problēmas

Kas Latvijas cilvēkam galdā

OĻĢERTS KRASTIŅŠ, LZA akadēmiķis, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, - "Latvijas Vēstnesim"

Vai ir iespējami normatīvi?

Turpinājums no 1.lpp. ';k

Salīdzināšanai ar faktisko patēriņu 1.tabulas 2.ailē ir uzrādīti agroekonomista V.Pirksta ieteiktie minimālie normatīvi, kuru veidošanā, kā norādīts, ir "...izmantotas pārtikas produktu patēriņa tendences maznodrošinātajās ģimenēs 1991.-1993.gadā, kā arī ņemti vērā Labklājības ministrijas speciālistu aprēķinātie "krīzes minimuma" patēriņa normatīvi" (ziņojums "Lauksaimniecības produkcijas vajadzība un tās ražošanas iespēja Latvijā", 3.lpp.).

Dažos gadījumos šie minimālie normatīvi ir ļoti mazi, īpaši augļiem un ogām. Citi autori uzskata, ka "pašreiz (1991.g. - O.K.) Latvijas iedzīvotāji apēd vidēji 1/4 no tā dārzeņu daudzuma un 1/10 no tā augļu un ogu daudzuma, ko uzturzinātnieki uzskata par optimālo" (Higiēna. A.Audere, A.Avots, A.Bērziņa, Z.Lindberga. - R.: 1991.-149.lpp.).

Pat pieņemot V.Pirksta ieteiktos minimālos normatīvus par pietiekamiem, 1996.gada faktiskais patēriņš lielākā daļā vērtīgāko produktu grupu tos nesasniedz. Vairāk par uzrādīto normatīvu ir patērēti kartupeļi.

Uzturvielas

Kā rāda uzturzinātne un mājsaimnieču prakse, pārtikas produkti uzturā ir diezgan plaši samaināmi, ja vien tiek nodrošināts cilvēka organismam nepieciešamo uzturvielu daudzums. Tādēļ uzturzinātnieki mazāk pievēršas pārtikas produktu, bet vairāk uzturvielu normatīvu izstrādei.

Parasti izdala trīs pamatuzturvielas - olbaltumvielas, taukus un ogļhidrātus - un vēl virkni citu organismam tāpat pilnīgi nepieciešamu vielu, kuru daudzums pārtikas produktos ir mazs vai neliels: minerālvielas, vitamīni, balastvielas. Statistikas analīze aprobežojas ar trim pamatvielām un kopējo barības vielu enerģētisko vērtību.

Olbaltumvielas sastāv no aminoskābēm, no kurām organismā veidojas audi, fermenti un hormoni. "Ja uzturā olbaltumvielu ir maz, organisms noārda pats savus mazāk svarīgos audus, lai atbrīvotās olbaltumvielas izmantotu citu, dzīvībai nepieciešamo olbaltumvielu sintēzei." (Higiēna, 143.lpp.).

Taukvielām uzturā ir daudzpusīga nozīme. Tās ir enerģijas avots, veicina organisma aizsargreakcijas, piedalās vielmaiņā un augšanas procesā. Ogļhidrāti ir galvenais enerģijas avots.

Kā vispārinošu pārtikas produktu novērtējumu izmanto produktu enerģētisko vērtību. Enerģija cilvēkam nepieciešama visu dzīvības procesu nodrošināšanai, vielmaiņai, elpošanai, bet pastiprināts enerģijas patēriņš vajadzīgs, strādājot fizisku darbu. Cilvēka enerģijas patēriņu un pārtikas līdzekļu enerģētisko saturu mērī kilokalorijās (kcal) vai džoulos (kcal = 4,19 kilodžouli). Vienkāršotā skaidrojumā - viena kalorija ir siltuma daudzums, kas nepieciešams, lai 1 gramu ūdens sasildītu par 1°C. Kilokalorija ir 1000 kaloriju.

