Runas. Referāti

Pirms skolas zvana ir pārdomu un darba laiks

Turpinot

“Latvijas Vēstneša”

vakardienas publikāciju

Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane:

“Pilsoniskā sabiedrība sākas izglītības iestādē”

Iespējams, pilsoniskā sabiedrība sākas tieši izglītības iestādē, jo vidējā un vecākā gadagājuma cilvēki maz domāja un domā par jēdzieniem: pilsoniskā sabiedrība, politiskā nācija u.c. Un grūti pateikt, kurš pie tā ir vainīgs, jo iepriekšējos 50 gados tiesiskā izglītošana bija zemā līmenī, un jēdzieni — pilsonis, pilsonība, demokrātija — saistīja nedaudzus un nebija diskusiju objekts. Bet to, cik svarīgs ir jautājumu loks, kas saistīts ar pilsoniskās sabiedrības veidošanos, apliecina Eiropas Padomes sekretariāta memorands “Ieteikumi 1998. gada starpvaldību pasākumu programmai”, pieņemts Strasbūrā 1997. gada 12. jūnijā.

Sadaļā “Līdzdalība un pilsonība: pilsoniskās sabiedrības veidošana” uzsvērts, ka pasākumi, kas saistīti ar demokrātisko vienotību, varētu sekmēt demokrātiskās pilsonības veicināšanu, kuras mērķis ir integrēt jauniešus pilsoniskajā sabiedrībā, nodrošinot, ka viņi paliek tās daļa, un dodot viņiem iespēju uzņemties pienākumus kā pilsoniskās sabiedrības locekļiem. Šis darbs ir pamats demokrātisko vērtību izplatīšanai un veidošanai, kas rada iespēju jauniešiem iegūt stabilu stāvokli sabiedrībā un dot savu ieguldījumu pilsonības un Eiropas kultūras identitātes stiprināšanā.

1998. gadam ir piedāvātas vairākas šī darba jomas, kā raksturīgākās var minēt:

— visu veidu (ārpusskolas) izglītojošu pasākumu — semināru, dažādus mācību un valodu kursu, simpoziju, stipendiju u.c. izmantošana;

— Eiropas Padomes sasniegumu, īpaši tās konsultāciju un kopējas vadības modeļu izplatīšana valsts reģionālajā un vietējā līmenī, īstenojot ieteikumus par jaunatnes līdzdalību un pilsoniskās sabiedrības nākotni un popularizējot “Langollenas hartu” par jaunatnes līdzdalību pašvaldību un reģionālajā dzīvē, galvenokārt sabiedrībā ar vietējām un reģionālajām varas institūcijām;

— pilsoniskā izglītība — sākot ar 1998. gadu, šo darbu varētu papildināt, organizējot kursus un citu veidu mācību formas par demokrātiju.

Īpašu uzmanību pelna projekts “Izglītība demokrātiskajai pilsonībai”, kurš ietver formālas un neformālas izglītības metodes, lai iepazīstinātu ar pilsonību. Pamatojoties uz vecumveco teicienu par mācīšanos visu dzīvi, īpaši jau tik svarīgā jomā kā pilsonība, šis projekts nav domāts nevienai atsevišķai iedzīvotāju daļai, bet gan visiem kopā.

1998. gadā darbs tiks pastiprināts trīs galvenajās jomās, no kurām izglītības darbiniekiem īpaši svarīgas varētu būt divas:

— vietējā līmeņa iestāžu un organizāciju un pilsonības institūciju sadarbība, izveidojot komunikācijas tīklus starp tiem un nodrošinot daudzveidīgas pieredzes apmaiņu;

— mācību un atbalsta sistēmu īstenošana, kuras specializējušās uz jaunu pedagoģisku resursu attīstību.

Ievērības cienīgs ir arī pasākums “Augstākā izglītība demokrātiskajai sabiedrībai”, kura divi galvenie darbības virzieni ir: palīdzība sociālajām zinātnēm, lai tās tiktu galā ar pārejas problēmām; Eiropas studijas demokrātiskajai sabiedrībai. Pasākumā “Eiropas studijas demokrātiskajai sabiedrībai” tiks ietverts arī demokrātiskās pilsonības mācību elements. Domāju, ka neviens nav jāpārliecina, cik svarīgi tas ir ikvienam, kura darbs ir saistīts ar iepriekšminētajiem jautājumiem.

