna sasniegumi darbā tiek noteikti pēc statistikas likumiem, balstoties uz reāliem skolēnu darbiem, nevis iepriekšizvirzītiem kritērijiem.

Šāda darba rezultāti ir pietiekami objektīvi un dod iespēju katra skolēna sasniegumus salīdzināt ar citu vienaudžu veikumu. Eksāmena norise parādīja, ka, novēršot neprecizitātes eksāmena instrukcijā, uzlabojot norises organizāciju, kā arī palielinot skolas un katra skolēna atbildību, skolotāju sagatavotību un sabiedrības informētību, pilnībā iespējama izglītības iestāžu un ISEC sadarbība, lai apvienotu vidusskolas noslēgumu pārbaudījumu un augstskolas iestājpārbaudījumu.

ISEC turpinās darbu šāda veida eksāmenu skaita pakāpeniskā palielināšanā saskaņā ar sabiedrības, skolu un augstāko mācību iestāžu interesēm un pieprasījumu. Šādi pārbaudījumi noteikti paaugstina mūsu izglītības sistēmas starptautisko prestižu, dod iespēju izvērtēt izglītības reālo stāvokli, rosina veikt attiecīgas izglītības politikas korekcijas, tomēr tie nav lēti, tādēļ ir nepieciešams arvien pieaugošs valsts finansiālais atbalsts to realizēšanā.

Pārliecību, ka Latvijā ir iespējams iegūt ļoti labu izglītību, nostiprina mūsu skolēnu augstie sasniegumi starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs. Šovasar Latvijas skolēni jau pārveduši vienu sudraba un astoņas bronzas godalgas. Gribu pateikties skolotājiem, kas palīdz skolēniem uzsākt un turpināt piedalīšanos rajonu, novadu, valsts olimpiādēs, augstskolu mācībspēkiem, kas papildina olimpiešu zinību pūru startam starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs, sponsoriem, kas atbalsta skolēnu centienus.

ISEC, veicot savus uzdevumus, sadarbojas ar vairāk nekā 1000 Latvijas skolotājiem, augstskolu mācībspēkiem, skolu valžu darbiniekiem, izglītības valsts inspektoriem. Jaunā mācību gada priekšvakarā vēlētos pateikties par sadarbību, atbalstu, konstruktīvu kritiku un ierosinājumiem un novēlēt 1997./1998.mācību gadā panākumus un veiksmi visiem mums, strādājot kopīgā komandā.

Runa pedagoģisko darbinieku konferencē Mazajā Ģildē 1997.gada 19.augustā

Latvijas gudrās galvas un to skolotāji

1997.gadā Latvijas skolēni uzrādījuši šādus rezultātus:

Māris Valdats — otrā vieta starptautiskajā matemātikas olimpiādē un trešā vieta starptautiskajā fizikas olimpiādē (skol. Vivija Slītere, skol. Alfrēds Grava, doc. Jānis Krūmiņš, skol. Karmena Liepiņa);

Juris Kalniņš — trešā vieta starptautiskajā matemātikas olimpiādē (skol. Ingrīda Raika, Andris Ambainis);

Arnolds Ķikusts — trešā vieta starptautiskajā matemātikas olimpiādē (skol. Alfrēds Grava, skol. Karmena Liepiņa, pasn. Juris Smotrovs);

Krists Krilovs — trešā vieta starptautiskajā matemātikas olimpiādē (skol. Maija Balode, prof. Agnis Andžāns);

Zigmārs Raščevskis — trešā vieta starptautiskajā matemātikas olimpiādē (skol. Kristīne Ševčenko, skol. Alfrēds Grava, doc. Aivars Bērziņs);

Aigars Piruška — trešā vieta starptautiskajā ķīmijas olimpiādē (skol. Agrita Sakse, pasn. Igors Kļimenkovs);

Armands Konošonoks — trešā vieta starptautiskajā ķīmijas olimpiādē (skol. Vija Starēviča);

Juris Meija — trešā vieta starptautiskajā ķīmijas olimpiādē (skol. Ināra Gaile, doc. Gunārs Rumba).