Izstrādājot racionālas uzturdevas, ir jārisina divi jautājumi. Pirmais - jānosaka organismam nepieciešamo barības vielu un kopējās enerģētiskās vērtības daudzumus; otrais - jānosaka barības vielu un enerģijas daudzums pārtikas produktos.

Uzturzinātnieki nepieciešamo barības vielu un enerģijas daudzumu nosaka, ņemot vērā cilvēka dzimumu, vecumu un izpildāmā darba slodzi, vajadzības gadījumā - arī veselības stāvokli. Atkarībā no citiem faktoriem pieaugušam vīrietim diennaktī ir nepieciešams 82-118 g olbaltumvielu, 93-158 g tauku, 344-602 g ogļhidrātu, nodrošinot 2555-4300 kcal enerģijas daudzumu. Pieaugušai sievietei šie normatīvi ir mazāki: 70-87 g olbaltumvielu, 81-116 g tauku, 297-441 g ogļhidrātu, nodrošinot 2200-3700 kcal enerģētisko vērtību. Bērniem visi normatīvi ir mazāki, atkarībā no vecuma (Higiēna, 142.-144.lpp.).

Agrārekonomistu un statistiķu uzdevums ir izsvērt šos diferencētos normatīvus ar valsts iedzīvotāju sastāvu, lai noteiktu vidējo normatīvu uz vienu iedzīvotāju (mājsaimniecības locekli). Samērā precīzi to var izdarīt, ievērojot iedzīvotāju sadalījumu pēc dzimuma un vecuma, bet trūkst pietiekami drošu datu par iedzīvotāju sadalījumu pa darba intensitātes grupām.

Grūtības jāpārvar arī, nosakot uzturvielu daudzumu pārtikas produktos. No statistikas viedokļa grūtības rada tas, ka ķīmiski uzturvielu daudzumu var noteikti tikai pilnīgi konkrētā produktā, bet statistikā pat detalizētā klasifikācijā ir jālieto kādas apvienotas grupas. Piemēram, šķietami vienveidīgs produkts sviests īstenībā nav nemaz tik vienveidīgs, zinot, ka ir augstākā labuma, lauku sviests u.c., kuros uzturvielu daudzums ir atšķirīgs. Līdz ar to dažādos avotos uzrādītais uzturvielu saturs var būt atšķirīgs. Piemēram, "Higiēnā" (139.lpp.) 1 kg sviesta enerģētiskā vērtība ir uzrādīta 7000 kcal (acīmredzot domāts augstākā labuma sviests), bet Valsts Statistikas komiteja savos aprēķinos izmanto 6540 kcal (dažādu šķiru sviests).

Savas grūtības rada arī barības vielu zudumi ēdienu sagatavošanas un patēriņa laikā. Piemēram, mājputnu gaļai šie zudumi sasniedz 40% (kauli u.c. neēdami audi). Cilvēka organisms uzturā reāli saņem t.s. neto daudzumu, bet mājsaimniece intervētājam spēj dot atbildes tikai par bruto daudzumu: cik atnests no veikala (tirgus) vai cik ielikts katlā.

Kā redzams, strādājot ne vien ar vērtības izteiksmē reģistrētiem rādītājiem, bet arī ar šķietami vienkāršākiem un drošākiem naturāliem rādītājiem, ir jāpārvar ne mazums grūtību. Domāju, ka Latvijas uzturzinātniekiem, agroekonomistiem un statistiķiem vajadzētu veidot kādu darba grupu šo jautājumu risināšanai un precizēšanai. Noteikt iespējami precīzi, kāda ir uzturlīdzekļu vajadzība un kā valsts iedzīvotāji ar tiem nodrošināti, tas ir visu šo zinātnes apakšnozaru uzdevums un interešu joma.

Galveno uzturvielu nepietiek

Kā rāda 2. tabulas dati, visu uzturvielu patēriņš no 1989. līdz 1994.gadam ir krasi samazinājies, noslīdot zem vispieticīgākajiem pašreizējiem normatīviem. Pēdējos divos gados (1995., 1996.) stāvoklis ir nedaudz uzlabojies, taču nepietiekami. 1996.gadā, salīdzinot ar 1989.gadu, olbaltumvielas, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, ir patērētas 98%, taukvielas 92%, ogļhidrāti - gandrīz 100% (cukurs, cieti saturošie produkti), bet patērēto barības līdzekļu enerģētiskā vērtība sastāda 96% no 1989.gadā patērētā.