Lai valdībai pēc zināma laika nebūtu jāraksta jauni memorandi Eiropas Padomei, pie attiecīgajiem jautājumiem jāsāk strādāt jau šodien.

To, ka tas ir svarīgi un nopietni, apliecina starpinstitūciju darba grupas uzsāktais pētījums “Ceļā uz pilsonisko sabiedrību”, kurā piedalās arī izglītības un zinātnes ministrija. Pētījums tiek finansēts no ārvalstu līdzekļiem, tam ir četri posmi. Šobrīd nobeiguma stadijā ir pirmais posms — fokusgrupas. Tajās vērotais nevieš optimismu, jaunieši — gan pilsoņi, gan ārpilsoņi — intervijās apliecina atsvešinātību no valsts, vienaldzību. Ģimene var dot maz, jo nereti arī tur dominē tieši šīs izjūtas, kas negatīvisma un pesimisma devu jaunietī vēl padziļina. Tātad izglītības iestādes loma nav pārvērtējama. Pētījums noslēgsies ar četrām novada konferencēm, kurās, jācer, piedalīsies arī izglītības iestādes. Noslēguma konference iecerēta maija beigās Rīgā. Tad arī, iespējams, būs skaidrs jautājums, vai pilsoniskās sabiedrības veidošana valstī ir prioritārs jautājums vai nav, vai valdība uzskatīs par iespējamu un nepieciešamu pieņemt valsts programmu attiecīgās problēmas tālākai risināšanai?

Ko varētu darīt jau šobrīd?

Kā minēts iepriekš, nav sadarbības starp izglītības iestādēm un pilsonības institūcijām. Naturalizācijas pārvalde var piedāvāt konsultācijas. Katrā no rajoniem ir pārvaldes darbinieki, kas ir pietiekami labi teorētiski sagatavoti, lai varētu tikties ar audzēkņu un pedagogu auditoriju un informēt par pilsonības iegūšanas jautājumiem. Domāju, ka ļoti vērtīga būtu pārvaldes darbinieku piedalīšanās plašos izglītības darbinieku pasākumos, īpaši vēstures un latviešu valodas un literatūras skolotāju metodisko apvienību sanāksmēs.

Manuprāt, apsverama būtu arī ideja par to, ka izglītības iestāžu beidzēji, ārpilsoņi, varētu kārtot eksāmenu Latvijas vēsturē un latviešu valodā, vienlaicīgi nokārtojot arī Pilsonības likumā noteiktās pārbaudes. Protams, tas būtu jādara, pārbaužu prasības strukturāli pieskaņojot Pilsonības likumā noteiktajam un piedaloties Naturalizācijas pārvaldes Eksaminācijas sektoru darbiniekiem. Prasību līmenis, visticamāk, izglītības iestādē būs augstāks, nekā tas ir, kārtojot pārbaudes pilsonības iegūšanai, bet tas vēl jo vairāk apliecinātu vērtējumu objektivitāti. Ja šāda iespēja būtu apsverama, tad domāju, ka īpaši izveidotā darba grupa īsā laikā atrastu optimālu risinājumu, tas ieinteresētu arī skolu audzēkņus un veicinātu viņu integrācijas procesu.

Domāju, ka interesi rosinošs ir arī Naturalizācijas pārvaldes Rēzeknes reģionālās nodaļas ierosinājums organizēt izglītības iestādēs skolu jaunatnes konkursu “Ceļā uz pilsonisko sabiedrību”. Zinu, ka vairāki Latgales rajona izglītības darba vadītāji jau ir atbalstījuši šo iniciatīvu. Tā ir visai neliela daļa no iespējamajām sadarbības formām. Taču skaidrs ir viens — ja mēs vienaldzīgi vērosim, kā jaunieši turpina grimt vienaldzībā un atsvešinatībā no savas valsts, tad nieka vērts ir tas par ko mēs šodien teorētiski runājam.

Lai jums labs darba gads, kolēģi! Lai no rīta gribas iet uz darbu