Pēc šiem datiem vērtējot, stāvoklis ir labāks, nekā vērtējot pēc augstvērtīgāko pārtikas produktu patēriņa (1.tabula). Nepieciešamās uzturvielas ir mēģināts iegūt, izmantojot mazvērtīgākos produktus.

Taču pēc vidējiem lielumiem nevar izdarīt galīgos secinājumus, jo tie neatspoguļo stāvokli dažādās sabiedrības daļās.

Grupējot pēc rīcībā esošā ienākuma uz vienu mājsaimniecības locekli, 1996.gadā pirmajās trīs nabadzīgāko deciļgrupās izdevumi pārtikas iegādei bija tikai Ls 15,21; 18,26 un 19,90 jeb 62%, 75% un 81% no vidējā (vidējais visās grupās - Ls 24,51). Pieņemot, ka pārtikas produktu un uzturvielu patēriņš ir aptuveni proporcionāls pārtikas izdevumiem, var secināt, ka trešdaļa sabiedrības ir spiesta iztikt ar 60-80% no vidējā patēriņa, kas arī neatbilst vajadzībām (minimālam normatīvam).

Sistemātisks uztura trūkums samērā lielā sabiedrības daļā ir viens no paaugstinātas mirstības cēloņiem. 1989.gadā Latvijā nomira 32,6 tūkst. iedzīvotāju, bet 1994.gadā, kad bija mazāks iedzīvotāju skaits, nomira 41,8 tūkst. Pēdējos divos gados, iedzīvotāju dzīves līmenim kaut nedaudz stabilizējoties uz zema līmeņa, mirstība ir samazinājusies (1995.gadā - 38,9 tūkst., 1996.gadā - 34,3 tūkst.), tomēr pārsniedz pirmsreformu gadu līmeni.

Kā citus hipotētiski svarīgus mirstību veicinošus faktorus varētu minēt lielas iedzīvotāju daļas nespēju samaksāt par kvalificētu medicīnisko palīdzību un zālēm, iedzīvotāju vidējā vecuma palielināšanos (novecošanu), psihisko spriedzi, cīnoties par izdzīvošanu.

Normāla tautas dzīves līmeņa nodrošināšanai ir jābūt katra politiķa un katra valdības locekļa virsuzdevumam. Žēl, ka arī plašsaziņas līdzekļi ar baudu izgaršo katra korumpēta ministra demisiju, bet par sāpi, kas skar visu sabiedrību vai vismaz lielu tās daļu, praktiski klusē.

1.tabula

Pārtikas produktu patēriņš Latvijas budžeta statistikas mājsaimniecībās, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (kg)

1 "Minimālā patēriņa līmeņa normatīva aprēķināšanā izmantotas pārtikas produktu patēriņa tendences maznodrošinātajās ģimenēs 1991.-1993.gadā, kā arī ņemti vērā Labklājības ministrijas speciālistu aprēķinātie "krīzes minimuma patēriņa normatīvi". (V.Pirksts. Lauksaimniecības produkcijas vajadzība un tās ražošanas iespēja Latvijā. Ziņojums, 3.lpp.)

2.tabula

Pārtikas produktu uztura vielu saturs Latvijas budžeta statistikas mājsaimniecībās, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli dienā, (g)

Minimālais normatīvs - pēc Latvijas tirgus pētīšanas institūta aprēķiniem; skat. Mājsaimniecību budžets 1995.g. 1.pusgadā. VSK ziņojums 11.lpp. Pēc agroekonomistu aprēķiniem, barības vielu enerģētiskai vērtībai jāsasniedz 2683 Kcal, skat. Ģimenes budžets 1993.g. R.: VSK, 1994., 14.lpp.